莲华色长老尼偈的注释
1. Uppalavaṇṇātherīgāthāvaṇṇanā
第十二品中“母亲与女儿两位”等偈颂,是莲华色长老尼的偈颂。这位长老尼也曾在莲华上佛的时代,出生在天鹅城的一个良家。长大后,她和大众一起去到世尊那里听法,看见世尊把一位比丘尼安立在神通第一的位置上,于是向以佛陀为首的比丘僧团做了七天大布施,并发愿要得到那个位置。她一生行善,在天界和人间之间流转。到了迦叶佛的时代,她投生在波罗奈城迦尸王吉基的家中,成为七姊妹之一。她修了兩万年梵行,为比丘僧团建了精舍,之后投生到天界。
Dvādasakanipāte ubho mātā ca dhītā cātiādikā uppalavaṇṇāya theriyā gāthā. Ayampi padumuttarassa bhagavato kāle haṃsavatīnagare kulagehe nibbattitvā viññutaṃ patvā, mahājanena saddhiṃ satthu santikaṃ gantvā, dhammaṃ suṇantī satthāraṃ ekaṃ bhikkhuniṃ iddhimantānaṃ aggaṭṭhāne ṭhapentaṃ disvā sattāhaṃ buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa mahādānaṃ datvā taṃ ṭhānantaraṃ patthesi. Sā yāvajīvaṃ kusalaṃ katvā devamanussesuṃ saṃsarantī kassapabuddhakāle bārāṇasinagare kikissa kāsirañño gehe paṭisandhiṃ gahetvā sattannaṃ bhaginīnaṃ abbhantarā hutvā vīsativassasahassāni brahmacariyaṃ caritvā bhikkhusaṅghassa pariveṇaṃ katvā devaloke nibbattā.
她死后又转生到人间,投生在一个靠亲手劳作谋生的村子里。有一天,她去田里的小屋,路上在一个池塘里看见一朵清晨盛开的莲花。她下到池塘里,摘下那朵花,又取了一片莲叶,准备用来装炒米。然后她到田里割了些稻穗,坐在小屋里把稻谷烘炒好,做成五百份炒米,放在一旁。就在这时,一位从香山灭尽定中出定的独觉佛来到离她不远的地方站着。她看见独觉佛,就拿着炒米和那朵莲花,从小屋出来,把炒米放进独觉佛的钵里,再用莲花盖住钵口,供养了他。独觉佛走开不远,她心里想:“出家人应该用不着花吧,我把花拿回来戴在自己头上。”于是她走过去,从独觉佛手里把花拿了回来。但她又想:“如果尊者用不着这朵花,就不会把它放在钵上了,肯定是有用的。”于是她又走回去,把花放回钵上,向独觉佛道歉,并发愿说:“尊者,愿以这些炒米的果报,让我拥有的儿子多得能按炒米的数目来数;愿以这朵莲花的果报,让我无论转生到哪里,每走一步都生出一朵莲花。”独觉佛就在她眼前腾空飞往香山,把那朵莲花放在欢喜根窟独觉佛们经行台阶旁的擦脚处。
Tato cavitvā puna manussalokaṃ āgacchantī ekasmiṃ gāmake sahatthā kammaṃ katvā jīvanakaṭṭhāne nibbattā. Sā ekadivasaṃ khettakuṭiṃ gacchantī antarāmagge ekasmiṃ sare pātova pupphitaṃ padumapupphaṃ disvā taṃ saraṃ oruyha tañceva pupphaṃ lājapakkhipanatthāya paduminipattañca gahetvā kedāre sālisīsāni chinditvā kuṭikāya nisinnā lāje bhajjitvā pañca lājasatāni katvā ṭhapesi. Tasmiṃ khaṇe gandhamādanapabbate nirodhasamāpattito vuṭṭhito eko paccekabuddho āgantvā tassā avidūre ṭhāne aṭṭhāsi. Sā paccekabuddhaṃ disvā lājehi saddhiṃ padumapupphaṃ gahetvā, kuṭito oruyha lāje paccekabuddhassa patte pakkhipitvā padumapupphena pattaṃ pidhāya adāsi. Athassā paccekabuddhe thokaṃ gate etadahosi – ‘‘pabbajitā nāma pupphena anatthikā, ahaṃ pupphaṃ gahetvā piḷandhissāmī’’ti gantvā paccekabuddhassa hatthato pupphaṃ gahetvā puna cintesi – ‘‘sace, ayyo, pupphena anatthiko abhavissā, pattamatthake ṭhapetuṃ nādassa, addhā ayyassa attho bhavissatī’’ti puna gantvā pattamatthake ṭhapetvā paccekabuddhaṃ khamāpetvā, ‘‘bhante, imesaṃ me lājānaṃ nissandena lājagaṇanāya puttā assu, padumapupphassa nissandena nibbattanibbattaṭṭhāne pade pade padumapupphaṃ uṭṭhahatū’’ti patthanaṃ akāsi. Paccekubuddho tassā passantiyāva ākāsena gandhamādanapabbataṃ gantvā taṃ padumaṃ nandamūlakapabbhāre paccekabuddhānaṃ akkamanasopānasamīpe pādapuñchanaṃ katvā ṭhapesi.
她也凭着那善业的果报,在天界投生。从出生那一刻起,她每迈一步,脚下就涌出一朵大莲花。她从那里死后,又投生在山脚下一座莲花池的一朵莲花苞里。有一位隐士就靠这座池子生活。一天清早,隐士到池边洗脸,看见那朵莲花,心想:“这朵花比别的都大,别的花都开了,只有它还含着苞,这里面一定有原因。”他就下水把那朵花摘了下来。花刚一被摘下,立刻就开了。隐士看见莲花苞里躺着一个小女婴。从看见的那一刻起,他就生起了对女儿般的疼爱,于是连花一起把她带回茅屋,放在床上让她躺着。靠着她的福德之力,她的拇指里自然流出乳汁。那朵莲花枯萎时,他就再采一朵新莲花,把她放在里面。等到她能跑来跑去玩耍的时候起,她每迈一步,地上就生出一朵莲花。她的身体颜色就像堆起来的藏红花粉一样。她还没长到天女的模样,却已经超过了人间的容貌。父亲出去采集果实和根茎时,她就留在茅屋里。
Sāpi tassa kammassa nissandena devaloke paṭisandhiṃ gaṇhi. Nibbattakālato paṭṭhāya cassā pade pade mahāpadumapupphaṃ uṭṭhāsi. Sā tato cavitvā pabbatapāde ekasmiṃ padumasare padumagabbhe nibbatti. Taṃ nissāya eko tāpaso vasati. So pātova mukhadhovanatthāya saraṃ gantvā taṃ pupphaṃ disvā cintesi – ‘‘idaṃ pupphaṃ sesehi mahantataraṃ, sesāni ca pupphitāni idaṃ makulitameva, bhavitabbamettha kāraṇenā’’ti udakaṃ otaritvā taṃ pupphaṃ gaṇhi. Taṃ tena gahitamattameva pupphitaṃ. Tāpaso antopadumagabbhe nipannadārikaṃ addasa. Diṭṭhakālato paṭṭhāya ca dhītusinehaṃ labhitvā padumeneva saddhiṃ paṇṇasālaṃ netvā mañcake nipajjāpesi. Athassā puññānubhāvena aṅguṭṭhake khīraṃ nibbatti. So tasmiṃ pupphe milāte aññaṃ navaṃ pupphaṃ āharitvā taṃ nipajjāpesi. Athassā ādhāvanavidhāvanena kīḷituṃ samatthakālato paṭṭhāya padavāre padavāre padumapupphaṃ uṭṭhāti, kuṅkumarāsissa viya assā sarīravaṇṇo hoti. Sā apattā devavaṇṇaṃ, atikkantā mānusavaṇṇaṃ ahosi. Sā pitari phalāphalatthāya gate paṇṇasālāyaṃ ohiyati.
有一天,在她已经成年的时候,父亲出门去寻找果实和根茎,一个林中猎人看见了她,心想:“人类当中不会有这样的容貌,我要试探一下。”于是他坐下来,等着那位苦行者回来。她看见父亲回来,就迎上前去,从他手里接过扁担和水壶,回来后又服侍坐下的父亲,做自己该做的事。这时那个林中猎人知道她确实是人,就向苦行者行礼后坐下。苦行者用山里的根果和饮水招待那个林中猎人,问道:“这位男子,你是要住在这里,还是要离开?”猎人回答:“尊者,我要离开,我留在这里做什么呢?”苦行者又问:“你在这里看到的事,离开之后能说出来吗?”猎人回答:“尊者,如果您不希望我说,我为什么要说呢?”他向苦行者行礼后,为了回来时能认得路,一路在树枝和树木上做标记,然后就离开了。
Athekadivasaṃ tassā vayappattakāle pitari phalāphalatthāya gate eko vanacarako taṃ disvā cintesi – ‘‘manussānaṃ nāma evaṃvidhaṃ rūpaṃ natthi, vīmaṃsissāmi na’’nti tāpasassa āgamanaṃ udikkhanto nisīdi. Sā pitari āgacchante paṭipathaṃ gantvā tassa hatthato kājakamaṇḍaluṃ aggahesi, āgantvā nisinnassa cassa attano karaṇavattaṃ dassesi. Tadā so vanacarako manussabhāvaṃ ñatvā tāpasaṃ abhivādetvā nisīdi. Tāpaso taṃ vanacarakaṃ vanamūlaphalehi ca pānīyena ca nimantetvā, ‘‘bho purisa, imasmiṃyeva ṭhāne vasissasi, udāhu gamissasī’’ti pucchi. ‘‘Gamissāmi, bhante, idha kiṃ karissāmī’’ti? ‘‘Idaṃ tayā diṭṭhakāraṇaṃ etto gantvā akathetuṃ sakkhissasī’’ti? ‘‘Sace, ayyo, na icchati, kiṃkāraṇā kathessāmī’’ti tāpasaṃ vanditvā puna āgamanakāle maggasañjānanatthaṃ sākhāsaññañca rukkhasaññañca karonto pakkāmi.
他去了波罗奈城,见到国王。国王问:“你为什么来?”他说:“大王,我是您的山林猎人,在山脚下看见了一个举世无双的女人宝,所以前来。”然后把整件事都讲了一遍。国王听了他的话,立刻赶到山脚下,在不远处扎营住下,和那个猎人以及其他一些人一起,等隐士吃完饭坐下的时候,才到那里去,行礼问候之后,坐在一边。国王把出家人用的资具放在隐士脚边,说:“尊者,我们在这里要做什么呢,我们要走了。”隐士说:“走吧,大王。”国王说:“是的,我要走了,尊者。不过我们听说,尊者身边有不相称的人群,这对出家人来说不合适。让她跟我一起走吧,尊者。人心难测,她怎么能住在这么多人中间呢?从我们喜欢她的那一刻起,就把她放在其他人之上,好好照顾她,尊者。”
So bārāṇasiṃ gantvā rājānaṃ addasa. Rājā ‘‘kasmā āgatosī’’ti pucchi. ‘‘Ahaṃ, deva, tumhākaṃ vanacarako pabbatapāde acchariyaṃ itthiratanaṃ disvā āgatomhī’’ti sabbaṃ pavattiṃ kathesi. So tassa vacanaṃ sutvā vegena pabbatapādaṃ gantvā avidūre ṭhāne khandhāvāraṃ nivāsetvā vanacarakena ceva aññehi ca purisehi saddhiṃ tāpasassa bhattakiccaṃ katvā nisinnavelāya tattha gantvā abhivādetvā paṭisanthāraṃ katvā ekamantaṃ nisīdi. Rājā tāpasassa pabbajitaparikkhārabhaṇḍaṃ pādamūle ṭhapetvā, ‘‘bhante, imasmiṃ ṭhāne kiṃ karoma, gamissāmā’’ti āha. ‘‘Gaccha, mahārājā’’ti. ‘‘Āma, gacchāmi, bhante, ayyassa pana samīpe visabhāgaparisā atthī’’ti assumhā, asāruppā esā pabbajitānaṃ, mayā saddhiṃ gacchatu, bhanteti. Manussānaṃ nāma cittaṃ duttosayaṃ, kathaṃ bahūnaṃ majjhe vasissatīti? Amhākaṃ rucitakālato paṭṭhāya sesānaṃ jeṭṭhakaṭṭhāne ṭhapetvā paṭijaggissāma, bhanteti.
父亲听了国王的话,就用她小时候取的名字喊道:“女儿,莲花女!”她一听呼唤,立刻从叶屋里出来,向父亲行礼后站在一旁。父亲对她说:“女儿啊,你已经长大了,既然国王在这里见过你,你就不适合再住下去了。你跟国王走吧,女儿。”她说:“好的,父亲。”她接受了父亲的话,向父亲行礼后,站在那里哭着。国王心想“我要让她父亲安心”,就当场把一堆钱币放在那里,为她举行了灌顶册封。然后带着她回到自己的都城。回城以后,国王不再看其他妃嫔,只和她一起享乐。那些妃嫔心生嫉妒,想离间她和国王,就这样说:“大王,她不是人类!大王什么时候见过人走路的地方会冒出莲花来?她一定是女夜叉。把她赶走吧,大王!”国王听了她们的话,默然不语。
So rañño kathaṃ sutvā daharakāle gahitanāmavaseneva, ‘‘amma, padumavatī’’ti dhītaraṃ pakkosi. Sā ekavacaneneva paṇṇasālato nikkhamitvā pitaraṃ abhivādetvā aṭṭhāsi. Atha naṃ pitā āha – ‘‘tvaṃ, amma, vayappattā, imasmiṃ ṭhāne raññā diṭṭhakālato paṭṭhāya vasituṃ ayuttā, raññā saddhiṃ gaccha, ammā’’ti. Sā ‘‘sādhu, tātā’’ti pitu vacanaṃ sampaṭicchitvā abhivādetvā rodamānā aṭṭhāsi. Rājā ‘‘imissā pitu cittaṃ gaṇhissāmī’’ti tasmiṃyeva ṭhāne kahāpaṇarāsimhi ṭhapetvā abhisekaṃ akāsi. Atha naṃ gahetvā attano nagaraṃ ānetvā āgatakālato paṭṭhāya sesitthiyo anoloketvā tāya saddhiṃyeva ramati. Tā itthiyo issāpakatā taṃ rañño antare paribhinditukāmā evamāhaṃsu – ‘‘nāyaṃ, mahārāja, manussajātikā, kahaṃ nāma tumhehi manussānaṃ vicaraṇaṭṭhāne padumāni uṭṭhahantāni diṭṭhapubbāni, addhā ayaṃ yakkhinī, nīharatha naṃ, mahārājā’’ti. Rājā tāsaṃ kathaṃ sutvā tuṇhī ahosi.
那时,边境地区发生了叛乱。国王因为莲花女怀着身孕,就把她留在城里,自己去了边境。于是那些女人贿赂了照顾她的侍女,说:“她一生下孩子,你就马上把孩子抱走,另外拿一块木片涂上血,放在她身边。”没过多久,莲花女就分娩了。大莲花王子独自一人在母胎中结生,其余四百九十九个孩子则是在大莲花王子出生躺下之后,以湿生的方式出生的。侍女知道她一时还没恢复意识,就拿了一块木片涂满血,放在她旁边,然后向那些女人示意。那五百个女人各自抱走一个孩子,送到木匠那里,让人做成小箱子,再把各自抱来的孩子放进去,在外面做好标记,放在一边。
Athassāparena samayena paccanto kupito. So ‘‘garugabbhā padumavatī’’ti nagare ṭhapetvā paccantaṃ agamāsi. Atha tā itthiyo tassā upaṭṭhāyikāya lañjaṃ datvā ‘‘imissā dārakaṃ jātamattameva apanetvā ekaṃ dārughaṭikaṃ lohitena makkhitvā santike ṭhapehī’’ti āhaṃsu. Padumavatiyāpi nacirasseva gabbhavuṭṭhānaṃ ahosi. Mahāpadumakumāro ekakova kucchiyaṃ paṭisandhiṃ gaṇhi. Avasesā ekūnapañcasatā dārakā mahāpadumakumārassa mātukucchito nikkhamitvā nipannakāle saṃsedajā hutvā nibbattiṃsu. Athassā ‘‘na tāva ayaṃ satiṃ paṭilabhatī’’ti ñatvā sā upaṭṭhāyikā ekaṃ dārughaṭikaṃ lohitena makkhitvā samīpe ṭhapetvā tāsaṃ itthīnaṃ saññaṃ adāsi. Tāpi pañcasatā itthiyo ekekā ekekaṃ dārakaṃ gahetvā cundakārakānaṃ santikaṃ pesetvā karaṇḍake āharāpetvā attanā attanā gahitadārake tattha nipajjāpetvā bahi lañchanaṃ katvā ṭhapayiṃsu.
莲花女恢复意识后,问那个侍女:“妈妈,我生了什么?”侍女吓唬她说:“你哪里能生出孩子?”说着就把一块沾满血的木片放在她面前,说:“这就是从你肚子里生出来的孩子。”莲花女看到后,心里非常难过,说:“赶紧把它劈碎拿走,要是被人看见,就太丢脸了。”侍女听了她的话,像是要帮她一样,把木片劈碎,扔进了灶火里。
Padumavatīpi kho saññaṃ labhitvā taṃ upaṭṭhāyikaṃ ‘‘kiṃ vijātamhi, ammā’’ti pucchi. Sā taṃ santajjetvā ‘‘kuto tvaṃ dārakaṃ labhissasī’’ti vatvā ‘‘ayaṃ tava kucchito nikkhantadārako’’ti lohitamakkhitaṃ dārughaṭikaṃ purato ṭhapesi. Sā taṃ disvā domanassappattā ‘‘sīghaṃ taṃ phāletvā apanehi, sace koci passeyya, lajjitabbaṃ bhaveyyā’’ti āha. Sā tassā kathaṃ sutvā atthakāmā viya dārughaṭikaṃ phāletvā uddhane pakkhipi.
国王也从边境回来,等着吉日良辰,在城外扎营住下。那时,那五百个女人前来迎接国王,对他说:“大王,您不相信我们,我们说的话就好像没道理一样。请您把王后的侍女叫来问一问,您的王后生下的是一块木片啊。”国王没有仔细调查这件事,就认定“她一定不是人类”,把她从宫里赶了出去。她刚一离开王宫,莲花就消失了,身上的肤色也变得暗淡。她独自一人走在街上。这时,一个上了年纪的女人看见她,生起对女儿般的疼爱,问道:“姑娘,你要去哪里?”她说:“我刚到这里,正在找住的地方。”老妇人说:“来我这里吧,姑娘。”便给了她住处,还为她准备了食物。
Rājāpi paccantato āgantvā nakkhattaṃ paṭimānento bahinagare khandhāvāraṃ bandhitvā nisīdi. Atha tā pañcasatā itthiyo rañño paccuggamanaṃ āgantvā āhaṃsu – ‘‘tvaṃ, mahārāja, na amhākaṃ saddahasi, amhehi vuttaṃ akāraṇaṃ viya hoti, tvaṃ mahesiyā upaṭṭhāyikaṃ pakkosāpetvā paṭipuccha, dārughaṭikaṃ te devī vijātā’’ti. Rājā taṃ kāraṇaṃ anupaparikkhitvāva ‘‘amanussajātikā bhavissatī’’ti taṃ gehato nikkaḍḍhi. Tassā rājagehato saha nikkhamaneneva padumapupphāni antaradhāyiṃsu, sarīracchavīpi vivaṇṇā ahosi. Sā ekikāva antaravīthiyā pāyāsi. Atha naṃ ekā vayappattā mahallikā itthī disvā dhītusinehaṃ uppādetvā ‘‘kahaṃ gacchasi, ammā’’ti āha. ‘‘Āgantukamhi, vasanaṭṭhānaṃ olokentī vicarāmī’’ti. ‘‘Idhāgaccha, ammā’’ti vasanaṭṭhānaṃ datvā bhojanaṃ paṭiyādesi.
那些女人就按这个办法住在那里,五百个女人同心一意地对国王说:大王,你们出征打仗的时候,我们曾向恒河女神许愿说:等我们的国王打了胜仗回来,我们就做供养、下水嬉戏。大王,我们把这件事禀告您。国王听了她们的话很高兴,就到恒河去玩水。那些女人各自把藏好的小箱子带上,到了河边,为了遮住那些小箱子,把衣服一层层裹好,然后跳进水里,把小箱子放掉。那些小箱子全都一起顺流而下,卡在下游张开的网里。玩完水,国王上岸时,人们拉起渔网,看见那些小箱子,就带到国王面前。
Tassā imināva niyāmena tattha vasamānāya tā pañcasatā itthiyo ekacittā hutvā rājānaṃ āhaṃsu – ‘‘mahārāja, tumhesu yuddhaṃ gatesu amhehi gaṅgādevatāya ‘amhākaṃ deve vijitasaṅgāme āgate balikammaṃ katvā udakakīḷaṃ karissāmā’ti patthitaṃ atthi, etamatthaṃ, deva, jānāpemā’’ti. Rājā tāsaṃ vacanena tuṭṭho gaṅgāya udakakīḷaṃ kātuṃ agamāsi. Tāpi attanā attanā gahitakaraṇḍakaṃ paṭicchannaṃ katvā ādāya nadiṃ gantvā tesaṃ karaṇḍakānaṃ paṭicchādanatthaṃ pārupitvā pārupitvā udake patitvā karaṇḍake vissajjesuṃ . Tepi kho karaṇḍakā sabbe saha gantvā heṭṭhāsote pasāritajālamhi laggiṃsu. Tato udakakīḷaṃ kīḷitvā rañño uttiṇṇakāle jālaṃ ukkhipantā te karaṇḍake disvā rañño santikaṃ ānayiṃsu.
国王看了看那些箱子,问道:“孩子们,箱子里是什么?”他们回答:“我们不知道,大王。”国王就让人打开箱子查看,先让人打开大莲花王子的箱子。其实,就在他们被放进箱子里的当天,凭着福德之力,从拇指流出了乳汁。天王帝释为了让那位国王确信不疑,让人在箱子里写下文字:“这些王子是莲花王后胎中所生,是波罗奈国王的儿子。莲花王后的五百个情敌妇人把他们放进箱子扔进水里,请国王知道这件事。”箱子一打开,国王读了文字,看见孩子们,就抱起大莲花王子,急忙套好马车,说:“把马备好,我今天要进城,好好‘疼爱’某些女人。”他登上宏伟的宫殿,把一千金币的钱袋放在象脖子上,命人在城里击鼓宣告:“谁看见莲花王后,谁就能拿走这一千金。”
Rājā karaṇḍake oloketvā ‘‘kiṃ, tātā, karaṇḍakesū’’ti āha. ‘‘Na jānāma, devā’’ti. So te karaṇḍake vivarāpetvā olokento paṭhamaṃ mahāpadumakumārassa karaṇḍakaṃ vivarāpesi. Tesaṃ pana sabbesampi karaṇḍakesu nipajjāpitadivasesuyeva puññiddhiyā aṅguṭṭhato khīraṃ nibbatti. Sakko devarājā tassa rañño nikkaṅkhabhāvatthaṃ antokaraṇḍake akkharāni likhāpesi – ‘‘ime kumārā padumavatiyā kucchimhi nibbattā bārāṇasirañño puttā, atha ne padumavatiyā sapattiyo pañcasatā itthiyo karaṇḍakesu pakkhipitvā udake khipiṃsu, rājā imaṃ kāraṇaṃ jānātū’’ti. Karaṇḍake vivaṭamatte rājā akkharāni vācetvā dārake disvā mahāpadumakumāraṃ ukkhipitvā vegena rathe yojetvā ‘‘asse kappetha, ahaṃ ajja antonagaraṃ pavisitvā ekaccānaṃ mātugāmānaṃ piyaṃ karissāmī’’ti pāsādavaraṃ āruyha hatthigīvāya sahassabhaṇḍikaṃ ṭhapetvā nagare bheriṃ carāpesi – ‘‘yo padumavatiṃ passati, so imaṃ sahassaṃ gaṇhātū’’ti.
莲花王后听了这话,就向母亲示意说:“娘,去把象脖子上的千金拿下来吧。”母亲说:“这种东西我可不敢拿。”她再三劝说后,母亲又问:“那我该怎么说才能拿呢,女儿?”女儿回答:“你就说‘我女儿见到了莲花王后娘娘’,然后去拿。”母亲心想:“管他呢。”就去拿了那千金箱。于是人们问她:“老妈妈,您见到莲花王后娘娘了吗?”她说:“我没见到,听说我女儿见到了。”众人说:“那她在哪里,老妈妈?”便跟着她一起去,认出了莲花王后,拜倒在她脚下。这时,母亲知道这位就是莲花王后之后,说道:“女人家真是造了极重的业啊!她身为这样一位国王的王后,竟然在这种地方毫无防护地住着。”
Taṃ kathaṃ sutvā padumavatī mātu saññaṃ adāsi – ‘‘hatthigīvato sahassaṃ gaṇha, ammā’’ti. ‘‘Nāhaṃ evarūpaṃ gaṇhituṃ visahāmī’’ti āha. Sā dutiyampi tatiyampi vutte ‘‘kiṃ vatvā gaṇhāmi, ammā’’ti āha. ‘‘‘Mama dhītā padumavatiṃ deviṃ passatī’ti vatvā gaṇhāhī’’ti. Sā ‘‘yaṃ vā taṃ vā hotū’’ti gantvā sahassacaṅkoṭakaṃ gaṇhi. Atha naṃ manussā pucchiṃsu – ‘‘padumavatiṃ deviṃ passasi, ammā’’ti? ‘‘Ahaṃ na passāmi, dhītā kira me passatī’’ti āha. Te ‘‘kahaṃ pana sā, ammā’’ti vatvā tāya saddhiṃ gantvā padumavatiṃ sañjānitvā pādesu nipatiṃsu. Tasmiṃ kāle sā ‘‘padumavatī devī aya’’nti ñatvā ‘‘bhāriyaṃ vata itthiyā kammaṃ kataṃ, yā evaṃvidhassa rañño mahesī samānā evarūpe ṭhāne nirārakkhā vasī’’ti āha.
那些国王的侍从用白布把莲花女的住处围起来,在门口安排了守卫,然后回去禀报国王。国王派来一顶金轿。她说:“我不会这样去。从我住的地方开始,一直到王宫,中间都要铺上上等的彩绘布毯,上面再挂起缀满金星、色彩绚丽的布制天篷。等所有装饰的东西都送到后,我要步行过去。这样城里的人就能看到我的排场了。”国王说:“就按莲花女的心意去办吧。”于是莲花女穿戴好所有装饰,说“我要去王宫了”,就上路了。她每走一步,脚下那些上等彩绘布毯就裂开,从中涌出一朵朵莲花。她向大众展示了自己的排场后,登上王宫,然后吩咐把那些布制彩绘布毯全都送给那位老妇人,作为她养育之恩的报答。
Tepi rājapurisā padumavatiyā nivesanaṃ setasāṇīhi parikkhipāpetvā dvāre ārakkhaṃ ṭhapetvā gantvā rañño ārocesuṃ. Rājā suvaṇṇasivikaṃ pesesi. Sā ‘‘ahaṃ evaṃ na gamissāmi, mama vasanaṭṭhānato paṭṭhāya yāva rājagehaṃ etthantare varapotthakacittattharaṇe attharāpetvā upari suvaṇṇatārakavicittaṃ celavitānaṃ bandhāpetvā pasādhanatthāya sabbālaṅkāresu pahitesu padasāva gamissāmi, evaṃ me nāgarā sampattiṃ passissantī’’ti āha. Rājā ‘‘padumavatiyā yathāruciṃ karothā’’ti āha. Tato padumavatī sabbapasādhanaṃ pasādhetvā ‘‘rājagehaṃ gamissāmī’’ti maggaṃ paṭipajji. Athassā akkantaakkantaṭṭhāne varapotthakacittattharaṇāni bhinditvā padumapupphāni uṭṭhahiṃsu. Sā mahājanassa attano sampattiṃ dassetvā rājanivesanaṃ āruyha sabbepi te celacittattharaṇe tassā mahallikāya posāvanikamūlaṃ katvā dāpesi.
国王也把那五百个女人召来,对王后说:王后,我把她们赐给你,做你的婢女。她说:很好,大王,请让全城都知道她们已经被赐给我了。国王就在城里击鼓宣告:莲花王后的五百个卑贱女人,已经赐给她做婢女了。她明白全城都已经确认了她们的婢女身份,就问国王:陛下,我可以释放我的婢女们,让她们成为自由人吗?国王说:随你的心意,王后。她说:既然这样,那就把那个击鼓的人召来,再击鼓宣告:莲花王后已经把她收为婢女的那五百个女人全部释放为自由人。她让她们获得自由之后,把四百九十九个王子交到她们手里抚养,自己只带了大莲花王子。
Rājāpi kho tā pañcasatā itthiyo pakkosāpetvā ‘‘imāyo te, devi, dāsiyo katvā demī’’ti āha. ‘‘Sādhu, mahārāja, etāsaṃ mayhaṃ dinnabhāvaṃ sakalanagare jānāpehī’’ti. Rājā nagare bheriṃ carāpesi ‘‘padumavatiyā dubbhikā pañcasatā itthiyo etissāva dāsiyo katvā dinnā’’ti. Sā ‘‘tāsaṃ sakalanāgarena dāsibhāvo sallakkhito’’ti ñatvā ‘‘ahaṃ mama dāsiyo bhujissā kātuṃ labhāmi, devā’’ti rājānaṃ pucchi. ‘‘Tava icchā, devī’’ti. ‘‘Evaṃ sante tameva bhericārikaṃ pakkosāpetvā – ‘padumavatideviyā attano dāsiyo katvā dinnā pañcasatā itthiyo sabbāva bhujissā katā’ti puna bheriṃ carāpethā’’ti āha. Sā tāsaṃ bhujissabhāve kate ekūnāni pañcaputtasatāni tāsaṃyeva hatthe posanatthāya datvā sayaṃ mahāpadumakumāraṃyeva gaṇhi.
后来,当这些王子到了该玩耍的年纪,国王就在御花园里建了各种各样的游乐场所。他们十六岁左右的时候,大家聚在一起,在园中那座覆满莲花的吉祥池里玩耍。他们看见新开的莲花绽放,也看见旧莲花从茎上脱落,就以这个景象作为所缘,心想:“这些没有被执取的东西尚且会这样衰老,何况我们的身体呢?它也一定会变成这样。”于是他们全都生起了辟支菩提智,起身之后,在莲花蕊上结跏趺坐。
Athāparabhāge tesaṃ kumārānaṃ kīḷanavaye sampatte rājā uyyāne nānāvidhaṃ kīḷanaṭṭhānaṃ kāresi. Te attano soḷasavassuddesikakāle sabbeva ekato hutvā uyyāne padumasañchannāya maṅgalapokkharaṇiyā kīḷantā navapadumāni pupphitāni purāṇapadumāni ca vaṇṭato patantāni disvā ‘‘imassa tāva anupādinnakassa evarūpā jarā pāpuṇāti, kimaṅgaṃ pana amhākaṃ sarīrassa. Idampi hi evaṃgatikameva bhavissatī’’ti ārammaṇaṃ gahetvā sabbeva paccekabodhiñāṇaṃ nibbattetvā uṭṭhāyuṭṭhāya padumakaṇṇikāsu pallaṅkena nisīdiṃsu.
这时,那些和王子们一起去的王宫侍从知道已经过了很久,就说:“公子们,你们知道现在是什么时候了吗?”王子们沉默不语。侍从们回去禀报国王:“大王,王子们坐在莲花蕊上,我们跟他们说话,他们也不开口。”国王说:“随他们的意愿,就让他们坐着吧。”于是整夜派人守护,他们就这样坐在莲花蕊上,一直到天亮。第二天,侍从们又走上前说:“诸位,现在该知道时辰了吧。”他们回答:“我们不是王族,我们是独觉佛。”侍从们说:“尊者,你们这话说得太重了。独觉佛不是你们这样的,独觉佛留着两指长的头发和胡须,身上带着八种资具。”他们用右手摸了摸头,就在那时,在家人的形相消失了,八种资具出现在身上。随后,就在大众眼前,他们从空中前往难陀摩罗山崖。
Atha tehi saddhiṃ gatarājapurisā bahugataṃ divasaṃ ñatvā ‘‘ayyaputtā, tumhākaṃ velaṃ jānāthā’’ti āhaṃsu. Te tuṇhī ahesuṃ. Purisā gantvā rañño ārocesuṃ – ‘‘kumārā, deva, padumakaṇṇikāsu nisinnā, amhesu kathentesupi vacībhedaṃ na karontī’’ti. ‘‘Yathāruciyā nesaṃ nisīdituṃ dethā’’ti. Te sabbarattiṃ gahitārakkhā padumakaṇṇikāsu nisinnaniyāmeneva aruṇaṃ uṭṭhāpesuṃ. Purisā punadivase upasaṅkamitvā ‘‘devā, velaṃ jānāthā’’ti āhaṃsu. ‘‘Na mayaṃ devā, paccekabuddhā nāma mayaṃ amhā’’ti. ‘‘Ayyā, tumhe bhāriyaṃ kathaṃ kathetha, paccekabuddhā nāma tumhādisā na honti, dvaṅgulakesamassudharā kāye paṭimukkaaṭṭhaparikkhārā hontī’’ti. Te dakkhiṇahatthena sīsaṃ parāmasiṃsu, tāvadeva gihiliṅgaṃ antaradhāyi. Aṭṭha parikkhārā kāye paṭimukkā ca ahesuṃ. Tato passantasseva mahājanassa ākāsena nandamūlakapabbhāraṃ agamaṃsu.
这位莲花王后心想:“我本来是多子的母亲,如今却成了没有儿子的人。”她因此心中充满悲伤,就因这忧伤而去世,转生到王舍城城门村一个靠亲手劳作谋生的地方。后来她嫁入一户人家。有一天,她给丈夫往田里送粥时,看见八位独觉佛在乞食时间从空中飞过——那正是她自己的儿子们。她急忙赶过去告诉丈夫:“你看,主人,是独觉佛!我们邀请他们来供养吧。”丈夫说:“这些不过是沙门鸟罢了,它们在别处也这样飞来飞去,不是独觉佛。”就在他们说话的时候,那些独觉佛降落在不远的地方。那妇人当天就把自己的饭、硬食和软食都供养给他们,并说:“明天也请八位尊者接受我的施食。”他们说:“好的,近事女。你的供养只要这么多就够了,座位也只准备八个就好。如果你见到其他许多独觉佛,你的心也会生起净信的。”第二天,她铺好八张座位,为八位独觉佛备好供养和敬意之物,然后坐下。
Sāpi kho padumavatī devī ‘‘ahaṃ bahuputtā hutvā niputtā jātā’’ti hadayasokaṃ patvā teneva sokena kālaṅkatvā rājagahanagare dvāragāmake sahatthena kammaṃ katvā jīvanaṭṭhāne nibbatti. Athāparabhāge kulagharaṃ gatā ekadivasaṃ sāmikassa khettaṃ yāguṃ haramānā tesaṃ attano puttānaṃ antare aṭṭha paccekabuddhe bhikkhācāravelāya ākāsena gacchante disvā sīghaṃ sīghaṃ gantvā sāmikassa ārocesi – ‘‘passa, ayya, paccekabuddhe, ete nimantetvā bhojessāmā’’ti . So āha – ‘‘samaṇasakuṇā nāmete aññatthāpi evaṃ caranti, na ete paccekabuddhā’’ti te tesaṃ kathentānaṃyeva avidūre ṭhāne otariṃsu. Sā itthī taṃ divasaṃ attano bhattakhajjabhojanaṃ tesaṃ datvā ‘‘svepi aṭṭha janā mayhaṃ bhikkhaṃ gaṇhathā’’ti āha. ‘‘Sādhu, upāsike, tava sakkāro ettakova hotu, āsanāni ca aṭṭheva hontu, aññepi bahū paccekabuddhe disvā tava cittaṃ pasīdeyyāsī’’ti. Sā punadivase aṭṭha āsanāni paññāpetvā aṭṭhannaṃ sakkārasammānaṃ paṭiyādetvā nisīdi.
那些被邀请的独觉佛就告诉其余的独觉佛说:各位贤友,今天别去别的地方了,大家都来利益你们的母亲吧。他们听了这话,就全部一起从空中飞来,出现在母亲的家门口。那位妇人因为先前已经得到过暗示,所以即使见到很多位,也一点不惊慌。她把所有独觉佛都请进屋里,安排他们在座位上坐下。他们依次入座时,到第九位时,那位独觉佛就变化出另外八张座位,自己坐在首席座位上。座位增加到什么程度,屋子就跟着扩宽到什么程度。就这样,等所有独觉佛都坐好之后,那位妇人把原本为八位独觉佛准备的供养,足量地供养了五百位,又取来八把青莲花,放在那些被邀请的独觉佛脚前,祈愿说:尊者,愿我在每一生中,身体的肤色都像这些青莲花蕊内部的颜色一样。独觉佛们为母亲随喜之后,就返回香山去了。
Nimantitapaccekabuddhā sesānaṃ saññaṃ adaṃsu – ‘‘mārisā ajja aññattha agantvā sabbeva tumhākaṃ mātu saṅgahaṃ karothā’’ti. Te tesaṃ vacanaṃ sutvā sabbeva ekato ākāsena āgantvā mātugharadvāre pāturahesuṃ. Sāpi paṭhamaṃ laddhasaññatāya bahūpi disvā na kampittha. Sabbepi te gehaṃ pavesetvā āsanesu nisīdāpesi. Tesu paṭipāṭiyā nisīdantesu navamo aññāni aṭṭha āsanāni māpetvā sayaṃ dhurāsane nisīdati, yāva āsanāni vaḍḍhanti, tāva gehaṃ vaḍḍhati. Evaṃ tesu sabbesupi nisinnesu sā itthī aṭṭhannaṃ paccekabuddhānaṃ paṭiyāditaṃ sakkāraṃ pañcasatānampi yāvadatthaṃ datvā aṭṭha nīluppalahatthake āharitvā nimantitapaccekabuddhānaṃyeva pādamūle ṭhapetvā āha – ‘‘mayhaṃ, bhante, nibbattanibbattaṭṭhāne sarīravaṇṇo imesaṃ nīluppalānaṃ antogabbhavaṇṇo viya hotū’’ti patthanaṃ akāsi. Paccekabuddhā mātu anumodanaṃ katvā gandhamādanaṃyeva agamaṃsu.
她一生行善,死后投生到天界,在这个佛陀出世的时代,于舍卫城的一户长者家中结生。因为她的肤色像青莲花蕾一样,大家就给她取名叫莲华色。等她到了成年的时候,整个赡部洲的国王和长者们纷纷派使者到那位长者那里,说:“请把女儿嫁给我们。”没有谁是不派使者来的。于是长者心想:“我没法让所有人都满意,得想个办法才行。”他把女儿叫来,说:“女儿啊,你能出家吗?”因为她已是最后一生,父亲的话就像滚烫的油浇在头上一样,立刻渗入心中。于是她对父亲说:“父亲,我愿意出家。”长者便为她备好供养,把她带到比丘尼的住处,让她出了家。她出家不久,就在布萨堂轮到了她值日。她点亮灯,把布萨堂打扫干净,取灯火的光焰作为禅相,站在那里反复观察,以火遍为所缘生起了禅那,再以那禅那为基础,证得了阿罗汉果。证得阿罗汉果的同时,神通和无碍解也都成就了。尤其在变现神通方面,她已经达到了纯熟自在。因此,《譬喻经》中这样说:
Sāpi yāvajīvaṃ kusalaṃ katvā tato cutā devaloke nibbattitvā imasmiṃ buddhuppāde sāvatthiyaṃ seṭṭhikule paṭisandhiṃ gaṇhi. Nīluppalagabbhasamānavaṇṇatāya cassā uppalavaṇṇātveva nāmaṃ akaṃsu. Athassā vayappattakāle sakalajambudīpe rājāno ca seṭṭhino ca seṭṭhissa santikaṃ dūtaṃ pahiṇiṃsu ‘‘dhītaraṃ amhākaṃ detū’’ti. Apahiṇanto nāma nāhosi. Tato seṭṭhi cintesi – ‘‘ahaṃ sabbesaṃ manaṃ gahetuṃ na sakkhissāmi, upāyaṃ panekaṃ karissāmī’’ti dhītaraṃ pakkosāpetvā ‘‘pabbajituṃ, amma, sakkhissasī’’ti āha. Tassā pacchimabhavikattā pitu vacanaṃ sīse āsittasatapākatelaṃ viya ahosi. Tasmā pitaraṃ ‘‘pabbajissāmi, tātā’’ti āha. So tassā sakkāraṃ katvā bhikkhunupassayaṃ netvā pabbājesi. Tassā acirapabbajitāya eva uposathāgāre kālavāro pāpuṇi. Sā padīpaṃ jāletvā uposathāgāraṃ sammajjitvā dīpasikhāya nimittaṃ gaṇhitvā ṭhitāva punappunaṃ olokayamānā tejokasiṇārammaṇaṃ jhānaṃ nibbattetvā tadeva pādakaṃ katvā arahattaṃ pāpuṇi. Arahattaphalena saddhiṃyeva ca abhiññāpaṭisambhidāpi ijjhiṃsu. Visesato pana iddhivikubbane ciṇṇavasī ahosi. Tena vuttaṃ apadāne (apa. therī 2.2.uppalavaṇṇātherīapadāna, aññamaññavisadisaṃ) –
有一位名叫莲华上的胜者,已经通达一切法。
距今十万劫前,这位导师出现于世。
那时我出生在天鹅城,投生在长者家里。
在种种珍宝的光辉中,安住于大乐。
我亲近那位大雄,听闻了正法的开示;
从那以后,我生起了清净的信心,便皈依了战胜五魔的胜者。
世尊——这位导师——称赞她是具神通者中的第一。
一位知耻、具足定与禅那善巧的比丘尼。
那时我心里充满喜悦,渴望那个境界。
邀请十力世尊和僧团,那位引导世间的导师。
供养了七天食物,又供养了三衣;
拿起七花,天上香气的青莲花。
我把放在世尊的脚前,就智慧而恭敬礼拜,
我以头顶礼双足之后,说出了这番话。
大英雄啊,正如被赞叹的那样,从今往后第八位牟尼。
如果导师您能成就此事,我也将成为那样的人。
那时,导师对我说:女孩,你已安心。
在未来的时候,你会得到那个心中所愿。
十万劫之后,将有生于甘蔗族者,
他以乔达摩为姓,将成为世间的导师。
他的法继承人,是法所化生的亲生子女。
她叫莲华色,容貌美丽,名声远扬。
她在各种神通上都达到了自在,是导师教法的践行者。
你将灭尽一切烦恼漏,成为导师的女弟子。
那时我满心欢喜,发誓尽此一生效忠于那位胜者——
我以慈心侍奉了世间导师和他的僧团。
以此善作之业,以及思与誓愿,
舍弃了人身之后,我投生到了三十三天。
我从那里死后,又投生到人间,那时是自生者的时代。
我供养了用莲花覆盖的团食。
九十一劫前,有导师名为毗婆尸;
具妙相者已生起,于一切法中具眼。
那时我成了波罗奈城里最优秀的长者女儿,
迎请了正等觉者、世间导师以及他的僧团,
我献上大布施之后,又用莲花供养导师。
只是用心供养之后,我就祈愿容貌庄严。
在这个贤劫里,有一位具足广大名声的梵天亲族;
他名叫迦叶,出身于这个种姓,是说法者中最殊胜的人。
那时,大仙的侍者是一位国王。
有个迦尸国王名叫基基,住在波罗奈这座最胜之城。
我曾是他的二女儿,名叫沙门护。
听闻胜者之法后,我欣然出家。
那时父亲不允许我们,我们就只好留在家里。
我们毫不懈怠地游行了两万年。
我们这些从小在安乐中养大的公主,从少女时起就修持梵行;
七位公主满心欢喜,乐于侍奉佛陀。
沙门尼和沙门护,比丘尼和比丘施女;
昙摩、苏昙摩,第七位是施僧伽者。
我是差摩和善慧,波咤左罗和军陀罗;
翅舍乔达弥即法授,毗舍佉是第七位。
依靠那些善造的业和内心的愿求,
舍弃了人身之后,我投生到了三十三天。
从那里死后,我投生在人间的大族中;
我曾把金色、柔软、上等的布料布施给一位阿罗汉。
我从那里死后,投生在阿利咤城的一个婆罗门家族里。
我是提利咤瓦洽的女儿,容貌迷人,令人心醉。
我从那里死后,投生到某个地方的某个家族中。
那时我刚生产完,在不太肥沃的地方,我守护着稻谷。
见到独觉佛后,我供养了五百份炒米。
供养了五百份覆盖着莲花的供品,我则有五百个儿子……
我曾发愿,他们也发愿,向自生者献蜜后。
从那里死后,我出生在森林里的莲花中。
我曾是迦尸王的王后,受到恭敬与供养。
我生下了整整五百个王子。
当他们青春正盛,在水中嬉戏玩耍时;
见到那朵掉落的莲花,就成为了辟支佛导师。
我离开了那些勇敢的儿子们,成了一个满怀忧伤的女人。
死后,我投生在仙吞山边的一个小村子里。
当佛陀(具)闻慧,以及(为)儿子们和丈夫时;
她拿了粥,走向正在进村乞食的八位辟支佛。
我去村里乞食时,看见儿子们,就想起了他们。
乳汁立刻流了出来,那时是我对儿子的慈爱所致。
从那以后,我亲手把粥布施给了他们,心里怀着清净的信心。
从那里死后,我投生到了三十三天,出生在欢喜园里。
经历过乐与苦,在一次次生死轮回中流转;
大雄啊,为了你,我把生命都舍弃了。
大雄啊,具慧者、持光辉者,你的女儿。
我做了很多难做的事,也做了极其难做的事。
我和罗睺罗,在多生多世之中无数次,
投生到同一个来源里,心意和欲愿也都相同。
投生是一起,连出生也是一起;
到了最后一生时,两人却投生到了不同的地方。
过去那些胜者的聚会,已经展示给你看了;
大牟尼啊,为了你,我积累了许多善业。
牟尼啊,请忆念我所圆满的善业。
大雄啊,为了你,我积攒了福德。
避开不宜的场合,他们制止不合规矩的行为;
大雄啊,为了你的缘故,我已舍弃了许多生命。
就这样,苦有种种,成就也有种种;
当最后一生到来时,我先前出生在舍卫城。
在有大财大富的长者家里,过得快乐,又样样安排得妥妥当当。
种种珍宝的光芒闪耀,一切欲乐圆满具足。
受到恭敬与供养,也同样受到尊重与敬奉;
具足容色之美,在诸家族中受到高度尊敬。
我曾经极其渴望,也因容貌的美丽与光彩而被人渴求;
我被富商的儿子们以及许多生灵渴求。
我舍弃了在家生活,出家成为无家者。
未满半月,我便证得四圣谛;
我用神通变化出一辆四方的车;
我向佛陀的双足顶礼——那位世间怙主、如是者。
我于诸神通得自在,于天耳界亦得自在;
我在他心智上得自在了,大牟尼。
我了知宿住,天眼已得清净;
一切烦恼漏都已灭尽,如今不再有来生。
在义、法、言辞与辩才方面,同样也是如此。
我的智慧无垢、清净,靠的是大仙的威德。
袈裟、团食、资具与床座,
刹那间,他们从四周献上成千上万。
胜者对那些功德感到欢喜,就把我安立在“最上”的位置上。
在具足神通者中最为第一,是诸众中的导师。
我已承事导师,圆满了佛陀的教法;
沉重的负担已经卸下,能牵引人继续轮回的渴爱也被彻底拔除了。
我出家离开家,就是为了这个目的。
那个目标我已达到,即一切结缚的断尽。
我的烦恼已经烧尽……佛陀的教法已经完成。
‘‘Padumuttaro nāma jino, sabbadhammāna pāragū; Ito satasahassamhi, kappe uppajji nāyako. ‘‘Tadāhaṃ haṃsavatiyaṃ, jātā seṭṭhikule ahuṃ; Nānāratanapajjote, mahāsukhasamappitā. ‘‘Upetvā taṃ mahāvīraṃ, assosiṃ dhammadesanaṃ; Tato jātappasādāhaṃ, upemi saraṇaṃ jinaṃ. ‘‘Bhagavā iddhimantīnaṃ, aggaṃ vaṇṇesi nāyako; Bhikkhuniṃ lajjiniṃ tādiṃ, samādhijhānakovidaṃ. ‘‘Tadā muditacittāhaṃ, taṃ ṭhānaṃ abhikaṅkhinī; Nimantitvā dasabalaṃ, sasaṅghaṃ lokanāyakaṃ. ‘‘Bhojayitvāna sattāhaṃ, datvāna ca ticīvaraṃ; Sattamālaṃ gahetvāna, uppalādevagandhikaṃ. ‘‘Satthu pāde ṭhapetvāna, ñāṇamhi abhipūjayiṃ; Nipacca sirasā pāde, idaṃ vacanamabraviṃ. ‘‘Yādisā vaṇṇitā vīra, ito aṭṭhamake muni; Tādisāhaṃ bhavissāmi, yadi sijjhati nāyaka. ‘‘Tadā avoca maṃ satthā, vissaṭṭhā hoti dārike; Anāgatamhi addhāne, lacchase taṃ manorathaṃ. ‘‘Satasahassito kappe, okkākakulasambhavo; Gotamo nāma gottena, satthā loke bhavissati. ‘‘Tassa dhammesu dāyādā, orasā dhammanimmitā; Nāmenuppalavaṇṇāti, rūpena ca yasassinī. ‘‘Abhiññāsu vasippattā, satthusāsanakārikā; Sabbāsavaparikkhīṇā, hessasī satthu sāvikā. ‘‘Tadāhaṃ muditā hutvā, yāvajīvaṃ tadā jinaṃ; Mettacittā paricariṃ, sasaṅghaṃ lokanāyakaṃ. ‘‘Tena kammena sukatena, cetanāpaṇidhīhi ca; Jahitvā mānusaṃ dehaṃ, tāvatiṃsamagacchahaṃ. ‘‘Tato cutāhaṃ manuje, upapannā sayambhuno; Uppalehi paṭicchannaṃ, piṇḍapātamadāsahaṃ. ‘‘Ekanavutito kappe, vipassī nāma nāyako; Uppajji cārudassano, sabbadhammesu cakkhumā. ‘‘Seṭṭhidhītā tadā hutvā, bārāṇasipuruttame; Nimantetvāna sambuddhaṃ, sasaṅghaṃ lokanāyakaṃ. ‘‘Mahādānaṃ daditvāna, uppalehi vināyakaṃ; Pūjayitvā cetasāva, vaṇṇasobhaṃ apatthayiṃ. ‘‘Imamhi bhaddake kappe, brahmabandhu mahāyaso; Kassapo nāma gottena, uppajji vadataṃ varo. ‘‘Upaṭṭhāko mahesissa, tadā āsi narissaro; Kāsirājā kikī nāma, bārāṇasipuruttame. ‘‘Tassāsiṃ dutiyā dhītā, samaṇaguttasavhayā; Dhammaṃ sutvā jinaggassa, pabbajjaṃ samarocayiṃ. ‘‘Anujāni na no tāto, agāreva tadā mayaṃ; Vīsavassasahassāni, vicarimha atanditā. ‘‘Komāribrahmacariyaṃ, rājakaññā sukhedhitā; Buddhopaṭṭhānaniratā, muditā sattadhītaro. ‘‘Samaṇī samaṇaguttā ca, bhikkhunī bhikkhudāyikā; Dhammā ceva sudhammā ca, sattamī saṅghadāyikā. ‘‘Ahaṃ khemā ca sappaññā, paṭācārā ca kuṇḍalā; Kisāgotamī dhammadinnā, visākhā hoti sattamī. ‘‘Tehi kammehi sukatehi, cetanāpaṇidhīhi ca; Jahitvā mānusaṃ dehaṃ, tāvatiṃsamagacchahaṃ. ‘‘Tato cutā manussesu, upapannā mahākule; Pītaṃ maṭṭhaṃ varaṃ dussaṃ, adaṃ arahato ahaṃ. ‘‘Tato cutāriṭṭhapure, jātā vippakule ahaṃ; Dhītā tiriṭivacchassa, ummādantī manoharā. ‘‘Tato cutā janapade, kule aññatare ahaṃ; Pasūtā nātiphītamhi, sāliṃ gopemahaṃ tadā. ‘‘Disvā paccekasambuddhaṃ, pañcalājasatānihaṃ; Datvā padumacchannāni, pañca puttasatānihaṃ. ‘‘Patthayiṃ tepi patthesuṃ, madhuṃ datvā sayambhuno; Tato cutā araññehaṃ, ajāyiṃ padumodare. ‘‘Kāsirañño mahesīhaṃ, hutvā sakkatapūjitā; Ajaniṃ rājaputtānaṃ, anūnaṃ satapañcakaṃ. ‘‘Yadā te yobbanappattā, kīḷantā jalakīḷitaṃ; Disvā opattapadumaṃ, āsuṃ paccekanāyakā. ‘‘Sāhaṃ tehi vinābhūtā, sutavīrehi sokinī; Cutā isigilipasse, gāmakamhi ajāyihaṃ. ‘‘Yadā buddho sutamatī, sutānaṃ bhattunopi ca; Yāguṃ ādāya gacchantī, aṭṭha paccekanāyake. ‘‘Bhikkhāya gāmaṃ gacchante, disvā putte anussariṃ; Khīradhārā viniggacchi, tadā me puttapemasā. ‘‘Tato tesaṃ adaṃ yāguṃ, pasannā sehi pāṇibhi; Tato cutāhaṃ tidasaṃ, nandanaṃ upapajjahaṃ. ‘‘Anubhotvā sukhaṃ dukkhaṃ, saṃsaritvā bhavābhave; Tavatthāya mahāvīra, pariccattañca jīvitaṃ. ‘‘Dhītā tuyhaṃ mahāvīra, paññavanta jutindhara; Bahuñca dukkaraṃ kammaṃ, kataṃ me atidukkaraṃ. ‘‘Rāhulo ca ahañceva, nekajātisate bahū; Ekasmiṃ sambhave jātā, samānacchandamānasā. ‘‘Nibbatti ekato hoti, jātiyāpi ca ekato; Pacchime bhave sampatte, ubhopi nānāsambhavā. ‘‘Purimānaṃ jinaggānaṃ, saṅgamaṃ te nidassitaṃ; Adhikāraṃ bahuṃ mayhaṃ, tuyhatthāya mahāmuni. ‘‘Yaṃ mayā pūritaṃ kammaṃ, kusalaṃ sara me muni; Tavatthāya mahāvīra, puññaṃ upacitaṃ mayā. ‘‘Abhabbaṭṭhāne vajjetvā, vārayanti anācāraṃ; Tavatthāya mahāvīra, cattaṃ me jīvitaṃ bahuṃ. ‘‘Evaṃ bahuvidhaṃ dukkhaṃ, sampatti ca bahubbidhā; Pacchime bhave sampatte, jātā sāvatthiyaṃ pure. ‘‘Mahādhanaseṭṭhikule, sukhite sajjite tathā; Nānāratanapajjote, sabbakāmasamiddhine. ‘‘Sakkatā pūjitā ceva, mānitāpacitā tathā; Rūpasīrimanuppattā, kulesu abhisakkatā. ‘‘Atīva patthitā cāsiṃ, rūpasobhasirīhi ca; Patthitā seṭṭhiputtehi, anekehi satehipi. ‘‘Agāraṃ pajahitvāna, pabbajiṃ anagāriyaṃ; Aḍḍhamāse asampatte, catusaccamapāpuṇiṃ. ‘‘Iddhiyā abhinimmitvā, caturassaṃ rathaṃ ahaṃ; Buddhassa pāde vandissaṃ, lokanāthassa tādino. ‘‘Iddhīsu ca vasī homi, dibbāya sotadhātuyā; Cetopariyañāṇassa, vasī homi mahāmune. ‘‘Pubbenivāsaṃ jānāmi, dibbacakkhu visodhitaṃ; Sabbāsavaparikkhīṇā, natthi dāni punabbhavo. ‘‘Atthadhammaniruttīsu, paṭibhāne tatheva ca; Ñāṇaṃ me vimalaṃ suddhaṃ, pabhāvena mahesino. ‘‘Cīvaraṃ piṇḍapātañca, paccayaṃ sayanāsanaṃ; Khaṇena upanāmenti, sahassāni samantato. ‘‘Jino tamhi guṇe tuṭṭho, etadagge ṭhapesi maṃ; Aggā iddhimatīnanti , parisāsu vināyako. ‘‘Pariciṇṇo mayā satthā, kataṃ buddhassa sāsanaṃ; Ohito garuko bhāro, bhavanettisamūhatā. ‘‘Yassatthāya pabbajitā, agārasmānagāriyaṃ; So me attho anuppatto, sabbasaṃyojanakkhayo. ‘‘Kilesā jhāpitā mayhaṃ…pe… kataṃ buddhassa sāsana’’nti.
这位长老尼在那个时候,当世尊为了在舍卫城城门口示现双神变而来到坎达巴树下,她就前往导师那里,礼敬之后这样说道:“尊者,如果世尊允许,我愿意显现神通。”她发出了狮子吼。导师把这件事作为因缘,在祇园大精舍的圣众中间坐着,依次把比丘尼们安置在各自的位置上,把这位长老尼列在具神通者之首。她以禅那之乐、道果之乐和涅槃之乐度日。有一天,她观察欲乐的过患、低劣和杂染,想到自己曾与恒河岸边那位长老的母亲和女儿共居一处为妻,心中生起悚惧,便诵出了以下偈颂:
Ayaṃ pana therī yadā bhagavā sāvatthinagaradvāre yamakapāṭihāriyaṃ kātuṃ kaṇḍambarukkhamūlaṃ upagañchi, tadā satthāraṃ upasaṅkamitvā vanditvā evamāha – ‘‘ahaṃ, bhante, pāṭihāriyaṃ karissāmi, yadi bhagavā anujānātī’’ti sīhanādaṃ nadi. Satthā idaṃ kāraṇaṃ aṭṭhuppattiṃ katvā jetavanamahāvihāre ariyagaṇamajjhe nisinno paṭipāṭiyā bhikkhuniyo ṭhānantare ṭhapento imaṃ theriṃ iddhimantīnaṃ aggaṭṭhāne ṭhapesi. Sā jhānasukhena phalasukhena nibbānasukhena ca vītināmentī ekadivasaṃ kāmānaṃ ādīnavaṃ okāraṃ saṃkilesañca paccavekkhamānā gaṅgātīriyattherassa mātuyā dhītāya saddhiṃ sapattivāsaṃ uddissa saṃvegajātāya vuttagāthā paccanubhāsantī –
我们俩曾是一对怨敌,既是母亲又是女儿。
我因此生起了强烈的悚惧,真是稀有罕见,让我汗毛直竖。
‘‘Ubho mātā ca dhītā ca, mayaṃ āsuṃ sapattiyo; Tassā me ahu saṃvego, abbhuto lomahaṃsano.
可厌恶的欲乐!不净、恶臭、多刺。
在那里,母亲和女儿,我们都曾是她的妻子。
‘‘Dhiratthu kāmā asucī, duggandhā bahukaṇṭakā; Yattha mātā ca dhītā ca, sabhariyā mayaṃ ahuṃ.
看到感官欲乐的过患,把出离看成安稳。
她在王舍城出家,从在家生活走向无家生活。
‘‘Kāmesvādīnavaṃ disvā, nekkhammaṃ daṭṭhu khemato; Sā pabbajiṃ rājagahe, agārasmānagāriya’’nti. –
她诵出了这三首偈颂。
Imā tisso gāthā abhāsi.
在这里,母亲和女儿两人,我们曾互为情敌,意思是:母亲和女儿两人,我们曾互为争夺同一个男人的女人。
Tattha ubho mātā ca dhītā ca, mayaṃ āsuṃ sapattiyoti mātā ca dhītā cāti ubho mayaṃ aññamaññaṃ sapattiyo ahumha.
据说在舍卫城,有个商人的妻子在拂晓时怀了孕,她自己却不知道。商人天亮后把货物装上车子,往王舍城去了。她怀孕期间,胎儿渐渐长大,到了足月。于是婆婆对她说:“我儿子出门很久了,你却怀了孕,你干了坏事。”她说:“除了你儿子,我不认识别的男人。”婆婆听了还是不信,就把她赶出了家门。她去找丈夫,一路辗转来到了王舍城。就在那时,她临产的风在体内发动,她走进路边一间空屋,生下了孩子。她生下一个像黄金雕像一样好看的儿子,把他放在无人的屋子里,自己出去用水。这时,一个没有儿子的商队首领从那条路经过,心想:“这孩子没有主人,就做我的儿子吧。”便把孩子交到保姆手里。孩子的母亲用水完毕,取了水回来,看不见儿子,被忧愁压倒,痛哭哀号,没有进王舍城就上路了。一个强盗头子在半路上看见她,心生爱恋,娶她做了妻子。她住在他家里,生了一个女儿。后来有一天,她抱着女儿站着,和丈夫吵了起来,把女儿扔到床上。女孩的头碰破了一点。她害怕丈夫,又回到王舍城,靠流浪乞讨过活。她的儿子长到青年,不知道她是自己的母亲,娶她做了妻子。后来,他又不知道那个强盗头子的女儿是自己的妹妹,也娶了她,把她带回家。就这样,他让自己的母亲和妹妹都做了妻子,一起生活。因此,那母女两人共侍一夫,彼此成了情敌。后来有一天,母亲给女儿解开头发找虱子,看见她头上的伤疤,心想:“说不定这就是我的女儿!”问了之后,心中生起悚惧。她到王舍城的比丘尼精舍出家,做完应做的功课,住在僻静处。她回顾自己过去的经历,说出以“我们母女两人”等开头的偈颂。而这位长老尼,正是以看到欲乐过患的方式,回应她所说的偈颂,说出“母亲和女儿两者”等偈。因此说:“她以禅那之乐、果之乐和涅槃之乐度日,说出了这三首偈颂。”
Sāvatthiyaṃ kira aññatarassa vāṇijassa bhariyāya paccūsavelāyaṃ kucchiyaṃ gabbho saṇṭhāsi, sā taṃ na aññāsi. Vāṇijo vibhātāya rattiyā sakaṭesu bhaṇḍaṃ āropetvā rājagahaṃ uddissa gato. Tassā gacchante kāle gabbho vaḍḍhetvā paripākaṃ agamāsi. Atha naṃ sassu evamāha – ‘‘mama putto cirappavuttho tvañca gabbhinī, pāpakaṃ tayā kata’’nti. Sā ‘‘tava puttato aññaṃ purisaṃ na jānāmī’’ti āha. Taṃ sutvāpi sassu asaddahantī taṃ gharato nikkaḍḍhi. Sā sāmikaṃ gavesantī anukkamena rājagahaṃ sampattā. Tāvadeva cassā kammajavātesu calantesu maggasamīpe aññataraṃ sālaṃ paviṭṭhāya gabbhavuṭṭhānaṃ ahosi. Sā suvaṇṇabimbasadisaṃ puttaṃ vijāyitvā anāthasālāyaṃ sayāpetvā udakakiccatthaṃ bahi nikkhantā. Athaññataro aputtako satthavāho tena maggena gacchanto ‘‘assāmikāya dārako, mama putto bhavissatī’’ti taṃ dhātiyā hatthe adāsi. Athassa mātā udakakiccaṃ katvā udakaṃ gahetvā paṭinivattitvā puttaṃ apassantī sokābhibhūtā paridevitvā rājagahaṃ appavisitvāva maggaṃ paṭipajji. Taṃ aññataro corajeṭṭhako antarāmagge disvā paṭibaddhacitto attano pajāpatiṃ akāsi. Sā tassa gehe vasantī ekaṃ dhītaraṃ vijāyi. Atha sā ekadivasaṃ dhītaraṃ gahetvā ṭhitā sāmikena bhaṇḍitvā dhītaraṃ mañcake khipi. Dārikāya sīsaṃ thokaṃ bhindi. Tato sāpi sāmikaṃ bhāyitvā rājagahameva paccāgantvā serivicārena vicarati. Tassā putto paṭhamayobbane ṭhito ‘‘mātā’’ti ajānanto attano pajāpatiṃ akāsi. Aparabhāge taṃ corajeṭṭhakadhītaraṃ bhaginibhāvaṃ ajānanto vivāhaṃ katvā attano gehaṃ ānesi. Evaṃ so attano mātaraṃ bhaginiñca pajāpatī katvā vāsesi. Tena tā ubhopi sapattivāsaṃ vasiṃsu. Athekadivasaṃ mātā dhītu kesavaṭṭiṃ mocetvā ūkaṃ olokentī sīse vaṇaṃ disvā ‘‘appevanāmāyaṃ mama dhītā bhaveyyā’’ti pucchitvā saṃvegajātā hutvā rājagahe bhikkhunupassayaṃ gantvā pabbajitvā katapubbakiccā vivekavāsaṃ vasantī attano ca pubbapaṭipattiṃ paccavekkhitvā ‘‘ubho mātā’’tiādikā gāthā abhāsi. Tā pana tāya vuttagāthāva kāmesu ādīnavadassanavasena paccanubhāsantī ayaṃ therī ‘‘ubho mātā ca dhītā cā’’tiādimāha. Tena vuttaṃ – ‘‘sā jhānasukhena phalasukhena nibbānasukhena ca vītināmentī imā tisso gāthā abhāsī’’ti.
在这里,“不净”是指因为烦恼的不净而流泄,所以叫不净。“恶臭”是指散发毒气般的腐臭,所以叫恶臭。“多刺”是指随着嫉妒而生起,以种种烦恼之刺刺穿善行,所以叫多刺。正如所说的那样,那些欲乐被说成如同矛和刺。“在那里”是指在应当受用的那些欲乐中。“共事一夫”是指共享同一个丈夫,意思是共侍一夫的妻妾。
Tattha asucīti kilesāsucipaggharaṇena asucī. Duggandhāti visagandhavāyanena pūtigandhā. Bahukaṇṭakāti visūyikappavattiyā sucaritavinivijjhanaṭṭhena bahuvidhakilesakaṇṭakā. Tathā hi te sattisūlūpamā kāmāti vuttā. Yatthāti yesu kāmesu paribhuñjitabbesu. Sabhariyāti samānabhariyā, sapattiyoti attho.
我能知道过去世的住处,天眼也已经清净。
他心通智和耳界都已清净。
‘‘Pubbenivāsaṃ jānāmi, dibbacakkhuṃ visodhitaṃ; Cetopariccañāṇañca, sotadhātu visodhitā.
神通我已亲证,已达诸漏灭尽,
六神通已作证,已作佛陀的教诫。
‘‘Iddhīpi me sacchikatā, patto me āsavakkhayo; Chaḷabhiññā sacchikatā, kataṃ buddhassa sāsanaṃ’’.
“宿住”等两首偈颂,是那位长老尼在回顾自己所证得的殊胜成就之后,生起喜悦与欢欣而说出的。其中,cetopariccañāṇa 就是他心智,意思是已经亲证、已经获得,这是前后文之间的关联。
‘‘Pubbenivāsa’’ntiādikā dve gāthā attano adhigatavisesaṃ paccavekkhitvā pītisomanassajātāya theriyā vuttā. Tattha cetopariccañāṇanti cetopariyañāṇaṃ, sacchikataṃ, pattanti vā sambandho.
我以神通变化出一辆四方的车;
向佛陀——世间怙主、如如不动者——的双足顶礼之后,
‘‘Iddhiyā abhinimmitvā, caturassaṃ rathaṃ ahaṃ; Buddhassa pāde vanditvā, lokanāthassa tādino’’ti. –
这首偈颂说的是:当世尊为了施展双神变而走向迦兰多树根下时,这位长老尼用神通变化出那样一辆车,和它一起来到世尊身边。她对世尊说:“世尊,我要施展神变,摧破外道的骄慢,请您允许。”说完就站在世尊面前,是出于净信才说出这首偈颂。其中“以神通变化出”的意思是:她用神通力变出一辆四方形、由四匹马拉的车,乘车和它一起来到世尊身边,顶礼佛陀、世尊的双足后,退到一边站定。
Ayaṃ gāthā yadā bhagavā yamakapāṭihāriyaṃ kātuṃ kaṇḍambarukkhamūlaṃ upasaṅkami, tadā ayaṃ therī evarūpaṃ rathaṃ nimminitvā tena saddhiṃ satthu santikaṃ gantvā bhagavā ‘‘ahaṃ pāṭihāriyaṃ karissāmi titthiyamadanimmathanāya, anujānāthā’’ti vatvā satthu santike aṭṭhāsi, taṃ saddhāya vuttā. Tattha iddhiyā abhinimmitvā, caturassaṃ rathaṃ ahanti catūhi assehi yojitaṃ rathaṃ iddhiyā abhinimminitvā buddhassa bhagavato pāde vanditvā ekamantaṃ aṭṭhāsinti adhippāyo.
你来到这棵繁花满冠的沙罗树旁,独自伫立于树根之下;
你身边连第二个同伴都没有,愚痴的女孩,你就不怕那些好色之徒吗?
‘‘Supupphitaggaṃ upagamma pādapaṃ, ekā tuvaṃ tiṭṭhasi sālamūle; Na cāpi te dutiyo atthi koci, bāle na tvaṃ bhāyasi dhuttakānaṃ’’.
这里,“顶髻盛开”是指顶端开满花,也就是从树梢开始整棵树都繁花盛放的意思。“足树”就是树,这里特指娑罗树。“你独自一人”是说只有你一个人站在这里。“你也没有第二个什么人”是说没有任何同伴或守护者,或者就容貌之美来说也没有谁能与你相比。你容貌无双,独自待在这人迹罕至的地方。年轻女子啊,你怎么不害怕那些浪荡子?这里说的“浪荡子”,就是指那些胡作非为的恶人。据说有一天,魔罗看见这位长老尼白天坐在繁花盛开的娑罗林中静修,就走近她,想把她从独处中拉出来,于是试探着说了这首偈颂。接着,长老尼以自己的威神力震慑魔罗,回答道——
Tattha supupphitagganti suṭṭhu pupphitaaggaṃ, aggato paṭṭhāya sabbaphālipullantī attho. Pādapanti rukkhaṃ, idha pana sālarukkho adhippeto. Ekā tuvanti ekikā tvaṃ idha tiṭṭhasi. Na cāpi te dutiyo atthi kocīti tava sahāyabhūto ārakkhako kocipi natthi, rūpasampattiyā vā tuyhaṃ dutiyo kocipi natthi, asadisarūpā ekikāva imasmiṃ janavivitte ṭhāne tiṭṭhasi. Bāle na tvaṃ bhāyasi dhuttakānanti taruṇike tvaṃ dhuttapurisānaṃ kathaṃ na bhāyasi, sakiñcanakārino dhuttāti adhippāyo. Imaṃ kira gāthaṃ māro ekadivasaṃ theriṃ supupphite sālavane divāvihāraṃ nisinnaṃ disvā upasaṅkamitvā vivekato vicchinditukāmo vīmaṃsanto āha. Atha naṃ therī santajjentī attano ānubhāvavasena –
就算有十万像这样的放荡恶人聚集在一起,
我的汗毛不会竖起来,也不会发抖;魔罗,你一个人能把我怎么样?
‘‘Sataṃ sahassānipi dhuttakānaṃ, samāgatā edisakā bhaveyyuṃ; Lomaṃ na iñje napi sampavedhe, kiṃ me tuvaṃ māra karissaseko.
我于此隐没,或进入你的腹中;
我站在你两眉之间,你却看不见站在那里的我。
‘‘Esā antaradhāyāmi, kucchiṃ vā pavisāmi te; Bhamukantare tiṭṭhāmi, tiṭṭhantiṃ maṃ na dakkhasi.
我已能掌控自己的心,四神足也已好好修成;
六种神通已经亲自证得,佛陀的教法已经修习完成。
‘‘Cittamhi vasībhūtāhaṃ, iddhipādā subhāvitā; Chaḷabhiññā sacchikatā, kataṃ buddhassa sāsanaṃ.
诸欲就像矛尖和刺桩,是诸蕴的砧板。
你所说的欲乐,如今对我来说已是不乐。
‘‘Sattisūlūpamā kāmā, khandhāsaṃ adhikuṭṭanā; Yaṃ tvaṃ kāmaratiṃ brūsi, aratī dāni sā mama.
一切处的喜已被摧破,黑暗之蕴已粉碎;
邪恶者,你要这样知道:你已经被击倒了,终结者!
‘‘Sabbattha vihatā nandī, tamokhandho padālito; Evaṃ jānāhi pāpima, nihato tvamasi antakā’’ti. –
他说了这些偈颂。
Imā gāthā abhāsi.
在这里,就算像你这样的歹徒,甚至十万个,乃至无数个十万之多聚在一起,我连一根汗毛都不会动,也不会发抖。魔罗,你一个人,能把我怎么样?
Tattha sataṃ sahassānipi dhuttakānaṃ, samāgatā edisakā bhaveyyunti yādisako tvaṃ edisakā evarūpā anekasatasahassamattāpi dhuttakā samāgatā yadi bhaveyyuṃ. Lomaṃ na iñje napi sampavedheti lomamattampi na iñjeyya na sampavedheyya. Kiṃ me tuvaṃ māra karissasekoti māra, tvaṃ ekakova mayhaṃ kiṃ karissasi?
现在,为了显示魔罗根本没办法对她做任何事,她说了这首偈颂:“我将消失。”它的意思是:魔罗,我就站在你面前,就这样消失,变得看不见;我甚至可以在你完全不知道的情况下进入你的肚子里,或者站在你的眉毛之间,就算我这样站着,你也看不见我。
Idāni mārassa attano kiñcipi kātuṃ asamatthataṃyeva vibhāventī ‘‘esā antaradhāyāmī’’ti gāthamāha. Tassattho – māra, esāhaṃ tava purato ṭhitāva antaradhāyāmi adassanaṃ gacchāmi, ajānantasseva te kucchiṃ vā pavisāmi, bhamukantare vā tiṭṭhāmi, evaṃ tiṭṭhantiñca maṃ tvaṃ na passasi.
为什么这么说呢?因为我的心已经达到自在,四神足也已经善加修习。魔罗,我的心确实达到了自在,四神足也确实被我善加修习、反复练习。因此,我能在前面所说的神通境界中随心所欲。剩下的内容,因为和前面所说的方法一样,所以就很容易理解了。
Kasmāti ce? Cittamhi vasībhūtāhaṃ, iddhipādā subhāvitā, ahaṃ camhi māra, mayhaṃ cittaṃ vasībhāvappattaṃ, cattāropi iddhipādā mayā suṭṭhu bhāvitā bahulīkatā, tasmā ahaṃ yathāvuttāya iddhivisayatāya pahomīti. Sesaṃ sabbaṃ heṭṭhā vuttanayattā uttānameva.