礼敬彼世尊、阿拉汉、正自觉者
《发趣论摄要阐明》之诵本
Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa · Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha
1. 因缘
13 段
什么是因缘?贪是因缘。嗔、痴、无贪、无嗔、无痴也是因缘。
Katamo hetupaccayo. Lobho hetupaccayo. Doso, moho, alobho, adoso, amoho hetu paccayo.
哪些法是由因缘产生的缘生法?与贪俱生的心和心所法,以及色聚法;与嗔俱生、与痴俱生、与无贪俱生、与无嗔俱生、与无痴俱生的心和心所法,以及色聚法——这些由因缘生起的法,就是因缘的缘生法。
Katame dhammā hetupaccayassa paccayuppannā. Lobha sahajātā cittacetasikā dhammā ca rūpakalāpādhammā ca dosasaha jātā mohasahajātā alobhasahajātā adosasaha jātā amohasahajātā cittacetasikā dhammā ca rūpakalāpā dhammā ca hetupaccayato uppannā hetupaccayuppannā dhammā.
所谓俱生色聚,就是指在有因结生的那一刹那生起的业生色,以及在后天生命活动期间由有因心产生的心生色。这里,结生心的生起那一刹那,叫做结生刹那;从结生心的住立刹那开始,一直到死亡的时候,叫做生命活动期间。
Sahajātarūpakalāpā nāma sahetukapaṭisandhikkhaṇe kammajarūpāni ca pavattikāle sahetukacittajarūpāni ca. Tattha paṭisandhikkhaṇo nāma paṭisandhicittassa uppādakkhaṇo. Pavattikālo nāma paṭisandhicittassa ṭhitikkhaṇato paṭṭhāya yāva cutikālaṃ vuccati.
从什么意义上说是因,从什么意义上说是缘?从作为根本的意义上说是因,从资助的意义上说是缘。其中,在《根双论》中所说的贪等根本法的根本性,就叫做“根本义”。这个根本义,我们在《根双论释》中已经用树的譬喻说明过了。
Kenaṭṭhena hetu, kenaṭṭhena paccayoti. Mūlaṭṭhena hetu, upakārakaṭṭhena paccayoti. Tattha mūlayamake vuttānaṃ lobhādīnaṃ mūladhammānaṃ mūlabhāvo mūlaṭṭho nāma. So mūlaṭṭho mūlayamakadīpaniyaṃ amhehi rukkhopamāya dīpitoyeva.
另外,某一个男子对某一个女子心生贪恋。只要他还没有放下这份心,那么,以那个女子为对象,这个男子的贪俱生的身行、语行、意行,以及由贪引发的心生色法,就会长时间地持续运转。所有那些心、心所和色法,都以对那个女子的贪染为根基。那个贪,从作为根本的角度来说是因,从作为助益的角度来说是缘,所以叫因缘。此法也适用于其余的情况:对可染着的对象,以染着的方式生起贪;对可嗔的对象,以厌恶的方式生起嗔;对可痴迷的对象,以痴迷的方式生起痴。
Api ca eko puriso ekissaṃ itthiyaṃ paṭibaddha citto hoti. So yāva taṃ cittaṃ na jahati, tāva taṃ itthiṃ ārabbha tassa purisassa lobhasahajātāni kāyavacīmanokammāni ca lobhasamuṭṭhitāni cittajarūpāni ca cirakālaṃpi pavattanti. Sabbāni ca tāni cittacetasikarūpāni tassaṃ itthiyaṃ rajjanalobhamūlakāni honti. So lobho tesaṃ mūlaṭṭhena hetu ca, upakārakaṭṭhena paccayo ca. Tasmā hetupaccayo. Esa nayo sesāni rajjanīyavatthūni ārabbharajjanavasena uppannesu lobhesu, dussanīyavatthūni ārabbha dussanavasena uppannesu dosesu, muyhanīyavatthūni ārabbha muyhanavasena uppannesu mohesu ca.
在这里,就像一棵树的根自己深深扎进土里,吸取土壤的养分和水分,再把它们向上输送到树顶,这棵树因此能长久地生长、挺立。同样,贪以染着的方式,牢牢扎根在这样那样的对象上,吸取那个对象的可爱味和可意味,再把它输送给相应的心法,甚至推动到身体和语言的违犯,让人做出身恶行或语恶行。嗔则以厌恶的方式,吸取不可爱味和不可意味;痴则以迷惑的方式,在各种所缘上增长种种无意义的心行滋味,应当这样理解。这三种法如此输送时,就像让相应的心法在可染等对象上欢喜、雀跃一般,使它们长时间地持续运转。相应的心法也这样运转。当相应的心法这样运转时,俱生的色聚也同样这样运转。这里说“输送给相应的心法”,意思是:把两种可爱味和可意味带到相应心法的面前。
Tattha yathā rukkhassa mūlāni sayaṃ antopathaviyaṃ suṭṭhu patiṭṭhahitvā pathavirasañca āporasañca gahetvā taṃ rukkhaṃ yāva aggā abhiharanti, tena rukkho cirakālaṃ vaḍḍhamāno tiṭṭhati. Tathā lobho ca tasmiṃ tasmiṃ vatthumhi rajjanavasena suṭṭhu patiṭṭhahitvā tassa tassa vatthussa piyarūparasañca sātarūparasañca gahetvā sampayuttadhamme yāva kāyavacīvītikkamā abhiharati, kāya vītikkamaṃ vā vacīvītikkamaṃ vā pāpeti. Tathā doso ca dussana vasena appiyarūparasañca asātarūparasañca gahetvā, moho ca muyhanavasena nānārammaṇesu niratthakacittācārarasaṃ vaḍḍhetvāti vattabbaṃ. Evaṃ abhiharantā tayo dhammā rajjanīyādīsu vatthūsu sampayuttadhamme modamāne pamodamāne karonto viya cira kālaṃ pavattenti. Sampayuttadhammā ca tathā pavattanti. Sampayutta dhammesu ca tathā pavattamānesu sahajātarūpakalāpāpi tathā pavattantiyeva. Tattha sampayuttadhamme abhiharatīti dve piyarūpa sātarūparase sampayuttadhammānaṃ santikaṃ pāpetīti attho.
在善的方面,当那个男子看到诸欲的过患时,他就舍弃那种心,对该女子生起无贪。先前,缘取该女子而生起的是以贪为根的不清净身、语、意行;如今,在那个阶段生起的则是以无贪为根的清净身、语、意行,也就是出家者的戒防护、禅那的预备修行或安止定。那个无贪以作为它们根本的意义而言是因,以作为资助的意义而言是缘,所以叫因缘。其余的情况也是同样的道理:与贪相对的无贪、与嗔相对的无嗔、与痴相对的无痴,都应这样理解。
Sukkapakkhe so puriso yadākāmesu ādīnavaṃ passati, tadā so taṃ cittaṃjahati, taṃ itthiṃ ārabbha alobho sañjā yati. Pubbe yasmiṃ kāle taṃ itthiṃ ārabbha lobhamūlakāni asuddhāni kāyavacīmanokammāni vattanti. Idāni tasmiṃ kālepi alobhamūlakāni suddhāni kāyavacīmanokammāni vattanti. Pabbajita sīlasaṃvarāni vā jhānaparikammāni vā appanājhānāni vā vattanti. So alobho tesaṃ mūlaṭṭhena hetu ca hoti, upakārakaṭṭhena paccayoca. Tasmā hetupaccayo. Esa nayo sesesu lobha paṭipakkhesu alobhesu, dosapaṭipakkhesu adosesu, moha paṭipakkhesu amohesu ca.
在这里,就像树根一样,无贪在面对容易引生贪的事物时,先舍弃贪,再增长“离贪之乐”的滋味,然后以那种快乐,让与它相应的法欢喜、喜悦,一直增长到禅那等至的快乐,或者增长到道与果的快乐。同样,无嗔在面对容易引生嗔的事物时,增长“离嗔之乐”的滋味;无痴在面对容易引生痴的事物时,增长“离痴之乐”的滋味,也应当这样说。当这三法这样增长时,它们就让善法中和它们相应的法欢喜、喜悦,并且长久地持续运作。与它们相应的法也这样运作。当与它们相应的法这样运作时,俱生的色聚也同样这样运作。
Tattha rukkhamūlāni viya alobho lobhaneyyavatthūsu lobhaṃ pahāya lobhavivekasukharasaṃ vaḍḍhetvā tena sukhena sampayuttadhamme modamāne pamodamāne karonto viya yāva jhānasamāpattisukhā vā yāva maggaphalasukhā vā vaḍḍhāpeti. Tathā adoso ca dosaneyyavatthūsu dosavivekasukharasaṃ vaḍḍhetvā, amoho ca mohaneyyavatthūsu mohavivekasukharasaṃ vaḍḍhetvāti vattabbaṃ. Evaṃ vaḍḍhāpentā tayo dhammā kusalesu dhammesu sampayuttadhamme modamāne pamodamāne karonto viya cira kālaṃpi pavattenti. Sampayuttadhammā ca tathā pavattanti. Sampayutta dhammesu ca tathā pavattamānesu sahajātarūpakalāpāpi tathā pavattantiyeva.
在这里,“离贪之乐味”中,远离、离去就是“离”。对贪的远离,就是“离贪”。离贪当中的乐,就是“离贪之乐”。意思是说,依于离贪而生起的乐。那乐本身就是味,所以组合成“离贪之乐味”。这是阿毗达摩《发趣》的方法。
Tattha lobhavivekasukharasanti viviccanaṃ vigamanaṃ viveko. Lobhassa viveko lobhaviveko. Lobhaviveke sukhaṃ lobhavivekasukhaṃ. Lobhavivekaṃ paṭicca uppannasukhanti vuttaṃ hoti. Tadeva raso lobhavivekasukharasoti samāso. Ayaṃ abhidhamme paṭṭhānanayo.
不过,按照经教的方法来说:痴就是无明,贪就是爱,这两种法是一切轮回苦法的根本。嗔则是从贪流出来的,属于恶根。无痴就是明,无贪就是出离界,这两种法是脱离轮回之法的根本。无嗔则是从无贪流出来的,属于善根。这样一来,这六种根就成为俱生和非俱生的名色法的缘。这就是经教的方法。因缘的说明到此结束。
Hattantanayo pana avijjāsaṅkhāto moho ca taṇhāsaṅkhāto lobho cāti dve dhammā sabbesaṃpi vaṭṭadukkhadhammānaṃ mūlāni honti. Doso pana lobhassa nissandabhūtaṃ pāpamūlaṃ hoti. Vijjāsaṅkhāto amoho ca nikkhamadhātusaṅkhāto alobho cāti dve dhammā vivaṭṭadhammānaṃ mūlāni honti. Adoso pana alobhassa nissandabhūtaṃ kalyāṇamūlaṃ hoti. Evaṃ chabbidhāni mūlāni sahajātānaṃpi asahajātānaṃpi nāmarūpadhammānaṃ paccayā hontīti. Ayaṃ suttantesu nayo. Hetupaccayadīpanā niṭṭhitā.