8. 缘摄的阐明巴利
8. Paccayasaṅgahaanudīpanā
166 以哪些方式、如何。它们的分别,就是那种分别。为了显示这个说明是“省略说明”或“遍举说明”,所以说了“它们”等话。这并不吻合。因为在偈颂中,以“yesaṃ”等三个“ya”字所显示的三种含义,都含有“ta”字的含义;而“ta”字的含义应在上下文连贯中补全来说。“善生起”是指圆满地生起、显现。“不离”是指成为不离。“与俱生法”是指在“以无明为缘,诸行生起”等说法中,诸行等与俱生法一同生起。“依聚”是指依纯粹的法聚。“共相”是指共通之相。“义”是指“此缘性”这个词的含义。“此义被遮止”是指“生起即是缘起”这种“状态成就”的含义被遮止。“唯此”就是唯此“状态成就”之义。老死如此生起,如此连接。“诸如来出世”是指正自觉者出世之时。“或不出世”是指不出世之时。“此界常住”是指只要还有生,老死转起的自性就安住于世间。那么,什么是那个界呢?所以说“法住性”等。其中,“法住性”是指非由任何人所造作的自性安住。“法定性”是指自性的决定。“于此如性”是指在那共相中,诸有为法的如性。这是为了显示:唯有共相才叫做缘起,而不是无明等缘法。为什么呢?因为那些话只显示了法定性而已,并未显示诸缘法的自相。而所谓“唯是法定性”,也是指如前所说的共相。如果主张“状态成就”之义,那么所谓状态成就就应该是没有作者的。既然没有作者,又怎么能获得“缘”这一动作与果同一作者性呢?未得同一作者性,又怎么能有“先于果之时”而成为缘的生起呢?这就是主张“状态成就”者在文法上的矛盾。为了破除这个责难,说了“此处并非如此”等话。世尊曾说:“阿难,缘起甚深,其显现也甚深。”如果取“状态成就”,那么所谓“生起”就只是一种动作而已,并不是另一个独立之法,那样它怎么会甚深呢?这是主张“状态成就”者与“甚深”一语的矛盾。为了破除这个责难,说了“于有为法中”等话。再者,所谓有为相,比有为法本身更为甚深。比如:心是有为法,而“我有心”这一点对众生是显明的;但它的无常性所谓的有为相却不显明,被相续善加覆蔽。同样,受——无论乐受还是苦受——是有为法,而“我有受”对众生显明;但它的无常性所谓的有为相却不显明,被相续善加覆蔽。其余名法与色法也是如此。因此,在七清净中,应先成就名为“确定有为法”的见清净智,以及名为“把握无明等缘”的度疑清净智,然后成就十种有为相随观智。正如名为无常的有为相比有为法更甚深,同样应知:这名为缘起的有为相,也比有为法更甚深。巴利
166. Yehipakārehi yathā. Tesaṃ vibhāgo taṃ vibhāgo. Ayañcaniddeso ekasesaniddeso, vicchālopaniddesovāti dassetuṃ ‘‘tesaṃ’’tiādimāha. Na sameti. Gāthāyaṃ ‘yesaṃ’tiādinā tīhi-ya-saddehi dassitānaṃ tiṇṇaṃ atthānaṃ-ta-saddattha sambhavato. Ta-saddatthānañca anusandhiyaṃ paripuṇṇaṃ katvā vattabbato. ‘‘Samuppajjatī’’ti suṭṭhu paripuṇṇaṃ katvā uppajjati, pātubhavati. ‘‘Avinā’’ti avinā hutvā. ‘‘Sahajāta dhammehī’’ti avijjā paccayā saṅkhārātiādīsu saṅkhārādīnaṃ sahajāta dhammehi saheva uppajjanaṃ. ‘‘Kalāpavasenā’’ti suddha dhamma kalāpavasena. ‘‘Sāmañña lakkhaṇaṃ’’ti sādhāraṇa lakkhaṇaṃ. ‘‘Attho’’ti idappaccayatā saddassa attho. ‘‘Ayamattho paṭikkhitto’’ti ‘samuppajjanaṃ samuppādo’ti ayaṃbhāvasādhanattho paṭikkhitto. ‘‘Ayamevā’’ti ayaṃ bhāvasādhanattho eva. Jarāmaraṇaṃ sambhavatīti yojanā. ‘‘Uppādāvā tathāgatānaṃ’’ti sammāsambuddhānaṃ uppādevā sati. ‘‘Anuppādāvā’’ti anuppādevā sati. ‘‘Ṭhitāva sādhātū’’ti jātiyā sati jarāmaraṇassa pavattisabhāvo loke ṭhitoyeva. Katamā pana sādhātūti āha ‘‘dhammaṭṭhitatā’’tiādiṃ. Tattha ‘‘dhammaṭṭhitatā’’ti kenaci akatā sabhāvaṭṭhitatā. ‘‘Dhammaniyāmatā’’ti sabhāvaniyāmatā. ‘‘Tatra tathatā’’ti tasmiṃ sāmaññalakkhaṇe saṅkhata dhammānaṃ tathatā. Sāmañña lakkhaṇameva paṭiccasamuppādo nāmāti dasseti, na avijjādiko paccaya dhammo. Kasmā, tehi vacanehi dhammaniyāmatā mattassa dassitattā. Avijjādīnaṃ dhamma sarūpānaṃ adassitattā. ‘‘Dhammaniyāmatāmattaṃ’’ti ca yathā vuttasāmañña lakkhaṇameva vuccati. Yadi bhāvasādhanaṃ iccheyya, bhāvasādhanaṃ nāma katturahitaṃ bhaveyya. Katturahite ca sati, kathaṃ paṭicca kriyāya samānakattukatā labbhati. Aladdhe ca samānakattukatte kathañca pubbakāletvā paccayasambhavoti. Ayaṃ bhāvasādhanaṃ icchantassa byañjanayuttivirodho. Taṃ pariharanto na cetthātiādimāha. Gambhīrocānanda paṭiccasamuppādo gambhīrāva bhāsocāti bhagavatā vuttaṃ. Bhāvasādhane ca kate uppajjana kriyāmattaṃ nāma visuṃ eko dhammo na hotīti kathaṃ taṃ gambhīraṃ siyāti. Ayaṃ bhāvasādhanaṃ icchantassa gambhīravacana virodho. Taṃ pariharanto ‘‘saṅkhata dhammesu cā’’tiādimāha. Api ca saṅkhata lakkhaṇaṃ nāma saṅkhata dhammatopi gambhīraṃ hoti. Tathāhi cittaṃ nāma saṅkhata dhammo. Tañca atthi mecittaṃ nāmāti sattānaṃ pākaṭaṃ hoti. Tassa pana aniccatā saṅkhātaṃ saṅkhata lakkhaṇaṃ apākaṭaṃ hoti suṭṭhu santatiyā paṭicchannaṃ. Tathā vedanā nāma sukhāvā dukkhāvā saṅkhata dhammo. Sā ca atthi mevedanāti sattānaṃ pākaṭā hoti. Tassā pana aniccatā saṅkhātaṃ saṅkhata lakkhaṇaṃ apākaṭaṃ hoti suṭṭhu santatiyā paṭicchannaṃ. Evaṃ sesesu nāmadhammesu ca rūpadhammesu ca. Yato sattasu visuddhīsu saṅkhata dhamma vavatthāna saṅkhātaṃ diṭṭhivisuddhiñāṇañca avijjādipaccaya pariggaha saṅkhātaṃ kaṅkhāvitaraṇa visuddhiñāṇañca pathamaṃ sampādetvā pacchā dasavidhāni saṅkhata lakkhaṇānupassanā ñāṇāni sampādetabbāni hontīti. Yathā ca aniccatā saṅkhātaṃ saṅkhata lakkhaṇaṃ saṅkhata dhammato gambhīraṃ hoti. Tathā idampi paṭiccasamuppāda saṅkhātaṃ saṅkhata lakkhaṇaṃ saṅkhata dhammato gambhīraṃ hotīti daṭṭhabbaṃ.
“彼有之有性”这句话里,“有”就是存在、可得的意思。那无明等每一种有,就是“彼有”。在彼有之中,依戒而存在、生起的,就是“彼有之有者”,也就是诸行等。“有”是指生起的因。为了说明“彼有之有者的有,就是彼有之有性”这个意思,所以说了“于彼彼”等话。另外,“有”也指存在性。那每一种缘法的有,就是“彼有”。当彼有存在时,诸法依其法性而存在、生起,这就是“彼有之有者”。说它们的有,也同样成立。“遮止因等缘力决定”是说:在因缘、所缘缘等当中,“因”“所缘”等词,说明了贪等以及色所缘等法的每一种缘力差别。而每一种缘力差别,各自是法所决定的。这样就遮止了对因等缘力决定性的误解。“如是如是”是指依根本处、行境、所缘处等每一种缘相而说。它就被称为,如此连结。“不唯停留于缘法之抽取”是说,不单凭名称、概念来抽取缘法。“触及”是指撞击、令其达到每一种缘力差别,所以说了“令达顶点”。因为缘力差别在显示因果时,再没有比这更高的作用可说,所以叫顶点。“不退转”是指不再回转。“以此”是指以此缘力。诸师令戏论增长。巴利
‘‘Tabbhāvabhāvībhāvo’’ti ettha bhavati saṃvijjatīti bhāvo. So so avijjādiko bhāvo tabbhāvo. Tabbhāve bhavanti sambhavanti sīlenāti tabbhāvabhāvino. Saṅkhārādayo. ‘‘Bhāvo’’ti uppattikāraṇaṃ. Tabbhāvabhāvīnaṃ bhāvoti tabbhāvabhāvi bhāvoti imamatthaṃ dassento ‘‘tasmiṃ tasmiṃ’’tiādimāha. Api ca ‘‘bhāvo’’ti vijjamānatā vuccati. Tassa tassa paccaya dhammassa bhāvoti tabbhāvo. Tabbhāve sati bhavanti sambhavanti dhammatāyāti tabbhāvabhāvino. Tesaṃ bhāvotipi yujjatiyeva. ‘‘Hetvādi paccaya sattiniyāmaṃ’’ti hetupaccayo, ārammaṇa paccayo, tiādīsu hetusadda ārammaṇa saddādayo lobhādīnaṃ rūpārammaṇādīnañca dhammānaṃ taṃ taṃ paccaya sattivisesaṃ dīpenti. Tesañca so so paccaya sattiviseso visuṃ dhammaniyāmo hoti, evaṃ hetvādi paccayasattiniyāmaṃ nivatteti. ‘‘Tathā tathā’’ti mūlaṭṭhagocaravisayaṭṭhādikena tena tena paccayākārena. So hi vuccatīti sambandho. ‘‘Paccaya dhammuddhāra matte aṭhatvā’’ti paccaya dhammānaṃ nāma saññāvasena uddharaṇamattaṃ akatvāti adhippāyo. ‘‘Āhaccā’’ti āhanitvā taṃ taṃ paccayasatti visesaṃ pāpetvāti attho. Tenāha ‘‘matthakaṃ pāpetvā’’ti. Paccayasatti viseso hi hetuphaladīpane tato uttari vattabba kiccābhāvato matthakaṃ nāma hotīti. ‘‘Anosakkamānā’’ti anivattamānā. ‘‘Etāyā’’ti paccaya sattiyā. Papañcente ācariye.
因为这个原因,果就依靠它,从未来的部分来到现在的部分而出现,所以它是缘。也就是生起的因和持续运作的因。其中,生起的因是能生的缘,持续运作的因是扶持的缘。“由此”就是以此因。“身、语、意业”这里,“业”指的是行为,包括行走、站立、坐着、躺卧等身体的行为;交谈、对话、说话、诵习、歌唱等语言的行为;了知、思考、审察等心理的行为。“造作”就是使它们产生。“以这些”就是以这些世间的善和不善的思心所。另外,众生以这些来造作,所以叫“行”。造作什么呢?造作自体,造作种种有,造作现世的利益或损害,造作来世的利益或损害等等。也可以说:造作眼,造作耳等等;造作看,造作听等等。“了知”就是以种种方式知道,既知道真实的,也知道不真实的。“倾向”就是朝向所缘对象倾斜。“变坏”就是被扰乱、被摇动。“触”就是接触。“感受”就是使被感知。由于以黏着的方式紧紧系缚、捆绑那个那个所缘对象,不让它解脱,所以也可以称为“渴爱”。“执取”就是紧紧抓住。因此说“抓住不放”。“有”就是存在,是生有;也指依此而存在,是业有。“生”就是新的出现。“老”就是从新的状态衰退。“愁”就是内心焦灼。“悲”就是哭泣。“苦”就是身体的痛。“忧”就是内心的痛。“恼”就是因极度的心力疲惫而变得扭曲、心沉没下去,力量衰弱。因为呼吸异常运转,或者在那时完全停止。“以某种乐”就是指从苦谛中解脱出来的某种寂静之乐。巴利
Etasmā kāraṇā phalaṃ etadeva paṭicca anāgatapakkhato paccuppannapakkhaṃ āgacchati pātubbhavatīti paccayo. Uppattikāraṇaṃ pavattikāraṇañca. Tattha uppattikāraṇaṃ janakapaccayo. Pavattikāraṇaṃ upatthambhaka paccayo. ‘‘Etenā’’ti hetunā. ‘‘Kāyavacī manokammaṃ’’ti ettha ‘‘kammaṃ’’ti kriyāvuccati, gamana ṭhāna nisajjasayanādikaṃ kāyika kriyañca. Ālāpa sallāpa kathana sajjhāyana gāyanādikaṃ vācasika kriyañca. Vijānana cintana vīmaṃsanādikaṃ mānasika kriyañca. ‘‘Abhisaṅkharontī’’ti abhinipphādenti. ‘‘Etehī’’ti etehi lokiyakusalā kusala cetanā dhammehi. Api ca saṅkharonti sattā etehīti saṅkhārā. ‘‘Saṅkharontī’’ti kiṃ saṅkharonti. Attabhāvaṃ saṅkharonti. Bhavābhavaṃ saṅkharonti. Diṭṭhadhammikampi atthaṃ vā anatthaṃ vā saṅkharonti. Samparāyikampi atthaṃ vā anatthaṃ vā saṅkharontītiādinā. Cakkhumpi saṅkharonti, sotaṃpi saṅkharontītiādinā. Dassanampi saṅkharonti, savanampi saṅkharontītiādinā ca vattuṃ vaṭṭatiyeva. ‘‘Vijānātī’’ti vividhena jānāti. Bhūtenapi jānāti, abhūtenapi jānāti. ‘‘Namatī’’ti gocara visayatthāya namati. ‘‘Ruppatī’’ti kuppati, khobhati. ‘‘Phusatī’’ti saṃhanati. ‘‘Vedayatī’’ti viditaṃ karoti. Taṃ taṃ ārammaṇaṃ lagganavasena bhusaṃ nahati bandhati, muñcituṃ na detīti taṇhātipi yujjati. ‘‘Upādiyatī’’ti daḷhaṃ gaṇhāti. Tenāha ‘‘amuñcaggāhaṃ gaṇhātī’’ti. Bhavatīti bhavo. Upapattibhavo. Bhavanti etenāti bhavo. Kammabhavo. ‘‘Jananaṃ’’ti abhinavassa pātubbhavanaṃ. ‘‘Jīraṇaṃ’’ti abhinavabhāvato hāyanaṃ. ‘‘Socanaṃ’’ti cittasantāpanaṃ. ‘‘Paridevanaṃ’’ti rodanaṃ. ‘‘Dukkhaṃ’’ti kāyarujjanaṃ. ‘‘Domanassaṃ’’ti cittarujjanaṃ. ‘‘Visīdanaṃ’’ti bāḷhaṃ cittakilamathabhāvena virūpaṃ hutvā cittassasīdanaṃ. Thāmabalakhiyyanaṃ. Yato assāsapassāsānaṃ virūpappavattivā taṅkhaṇe sabbaso uparujjhanaṃ vā hotīti. ‘‘Kenaci sukhenā’’ti dukkhasaccato vimuttena kenaci santisukhena.
覆蔽苦者:从怖畏的意义上说,就是覆蔽三地诸法的苦性。覆蔽集者:就是覆蔽渴爱即是苦集的性质。覆蔽灭者:就是覆蔽渴爱灭即是苦灭的性质。覆蔽道者:就是覆蔽八支圣道即是趣向苦灭之道的性质。前际,说的是过去时的有之相续;后际,说的是未来时的有之相续;前后际,就是这两者。覆蔽缘起者:就是覆蔽现在有中诸蕴的缘起。依经教法:在阿毗达摩的《分别论》中,也有名为“经分别”的部分。就是依那个经分别的方法。有漏的善与不善思即是行,这样连接。依阿毗达摩法:就是依《分别论》中阿毗达摩分别的方法。在注释书的文句中,无明对唯作诸法不能获得亲依止缘的性质;善与不善根对唯作诸法也不能获得亲依止缘的性质,这样连接。意思是说,唯作诸法从无明以及善、不善根那里得不到亲依止缘。缘相,就是缘起。从无明离染:由于无明离去,那些唯作诸法也是如此。在识等之中,因为有唯作识、唯作名、唯作意处、唯作触、唯作受等存在,所以说此理也适用于识等。与善、不善、异熟相应:就是与善识相应、与不善识相应、与异熟识相应。彼未成就:转起的异熟识俱行的三蕴以及其俱生的心生色还有剩余,所以那是不圆满的。意思是:在识这一项中,依转起而说的三十二种异熟心称为识。既然如此,在名色这一项中,依转起而说的那两者,也应当包括与转起识俱行的部分。与那那识相应:就是与结生识和转起识相应。渴爱与执取明显:六种渴爱,即色渴爱、声渴爱等;四种执取,即欲取等,这样就是明显的。只是相:就是诸行法上只是审察有为性的标记。由亲族灾祸等:由亲族毁灭等。亲族灾祸等之相:就是亲族毁灭等的原因。巴利
‘‘Dukkhappaṭicchādikā’’ti bhayaṭṭhena dukkhabhūtānaṃ tebhūmika dhammānaṃ dukkhabhāvappaṭicchādikā. ‘‘Samudayappaṭicchādikā’’ti taṇhāya dukkha samudaya bhāvappaṭicchādikā. ‘‘Nirodhappaṭicchādikā’’ti taṇhānirodhasseva dukkhanirodha bhāvappaṭicchādikā. ‘‘Maggappaṭicchādikā’’ti aṭṭhaṅgīka maggasseva dukkhanirodha maggabhāvappaṭicchādikā. Pubbanto vuccati atītekāle bhavaparamparā. Aparanto vuccati anāgate bhavaparamparā. Pubbantā paranto vuccati tadubhayaṃ. ‘‘Paṭiccasamuppādappaṭicchādikā’’ti paccuppannabhave khandhānaṃ paṭiccasamuppādappaṭicchādikā. ‘‘Suttantikanayenā’’ti abhidhammepi vibhaṅge suttanta bhājanīyaṃ nāma āgataṃ. Tena suttanta bhājanīyanayena. Sāsavā kusalā kusala cetanā saṅkhārā nāmāti yojanā. ‘‘Abhidhammanayenā’’ti vibhaṅge abhidhammabhājanīyanayena. Aṭṭhakathāpāṭhe. Avijjā kiriya dhammānaṃ neva upanissaya paccayattaṃ labhati. Kusalā kusalamūlāni kiriya dhammānaṃ na upanissaya paccayattaṃ labhantīti yojanā. Kiriya dhammā avijjāto ca kusalā kusala mūlehi ca upanissaya paccayaṃ na labhantīti vuttaṃ hoti. ‘‘Paccayākāro’’ti paṭicca samuppādo. ‘‘Avijjāvirāgā’’ti avijjā vigamanato. Tesaṃpikiriya dhammānaṃ. Viññāṇādīsupi kiriya viññāṇaṃ, kiriya nāmaṃ, kiriya manāyatanaṃ, kiriyaphasso, kiriya vedanāti atthitāya ‘‘esanayo viññāṇādīsupī’’ti vuttaṃ. ‘‘Kusalā kusala vipākasampayuttaṃ’’ti kusala viññāṇa sampayuttaṃ, akusalaviññāṇasampayuttaṃ , vipāka viññāṇa sampayuttaṃ. ‘‘Taṃ anupapannaṃ’’ti pavattivipākaviññāṇa sahagatassa khandhattayassa taṃ sahajātassa cittajarūpassa ca avasiṭṭhattā taṃ na sampannaṃti attho. Tattha hi viññāṇapade pavattivasena dvattiṃsavidhaṃ vipākacittaṃ viññāṇaṃ nāmāti vuttaṃ. Evañcasati, nāma rūpapadepi pavattivasena tadubhayaṃ pavattiviññāṇasahagataṃpi gahetabbamevāti. ‘‘Taṃ taṃ viññāṇa sampayuttā’’ti paṭisandhiviññāṇa pavatti viññāṇasampayuttā. ‘‘Taṇhupādānānipākaṭānī’’ti cha taṇhā rūpataṇhā saddataṇhādivasena. Cattāri upādānāni kāmupādānādivasenāti evaṃ pākaṭāniyeva. ‘‘Lakkhaṇamattānī’’ti saṅkhata dhammānaṃ saṅkhatabhāvasallakkhaṇa nimittamattāni. ‘‘Ñātibyasanādīhī’’ti ñātivināsanādīhi. ‘‘Ñātibyasanādinimittaṃ’’ti ñātivināsanādikāraṇā.
“蕴苦”是指当下这一堆被称为蕴的苦谛。蕴的持续运转,就叫渴爱之集。蕴的止息之道,就叫圣道。“成为蕴集之因”是指成为蕴持续运转的原因。“被无明遮蔽”是指被无明挡住、覆盖。“未断有爱”是指没有用圣道断除对存在的渴求。这里说的就是未断的有爱。“障碍”就是阻隔。“成为增长之因”是指成为增长的原因。“依止”就是依靠。乐受特别成为渴爱的条件,所以说“像乐受一样”等等。而忧受作为渴爱的条件,将在后面讲“遍求渴爱”时说明。舍受也在苦所逼迫者的乐处安住。它像乐一样被希求。已习行、已亲近。“就是渴爱”就是欲爱。“于自己”是指于见,这是意图。“于自己的诸所缘”是指于被见执取的我、命、世间等所缘。“可意、堪忍、可悦”是指以贤善性、我见,如此以染着、满足、可欲性。“所执取”是指坚固可执取。“义”是指自己及自己等之义。偈颂中,“有”是指有、增长。“败坏”是指毁灭。巴利
‘‘Khandhadukkhe’’ti paccakkhandhasaṅkhāte dukkhasacce. Khandhappavatti maggo nāma taṇhāsamudayo eva. Khandhanirodha maggo nāma ariyamaggo. ‘‘Khandha samudayabhūtā’’ti khandhappavattiyā kāraṇabhūtā. ‘‘Avijjāni vuṭānaṃ’’ti avijjāyanīvāritānaṃ pihitānaṃ. ‘‘Appahīna bhavābhilāsānaṃ’’ti maggena appahīna bhavapatthanānaṃ. Appahīnabhavataṇhānanti vuttaṃ hoti. ‘‘Vibandho’’ti antarāyo. ‘‘Udayabhūtānaṃ’’ti vaḍḍhibhūtānaṃ. ‘‘Avassayo’’ti nissayo. Sukhavedanā visesato taṇhāya paccayo hotīti vuttaṃ ‘‘sukhavedanāsadiso’’tiādi. Domanassānaṃ pana tassā paccayabhāvo parato pariyeṭṭhitaṇhāyaṃ pākaṭo bhavissati. Upekkhā vedanāpi dukkhena pīḷitassa sukhaṭhāne tiṭṭhati. Sukhaṃ viya taṃ patthetīti. Samudā caritvā paricayitvā. ‘‘Taṇhā evā’’ti kāmataṇhā eva. ‘‘Attani cā’’ti diṭṭhiyañcāti adhippāyo. ‘‘Attano ārammaṇesū’’ti atta jīva lokādīsu diṭṭhiyāgahitā rammaṇesu. ‘‘Assādana khamanarocanabhūtāyā’’ti sādhuvatāyaṃ mamadassananti evaṃ rajjana tussana kantibhūtāya. ‘‘Upādānīyassā’’ti daḷhaṃ gahetabbassa. ‘‘Atthassā’’ti attano attādikassa atthassa. Gāthāyaṃ .‘‘Bhavaṃ hotī’’ti bhavanto vaḍḍhanto hoti. ‘‘Parābhavo’’ti vināsanto.
“有长时的诸法”是指属于三时的有为法。“不把……当作”是省略的说法。就像在“见了取之后,说取色”这一表达中,可以辨认出“āda”这个音,而不是“upa”这个前缀音。否则,“取”这个词就说不通。在“addh┓addhāna”等词中也是如此。因此,论中说“addhānaṃ”是说不通的。“他们归纳”意思是:二十种行相被归纳在这些当中,所以叫“概要”,也就是“摄要”。“轮转诸法”是指行等诸法。“在此”是指在无明和渴爱这些当中。为了说明它们怎样存在,就说“由于依彼而转起”。“安立”是指善为安立的处所。“生起之源”是指对于轮转诸法的相续生起,作为根本和主要原因。在这里,必须说明因,否则就会给自在天化作之见和无因之见留下空间。也必须说明果,否则就会给断灭之见留下空间。“长时间”是指长久的时间。“断除”是指彻底斩断。“众生无因无缘而转起”是指:这些众生没有前因、没有前缘而转起。“不是由无明等所应完成的”意思是:对于在诸有相续中恒常流转者,并没有无明等所应完成的作用。“对某些人确实不生起”是指:对不来者和阿罗汉,它们确实不生起。为了显示大过患的堆积,才说愁等词,这是连接方式。“那些”是指其他诸缘。“获得”是指从意义上获得。“以与彼不相离而存在的特相”这一表达的结构是:与彼彼之缘不相离者的存在,那本身就是特相。“在之后也”是指在后面的渴爱、取、有等执取中也是如此。“从开头”是指在开头。在《广释》文本中。“由于烦恼状态相同”是指由于与烦恼状态相同、相似。“由应被标记的诸法”是指由识等。“第一与第二的”应当这样连接:第一个概要跟第二个概要有一个连接,等等。“以世间共许的说法”是指:在世间,烦恼法和业法以因而著称,果报法则以果而著称。如此,依世间共许的说法。但在这里,无论是烦恼法或业法,还是果报法,凡是站在缘这一边的,都可说为因;凡是站在缘所生这一边的,都可说为果。为了显示这一点,就说了“显示因与果之词”等。在注释书文本中。“正在准备的”是指正在备办的。“积集行”是指从开头起,称为积集的行。“布施物”是指布施的物品,或布施的水。“在这里也”是指在这第三个五法中也。“或者依所说方式”是指依第一个五法中所说的方式。在《广释》文本中。“未来结生之缘的思就是有”这句话,在论母经文中,是依照所见文本而说的。同样,“在前世业有中,这里结生之缘的思就是行”这句也是。但在这里,由于在前面两个因五法中,已经摄入了两种行和业有,所以依注释书所说的方式,区分两种行和业有才是恰当的。因此说“那在这里不适用”。“由于已被摄入”是指由于在前面已被摄入。“这”是指《广释》的说法。“为了守护法的分类”是指:在《分别论》中,由于“有”这个词也分析了生有,为了守护如此分析的法之分类。把并非不同于果五法的生有,当作另一个,而说“称为生有的有之一分”。而这个生有,由于是由现在的因所生,所以只被摄入第四个果五法中。因此,用那个“生有”一词,只取第四个五法,这是恰当的。否则,当说“两个果五法是异熟轮”时,就已经成立了。若如此,在“以及剩余的”中,应知只有第二个果五法是剩余的。“无明就是痴,那也是不善根”等,是因为在阿毗达摩《根本双论》中,以根本之名出现,所以才这样说。在两个有轮中,前一个轮以无明为始,后一个轮以渴爱为始。而“始”也可以称为“根本”和“头”,为了显示这种同义词,就说了“或者”等。“在来此的资具中”是指在从过去有来到此有的资具中。连接为:以渴爱为头而说。“在它们之间”是指在无明和行之间。为什么说“渴爱没有位置”呢?难道有无明时,渴爱就必然生起吗?而且它还是行的强缘。因此,应该说“无明缘渴爱,渴爱缘行”。为了避开这个责难,就说了“因为这个”等。逆序缘起,是指“无明灭则行灭”这样展开的缘起。“老死迷醉等不应说”是说:如果认为“老死迷醉”等语是顺序缘起的关联语,那就不应这样说。“上面轮转根本诸法的”是指在后面第二未来有等中,那些被称为无明和渴爱的轮转根本法,是能令其转起的。“它们也”是指愁等苦法也是如此。“从漏所生”是指从诸漏所生、所起。“那些”是指愁等苦法。“在老死支中摄取”是指在十二支中,摄于老死支。“增长”是指大大增长。“从漏集起”是指从漏的生起。“从无明集起”是指从无明的生起。“无明缘行等”在这里,“iti”这个词是“等”的意思。“被种种灾祸所触”是指被亲属离散等种种灾祸所触恼、所伤害。“由于”是指由于那个原因,即无明和渴爱增长的原因。“轮转”是指行等所构成的有轮。迷惑就是痴。寻求就是遍求。成熟就是果报。果报本身就是异熟果。具有痴的异熟果者,称为“痴异熟”。同样,具有遍求的异熟果者,也是如此。为了显示这个意思,就说了“那两者”等。连接为:苦,由于以那两者为果报,所以被称为“痴异熟”和“遍求异熟”。或者,使痴成熟、生起,所以是“痴异熟”。同样,“遍求异熟”也适用。“困难”是指陷入艰难、痛苦。“死亡”是指死去。“迁徙”是指转移。“投生”是指去到另一有。“然而”是指对于如此存在者。“老死的”连接为:对于这称为老死的苦。“出离”是指出去。“不了知”是指这个世间的人不了知。“来”是指在此有中,以结生识生起的方式而来。“去”是指在未来有中,以出生显现的方式而去。具有“始”之称的前际者,称为“有始”。没有前际的,称为“无始”。“轮转生起的”是指称为三种轮转的相续生起。由于说了生,其所有因缘也就都被说了,因此说“或者仅以生”。“如此”就是如此。连接为:大牟尼以“无明缘行”等方式,如此开示了。在师承之说中,以“如此老死迷醉”等方式。连接为:结缚是无始的。在这里,也取同样的连接来解释:“如此结缚。重复。一次又一次地结缚”。无明在开头被说到。因此有责难说:它自己成为无因无缘,而作为轮转的最初之缘。为了避开这个责难,就说了“轮转的”等。“作为轮转论之头”是指:轮转没有开端。但它有转起和还灭。为了向智者显示这些,必然要讲述称为缘起的轮转之论。而讲述者必须知道,在轮转诸法中,哪一个法的作用对于轮转的转起最为主要。那时,应依作用最为主要的一个法为根本、为头,来讲述轮转之论。这称为轮转论的头。其中,无明就是痴。而它是迷惑的作用。它的作用是令成盲目。而除了令慧眼盲目之外,没有其他对于轮转转起更为主要的作用。因此,无明在这里,由于具有最为主的作用,而成为轮转论的头。如此,由于是轮转论的头,它才在开头被说到。“无始的状态确实被显示了”是指:无始的状态确实被显示了,并非没有显示。这是此义理所现量成立的。“在此”是指在此有中。“它的”是指属于过去有的无明。“另一个无明”是指由比过去有更前的有中成立的另一个无明。“它的也”是指对于更前有中的无明。“自体”是指更前的自体。“作为主要缘”是指:依前文所述之理,由于具有令盲目的作用,故成为轮转转起的主要之缘。如此,由于是主要之缘。“那那的”是指:应说那缘的缘,又应说那缘的缘的缘,如此,即使说百年、千年,也终究不会有终结。“已说”是指无明的缘已经被说过了。“五盖可说的”是指:可能会说“五盖法是无明的食”。在这里,“食”是指强缘。巴利
‘‘Addhānavante dhamme’’ti tekālikasaṅkhata dhamme. Apatamāne katvāti pāṭhaseso. Yathā upādānaṃti disvā upādārūpaṃti pade ādāsaddo viññāyati. Na upubba padasaddo. Itarathā upādānanti nasijjhati. Evaṃ addhā, addhāna, padesupi. Tenāha ‘‘addhānaṃ’’ti nasijjhatīti. Saṃkhipanti vīsatākārā etesūti saṅkhepā. Saṅgahā. ‘‘Vaṭṭadhammā’’ti saṅkhārādayo dhammā. ‘‘Etthā’’ti etāsu avijjātaṇhāsu. Kathaṃ tiṭṭhantīti āha ‘‘tadāyattavuttitāyā’’ti. ‘‘Patiṭṭhā’’ti suppatiṭṭhitaṭṭhānāni. ‘‘Pabhavā’’ti vaṭṭadhammaparamparappavattiyā mūla padhāna kāraṇāni. Tattha hetu ca desetabbo hoti. Itarathā issaranimmānadiṭṭhi ahetuka diṭṭhīnaṃ okāso siyāti. Phalañca desetabbaṃ hoti. Itarathā ucchedadiṭṭhiyā okāso siyāti. ‘‘Addhuno’’ti dīghakālassa. ‘‘Nivattetī’’ti samucchindati. ‘‘Ahetū apaccayā sattā pavattantī’’ti pubbaheturahitā pubbapaccayarahitā hutvā imesattā pavattanti. ‘‘Avijjādīhi sādhetabbo na hotī’’ti bhavaparamparāsu nicco hutvā sandhāvantassa avijjādīhi kattabba kiccaṃ na hotīti adhippāyo. ‘‘Kesañci na sambhavantiyevā’’ti anāgāmīnaṃ arahantānañca na sambhavantiyeva. Mahāādīnavarāsidassanatthaṃ sokādivacanaṃ hotīti yojanā. ‘‘Tesaṃ’’ti aññesaṃ paccayānaṃ. ‘‘Laddhā’’ti atthato laddhā. ‘‘Tadavinābhāvibhāvalakkhaṇenā’’ti ettha tena tena paccayena avinābhāvīnaṃ bhāvo, so eva lakkhaṇanti viggaho. ‘‘Parattha pī’’ti ito paresu taṇhupādāna bhavaggahaṇenātiādīsupi. ‘‘Ādito’’tiādimhi. Vibhāvanipāṭhe. ‘‘Kilesabhāvasāmaññato’’ti kilesabhāvena samānattā sadisattā. ‘‘Lakkhitabba dhammehī’’ti viññāṇādīhi. ‘‘Pathamena dutīyassā’’ti pathamasaṅkhepena saddhiṃ dutīyassa saṅkhepassa ekā sandhītiādinā yojetabbaṃ. ‘‘Lokassa pākaṭa vohārenā’’ti kilesadhammā kammadhammā ca loke hetūti pākaṭā honti. Vipākadhammā pana phalanti pākaṭā. Evaṃ loke pākaṭa vohārena. Idha pana kilesadhammakammadhammā vā hontu, vipākadhammā vā, yo yo paccayapakkhe ṭhito, so so hetūtipi vattabboyeva. Yo yo paccayuppanna pakkhe ṭhito, so so phalantidassento ‘‘hetuphalasaddāpanā’’tiādimāha. Aṭṭhakathā pāṭhe. ‘‘Sajjantassā’’ti saṃvidahantassa. ‘‘Āyūhana saṅkhārā nāmā’’tiādito paṭṭhāya samuccayanasaṅkhārā nāma. ‘‘Dakkhiṇaṃ’’ti dānavatthuṃ. Dakkhiṇodakaṃ vā. ‘‘Ettha cā’’ti imasmiṃ tatīyapañcake ca. ‘‘Vuttanayene vā’’ti pathamapañcake vuttanayeneva. Vibhāvanipāṭhe. ‘‘Āyatiṃ paṭisandhiyā paccayacetanā bhavo nāmā’’ti idaṃ uddesapāḷiyaṃ yathādiṭṭhapāṭhavaseneva vuttaṃ. Tathā purimakammabhavasmiṃ idha paṭisandhiyā paccayacetanā saṅkhārā nāmāti idañca. Idha pana pubbeyeva dvīsuhetupañcakesu dvinnaṃ saṅkhāra kammabhavānaṃ saṅgahitattā aṭṭhakathāyaṃ vuttanayeneva dvinnaṃ saṅkhāra kammabhavānaṃ viseso yutto. Tenāha ‘‘taṃ idha na yujjatī’’ti. ‘‘Saṅgahitattā’’ti pubbeyeva saṅgahitattā. ‘‘Etaṃ’’ti vibhāvani vacanaṃ. ‘‘Dhammavibhāgarakkhaṇatthaṃ’’ti vibhaṅge bhavapade upapattibhavassapi vibhattattā evaṃ vibhattassa dhammavibhāgassa rakkhaṇatthaṃ. Phalapañcakato anaññaṃpi upapattibhavaṃ aññaṃviya katvā ‘upapattibhavasaṅkhāto bhavekadeso’ti vuttaṃ. So ca upapattibhavo nāma paccuppannahetūhi nibbattattā catutthe phalapañcake eva saṅgahito. Tasmā tena upapattibhavasaddena catuttha pañcakameva gahitanti yuttaṃ. Itarathā dve phalapañcakāni vipākavaṭṭanti vutte siddhameva hoti. Evañcasati avasesā cāti ettha dutīyaphalapañcakameva avasiṭṭhaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Avijjā nāma moho, so ca akusala mūla’’ntiādi abhidhamme mūlayamake mūlanāmena āgatattā vuttaṃ. Dvīsupanabhava cakkesu purimacakke avijjā ādi hoti. Pacchimacakke taṇhā. Ādi ca nāma mūlanti ca sīsanti ca vattuṃ vaṭṭatīti pariyāyaṃ dassetuṃ ‘‘athavā’’tiādi vuttaṃ .‘‘Āgamanasambhāresū’’ti atītabhavato imaṃbhavaṃ āgamanasambhāresu. Taṇhā eva sīsaṃ katvā vuttāti yojanā. ‘‘Tesaṃ antare’’ti avijjāsaṅkhārānaṃ antare. Taṇhāya okāso natthīti kasmā vuttaṃ. Nanu avijjāya sati, taṇhā nāma ekantena sambhavatiyeva. Sā ca saṅkhārānaṃ balavapaccayo hoti. Tasmā sā avijjā paccayā taṇhā, taṇhā paccayā saṅkhārāti vattabbā siyāti. Taṃ pariharituṃ ‘‘ayañhī’’tiādivuttaṃ. Paṭilomapaṭiccasamuppādo nāma avijjānirodhā saṅkhāranirodhoti evaṃ pavatto paṭiccasamuppādo. ‘‘Jarāmaraṇamucchayātiādi navattabbaṃ siyā’’ti jarāmaraṇamucchāyātiādivacanaṃ anulomapaṭiccasamuppāda sambandha vacananti katvā vuttaṃ. ‘‘Uparivaṭṭamūla dhammappaṭipādakānaṃ’’ti upari dutiyānāgatabhāvādīsu avijjātaṇhā saṅkhātānaṃ vaṭṭamūladhammānaṃ niyojakānaṃ. ‘‘Te pī’’ti sokādayo dukkhadhammāpi. ‘‘Āsavasambhūtā’’ti āsavehi sambhūtā sañjātā. ‘‘Tesaṃ’’ti sokādīnaṃ dukkhadhammānaṃ. ‘‘Jarāmaraṇaṅge gahaṇaṃ’’ti dvādasasu aṅgesu jarāmaraṇaṅge saṅgahaṇaṃ. ‘‘Pavaḍḍhatī’’ti bhusaṃ vaḍḍhati. ‘‘Āsavasamudayā’’ti āsavasamuppādā. ‘‘Avijjāsamudayo’’ti avijjāsamuppādo. ‘‘Avijjāpaccayāsaṅkhārātī’’ti ettha itisaddo ādiattho. ‘‘Nānābyasana phuṭṭhassā’’ti ñātibyasanādīhi nānābyasanehi phuṭṭhassa, vihiṃsitassa. ‘‘Yato’’ti yaṃ kāraṇā, avijjātaṇhānaṃ vaḍḍhanakāraṇā. ‘‘Vaṭṭaṃ’’ti saṅkhārādikaṃ bhavacakkaṃ. Saṃmuyhanaṃ sammoho. Pariyesanaṃ pariyeṭṭhi. Vipaccatīti vipāko. Vipāko eva vepakkaṃ. Sammoho vepakkaṃ assāti sammohavepakkaṃ. Tathā pariyeṭṭhive pakkañcāti imamatthaṃ dasseti ‘‘tadubhayaṃ’’tiādinā. Tadubhayaṃ vipākaṃ etassāti katvā dukkhaṃ sammohavepakkanti ca pariyeṭṭhivepakkanti ca vuccatīti yojanā. Api ca, sammohaṃ vipāceti sañjanetīti sammoha vepakkaṃ. Evaṃ pariyeṭṭhivepakkantipi yujjati. ‘‘Kicchaṃ’’ti kasiraṃ dukkhaṃ āpanno. ‘‘Miyyatī’’ti marati. ‘‘Ca vatī’’ti saṅkamati. ‘‘Upapajjatī’’ti bhavantaraṃ upeti. ‘‘Atha ca panā’’ti evaṃbhūtassa sato. ‘‘Jarāmaraṇassā’’ti jarāmaraṇa saṅkhātassa imassa dukkhassāti sambandho. ‘‘Nissaraṇaṃ’’ti niggamanaṃ. ‘‘Nappajānātī’’ti ayaṃ loko nappajānāti. ‘‘Āgatiyā’’ti imasmiṃ bhave paṭisandhiviññāṇuppattivasena āgamanena. ‘‘Gatiyā cā’’ti anāgatabhave jātipātubbhāvavasena gamanena ca. Ādisaṅkhāto pubbapariyanto yassa atthītiādimantaṃ. Na ādimantaṃ anādimantaṃ. ‘‘Vaṭṭappavattassā’’ti tividhavaṭṭasaṅkhātassa pabandhappavattassa. Jātiyā vuttāya sabbāni tassā nidānāni vuttāni eva hontīti katvā ‘‘jātiyā eva vā’’ti vuttaṃ. ‘‘Iccevaṃ’’ti iti evaṃ. Tattha avijjāpaccayā saṅkhārātiādinā nayena paṭṭhapesi mahāmunīti sambandho. Ācariya vādepana ‘‘iccevaṃ’’ti jarāmaraṇa mucchāyātiādinānayena. Ābandhaṃ anādikanti sambandho. Idhapi tameva sambandhaṃ gahetvā yojeti ‘‘iccevaṃ ābandhanti. La. Punappunaṃ ābandhaṃ’’ti. Avijjā ādimhi vuttā. Tasmā sā sayaṃ ahetu apaccayā hutvā vaṭṭassa ādipaccayabhūtā hotīti codanā. Taṃ pariharati ‘‘vaṭṭassā’’tiādinā. ‘‘Vaṭṭakathāya sīsabhūtattā’’ti vaṭṭassa ādināma natthi. Tassa pana pavatti nivattiyo atthi. Jānantehi tāsaṃ pakāsanatthāya paṭiccasamuppādakathānāma vaṭṭakathā ekantena kathetabbā hoti. Kathentehi ca vaṭṭadhammānaṃ majjhe katamassa dhammassa kiccaṃ vaṭṭappavattatthāya padhānataraṃ hotīti jānitabbaṃ hoti. Tadā kiccavasena padhānataraṃ ekaṃ dhammaṃ mūlaṃ sīsaṃ katvā vaṭṭakathā kathetabbāti. Idaṃ vaṭṭakathāya sīsaṃ nāma. Tattha avijjā nāma moho. So ca muyhanakiriyā. Andhabhāvakaraṇañcassa kiccaṃ. Na ca paññā cakkhussa andhabhāvakaraṇa sadisaṃ aññaṃ vaṭṭassa pavattatthāya padhānakiccaṃ nāma atthi. Tasmā avijjā evettha sabbappadhāna kiccattā vaṭṭakathāya sīsabhūtā hoti. Evaṃ vaṭṭakathāya sīsabhūtattā sā ādimhi vuttāti. ‘‘Anādikabhāvo eva dassito’’ti anādikabhāvo dassito eva. No na dassitoti attho. Iti etaṃ atthajātaṃ paccakkhato siddhaṃ. ‘‘Idhā’’ti imasmiṃbhave. ‘‘Tassā’’ti atīta bhavapariyāpannāya avijjāya. ‘‘Aññāya avijjāya evā’’ti atītabhavatopi purimabhave siddhāya aññāya avijjāya eva. ‘‘Tassāpī’’ti purimatarabhave avijjāyapi. ‘‘Attabhāvo’’ti purimataro attabhāvo. ‘‘Padhāna paccayabhūtattā’’ti pubbe vuttanayena andhabhāvakaraṇa kiccattā vaṭṭappavattiyā padhāna paccayabhūtā hoti. Evaṃ padhānapaccayabhūtattā. ‘‘Tassa tassāti niṭṭhānameva na paññāyeyyā’’ti tassa paccayassa paccayo vattabbo. Tassapi paccayassa paccayo vattabboti evaṃ vassasatampi vassasahassaṃpi niṭṭhānameva na paññāyeyya. ‘‘Vuttoyevā’’ti avijjāya paccayo vuttoyeva. ‘‘Pañcanīvaraṇātissavacanīyaṃ’’ti pañcanīvaraṇa dhammā avijjāya āhāroti vacanīyaṃ bhaveyya. Tattha ‘‘āhāro’’ti balavapaccayo vuccatīti.
167 167. 在《发趣论》的法门中。“它既是因也是缘”这一句里,贪因为属于因这一类,所以是“因”。由于它也能以所缘缘、无间缘等缘的方式成为其他法的缘,这个意义成立,所以注释书解释说“作为因之后成为缘”。即使这样解释,当“作为因之后成为缘”的意思是“作为因本身就是缘”时,这个意思也成立,所以又解释说“以因的身份成为缘”。这里或许有人会问:在“它既是因也是缘”中,两个词因为指向同一个法,所以是同一个主语的。但在“以因的身份成为缘”中,两个词并非同一主语。因为前一个词以法的状态为主,后一个词以法为主。既然如此,把同一主语的语句说成不同主语来解释,是不恰当的。并非不恰当。仅以主要义和引申义的差别而言,并非没有不同。因为后一句是主要表述,前一句是引申表述。在引申表述中,引申义是适用的;在主要表述中,主要义是适用的。“如下所述即是”在杂项集中已经说过。此处“倾向”故为因。以彼倾向故为因。其中,“倾向”即善加安立。谁安立呢?回答说“俱生诸法”。如何善加安立呢?回答说“以增长、壮大、圆满达到的状态”。为什么它们善加安立呢?为了说明安立之处或安立之因具有势力与力量,所以说“于所缘中坚固投入、具势力与力量”。这也是因的限定语。于所缘中坚固投入、具势力与力量,在此法中亦应结合。并且“有帮助者”即是“所得”。以如此自性故,即以因的状态等自性。“即是所得”为何这样说?难道“有帮助者”一词是说作者或令作者吗?这是依世俗言说而说。为了说明从法性而言并无作者或令作者,所以说“因为诸法自性中无……”如果从法性而言并无作者或令作者,为何说“有帮助者”呢?回答说“然而在如此所得中”等。巴利
167. Paṭṭhānanaye. ‘‘Hetu ca so paccayo cā’’ti ettha lobho hetujātikattā hetu ca hoti. Ārammaṇānantarādi paccayena aññadhammassa paccayo ca hotīti atthassa sambhavato ‘‘hetu hutvā paccayo’’ti vaṇṇeti. Evaṃ vaṇṇitepi ‘‘hetu hutvā paccayo’’ti hetu honto paccayoti atthe sati, so yevattho sambhavatīti ‘‘puna hetubhāvena paccayo’’ti vaṇṇeti. Ettha siyā, hetu ca so paccayo cāti ettha pada dvayaṃ ekadhammādhikaraṇattā tulyādhikaraṇaṃ hoti. Hetubhāvena paccayoti ettha pana padadvayaṃ tulyādhikaraṇaṃ na hoti. Purima padañhi dhamma bhāvappadhānaṃ, pacchimaṃ dhammappadhānanti. Evaṃ sante tulyādhikaraṇaṃ vākyaṃ bhinnādhikaraṇaṃ katvā vaṇṇetīti na yuttametanti. No na yuttaṃ. Mukhyopacāramattena nānatthattā. Pacchimavākyaṃhi mukhyavacanaṃ. Purimavākyaṃ upacāra vacanaṃ. Upacāravacane ca upacārattho yujjati. Mukhyavacane mukhyatthoti. ‘‘Heṭṭhāvuttamevā’’ti pakiṇṇakasaṅgahe vuttameva. Hinonti etthāti hetu. Hinonti etenāti hetu. Tattha ‘‘hinontī’’ti suṭṭhupatiṭṭhahanti. Ke patiṭṭhahantīti āha ‘‘sahajāta dhammā’’ti. Kathañca suṭṭhupatiṭṭhahantīti āha ‘‘vuddhi viruḷhi vepullapattavasenā’’ti. Kasmā te suṭṭhu patiṭṭhahantīti. Patiṭṭhitaṭṭhānassa patiṭṭhitakāraṇassa vā thāmabalasampannattāti dassetuṃ ‘‘ārammaṇe daḷhanipātinā thāmabalasampannenā’’ti vuttaṃ. Hetuvisesanañcetaṃ. Ārammaṇe daḷhanipātimhi thāmabalasampanne ettha dhammetipi yojetabbaṃ. Upakārakoti ca upaladdhiyevāti sambandho. ‘‘Yādisenasabhāvenā’’ti hetubhāvādisabhāvena. ‘‘Upaladdhiyevā’’ti kasmā vuttaṃ. Nanu upakāraka saddo kattāraṃ vā kāretāraṃ vā vadatīti. Vohāramattena vadati. Dhammato pana kattā vā kāretā vā natthīti dassetuṃ ‘‘na hi sabhāva dhammesū’’tiādimāha. Yadi dhammato kattāvā kāretāvā natthi. Kasmā upakārakoti vuccatīti āha ‘‘tathā upaladdhiyaṃ panā’’tiādiṃ.
关于所缘缘。所谓“悬依”,是指以所缘为条件的方式而悬依。所谓“以所缘性”,是指以行境、对象的方式。巴利
Ārammaṇapaccaye. ‘‘Ajjholambamānā’’ti ārammaṇa karaṇavasena adhiolambamānā. ‘‘Ārammaṇabhāvenā’’ti gocaravisayabhāvena.
在增上缘里。“被尊重”是指通过贪著、欢喜等方式,或者通过信心、净信等方式而受到尊重。“像主人对奴仆一样”,是说像主人使自己的奴仆在自己掌控下行事那样。不过,俱生增上缘在前面讲杂集时已经说过了,所以这里不再说。巴利
Adhipatipaccaye. ‘‘Garukatā’’ti assādanābhinandanādivasena vā saddhāpasādādivasena vā garukatā. ‘‘Sāmino viya dāse’’ti sāmino attanodāse attanovase vattayamānā viya. Sahajātādhipati pana heṭṭhā samuccaya saṅgahe vuttoti idha na vutto.
关于无间缘,有两组情况。“间”是指缝隙、空隙。“相续”是指心相续。“依相续连结之力”是指心相续反复连结的力量。“生起”是指关联。“他法”是指名蕴的他法。“无间缘性”说的是无间缘的作用。对于任何他法,“前分和后分转起的”,是指在灭尽定和无想有中,前分和后分转起的心。“心的生起”中,灭尽定前分是非想非非想处的善心或唯作心的生起,后分是不来果心和阿罗汉果心的生起;无想有的前分是欲界死的心的生起,后分是欲界结生心的生起。那么,这些怎么能叫“无间”呢?因为两组的前分和后分之间,隔着没有心的时间以及没有心的色相续,这是责难。为了回应这个责难,所以说“不是不存在”等话。“它们”是指这两组心的生起。色法不构成间隔,非色法才有无间性等,这样来连接。“如是转起的能力”,是指像成为一体那样,有能力在自己之后无间地生起他法。巴利
Anantarapaccayadvaye. ‘‘Antaraṃ’’ti chiddaṃ vivaraṃ. ‘‘Santānaṃ’’ti cittasantānaṃ. ‘‘Santānānubandhavasenā’’ti cittasantānaṃ punappunaṃ bandhanavasena. Uppādananti sambandho. ‘‘Dhammantarassā’’ti nāmakkhandha dhammantarassa. ‘‘Anantara paccayatā’’ti anantarapaccaya kiccanti vuttaṃ hoti. Yaṃ kiñci dhammantaraṃ. ‘‘Purimapacchimabhāgappavattānaṃ’’ti nirodhassa asaññībhavassa ca purimabhāge ca pacchimabhāge ca pavattānaṃ. ‘‘Cittuppādānaṃ pī’’ti nirodhassa pubbabhāge nevasaññānāsaññāyatana kusala kriya cittuppādānaṃ. Pacchābhāge anāgāmiphala arahattaphalacittuppādānaṃ . Asaññībhavassa pubbabhāge kāmabhave cuti cittuppādānaṃ. Pacchābhāge kāmabhave eva paṭisandhi cittuppādānaṃ. Tesu pana kathaṃ anantaraṃ nāma siyā. Dvinnaṃ dvinnaṃ purimabhāga pacchima bhāgānaṃ majjhe acittakassa kālassa acittakassa rūpasantānassa ca antarikattāti codanā. Taṃ pariharituṃ ‘‘na hi abhāvabhūto’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Tesaṃ’’ti dvinnaṃ dvinnaṃ cittuppādānaṃ. Rūpadhammo antaraṃ na ca karoti nāma. Arūpadhammānaṃ anantaratā nāmātiādinā yojanā hoti. ‘‘Tathāpavattana samatthatā’’ti ekībhūtānaṃ viya attano anantare dhammantaraṃ uppādane samatthatā.
在俱生缘中。“凡诸法”指的是缘所生法。“于自己”指的是缘法。巴利
Sahajātapaccaye. ‘‘Ye pana dhammā’’ti paccayuppanna dhammā. ‘‘Attanī’’ti paccaya dhammo vuccati.
就像三根拐杖互相支撑一样,是说三根拐杖立在地上,彼此依靠,互相支撑。依靠前面的,是指依靠前面的俱生缘。彼此支撑,就是互相支撑。巴利
‘‘Aññamaññaṃ upatthambhantaṃ tidaṇḍaṃ viyā’’ti bhūmiyaṃ aññamaññaṃ nissāya ussitā tayodaṇḍā aññamaññaṃ upatthambhantā viya. ‘‘Purimenā’’ti purimena sahajāta paccayena. ‘‘Itarītaro patthambhanaṃ’’ti aññamañño patthambhanaṃ.
厨师就是做饭的人。锅就是煮饭的瓮。雨流就是云降下的雨流。依止就是饭食生起的依止。在那些不存在时,就是在稻田的雨流不存在的时候。以更强力之义,就是以更强力的依止之义。自然依止——这里的自然是极作、善作的意思,因此说善作。而作、在自己相续中善令生起、善亲近,应当看作彼此关联。如所说之方式,就是按照如已作时等所说的方式。巴利
‘‘Sūdo’’ti bhattakārako. ‘‘Ukkhalī’’ti bhattapacanakumbhī. ‘‘Vuṭṭhidhārā’’ti meghavuṭṭhidhārā. ‘‘Upanissayo’’ti bhattuppattiyā upanissayo. ‘‘Tāsu asatī’’ti sālikkhetta vuṭṭhidhārāsu asati. ‘‘Balavataraṭṭhenā’’ti balavataranissayaṭṭhena. ‘‘Pakatūpanissayo’’ti ettha ‘‘pakato’’ti bhusaṃ kato. Tenāha ‘‘suṭṭhukato’’ti. Karaṇañca attano santāne suṭṭhuuppādanañca suṭṭhuupasevanañca daṭṭhabbanti sambandho. ‘‘Vuttappakārenā’’ti ‘yathā kate satī’tiādinā vuttappakārena.
“依止与所缘之法,就是(所缘缘法)。”这里用“matta”(仅仅)这个词,是为了表明:除了依止力和所缘力之外,并不存在另一种独立的前生力。也有人主张确实存在独立的前生力。为了说明那种主张,就引述了“由阿难长老”等话。在这里,五所依和五所缘正因为是前生的,所以力量非常强,能完成五识的依处作用和所缘作用;同样,心脏所依对意界和意识界也是如此。如果有人说这就是独立前生力的殊胜之处,那也可以这样说。确实如此。不过,在纯粹意门的情况下,有人站在这里想:“地狱里有那样的地狱火形色”,或者想:“天界里有那样的天界形色”;又或者想:“那些形色在过去曾生起”,或者想:“那些形色在未来将会生起”——这些形色都毫无差别地成为意识的所缘缘。其中,过去已生起、在当时存在的现在色,是所缘前生缘;其余的则只是所缘缘。在这里,并不是因为现在色具有前生的性质而有什么不同,但它们也并非不是前生缘。如果有人说,独立前生力的殊胜就是前生缘,那么它们就不应该被称为前生缘了。为什么呢?因为那种殊胜并不存在。但它们也并非不是前生缘。为什么呢?因为“仅仅前生”这一殊胜是存在的。对此,他们可能会说:在五门中,按照前面所说的方式,确实可以看到独立前生力的殊胜。就算看得到,那也只是众多依止缘和所缘缘当中的依止力殊胜和所缘力殊胜而已。再者,“不存在独立的前生力殊胜”这句话,是就前面所说的纯粹意门中没有那种殊胜而言的;“存在独立的前生力殊胜”这句话,则是就五门中有那种殊胜而言的。哪种说法合理,就采用哪种。巴利
‘‘Nissayārammaṇa dhammā evā’’ti nissaya paccaya dhamma ārammaṇa paccaya dhammā eva. ‘‘Purejātatāmattavisiṭṭhā’’ti ettha mattasaddena nissayārammaṇasattito visuṃ purejātasatti nāma natthīti dasseti. Visuṃ purejātasatti nāma atthītipi vadanti. Taṃ vādaṃ dassetuṃ ‘‘ācariyānandattherenā’’tiādimāha. Ettha pañcavatthūni ca pañcārammaṇāni ca purejātattā eva suṭṭhubalavatāya pañcaviññāṇānaṃ vatthu kicca ārammaṇa kiccāni sādhenti. Tathā hadayavatthu ca manodhātu manoviññāṇadhātū nanti. Ayaṃ visuṃ purejātasatti visesoti vadeyya. Saccaṃ. Suddhamano dvārepana idha ṭhatvā nirayesu evarūpāni nirayaggirūpāni atthi. Idāni devesu ca evarūpāni dibbarūpāni atthīti cintayantānampi, tesu pure evarūpāni uppajjiṃsūti vā, tesu anāgate evarūpāni uppajjissantīti vā cintayantānaṃpitāni rūpāni nibbisesāni hutvā manoviññāṇānaṃ ārammaṇa paccayattaṃ gacchanti. Tattha pure jātāni hutvā tadā vijjamānāni paccuppannarūpāni ārammaṇa purejātapaccayo. Itarāni ārammaṇa paccayo eva. Na cettha purejātānaṃ paccuppannarūpānaṃ purejātattena viseso atthi. Na ca tāni purejātapaccayo na honti. Yadi visuṃ purejātasattiviseso purejātapaccayoti vadeyya. Tāni purejātapaccayo nāma na bhaveyyuṃ. Kasmā, tādisassa visesassa natthitāya. Na ca nabhavanti. Kasmā, purejātamattavisesassa atthitāya. Ettha vadeyyuṃ, pañcadvāresu pana pubbe vuttanayena visuṃ purejātasattiviseso dissatīti. Kiñcāpidissati. So pana bahuvidhānaṃ nissaya paccaya ārammaṇapaccayānaṃ majjhe nissaya sattiviseso eva, ārammaṇa sattiviseso eva cāti. Api ca visuṃ purejāta sattiviseso nāma natthīti idaṃ yathāvutte suddhamanodvāre tabbisesābhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Visuṃ purejāta sattiviseso nāma atthīti idaṃ pañcadvāresu tabbisesassa atthibhāvaṃ sandhāya vuttanti. Yaṃ ruccati, taṃ gahetabbaṃ.
关于后生缘。所谓“就像树苗一样”,意思是:后来浇灌的水,让树苗成长壮大,并以支撑的方式提供帮助,这样连接起来理解。当对食物的渴求存在时,就是“食物之欲”,也就是饥饿、口渴、渴爱。与它相应的思,这样分解理解。而那个食物之欲,也就是思,确实起着支撑作用,这是它们之间的关联。“这个含义”,就是前面用“极为明显”等话所说的这个含义。所有这些讨论,都是为了阻止以鹫为喻的譬喻仅仅停留在单纯譬喻的层面。巴利
Pacchājātapaccaye. ‘‘Rukkhapotakānaṃ viyā’’ti pacchā āsiñciyamānaṃ udakaṃ rukkhapotakānaṃ vuddhaviruḷhabhāvaṃ pāpetvā upatthambhanavasena upakārako viyāti yojanā. Āhāraṃ āsiṃ satīti āhārāsā. Jighacchā, pipāsā, taṇhā. Tāya sampayuttā cetanāti viggaho. Sā pana āhārāsā cetanā upatthambhati yevāti sambandho. ‘‘Ayamattho’’ti ‘supākaṭenā’tiādinā vutto ayamattho. Sabbācesāvicāraṇā gijjhopamāya upamāmattabhāvaṃ nīvāretā hotīti.
诸缘生法强烈地习行、亲近那个缘法,这叫作习行。由此显示:因为被缘生法强烈地习行,所以称为习行。“那个”指前前那个缘法。“亲近”就是靠近。谁在亲近呢?回答说“后后生起的诸法”。“诸法”指无间生起的心与心所法。它们怎样亲近那个呢?回答说“像善加习行那样、像亲近那样地运转”。用“像”这个词,是显示就像世间某些人以某种方式善加习行某人一样。怎样才是像被善加习行那样呢?回答说“那个前……”等。意思是前一个无间生起的心。所谓“一切圆满的行相”,就是以带有速行力的了知、触等,以及有罪、无罪等一切速行功德而圆满的行相。“它习行”,就好像在命令“好好习行我”。因此说“自己的习气”等。其中“习气”就是熏习。“好好令执取”,就是给予圆满。这是说:就像世间有人把别人想要的东西给他,这样给的时候,别人自然就亲近他,并不需要命令“来亲近我”;同样,这里好好给予熏习,就叫作令亲近。“或者增长”,这是用来说习行、修习、增长这些同义词。所谓前加行,就是从最初开始,在读诵等事上随自己的能力、随自己的力气去努力。这样做的时候,那学习的行为就会越来越熟练。“以习行的意义”,就是以增长的意义,是起辅助作用的意思。“同类的”,就是以善等性质而属于同一类。巴利
Āsevanti taṃ paccaya dhammaṃ paccayuppannā dhammāti āsevanaṃ. Etena bhuso paccayuppanna dhammehi āsevitabbattā āsevananti vuccatīti dassetīti. ‘‘Taṃ’’ti taṃ purimaṃ purimaṃ paccaya dhammaṃ. ‘‘Bhajantī’’ti upenti. Ke bhajantīti āha ‘‘aparāparaṃ uppajjamānā dhammā’’ti. ‘‘Dhammā’’ti ca anantaruppannā cittacetasikā dhammā. Kathañca taṃ tebhajantīti āha ‘‘suṭṭhusevamānā viya bhajamānā viya pavattantī’’ti. Viya saddena loke kiñcijanaṃ kecijanā kenaci atthena suṭṭhusevantā viyāti dasseti. Kathaṃ suṭṭhuseviyamānā viya hontīti āha ‘‘tassa purimassā’’tiādiṃ. Purimassa anantarassa cittuppādassāti attho. ‘‘Sabbaparipūraṃ ākāraṃ’’ti javavegasahitehi vijānana phusanādīhi sāvajjāna vajjādīhi ca sabbehi javanaguṇehi paripūraṃ ākāraṃ. ‘‘Āsevetī’’ti maṃ suṭṭhu sevathāti niyojentaṃ viya hoti. Tenāha ‘‘attano vāsaṃ’’tiādiṃ. Tattha ‘‘vāsaṃ’’ti vāsanaṃ. ‘‘Suṭṭhu gāhāpetī’’ti paripuṇṇaṃ detīti vuttaṃ hoti. Etena yathā loke eko paresaṃ yathicchitaṃ deti. Evaṃ dentaṃ pana pare bhajantiyeva. Maṃ bhajathāti niyojanakiccaṃ natthi. Evameva idhapi suṭṭhuvāsadānameva bhajāpanaṃ nāmāti dasseti. ‘‘Vaḍḍheti vā’’ti etena āsevanā bhāvanā vaḍḍhanāti imaṃpariyāyatthaṃ vadati. Purimābhiyogo nāma ādito paṭṭhāya sajjhāyanādikammesu yathāsatti yathābalaṃ vā yāmakaraṇaṃ. Tathā karontassa taṃ uggahaṇa kammaṃ uparūpari paguṇabhāvaṃ gacchatīti. ‘‘Āsevanaṭṭhenā’’ti vaḍḍhāpanaṭṭhena, upakārakoti sambandho. ‘‘Sajātiyānaṃ’’ti kusalādibhāvena samānajātikānaṃ.
身支造作,就是身思的作用。语支造作,就是语思的作用。心支造作,就是意思的作用。“因为没有造作行为”:因为在看、听等作用以及行走、站立、坐下等作用中,没有筹划安排的行为。“在依处”:就是在胎的依处。如上所说的造作作用,就是身支、语支、心支造作的作用。“由那造作势力所生”:由那身支等造作的势力所生,是作为特殊行为之安立作用,这是连接的意思。“在相续中”:就是在心相续中。巴利
Kāyaṅgābhisaṅkharaṇaṃ nāma kāyasañcetanākiccaṃ. Vācaṅgābhisaṅkharaṇaṃ vacīsañcetanākiccaṃ. Cittaṅgābhisaṅkharaṇaṃ manosañcetanākiccaṃ. ‘‘Kiriyābhāvenā’’ti dassanasavanādikiccesu gamanaṭhāna nisajjādikiccesu saṃvidhānakiriyābhāvena. ‘‘Vatthumhī’’ti gabbhavatthumhi. Yathāvuttābhisaṅkharaṇakiccaṃ nāma kāyaṅgavācaṅga cittaṅgābhisaṅkharaṇa kiccaṃ. ‘‘Tadabhisaṅkharaṇavegajanitaṃ’’ti tassa kāyaṅgādikassa abhisaṅkharaṇavegena janitaṃ kiriyāvisesa nidhānakiccanti sambandho. ‘‘Santāne’’ti cittasantāne.
“成熟的状态”和“显现”是相关联的说法。所谓“无努力而寂静的状态”,就像善法对善法那样,在身支、语支的造作作用上,以及在将来成熟的作用上,是以无努力的方式而寂静,并不是因为烦恼平息了才寂静。然而在心造作的作用上,则是依相应思的力量,在如其所现起的所缘中,相应诸法只是共同聚集趣向而已,仅有这一点努力。再往后,连梦中见物的作用也没有。“以微弱又微弱的形态”:是以微弱乃至极度微弱的形态。所谓略知的心,就是以业等为所缘、只了知极少许的路心。这是就它的生起而说。巴利
Vipaccanabhāvo ca nāma pātubhāvoti sambandho. Nirussāha santabhāvo nāma kusalā kusalānaṃ viya kāyaṅgavācaṅgābhisaṅkharaṇa kiccesu ca āyatiṃ vipaccana kiccesu ca nirussāhabhāvena santabhāvo. Na kilesu pasantabhāvena. Cittābhisaṅkharaṇa kiccesupana sampayuttacetanāvasena yathopaṭṭhitesu ārammaṇesu sampayuttadhammānaṃ ekato sannipātagamanussāhamattaṃ atthi. Tatoparaṃ pana supina dassana kiccaṃpi natthīti. ‘‘Mandamandākārenā’’ti mandato atimandākārena. Kiñcijānana cittaṃ nāma kammādi ārammaṇaṃ appamattakaṃpi jānanaṃ vīthicittaṃ. Tassa pavattiyā.
“无色者”,是指具备无色的特征。亦即是说具备名相者。“能生者”,是指正在产生俱生诸法者。“相续住立”,是指相续之安立。巴利
‘‘Arūpino’’ti arūpalakkhaṇa samaṅgino. Nāmalakkhaṇa samaṅgīnoti vuttaṃ hoti. ‘‘Janayantāpī’’ti sahajāta dhamme janentāpi. ‘‘Santānaṭṭhitiyā’’ti pabandhappatiṭṭhānassa.
在“为何于此”等句中。“女根男根二者”,就是女根和男根这两者。“此处”,就是在这个根缘当中。为什么没有摄入呢?意思是说:难道不是因为它们是女性特征等生起的原因,所以在这里就应该被摄入吗?所谓能生,就是能生的作用。其余的也是这样。“这三者也没有”,就是说能生等三种作用也没有。既然如此,那女性特征等的生起之因又怎么成立呢?所以说“然而只是”等话。“二者”,就是女性和男性这两者。并不是因为根缘的关系才叫根。譬如有一位国王,在自己的领土内让人建造房屋,说“就这样造”,于是定下了房屋的样式。所有人都照着那样造,没有差别。在这件事上,国王对房屋的产生和存续并没有做什么,是屋主或木匠在做。但他们建造的时候,也不会超出国王所定的样式。这里的道理也应当这样理解。以趋近而入定的含义,这是前后关联。upa这个词,像在upanissaya(亲依止)中那样,有“上”的意思。“于上”,就是由力量、强大、增长的意思,所以说“或于彼”等。“于彼”,就是指所缘。巴利
‘‘Kasmāpanetthā’’tiādīsu. ‘‘Bhāvindriya dvayaṃ’’ti itthindriya purisindriya dvayaṃ. ‘‘Idhā’’ti imasmiṃ indriyapaccaye. Kasmā na gahitaṃ. Nanu itthiliṅgādīnaṃ pavattikāraṇattā idha gahetabbamevāti adhippāyo. Janakattaṃ nāma janaka kiccaṃ. Evaṃ sesesupi. ‘‘Etaṃtayaṃpi natthī’’ti janakattādikiccattayaṃpi natthi. Evaṃsantekathaṃ liṅgādīnaṃ pavattikāraṇaṃ hotītiāha ‘‘kevalaṃ panā’’tiādiṃ. ‘‘Dvayaṃ’’ti itthibhāvapumbhāva dvayaṃ. Na indriya paccayattena indriyaṃ nāma hoti. Yathāhi eko rājā attano vijite gehāni karonti. Evaṃ karontūti gehasaṇṭhānaṃ paṭṭhapeti. Sabbejanā tatheva karonti, no aññathā. Tattha rājā gehuppattiyā ca gehaṭṭhitiyā ca kiñci kiccaṃ na karoti. Gehasāmikāvā gehavaḍḍhakino vā karonti. Karontā pana raññā paṭṭhapitaṃ saṇṭhānaṃ anatikkamitvāva karonti. Evameva midaṃ daṭṭhabbaṃ. Upagantvā jhāyanaṭṭhenāti sambandho. Upasaddo upanissaya padeviya upari attho. ‘‘Uparī’’ti ca thāmabalavuddhivasenāti āha ‘‘tasmiṃ vā’’tiādiṃ. ‘‘Tasmiṃ’’ti ārammaṇe.
有人已经说过:“能导向善趣、恶趣和涅槃的意义。”这个意义在无记的道支里并不存在。如果真是这样,那些无记的道支又怎么能成为道缘呢?所以论师接着说“然而在这里”等等。“由正见等”,就是指由正见、正思惟等。“他们的”,是指那些正见的。“他们的也”,是指那些属于无记的正见等也同样。“就由那个意义”,是指由正见等所具有的特征意义。或者也可以说,“就由那个意义”是指由能导向善趣和涅槃的意义。如果这样的话,那些有因的异熟法和唯作无记法,岂不是也因此全都变得和善法一样了吗?并不是这样,因为它们的缘不具足。异熟无记法只是被业力牵引而落入相续之中,由于它本身没有精进、没有主动力、体性寂静,所以与它相应的思不能成为异刹那的业缘。唯作无记法是在没有随眠的相续中生起的,所以与它相应的思也不能成为那种缘。因此,在异熟和唯作无记法当中,正见等也不能成立能导向善趣的意义;又因为没有断除烦恼的作用,所以也不能成立能导向涅槃的意义。而且,那些正见等并不缺乏自性特征。所以,它们被包括在道缘之中。在诸根法中,无色根的增上作用只遍及无色法;而色法因为是由它们所生起的,所以说为它们缘所生的法。在因、业、道、禅当中也是这样。因此说“这个道理在业、根、禅缘中也是一样”。其中,“业”这个词应当理解为异刹那缘。巴利
‘‘Sugati duggati nibbāna sampāpakaṭṭhenā’’ti vuttaṃ. So attho abyākatamaggaṅgesu natthi. Evañcasati tāni kathaṃ maggapaccayattaṃ gacchantīti āha ‘‘ettha cā’’tiādiṃ. ‘‘Sammādassanādinā’’ti sammādassana saṅkappanādinā. ‘‘Tesaṃ’’ti sammādiṭṭhīnaṃ. ‘‘Tesaṃ pī’’ti abyākata bhūtānaṃ sammādiṭṭhīnampi. ‘‘Tenevaṭṭhenā’’ti sammādassanādinā lakkhaṇaṭṭhena. Athavā. ‘‘Tenevaṭṭhenā’’ti sugati nibbāna sampāpakaṭṭhene vāti attho. Evañcasati sahetukā vipāka kriyā byākatadhammāpi tenevaṭṭhena sabbaso kusalasadisā siyunti. Na siyuṃ, paccaya vekallattā. Vipākābyākatāhi kammavegena santāne patitamattattā nirussāhasantasabhāvato taṃ sampayuttā cetanā nānakkhaṇika kammapaccayattaṃ na gacchati. Kiriyābyākatā ca niranusayasantāne uppannattā taṃ sampayuttacetanāpi tappaccayattaṃ na gacchatiyeva. Tasmā tesu vipāka kriyābyākatesu sammādiṭṭhādīnipi sugati sampāpakaṭṭhaṃ na sādhenti. Kilesappahāna kiccassa abhāvato nibbāna sampāpakaṭṭhampi nasādhenti. Sabhāva lakkhaṇavekallatāpana tesaṃ sammādiṭṭhādīnaṃ natthiyeva. Tasmā tāni maggapaccaye saṅgahitānīti. Indriya dhammesu arūpindriyānaṃ ādhippacca kiccaṃ arūpadhamme sveva pharati. Rūpadhammā pana taṃ samuṭṭhitattā eva tappaccayuppannesu vuttā. Tathā hetu kamma magga jhānesu. Tena vuttaṃ ‘‘esanayo kammindriyajhānapaccayesupī’’ti. Tattha kammasaddena nānakkhaṇika paccayo gahetabbo.
所谓“相应之疑会生起”,是说:俱生的名法,与由它们所产生的色法;后生的名法,与各自因缘所生的色法;以及所依处法,与依止它的名法——由于在时间上和处所上都属于同一关联,所以在这些法当中,就产生了“相应之疑”。所谓“不相应缘的适用不存在”,是说:像所缘缘、无间缘等这些缘,与由它们所产生的法之间,并不构成相应关系。因此,这些缘也应当就它们是不相应缘这一点来说明——也就是说,在所缘缘等这些缘当中,并不存在那种不相应缘的适用,这就是这里的意旨。巴利
‘‘Sampayuttāsaṅkā sambhavatī’’ti sahajātā nāmadhammā taṃ samuṭṭhāna rūpehi, pacchājātā ca attano attano paccayuppannarūpehi, vatthu dhammā ca tannissitanāmadhammehi kālato ca ṭhānato ca eka sambandhattā tesu sampayuttāsaṅkā sambhavati. ‘‘Vippayuttapaccayappasaṅgo natthī’’ti ārammaṇānantarādipaccayāpi attano paccayuppannehi sampayuttā na honti. Tasmā tepi vippayuttapaccaya bhāvena vattabbāti evarūpo vippayuttapaccayappasaṅgo tesu ārammaṇa paccayādīsu natthīti adhippāyo.
在“仅在如前所述的那些情形中”这一句里,用“唯”这个字表明:并没有别的缘。如果并没有别的缘,那就不该说。为什么?因为那样会陷入重复而无义的言说。并非不该说。为什么?因为这样能断除这种邪执:世间中一个自身不存在、已经灭去的法,怎么能成为其他法的缘呢?由此说明这个道理:世间有些法,在自身存在时才能成为其他法的缘,不在不存在时;有些法,在自身不存在时才能成为其他法的缘,不在存在时。这个区分是必须承认的。“以提供处所为名”,是指那另一个心识的生起,是以提供处所为名。巴利
‘‘Heṭṭhāvuttappakāresu evā’’ti ettha evasaddena paccayantaraṃ na hotīti dasseti. Yadi paccayantaraṃ na hoti, na vattabboyeva. Kasmā, desakassa punaruttiniratthakavāditā pattitoti. No na vattabbo. Kasmā, loke yo sayaṃ natthi, vigato hoti. So kassa paccayo bhavituṃ arahatīti evarūpassa micchābhinivesassa pahānato. Tena imamatthaṃ ñāpeti, loke kecidhammā sayaṃ atthikāle eva aññesaṃ paccayā honti, no natthikāle. Keci dhammā sayaṃ natthikāle eva aññesaṃ paccayā honti, no atthikāleti ayañcavibhāgo avassaṃ icchitabbo yevāti. ‘‘Okāsadānasaṅkhātenā’’ti tassa aññassa cittuppādassa uppattiyā okāsadānasaṅkhātena.
在经教中,“存在”这个说法,也就是“我存在”,是众生最核心、最精华的所谓“我”,在无始轮回中一直恒常存在;而断灭或解脱则完全不存在。这叫作“常见”,是第一种极端,第一种边见。“不存在”则是说,所谓众生最多只有一生,死后就没有了,彻底断灭。这叫作“断见”,是第二种极端,第二种边见。对于不了解缘起的人来说,就有这两种极端;但对于了解缘起的人来说,并没有那样一个可以被称为“存在”或“不存在”的“我”。存在的只是纯粹法的相续。只要无明还没有被断除,就不能说它是断灭;而当无明被断除之后,它就不再继续生起,也不能说它是“存在”。这叫作脱离两种极端的中道。他们只是大量宣说各种不同的意义可能性。即使这样宣说,对他们来说也没有多大利益——这就是这里的意旨。巴利
Suttante, atthīti aya meko antoti sattānaṃ seṭṭhasārabhūto attānāma anamatagge saṃsāre niccakālaṃ atthi. Ucchedo vā vimokkho vā sabbaso natthi. Ayaṃ sassatavādo nāma ekovisamanto ekāvisamākoṭi. Natthīti sattonāma ekabhavaparamo hoti, maraṇato paraṃ natthi. Ekantena ucchijjati. Ayaṃ ucchedavādo nāma dutīyo visamanto dutīyāvisamakoṭi. Ime paṭicca samuppādaṃ ajānantānaṃ ubhovisamantā nāma. Jānantānaṃ pana tādiso attānāma natthi, yo atthīti vā natthīti vā vattabbo bhaveyya. Suddhadhammappabandho eva atthi. Tassa ca yāva avijjā appahīnā hoti, tāva ucchedo nāma natthi. Avijjāya pana pahīnāya tatoparaṃ na pavattati. Atthi nāma na hoti. Ayaṃ antadvayamutto majjhimañāyo nāma. Bahuṃ nānattha sambhavaṃ vaṇṇentiyeva. Vaṇṇentānaṃpi tesaṃ bahu payojanaṃ natthi yevāti adhippāyo.
168 在《缘的解说》中。“五种”指以五种缘。“一种”指以一种缘。其余各处也是这样。“为了不中断”指为了不使中断。“为了建立”指为了连接。任何心念的生起,对于任何不与之相违的心念的生起,没有不是缘的——这是连接。“再生起的”指灭去之后又再生起的。“前面的速行”在这里,道心和种姓心获得重复缘。但果心因为种类不同,所以不是重复缘。果心完全脱离了重复。因此,这两者在这里不算作前速行,所以说“除开道果速行”。除开道果速行的后面的速行。“一切行相圆满”在这里,善等种类也被包含,所以说“仅以种类”。它们应是无异的。但它们并非有异。有时某些确实是有异的。因此是有异种类的法。不能。这是连接。“从欲界状态到达广大、无上状态名为”——这是对于心相续的意趣。种姓心是欲地。禅心是广大地。道心是出世间地。业思即使已灭去,它的生起方式不灭。它随逐心相续。它就在未来成为异熟法聚而出现。因此它算作异熟的种子。它只要还未成熟,在轮回流转存在期间,中间不能说已消失。因此业思生起时,为了在心相续中储存那粒种子而生起,灭去时也是储存之后才灭去,所以说“自己生起方式名为种子储存”。“对思有”是对思共通。前生的娑罗树苗是缘——这是连接。在前心刹那中生起的四因所生色法——应连接。“食所生身”如此所说——这是文句剩余。“以后生者”是以后生缘,没有作用。犹如对老朽树浇水——这是意趣。“从何部分”是以何原因、部分。“色”是近灭的心所依色。“如是此也”是如是这样,此后生缘也。以种种行相遍满,跨越时间、空间而行,是扩散。有广大扩散的——这是复合词。“在色中”是在心所依色中。以五蕴混杂、混合,是五蕴杂。欲界和色界存在。没有它不能生起。由于色离贪修行的力量,色未被镇伏——这是意趣。“或前生”是前一心刹那以上的前生或。“或住于增长分”是从那之后直至第八心刹那,住于增长分。“已生色”是已生色法。“在此”是在此前生缘中。虽然可见——这是连接。“在违逆中”是在违逆品中。“那”是所缘前生。那所缘的不明显故——这是连接。诸论师说这是原因。《论注》师们说。无色界中临死时,某者的趣相现起,在诸义注中已说。若如此,在那里所缘前生确实应得。但在《发趣论》中,在那存在中否定一切前生缘。为何呢?因为在那里色前生缘不可得,以此意趣说“如无色界”。在这里,在《发趣论》中,无色界中两种前生缘都被否定,因此一切无色界人也都不以一切色法为所缘——他们也这样说。这样作之后,在《所缘摄示》中说“如从无想天死者,从无色界死者也,趣相成为欲界结生的所缘,在别的存在中未被任何门执取,仅由业力显现”。 “粪尸等”是粪和死尸。“如此说者”是在《发趣论》中所说者。那些不善法如何成为四地善法的强力依止缘呢?说“除开无间”等。其中,造无间业者因被烦恼障、业障所具,故不得禅那、道——所以说“除开无间”。“那些”是贪等不善法,对四地善法的生起是强力依止——这是连接。“以超越门”在《发趣论》中,不善法对善法以依止缘为缘,对此问题的分别中说:杀生之后,为了对治那杀生,布施、持戒、行布萨、生起禅那、生起道、生起神通。其中“为了对治那”是为了击破那杀生业、为了断除、为了超越。那杀生者若再生起悚惧,为了超越那业而布施、持戒、行布萨。那时那杀生业令那人从事布施业。同样在戒业、布萨业中。譬如国王这样说:今日谁不行布萨,我就杀他。那时所有市民都会行布萨。此事应如是见。国王如那杀生业。市民如那杀生者。布萨善业如那人的布施、持戒、布萨善业。“生起禅那、生起道、生起神通”等处也是同样道理。如是,以超越门,即使一种不善也能以依止力令一切四地善法生起、转起——应知。“那些一切”是包含无间业的一切不善法,对一切不善法、无记法的生起,是强力依止——这是连接。布施、持戒等善法。殊胜强力业是所指,不是弱力。因为依止处性。那些色法也不能成为强力依止吗——这是连接。如何成为呢?说“外部的树草等”。其中地味、水味、雨水、种子是树草等的强力依止。根药等是内部相续的强力依止——这是连接。“自然所作”是最初所作的令生起等业。“非如是色相续”是说不存在如是色相续所生起、所习行的法。“那”是时节、种子等。业等也。“所作”是先前所生起和所习行的。有思者的思、思惟、造作——这是连接。思、思惟、造作名为——这是义。 “思惟”是安排。“某些”是某些业等、时节、食物等。自己生起的贪等和他人相续中生起的贪等,自己相续中——这是连接。“示现”是举例。意恶天众互相见后污染自己的心。生起强烈的嫉妒法。就在那时死去。他们的两种嫉妒法互相是强力依止。欲界善法的强力依止等——应如是连接。在分别品中。禅、道、果、观等种类的所缘,观察、享受等法,令在自己掌控中——这是连接。“在自己掌控中”是在自己支配、自己系属中。在《发趣论》问题品中,布施后、受戒后、行布萨后,尊重那而观察。以“先前善行尊重而观察”等语而来,故布施、持戒。涅槃等——所说。以“尊重贪而享受、欢喜”等语,以“尊重眼而享受”等语而来,故说“贪、见、眼、耳等”。“在别处也”是在依止缘等中也。“那正是”是资助者正是。“某些”是即使某些许。不能资助大种任何许——这是连接。难道食色不能资助大种吗?命色也不能保护业生大种吗?确实。但这里是指俱生缘的作用。那两者的俱生缘作用不存在。那将在后面显现。“色是异熟的”是色法对异熟。“在《发趣论》文中。所缘、依止、前生、不相应、有、不离去——这六缘结合时,得到三种回答——这是连接。三种回答是:色对善蕴以六缘为缘。色对不善蕴、色对无记蕴。在这里,对自己内部的色,以“色是无常”等观察时,色法对善蕴以六缘为缘。以“这是我的,这是我,这是我的我”执取时,色法对不善蕴。两处中在转向刹那对无记蕴。对阿罗汉,以“那无常”等观察时,对作用无记蕴。因此说“现在色”等。其中“现在色”是自己的现在色。在决意神变中,如虚空行时对色身起心,令身轻快决意时,那所摄的色对两种神通心——应连接。“在不喜处”是速行心无转向而生起,在某处是应希望的。在某处是不应希望的。其中从灭尽定出定、道心中种姓心处、客有分处——这是应希望处。除此以外是不应希望处。如是在不应希望处——这是义。“在自然时”是从临死时以外的其他时。“那些或”是自己的各自依止色或。“或别的”是从色以外的其他色等或。“名为异所缘”是转向的所缘是一个,速行的是另一个,如是速行与转向所缘不同。因此说“后生的”等。“那些”是路心。“那正是”是那色法。“色和”是依止和。“那些”是诸义注师们的。确实不能执取——这是连接。其余在此易知。“为何说”等中。“那夜叉巴利
168. Paccayaniddese. ‘‘Pañcadhā’’ti pañcavidhehi paccayehi. ‘‘Ekadhā’’ti ekavidhena paccayena. Evaṃ sesesupi. ‘‘Avicchedāyā’’ti avicchedatthāya. ‘‘Paṭipādanāyā’’ti yojanatthāya. Yo koci cittuppādo aviruddhassa yassa kassaci cittuppādassa paccayo na na hotīti yojanā. ‘‘Punuppannānaṃ’’ti nirujjhitvā puna uppannānaṃ. ‘‘Purimāni javanānī’’ti ettha maggo gotrabhuto āsevana paccayaṃ labhati. Phalassa pana so bhinnajātikattā āsevana paccayo na hoti. Phalaṃ pana sabbaso āsevana muttaṃ hoti. Tasmā tadubhayaṃ idha purimajavanasaṅkhyaṃ na gacchatīti vuttaṃ ‘‘magga phalajavanavajjānī’’ti. Phalajavanavajjānaṃ pacchimānaṃ javanānaṃ. ‘‘Sabbākārapāripūraṃ’’ti ettha kusalādijātipi saṅgahitāti vuttaṃ ‘‘jātimattenapī’’ti. Abhinnā eva siyuṃ. Na pana bhinnā honti. Kadāci kecibhinnā eva honti. Tasmā bhinnajātikā dhammā. La. Na sakkontīti yojanā. ‘‘Kāmāvacarabhāvato mahaggatānuttarabhāvapatti nāmā’’ti cittasantānassāti adhippāyo. Gotra bhucittaṃ kāmabhūmi. Jhānacittaṃ mahaggatabhūmi. Maggacittaṃ lokuttara bhūmi. Kammacetanāya niruddhāyapi tassā pavattākāro nanirujjhati. Cittasantānaṃ anugacchati. So eva āyatiṃ vipākadhammarāsi hutvā pātubbhavati. Tasmā so vipākassa bījasaṅkhyaṃ gacchati. So ca yāva na vipaccati. Tāva saṃsārappavattiyā sati, antarā vinaṭṭho nāma na hoti. Tasmā kammacetanā uppajjamānā cittasantāne tassa bījassa nidhānatthāya uppajjati, nirujjhamānā ca nidahitvā eva nirujjhatīti vuttaṃ ‘‘attano pavattākārasaṅkhāta bījanidhānañcā’’ti. ‘‘Cetanāya hotī’’ti cetanāya sādhāraṇaṃ hoti. Purejātā sālarukkhapotakā paccayā hontīti sambandho. Purimacittakkhaṇesu uppannā catusamuṭṭhānikarūpadhammāti sambandhitabbaṃ. ‘‘Āhārajakāyo’’ti evaṃ vuttāti pāṭhaseso. ‘‘Pacchā jātenā’’ti pacchājātapaccayena payojanaṃ natthi. Jiṇṇapatarukkhassa udakāsiñcanaṃ viya hotīti adhippāyo. ‘‘Yadaggenā’’ti yenakāraṇa koṭṭhāsena. ‘‘Vatthu rūpaṃ’’ti nirodhāsannaṃ hadayavatthu rūpaṃ. ‘‘Evamayaṃ pī’’ti evaṃ ayaṃ pacchājātapaccayopi. Vividhena ākārena pharaṇaṃ kālantara desantara gamanaṃ vipphāro. Mahanto vipphāro yassāti samāso. ‘‘Vatthumhī’’ti hadayavatthumhi. Pañcahi khandhehi vokiṇṇo sammissoti pañcavokāro. Kāma rūpabhavo . Vinā uppajjituṃ na sakkoti. Rūpavirāgabhāvanābalena rūpassa avikkhambhitattāti adhippāyo. ‘‘Purejātaṃ vā’’ti ekacittakkhaṇātīte purejātaṃ vā. ‘‘Vaḍḍhanapakkhe ṭhitaṃ vā’’ti tato pacchā yāva aṭṭhama cittakkhaṇā vaḍḍhanapakkhe ṭhitaṃ vā. ‘‘Uppannaṃ vatthū’’ti uppannaṃ vatthurūpaṃ. ‘‘Etthā’’ti imasmiṃ purejāta paccaye. Kiñcāpi dissatīti sambandho. ‘‘Paccanīye’’ti paccanīya vāre. ‘‘Taṃ’’ti ārammaṇapurejātaṃ. Tassa ārammaṇassa aparibyattattāvāti sambandho. Kāraṇaṃ vadanti paṭṭhānaṭīkācariyā. Arūpabhave maraṇāsannakāle kassaci gatinimittu paṭṭhānaṃ aṭṭhakathāsu vuttameva. Evañcasati, tattha ārammaṇa purejātaṃ laddhabbameva. Paṭṭhānepana tasmiṃbhave sabbaṃ purejātapaccayaṃ paṭikkhipati. Kasmā iti ce, vatthu purejātapaccayassa tattha aladdhabbattāti iminā adhippāyena ‘‘āruppeviyā’’ti vuttaṃ. Ettha ca paṭṭhāne arūpabhave dvepi purejātapaccayā paṭikkhittā, tasmā sabbepi arūpa puggalā sabbaṃpi rūpadhammaṃ ārammaṇaṃ na karontītipi vadanti. Evañca katvā ārammaṇa saṅgahadīpaniyaṃ ‘asaññībhavato cutānaṃ viya arūpabhavato cutānaṃpi gatinimittabhūtaṃ kāmapaṭisandhiyā ārammaṇaṃ bhavantare kenacidvārena aggahitaṃ, kevalaṃ kammabaleneva upaṭṭhāpita’nti vuttaṃ. ‘‘Gūthakuṇapādīnī’’ti gūthañca matapūtisarīrāni ca. ‘‘Evaṃ vuttehī’’ti paṭṭhāne vuttehi. Te pana akusalā dhammā kathaṃ catubhūmika kusalānaṃ upanissaya paccayā hontīti āha ‘‘tattha ānantariya vajjānī’’tiādiṃ. Tattha ānantariya kammakatānaṃ kilesāvaraṇa kammāvaraṇehi samannāgatattā jhānamaggappaṭilābho nāma natthīti vuttaṃ ‘‘ānantariya vajjānī’’ti. ‘‘Tānī’’ti rāgādīni akusalāni catubhūmika kusalānaṃ uppattiyā balavanissayā hontīti yojanā. ‘‘Samatikkamamukhenā’’ti paṭṭhāne akusalo dhammo kusalassa dhammassa upanissaya paccayena paccayoti etassa pañhassa vibhaṅge pāṇaṃ hantvā tassa paṭighā tatthāya dānaṃ deti, sīlaṃ samādiyati, uposathakammaṃ karoti, jhānaṃ uppādeti, maggaṃ uppādeti, abhiññaṃ uppādetīti vuttaṃ. Tattha ‘‘tassa paṭighātatthāyā’’ti tassa pāṇātipātakammassa paṭihananatthāya pahānatthāya samatikkamanatthāyāti vuttaṃ hoti. So ce pāṇātipātī puggalo puna saṃvegaṃ āpajjitvā tassa kammassa samatikkamanatthāya dānaṃ deti, sīlaṃ samādiyati, uposatha kammaṃ karoti. Tadā taṃ pāṇāti pātakammaṃ taṃ puggalaṃ dānakammeniyojeti nāma. Tathā sīlakamme uposatha kammeti. Yathāhi rājā evaṃ vadeyya imasmiṃ divase yo uposathaṃ nupavasati, taṃ ghātessāmīti. Tadā sabbepi nāgarā uposathaṃ upavaseyyuṃ. Evamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Rājāviya hi tassa pāṇātipātakammaṃ. Nāgarā viya so pāṇaghātako. Uposatha kamma kusalāni viya tassa dānasīla uposatha kamma kusalānīti. ‘‘Jhānaṃ uppādeti, maggaṃ uppādeti, abhiññaṃ uppādetī’’ti padesupi esevanayo. Evaṃ samatikkamamukhena ekaṃpi akusalaṃ sabbāni catubhūmika kusalāni upanissaya sattiyā janeti pavattetīti veditabbaṃ. ‘‘Tāniyeva sabbānī’’ti ānantariya kammasahitānisabbāni akusalāniyeva sabbesaṃ akusalānaṃ abyākata dhammānaṃ uppattiyā balavanissayā hontīti yojanā. Dānasīlādayo kusalā dhammā. Suṭṭhu balavaṃ kammaṃ adhippetaṃ, na dubbalaṃ. Upanissayaṭṭhānattā. Tesaṃpi rūpadhammānaṃ balavanissayā nanuhontīti sambandho. Kathaṃ hontīti āha ‘‘bahiddhārukkhatiṇādīnaṃ’’tiādiṃ. Tattha pathavīrasa āporasavassodaka bījāni rukkhatiṇādīnaṃ balavanissayā honti. Mūlabhesajjādīni ajjhattaṃ santānaṃ balavanissayā hontīti yojanā. ‘‘Pakatassevā’’ti pathamataraṃ katassa uppādanādikammasseva. ‘‘Na evaṃ rūpasantānenā’’ti evaṃ rūpasantānena uppāditā upasevitā dhammā natthi. ‘‘Taṃ’’ti utubījādikaṃ. Kammādikañca. ‘‘Pakataṃ’’ti puretaraṃ uppāditañca upasevitañca. Sacetanasseva cetanaṃ pakappanaṃ pakaraṇanti sambandho. Cetanaṃ pakappanaṃ pakaraṇaṃ nāmāti attho. ‘‘Pakappanaṃ’’ti ca saṃvidhānaṃ. ‘‘Kiñcī’’ti kiñcikammādikaṃ utubhojanādikañca. Attano ca uppannā rāgādayo parassa ca santāne parassa ca uppannā rāgādayo attano ca santāneti yojanā . ‘‘Nidassanaṃ’’ti udāharaṇaṃ hoti. Manopadosikadevā aññamaññaṃ disvā attano manaṃ padūsenti. Bāḷhaṃ issādhammaṃ uppādenti. Tasmiṃyeva khaṇe cavanti. Tesaṃ dve issādhammā aññamaññassa balavanissayā hontīti. Kāmāvacara kusalassa balavanissayā hontītiādinā yojetabbaṃ. Vibhāvanipāṭhe. Jhāna magga phala vipassanādibhedaṃ ālambaṇaṃ paccavekkhana assādanādi dhamme attādhīne karotīti yojanā. ‘‘Attādhīne’’ti attāyatte attābaddhe. Paṭṭhāne pañhavāre dānaṃ datvā sīlaṃsamādiyitvā uposathakammaṃ katvā taṃ garuṃ katvā paccavekkhati. Pubbe suciṇṇāni garuṃ katvā paccavekkhantītiādinā āgatattādāna sīla. La. Nibbānāni cevāti vuttaṃ. Rāgaṃ garuṃkatvā assādenti, abhinandatītiādinā, cakkhuṃ garuṃ katvā assādentītiādinā ca āgatattā ‘‘rāga diṭṭhi cakkhu sotādīnicā’’ti vuttaṃ. ‘‘Parattha pī’’ti parato nissaya paccayādīsupi. ‘‘So evā’’ti paccupatthambhako eva. ‘‘Kiñcī’’ti kiñcimattaṃpi. Mahābhūte kiñci upatthambhetuṃ na sakkontīti yojanā. Nanu āhāra rūpaṃ mahābhūte upatthambhetuṃ sakkoti. Jīvitarūpañca kammajamahābhūte anupāletunti. Saccaṃ. Idha pana sahajātapaccaya kiccaṃ adhippetaṃ. Tesañca dvinnaṃ sahajātapaccaya kiccaṃ natthi. Taṃ parato āvī bhavissatīti. ‘‘Vatthu vipākānaṃ’’ti vatthurūpaṃ vipākānaṃ. Paṭṭhānapāṭhe. Ārammaṇañca, nissayo ca, purejātañca, vippayutto ca, atthi ca, avigato cā,ti chasupaccayesu ghaṭitesu tīṇi visajjanāni labbhantīti yojanā. Tīṇi visajjanāni nāma vatthu kusalānaṃ khandhānaṃ cha hi paccayehi paccayo. Vatthu akusalānaṃ, vatthu abyākatānanti. Ettha ca attano ajjhattaṃ vatthuṃ ārabbha vatthu me aniccantiādinā sammasantassa vatthurūpaṃ kusalānaṃ khandhānaṃ chahi paccayehi paccayo. Etaṃ mama, eso hamasmi, eso me attā,ti upādiyantassa vatthu rūpaṃ akusalānaṃ. Ubhayatthapi āvajjanakkhaṇe abyākatānaṃ. Arahato pana taṃ aniccantiādinā sammasantassa kriyābyākatānaṃ khandhānanti. Tenāha ‘‘paccuppannaṃ vatthuṃ’’tiādiṃ. Tattha ‘‘paccuppannaṃ vatthuṃ’’ti attano paccuppannaṃ vatthuṃ. Adhiṭṭhānavidhāne pana ākāsa gamane rūpakāyaṃ ārabbhacittaṃ viya kāyaṃ lahukaṃ adhiṭṭhahantassa tappariyāpannaṃ vatthu abhiññācitta dvayassāti yojetabbaṃ. ‘‘Aniṭṭheṭhāne’’ti javanacittassa āvajjanena vinā uppajjanaṃ nāma katthaci icchitabbaṃ hoti. Katthaci anicchitabbaṃ. Tattha nirodhasamāpattito vuṭṭhāne, maggavīthīsu gotrabhuvodānaṭṭhāne, āgantuka bhavaṅgaṭṭhāneti idaṃ icchitabbaṭṭhānaṃ nāma. Ito aññaṃ anicchitaṭṭhānaṃ nāma. Evaṃ anicchitabbe ṭhāneti attho. ‘‘Pakatikāle’’ti maraṇāsannakālato aññasmiṃkāle. ‘‘Tānivā’’ti attano attano nissayavatthūnivā. ‘‘Aññaṃ vā’’ti vatthuto aññaṃ rūpādikaṃ vā. ‘‘Bhinnārammaṇāni nāmā’’ti aññaṃ āvajjanassa ārammaṇaṃ, aññaṃ javanānanti evaṃ javanāni āvajjanena bhinnārammaṇāni vā. Tena vuttaṃ ‘‘pacchāuppannānī’’tiādi. ‘‘Tesaṃ’’ti vīthicittānaṃ. ‘‘Tadevā’’ti taṃ evavatthu rūpaṃ. ‘‘Vatthu cā’’ti nissayo ca. ‘‘Tesaṃ’’ti aṭṭhakathācariyānaṃ. Na hi gahetuṃ sakkontīti sambandho. Sesamettha subodhaṃ. ‘‘Kasmā vuttaṃ’’tiādīsu. ‘‘Tassa yakkhassā’’ti indakanāmassa tassayakkhassa. ‘‘Itaresaṃpī’’ti saṃsedajopapātikānaṃpi. ‘‘Duvidhenā’’ti rūpajanana kiccaṃ rūpūpatthambhana kiccanti evaṃ duvidhena. Athavā ‘‘duvidhenā’’ti ajjhattāhārassa upatthambhanaṃ bahiddhāhārassa upatthambhananti evaṃ duvidhena. ‘‘Tathārūpānañcā’’ti appanāpattakammavisesena siddhānañca. ‘‘Ajjhattāhāropī’’ti pisaddena yathāvuttajīvitindriyañca arūpāhāre ca sampiṇḍeti. ‘‘Vatthuvipākānaṃ’’ti vatthurūpaṃ vipākānaṃ. ‘‘Sabbathā’’ti abyāyapadaṃ. Tañca sabbavibhattiyuttaṃ. Idha pana paccattavacananti āha ‘‘sabbathā’’ti sabbappakāranti. Pakāro ca veditabboti sambandho. Kathaṃ veditabboti āha ‘‘tividho’’tiādiṃ. ‘‘Sahajāte saṅgahetabbaṃ’’ti paccayabhāvena saṅgahetabbaṃ. Sahajananaṃ nāma attanā saha janentassa sahajananaṃ. Tañca kammacittādīnaṃ viya visuṃ jananakiccaṃ na hoti. Attani uppajjante eva itarāni rūpāni uppajjanti. Anuppajjante na uppajjantīti evarūpaṃ jananakiccaṃ veditabbaṃ .‘‘Vināva sahuppādanakiccenā’’ti attanā sahuppādanakicce āhārassa byāpāro natthīti adhippāyo. Teneva sahajātāni upatthambhantopi sahajātapaccayattaṃ na gacchatīti. Esanayo rūpajīvitindriyepi. Tena vuttaṃ ‘‘jīvitaṃpī’’tiādi. ‘‘Tīsū’’ti ārammaṇañca upanissayo ca atthicāti imesu tīsu. Ārammaṇādhipatimhi purejātā rammaṇādhipatipi atthi. So purejātatthi paccayo evāti atthipaccaye saṅgahito. ‘‘Tasmiṃ kate pavattamānānaṃ’’ti tasmiṃ kamme kate tassa katattā eva pavattamānānaṃ. Ārammaṇākāro gocaravisayākāro. ‘‘Santānavisesaṃ katvā’’ti bījanidhānaṃ katvāti adhippāyo. ‘‘Te’’ti ārammaṇapaccaya kamma paccayā. ‘‘Akāliko’’ti maggacetanāvasena akāliko. Sohi attano anantarephalaṃ janeti. Tasmā āgametabbassa āyatikālassa abhāvā akālikoti vuccati. Avaseso nānakkhaṇikapaccayo kāliko. ‘‘Paccayaṭṭhenā’’ti paccayakiccena. Lokappavattiyā kammahetukattāti sambandho. ‘‘Phalahetū pacārenā’’ti phalabhūtāya sabbalokappavattiyā hetubhūtassa kammassa nāmaṃ phalamhi āropetvā vohārena sabbepi tevīsatipaccayā kammasabhāvaṃ nātivattantīti yojanā. Kammapaccaya saṅkhyaṃ gacchantīti vuttaṃ hoti. ‘‘Vijjamānā yevā’’ti atthipaccayā evāti vuttaṃ hoti. ‘‘Sāsanayuttiyā viruddhamevā’’ti ettha sāsanayutti nāma tīṇipiṭakāni. ‘‘Viruddhamevā’’ti ārammaṇa paccayabhūtā sabbe pathavī pabbata nadīsamudda ajaṭākāsādayo ca sabbāpaññattiyo ca nibbānañca kammasaṅkhyaṃ gacchantīti vadanto ca, sabbe atītānāgata dhammā atthipaccayā evāti vadanto ca, tīhi piṭakehipi virujjhatiyeva. Paṭṭhānapāḷiyā pana vattabbameva natthi. Atthi saddohi paṭṭhāne paccuppannabhāvena vijjamānattho. Na paramattha dhamma bhāvena. Nāpiloka sammutivasena. Na hi paramattha dhamma bhūtāpi atītānāgatadhammā idha atthi saṅkhyaṃ gacchanti. Nāpipaññatti hoti. ‘‘Aññamaññappaṭibaddhaokāse’’ti aññamaññaṃ nissayanissitabhāve na paṭibaddhe kāmarūpabhavokāse. ‘‘Yato’’ti yamhāpaṭisandhi viññāṇato. ‘‘Yato’’ti vā yamhāsīsato, yamhābījato nibbattīti yojanā. ‘‘Bījato viya mahārukkhassā’’ti bījapaccayā kaḷīraṅkurādikassa mahārukkhasantānassa nibbattiviya. Pāḷipāṭhe. ‘‘Na okkamissathā’’ti sace na okkameyya. ‘‘Samuccissathā’’ti apinukho samucceyya, vaḍḍheyya. ‘‘Vokkamissathā’’ti sace vigameyya, vināseyya. ‘‘Abhinibbattissathā’’ti apinukho abhinibbatteyya, pātubhaveyya. ‘‘Vocchijjissathā’’ti saceucchijjeyya. ‘‘Āpajjissathā’’ti apinukho āpajjeyya. ‘‘Yadidaṃ’’ti yaṃ idaṃ. ‘‘Idaṃ’’ti nipātamattaṃ. ‘‘Viññāṇaṃ’’ti paṭisandhiviññāṇaṃ. Yaṃ viññāṇaṃ atthi. Eseva viññāṇa dhammoti yojanā. ‘‘Rūpuppattiyā’’ti rūpuppādassa. Viññāṇaṃ paccayo etassāti viññāṇa paccayā. Rūpuppatti. ‘‘Rūpappaveṇiyā’’ti kammajarūpasantatiyā. ‘‘Utuāhārāpī’’ti ajjhatta utuajjhatta āhārāpi. Idañca sambhavayutti vasena vuttaṃ. Atthato pana purimuppannāya rūpappaveṇiyā asati, ajjhattaṃ te utuāhārāpi natthiyeva. Bahiddhā utupana asatipi purimuppannāya rūpappaveṇiyā rūpaṃ na janetīti na vattabbaṃ. Ṭīkāpāṭhe. ‘‘Arūpaṃ panā’’ti arūpabhūmipana. ‘‘Yasmiṃrūpe’’ti kammajarūpe. ‘‘Paccayabhāvo atthī’’ti pacchimarūpuppattiyā paccayasatti atthi. Kasmā viññāyatīti ce. ‘‘Puttassā’’tiādimāha. ‘‘Bījabhāvasaṅkhātaṃ’’ti ambabījādīnaṃ bījabhāvasaṅkhātaṃ. ‘‘Niyāmarūpaṃ nāmā’’ti utuvisesamāha. ‘‘Yathā vā tathā vā’’ti aniyamatoti vuttaṃ hoti. ‘‘Yonibhāvasaṅkhātaṃ’’ti taṃ taṃ gottakulajātīnaṃ jātibhāvasaṅkhātaṃ. ‘‘Niyāmarūpaṃ’’ti utuvisesa saṅkhātaṃ niyāmarūpaṃ. Sadisāni rūpasaṇṭhānāni yesanti viggaho. ‘‘Paṭisandhirūpasseva ānubhāvo’’ti kalalakālādīsu uppannassa paṭisandhirūpasseva ānubhāvo. Puna tamevatthaṃ visesetvā dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādimāha. ‘‘Samudāgataṃ’’ti suṭṭhu uparūpariāgataṃ. Itthibhāvādirūpaṃ bījarūpañca niyāmetīti sambandho. ‘‘Niyāmakaṃ’’ti nānāvaṇṇasaṇṭhānādīnaṃ niyāmakaṃ. ‘‘Tattha imasmiṃ bhave’’tiādīsu. Dhanañca dhaññañca tato avasesā sabbeupabhogaparibhogācāti viggaho. Vijjā ca sippañca nānābahussutañca pariyatti cāti dvando. ‘‘Anāgatānaṃ tāsaṃ’’ti tāsaṃ abhinavadhanadhaññādisampattīnaṃ. ‘‘Upanissaya paccayatā’’ti pubbayogakammassa upanissaya paccayatā. Tattha dhanadhaññabhogānaṃ paṭilābhatthāya pubbayogakaraṇaṃ nāma kasikamma vāṇijjakammādīnaṃ karaṇaṃ. Tattha kasikamme tāva dhanadhaññabhogānaṃ paṭilābhatthāya kasikammakaraṇe dhanadhaññabhogā anāgatūpanissaya paccayo. Idāni kasikammakaraṇaṃ tassa paccayuppannaṃ. Dhanadhañña bhogānaṃ paṭilābhaparibhogakālesu kasikammakaraṇaṃ atītūpanissaya paccayo. Tesaṃ paṭilābho ca paribhogo ca tassa paccayuppanno. Kasikammakaraṇakkhaṇe pana khetta, vatthu, bīja, meghavuṭṭhiyo ca naṅgalādīni kasibhaṇḍāni ca gomahiṃsā ca kammakāraka purisā ca paccuppannūpanissayo. Kasikammakaraṇaṃ tassa paccayuppannaṃ. Kammasādhikassa mātāpitādayo pubbapurisā tassa kammassa atītūpanissaya paccayo. Taṃ kammaṃ tassa paccayuppannanti. Evaṃ sesesupi. Sesaṃ suviññeyyaṃ.
关于“五种”等的说法里,“形态性”是指:依微尘、铁尘、车尘、虱卵等来理解,一切色法形态的存在状态,就是形态性。“存在”则是指它们现起的方式。“生起的因”就是胜义色法本身。关于“不随往”,这里应当理解为:因为自性极其微细,所以不随往。被称为增语的名目,这是词义解析。能显示意义、殊胜的言语,就是增语。“名目”则是指名称的施设。“应当被执取的存在状态”:这是说,从那些讲“这是名为心,这是名为触”等等的人那里听闻名目之后,以随顺其自性的智慧去了知,因此是应当被执取的存在状态。也就是说,因为要随名称施设去了知,所以称为名。趋向所缘,所以是名。或者,有所缘之法在这里有所趋向,所以也可以称为名。巴利
‘‘Pañcavidha’’ntiādīsu. ‘‘Saṇṭhānattaṃ’’ti aṇu, tajjārī, rathareṇu, likkhādīni upādāya sabbesaṃ rūpasaṇṭhānānaṃ bhāvo saṇṭhānattaṃ. ‘‘Bhāvo’’ti ca tesaṃ pavatti vuccati. ‘‘Pavatti hetū’’ti ca paramattha rūpa dhammā eva. ‘‘Anupagamanato’’ti ettha sabhāvato atisukhumattā anupagamanaṃ veditabbaṃ. Adhivacanasaṅkhātaṃ nāmābhidhānanti viggaho. ‘‘Adhivacanaṃ’’ti ca atthappakāsakattā adhikaṃ vacanaṃ adhivacanaṃ. ‘‘Nāmābhidhāna’’nti ca nāmapaññatti vuccati. ‘‘Gahetabba bhāvo’’ti idaṃ cittaṃ nāma, ayaṃ phassonāmātiādinā kathentānaṃ santikā nāmābhidhānaṃ sutvā tadanurūpassa sabhāvatthassa jānanavasena ñāṇena gahetabbabhāvo. Nāma paññattānusārena jānitabbattā nāmanti vuccatīti vuttaṃ hoti. Ārammaṇe namatīti nāmaṃ. Ārammaṇika dhammā vā ettha namantīti nāmantipi yujjati.
在这个缘摄集中,因为诸缘法里也包含了各种施设,所以长老在这里也安立了施设摄。其中,“被使知”这句话里,使知就是安立言说。为了说明这种安立靠两种原因完成——靠说者的言说,也靠听者的领受——所以说了“此亦”等话。“被领受”是说:像被前代人那样言说,也被后代人群相续那样言说。以种种方式被使知,所以叫施设,这也说得通。“文义”是指人、天、地、山等音声的含义。“被种种安立”就是以种种方式被安立。说“音声施设”,这是论题。所谓增盛状态的方式,就是在地、山等当中地界的增盛差别,在河、海等水当中水界的增盛差别,在火聚当中火界的增盛差别,在风聚当中风界的增盛差别——这就是增盛状态的差别。以种种方式转变,叫变异,所以说“如是如是变异之相”。地、山等言说并不是依靠形状相而生起的。并没有“地就是这种形状,山就是这种形状”这样的形状规定。因为仅仅依尘土、石块堆积成堆就产生了言说,所以说“在这里形状并不是主要的”。“唯被称为薪等”:它们正是依于形状的不同,才以种种言说被称呼。像地、山、河、海等,是依诸大种现行差别之相,所以说“在这里聚集并不是主要的”。“依止施设”:依止五蕴诸法,把它们看作不离彼、成为一体而作施设。不像虚空施设、方所施设那样,是离开那些蕴而作施设。“从何”:从他们那个方位。“已得显明故”:已得光照故。“日”:指白天。膨胀相等,当以“膨胀相是可厌的”等,依可厌而作意时,现起的相是以变异之物的方式现起,因此把它归入实物相当中。“在义注中”:在《人施设》的义注中。“那些”:指那些地、山等义施设。“如是如是”:以“这是地,这是山”等种种言说。诸义的影像,叫义影。而“影”是指相影。义影之相,就是义影相。而“相”是指种种聚集、种种形状等相。或者,“义”就是音声所诠之义。那本身就是聚集、形状等相,仅是影像而已,所以叫义影相;为了显示这个意思,而说“以音声所诠为……”等。“以实物影像之相”:以称为实物的影像之相。“悬附”:悬附之后。“令成为可计数”:令成为可计数,即“这是一个义,这是一个事物”这样令成为可计数。“这些”:这些六种音声施设,即言说,名为名称、名业等名。“在自身中”:在称为名称句的自身中。意思是:它唯以义为境而生起,为通晓语言者所了知。“当有名时”:当有所谓“字母的聚集是句,句的聚集是文”这样的名称句存在时。“对那些学习的人”:对那些以令彼彼名称句熟诵于心而学习的人们。“彼等之义”:彼彼名称句之义。“确实现前”:确实现前于通晓语言者之智。以此表明:在自身中,义之名为名,唯是显义的作用。“听者的智”:在这里,“智”是借代语,因为也意趣不善识。“使彼彼义转向”:以令成为所缘的方式,使之转向彼彼义。“以取名的方式”:以取名的方式,即“愿他名为某某”这样以取名的方式。“持守”:乃至尽形寿,令不忘失而持守。将义取出而说,依此而有,所以叫训释。“依此”:依此作为工具的、此名称种类。“在未知的阶段”:在未闻名称句时,即未知的阶段。“从那里取出”:从未知的阶段,以智取出之后。“被说”:在听闻彼时,由说者向听者解说、令知。“义的”:对于处于未知阶段的义。“或者此”:或者对于此名称句本身。而所谓“名称句”,在这里也包括动词句、介词句、小品词句、名词基句,在这里都称为名称句。“作为差别的”:在依主释中,复合句的诸义称为差别。如此,是作为差别的。“人的”:对于作为别句义即所差别主体的、获得神通的人。“他们说”:这是针对阿难陀阿阇梨而说。因为他在《法集论》的“施设双论”之根本复注中那样说。“彼之体性”:字母、句、文的体性。“此的”:对于名称施设。字母、句、文是其境、其所缘,这是离释。“以随顺”:以随顺的方式。“由世间约定所成”:由世间约定之智所发动。而“世间约定之智”,即先前了知世间约定的智,了知“这是名称,这是此义之名;这是义,这是此名之义”。“以唯过去之声为所缘”:以唯过去之声为所缘,即取那成为耳识路心之缘后已灭去的过去之声。“在他所说的那句话上”:在那位舍学的比丘所说的“我舍学”这句话上。将现在之声配属耳识路心,将过去之声配属意识路心,这是联结。“那些字母”:指“我舍学”这句文中的支分字母。“这字母的聚集”:这是说“这是名称句”。对于此义。“决断之路”:以及决断字母、句的路线。“在单一字母的声音中”:在如“go”等单一字母的施设之声中。“凡”:即名称施设。“说者以意”:这是联结。“在先前阶段”:凡欲向他人说某义者,在说之前,先于意门路中确定彼彼义之名,然后才说;那在先前阶段由说者以意所确定的名,称为名称施设。次第说,即按顺序说。“说”:在诸义注中说。同样,也说“半音”,这是联结。“说”:在诸音声论典中说。巴利
Imasmiṃ paccayasaṅgahe paccayadhammesu paññattīnaṃpi saṅgahitattā paññatti saṅgahopi therena idha nikkhitto. Tattha ‘‘paññāvīyatī’’ti ettha paññāpanaṃ nāma vohāraṭṭhapanaṃ. Tañcaṭhapanaṃ dvīhikāraṇehi sijjhati vadantānaṃ vohārena ca, suṇantānaṃ sampaṭicchanena cāti dassetuṃ ‘‘ayaṃ pī’’tiādimāha. ‘‘Sampaṭicchīyatī’’ti yathā pubbapurisehi voharīyati, tathā pacchima janaparamparāhi voharīyatīti vuttaṃ hoti. Pakārena ñāpīyatīti paññattītipi yujjati. ‘‘Byañjanattho’’ti manussa, deva, pathavī, pabbatādiko saddattho. ‘‘Paññā pīyantī’’ti pakārena ṭhapīyanti. Saddapaññattiṃ āhāti adhikāro. Adhimattabhāvappakāro nāma pathavīpabbatādīsu pathavīdhātuyā adhimatta bhāvaviseso. Nadī samuddodakādīsu āpodhātuyā. Aggikkhandhesu tejodhātuyā. Vātakkhandhesu vāyodhātuyāti evaṃ adhimatta bhāvaviseso. Vividhena pakārena pariṇamanaṃ vipariṇāmoti āha tathā tathā vipariṇāmākāranti. Pathavīpabbatādivohāro saṇṭhitākāraṃ nissāya pavatto na hoti. Pathavī nāma evaṃ saṇṭhānā, pabbato nāma evaṃ saṇṭhānoti saṇṭhānaniyamo natthi. Paṃsusilānaṃ rāsipuñjappavattimattena vohāro siddhoti vuttaṃ ‘‘na hi idha saṇṭhānaṃ padhānaṃ’’ti. ‘‘Kaṭṭhādayo eva vuccantī’’ti te evasaṇṭhānanānattaṃ paṭicca nānāvohārena vuccanti. Pathavī pabbata nadī samuddādīsu viya bhūtānaṃ pavattivisesākārenāti vuttaṃ ‘‘na hi idha samūho padhānaṃ’’ti. ‘‘Upādāpaññattī’’ti pañcakkhandha dhamme upādāya tehi anaññaṃ ekībhūtaṃ katvā paññatti. Na ākāsa paññatti disādesapaññattiyo viya tehi khandhehi muñcitvā paññatti. ‘‘Yato’’ti yamhādisato. ‘‘Laddhappakāsattā’’ti laddhappabhāsattā. ‘‘Ahassā’’ti divasassa. Uddhumātakādīni ‘uddhumātakaṃ paṭikūlaṃ’tiādinā paṭikūlavasena manasikarontassapi nimittaṃ upaṭṭhahantaṃ bhūtavikārappakārena upaṭṭhahatīti katvā bhūtanimitte saṅgaṇhāti. ‘‘Aṭṭhakathāyaṃ’’ti puggalapaññatti aṭṭhakathāyaṃ. ‘‘Tāsaṃ’’ti bhūmipabbatādikānaṃ attha paññattīnaṃ. ‘‘Tathā tathā’’ti ayaṃ bhūmi, ayaṃ pabbato, tiādinā tena tena vohārena. Atthānaṃ paramatthānaṃ chāyāti atthacchāyā. ‘‘Chāyā’’ti ca nimittacchāyāyo vuccanti. Atthacchāyānaṃ ākāro atthacchāyākāro. ‘‘Ākāro’’ti ca nānāsamūha nānāsaṇṭhānādiko ākāro. Atthoti vā saddābhidheyyo vacanattho. Soyeva samūhākārādi nimitta mattattā atthacchāyākāroti vuccatīti imamatthaṃ dasseti ‘‘saddābhidheyya saṅkhātenā’’tiādinā. ‘‘Dabbappaṭibimbākārenā’’ti dabbasaṅkhātena paṭibimbākārena. ‘‘Olambiyā’’ti avalambitvā. ‘‘Gaṇanūpagaṃ katvā’’ti aya meko attho, idamekaṃ vatthūti evaṃ gaṇanūpagaṃ katvā. ‘‘Imechā’’ti ime chasaddapaññatti vohārā nāma nāmakammādi nāma. ‘‘Attanī’’ti nāmapada saṅkhāte attani. Attha visayaṃ eva hutvā pavattati bhāsaññūnanti adhippāyo. ‘‘Nāme satī’’ti akkharasamūho padaṃ, padasamūho vākyanti evaṃ vutte nāmapade vijjamāne sati. ‘‘Taduggaṇhantānaṃ’’ti taṃ taṃ nāmapadaṃ vācuggatakaraṇa vasena uggaṇhantānaṃ janānaṃ. ‘‘Tadatthā’’ti tassa tassa nāma padassa atthā. ‘‘Āgacchanti yevā’’ti bhāsaññūnaṃ ñāṇābhimukhaṃ āgacchantiyeva. Etena attani atthassa nāmanaṃ nāma atthajotana kiccamevāti dīpeti. ‘‘Suṇantānaṃ ñāṇaṃ’’ti ettha ‘‘ñāṇaṃ’’ti upalakkhaṇa vacanaṃ, akusala viññāṇassapi adhippetattā. ‘‘Taṃ taṃ atthābhimukhaṃ nāmetī’’ti ārammaṇa karaṇavasena nāmeti. ‘‘Nāmaggahaṇa vasenā’’ti ayaṃ asukonāma hotūti evaṃ nāmaggahaṇavasena. ‘‘Dhārīyatī’’ti yāvajīvaṃpi appamussamānaṃ katvā dhārīyati. Nīharitvā vuccati attho etāyāti nirutti. ‘‘Etāyā’’ti karaṇabhūtāya etāyanāmajātiyā. ‘‘Aviditapakkhe’’ti nāmapadaṃ assutakāle aviññātapakkhe. ‘‘Tato nīharitvā’’ti aviditapakkhato ñāṇena nīharitvā. ‘‘Kathīyatī’’ti taṃ sutakāle vadantena suṇantassa ācikkhīyati jānāpīyati. ‘‘Atthassā’’ti aviditapakkhe ṭhitassa atthassa. ‘‘Etasse vā’’ti nāmapadasseva. Nāmapadanti ca kriya padaṃpi , upasaggapadampi, nipātapadampi, pāṭipadikapadaṃpi, idha nāmapadantveva vuccati. ‘‘Visesanabhūtānaṃ’’ti aññapadatthasamāse samāsapadānaṃ atthā visesanā nāma. Evaṃ visesanabhūtānaṃ. ‘‘Puggalassā’’ti aññapadatthabhūtassa abhiññālābhī puggalassa. ‘‘Vadantī’’ti ānandācariyaṃ sandhāya vuttaṃ. So hi dhammasaṅgaṇiyaṃ paññattidukaniddese mūlaṭīkāyaṃ tathā vadati. ‘‘Tabbhāvaṃ’’ti akkhara padabyañjanabhāvaṃ. ‘‘Assā’’ti nāmapaññattiyā. Akkharapadabyañjanaṃ gocaro ārammaṇaṃ assāti viggaho. ‘‘Anusārenā’’ti anugamanena. ‘‘Lokasaṅketa nimmitā’’ti lokasaṅketaññāṇena pavattitā. ‘‘Lokasaṅketaññāṇaṃ’’ti ca idaṃ nāmaṃ imassatthassa nāmaṃ, ayamattho imassa nāmassa atthoti evaṃ puretaraṃ lokasaññāṇa jānanakaññāṇaṃ. ‘‘Atīta saddamattārammaṇā’’ti sotaviññāṇa vīthiyā ārammaṇaṃ hutvā niruddhaṃ atīta saddamattaṃ kurumānā. ‘‘Tena vuttavacane’’ti tena sikkhaṃ paccakkhantena bhikkhunā sikkhaṃ paccakkhāmīti vuttavacane. Paccuppannaṃ saddaṃ sotaviññāṇa vīthiyā, atītañca saddaṃ manoviññāṇa vīthiyāti yojanā. ‘‘Tāni akkharānī’’ti sikkhaṃ paccakkhāmīti vākye avayavakkharāni. ‘‘Ayaṃ akkhara samūho’’ti idaṃ nāmapadanti vuttaṃ hoti. Etassa atthassa. ‘‘Vinicchayavīthiṃ’’ti akkhara padasallakkhaṇavīthiñca. ‘‘Ekakkhare sadde’’ti ‘go’ iccādike ekakkhare paññatti sadde. ‘‘Yā’’ti nāma paññatti. ‘‘Vadantassa manasā’’ti sambandho. ‘‘Pubbabhāge’’ti yaṃ kiñci atthaṃ paresaṃ vattukāmo vadanto tassa tassa atthassa nāmaṃ pathamaṃ manodvāravīthiyā niyametvā eva vadati, taṃ nāmaṃ pubbabhāge vadantena manasā vavatthāpitā nāmapaññattīti vuccati. Paṭipāṭikathanaṃ pavattikkamakathanaṃ. ‘‘Vuttaṃ’’ti aṭṭhakathāsu vuttaṃ. Tathā addhamattikanti ca vuttanti sambandho. ‘‘Vuttaṃ’’ti ca saddasatthesu vuttaṃ.
在偈颂中,“量”是指一道电光生起的那一刹那。具有一个量,就叫“一量”。“长”就称为“长”。“绵延”是指以种种方式发声歌唱,所以叫“paruto”。把那个词的 ra 改成 la,再对 pa 作元音省略,就说成“pluto”。这是指歌唱。“胜义音声的聚合”,是指辗转相续生起的胜义音声的聚集。“无数百千俱胝心”,是指连同穿插在诸速行心路间隔中的有分心,有无数百千俱胝的心。巴利
Gāthāyaṃ. ‘‘Mattā’’ti ekavijjuppādakkhaṇaṃ vuccati. Ekā mattāyassāti ekamatto. ‘‘Dīghamuccate’’ti dīgho nāma vuccate. ‘‘Pluto’’ti nānappakārena ruto gāyitoti paruto . So eva rakārassa lakāraṃ katvā pakāre ca saralopaṃ katvā plutoti vuccati. Gītanti vuttaṃ hoti. ‘‘Paramattha saddasaṅghāṭānaṃ’’ti paramparā pavattānaṃ paramattha saddarāsīnaṃ. ‘‘Anekakoṭisatasahassāni cittānī’’ti javanavīthīnaṃ antarantarā bhavaṅgacittehi saddhiṃ anekakoṭisatasahassāni cittāni.