9. 观禅的讨论
9. Vipassanākathā
观论注释
Vipassanākathāvaṇṇanā
3636. 现在,在讲完与观相联系的念处论之后,为了开示观的分类,接着要解说以经典教导为先导的观论中尚未解释过的义理。
其中,在经典里首先出现的“so”(他)这个词,因为是一个可以涵盖一切的名词,所以无论是谁、是哪一位,全都包括在内了。“vata”(确实)是一个表示确定语气的虚词。“kañci saṅkhāraṃ”(任何行)是指哪怕极微细的行。
关于“anulomikāya khantiyā”(以随顺忍)这一句:这里,观智本身因为随顺出世间道,所以叫“随顺的”(anulomika);而这个观智就是忍,所以叫“随顺忍”(anulomikā)。对他来说,一切诸行都以无常、苦、无我的方式而堪忍、可意,所以叫“忍”(khanti)。这个忍分软、中、利三种:以聚观等为起点、到生灭智为终点,是软随顺忍;以坏灭随观等为起点、到行舍智为终点,是中随顺忍;随顺智本身,则是利随顺忍。
“samannāgato”(具足)就是具备的意思。“netaṃ ṭhānaṃ vijjatī”(这个情况不存在)是说,上面所说的这个情况、这个道理不存在。
关于“sammattaniyāma”(正性决定)这一句:这里,“能给我带来利益和安乐”——这样从愿望来说,以及从它确实能如此产生来说,还有从不净等所缘中以“不净”等不颠倒的方式生起来说,因为它是真实正确的,所以叫“正”(sammatta);因为它是无间产生果报、证得阿罗汉果的决定性因素,所以叫“决定”(niyāma),也就是确定的意思。正又是决定,所以叫“正性决定”(sammattaniyāma)。那是什么呢?就是出世间道,特别是须陀洹道。因为被这个道的决定性所决定,所以经中说“决定趣向正觉彼岸”(niyato sambodhiparāyaṇo)。“taṃ sammattaniyāmaṃ okkamissati pavisissati”(他将进入、踏入正性决定)——这个情况是不存在的。
不过应当知道,因为种姓智是道的转向处,所以不把它算在内,而是在随顺忍之后紧接着说进入正性决定。或者也可以说,在十八种大观中,种姓智属于“还灭随观”,因此它本身就包括在随顺忍里。在四部经典中,都应该按这个方式来理解其含义。以随顺忍、正性决定、四圣果这几种来说,共有六法,所以在《六集》中说了四部经典。因为按黑分和白分这两方面来说,就是四部经典。
36. Idāni vipassanāpaṭisaṃyuttāya satipaṭṭhānakathāya anantaraṃ vipassanāpabhedaṃ dassentena kathitāya suttantapubbaṅgamāya vipassanākathāya apubbatthānuvaṇṇanā. Tattha suttante tāva soiti sabbanāmattā yo vā so vā sabbopi saṅgahito hoti. Vatāti ekaṃsatthe nipāto. Kañci saṅkhāranti appamattakampi saṅkhāraṃ. Anulomikāya khantiyāti ettha vipassanāñāṇameva lokuttaramaggaṃ anulometīti anulomikaṃ, tadeva khantimapekkhitvā anulomikā. Sabbasaṅkhārā tassa aniccato dukkhato anattato khamanti ruccantīti khanti. Sā mudukā majjhimā tikkhāti tividhā. Kalāpasammasanādikā udayabbayañāṇapariyosānā mudukānulomikā khanti. Bhaṅgānupassanādikā saṅkhārupekkhāñāṇapariyosānā majjhimānulomikā khanti. Anulomañāṇaṃ tikkhānulomikā khanti. Samannāgatoti upeto. Netaṃ ṭhānaṃ vijjatīti yathāvuttaṃ etaṃ ṭhānaṃ etaṃ kāraṇaṃ na vijjati. Sammattaniyāmanti ettha ‘‘hitasukhāvaho me bhavissatī’’ti evaṃ āsīsato tatheva sambhavato asubhādīsu ca asubhantiādiaviparītappavattisabbhāvato ca sammā sabhāvoti sammatto, anantaraphaladānāya arahattuppattiyā ca niyāmabhūtattā niyāmo, nicchayoti attho. Sammatto ca so niyāmo cāti sammattaniyāmo. Ko so? Lokuttaramaggo, visesato pana sotāpattimaggo. Tena hi magganiyāmena niyatattā ‘‘niyato sambodhiparāyaṇo’’ti (pārā. 21; dī. ni. 1.373) vuttaṃ. Taṃ sammattaniyāmaṃ okkamissati pavisissatīti etaṃ aṭṭhānanti attho. Gotrabhuno pana maggassa āvajjanaṭṭhāniyattā taṃ anādiyitvā anulomikakhantiyā anantaraṃ sammattaniyāmokkamanaṃ vuttanti veditabbaṃ. Atha vā aṭṭhārasasu mahāvipassanāsu gotrabhu vivaṭṭanānupassanā hotīti anulomikakhantiyā eva saṅgahitā hoti. Catūsupi suttantesu imināva nayena attho veditabbo. Etehi anulomikakhantisammattaniyāmacatuariyaphalavasena ca cha dhammāti chakkanipāte (a. ni. 6.98, 101) cattāro suttantā vuttā. Kaṇhapakkhasukkapakkhadvayavasena hi cattāro suttantāva hontīti.
37在“以几种行相……”等以提问开头的经教释义中,一位瑜伽行者通过把握名色以及名色的诸缘,以聚观的方式开始修观,对五蕴中的每一蕴逐一观察:
因为它是无常的、有始有终的,所以观察为“无常”;因为被生灭所逼恼、是苦的依处,所以观察为“苦”;因为要靠缘来维持、是病的根源,所以观察为“病”;因为与苦性相连如同被矛刺入、有烦恼不净流出、被生老坏灭所胀满、成熟、崩裂,所以观察为“痈”;因为能造成逼迫、像刺入体内的刺、难以拔出,所以观察为“箭”;因为应受呵责、带来不增长、是罪恶的依处,所以观察为“恶”;因为造成不自在、是疾病的立足处,所以观察为“疾”;因为没有自在、不可听从指挥,所以观察为“外”;因为被病、老、死所摧破和崩坏,所以观察为“坏”;因为带来种种灾祸不幸,所以观察为“灾”;因为对不知者招来极大的不利、是一切危难的依处,所以观察为“难”;因为是一切恐怖的源头、与被称为苦的止息的最上安稳相对立,所以观察为“怖”;因为被种种不利所追随、附带着过失,像灾祸一样令人无法忍受,所以观察为“患”;因为被病、老、死以及贪欲等世间法所动摇,所以观察为“动”;因为通过加害或自身性质而趋向破坏,所以观察为“毁”;因为在一切情况下都会摧伏、没有坚实的状态,所以观察为“非恒”;因为没有保护的作用、无法获得安稳,所以观察为“无护”;因为不值得依附、即使依附了也起不到庇护的作用,所以观察为“无依”;因为对依靠它的人来说,它没有坚实性,只是带来恐怖,所以观察为“无救”;因为它对人们所假想的常、乐、净、我这些性质是空乏的,所以观察为“空”;空乏本身就是“虚”,或者说是微少的意思——因为在世间,即使微少的东西也被称为“虚”;因为没有拥有者、居住者、作者、受者、安立者,所以观察为“空无”;自己也具有非属主等性质,所以观察为“无我”;因为流转本身就是苦、是苦的过患,所以观察为“过患”——或者,“过患”一词的意思是“走向不幸、生起”,这是对可怜人的同义词,而诸蕴也是可怜的,所以因为与过患相似而观察为“过患”;因为具有由老与死两方面而变异的性质,所以观察为“变易法”;因为虚弱、像边材一样容易破碎,所以观察为“无实”;因为是罪恶的因,所以观察为“罪恶根”;像笑脸相迎却暗藏祸心的敌人一样背叛信赖,所以观察为“杀手”;因为离开了存在的状态、是从非有而生起的,所以观察为“非有”;因为是烦恼漏的立足处,所以观察为“有漏”;因为是由因和缘所造作出来的,所以观察为“有为”;因为是死魔、烦恼魔的诱饵和染着之物,所以观察为“魔饵”;因为具有生、老、病、死的性质,所以观察为“生老病死法”;因为是愁、悲、忧恼的原因,所以观察为“愁悲忧恼法”;因为是渴爱、邪见、恶行、染污这些法的活动领域,所以观察为“杂染法”。
在以上所有这些观察中,都应理解为补上了省略的动词“观见”。
37.Katihākārehītiādike pucchāpubbaṅgame suttantaniddese pañcakkhandhe aniccatotiādīsu nāmarūpañca nāmarūpassa paccaye ca pariggahetvā kalāpasammasanavasena āraddhavipassako yogāvacaro pañcasu khandhesu ekekaṃ khandhaṃ aniccantikatāya ādiantavatāya ca aniccato passati . Uppādavayapaṭipīḷanatāya dukkhavatthutāya ca dukkhato. Paccayayāpanīyatāya rogamūlatāya ca rogato. Dukkhatāsūlayogitāya kilesāsucipaggharaṇatāya uppādajarābhaṅgehi uddhumātaparipakkapabhinnatāya ca gaṇḍato. Pīḷājanakatāya antotudanatāya dunnīharaṇīyatāya ca sallato. Vigarahaṇīyatāya avaḍḍhiāvahanatāya aghavatthutāya ca aghato. Aseribhāvajanakatāya ābādhapadaṭṭhānatāya ca ābādhato. Avasatāya avidheyyatāya ca parato. Byādhijarāmaraṇehi lujjanapalujjanatāya palokato. Anekabyasanāvahanatāya ītito. Aviditānaṃyeva vipulānaṃ anatthānaṃ āvahanato sabbūpaddavavatthutāya ca upaddavato. Sabbabhayānaṃ ākaratāya ca dukkhavūpasamasaṅkhātassa paramassāsassa paṭipakkhabhūtatāya ca bhayato. Anekehi anatthehi anubaddhatāya dosūpasaṭṭhatāya upasaggo viya anadhivāsanārahatāya ca upasaggato. Byādhijarāmaraṇehi ceva lobhādīhi ca lokadhammehi pacalitatāya calato. Upakkamena ceva sarasena ca pabhaṅgupagamanasīlatāya pabhaṅguto. Sabbāvatthanipātitāya thirabhāvassa ca abhāvatāya addhuvato. Atāyanatāya ceva alabbhaneyyakhematāya ca atāṇato. Allīyituṃ anarahatāya allīnānampi ca leṇakiccākāritāya aleṇato. Nissitānaṃ bhayasārakattābhāvena asaraṇato. Yathāparikappitehi dhuvasubhasukhattabhāvehi rittatāya rittato. Rittatāyeva tucchato, appakattā vā. Appakampi hi loke tucchanti vuccati. Sāminivāsivedakakārakādhiṭṭhāyakavirahitatāya suññato. Sayañca asāmikabhāvāditāya anattato. Pavattidukkhatāya dukkhassa ca ādīnavatāya ādīnavato. Atha vā ādīnaṃ vāti gacchati pavattatīti ādīnavo. Kapaṇamanussassetaṃ adhivacanaṃ, khandhāpi ca kapaṇāyevāti ādīnavasadisatāya ādīnavato. Jarāya ceva maraṇena cāti dvedhā pariṇāmapakatitāya vipariṇāmadhammato. Dubbalatāya pheggu viya sukhabhañjanīyatāya ca asārakato. Aghahetutāya aghamūlato. Mittamukhasapatto viya vissāsaghātitāya vadhakato. Vigatabhavatāya vibhavasambhūtatāya ca vibhavato. Āsavapadaṭṭhānatāya sāsavato. Hetupaccayehi abhisaṅkhatatāya saṅkhatato. Maccumārakilesamārānaṃ āmisabhūtatāya mārāmisato. Jātijarābyādhimaraṇapakatitāya jātijarābyādhimaraṇadhammato. Sokaparidevaupāyāsahetutāya sokaparidevaupāyāsadhammato. Taṇhādiṭṭhiduccaritasaṃkilesānaṃ visayadhammatāya saṃkilesikadhammato passati. Sabbesu ca imesu ‘‘passatī’’ti pāṭhaseso daṭṭhabbo.
38关于“五蕴”:虽然是从集合整体来说的,但应当知道,之所以还要按每一个蕴分别作义理解释,是因为在“聚观智”的解说中,它们是各别各别出现的;而且在最后计算随观数目时,也是按各别各别的蕴来计算的;再加上用于集合整体的说法,也可以适用于它的组成部分。或者应当知道,这是把各别进行的观照归纳到一起,然后依据这种说法而说“五蕴”。又或者,依据注释书中所说“以一刹那从五蕴出起”,对五蕴作统一观照也是成立的。
“见五蕴的灭尽为常、为涅槃”等,按照在“过患智”解说中所说的方式,是指在修观的时候,以“寂止智”见到“五蕴的灭尽就是常的涅槃”。“悟入正性决定”:是在道刹那悟入,而在果刹那则称为已经悟入。对于一切关于“悟入决定”的说法,道理都是这样。
“无病”,就是成为无病的状态。“无箭”,就是远离了箭刺。这一类词,道理都一样。“无疾”,就是远离疾病,或者是疾病的对治。这一类词,也是这样。
“不依他”,就是远离其他的缘。有些人把“从患”和“无患”连起来读。“最胜空”:因为一切诸行都是空,而且这是最上的,所以叫最胜空。“究竟义”:因为是有为法和无为法中最上的,所以是最上的义。这里是依照“性颠倒”的用法而用中性词来表达。涅槃因为是空、是无我,所以在这两者上,没有说相反的对应说法。
“无漏”,就是远离诸漏。“无食”,就是远离食。“不生”,因为远离了生,所以是没有生起的。“不死”,因为不存在坏灭,所以远离死亡。死亡本身也是依中性表达而称为“死”。
38.Pañcakkhandheti samūhato vuttepi ekekakhandhavasena atthavaṇṇanā kalāpasammasanañāṇaniddese visuṃ visuṃ āgatattā pariyosāne ca visuṃ visuṃ khandhānaṃ vasena anupassanānaṃ gaṇitattā samūhe pavattavacanānaṃ avayavepi pavattisambhavato ca katāti veditabbā, visuṃ visuṃ pavattasammasanānaṃ ekato saṅkhipitvā vacanavasena vā ‘‘pañcakkhandhe’’ti vuttanti veditabbaṃ. ‘‘Ekappahārena pañcahi khandhehi vuṭṭhātī’’ti (visuddhi. 2.783) aṭṭhakathāvacanasabbhāvato vā pañcannaṃ khandhānaṃ ekato sammasanaṃ vā yujjatiyevāti. Pañcannaṃ khandhānaṃ nirodho niccaṃ nibbānanti passantotiādīnavañāṇaniddese vuttanayena vipassanākāle santipadañāṇavasena niccaṃ nibbānanti passanto. Sammattaniyāmaṃ okkamatīti maggakkhaṇe okkamati, phalakkhaṇe pana okkanto nāma hoti. Eseva nayo sabbesupi niyāmokkamanapariyāyesu. Ārogyanti ārogyabhūtaṃ. Visallanti sallavirahitaṃ. Eseva nayo īdisesu. Anābādhanti ābādhavirahitaṃ, ābādhapaṭipakkhabhūtaṃ vā. Esa nayo īdisesu. Aparappaccayanti aññapaccayavirahitaṃ. Upassaggatoti ca anupassagganti ca keci saṃyogaṃ katvā paṭhanti. Paramasuññanti sabbasaṅkhārasuññattā uttamattā ca paramasuññaṃ. Paramatthanti saṅkhatāsaṅkhatānaṃ aggabhūtattā uttamatthaṃ . Liṅgavipallāsavasena napuṃsakavacanaṃ. Nibbānassa ca suññattā anattattā ca imasmiṃ dvaye paṭilomapariyāyo na vutto. Anāsavanti āsavavirahitaṃ. Nirāmisanti āmisavirahitaṃ. Ajātanti jātivirahitattā anuppannaṃ. Amatanti bhaṅgābhāvato maraṇavirahitaṃ. Maraṇampi hi napuṃsakabhāvavacanavasena ‘‘mata’’nti vuccati.
3939. 这样,在按此次第所说的、依行相差别而分为四十种的诸随观中,若以自性统摄,其实只有三种随观。为了把这三种随观统摄为一,便说“无常,即无常随观”等。在这些随观中,应随其所应地配合无常、苦、无我之义。不过在末尾,这些随观又按各自分别计数的方式显示出来。在计数中,依照计数的次第,先计无我随观。其中,“二十五”是指:对每一蕴都作“外、空、虚、空无、无我”这五种观察,五蕴合计为二十五种无我随观。“五十”是指:于每一蕴作“无常、坏、动、毁、非恒、变易法、无实、非有、有为、死法”十种观察,五蕴合为五十种无常随观;“一百二十五”是指:所余“苦、病”等随观,于每一蕴各作二十五种观察,五蕴合共一百二十五种苦随观。所谓“于苦中宣说者”,即那些依计数方式在五蕴之苦中宣说的随观,它们合为一百二十五种,应如此理解其关联。这里“所谓”一词,应看作性变。
39. Evamimāya paṭipāṭiyā vuttāsu ākārabhedabhinnāsu cattālīsāya anupassanāsu sabhāvasaṅgahavasena tīsuyeva anupassanāsu ekasaṅgahaṃ karonto aniccatoti aniccānupassanātiādimāha. Tāsu yathānurūpaṃ aniccadukkhānattatte yojanā kātabbā. Avasāne panetā visuṃ visuṃ gaṇanavasena dassitā. Gaṇanāsu ca gaṇanapaṭipāṭivasena paṭhamaṃ anattānupassanā gaṇitā. Tattha pañcavīsatīti ‘‘parato rittato tucchato suññato anattato’’ti ekekasmiṃ khandhe pañca pañca katvā pañcasu khandhesu pañcavīsati anattānupassanā. Paññāsāti ‘‘aniccato palokato calato pabhaṅguto addhuvato vipariṇāmadhammato asārakato vibhavato saṅkhatato maraṇadhammato’’ti ekekasmiṃ khandhe dasa dasa katvā pañcasu khandhesu paññāsaṃ aniccānupassanā. Sataṃ pañcavīsati cevāti sesā ‘‘dukkhato rogato’’tiādayo ekekasmiṃ khandhe pañcavīsati pañcavīsati katvā pañcasu khandhesu pañcavīsatisataṃ dukkhānupassanā. Yāni dukkhe pavuccareti yā anupassanā dukkhe khandhapañcake gaṇanavasena pavuccanti, tā sataṃ pañcavīsati cevāti sambandho veditabbo. ‘‘Yānī’’ti cettha liṅgavipallāso daṭṭhabboti.