毗舍佉的女伴们的故事
1. Visākhāya sahāyikānaṃ vatthu
“有什么好欢喜的?有什么好高兴的?”——这个开示,是导师住在祇园精舍时,因为毗舍佉的女伴们而说的。
Konu hāso kimānandoti imaṃ dhammadesanaṃ satthā jetavane viharanto visākhāya sahāyikāyo ārabbha kathesi.
在舍卫城,据说有五百位善男子心想:“这样她们就能成为不放逸而住的人了。”于是各自把自己的妻子托付给了大近事女毗舍佉。那些妻子无论是去园林还是去精舍,总是和她一起去。有一次,正赶上七天的酒节,节日通告一发出,她们就各自为丈夫准备好了酒。丈夫们欢度了七天的酒节,到第八天出工的鼓声响起,便去做工了。那些妇女心想:“我们在丈夫面前没能喝到酒,还剩了一些酒,趁他们不知道,我们把它喝掉吧。”于是她们来到毗舍佉那里,说:“女主人,我们想去园林看看。”毗舍佉说:“好的,姐妹们,那你们把该做的事做完再出来吧。”她们便和她一同前往,暗中让人把酒拿出来,在园林里喝了,醉醺醺地到处游荡。毗舍佉心想:“她们这样做太不像话了。现在外道们会指责我说:‘沙门乔达摩的女弟子毗舍佉喝了酒到处游荡。’”于是她对那些妇女说:“姐妹们,你们做得太不像话了,也让我蒙受了恶名,你们的丈夫也会对你们生气。现在你们打算怎么办?”她们说:“女主人,我们就装病吧。”毗舍佉说:“那你们就自作自受吧。”她们回到家,就装起病来。她们的丈夫问:“某某和某某在哪里?”听说“病了”,便断定:“她们肯定是把剩下的酒喝了。”于是把她们打了一顿,弄得她们遭殃倒霉。到了下一次酒节,那些妇女又想喝酒,便来到毗舍佉那里,说:“女主人,带我们去园林吧。”毗舍佉说:“上次你们就让我蒙受了恶名。去吧,我不会带你们去的。”被拒绝后,她们商量说:“这次我们别那样做了。”于是又来到她那里,说:“女主人,我们想作佛陀供养,带我们去精舍吧。”毗舍佉说:“这次倒还合适。去吧,你们去准备吧。”她们让人用提篮装好香花等物,把装满酒的拳头大的酒壶用手提着,用大布裹住,来到毗舍佉那里,和她一起进入精舍,走到一边,就用那些酒壶喝了酒,把酒壶扔掉,然后坐在法堂里世尊面前。
Sāvatthiyaṃ kira pañcasatā kulaputtā ‘‘evaṃ imā appamādavihāriniyo bhavissantī’’ti attano attano bhariyāyo visākhaṃ mahāupāsikaṃ sampaṭicchāpesuṃ. Tā uyyānaṃ vā vihāraṃ vā gacchantiyo tāya saddhiṃyeva gacchanti. Tā ekasmiṃ kāle ‘‘sattāhaṃ surāchaṇo bhavissatī’’ti chaṇe saṅghuṭṭhe attano attano sāmikānaṃ suraṃ paṭiyādesuṃ. Te sattāhaṃ surāchaṇaṃ kīḷitvā aṭṭhame divase kammantabheriyā nikkhantāya kammante agamaṃsu. Tāpi itthiyo ‘‘mayaṃ sāmikānaṃ sammukhā suraṃ pātuṃ na labhimhā, avasesā surā ca atthi, idaṃ yathā te na jānanti, tathā pivissāmā’’ti visākhāya santikaṃ gantvā ‘‘icchāma, ayye, uyyānaṃ daṭṭhu’’nti vatvā ‘‘sādhu, ammā, tena hi kattabbakiccāni katvā nikkhamathā’’ti vutte tāya saddhiṃ gantvā paṭicchannākārena suraṃ nīharāpetvā uyyāne pivitvā mattā vicariṃsu. Visākhāpi ‘‘ayuttaṃ imāhi kataṃ, idāni maṃ ‘samaṇassa gotamassa sāvikā visākhā suraṃ pivitvā vicaratī’ti titthiyāpi garahissantī’’ti cintetvā tā itthiyo āha – ‘‘ammā ayuttaṃ vo kataṃ, mamapi ayaso uppādito, sāmikāpi vo kujjhissanti, idāni kiṃ karissathā’’ti. Gilānālayaṃ dassayissāma, ayyeti. Tena hi paññāyissatha sakena kammenāti. Tā gehaṃ gantvā gilānālayaṃ kariṃsu. Atha tāsaṃ sāmikā ‘‘itthannāmā ca itthannāmā ca kaha’’nti pucchitvā ‘‘gilānā’’ti sutvā ‘‘addhā etāhi avasesasurā pītā bhavissantī’’ti sallakkhetvā tā pothetvā anayabyasanaṃ pāpesuṃ. Tā aparasmimpi chaṇavāre tatheva suraṃ pivitukāmā visākhaṃ upasaṅkamitvā, ‘‘ayye, uyyānaṃ no nehī’’ti vatvā ‘‘pubbepi me tumhehi ayaso uppādito, gacchatha, na vo ahaṃ nessāmī’’ti tāya paṭikkhittā ‘‘idāni evaṃ na karissāmā’’ti sammantayitvā puna taṃ upasaṅkamitvā āhaṃsu, ‘‘ayye , buddhapūjaṃ kātukāmāmhā, vihāraṃ no nehī’’ti. Idāni ammā yujjati, gacchatha, parivacchaṃ karothāti. Tā caṅkoṭakehi gandhamālādīni gāhāpetvā surāpuṇṇe muṭṭhivārake hatthehi olambetvā mahāpaṭe pārupitvā visākhaṃ upasaṅkamitvā tāya saddhiṃ vihāraṃ pavisamānā ekamantaṃ gantvā muṭṭhivārakeheva suraṃ pivitvā vārake chaḍḍetvā dhammasabhāyaṃ satthu purato nisīdiṃsu .
毗舍佉说:“尊者,请为她们说法。”那些女人因为酒力发作,身体摇摇晃晃,心里生起了“我们要唱歌,我们要跳舞”的念头。这时,一位魔界的天神心想:“我要附在她们身上,在沙门乔达摩面前让她们出丑。”于是便附上了她们的身体。她们当中有人开始在世尊面前拍手大笑,有人开始跳舞。世尊察觉:“这是怎么回事?”知道原因后,心想:“我现在不会让魔界天神得到可乘之机。我长久以来圆满波罗蜜,可不是为了让魔界天神得到机会。”为了警醒她们,世尊从眉间白毫放出光芒,顿时一片漆黑。她们极度恐惧,被死亡的恐怖所逼迫。她们腹中的酒也随即消解了。世尊从所坐的狮子座上隐没,站在须弥山顶,又从眉间白毫放出光芒,刹那间就像千轮明月同时升起。于是世尊对那些妇女说:“你们到我这里来时,不该以放逸的姿态前来。正是因为你们的放逸,魔界天神才得到机会,让你们在不该笑的地方发笑等等。现在你们应当努力熄灭贪欲等诸火。”说完,便诵出这首偈颂:
Visākhā ‘‘imāsaṃ, bhante, dhammaṃ kathethā’’ti āha. Tāpi madavegena kampamānasarīrā ‘‘iccāma, gāyāmā’’ti cittaṃ uppādesuṃ. Athekā mārakāyikā devatā ‘‘imāsaṃ sarīre adhimuccitvā samaṇassa gotamassa purato vippakāraṃ dassessāmī’’ti cintetvā tāsaṃ sarīre adhimucci. Tāsu ekaccā satthu purato pāṇiṃ paharitvā hasituṃ, ekaccā naccituṃ ārabhiṃsu. Satthā ‘‘kiṃ ida’’nti āvajjento taṃ kāraṇaṃ ñatvā ‘‘na idāni mārakāyikānaṃ otāraṃ labhituṃ dassāmi. Na hi mayā ettakaṃ kālaṃ pāramiyo pūrentena mārakāyikānaṃ otāralābhatthāya pūritā’’ti tā saṃvejetuṃ bhamukalomato rasmiyo vissajjesi, tāvadeva andhakāratimisā ahosi. Tā bhītā ahesuṃ maraṇabhayatajjitā. Tena tāsaṃ kucchiyaṃ surā jīri. Satthā nisinnapallaṅke antarahito sinerumuddhani ṭhatvā uṇṇālomato rasmiṃ vissajjesi, taṅkhaṇaṃyeva candasahassuggamanaṃ viya ahosi. Atha satthā tā itthiyo āmantetvā ‘‘tumhehi mama santikaṃ āgacchamānāhi pamattāhi āgantuṃ na vaṭṭati. Tumhākañhi pamādeneva mārakāyikā devatā otāraṃ labhitvā tumhe hasādīnaṃ akaraṇaṭṭhāne hasādīni kārāpesi, idāni tumhehi rāgādīnaṃ aggīnaṃ nibbāpanatthāya ussāhaṃ kātuṃ vaṭṭatī’’ti vatvā imaṃ gāthamāha –
当一切都在恒常燃烧时,哪来的欢笑?哪来的喜悦?
你们被黑暗笼罩,却不去寻找一盏灯。
‘‘Ko nu hāso kimānando, niccaṃ pajjalite sati; Andhakārena onaddhā, padīpaṃ na gavesathā’’ti.
在这里,“阿难”的意思是喜悦。这段话要表达的是:在这个世间众生聚居的地方,一直被贪等十一种火不停燃烧着,你们怎么还会有欢笑和喜悦呢?这实在是不该做的事啊。你们被由八种事引起的无明黑暗笼罩着,为什么不去寻求、不去点亮智慧之灯,来驱散那片黑暗呢?
Tattha ānandoti tuṭṭhi. Idaṃ vuttaṃ hoti – imasmiṃ lokasannivāse rāgādīhi ekādasahi aggīhi niccaṃ pajjalite sati ko nu tumhākaṃ hāso vā tuṭṭhi vā? Nanu esa akattabbarūpoyeva. Aṭṭhavatthukena hi avijjāndhakārena onaddhā tumhe tasseva andhakārassa vidhamanatthāya kiṃ kāraṇā ñāṇappadīpaṃ na gavesatha na karothāti.
说法结束时,那五百名女子也都证得了入流果。
Desanāvasāne pañcasatāpi tā itthiyo sotāpattiphale patiṭṭhahiṃsu.
导师知道她们已经具备不动摇的信心,就从须弥山顶下来,坐在佛座上。这时毗舍佉对导师说:“尊者,酒这东西真是邪恶。像这样的女子们,在您这样的佛陀面前坐着,竟然连基本的举止都保持不住,站起来拍手,又笑又唱又跳。”导师说:“是的,毗舍佉,酒确实是邪恶的。正是因为它,无数众生才遭遇了灾祸和毁灭。”毗舍佉又问:“尊者,这酒是什么时候出现的呢?”导师为了详细讲述酒的由来,便引用过去的事,讲了《釜本生》的故事。
Satthā tāsaṃ acalasaddhāya patiṭṭhitabhāvaṃ ñatvā sinerumatthakā otaritvā buddhāsane nisīdi. Atha naṃ visākhā āha – ‘‘bhante, surā nāmesā pāpikā. Evarūpā hi nāma imā itthiyo tumhādisassa buddhassa purato nisīditvā iriyāpathamattampi saṇṭhāpetuṃ asakkontiyo uṭṭhāya pāṇiṃ paharitvā hasanagītanaccādīni ārabhiṃsū’’ti. Satthā ‘‘āma, visākhe, pāpikā eva esā surā nāma. Etañhi nissāya aneke sattā anayabyasanaṃ pattā’’ti vatvā ‘‘kadā panesā, bhante, uppannā’’ti vutte tassā uppattiṃ vitthārena kathetuṃ atītaṃ āharitvā kumbhajātakaṃ (jā. 1.16.33 ādayo) kathesīti.
2. 西利玛的故事
2. Sirimāvatthu
导师住在竹林精舍时,关于西利玛而宣说了这部《Passacittakatanti》法教。
Passacittakatanti imaṃ dhammadesanaṃ satthā veḷuvane viharanto sirimaṃ ārabbha kathesi.
据说,她本是王舍城里一位容貌出众的妓女。有一次,在雨安居期间,她得罪了善施长者的儿子之妻——也就是富楼那长者的女儿、名叫郁多罗的近事女。她想让郁多罗对她生起好感,便到郁多罗家里,恳请与比丘僧团一起受食完毕的世尊原谅她。那天,她听了十力世尊的斋后随喜开示。
Sā kira rājagahe abhirūpā gaṇikā. Ekasmiṃ pana antovasse sumanaseṭṭhiputtassa bhariyāya puṇṇakaseṭṭhissa dhītāya uttarāya nāma upāsikāya aparajjhitvā taṃ pasādetukāmā tassā gehe bhikkhusaṅghena saddhiṃ katabhattakiccaṃ satthāraṃ khamāpetvā taṃ divasaṃ dasabalassa bhattānumodanaṃ sutvā –
用不愤怒来战胜愤怒,用善来战胜不善。
用布施战胜悭吝,用真实战胜妄语者。
‘‘Akkodhena jine kodhaṃ, asādhuṃ sādhunā jine; Jine kadariyaṃ dānena, saccenālikavādina’’nti. (jā. 1.2.2; dha. pa. 223) –
偈颂结束时,她证得了入流果。这里只是简略说明,详细的解说会在《瞋品》的随喜偈注释里展开。证得入流果之后,西利玛邀请十力世尊,第二天做了大布施,又为僧团安排了每天固定的八人份饭食。从那时起,每天都有八位比丘到她家去。她一边说着“拿酥油来,拿牛奶来”等等,一边把他们的钵装满。一个人拿到的份量,够三四个人吃。她每天花十六个迦哈巴那来供养团食。后来有一天,一位比丘在她家吃了八人份的饭食后,去了三由旬外的一座精舍。傍晚,他坐在上座侍者的座位上,大家问他:“贤友,你从哪里乞食回来的?”他说:“我在西利玛那里吃了八人份的饭食。”大家说:“贤友,她是满心欢喜地布施吗?”他说:“她的食物实在没法用言语来形容,做得极为精美才拿来布施,一个人拿到的份量够三四个人吃。不过,比她那应施之法更殊胜的,是她的容貌。那位女子是这样这样的……”他就这样称赞她的功德。
Gāthāpariyosāne sotāpattiphalaṃ pāpuṇi. Ayamettha saṅkhepo, vitthārakathā pana kodhavagge anumodanagāthāvaṇṇanāyameva āvibhavissati. Evaṃ sotāpattiphalaṃ pattā pana sirimā dasabalaṃ nimantetvā punadivase mahādānaṃ datvā saṅghassa aṭṭhakabhattaṃ nibaddhaṃ dāpesi. Ādito paṭṭhāya nibaddhaṃ aṭṭha bhikkhū gehaṃ gacchanti. ‘‘Sappiṃ gaṇhatha, khīraṃ gaṇhathā’’tiādīni vatvā tesaṃ patte pūreti. Ekena laddhaṃ tiṇṇampi catunnampi pahoti. Devasikaṃ soḷasakahāpaṇaparibbayena piṇḍapāto dīyati. Athekadivasaṃ eko bhikkhu tassā gehe aṭṭhakabhattaṃ bhuñjitvā tiyojanamatthake ekaṃ vihāraṃ agamāsi. Atha naṃ sāyaṃ therupaṭṭhāne nisinnaṃ pucchiṃsu – ‘‘āvuso, kahaṃ bhikkhaṃ gahetvā āgatosī’’ti. Sirimāya aṭṭhakabhattaṃ me bhuttanti. Manāpaṃ katvā deti, āvusoti. ‘‘Na sakkā tassā bhattaṃ vaṇṇetuṃ, ativiya paṇītaṃ katvā deti, ekena laddhaṃ tiṇṇampi catunnampi pahoti, tassā pana deyyadhammatopi dassanameva uttaritaraṃ. Sā hi itthī evarūpā ca evarūpā cā’’ti tassā guṇe vaṇṇesi.
有一位比丘听了对她功德的称赞,还没见到她本人就生起了爱恋,心想:“我应该去见她一面。”他先说了自己的戒腊,然后问那位比丘,听他说:“贤友,明天你在那户人家做僧团上座,将得到八人份的饭食。”听了之后,他立刻拿起钵和衣就出发了。第二天清晨,天刚亮,他就进了筹室,站在那里做了僧团上座,随后在西利玛家得到了八人份的饭食。而前一天在那里吃完饭离开的那位比丘,就在他离开的时候,西利玛身上发起了病。于是她摘下首饰,躺了下来。她的女仆们看到前来领八人份饭食的比丘们,就去禀报她。她没法亲手接钵、请比丘们坐下或亲自招待,就吩咐女仆们:“姐妹们,接过钵,请尊者们坐下,供养粥,送上点心,到了供饭的时候,把钵盛满饭食供养他们。”她们答应:“好的,尊者。”便请比丘们进去,供养粥,送上点心,到了供饭时间,把钵装满饭食,然后禀告她。她说:“扶我起来,带我去,尊者们,我要礼敬。”于是她们扶着她,来到比丘们面前,她身体颤抖着向比丘们行礼。那位比丘看到她,心想:“她生病的时候都有这样的美貌,要是身体健康、佩戴着所有首饰的时候,那该是怎样的美貌啊。”于是,积集了无数年劫的烦恼涌上心头,他变得神志不清,吃不下饭,拿起钵回到寺院,把钵盖上放在一边,铺开衣就躺下了。
Atheko bhikkhu tassā guṇakathaṃ sutvā adassaneneva sinehaṃ uppādetvā ‘‘mayā gantvā taṃ daṭṭhuṃ vaṭṭatī’’ti attano vassaggaṃ kathetvā taṃ bhikkhuṃ ṭhitikaṃ pucchitvā ‘‘sve, āvuso, tasmiṃ gehe tvaṃ saṅghatthero hutvā aṭṭhakabhattaṃ labhissasī’’ti sutvā taṅkhaṇaññeva pattacīvaraṃ ādāya pakkantopi pātova aruṇe uggate salākaggaṃ pavisitvā ṭhito saṅghatthero hutvā tassā gehe aṭṭhakabhattaṃ labhi. Yo pana bhikkhu hiyyo bhuñjitvā pakkāmi, tassa gatavelāyameva assā sarīre rogo uppajji. Tasmā sā ābharaṇāni omuñcitvā nipajji. Athassā dāsiyo aṭṭhakabhattaṃ labhitvā āgate bhikkhū disvā ārocesuṃ. Sā sahatthā patte gahetvā nisīdāpetuṃ vā parivisituṃ vā asakkontī dāsiyo āṇāpesi – ‘‘ammā patte gahetvā, ayye, nisīdāpetvā yāguṃ pāyetvā khajjakaṃ datvā bhattavelāya patte pūretvā dethā’’ti. Tā ‘‘sādhu, ayye’’ti bhikkhū pavesetvā yāguṃ pāyetvā khajjakaṃ datvā bhattavelāya bhattassa patte pūretvā tassā ārocayiṃsu. Sā ‘‘maṃ pariggahetvā netha, ayye, vandissāmī’’ti vatvā tāhi pariggahetvā bhikkhūnaṃ santikaṃ nītā vedhamānena sarīrena bhikkhū vandi. So bhikkhu taṃ oloketvā cintesi – ‘‘gilānāya tāva evarūpā ayaṃ etissā rūpasobhā, arogakāle pana sabbābharaṇapaṭimaṇḍitāya imissā kīdisī rūpasampattī’’ti. Athassa anekavassakoṭisannicito kileso samudācari, so aññāṇī hutvā bhattaṃ bhuñjituṃ asakkonto pattamādāya vihāraṃ gantvā pattaṃ pidhāya ekamante ṭhapetvā cīvaraṃ pattharitvā nipajji.
这时,一位同修比丘再三劝他吃饭,也没能让他吃。他就这样断了食。就在那天傍晚,西利玛死了。国王派人向世尊传话:“尊者,耆婆的妹妹西利玛死了。”世尊听后,回复国王说:“不必为西利玛举行火化。把她放到荒尸林里,想办法别让乌鸦和狗之类来吃,就让她那样躺着,好好看守。”国王照办了。这样过了三天,到第四天,尸体胀了起来,九个疮口里流出蛆虫,整个身体裂开,就像一个装满米饭的陶盆。国王在城里击鼓宣告:“除了看家的小孩,谁不来瞻仰西利玛,就罚八迦哈巴那。”又派人到世尊那里传话:“请以佛陀为首的比丘僧团前来瞻仰西利玛。”世尊告诉比丘们:“我们去看西利玛。”那位年轻比丘整整四天不听任何人的劝,一直断食躺着。他钵里的饭腐烂了,钵里长了污垢。这时,那位同修比丘走到他跟前说:“贤友,世尊要去看西利玛了。”他虽然饿得心里发慌,可一听到“西利玛”这几个字,猛地起身问:“你说什么?”对方告诉他:“世尊要去看西利玛,你也去吧。”他说:“好,我去。”于是倒掉饭,洗净钵,装进袋里,跟着比丘僧团一起去了。世尊在比丘僧团围绕下站在一边,比丘尼僧团、国王的随从、近事男众、近事女众也各自站在一边。
Atha naṃ eko sahāyako bhikkhu yācantopi bhojetuṃ nāsakkhi. So chinnabhatto ahosi. Taṃ divasameva sāyanhasamaye sirimā kālamakāsi. Rājā satthu sāsanaṃ pesesi – ‘‘bhante, jīvakassa kaniṭṭhabhaginī, sirimā, kālamakāsī’’ti. Satthā taṃ sutvā rañño sāsanaṃ pahiṇi ‘‘sirimāya jhāpanakiccaṃ natthi, āmakasusāne taṃ yathā kākasunakhādayo na khādanti, tathā nipajjāpetvā rakkhāpethā’’ti. Rājāpi tathā akāsi. Paṭipāṭiyā tayo divasā atikkantā, catutthe divase sarīraṃ uddhumāyi, navahi vaṇamukhehi puḷavā pagghariṃsu , sakalasarīraṃ bhinnaṃ sālibhattacāṭi viya ahosi. Rājā nagare bheriṃ carāpesi – ‘‘ṭhapetvā geharakkhake dārake sirimāya dassanatthaṃ anāgacchantānaṃ aṭṭha kahāpaṇāni daṇḍo’’ti. Satthu santi kañca pesesi – ‘‘buddhappamukho kira bhikkhusaṅgho sirimāya dassanatthaṃ āgacchatū’’ti. Satthā bhikkhūnaṃ ārocesi – ‘‘sirimāya dassanatthaṃ gamissāmā’’ti. Sopi daharabhikkhu cattāro divase kassaci vacanaṃ aggahetvā chinnabhattova nipajji. Patte bhattaṃ pūtikaṃ jātaṃ, patte malaṃ uṭṭhahi. Atha naṃ so sahāyako bhikkhu upasaṅkamitvā, ‘‘āvuso, satthā sirimāya dassanatthaṃ gacchatī’’ti āha. So tathā chātajjhattopi ‘‘sirimā’’ti vuttapadeyeva sahasā uṭṭhahitvā ‘‘kiṃ bhaṇasī’’ti āha. ‘‘Satthā sirimaṃ daṭṭhuṃ gacchati, tvampi gamissasī’’ti vutte, ‘‘āma, gamissāmī’’ti bhattaṃ chaḍḍetvā pattaṃ dhovitvā thavikāya pakkhipitvā bhikkhusaṅghena saddhiṃ agamāsi. Satthā bhikkhusaṅghaparivuto ekapasse aṭṭhāsi, bhikkhunisaṅghopi rājaparisāpi upāsakaparisāpi upāsikāparisāpi ekekapasse aṭṭhaṃsu .
导师问国王:“大王,这是谁?” “尊者,是耆婆的妹妹,名叫西利玛。” “这就是西利玛?” “是的,尊者。” “那么,就在城里击鼓宣告:‘谁出一千钱,就可以把西利玛领走。’”国王照办了。可是连一个说“好”或“行”的人都没有。国王禀告导师:“尊者,没人肯要。” “那么,大王,就把价钱降下来吧。”国王击鼓宣告:“出五百钱就可以领走。”……一直降到“出二百五十钱、二百钱、一百钱、五十钱、二十五迦哈巴那、十迦哈巴那、五迦哈巴那、一迦哈巴那、半迦哈巴那、四分之一、一分、一厘,就可以把西利玛领走”,还是没人肯要。国王又击鼓宣告:“白送,不要钱,来领走吧。”仍然连一个说“好”或“行”的人都没有。国王说:“尊者,白送也没人要。”导师说:“比丘们,你们看,这个女人从前是众人所喜爱的。就在这座城里,过去有人花一千钱,才能得到她一整天;如今白送都没人要。这样的容貌,已经衰败坏灭了。比丘们,你们看,这多病多患的身体。”说完,导师说出这首偈颂——
Satthā rājānaṃ pucchi – ‘‘kā esā, mahārājo’’ti. Bhante, jīvakassa bhaginī, sirimā, nāmāti. Sirimā, esāti. Āma, bhanteti. Tena hi nagare bheriṃ carāpehi ‘‘sahassaṃ datvā sirimaṃ gaṇhantū’’ti. Rājā tathā kāresi. Ekopi ‘ha’nti vā ‘hu’nti vā vadanto nāma nāhosi. Rājā satthu ārocesi – ‘‘na gaṇhanti, bhante’’ti. Tena hi, mahārāja, agghaṃ ohārehīti. Rājā ‘‘pañcasatāni datvā gaṇhantū’’ti bheriṃ carāpetvā kañci gaṇhanakaṃ adisvā ‘‘aḍḍhateyyāni satāni, dve satāni, sataṃ, paṇṇāsaṃ, pañcavīsati kahāpaṇe, dasa kahāpaṇe, pañca kahāpaṇe, ekaṃ kahāpaṇaṃ aḍḍhaṃ, pādaṃ, māsakaṃ, kākaṇikaṃ datvā sirimaṃ gaṇhantū’’ti bheriṃ carāpesi. Koci taṃ na icchi. ‘‘Mudhāpi gaṇhantū’’ti bheriṃ carāpesi. ‘Ha’nti vā ‘hu’nti vā vadanto nāma nāhosi. Rājā ‘‘mudhāpi, bhante, gaṇhanto nāma natthī’’ti āha. Satthā ‘‘passatha, bhikkhave, mahājanassa piyaṃ mātugāmaṃ, imasmiṃyeva nagare sahassaṃ datvā pubbe ekadivasaṃ labhiṃsu, idāni mudhā gaṇhantopi natthi, evarūpaṃ nāma rūpaṃ khayavayappattaṃ, passatha, bhikkhave, āturaṃ attabhāva’’nti vatvā imaṃ gāthamāha –
看这装饰精美的身像,是一具由疮口组成的躯体被撑起来;
这个多病又妄想纷飞的东西,根本没有恒常的安住。
‘‘Passa cittakataṃ bimbaṃ, arukāyaṃ samussitaṃ; Āturaṃ bahusaṅkappaṃ, yassa natthi dhuvaṃ ṭhitī’’ti.
这里,“装饰所成”是指做成斑斓装饰的,也就是用衣服、饰品、花鬘、颜料等装扮得色彩斑斓,这就是它的意思。“身像”是指在有长、短等部位的地方,由长、短等肢体和分支构成的身体。“疮身”是指由九种疮口而成为疮一样的身体。“被撑举”是指由三百块骨头撑起来。“病”是指因为任何时候都要靠行、住、坐、卧等方式来照料,所以永远像生病一样。“多欲”是指被很多人以种种方式所贪想。“它没有恒常的安住”是指它没有坚固性,也没有持续安住的状态,它完全就是坏灭、离散、毁坏的性质。你们看这个身体,就是这个意思。
Tattha cittakatanti katacittaṃ, vatthābharaṇamālālattakādīhi vicittanti attho. Bimbanti dīghādiyuttaṭṭhānesu dīghādīhi aṅgapaccaṅgehi saṇṭhitaṃ attabhāvaṃ. Arukāyanti navannaṃ vaṇamukhānaṃ vasena arubhūtaṃ kāyaṃ. Samussitanti tīhi aṭṭhisatehi samussitaṃ. Āturanti sabbakālaṃ iriyāpathādīhi pariharitabbatāya niccagilānaṃ. Bahusaṅkappanti mahājanena bahudhā saṅkappitaṃ. Yassa natthi dhuvaṃ ṭhitīti yassa dhuvabhāvo vā ṭhitibhāvo vā natthi, ekantena bhedanavikiraṇaviddhaṃsanadhammamevetaṃ, imaṃ passathāti attho.
说法结束时,八万四千众生证悟了法,那位比丘也证得了入流果。
Desanāvasāne caturāsītiyā pāṇasahassānaṃ dhammābhisamayo ahosi, sopi bhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahīti.
3. 邬达拉长老尼的故事
3. Uttarātherīvatthu
“这已衰老”这一法教,是导师住在祇园时,针对名叫邬达拉的长老尼而说的。
Parijiṇṇamidanti imaṃ dhammadesanaṃ satthā jetavane viharanto uttarātheriṃ nāma bhikkhuniṃ ārabbha kathesi.
据说那位长老尼已经一百二十岁了。她进城乞食,得到食物后,在一条小巷里遇见一位比丘,便用自己乞来的食物请他接受。那位比丘没有推辞,接下了食物,她就把全部食物都给了他,自己什么都没吃。第二天、第三天也是这样,她都在同一个地方把饭食供养给那位比丘,自己饿着肚子。到了第四天,她正在乞食时,在一处拥挤的地方看见了导师,便往后退,结果踩到自己袈裟的边角,站不稳,向后跌倒了。导师走到她身边,说:“姊妹,你的身体已经衰老,不久就要坏散了。”然后说了这首偈颂:
Therī kira vīsavassasatikā jātiyā piṇḍāya caritvā laddhapiṇḍapātā antaravīthiyaṃ ekaṃ bhikkhuṃ disvā piṇḍapātena āpucchitvā tassa apaṭikkhipitvā gaṇhantassa sabbaṃ datvā nirāhārā ahosi. Evaṃ dutiyepi tatiyepi divase tasseva bhikkhuno tasmiṃyeva ṭhāne bhattaṃ datvā nirāhārā ahosi, catutthe divase pana piṇḍāya carantī ekasmiṃ sambādhaṭṭhāne satthāraṃ disvā paṭikkamantī olambantaṃ attano cīvarakaṇṇaṃ akkamitvā saṇṭhātuṃ asakkontī parivattitvā pati. Satthā tassā santikaṃ gantvā, ‘‘bhagini, parijiṇṇo te attabhāvo na cirasseva bhijjissatī’’ti vatvā imaṃ gāthamāha –
这个色身已经衰老,是疾病的巢穴,容易毁坏;
这个腐臭的身体正在崩坏,因为生命终究要以死亡收场。
‘‘Parijiṇṇamidaṃ rūpaṃ, roganīḷaṃ pabhaṅguraṃ; Bhijjati pūtisandeho, maraṇantañhi jīvita’’nti.
这段话的意思是:姊妹,你这个被称为身体的色法,因为衰老而变得破败;又因为是一切疾病的住处,所以叫作“病巢”。就像年幼的豺狼也被叫作“老豺狼”,幼嫩的伽罗支藤也被叫作“腐藤”一样,同样,这个身体即使刚出生时是金色的,也因为一直流漏不净而属于腐臭,是脆弱易坏的东西。应当知道,这个腐臭的身体正在坏灭,不久就会坏灭。为什么呢?因为生命终究以死亡为终点,也就是说,一切众生的生命都以死亡为结束。
Tassattho – bhagini idaṃ tava sarīrasaṅkhātaṃ rūpaṃ mahallakabhāvena parijiṇṇaṃ, tañca kho sabbarogānaṃ nivāsaṭṭhānaṭṭhena roganīḷaṃ, yathā kho pana taruṇopi siṅgālo ‘‘jarasiṅgālo’’ti vuccati, taruṇāpi gaḷocīlatā ‘‘pūtilatā’’ti vuccati, evaṃ tadahujātaṃ suvaṇṇavaṇṇampi samānaṃ niccaṃ paggharaṇaṭṭhena pūtitāya pabhaṅguraṃ, so esa pūtiko samāno tava deho bhijjati, na cirasseva bhijjissatīti veditabbo. Kiṃ kāraṇā? Maraṇantañhi jīvitaṃ yasmā sabbasattānaṃ jīvitaṃ maraṇapariyosānamevāti vuttaṃ hoti.
开示结束时,那位长老尼证得了入流果,大众也因此得到了一场真正有意义的说法。
Desanāvasāne sā therī sotāpattiphalaṃ pattā, mahājanassāpi sātthikā dhammadesanā ahosīti.
众多增上慢比丘的事
4. Sambahulaadhimānikabhikkhuvatthu
世尊住在祇园时,针对众多增上慢的比丘,宣说了“Yānimānīti”这一法教。
Yānimānīti imaṃ dhammadesanaṃ satthā jetavane viharanto sambahule adhimānike bhikkhū ārabbha kathesi.
据说有五百位比丘在世尊面前领了业处,进入森林里精勤用功,修成了禅那。他们心想:“烦恼已经不现行了,出家的任务算是完成了。我们把自己证得的功德去禀告世尊吧。”于是他们就来了。世尊在他们刚到大门口的时候,就对阿难长老说:“阿难,这些比丘进来后,由我亲自见他们这件事不必做,让他们先去尸林,从那里回来之后再来见我。”长老去了,把这件事告诉了他们。他们并没有说“我们去尸林干什么”,而是想:“久见真理的佛陀一定看到了其中的道理。”于是去了尸林,在那里看见各种尸体,对死了一两天的尸体生起了厌恶心,对刚死、身体还湿润的尸体却生起了贪欲。就在那一刻,他们才认识到自己还有烦恼。世尊坐在香室里,放出光明,就好像在他们面前说话一样,说道:“比丘们,你们看见这样的骨堆,还生起贪欲之乐,这合适吗?”然后说了下面这首偈颂——
Pañcasatā kira bhikkhū satthu santike kammaṭṭhānaṃ gahetvā araññaṃ pavisitvā ghaṭentā vāyamantā jhānaṃ nibbattetvā ‘‘kilesānaṃ asamudācārena pabbajitakiccaṃ no nipphannaṃ, attanā paṭiladdhaguṇaṃ satthu ārocessāmā’’ti āgamiṃsu. Satthā tesaṃ bahidvārakoṭṭhakaṃ pattakāleyeva ānandattheraṃ āha – ‘‘ānanda, etesaṃ bhikkhūnaṃ pavisitvā mayā diṭṭhena kammaṃ natthi, āmakasusānaṃ gantvā tato āgantvā maṃ passantū’’ti. Thero gantvā tesaṃ tamatthaṃ ārocesi. Te ‘‘kiṃ amhākaṃ āmakasusānenā’’ti avatvāva ‘‘dīghadassinā buddhena kāraṇaṃ diṭṭhaṃ bhavissatī’’ti āmakasusānaṃ gantvā tattha kuṇapāni passantā ekāhadvīhapatitesu kuṇapesu āghātaṃ paṭilabhitvā taṃ khaṇaṃ patitesu allasarīresu rāgaṃ uppādayiṃsu, tasmiṃ khaṇe attano sakilesabhāvaṃ jāniṃsu. Satthā gandhakuṭiyaṃ nisinnova obhāsaṃ pharitvā tesaṃ bhikkhūnaṃ sammukhe kathento viya ‘‘nappatirūpaṃ nu kho, bhikkhave, tumhākaṃ evarūpaṃ aṭṭhisaṅghātaṃ disvā rāgaratiṃ uppādetu’’nti vatvā imaṃ gāthamāha –
这些被丢弃的,就像秋天散落一地的葫芦;
看到这些像鸽子颜色的骨头,你们怎么还会有欲乐呢?
‘‘Yānimāni apatthāni, alābūneva sārade; Kāpotakāni aṭṭhīni, tāni disvāna kā ratī’’ti.
这里,“丢弃的”就是被扔掉的意思。“秋天”是指在秋季时被风吹日晒,像葫芦一样到处散落。“鸽色”是指鸽子那样的颜色。“见到那些”是指见到那样的一些骨头之后,你们怎么还会有兴趣?意思是,哪怕只有一点点欲乐,也根本不该做。
Tattha apatthānīti chaḍḍitāni. Sāradeti saradakāle vātātapapahatāni tattha tattha vippakiṇṇaalābūni viya. Kāpotakānīti kapotakavaṇṇāni. Tāni disvānāti tāni evarūpāni aṭṭhīni disvā tumhākaṃ kā rati, nanu appamattakampi kāmaratiṃ kātuṃ na vaṭṭatiyevāti attho.
开示结束时,那些比丘就站在原地证得了阿罗汉果,他们赞叹世尊之后,前来顶礼。
Desanāvasāne te bhikkhū yathāṭhitāva arahattaṃ patvā bhagavantaṃ abhitthavamānā āgantvā vandiṃsūti.
国中美女色难陀长老尼的故事
5. Janapadakalyāṇī rūpanandātherīvatthu
导师住在祇园精舍时,针对国色天香的色难陀长老尼,宣说了“骨城已作”这段法教。
Aṭṭhīnaṃnagaraṃ katanti imaṃ dhammadesanaṃ satthā jetavane viharanto janapadakalyāṇiṃ rūpanandātheriṃ ārabbha kathesi.
据说有一天,她心里想:“我的哥哥舍弃了王位的光荣出家,成了世间最殊胜的人——佛陀;他的儿子罗睺罗王子也出家了;我的丈夫也出家了;我的母亲也出家了。这么多亲人都出了家,我一个人留在家里还能做什么?我也要出家。”她就去了比丘尼精舍出家,但只是因为亲情,不是因为信仰。又因为她长得漂亮,大家就叫她色难陀。她听到有人说“导师讲色是无常、苦、无我,受……想……行……识也是无常、苦、无我”,心里就想:“像我这样好看的人,导师恐怕也会说我容貌的过失吧。”所以她不肯去见导师。舍卫城的人清早布施之后,受了布萨戒,穿着干净的上衣,手里拿着香花之类,傍晚时分聚在祇园听法。比丘尼众也想去听导师说法,就来到寺院听法。听完法回城的时候,他们一路走一路赞叹导师的功德。
Sā kira ekadivasaṃ cintesi – ‘‘mayhaṃ jeṭṭhabhātiko rajjasiriṃ pahāya pabbajitvā loke aggapuggalo buddho jāto, puttopissa rāhulakumāro pabbajito, bhattāpi me pabbajito, mātāpi me pabbajitā, ahampi ettake ñātijane pabbajite gehe kiṃ karissāmi, pabbajissāmā’’ti. Sā bhikkhunupassayaṃ gantvā pabbaji ñātisineheneva, no saddhāya, abhirūpatāya pana rūpanandāti paññāyi. ‘‘Satthā kira ‘rūpaṃ aniccaṃ dukkhaṃ anattā, vedanā… saññā… saṅkhārā… viññāṇaṃ aniccaṃ dukkhaṃ anattā’ti vadetī’’ti sutvā sā evaṃ dassanīye pāsādike mamapi rūpe dosaṃ katheyyāti satthu sammukhībhāvaṃ na gacchati. Sāvatthivāsino pātova dānaṃ datvā samādinnuposathā suddhuttarāsaṅgā gandhamālādihatthā sāyanhasamaye jetavane sannipatitvā dhammaṃ suṇanti. Bhikkhunisaṅghopi satthu dhammadesanāya uppannacchando vihāraṃ gantvā dhammaṃ suṇāti. Dhammaṃ sutvā nagaraṃ pavisanto satthu guṇakathaṃ kathentova pavisati.
在由四种衡量标准构成的世间里,真正见到如来却不生起净信的众生实在很少。以容貌为衡量标准的人,看见如来具足相与随形好、金色庄严的身体,就生起净信;以声音为衡量标准的人,听闻导师依无数百生相续而来的功德音声,以及具足八支的说法音声,就生起净信;以粗朴受用为衡量标准的人,由于如来在衣服等受用上的粗敝,就生起净信;以法为衡量标准的人则这样想:具足十力的圣者有这样的戒、这样的定、这样的慧,世尊在戒等功德上无人能比、无有匹敌。他们因此生起净信。这些人称说如来的功德时,怎么讲也讲不完。色难陀比丘尼从比丘尼和近事女那里听到如来功德的谈论后,心里想:她们总是拼命称赞我兄长的庄严。即使他讲说我容貌的过失一整天,又能说多少呢?不如我随比丘尼们一起去,不让人看见自己,见过如来、听过他说法就回来。于是她告诉比丘尼们:今天我也要去听法。
Catuppamāṇike hi lokasannivāse appakāva te sattā, yesaṃ tathāgataṃ passantānaṃ pasādo na uppajjati. Rūpappamāṇikāpi hi tathāgatassa lakkhaṇānubyañjanapaṭimaṇḍitaṃ suvaṇṇavaṇṇaṃ sarīraṃ disvā pasīdanti, ghosappamāṇikāpi anekāni jātisatāni nissāya pavattaṃ satthu guṇaghosañceva aṭṭhaṅgasamannāgataṃ dhammadesanāghosañca sutvā pasīdanti, lūkhappamāṇikāpissa cīvarādilūkhataṃ paṭicca pasīdanti, dhammappamāṇikāpi ‘‘evarūpaṃ dasabalassa sīlaṃ, evarūpo samādhi, evarūpā paññā, bhagavā sīlādīhi guṇehi asamo appaṭipuggalo’’ti pasīdanti. Tesaṃ tathāgatassa guṇaṃ kathentānaṃ mukhaṃ nappahoti. Rūpanandā bhikkhunīnañceva upāsikānañca santikā tathāgatassa guṇakathaṃ sutvā cintesi – ‘‘ativiya me bhātikassa vaṇṇaṃ kathentiyeva. Ekadivasampi me rūpe dosaṃ kathento kittakaṃ kathessati. Yaṃnūnāhaṃ bhikkhunīhi saddhiṃ gantvā attānaṃ adassetvāva tathāgataṃ passitvā dhammamassa suṇitvā āgaccheyya’’nti. Sā ‘‘ahampi ajja dhammassavanaṃ gamissāmī’’ti bhikkhunīnaṃ ārocesi.
比丘尼们心里欢喜,想道:“色难陀终于生起了想去拜见导师的念头。今天导师一定会以她为缘,讲说种种不同理趣的精彩法义。”于是她们就带着她一起出发了。而从出发的那一刻起,色难陀就一直在想:“我绝不让导师看到我。”导师也在思量:“今天色难陀要来见我,什么样的说法对她才合适呢?”他想明白了:“这个人极其看重色身,对自己的容貌有着强烈的贪爱。就像用刺来拔刺一样,只有用色身来粉碎她对色身的迷醉,才是对症的。”于是当她正要走进精舍的时候,导师以神通力变化出一个极其美丽的女子,看上去大约十六岁,穿着红衣,佩戴着全套饰品,手里拿着一把扇子,站在导师身边为他扇风。这个女子,只有导师和色难陀能看见。色难陀和比丘尼们一起走进精舍,站在比丘尼众的后面,五体投地礼敬导师后,在比丘尼众中间坐下。她从脚开始向上打量导师,看到导师的身体具足种种相好、随形好光明闪耀、周围有一寻光晕环绕,又看到导师如满月般光彩照人的面容。就在她瞻仰的时候,她看见了站在近旁的那个女子。她看了看那个女子,再回头看自己,觉得自己跟那个金色如王鹅般的女子相比,简直像一只乌鸦,心中生起了自卑。自从看见那个神通变化出来的女子那一刻起,她的眼睛就转个不停。她心想:“哎呀,这女子的头发真美啊!哎呀,她的额头真美啊!”她的心被那女子身体每一个部位的美丽牢牢吸引,对那个色身生起了强烈的贪爱。
Bhikkhuniyo ‘‘cirassaṃ vata rūpanandāya satthu upaṭṭhānaṃ gantukāmatā uppannā, ajja satthā imaṃ nissāya vicitradhammadesanaṃ nānānayaṃ desessatī’’ti tuṭṭhamānasā taṃ ādāya nikkhamiṃsu. Sā nikkhantakālato paṭṭhāya ‘‘ahaṃ attānaṃ neva dassessāmī’’ti cintesi. Satthā ‘‘ajja rūpanandā mayhaṃ upaṭṭhānaṃ āgamissati, kīdisī nu kho tassā dhammadesanā sappāyā’’ti cintetvā ‘‘rūpagarukā esā attabhāve balavasinehā, kaṇṭakena kaṇṭakuddharaṇaṃ viya rūpenevassā rūpamadanimmadanaṃ sappāya’’nti sanniṭṭhānaṃ katvā tassā vihāraṃ pavisanasamaye ekaṃ pana abhirūpaṃ itthiṃ soḷasavassuddesikaṃ rattavatthanivatthaṃ sabbābharaṇapaṭimaṇḍitaṃ bījaniṃ gahetvā attano santike ṭhatvā bījayamānaṃ iddhibalena abhinimmini. Taṃ kho pana itthiṃ satthā ceva passati rūpanandā ca. Sā bhikkhunīhi saddhiṃ vihāraṃ pavisitvā bhikkhunīnaṃ piṭṭhipasse ṭhatvā pañcapatiṭṭhitena satthāraṃ vanditvā bhikkhunīnaṃ antare nisinnā pādantato paṭṭhāya satthāraṃ olokentī lakkhaṇavicittaṃ anubyañjanasamujjalaṃ byāmappabhāparikkhittaṃ satthu sarīraṃ disvā puṇṇacandasassirikaṃ mukhaṃ olokentī samīpe ṭhitaṃ itthirūpaṃ addasa . Sā taṃ oloketvā attabhāvaṃ olokentī suvaṇṇarājahaṃsiyā purato kākīsadisaṃ attānaṃ avamaññi. Iddhimayarūpaṃ diṭṭhakālato paṭṭhāyeva hi tassā akkhīni bhamiṃsu. Sā ‘‘aho imissā kesā sobhanā, aho nalāṭaṃ sobhana’’nti sabbesaṃ sārīrappadesānaṃ rūpasiriyā samākaḍḍhitacittā tasmiṃ rūpe balavasinehā ahosi.
导师知道她已对那女子生起贪爱,便一边说法,一边把那女子的色身从十六岁的模样变成二十岁的模样给她看。色难陀一看,心想:“这色身已经不像先前那样了。”心里稍微生起了一点厌离。导师就这样一步步地,把那女子刚生产后的模样、中年女子的模样、衰老朽迈的模样依次示现给她看。她也随着一个阶段一个阶段地消失,心里越来越厌离;等到看见那女子衰老朽迈时的样子——牙齿脱落、满头白发、身体佝偻得像弯曲的屋椽,拄着拐杖,浑身颤抖——她便生起了极强的厌离。接着,导师又示现那女子被疾病击倒的样子。她当下就扔掉拐杖和扇子,大声哭喊着扑倒在地,在自己的屎尿里翻来滚去。色难陀看到这一幕,厌离更加深了。导师又示现那女子的死亡。她当下就变成肿胀的尸体,从九个疮口流出脓水和蛆虫,乌鸦等鸟兽聚拢来争相啄食撕扯。色难陀看到这些,心想:“这个女人就在这个地方经历了衰老、疾病和死亡。我这具身体,同样也会有衰老、疾病和死亡到来。”她便以无常来观照自己的身体。因为是以无常见到的,所以也就见到了苦和无我。这时,对她来说,三个聚集就像着火的房子、像挂在脖子上的死尸一样呈现在眼前,她的心转向了修行法门。导师知道她已经以无常观照了,便想:“她能不能自己站稳脚跟呢?”观察之后,认为:“她做不到,需要从外面得到助缘才行。”于是针对她的根机说法,说道:
Satthā tassā tattha abhiratiṃ ñatvā dhammaṃ desentova taṃ rūpaṃ soḷasavassuddesikabhāvaṃ atikkamitvā vīsativassuddesikaṃ katvā dassesi. Rūpanandā oloketvā ‘‘na vatidaṃ rūpaṃ purimasadisa’’nti thokaṃ virattacittā ahosi. Satthā anukkameneva tassā itthiyā sakiṃ vijātavaṇṇaṃ majjhimitthivaṇṇaṃ jarājiṇṇamahallikitthivaṇṇañca dassesi. Sāpi anupubbeneva ‘‘idampi antarahitaṃ, idampi antarahita’’nti jarājiṇṇakāle taṃ virajjamānā khaṇḍadantiṃ palitasiraṃ obhaggaṃ gopānasivaṅkaṃ daṇḍaparāyaṇaṃ pavedhamānaṃ disvā ativiya virajji. Atha satthā taṃ byādhinā abhibhūtaṃ katvā dassesi. Sā taṅkhaṇaññeva daṇḍañca tālavaṇṭañca chaḍḍetvā mahāviravaṃ viravamānā bhūmiyaṃ patitvā sake muttakarīse nimuggā aparāparaṃ parivatti. Rūpanandā tampi disvā ativiya virajji. Satthāpi tassā itthiyā maraṇaṃ dassesi. Sā taṅkhaṇaṃyeva uddhumātakabhāvaṃ āpajji, navahi vaṇamukhehi pubbavaṭṭiyo ceva puḷavā ca pagghariṃsu, kākādayo sannipatitvā vilumpiṃsu. Rūpanandāpi taṃ oloketvā ‘‘ayaṃ itthī imasmiṃyeva ṭhāne jaraṃ pattā, byādhiṃ pattā, maraṇaṃ pattā, imassāpi me attabhāvassa evameva jarābyādhimaraṇāni āgamissantī’’ti attabhāvaṃ aniccato passi. Aniccato diṭṭhattā eva pana dukkhato anattato diṭṭhoyeva hoti. Athassā tayo bhavā ādittā gehā viya gīvāya baddhakuṇapaṃ viya ca upaṭṭhahiṃsu, kammaṭṭhānābhimukhaṃ cittaṃ pakkhandi. Satthā tāya aniccato diṭṭhabhāvaṃ ñatvā ‘‘sakkhissati nu kho sayameva attano patiṭṭhaṃ kātu’’nti olokento ‘‘na sakkhissati, bahiddhā paccayaṃ laddhuṃ vaṭṭatī’’ti cintetvā tassā sappāyavasena dhammaṃ desento āha –
难陀,你看这身体,病痛不断、污秽不净、腐烂发臭。
它从上边滴、从下边漏,愚人们却对它满心渴求。
就像此是这样,那也是这样;就像那那样,此也是这样。
要从界的角度看它是空的,不要再回到这个世间来。
灭除了对有(存在)的欲求,寂静者将安然而行。
‘‘Āturaṃ asuciṃ pūtiṃ, passa nande samussayaṃ; Uggharantaṃ paggharantaṃ, bālānaṃ abhipatthitaṃ. ‘‘Yathā idaṃ tathā etaṃ, yathā etaṃ tathā idaṃ; Dhātuto suññato passa, mā lokaṃ punarāgami; Bhave chandaṃ virājetvā, upasanto carissatī’’ti. –
世尊就是这样针对难陀比丘尼说了这些偈颂。难陀依照教导把智慧导向观照,证得了入流果。然后,为了对她讲说空业处,作为修习上面三道果的观行辅助,世尊说:“难陀,不要对这副身体生起‘有坚实’的想法。这里连一点点坚实都没有,这不过是用三百块骨头堆起来的一座骨城。”说完之后,世尊说了这首偈颂——
Itthaṃ sudaṃ bhagavā nandaṃ bhikkhuniṃ ārabbha imā gāthāyo abhāsitthāti. Nandā desanānusārena ñāṇaṃ pesetvā sotāpattiphalaṃ pāpuṇi. Athassā upari tiṇṇaṃ maggaphalānaṃ vipassanāparivāsatthāya suññatākammaṭṭhānaṃ kathetuṃ, ‘‘nande, mā ‘imasmiṃ sarīre sāro atthī’ti saññaṃ kari. Appamattakopi hi ettha sāro natthi, tīṇi aṭṭhisatāni ussāpetvā kataṃ aṭṭhinagarameta’’nti vatvā imaṃ gāthamāha –
这座城以骨头搭成,外面涂着血肉;
老、死、慢和覆,都堆放在这里。
‘‘Aṭṭhīnaṃ nagaraṃ kataṃ, maṃsalohitalepanaṃ; Yattha jarā ca maccu ca, māno makkho ca ohito’’ti.
这段话的意思是:就像人们为了存放早稻、晚稻等谷物,把木料竖起来,用藤条绑紧,再涂上泥,在外面造出一座叫做“城”的房子;同样,内在的这三千块骨头也被竖立起来,用筋腱缠连,涂上血肉,再覆以皮肤,建成了这座城。它里面安放着:以衰老为特征的老、以死亡为特征的死、因身材高大等而生起的慢,以及以毁坏善行为特征的贬损。这座城里装着的,正是这样的身病和心病;除此之外,再没有什么值得执取的东西了。
Tassattho – yatheva hi pubbaṇṇāparaṇṇādīnaṃ odahanatthāya kaṭṭhāni ussāpetvā vallīhi bandhitvā mattikāya vilimpetvā nagarasaṅkhātaṃ bahiddhā gehaṃ karonti, evamidaṃ ajjhattikampi tīṇi aṭṭhisatāni ussāpetvā nhāruvinaddhaṃ maṃsalohitalepanaṃ tacapaṭicchannaṃ jīraṇalakkhaṇāya jarāya maraṇalakkhaṇassa maccuno ārohasampadādīni paṭicca maññanalakkhaṇassa mānassa sukatakāraṇavināsanalakkhaṇassa makkhassa ca odahanatthāya nagaraṃ kataṃ. Evarūpo eva hi ettha kāyikacetasiko ābādho ohito, ito uddhaṃ kiñci gayhūpagaṃ natthīti.
开示结束时,那位长老尼证得了阿罗汉果,大众也因此得到了有利益的法教。
Desanāvasāne sā therī arahattaṃ pāpuṇi, mahājanassāpi sātthikā dhammadesanā ahosīti.
第六个故事:末利夫人的事。
6. Mallikādevīvatthu
导师住在祇园精舍时,针对末利夫人宣说了这部《老去》的法教。
Jīrantiveti imaṃ dhammadesanaṃ satthā jetavane viharanto mallikaṃ deviṃ ārabbha kathesi.
据说有一天,她走进浴室,洗了脸,弯下身子开始洗小腿。有一只和她一起进去的宠狗也在里面。那狗见她这样弯着身子,就开始对她做出不轨之事。她贪恋那种触感,就站着不动。国王从楼上透过窗户往下看,看见了这一幕,等她回来后就骂道:“滚开,贱妇!你怎么做出这种事?”她说:“大王,我做了什么?”国王说:“你和狗搞在一起。”她说:“大王,绝无此事。”国王说:“我亲眼看见的,我不会信你。滚开,贱妇!”她便撒谎说:“大王,不管是谁走进这间浴室,从这扇窗户看过去,都会显出两个身影。大王要是信我,就进那间浴室去,我从这扇窗户看着您。”国王一时糊涂,信了她的话,就走进了浴室。王妃站在窗边看着,说道:“瞎了眼的蠢货大王,您这是在干什么?跟母羊搞在一起吗?”国王说:“贤妻,我没有做这种事。”可她还是说:“我亲眼看见的,我不会信你。”
Sā kira ekadivasaṃ nhānakoṭṭhakaṃ paviṭṭhā mukhaṃ dhovitvā onatasarīrā jaṅghaṃ dhovituṃ ārabhi. Tāya ca saddhiṃyeva paviṭṭho eko vallabhasunakho atthi. So taṃ tathā onataṃ disvā asaddhammasanthavaṃ kātuṃ ārabhi. Sā phassaṃ sādiyantī aṭṭhāsi. Rājāpi uparipāsāde vātapānena olokento taṃ disvā tato āgatakāle ‘‘nassa, vasali, kasmā evarūpamakāsī’’ti āha. Kiṃ mayā kataṃ, devāti. Sunakhena saddhiṃ santhavoti. Natthetaṃ, devāti. Mayā sāmaṃ diṭṭhaṃ, nāhaṃ tava saddahissāmi, nassa, vasalīti. ‘‘Mahārāja, yo koci imaṃ koṭṭhakaṃ paviṭṭho iminā vātapānena olokentassa ekova dvidhā paññāyatī’’ti abhūtaṃ kathesi. Deva, sace me saddahasi, etaṃ koṭṭhakaṃ pavisa, ahaṃ taṃ iminā vātapānena olokessāmīti. Rājā mūḷhadhātuko tassā vacanaṃ saddahitvā koṭṭhakaṃ pāvisi. Sāpi kho devī vātapāne ṭhatvā olokentī ‘‘andhabāla, mahārāja, kiṃ nāmetaṃ, ajikāya saddhiṃ santhavaṃ karosī’’ti āha. ‘‘Nāhaṃ, bhadde, evarūpaṃ karomī’’ti ca vuttepi ‘‘mayā sāmaṃ diṭṭhaṃ, nāhaṃ tava saddahissāmī’’ti āha.
国王听了这话,就信以为真:“进这个澡堂的人,确实是一个人显出两个身影来。”末利夫人心想:“这个国王因为愚痴,被我骗了。我造了恶业,还用不实的话冤枉了他。这件事导师会知道,两位上首弟子会知道,八十位大弟子也会知道。唉,我真是造下了沉重的业啊。”据说,她曾是国王做无比布施时的帮手。在那次布施中,有一天所舍出的财物价值十四俱胝钱。而献给如来的白伞盖、坐具、靠枕、脚凳这四样,更是无价之宝。可她临终时,没有忆念这些大布施,偏偏忆着那件恶业,命终之后便投生到了无间地狱。国王对她却极为宠爱。他被巨大的悲痛压垮,为她办完丧事后,心想:“我要去问导师,她投生到哪里去了。”便去了导师那里。导师让他完全想不起来自己来干什么。他在导师身边听了一场能引发信心的法谈,回到家才想起来:“哎呀,我明明是去问导师末利投生何处的,怎么忘了。明天我再去问。”第二天他又去了。导师就这样连续七天,都让他想不起来。末利在地狱里受了整整七天的苦,第八天从那里死去,投生到了兜率天。导师为什么要让他想不起来呢?原来末利夫人对他极为可爱可意,导师担心他听说这样一位具足信心的人竟然堕入地狱,会生起邪见:“像这样的人布施了都堕地狱,那我布施还有什么用?”于是停止每天供养五百比丘的常施,因此也会堕入地狱。为了这个缘故,导师才让他七天都想不起来,到第八天,世尊自己托钵行乞时,来到了王宫门口。
Taṃ sutvā rājā ‘‘addhā imaṃ koṭṭhakaṃ paviṭṭho ekova dvidhā paññāyatī’’ti saddahi. Mallikā cintesi – ‘‘ayaṃ rājā andhabālatāya mayā vañcito, pāpaṃ me kataṃ, ayañca me abhūtena abbhācikkhito, idaṃ me kammaṃ satthāpi jānissati, dve aggasāvakāpi asīti mahāsāvakāpi jānissanti, aho vata me bhāriyaṃ kammaṃ kata’’nti. Ayaṃ kira rañño asadisadāne sahāyikā ahosi. Tattha ca ekadivasaṃ katapariccāgo dhanassa cuddasakoṭiagghanako ahosi. Tathāgatassa setacchattaṃ nisīdanapallaṅko ādhārako pādapīṭhanti imāni pana cattāri anagghāneva ahesuṃ. Sā maraṇakāle evarūpaṃ mahāpariccāgaṃ nānussaritvā tadeva pāpakammaṃ anussarantī kālaṃ katvā avīcimhi nibbatti. Rañño pana sā ativiya piyā ahosi. So balavasokābhibhūto tassā sarīrakiccaṃ kāretvā ‘‘nibbattaṭṭhānamassā pucchissāmī’’ti satthu santikaṃ agamāsi. Satthā yathā so āgatakāraṇaṃ na sarati, tathā akāsi. So satthu santike sāraṇīyadhammakathaṃ sutvā gehaṃ paviṭṭhakāle saritvā ‘‘ahaṃ bhaṇe mallikāya nibbattaṭṭhānaṃ pucchissāmīti satthu santikaṃ gantvā pamuṭṭho, sve puna pucchissāmī’’ti punadivasepi agamāsi. Satthāpi paṭipāṭiyā satta divasāni yathā so na sarati , tathā akāsi. Sāpi sattāhameva niraye paccitvā aṭṭhame divase tato cutā tusitabhavane nibbatti. Kasmā panassa satthā asaraṇabhāvaṃ akāsīti? Sā kira tassa ativiya piyā ahosi manāpā, tasmā tassā niraye nibbattabhāvaṃ sutvā ‘‘sace evarūpā saddhāsampannā niraye nibbattā, dānaṃ datvā kiṃ karissāmī’’ti micchādiṭṭhiṃ gahetvā pañcannaṃ bhikkhusatānaṃ gehe pavattaṃ niccabhattaṃ harāpetvā niraye nibbatteyya, tenassa satthā sattāhaṃ asaraṇabhāvaṃ katvā aṭṭhame divase piṇḍāya caranto sayameva rājakuladvāraṃ agamāsi.
国王听到“导师来了”,就走出宫来,接过钵,准备登上宫殿。导师却示意要在车棚里坐下。国王就请导师在那里坐下,用粥和硬食款待,顶礼之后,还坐着就说:“尊者,我本来想问末利妃转生到了哪里,结果忘了。尊者,她到底转生到哪里去了?”导师回答:“大王,她转生在兜率天。”“尊者,如果连她都没有转生到兜率天,那还有谁会转生到那里呢?尊者,没有哪个女人能比得上她。她平时坐卧的地方,除了放置‘明天我要供养如来这个’、‘我要做那个’这样的布施准备之外,再没有别的事了。尊者,自从她去世以后,我这身体就好像不听话了。”于是导师对他说:“大王,不要忧愁,这是一切众生都逃不过的法则。”接着问:“大王,这辆车是谁的?”国王听了,把合掌的手举到头顶行礼,说:“尊者,是我祖父的。”“这辆呢?”“尊者,是我父亲的。”“那这辆又是谁的?”“尊者,是我的。”导师听了就说:“大王,你祖父的车,并没有照样变成你父亲的车;你父亲的车,也没有照样变成你的车。连这样的木头车子都会变旧,何况是身体呢?大王,只有善人法才不会衰老,而众生没有不衰老的。”说完,导师就说了下面这首偈颂——
Rājā ‘‘satthā āgato’’ti sutvā nikkhamitvā pattaṃ ādāya pāsādaṃ abhiruhituṃ ārabhi. Satthā pana rathasālāya nisīdituṃ ākāraṃ dassesi. Rājā satthāraṃ tattheva nisīdāpetvā yāgukhajjakena paṭimānetvā vanditvā nisinnova ahaṃ, bhante, mallikāya deviyā nibbattaṭṭhānaṃ pucchissāmīti gantvā pamuṭṭho, kattha nu kho sā, bhante, nibbattāti. Tusitabhavane, mahārājāti, bhante, tāya tusitabhavane anibbattantiyā ko añño nibbattissati , bhante, natthi tāya sadisā itthī. Tassā hi nisinnaṭṭhānādīsu ‘‘sve tathāgatassa idaṃ dassāmi, idaṃ karissāmī’’ti dānasaṃvidhānaṃ ṭhapetvā aññaṃ kiccameva natthi, bhante, tassā paralokaṃ gatakālato paṭṭhāya sarīraṃ me na vahatīti. Atha naṃ satthā ‘‘mā cintayi, mahārāja, sabbesaṃ dhuvadhammo aya’’nti vatvā ‘‘ayaṃ, mahārāja, ratho kassā’’ti pucchi. Taṃ sutvā rājā sirasmiṃ añjaliṃ patiṭṭhāpetvā ‘‘pitāmahassa me, bhante’’ti āha. ‘‘Ayaṃ kassā’’ti? ‘‘Pitu me, bhante’’ti. ‘‘Ayaṃ pana ratho kassā’’ti? ‘‘Mama, bhante’’ti. Evaṃ vutte satthā, ‘‘mahārāja, tava pitāmahassa ratho tenevākārena tava pitu rathaṃ na pāpuṇi, tava pitu ratho tava rathaṃ na pāpuṇi, evarūpassa nāma kaṭṭhakaliṅgarassāpi jarā āgacchati, kimaṅgaṃ pana attabhāvassa. Mahārāja, sappurisadhammasseva hi jarā natthi, sattā pana ajīrakā nāma natthī’’ti vatvā imaṃ gāthamāha –
华丽彩绘的王家车乘,终究会朽坏;
而且,身体也会走向衰老;
善人的法不会走向衰老,
已寂静的圣者们确实会向善士们宣说。
‘‘Jīranti ve rājarathā sucittā, Atho sarīrampi jaraṃ upeti; Satañca dhammo na jaraṃ upeti, Santo have sabbhi pavedayantī’’ti.
这里,“ve”是个小品词。“华丽”是说,用七宝和其他各种车饰好好装饰过的诸王车乘,也会衰坏。“此身”是说,不只是车乘,就连这个被妥善照料的身体,也会遭遇牙齿脱落等种种损坏,走向衰老。“圣者”是说,佛陀等圣者所证得的九种出世间法,不会遭受任何损害,所以说不趋于衰老。“宣说”是说,如此已寂静的佛陀等圣者,与善士、智者一起谈论。
Tattha veti nipāto. Sucittāti sattahi ratanehi aparehi ca rathālaṅkārehi suṭṭhu cittitā rājūnaṃ rathāpi jīranti. Sarīrampīti na kevalaṃ rathā eva, idaṃ suppaṭijaggitaṃ sarīrampi khaṇḍiccādīni pāpuṇantaṃ jaraṃ upeti. Satañcāti buddhādīnaṃ pana santānaṃ navavidho lokuttaradhammo ca kiñci upaghātaṃ na upetīti na jaraṃ upeti nāma. Pavedayantīti evaṃ santo buddhādayo sabbhi paṇḍitehi saddhiṃ kathentīti attho.
开示结束时,许多人证得了入流果等圣果。
Desanāvasāne bahū sotāpattiphalādīni pāpuṇiṃsūti.
7. 拉鲁达夷长老的故事
7. Lāḷudāyittheravatthu
“寡闻者”这个法教,是导师住在祇园时,针对拉鲁达夷长老而说的。
Appassutāyanti imaṃ dhammadesanaṃ satthā jetavane viharanto lāḷudāyittheraṃ ārabbha kathesi.
据说,他去到办吉祥事的人家时,却用“那些站在墙外的……”这类方式讲不吉祥的事;去到办不吉祥事的人家时,本该讲墙外众生之类的事,他却用“布施与法行……”这类方式讲吉祥偈,或者诵《宝经》里“无论此世他世有什么财富……”。就这样,在各种场合,他本想讲这件事,却讲成了别的事,自己还不知道“我讲错了”。比丘们听了他的说法,就禀告导师:“尊者,拉鲁达夷去吉祥或不吉祥的场合时,该讲这件事却偏偏讲成别的事,这是怎么回事?”导师说:“诸比丘,不只是现在他这样讲,过去他在该讲某件事时,也讲成了别的事。”说完就引出了过去的事——
So kira maṅgalaṃ karontānaṃ gehaṃ gantvā ‘‘tirokuṭṭesu tiṭṭhantī’’tiādinā (khu. pā. 7.1; pe. va. 14) nayena avamaṅgalaṃ katheti, avamaṅgalaṃ karontānaṃ gehaṃ gantvā tirokuṭṭādīsu kathetabbesu ‘‘dānañca dhammacariyā cā’’tiādinā (khu. pā. 5.7; su. ni. 266) nayena maṅgalagāthā vā ‘‘yaṃ kiñci vittaṃ idha vā huraṃ vā’’ti ratanasuttaṃ (khu. pā. 6.3; su. ni. 226) vā katheti. Evaṃ tesu tesu ṭhānesu ‘‘aññaṃ kathessāmī’’ti aññaṃ kathentopi ‘‘aññaṃ kathemī’’ti na jānāti. Bhikkhū tassa kathaṃ sutvā satthu ārocesuṃ – ‘‘kiṃ, bhante, lāḷudāyissa maṅgalāmaṅgalaṭṭhānesu gamanena, aññasmiṃ kathetabbe aññameva kathetī’’ti. Satthā ‘‘na, bhikkhave, idānevesa evaṃ katheti, pubbepi aññasmiṃ kathetabbe aññameva kathesī’’ti vatvā atītaṃ āhari –
据说,过去在波罗奈城,有个叫阿基达陀的婆罗门,他的儿子名叫索玛达塔,在国王身边当侍从。国王很喜欢他,也对他很满意。那个婆罗门靠种田过日子,他只有两头牛,其中一头死了。婆罗门就对儿子说:“孩子,索玛达塔,你去向国王求一头牛回来吧。”索玛达塔心想:“我要是去求国王,人家就会看出我身份低微。”于是说:“父亲,您自己去向国王求吧。”父亲说:“那这样,孩子,你带我去。”索玛达塔心想:“这个婆罗门脑子迟钝,连‘上前’‘退下’这种话都不懂,该说一件事的时候偏说成另一件事。不过我可以先教会他,再带他去。”于是他带着父亲去了一个叫毗罗那草丛坟场的地方,把草捆成一捆一捆的,给它们起名字:“这是国王,这是副王,这是将军。”然后按顺序指给父亲看,说:“您到了王宫以后,要这样上前,这样退下,要这样称呼国王,这样称呼副王。走到国王面前,先说‘愿您胜利,大王’,然后这样站着,念出下面这首偈颂来求牛。”他就教父亲背这首偈颂:
Atīte kira bārāṇasiyaṃ aggidattassa nāma brāhmaṇassa putto somadattakumāro nāma rājānaṃ upaṭṭhahi. So raññā piyo ahosi manāpo. Brāhmaṇo pana kasikammaṃ nissāya jīvati. Tassa dveyeva goṇā ahesuṃ. Tesu eko mato. Brāhmaṇo puttaṃ āha – ‘‘tāta, somadatta, rājānaṃ me yācitvā ekaṃ goṇaṃ āharā’’ti. Somadatto ‘‘sacāhaṃ rājānaṃ yācissāmi, lahubhāvo me paññāyissatī’’ti cintetvā ‘‘tumheyeva, tāta, rājānaṃ yācathā’’ti vatvā ‘‘tena hi, tāta, maṃ gahetvā yāhī’’ti vutto cintesi – ‘‘ayaṃ brāhmaṇo dandhapañño abhikkamādivacanamattampi na jānāti, aññasmiṃ vattabbe aññameva vadati, sikkhāpetvā pana naṃ nessāmī’’ti. So taṃ ādāya bīraṇatthambhakaṃ nāma susānaṃ gantvā tiṇakalāpe bandhitvā ‘‘ayaṃ rājā, ayaṃ uparājā, ayaṃ senāpatī’’ti nāmāni katvā paṭipāṭiyā pitu dassetvā ‘‘tumhehi rājakulaṃ gantvā evaṃ abhikkamitabbaṃ, evaṃ paṭikkamitabbaṃ, evaṃ nāma rājā vattabbo, evaṃ nāma uparājā, rājānaṃ pana upasaṅkamitvā ‘jayatu bhavaṃ, mahārājā’ti vatvā evaṃ ṭhatvā imaṃ gāthaṃ vatvā goṇaṃ yāceyyāthā’’ti gāthaṃ uggaṇhāpesi –
大王,我有两头牛,我们靠它们来耕田。
大王,其中一头已经死了,请把第二头赐给我吧,刹帝利。
‘‘Dve me goṇā mahārāja, yehi khettaṃ kasāmase; Tesu eko mato deva, dutiyaṃ dehi khattiyā’’ti.
他确实只用了一年就把那首偈颂背得滚瓜烂熟,然后把熟练的情况告诉儿子,说:“那么,孩子,你们带点礼物过来吧。我先走一步,到国王面前等着。”儿子说:“好的,父亲。”就带上礼物出发了。当索玛达陀的儿子已经站在国王面前时,那位婆罗门满怀热忱地来到王宫。国王满心欢喜,亲切地跟他寒暄之后,说:“孩子,你隔了这么久才来啊。坐到这里来,说说你有什么事吧。”于是他说出了这首偈颂:
So hi saṃvaccharamattena taṃ gāthaṃ paguṇaṃ katvā paguṇabhāvaṃ puttassa ārocetvā ‘‘tena hi, tāta, kañcideva paṇṇākāraṃ ādāya āgacchatha, ahaṃ purimataraṃ gantvā rañño santike ṭhassāmī’’ti vutte ‘‘sādhu, tātā’’ti paṇṇākāraṃ gahetvā somadattassa rañño santike ṭhitakāle ussāhappatto rājakulaṃ gantvā raññā tuṭṭhacittena katapaṭisammodano, ‘‘tāta, cirassaṃ vata āgatattha, idamāsanaṃ nisīditvā vadatha, yenattho’’ti vutte imaṃ gāthamāha –
大王,我有两头牛,我们靠它们来耕田。
大王,其中一头已经死了,请把另一头带走吧,刹帝利。
‘‘Dve me goṇā mahārāja, yehi khettaṃ kasāmase; Tesu eko mato deva, dutiyaṃ gaṇha khattiyā’’ti.
国王虽然对他说:“孩子,你在说什么?再说一遍!”他还是只念了同一首偈颂。国王明白他是因为说漏了嘴才这样,就笑了笑,说:“索玛达塔,我猜你家里有很多牛吧。”索玛达塔回答:“陛下赐给的,一定会很多。”国王对菩萨感到满意,就给了那个婆罗门十六头牛、装饰用的物品,还有他居住的村庄作为梵赐田,然后以极大的荣耀把他送走了。
Raññā ‘‘kiṃ vadesi, tāta, puna vadehī’’ti vuttepi tameva gāthaṃ āha. Rājā tena virajjhitvā kathitabhāvaṃ ñatvā sitaṃ katvā, ‘‘somadatta, tumhākaṃ gehe bahū maññe goṇā’’ti vatvā ‘‘tumhehi dinnā bahū bhavissanti, devā’’ti vutte bodhisattassa tussitvā brāhmaṇassa soḷasa goṇe alaṅkārabhaṇḍakaṃ nivāsagāmañcassa brahmadeyyaṃ datvā mahantena yasena brāhmaṇaṃ uyyojesīti.
导师讲完这段开示后,把本生故事联系起来说:“那时的国王就是阿难,那个婆罗门就是拉鲁陀夷,而月授就是我。”接着又说:“比丘们,不是现在才这样,过去他也因为自己见识太少,该说这件事的时候却说成了别的事。见识少的人,确实就像一头公牛。”说完,便诵出这首偈颂:
Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā ‘‘tadā rājā ānando ahosi, brāhmaṇo lāḷudāyī, somadatto pana ahamevā’’ti jātakaṃ samodhānetvā ‘‘na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa attano appassutatāya aññasmiṃ vattabbe aññameva vadati. Appassutapuriso hi balibaddasadiso nāma hotī’’ti vatvā imaṃ gāthamāha –
一个人没什么学问,就会像公牛一样衰老。
他的肉在长,智慧却不长。
‘‘Appassutāyaṃ puriso, balibaddova jīrati; Maṃsāni tassa vaḍḍhanti, paññā tassa na vaḍḍhatī’’ti.
这里,“寡闻”是指连一部或两部五十篇经都不具备的人。或者,按最低限度来说,由于不具备一部或两部经,这就是寡闻。但如果他学了业处并持续用功,那就是多闻。就像公牛只是白白老去一样:譬如公牛在衰老、长大的过程中,既不为母亲增长,也不为父亲增长,也不为其他亲属的利益增长,只是毫无意义地老去;同样,这个人不履行对亲教师的义务,不履行对老师的义务,也不做接待客比丘等义务,不乐于修习,只是毫无意义地老去。“他的肉增长”:譬如一头被认为“没能力拉轭和犁”的公牛,被放归森林,就在那里游走、吃草、饮水,肉不断增长;同样,这个人被亲教师等人舍弃,依靠僧团得到四种资具,又通过催吐、下泻等方法养身体,肉就不断增长,身体变得粗壮,四处走动。“他的慧”:他的世间和出世间智慧,连一个指节那么一点都不会增长;反而像林中的藤蔓、爬藤一样,依托六门,贪爱和九种慢不断增长。这就是这句话的意思。
Tattha appassutāyanti ekassa vā dvinnaṃ vā paṇṇāsakānaṃ. Atha vā pana vaggānaṃ sabbantimena paricchedena ekassa vā dvinnaṃ vā suttantānaṃ vāpi abhāvena appassuto ayaṃ. Kammaṭṭhānaṃ pana uggahetvā anuyuñjanto bahussutova. Balibaddova jīratīti yathā hi balibaddo jīramāno vaḍḍhamāno neva mātu, na pitu, na sesañātakānaṃ atthāya vaḍḍhati, atha kho niratthakameva jīrati, evamevaṃ ayampi na upajjhāyavattaṃ karoti, na ācariyavattaṃ, na āgantukavattādīni, na bhāvanārāmataṃ anuyuñjati, niratthakameva jīrati, maṃsāni tassa vaḍḍhantīti yathā balibaddassa ‘‘yuganaṅgalādīni vahituṃ asamattho eso’’ti araññe vissaṭṭhassa tattheva vicarantassa khādantassa pivantassa maṃsāni vaḍḍhanti, evameva imassāpi upajjhāyādīhi vissaṭṭhassa saṅghaṃ nissāya cattāro paccaye labhitvā uddhavirecanādīni katvā kāyaṃ posentassa maṃsāni vaḍḍhanti, thūlasarīro hutvā vicarati. Paññā tassāti lokiyalokuttarā panassa paññā ekaṅgulamattāpi na vaḍḍhati, araññe pana gacchalatādīni viya cha dvārāni nissāya taṇhā ceva navavidhamāno ca vaḍḍhatīti attho.
开示结束时,大众证得了入流果等圣果。
Desanāvasāne mahājano sotāpattiphalādīni pāpuṇīti.
题为“多生轮回”的这段法教,是导师坐在菩提树下,以优陀那的方式宣说之后,后来阿难长老请问时,才又讲说的。
Anekajātisaṃsāranti imaṃ dhammadesanaṃ satthā bodhirukkhamūle nisinno udānavasena udānetvā aparabhāge ānandattherena puṭṭho kathesi.
他确实坐在菩提树下,太阳还没落山,就摧毁了魔军的力量。初夜时,他撕破了遮蔽宿命智的黑暗;中夜时,他清净了天眼;后夜时,因为对众生的悲悯,他把智慧投入缘起,顺着和逆着反复观照。到了曙光升起的时候,他证得了正等正觉,说出了被众多百千诸佛所不弃舍的优陀那,诵出这些偈颂:
So hi bodhirukkhamūle nisinno sūriye anatthaṅgateyeva mārabalaṃ viddhaṃsetvā paṭhamayāme pubbenivāsapaṭicchādakaṃ tamaṃ padāletvā majjhimayāme dibbacakkhuṃ visodhetvā pacchimayāme sattesu kāruññataṃ paṭicca paccayākāre ñāṇaṃ otāretvā taṃ anulomapaṭilomavasena sammasanto aruṇuggamanavelāya sammāsambodhiṃ abhisambujjhitvā anekehi buddhasatasahassehi avijahitaṃ udānaṃ udānento imā gāthā abhāsi –
我曾在无数次的生死轮回中流转,却始终未能寻获。
我一直在寻找那造屋的人,却一次又一次地遭受出生的苦。
‘‘Anekajātisaṃsāraṃ, sandhāvissaṃ anibbisaṃ; Gahakāraṃ gavesanto, dukkhā jāti punappunaṃ.
造屋者,你已经看见我了,你不会再建造房屋了;
你的椽子全都断了,屋脊也被摧毁了。
心已进入无造作之境,我已证得渴爱的灭尽。
‘‘Gahakāraka diṭṭhosi, puna gehaṃ na kāhasi; Sabbā te phāsukā bhaggā, gahakūṭaṃ visaṅkhataṃ; Visaṅkhāragataṃ cittaṃ, taṇhānaṃ khayamajjhagā’’ti.
在这里,为了寻找造屋者,我从在燃灯佛足下发愿那天起,为了得到能看见那位造屋者——也就是被称为“自身”这座屋子的建造者、那个叫渴爱的木匠——的智慧,经历了漫长的时间,在无数生、无数百千生的轮回流转中一直奔走、轮回,始终没有找到、没有得到那种智慧。意思是说,我一次又一次地辗转漂泊。生一次又一次地是苦,这句话是在说明寻找造屋者的原因。因为这种与老、病、死混在一起的生,每再来一次都是苦,而在没有看见那个造屋者之前,它就不会停止。所以,为了寻找他,我才一直奔走。意思是这样。“你已被看见”——意思是,如今我以证悟一切知智,已经看见了你。“你不会再造屋”——意思是,你不会再在这轮回流转中为我造出被称为“自身”的屋子。“你的一切椽木都已折断”——意思是,你所有剩余的烦恼椽木都已被我折断。“屋脊已被拆除”——意思是,你造出的这座自身之屋,那被称为无明的顶盖也已被我摧毁。“心已到达无为”——意思是,如今我的心以涅槃为所缘,已经进入无为。“我已证得渴爱的灭尽”——意思是,我已经达到了被称为渴爱灭尽的阿罗汉果。
Tattha gahakāraṃ gavesantoti ahaṃ imassa attabhāvasaṅkhātassa gehassa kārakaṃ taṇhāvaḍḍhakiṃ gavesanto yena ñāṇena sakkā taṃ daṭṭhuṃ , tassa bodhiñāṇassatthāya dīpaṅkarapādamūle katābhinīhāro ettakaṃ kālaṃ anekajātisaṃsāraṃ anekajātisatasahassasaṅkhātaṃ imaṃ saṃsāravaṭṭaṃ anibbisaṃ taṃ ñāṇaṃ avindanto alabhantoyeva sandhāvissaṃ saṃsariṃ, aparāparaṃ anuvicarinti attho. Dukkhā jāti punappunanti idaṃ gahakārakagavesanassa kāraṇavacanaṃ. Yasmā jarābyādhimaraṇamissitāya jāti nāmesā punappunaṃ upagantuṃ dukkhā, na ca sā tasmiṃ adiṭṭhe nivattati. Tasmā taṃ gavesanto sandhāvissanti attho. Diṭṭhosīti sabbaññutaññāṇaṃ paṭivijjhantena mayā idāni diṭṭhosi. Puna gehanti puna imasmiṃ saṃsāravaṭṭe attabhāvasaṅkhātaṃ mama gehaṃ na kāhasi. Sabbā te phāsukā bhaggāti tava sabbā avasesā kilesaphāsukā mayā bhaggā. Gahakūṭaṃ visaṅkhatanti imassa tayā katassa attabhāvagehassa avijjāsaṅkhātaṃ kaṇṇikamaṇḍalampi mayā viddhaṃsitaṃ. Visaṅkhāragataṃ cittanti idāni mama cittaṃ visaṅkhāraṃ nibbānaṃ ārammaṇakaraṇavasena gataṃ anupaviṭṭhaṃ. Taṇhānaṃ khayamajjhagāti taṇhānaṃ khayasaṅkhātaṃ arahattaṃ adhigatosmīti.
大财长者子的事迹
9. Mahādhanaseṭṭhiputtavatthu
由于他没有这样行,世尊住在仙人堕处鹿野苑时,为了那位大财长者子,宣说了这一法教。
Acaritvāti imaṃ dhammadesanaṃ satthā isipatane migadāye viharanto mahādhanaseṭṭhiputtaṃ ārabbha kathesi.
据说,他出生在波罗奈城一个拥有八亿财富的家庭。他的父母心想:“我们家财富巨大,只要交到儿子手上,让他随心所欲地享用就好,不需要再做别的营生了。”于是只让他学习舞蹈、歌唱和音乐。就在同一座城里,另一个拥有八亿财富的家庭也生了一个女儿。她的父母同样这样想,也只让她学习舞蹈、歌唱和音乐。他们到了适婚年龄,便结为夫妻。后来,他们的父母都去世了,两家共十六亿的财富就集中在一户人家里。那位长者子每天要进宫侍奉国王三次。那时,城里有几个浪荡子盘算:“如果这位长者子嗜酒成瘾,我们就能过得舒服了。我们来引导他变成酒鬼吧。”他们带着酒,用布包好嚼食、肉和盐粒,又拿了萝卜根,坐在他从王宫回来的路上张望。看见他走来,他们就喝酒,往嘴里丢盐粒,咬着萝卜根,说道:“愿您长命百岁,主人!长者子,我们正是靠您才能吃喝啊。”他听到这话,就问跟在身后的小侍从:“他们在喝什么?”“是一种饮料,主人。”“那看起来挺让人喜欢的吧?”“主人,在这世上,再没有比这更值得喝的饮品了。”他心想:“既然这样,那我也该喝喝看。”于是让人一点一点拿来,喝了起来。不久,那些浪荡子知道他开始喝酒了,就围在他身边。随着时间推移,他的随从越来越多。他让人一次拿一百瓶、两百瓶酒来喝,就这样渐渐地在各处坐下喝酒,把成堆的钱币放在那里,一边喝一边挥霍:“拿这些去买花环,这些买香料,这个人擅长掷骰子,这个人会跳舞,这个人会唱歌,这个人会奏乐。给这个人一千,给那个人两千。”就这样散尽家财,不久就把自己所有的八亿财富花光了。当有人告诉他“主人,您的财富已经用完了”,他说:“我妻子名下难道没有财产吗?”“有的,主人。”“那就把它拿来。”那笔财产也同样花光了。接着,他渐渐地把田地、园林、车乘用具等,甚至锅碗器具、铺盖、衣服、坐具,凡是自己所有的东西都卖掉吃光了。后来,他年老时,那些买下他家祖宅的人把他从房子里赶了出来。他带着妻子,靠在别人家的墙边住,拿着破瓦片去乞讨,开始吃别人剩下的饭菜。
So kira bārāṇasiyaṃ asītikoṭivibhave kule nibbatti. Athassa mātāpitaro cintesuṃ – ‘‘amhākaṃ kule mahābhogakkhandho, puttassa no hatthe ṭhapetvā yathāsukhaṃ paribhogaṃ karissāma, aññena kammena kiccaṃ natthī’’ti. Taṃ naccagītavāditamattameva sikkhāpesuṃ. Tasmiṃyeva nagare aññasmiṃ asītikoṭivibhave kule ekā dhītāpi nibbatti. Tassāpi mātāpitaro tatheva cintetvā taṃ naccagītavāditamattameva sikkhāpesuṃ. Tesaṃ vayappattānaṃ āvāhavivāho ahosi. Atha nesaṃ aparabhāge mātāpitaro kālamakaṃsu. Dveasītikoṭidhanaṃ ekasmiṃyeva gehe ahosi. Seṭṭhiputto divasassa tikkhattuṃ rañño upaṭṭhānaṃ gacchati. Atha tasmiṃ nagare dhuttā cintesuṃ – ‘‘sacāyaṃ seṭṭhiputto surāsoṇḍo bhavissati, amhākaṃ phāsukaṃ bhavissati, uggaṇhāpema naṃ surāsoṇḍabhāva’’nti. Te suraṃ ādāya khajjakamaṃse ceva loṇasakkharā ca dussante bandhitvā mūlakande gahetvā tassa rājakulato āgacchantassa maggaṃ olokayamānā nisīditvā taṃ āgacchantaṃ disvā suraṃ pivitvā loṇasakkharaṃ mukhe khipitvā mūlakandaṃ ḍaṃsitvā ‘‘vassasataṃ jīva sāmi, seṭṭhiputta, taṃ nissāya mayaṃ khādanapivanasamatthā bhaveyyāmā’’ti āhaṃsu. So tesaṃ vacanaṃ sutvā pacchato āgacchantaṃ cūḷūpaṭṭhākaṃ pucchi – ‘‘kiṃ ete pivantī’’ti. Ekaṃ pānakaṃ, sāmīti. Manāpajātikaṃ etanti. Sāmi, imasmiṃ jīvaloke iminā sadisaṃ pātabbayuttakaṃ nāma natthīti. So ‘‘evaṃ sante mayāpi pātuṃ vaṭṭatī’’ti thokaṃ thokaṃ āharāpetvā pivati. Athassa nacirasseva te dhuttā pivanabhāvaṃ ñatvā taṃ parivārayiṃsu. Gacchante kāle parivāro mahā ahosi. So satenapi satadvayenapi suraṃ āharāpetvā pivanto iminā anukkameneva nisinnaṭṭhānādīsu kahāpaṇarāsiṃ ṭhapetvā suraṃ pivanto ‘‘iminā mālā āharatha, iminā gandhe, ayaṃ jano jute cheko, ayaṃ nacce, ayaṃ gīte, ayaṃ vādite. Imassa sahassaṃ detha, imassa dve sahassānī’’ti evaṃ vikiranto nacirasseva attano santakaṃ asītikoṭidhanaṃ khepetvā ‘‘khīṇaṃ te, sāmi, dhana’’nti vutte kiṃ bhariyāya me santakaṃ natthīti. Atthi, sāmīti . Tena hi taṃ āharathāti. Tampi tatheva khepetvā anupubbena khettaārāmuyyānayoggādikampi antamaso bhājanabhaṇḍakampi attharaṇapāvuraṇanisīdanampi sabbaṃ attano santakaṃ vikkiṇitvā khādi. Atha naṃ mahallakakāle yehissa kulasantakaṃ gehaṃ vikkiṇitvā gahitaṃ, te taṃ gehā nīhariṃsu. So bhariyaṃ ādāya parajanassa gehabhittiṃ nissāya vasanto kapālakhaṇḍaṃ ādāya bhikkhāya caritvā janassa ucchiṭṭhakaṃ bhuñjituṃ ārabhi.
有一天,他站在集会堂门口,看见年轻沙弥们把吃剩的饭菜施给他,他正在接受。导师看到这一幕,露出了微笑。于是阿难长老问导师为什么微笑。导师讲述微笑的原因,说道:“阿难,你看这位大财长者子,在这座城里耗尽了两个八十俱胝的财富,现在带着妻子沿街乞食。如果他在年轻时没有耗尽财富,而是经营事业,他就会成为这座城里的第一长者。如果他出家修行,就能证得阿罗汉果,他的妻子则能证得不来果。如果他在中年时没有耗尽财富,而是经营事业,他就会成为第二长者;如果出家修行,就能证得不来果,他的妻子则能证得一来果。如果他在老年时没有耗尽财富,而是经营事业,他就会成为第三长者;如果出家修行,也能证得一来果,他的妻子则能证得入流果。可是现在,他既失去了在家的受用,也失去了沙门的意义。失去之后,他就像干涸沼泽里的鹭鸟一样。”说完这些,导师说了这些偈颂:
Atha naṃ ekadivasaṃ āsanasālāya dvāre ṭhatvā daharasāmaṇerehi diyyamānaṃ ucchiṭṭhakabhojanaṃ paṭiggaṇhantaṃ disvā satthā sitaṃ pātvākāsi. Atha naṃ ānandatthero sitakāraṇaṃ pucchi. Satthā sitakāraṇaṃ kathento ‘‘passānanda, imaṃ mahādhanaseṭṭhiputtaṃ imasmiṃ nagare dveasītikoṭidhanaṃ khepetvā bhariyaṃ ādāya bhikkhāya carantaṃ. Sace hi ayaṃ paṭhamavaye bhoge akhepetvā kammante payojayissa, imasmiṃyeva nagare aggaseṭṭhi abhavissa. Sace pana nikkhamitvā pabbajissa, arahattaṃ pāpuṇissa, bhariyāpissa anāgāmiphale patiṭṭhahissa. Sace majjhimavaye bhoge akhepetvā kammante payojayissa, dutiyaseṭṭhi abhavissa, nikkhamitvā pabbajanto anāgāmī abhavissa. Bhariyāpissa sakadāgāmiphale patiṭṭhahissa. Sace pacchimavaye bhoge akhepetvā kammante payojayissa, tatiyaseṭṭhi abhavissa, nikkhamitvā pabbajantopi sakadāgāmī abhavissa , bhariyāpissa sotāpattiphale patiṭṭhahissa. Idāni panesa gihibhogatopi parihīno sāmaññatopi. Parihāyitvā ca pana sukkhapallale koñcasakuṇo viya jāto’’ti vatvā imā gāthā abhāsi –
没修过梵行,年轻时也没攒下钱财;
就像衰老的苍鹭一样发呆发愁,就像干涸沼泽里的鱼一样。
‘‘Acaritvā brahmacariyaṃ, aladdhā yobbane dhanaṃ; Jiṇṇakoñcāva jhāyanti, khīṇamaccheva pallale.
没修过梵行,年轻时也没攒下钱财;
他们像离了弦的箭一样倒下,嘴里哀叹着过去的事。
‘‘Acaritvā brahmacariyaṃ, aladdhā yobbane dhanaṃ; Senti cāpātikhīṇāva, purāṇāni anutthuna’’nti.
在这里,“未行”是指没有修习梵行。“年轻时”是指在有能力赚取尚未得到的财富、或者守护已得到的财富的那段时间,他连钱财都没得到。“鱼已尽”是说这类愚人,就像水干了、鱼也没了的泥坑里那些翅膀掉光、衰老的鹭鸶一样,在那里忧愁憔悴。这段话的意思是:泥坑里没有水,就好比他们没有安身之处;鱼已经没了,就好比他们没有财富;翅膀掉光的鹭鸶飞不起来走不了,就好比他们现在没法通过水路陆路等任何办法去积攒财富。所以他们就像翅膀掉光的鹭鸶,被困在那里,忧愁憔悴。“如离弦之箭”是指从弓上射出去、已经脱离弓的箭。这段话的意思是:就像离弓的箭按着冲力飞出去落下来,没人捡起来的话,就地成了白蚁的食物;同样,这些人也过了三个年龄阶段,现在没能力把自己救出来,就要走向死亡了。所以说“如离弦之箭般躺卧”。他们悲叹旧事,就是反复念叨“我们以前是这样吃的,我们以前是这样喝的”,对过去做过的吃、喝、跳舞、唱歌、奏乐等事念念不忘,悲伤着、哀叹着躺在那里。
Tattha acaritvāti brahmacariyavāsaṃ avasitvā. Yobbaneti anuppanne vā bhoge uppādetuṃ uppanne vā bhoge rakkhituṃ samatthakāle dhanampi alabhitvā. Khīṇamaccheti te evarūpā bālā udakassa abhāvā khīṇamacche pallale parikkhīṇapattā jiṇṇakoñcā viya avajhāyanti. Idaṃ vuttaṃ hoti – pallale udakassa abhāvo viya hi imesaṃ vasanaṭṭhānassa abhāvo, macchānaṃ khīṇabhāvo viya imesaṃ bhogānaṃ abhāvo, khīṇapattānaṃ koñcānaṃ uppatitvā gamanābhāvo viya imesaṃ idāni jalathalapathādīhi bhoge saṇṭhāpetuṃ asamatthabhāvo. Tasmā te khīṇapattā koñcā viya ettheva bajjhitvā avajhāyantīti. Cāpātikhīṇāvāti cāpato atikhīṇā, cāpā vinimuttāti attho. Idaṃ vuttaṃ hoti – yathā cāpā vinimuttā sarā yathāvegaṃ gantvā patitā, taṃ gahetvā ukkhipante asati tattheva upacikānaṃ bhattaṃ honti, evaṃ imepi tayo vaye atikkantā idāni attānaṃ uddharituṃ asamatthatāya maraṇaṃ upagamissanti. Tena vuttaṃ – ‘‘senti cāpātikhīṇāvā’’ti. Purāṇāni anutthunanti ‘‘iti amhehi khāditaṃ iti pīta’’nti pubbe katāni khāditapivitanaccagītavāditādīni anutthunantā socantā anusocantā sentīti.
开示结束时,许多人证得了入流果等圣果。
Desanāvasāne bahū sotāpattiphalādīni pāpuṇiṃsūti.