首那·科里维萨长老偈颂的注释
1. Soṇakoḷivisattheragāthāvaṇṇanā
第十三品里那首“往昔,于国中……”开头的偈颂,是尊者首那·科里维萨长老的偈颂。它是怎么来的呢?这位尊者在过去诸佛那里积攒过功德,一世又一世地累积善业。据说,在无比见佛的时代,他曾是一位大富长者。他和在家信众一起去精舍,在世尊面前听了法,心里生起清净的信心,就让人用白灰涂抹世尊经行的地方,铺上各种颜色的鲜花,上面再用各种色彩的布料拉成天篷;同样也为世尊和比丘僧团建了一座长厅,然后奉献出去。他靠着这份善业在天界和人间流转,到了莲华上佛的时代,投生在天鹅城的一个长者家里,取名西利瓦达(增吉祥)。他成年后去精舍,在世尊面前听法时,看到世尊把一位比丘列为精进第一,自己也想要得到这个位置,于是举办了连续七天的大布施,然后发下誓愿。世尊也看出他的誓愿一定会实现,就为他授记,然后离开了。
Terasanipāte yāhu raṭṭhetiādikā āyasmato soṇassa koḷivisassa gāthā. Kā uppatti? Ayampi purimabuddhesu katādhikāro tattha tattha bhave puññāni upacini. Ayaṃ kira anomadassissa bhagavato kāle mahāvibhavo seṭṭhi hutvā upāsakehi saddhiṃ vihāraṃ gantvā satthu santike dhammaṃ sutvā pasannamānaso satthu caṅkamanaṭṭhāne sudhāya parikammaṃ kāretvā nānāvaṇṇehi pupphehi santharitvā upari nānāvirāgavatthehi vitānaṃ bandhāpesi, tathā satthu bhikkhusaṅghassa ca dīghasālaṃ kāretvā niyyādesi. So tena puññakammena devamanussesu saṃsaranto padumuttarassa bhagavato kāle haṃsavatīnagare seṭṭhikule nibbatti, sirivaḍḍhotissa nāmaṃ ahosi. So vayappatto vihāraṃ gantvā satthu santike dhammaṃ suṇanto satthāraṃ ekaṃ bhikkhuṃ āraddhavīriyānaṃ aggaṭṭhāne ṭhapentaṃ disvā, sayampi taṃ ṭhānantaraṃ patthento sattāhaṃ mahādānaṃ pavattetvā paṇidhānamakāsi. Satthāpi tassa patthanāya samijjhanabhāvaṃ disvā byākaritvā pakkāmi.
他这一生也一直行善,在天界和人间不断流转。迦叶十力佛般涅槃之后、我们的世尊还没有出世的那段时间,他投生在波罗奈城的一户好人家。长大后,他在恒河岸边搭了一间树叶屋,用衣服、饮食、卧具、医药这四种资具,恭敬地侍奉一位独觉佛,整整三个月。那位独觉佛雨安居结束后,资具都齐全了,就去了香山。这位良家子也终生在那里积福,死后又继续在天界和人间流转。到了我们世尊住世的时代,他在占婆城的优萨跋长者家中投生。从他投生那一刻起,这位长者的庞大财富就不断增长。他出生那天,全城举行了盛大的庆祝。因为过去他曾供养给独觉佛一条价值十万金钱的红毯,所以他的身体是金色的,而且极其细滑柔软,因此大家给他取名叫“索纳”。他在众多随从的围绕中长大。他的手掌和脚掌是般都吉瓦卡花的颜色,脚底的触感像经过百次梳理的棉花,脚底的毛发像摩尼珠耳环的环纹一样卷曲。他成年后,家人为他建了三座分别适合三个季节的宫殿,还安排了歌舞艺人。他在那里享受极大的福乐,就像天子一样住着。
Sopi yāvajīvaṃ kusalaṃ katvā devamanussesu saṃsaranto parinibbute kassapadasabale anuppanne amhākaṃ bhagavati bārāṇasiyaṃ kulagehe nibbattitvā viññutaṃ patto gaṅgātīre paṇṇasālaṃ karitvā ekaṃ paccekabuddhaṃ temāsaṃ catūhi paccayehi sakkaccaṃ upaṭṭhahi. Paccekabuddho vuṭṭhavasso paripuṇṇaparikkhāro gandhamādanameva gato. Sopi kulaputto yāvajīvaṃ tattha puññāni katvā tato cavitvā devamanussesu saṃsaranto amhākaṃ bhagavato kāle campānagare usabhaseṭṭhissa gehe paṭisandhiṃ gaṇhi. Tassa paṭisandhiggahaṇato paṭṭhāya seṭṭhissa mahābhogakkhandho abhivaḍḍhi. Tassa jātadivase sakalanagare mahāsakkārasampanno ahosi, tassa pubbe paccekabuddhassa satasahassagghanikarattakambalapariccāgena suvaṇṇavaṇṇo sukhumālataro ca attabhāvo ahosi, tenassa soṇoti nāmaṃ akaṃsu. Mahatā parivārena vaḍḍhati , tassa hatthapādatalāni bandhujīvakapupphavaṇṇāni ahesuṃ, satavihatakappāsassa viya samphasso pādatalesu maṇikuṇḍalāvaṭṭavaṇṇāni lomāni jāyiṃsu. Vayappattassa tassa tiṇṇaṃ utūnaṃ anucchavike tayo pāsāde kāretvā nāṭakāni upaṭṭhāpesuṃ. So tattha mahatiṃ sampattiṃ anubhavanto devakumāro viya paṭivasati.
那时,我们的导师已经证得一切知,转动了殊胜的法轮,住在王舍城附近。首那长老应频婆娑罗王的召请,和八万村长一起来到王舍城,前往导师面前听法,生起信心,征得父母同意后,在教法中出家,受具足戒。他在导师面前领受了业处,为了避开人群交往,住在清凉林中。他想:“我的身体太细嫩了,不可能只靠舒服就能证得快乐,应该让身体吃点苦来修行沙门法。”于是他决意只做站立和经行,精勤用功。即使脚底起了水泡又磨破,他也不管那种苦受,仍然坚定地精进。但因为精进过度,没能证得殊胜的成果。他又想:“我这样用功都证不到道或果,出家有什么用?不如还俗回家,享受财富,也修修福德。”导师知道了他心里的想法,就到他那里,用琴弦的比喻来教导他,开示了精进要均衡的道理,为他清净业处后,就去了灵鹫峰。首那长老从导师面前得到教导后,把精进调到均衡,努力修观,最终证得阿拉汉果。因此《譬喻经》(长老譬喻1.5.25-53)中这样说:
Atha amhākaṃ satthari sabbaññutaṃ patvā pavattitavaradhammacakke rājagahaṃ upanissāya viharante bimbisāraraññā pakkosāpito asītiyā gāmikasahassehi saddhiṃ rājagahaṃ āgato, satthu santikaṃ gantvā dhammaṃ sutvā paṭiladdhasaddho mātāpitaro anujānāpetvā sāsane pabbajitvā laddhūpasampado satthu santike kammaṭṭhānaṃ gahetvā, janasaṃsaggapariharaṇatthaṃ sītavane vasanto ‘‘mama sarīraṃ sukhumālaṃ, na ca sakkā sukheneva sukhaṃ adhigantuṃ, kāyaṃ kilametvā samaṇadhammaṃ kātuṃ vaṭṭatī’’ti ṭhānacaṅkamameva adhiṭṭhāya, padhānamanuyuñjanto pādatalesu phoṭesu uṭṭhahitesupi vedanaṃ ajjhupekkhitvā daḷhaṃ vīriyaṃ karonto accāraddhavīriyatāya visesaṃ nibbattetuṃ asakkonto, ‘‘evaṃ vāyamantopi ahaṃ maggaṃ vā phalaṃ vā nibbattetuṃ na sakkomi, kiṃ me pabbajjāya, hīnāyāvattitvā bhoge ca bhuñjissāmi, puññāni ca karissāmī’’ti cintesi. Satthā tassa cittācāraṃ ñatvā tattha gantvā vīṇūpamovādena ovaditvā vīriyasamatāyojanavidhiṃ dassento kammaṭṭhānaṃ sodhetvā gijjhakūṭaṃ gato. Soṇattheropi satthu sammukhā ovādaṃ labhitvā vīriyasamataṃ yojetvā vipassanaṃ ussukkāpetvā arahatte patiṭṭhāsi. Tena vuttaṃ apadāne (apa. thera 1.5.25-53) –
无上见的牟尼、世间最尊、具足功德的圆满者,
我用石灰涂抹好,造了一座经行处。
我用各种颜色的鲜花,铺好了经行处。
在空中搭起华盖,供养了无上佛陀。
他举起合掌,向那位善行者行礼;
那时,我把长厅献给了世尊。
导师是世间无上者,他知道了我的想法;
世尊具眼,出于悲悯,接受了。
正等觉者接受了之后,是连同诸天在内的世间中值得供养的人;
在比丘僧团中坐下后,说了这些偈颂。
那位满心欢喜地把这座长厅布施给我的人,
我将称扬他,请听我所说。
于此具福业者临死之时
千套相连的御车人,那时将会现前。
此人乘着那辆车,将前往天界。
当某人投生到某个家族时,天人们都会随喜赞叹他。
一座极其贵重、最为殊胜的宫殿,用宝石和黏土涂抹。
他将住进一座带有尖顶阁楼、以金装饰的殊胜宫殿。
三万劫中,他将于天界享乐;
二十五个劫后,他将成为天王。
他将七十七次成为转轮王;
他们全都叫耶输陀罗,同名同姓。
享受了两种圆满,增长福德积累之后;
在第二十八劫里,他会成为转轮王。
在那里也有一座由毗首羯磨所造的殊胜宫殿;
他将安住在那座未远离十种声音的城市中央。
从今以后的无量劫中,会出现一位有大神力的国王,
有一位名叫甘蔗的国王,将会出现在那个国度。
在一万六千名女子当中,她也是最出众的那一位;
这位刹帝利女出身高贵,将会生下九个儿子。
生下九个儿子后,这位刹帝利女子就会死去。
那位年轻可爱的少女,将会成为王后。
让甘蔗王欢喜之后,那位少女将得到一个恩赐;
那位少女得到恩赐后,会让儿子们出家。
他们全都被放逐之后,将会前往那座并非最殊胜的圣山。
因为害怕家族血脉断绝,他们全都将和自己的姐妹们住在一起。
有一位少女,将会被各种疾病所折磨;
“愿我们的血统不要断绝”,刹帝利们就会把她埋葬。
刹帝利把她带出去后,会和她一起生活。
到那时,甘蔗王族中将会出现分裂。
他们的后代将会是,依族姓而称为拘利族。
在那里,他将享受丰厚的人间福乐。
从这具身体死后,他将投生到天界。
在那里,他也会得到一座殊胜又令人欢喜的宫殿。
从天界殁后,为善根所策励;
投生到人间之后,他将名叫索那。
我发起精进,心志坚定,在世尊的教法中努力修行;
彻底了知一切漏之后,他将无漏而般涅槃。
具有无边见力的世尊,乔达摩,释迦族的公牛。
殊胜知者大雄,将安立于最上之处。
天上下过雨,积了四指深,庭院里的草没有被风吹动;
对于已经安住在修行中、精勤专一的人来说,不存在比这更高的究竟境界。
在无上的调御中,我已调御自己;我的心已很好地安立。
我的一切重担都已卸下,我已寂灭,不再有烦恼漏。
鸯耆罗娑大龙象,就像出身高贵的雄狮。
佛陀在比丘僧团中坐下后,就把我安置在这个第一的位置上。
证得四无碍解……完成了佛陀的教法。
‘‘Anomadassissa munino, lokajeṭṭhassa tādino; Sudhāya lepanaṃ katvā, caṅkamaṃ kārayiṃ ahaṃ. ‘‘Nānāvaṇṇehi pupphehi, caṅkamaṃ santhariṃ ahaṃ; Ākāse vitānaṃ katvā, bhojayiṃ buddhamuttamaṃ. ‘‘Añjaliṃ paggahetvāna, abhivādetvāna subbataṃ; Dīghasālaṃ bhagavato, niyyādesimahaṃ tadā. ‘‘Mama saṅkappamaññāya, satthā loke anuttaro; Paṭiggahesi bhagavā, anukampāya cakkhumā. ‘‘Paṭiggahetvāna sambuddho, dakkhiṇeyyo sadevake; Bhikkhusaṅghe nisīditvā, imā gāthā abhāsatha. ‘‘Yo so haṭṭhena cittena, dīghasālaṃ adāsi me; Tamahaṃ kittayissāmi, suṇātha mama bhāsato. ‘‘Imassa maccukālamhi, puññakammasamaṅgino; Sahassayuttassaratho, upaṭṭhissati tāvade. ‘‘Tena yānenayaṃ poso, devalokaṃ gamissati; Anumodissare devā, sampatte kulasambhave. ‘‘Mahārahaṃ byamhaṃ seṭṭhaṃ, ratanamattikalepanaṃ; Kūṭāgāravarūpetaṃ, byamhaṃ ajjhāvasissati. ‘‘Tiṃsakappasahassāni, devaloke ramissati; Pañcavīsati kappāni, devarājā bhavissati. ‘‘Sattasattatikkhattuñca, cakkavattī bhavissati; Yasodharasanāmā te, sabbepi ekanāmakā. ‘‘Dve sampattī anubhotvā, vaḍḍhetvā puññasañcayaṃ; Aṭṭhavīsatikappamhi, cakkavattī bhavissati. ‘‘Tatrāpi byamhaṃ pavaraṃ, vissakammena māpitaṃ; Dasasaddāvivittaṃ taṃ, puramajjhāvasissati. ‘‘Aparimeyye ito kappe, bhūmipālo mahiddhiko; Okkāko nāma nāmena, rājā raṭṭhe bhavissati. ‘‘Soḷasitthisahassānaṃ, sabbāsaṃ pavarā ca sā; Abhijātā khattiyānī, nava putte janessati. ‘‘Nava putte janetvāna, khattiyānī marissati; Taruṇī ca piyā kaññā, mahesittaṃ karissati. ‘‘Okkākaṃ tosayitvāna, varaṃ kaññā labhissati; Varaṃ laddhāna sā kaññā, putte pabbājayissati. ‘‘Pabbājitā ca te sabbe, gamissanti naguttamaṃ; Jātibhedabhayā sabbe, bhaginīhi vasissare. ‘‘Ekā ca kaññā byādhīhi, bhavissati parikkhatā; Mā no jāti pabhijjīti, nikhaṇissanti khattiyā. ‘‘Khattiyo nīharitvāna, tāya saddhiṃ vasissati; Bhavissati tadā bhedo, okkākakulasambhavo. ‘‘Tesaṃ pajā bhavissanti, koḷiyā nāma jātiyā; Tattha mānusakaṃ bhogaṃ, anubhossatinappakaṃ. ‘‘Tamhā kāyā cavitvāna, devalokaṃ gamissati; Tatrāpi pavaraṃ byamhaṃ, labhissati manoramaṃ. ‘‘Devalokā cavitvāna, sukkamūlena codito; Āgantvāna manussattaṃ, soṇo nāma bhavissati. ‘‘Āraddhavīriyo pahitatto, padahaṃ satthu sāsane; Sabbāsave pariññāya, nibbāyissatināsavo. ‘‘Anantadassī bhagavā, gotamo sakyapuṅgavo; Visesaññū mahāvīro, aggaṭṭhāne ṭhapessati. ‘‘Vuṭṭhamhi deve caturaṅgulamhi, tiṇe anileritaaṅgaṇamhi; Ṭhatvāna yogassa payuttatādino, tatottariṃ pāramatā na vijjati. ‘‘Uttame damathe danto, cittaṃ me supaṇīhitaṃ; Bhāro me ohito sabbo, nibbutomhi anāsavo. ‘‘Aṅgīraso mahānāgo, abhijātova kesarī; Bhikkhusaṅghe nisīditvā, etadagge ṭhapesi maṃ. ‘‘Paṭisambhidā catasso…pe… kataṃ buddhassa sāsana’’nti.
证得阿罗汉果之后,他回顾自己的修行,以感兴语和宣说智的方式——
Arahattaṃ pana patvā attano paṭipattiṃ paccavekkhitvā udānavasena aññābyākaraṇavasena ca –
那个在国中极为出众,是鸯伽王的侍从;
如今他在诸法中最为超胜,索那已经到达苦的彼岸。
‘‘Yāhu raṭṭhe samukkaṭṭho, rañño aṅgassa paddhagū; Svājja dhammesu ukkaṭṭho, soṇo dukkhassa pāragū.
应当断除五种,应当舍离五种,更应修习五种;
超越五种执着的比丘,被称为已渡过瀑流的人。
‘‘Pañca chinde pañca jahe, pañca cuttari bhāvaye; Pañcasaṅgātigo bhikkhu, oghatiṇṇoti vuccati.
骄慢、放逸、心向外攀缘的比丘,
戒、定、慧都无法达到圆满。
‘‘Unnaḷassa pamattassa, bāhirāsassa bhikkhuno; Sīlaṃ samādhi paññā ca, pāripūriṃ na gacchati.
该做的事被丢在一边,不该做的事反倒去做;
那些骄慢而放逸的人,他们的诸漏便会增长。
‘‘Yañhi kiccaṃ apaviddhaṃ, akiccaṃ pana karīyati; Unnaḷānaṃ pamattānaṃ, tesaṃ vaḍḍhanti āsavā.
那些已经很好地精勤修习、恒常安住于身至念的人,
他们不去碰不该做的事,该做的事就持续不断地去做。
于具足念与正知者,诸漏便得止息。
‘‘Yesañca susamāraddhā, niccaṃ kāyagatā sati; Akiccaṃ te na sevanti, kicce sātaccakārino; Satānaṃ sampajānānaṃ, atthaṃ gacchanti āsavā.
在已经宣说的直道上,你们要往前走,不要退回来;
应当自己督促自己,让自己走向涅槃。
‘‘Ujumaggamhi akkhāte, gacchatha mā nivattatha; Attanā codayattānaṃ, nibbānamabhihāraye.
当精进过于猛烈时,世间无上的导师——
具眼者为我用琴作比喻,来开示法义;
我听闻他的话语后,便欢喜安住于教法中;
‘‘Accāraddhamhi vīriyamhi, satthā loke anuttaro; Vīṇopamaṃ karitvā me, dhammaṃ deseti cakkhumā; Tassāhaṃ vacanaṃ sutvā, vihāsiṃ sāsane rato.
我修习止,是为了达到最高的目标;
三明已经证得,佛陀的教法已经完成。
‘‘Samathaṃ paṭipādesiṃ, uttamatthassa pattiyā; Tisso vijjā anuppattā, kataṃ buddhassa sāsanaṃ.
倾向于出离,也倾向于心的远离。
倾向于无害者,以及取灭尽者。
‘‘Nekkhamme adhimuttassa, pavivekañca cetaso; Abyābajjhādhimuttassa, upādānakkhayassa ca.
于渴爱灭尽已倾向,于心的无迷乱也已倾向;
见到诸处的生起,心便正得解脱。
‘‘Taṇhakkhayādhimuttassa, asammohañca cetaso; Disvā āyatanuppādaṃ, sammā cittaṃ vimuccati.
对于那位已正确解脱、内心寂静的比丘,
对于已解脱者,不再有积攒造作的余地,也没有什么该做的事存在。
‘‘Tassa sammā vimuttassa, santacittassa bhikkhuno; Katassa paticayo natthi, karaṇīyaṃ na vijjati.
犹如一整块坚固的岩石,不为风所动摇;
如此,色、味、声、香、触,仅此而已。
‘‘Selo yathā ekaghano, vātena na samīrati; Evaṃ rūpā rasā saddā, gandhā phassā ca kevalā.
可意与不可意诸法,皆不能动摇如是者;
心已安住,脱离了系缚,并且观察着它的坏灭。他诵出了这些偈颂。
‘‘Iṭṭhā dhammā aniṭṭhā ca, nappavedhenti tādino; Ṭhitaṃ cittaṃ visaññuttaṃ, vayañcassānupassatī’’ti. – imā gāthā abhāsi;
这里说的是:“在国中极为超胜”——他过去在鸯伽国,凭借八万村长以及财富圆满与权势圆满,极其超群、最为第一。“是鸯伽王的随从”——因为用四种摄受之法令众人欢喜,所以名为“王”;他是鸯伽之主频婆娑罗王的随从,是一位特别的居士,也就是那个国家的家长。应这样连接理解。“他如今在诸法中超胜”——那位索那如今在出世间诸法中变得超胜;他在家时也以某些方面而超胜,现在出家了也依然超胜。这是拿他自己作例子,就像在说别人一样。“已到苦的彼岸”——已经到达、走到一切轮回之苦的彼岸和尽头。通过这一句,因为说明了证得阿拉汉果,就把“在诸法中超胜”这一没有区分的说法,特显为那超胜的状态。
Tattha yāhu raṭṭhe samukkaṭṭhoti yo ahu ahosi aṅgaraṭṭhe asītiyā gāmikasahassehi bhogasampattiyā issariyasampattiyā ca sammā ativiya ukkaṭṭho seṭṭho. Rañño aṅgassa paddhagūti catūhi saṅgahavatthūhi parisāya rañjanaṭṭhena rañño aṅgādhipatino bimbisārassa parivārabhūto gahapativiseso tassa raṭṭhe kuṭumbiko ahūti yojetabbaṃ. Svājja dhammesu ukkaṭṭhoti so soṇo ajjetarahi lokuttaradhammesu ukkaṭṭho jāto, gihikālepi kehici ukkaṭṭhoyeva hutvā idāni pabbajitakālepi ukkaṭṭhoyeva hotīti attānameva paraṃ viya dasseti. Dukkhassa pāragūti sakalassa vaṭṭadukkhassa pāraṃ pariyantaṃ gato, etena dhammesu ukkaṭṭhoti avisesena vuttaṃ ukkaṭṭhabhāvaṃ viseseti arahattādhigamadīpanato.
现在,为了说明他通过哪种修行方式成了渡过苦海的人,用另一种说法来显示这一点,说出了“应断五”这首偈颂。它的意思是:一个人应该用下三道,断除五种会把众生引向恶趣和欲界善趣的下分结,就像用刀砍断绑在脚上的绳子一样;应该用最上的道,舍弃、断除五种会把众生引向色界和无色界存在的上分结,就像砍断绑在脖子上的绳子一样。而为了断除那些上分结,还应该进一步修习信等五根。这样的比丘,因为超越了贪缚、嗔缚、痴缚、慢缚、见缚这五种缚,所以叫“越五缚者”;因为渡过了欲流、有流、见流、无明流这四种流,所以叫“渡流者”。
Idāni yāya paṭipattiyā dukkhapāragū jāto, aññāpadesena taṃ dassento ‘‘pañca chinde’’ti gāthamāha. Tassattho – apāyakāmasugatisampāpakāni pañcorambhāgiyāni saṃyojanāni puriso satthena pāde baddharajjukaṃ viya heṭṭhimena maggattayena chindeyya, rūpārūpabhavasampāpakāni pañca uddhambhāgiyāni saṃyojanāni puriso gīvāya baddharajjukaṃ viya aggamaggena jaheyya, chindeyya, tesaṃ pana uddhambhāgiyasaṃyojanānaṃ pahānāya pañca saddhādīni indriyāni uttari bhāvaye bhāveyya. Evaṃbhūto pana bhikkhu rāgasaṅgo dosamohamānadiṭṭhisaṅgoti pañcannaṃ saṅgānaṃ atikkamanena pañcasaṅgātigo hutvā, kāmogho, bhavogho, diṭṭhogho, avijjoghoti catunnaṃ oghānaṃ tiṇṇattā oghatiṇṇoti vuccati.
这段“度越瀑流”的修行,只有靠戒等功德的圆满才能成就;而戒等功德又要靠断除慢等烦恼才能圆满,不是靠别的办法。为了说明这个道理,就说了“对于高举者……”这首偈颂。其中,“高举者”是指起了高举、空洞我慢的人。慢因为以高举的方式运作,又空洞无实,就像芦苇一样,所以被称为“芦苇”。“放逸者”是指因为舍弃正念而陷入放逸的人。“外依者”是指心住著于外处、对诸欲还没有离贪的人。“戒、定与慧,不会达到圆满”:对于这样亲近对立面的人,他的戒等功德,即使只是世间层面的,尚且不能圆满,更何况出世间层面的呢。
Ayañca oghataraṇapaṭipattisīlādīnaṃ pāripūriyāva hoti, sīlādayo ca mānādippahānena pāripūriṃ gacchanti, na aññathāti dassento ‘‘unnaḷassā’’ti gāthamāha. Tattha unnaḷassāti uggatatucchamānassa. Māno hi unnamanākāravuttiyā tucchabhāvena naḷo viyāti ‘‘naḷo’’ti vuccati. Pamattassāti sativossaggena pamādaṃ āpannassa. Bāhirāsassāti bāhiresu āyatanesu āsāvato, kāmesu avītarāgassāti attho. Sīlaṃ samādhi paññā ca, pāripūriṃ na gacchatīti tassa sīlādīnaṃ paṭipakkhasevino lokiyopi tāva sīlādiguṇo pāripūriṃ na gacchati, pageva lokuttaro.
在这里,用“凡应做之事”等话说明了原因。对一位比丘来说,从出家那一刻起,守护无量的戒蕴、住在森林里、奉行头陀支、乐于修习等,这些就叫作应做之事。然而,他们把自己上面所说的应做之事丢在一边,因为不去做而抛弃了。不应做之事,是指装饰钵、装饰衣、装饰腰带、装饰肩带、装饰伞、装饰鞋、装饰扇、装饰滤水囊等,像这样装饰资具、资具繁多,就是比丘的不应做之事,他们却去做这些。对这些人,因为抬起了像芦苇一样我慢,因为舍弃正念而放逸,四种漏都会增长。
Tattha kāraṇamāha ‘‘yañhi kicca’’ntiādinā. Bhikkhuno hi pabbajitakālato paṭṭhāya aparimāṇasīlakkhandhagopanaṃ araññavāso dhutaṅgapariharaṇaṃ bhāvanārāmatāti evamādi kiccaṃ nāma. Yehi pana idaṃ yathāvuttaṃ attano kiccaṃ, taṃ apaviddhaṃ akaraṇena chaḍḍitaṃ. Akiccanti pattamaṇḍanaṃ cīvarakāyabandhanaaṃsabaddhachattupāhanatālavaṇṭadhammakaraṇamaṇḍananti evamādi parikkhāramaṇḍanaṃ paccayabāhuliyanti evamādi bhikkhuno akiccaṃ nāma, taṃ kayirati, tesaṃ mānanaḷaṃ ukkhipitvā caraṇena unnaḷānaṃ sativossaggena pamattānaṃ cattāropi āsavā vaḍḍhanti.
对于那些慧等功德不断增长的人,为了说明他们,才说了“那些……”这段话。其中,“善精勤”就是好好努力提起心力。“身至念”就是修习身随观。“他们不”是说他们不做那些装饰钵器等不该做的事。“于应做”是指从出家开始就该做的、守护无量戒蕴等事。“恒常作者”就是持续不断地去做。对于这些人,因为正念不离开而具足正念,又以义正知、适宜正知、行处正知、无痴正知这四种正知而保持正知,所以四种漏就走向灭尽、耗尽、消失——这就是这段话的意思。
Yesaṃ pana paññādiguṇo vaḍḍhati, te dassetuṃ ‘‘yesa’’ntiādi vuttaṃ. Tattha susamāraddhāti suṭṭhu paggahitā. Kāyagatā satīti, kāyānupassanābhāvanā. Akiccaṃ teti te etaṃ pattamaṇḍanādiakiccaṃ. Na sevantīti na karonti. Kicceti, pabbajitakālato paṭṭhāya kattabbe aparimāṇasīlakkhandhagopanādike. Sātaccakārinoti satatakārino tesaṃ satiyā avippavāsena satānaṃ sātthakasampajaññaṃ, sappāyasampajaññaṃ, gocarasampajaññaṃ, asammohasampajaññanti catūhi sampajaññehi sampajānānaṃ, cattāropi āsavā atthaṃ gacchanti parikkhayaṃ abhāvaṃ gacchantīti attho.
现在,为了教导站在自己面前的比丘们,世尊说了“于直道”这首偈颂。其中,“于直道被解释为”:通过远离两个极端、舍弃身体歪曲等,成为正直的中道,也就是由大师所开示的圣道。“行去”:就是去修行。“莫退转”:不要在中途就停下来。“自己策励自己”:在这里,一个想要利益自己的良家子,通过省察堕入恶趣的恐惧等,自己来策励自己。“引向涅槃”:把自己引向、导向涅槃,意思是为了亲证涅槃而这样修行。
Idāni attano santike ṭhitabhikkhūnaṃ ovādaṃ dento ‘‘ujumaggamhī’’ti gāthamāha. Tattha ujumaggamhi akkhāteti antadvayaparivajjanena kāyavaṅkādippahānena ca ujuke majjhimapaṭipadābhūte ariyamagge satthārā bhāsite. Gacchathāti paṭipajjatha. Mā nivattathāti antarā vosānaṃ māpajjatha. Attanā codayattānanti idha atthakāmo kulaputto apāyabhayapaccavekkhaṇādinā attanāva attānaṃ codento. Nibbānamabhihārayeti, attānaṃ nibbānaṃ abhihareyya upaneyya, yathā naṃ sacchikaroti, tathā paṭipajjeyyāti attho.
现在,为了表明我自己当年也是这样修行的,所以说了“当精进过于猛厉时”等话。“当精进过于猛厉时”:我修观的时候,没有让定和精进保持平衡,而是把精进提得太猛了。这种精进过猛的情况,前面已经讲过了。“为我作琴喻之后”:当时尊者须那心里生起这样的念头:“凡是世尊的弟子中安住于勤精进的,我就是其中之一,可是我的心还是不能无执取地从诸漏中解脱,所以我要还俗。”这时,导师用神通在他面前显现自己,问他:“须那,你为什么生起‘我要还俗’的念头?你以前在家时,是不是擅长弹琴、懂得琴弦的音声?”他回答:“是的,尊者。”导师说:“须那,你怎么想?当你的琴弦绷得太紧时,你的琴那时能发出好听的声音、能弹奏吗?”“不能,尊者。”“须那,你怎么想?当你的琴弦太松时,你的琴那时能发出好听的声音、能弹奏吗?”“不能,尊者。”“须那,你怎么想?当你的琴弦既不太紧也不太松,调得恰到好处时,你的琴那时能发出好听的声音、能弹奏吗?”“是的,尊者。”“同样地,须那,精进太猛会导致掉举,精进太松会导致懈怠。所以,须那,你要安立于精进的平衡,也要通达诸根的平衡。”就这样,导师用琴作比喻,为我开示了琴喻的教导。我听了他的话之后,也就是听了世尊琴喻教导的话之后,就舍弃了中途生起的想还俗的念头,安住在导师的教法中,欢喜踊跃地修行。
Idāni mayāpi evameva paṭipannanti, attano paṭipattiṃ dassetuṃ ‘‘accāraddhamhī’’tiādi vuttaṃ. Accāraddhamhi vīriyamhīti vipassanaṃ bhāventena mayā samādhinā vīriyaṃ samarasaṃ akatvā ativiya vīriye paggahite. Accāraddhavīriyatā cassa heṭṭhā vuttāyeva. Vīṇopamaṃ karitvā meti āyasmato soṇassa ‘‘ye kho keci bhagavato sāvakā āraddhavīriyā viharanti. Ahaṃ tesaṃ aññataro, atha ca pana me nānupādāya āsavehi cittaṃ vimuccati, tasmāhaṃ vibbhamissāmī’’ti citte uppanne satthā iddhiyā tassa sammukhe attānaṃ dassetvā ‘‘kasmā tvaṃ, soṇa, ‘vibbhamissāmī’ti cittaṃ uppādesi, kusalo tvaṃ pubbe agāriyabhūto vīṇāya tantissare’’ti pucchitvā tena ‘‘evaṃ, bhante’’ti vutte ‘‘taṃ kiṃ maññasi, soṇa? Yadā te vīṇāya tantiyo accāyatā honti, api nu te vīṇā tasmiṃ samaye saravatī vā hoti kammaññā vāti? No hetaṃ, bhante! Taṃ kiṃ maññasi, soṇa, yadā te vīṇāya tantiyo atisithilā honti, api nu te vīṇā tasmiṃ samaye saravatī vā hoti kammaññā vāti? No hetaṃ, bhante. Taṃ kiṃ maññasi, soṇa, yadā pana te vīṇāya tantiyo neva accāyatā honti, nātisithilā same guṇe patiṭṭhitā, api nu te vīṇā tasmiṃ samaye saravatī vā hoti kammaññā vāti? Evaṃ, bhante. Evameva kho, soṇa, accāraddhavīriyaṃ uddhaccāya saṃvattati, atilīnavīriyaṃ kosajjāya saṃvattati, tasmātiha tvaṃ, soṇa, vīriyasamataṃ adhiṭṭhaha, indriyānañca samataṃ paṭivijjhā’’ti evaṃ vīṇaṃ upamaṃ katvā pavattitena vīṇopamovādena mayhaṃ dhammaṃ desesi. Tassāhaṃ vacanaṃ sutvāti tassa bhagavato vacanaṃ vīṇopamovādaṃ sutvā antarā uppannaṃ vibbhamitukāmataṃ pahāya satthu sāsane rato abhirato vihariṃ.
我住在这样的状态中时,成就了止,把精进调到均衡,让定与精进像信与慧那样互相平衡,生起以禅那为基础的观定,策励观。在这里,说明了目的:“为了证得最上义”。“为了证得最上义”,意思就是为了证得阿罗汉果。
Viharanto ca samathaṃ paṭipādesiṃ vīriyasamataṃ yojento saddhāpaññānaṃ viya samādhivīriyānaṃ samarasataṃ uppādento jhānādhiṭṭhānaṃ vipassanāsamādhiṃ sampādesiṃ vipassanaṃ ussukkāpesiṃ. Tattha payojanaṃ āha ‘‘uttamatthassa pattiyā’’ti. Uttamatthassa pattiyāti arahattādhigamāyāti attho.
现在,为了说明如此修行的人怎样成就了止观,用另一种说法来开示,所以说了“于出离”等话。其中,“于出离”是指从诸欲中出离,比如出家等。“已倾向”是指以趣向、倾斜、低伏的状态,相应、投入于那里面。最初先面向出家,舍弃诸欲而出家,然后在戒清净、住阿兰若、持头陀支、精勤修习等这些无过失的法上,相应、投入。“心远离”是指也倾向心的远离。像这样,对已倾向出离的人,通过生起四禅或五禅,就致力于远离,相应、投入。“于无恼害”是指已倾向无恼害,即无苦的状态,生起诸禅定后,致力于止之乐,相应、投入。“于取的灭尽”是指已倾向四取彻底灭尽的阿拉汉果。因为这是依处格的所属格用法。以如其所证的禅那为足处,为了证得阿拉汉果而修习观的人,其义如此。
Idāni yathā paṭipannassa samathavipassanā sampajjiṃsu, taṃ aññāpadesena dassento ‘‘nekkhamme’’tiādimāha. Tattha nekkhammeti pabbajjādike kāmanissaraṇe. Adhimuttassāti tattha ninnapoṇapabbhārabhāvena yuttappayuttassa, paṭhamaṃ tāva pabbajjābhimukho hutvā kāme pahāya pabbajitvā ca sīlavisodhanaṃ araññavāso dhutaṅgapariharaṇaṃ bhāvanābhiyogoti evamādīsu anavajjadhammesu yuttappayuttassāti attho. Pavivekañca cetasoti cetaso pavivekañca adhimuttassa evaṃ nekkhammādhimuttassa sato catukkapañcakajjhānānaṃ nibbattanena viveke yuttassa payuttassa. Abyābajjhādhimuttassāti abyābajjhe nidukkhatāya adhimuttassa jhānasamāpattiyo nibbattetvā samathasukhe yuttappayuttassa. Upādānakkhayassa cāti catunnampi upādānānaṃ khayante arahatte adhimuttassa. Bhummatthe hi etaṃ sāmivacanaṃ. Taṃ yathādhigataṃ jhānaṃ pādakaṃ katvā arahattādhigamāya vipassanaṃ anuyuñjantassāti attho.
他的心已倾向于渴爱的灭尽——所谓“渴爱灭尽”,就是渴爱在这里被耗尽,也就是涅槃;他倾向于这涅槃,是因为以观智看到“有所依取”是可怕的,而“无所依取”是安稳的,所以他的心朝向、倾向、偏向于灭。还有“心的无迷乱”——这是依无迷乱的正知而说的心的无迷乱状态;或者说,通过断除迷乱而使心成为无迷乱,也就是圣道,他的心已倾向于这圣道。所谓“见诸处的生起”,就是以与观智相应的道智,看到眼等诸处依各自的缘刹那刹那地生起,又看到与它们相反的灭去;由于这种见的正因,心正确地解脱。也就是说,以正确的因、正确的方法、依次第之道,心从一切漏中解脱。
Taṇhakkhayādhimuttassāti taṇhā khīyati etthāti taṇhakkhayo, nibbānaṃ, tasmiṃ adhimuttassa upādiṃ bhayato, anupādiñca khemato dassanena nirodhe ninnapoṇapabbhārassa. Asammohañca cetasoti asammohasampajaññavasena cittassa asammohapavattiṃ sammohasamucchindanena vā cittassa asammohabhūtaṃ ariyamaggaṃ adhimuttassa. Disvā āyatanuppādanti cakkhādīnaṃ āyatanānaṃ yathāsakapaccayehi khaṇe khaṇe uppādaṃ, tappaṭipakkhato nirodhañca vipassanāpaññāsahitāya maggapaññāya disvā dassanahetu sammā cittaṃ vimuccatīti sammā hetunā ñāyena maggapaṭipāṭiyā sabbāsavato cittaṃ vimuccati.
对于“彼已正确解脱”等句,简要的含义是这样:依照前面所说的方式,他真正从一切杂染中解脱出来,正因为如此,以究竟的寂止而心得寂静,是漏尽比丘。他所造的善或不善已不再积集,因为已被圣道彻底断除;像遍知等种种应作之事也不存在,因为应作之事已经完成。处于这种状态的人,就像一整块岩石之山,不会被自然之风所吹动、所摇撼;同样,对于已达到如如之境的他,可爱或不可爱的色等所缘法,都不能使他那安住、不动、因断尽一切忧愁而离系的心动摇或扰动。而且,对于这个所缘法,他有时进入果等至,并以观照观察其坏灭,即刹那刹那坏灭的本性,因此作了另外的记说。
‘‘Tassa sammā vimuttassā’’tiādīsu ayaṃ saṅkhepattho – tassa vuttanayena sammadeva sabbasaṃkilesato vimuttassa, tato eva accantupasamena santacittassa khīṇāsavabhikkhuno katassa kusalassa akusalassa vā upacayo natthi maggeneva samugghātitattā, pariññādibhedaṃ karaṇīyaṃ na vijjati katakiccattā. Evaṃ bhūtassa yathā ekaghano selo pabbato pakativātena na samīrati na saṃkampati, evaṃ iṭṭhā ca aniṭṭhā ca rūpādayo ārammaṇadhammā tādino tādibhāvappattassa ṭhitaṃ anejaṃ pahīnasabbasokatāya visaṃyuttaṃ cittaṃ nappavedhanti na cālenti. Assa ca ārammaṇadhammassa kālena kālaṃ phalasamāpattiṃ samāpajjitvā vipassanto vayaṃ nirodhaṃ khaṇe khaṇe bhijjanasabhāvaṃ anupassatīti aññaṃ byākāsi.