第3章 杂集之说明
3. Pakiṇṇakasaṅgahaanudīpanā
129129. 在杂集之中。“两者”指心和心所。“五十三种”就是五十三类。“有”指存在的作用。在特相、作用等当中,被称为特相的那个,就是特相。因此说“诸法”等。“转起”是补足语。借此说明:在“以受的差别而摄集心与心所”等语句中,关联到“以受的差别而转起的心与心所的摄集”等等。“词义已示”——是怎样显示的?回答说:“以受的差别而摄集心与心所”等。在“现在,它们如其所应”中,“它们”指心与心所,关联的是“名为摄集”。由此成立:这个摄集只是心与心所的摄集。从受之因……从所依事而名为摄集,这是关联。由此,在后面“受摄集”等当中,成立“从受而摄集就是受摄集”……“从事而摄集就是事摄集”;而在“从受”等当中,则从意义上成立“以受的差别”等。这样,六种杂集的词义就显示出来了。因此说“以受的差别”等。关联是“以等起而显示”。因为已经说“名为摄集被导出”,所以说“有所谓被导出者”。而“被导出”的意思是转起。问:既然说“名为摄集被导出”,难道这个摄集只应由心与心所两者导出吗?答:不是。为了说明“心若已成立,心所就没有另外各自应被导出的事”,所以说“然而,在心已成立时”。
129. Pakiṇṇakasaṅgahe . Ubhinnaṃ citta cetasikānaṃ. ‘‘Tepaññāsā’’ti tepaññāsavidhā. ‘‘Bhāvo’’ti vijjamānakiriyā. Yo lakkhaṇa rasādīsu lakkhaṇanti vuccati. Tenāha ‘‘dhammānaṃ’’tiādiṃ. Pavattoti pāṭhasesa padaṃ. Etena ‘vedanā bhedena cittacetasikānaṃ saṅgaho’tiādīsupi vedanā bhedena pavatto cittacetasikānaṃ saṅgahotiādinā sambandhaṃ dasseti. ‘‘Vacanattho dassito’’ti, kathaṃ dassitoti āha ‘‘vedanā bhedena cittacetasikānaṃ saṅgaho’’tiādi. ‘‘Tesaṃ dāni yathārahaṃ’’ti ettha ‘‘tesaṃ’’ti cittacetasikānaṃ, saṅgaho nāmāti sambandho. Etena ayaṃ saṅgaho citta cetasikānaṃ eva saṅgahoti siddhaṃ hoti. Vedanā hetuto. La. Lambaṇavatthuto saṅgaho nāmāti sambandho. Etena upari vedanā saṅgahotiādīsu vedanāto saṅgaho vedanā saṅgaho. La. Vatthuto saṅgaho vatthu saṅgahoti siddhaṃ hoti, vedanātotiādīsu ca vedanā bhedatotiādi atthato siddhaṃ hoti. Evaṃ channaṃ pakiṇṇakasaṅgahānaṃ vacanattho dassito. Tenāha ‘‘vedanā bhedenā’’tiādiṃ. Ādinā dassitoti sambandho. ‘‘Saṅgaho nāma niyyate’’ti vuttattā ‘‘nīto nāma atthī’’ti vuttaṃ. ‘‘Niyyate’’ti ca pavattīyateti attho. Nanu tesaṃ ‘‘saṅgaho nāma niyyate’’ti vuttattā dvīhi citta cetasikehi eva ayaṃ saṅgaho netabboti. Na. Cittena nīte cetasikehi visuṃ netabba kiccassa abhāvatoti dassetuṃ ‘‘citte pana siddhe’’tiādi vuttaṃ.
130130. 在受的摄集里。因为这种摄集是依受的差别而进行的,所以说“为了把握所依之法”。“在相应中”就是在受相应中。“领受所缘”就是领受所缘的滋味。“他们”指如箭之刺。“彼”指那个所缘。“从乐”就是从乐的角度。“从不乐”就是从苦的角度。除了这个之外没有别的作用,所以受以领受为特相,只有三种——这是句子的连接。“二”指两种受。把舍归入乐里,或者按苦乐来说两种受——这是句子的连接。“在寂静中,这是殊胜的乐”是就与禅那相应的不苦不乐说的。五种差别等的详细内容,应当从《受相应》中获取。“感受”和“受”,意义上是同一个。“凡所有那感受,一切都在苦中”——凡所有那感受,一切都唯是进入苦中。经文说:“阿难,我所说的行苦、行变易性,凡任何感受,一切都在苦中。”“以根的差别”就是:喜悦俱行、舍俱行、忧俱行、乐俱行、苦俱行——这样以根的差别来说。“在那些法中”指在相应法中。“他们”指相应法。其中,乐相应法以身乐相应和心乐相应而有两种。这样,由于作为主宰处的相应法有两种,所以在三种受的领受差别中,把一种乐受分成两种,说为乐根和喜根。在苦相应法上也是同样的道理。“再者”意思是还有应当说的。“他们”指舍相应法。所谓眼等净色身,就是眼、耳、鼻、舌的净色身。依它们而生的,就是眼识等心生起等。“从存在”就是从存在的状态、从现存的状态而有两种——这是句子的连接。“因一味”就是因中舍状态而为一味。“其余”指喜根、忧根、舍根。这里剩下的内容容易理解。
130. Vedanā saṅgahe. Vedanā bhedaṃ nissāya imassa saṅgahassa pavattattā ‘‘nissaya dhamma pariggahattha’’nti vuttaṃ. ‘‘Saṃyuttake’’ti vedanā saṃyuttake. ‘‘Ārammaṇaṃ anubhontī’’ti ārammaṇa rasaṃ anubhonti. ‘‘Te’’ti tejanā. ‘‘Taṃ’’ti taṃ ārammaṇaṃ. ‘‘Sātato’’ti sukhākārato. ‘‘Assātato’’ti dukkhā kārato . Tato aññopakāro natthi, tasmā vedanā anubhavana lakkhaṇena tividhā eva hotīti yojanā. ‘‘Dve’’ti dve vedanāyo. Upekkhaṃ sukhe saṅgahetvā sukhadukkhavasena vā dve vedanā vuttāti yojanā. ‘‘Santasmiṃ esā paṇīte sukhe’’ti jhānasampayuttaṃ adukkhama sukhaṃ sandhāya vuttaṃ. Pañca bhedādīsu vitthāro vedanā saṃyutte gahetabbo. Vedayitanti ca vedanāti ca atthato ekaṃ. ‘‘Sabbaṃ taṃ dukkhasmiṃ’’ti sabbaṃ taṃ vedayitaṃ dukkhasmiṃ eva paviṭṭhaṃ hoti. Saṅkhāra dukkhataṃ ānanda mayā sandhāya bhāsitaṃ saṅkhāra vipariṇāmatañca, yaṃ kiñci vedayitaṃ, sabbaṃ taṃ dukkhasmiṃti pāḷi. ‘‘Indriyabhedavasenā’’ti somanassa sahagataṃ, upekkhāsahagataṃ, domanassa sahagataṃ, sukhasahagataṃ, dukkha sahagatanti evaṃ indriya bhedavasena. ‘‘Yesu dhammesū’’ti sampayutta dhammesu. ‘‘Tesaṃ’’ti sampayutta dhammānaṃ. Tattha sukhasampayuttā dhammā kāyika sukha sampayutta cetasika sukha sampayutta vasena duvidhā. Evaṃ issaraṭṭhānabhūtānaṃ sampayutta dhammānaṃ duvidhattā anubhavana bhede tīsu vedanāsu ekaṃ sukha vedanaṃ dvidhā bhinditvā sukhindriyaṃ somanassindriyanti vuttaṃ. Dukkhasampayutta dhammesupi esevanayo. ‘‘Api cā’’ti kiñci vattabbaṃ atthīti attho. ‘‘Tepī’’ti upekkhā sampayuttāpi dhammā. Cakkhādi pasādakāyā nāma cakkhu sota ghāna jivhā pasādakāyā. Tesu nissitā nāma cakkhu viññāṇa cittuppādādayo. ‘‘Sabbhāvā’’ti santabhāvato saṃvijjamāna bhāvato duvidhā hontīti yojanā. ‘‘Eka rasattā’’ti majjhattabhāvena ekarasattā. ‘‘Itarānī’’ti somanassa domanassa upekkhindriyāni. Sesamettha suviññeyyaṃ.
131131. 在因的摄集部分。“善安住状态的成就”意思是很好地安住,所以叫善安住。善安住状态的成就就是因的作用——这是句子的连接。“这些法”就是这六种因法。“在那里”就是在那些所缘中,它们成就。因此说,善安住状态的成就就叫因的作用。“然而另有”是指在《发趣论》义释中出现的离婆多长老的主张。“诸法的善等状态的成就”是指俱生法的善性成就、不善性成就、无记性成就。“若如此”等是驳斥那个主张的否定语。“那些”指两种痴根心中的痴,以及无因心生、色法和涅槃。“将不能成就”意思是:因为没有俱生因,那个痴的不善性,以及其他法的无记性就不能成就。这里说的是:据说因能成就俱生法的善等状态。若如此,那个痴就应该能成就相应法的不善状态。但能成就它自身不善状态的俱生其他因并不存在,所以它的不善性就不能成就。同样,能成就无因心生、色法和涅槃的无记状态的任何俱生因也不存在,所以它们的无记性也不能成就。然而并非不能成就,所以那位长老的主张不合理。这里可能有人会说:那个痴依其自性就是不善的,那些无因心生、色法和涅槃依其自性就是无记的。若如此,就像那些法一样,其他法也应该依其自性而成为善、不善、无记。而且这里没有理由说明:为什么唯独那些法依其自性是不善、无记,而其他法却不依其自性成为善、不善、无记,而是由因才成为。因此,对于所有这些法的善等状态,因就没有必要了。所以那位长老的主张确实不合理。而且,不只是那位长老的主张有这一个过失,还有别的过失,为了显示这一点而说“以及那些”等。这里的意思是:如果诸法的善等状态系属于俱生因,那么,在因缘中,从善因获得缘的色法就应该成为善,从不善因获得缘的色法就应该成为不善,但并非如此。所以那个主张确实不合理。现在为了再次支持那位长老的主张而说“然而又如”等。“在诸法中”指在四谛法中。迷蒙作用就是黑暗作用。法欲是指想要布施、想要持戒、想要修习禅修等而生起的欲。“不忍受”就是不忍受、不喜欢、不可意。恶法、恶所缘的对立,是指心对于以欲贪处所、七种淫欲法等恶法,以及五种欲乐所缘的对立、厌恶、违逆。然而迷蒙作用必定唯是不善性。到这里,就确立了两种痴根心中的痴依其自性是不善的这个意义。“若如此”等破除了对此的过失指责。现在为了确立无因心生、色法和涅槃依其自性是无记的这个意义,而说“而那种法”等。“仅此而已”意思是再没有其他难作的原因。“无因心的”指无因心生。依其自性就已经成立。到这里,就确立了无因心生……涅槃依其自性是无记的这个意义。“若如此”等消除了对此的过失指责。现在为了显示:一切痴在依其自性是不善的状态之外,还有对其他法的欲求、不忍受等,如此所说的欲、不忍受等法也能成就它们的不善状态,而说“其中,痴”等。“即是迷蒙的等流果”意思是就是迷蒙作用的等流果。不仅那个痴能成就贪等的不善状态,而且它也能成就无贪等的善状态,为了显示这一点而说“以及无贪等”等。“与无明随眠一起就已成立”意思是:那些法在有情相续中,当无明随眠未断时是善,已断时是唯作——这是意思。现在为了显示贪、嗔以及无贪等的因作用,而说“然而那些贪等”等。染着、嗔怒的等流果就是染着等的等流果。“见、慢等”指见、慢、嫉妒、悭吝等。不染着、不嗔怒、不迷蒙的等流果就是不染着等的等流果。“信等”指信、念、惭、愧等。“也以因门”意思是:无因心生、色法和涅槃的无记状态,说是依其自性成立;而有因的异熟、唯作的无记状态,则既可说是依其自性成立,也可说是由俱生因的因作用成立——这是意思。在分别解释中。“应被探寻”就是应被寻求。然后连接:如果它们的善等状态系属于其余相应因,那么……“不系属”就是不系属于因。“善等状态”就是善等状态。“那”指善等状态。“无因的”指无因心生、色法和涅槃。现在为了驳斥“以及那些获得因缘的”等说法,而说“然而如”等。“在色法、非色法中”是简别中的处格。“唯在非色法中”是所简别的。不在色法中遍满。若如此,为什么那些色法在禅那缘所生中说到?为此而说“然而那些”等。这里其余内容容易理解。“然而那种对于它们”指对于那些天鹅等的那种颜色差别。“起源”指父母的种类。“然而对于无记的,这一切”意思是:对于无记法的无记状态,应知是不系属于无随眠的相续、不系属于业、不系属于非异熟性的——这是这一切。“即包含于所述的主张中”意思是即包含于那个主张中——这是意思。
131. Hetusaṅgahe. ‘‘Suppatiṭṭhitabhāvasādhanaṃ’’ti suṭṭhu patiṭṭhahantīti suppatiṭṭhitā. Suppatiṭṭhita bhāvasādhanaṃ hetu kiccaṃ nāmāti yojanā. ‘‘Imepi dhammā’’ti imepi cha hetu dhammā. ‘‘Tatthā’’ti tesu ārammaṇesu, sādhenti. Tasmā suppatiṭṭhita bhāvasādhanaṃ hetukiccaṃ nāmāti vuttaṃ. ‘‘Apare panā’’ti paṭṭhānaṭṭha kathāyaṃ āgato revatatthera vādo. ‘‘Dhammānaṃ kusalādi bhāvasādhanaṃ’’ti sahajātadhammānaṃ kusalabhāvasādhanaṃ akusalabhāvasādhanaṃ abyākatabhāvasādhanaṃ. ‘‘Evaṃ sante’’tiādi taṃ vādaṃ paṭikkhipantānaṃ paṭikkhepavacanaṃ. ‘‘Yesa’’nti mohamūla citta dvaye moho ca ahetuka cittuppāda rūpa nibbānāni ca. ‘‘Na sampajjeyyā’’ti sahajāta hetuno abhāvā tassa mohassa akusala bhāvo, itare sañca abyākata bhāvo na sampajjeyya. Idaṃ vuttaṃ hoti. Hetu nāma sahajāta dhammānaṃ kusalādibhāvaṃ sādhetīti vuttaṃ. Evaṃ sati, so moho sampayutta dhammānaṃ akusala bhāvaṃ sādheyya. Attano pana akusala bhāvaṃ sādhento sahajāto añño hetu natthi. Tasmā tassa akusalabhāvo na sampajjeyya. Tathā ahetuka cittuppāda rūpa nibbānānañca abyākatabhāvaṃ sādhento koci sahajāto hetu nāma natthīti tesampi abyākata bhāvo na sampajjeyya. Na ca na sampajjati. Tasmā so theravādo na yuttoti. Ettha siyā. Soca moho attano dhammatāya akusalo hoti. Tāni ca ahetuka cittuppādarūpa nibbānāni attano dhammatāya abyākatāni hontīti. Evaṃ sante, yathā te dhammā. Tathā aññepi dhammā attano dhammatāya eva kusalā kusalā byākatā bhavissanti. Na cettha kāraṇaṃ atthi, yenakāraṇena te eva dhammā attano dhammatāya akusalā byākatā honti. Aññe pana dhammā attano dhammatāya kusalā kusalā byākatā na honti, hetūhi eva hontīti. Tasmā tesaṃ sabbesampi kusalādi bhāvatthāya hetūhi payojanaṃ natthi. Tasmā so theravādo na yutto yevāti. Na kevalañca tasmiṃ theravāde ettako doso atthi. Atha kho aññopi doso atthīti dassetuṃ ‘‘yāni cā’’tiādimāha. Tatthāyaṃ adhippāyo. Sace dhammānaṃ kusalādi bhāvo sahajāta hetuppaṭibaddho siyā. Evaṃ sati, hetu paccaye kusala hetuto laddha paccayāni rūpāni kusalāni bhaveyyuṃ. Akusala hetuto laddha paccayāni rūpāni akusalāni bhaveyyuṃ . Na ca bhavanti. Tasmā so vādo ayutto yevāti. Idāni puna taṃ theravādaṃ paggahetuṃ ‘‘yathāpanā’’tiādimāha. ‘‘Dhammesū’’ti catussacca dhammesu. Muyhanakiriyā nāma andhakāra kiriyā. Dhammacchando nāma dānaṃ dātukāmo, sīlaṃ pūretukāmo, bhāvanaṃ bhāvetukāmo iccādinā pavatto chando. ‘‘Akkhantī’’ti akkhamanaṃ, arocanaṃ, amanāpo. Pāpa dhamma pāpā rammaṇa virodho nāma kāmarāgaṭṭhānīyehi sattavidha methuna dhammādīhi pāpa dhammehi ceva pañcakāmaguṇā rammaṇe hi ca cittassa virodho, jeguccho paṭikūlo. Muyhanakiriyā pana ekanta akusala jātikā eva hoti. Ettāvatā mohamūla citta dvaye moho attano dhammatāya akusalo hotīti imamatthaṃ patiṭṭhāpeti. ‘‘Evaṃ sante’’tiādikaṃ tattha dosāropanaṃ vidhamati. Idāni ahetuka cittuppāda rūpa nibbānāni attano dhammatāya abyākatāni hontīti imamatthaṃ patiṭṭhāpetuṃ ‘‘yoca dhammo’’tiādimāha. ‘‘Ettakamevā’’ti aññaṃ dukkara kāraṇaṃ natthīti adhippāyo. ‘‘Ahetuka cittānaṃ’’ti ahetuka cittuppādānaṃ. Attano dhammatāya eva siddho. Ettāvatā-ahetuka. La. Nibbānāni attano dhammatāya abyākatāni hontī-ti imamatthaṃ patiṭṭhāpeti. ‘‘Evaṃ sante’’tiādi tattha dosāropanaṃ apaneti. Idāni sabbopi moho attano dhammatāya akusala bhāveṭhatvā aññesaṃ icchā nāma atthi, akkhanti nāma atthīti evaṃ vuttānaṃ icchā akkhanti dhammānampi akusala bhāvaṃ sādhetīti dassetuṃ ‘‘tattha moho’’tiādimāha. ‘‘Muyhana nissandāni evā’’ti muyhanakiriyāya nissandapphalāni eva. Na kevalaṃ so lobhādīnaṃ akusalabhāvaṃ sādheti, atha kho alobhādīnampi kusalabhāvaṃ so eva sādhetīti dassetuṃ ‘‘alobhādīnañcā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Avijjānusayena saheva siddho’’ti tāni sattasantāne avijjānusaye appahīne kusalāni honti. Pahīne kiriyāni hontīti adhippāyo. Idāni lobha dosānaṃ alobhādīnañca hetu kiccaṃ dassetuṃ ‘‘tāni pana lobhādīnī’’tiādi vuttaṃ. Rajjana dussanānaṃ nissandāni rajjanādinissandāni. ‘‘Diṭṭhi mānādīnī’’ti diṭṭhi māna issā macchariyādīni. Arajjana adussana amuyhanānaṃ nissandāni arajjanādi nissandāni. ‘‘Saddhādīnī’’ti saddhā sati hiri ottappādīni. ‘‘Hetumukhenapī’’ti ahetuka cittuppāda rūpa nibbānānaṃ abyākatabhāvo attano dhammatāya siddhoti vutto. Sahetuka vipāka kriyānaṃ abyākata bhāvo pana attano dhammatāya siddhotipi sahajāta hetūnaṃ hetu kiccena siddhotipi vattuṃ vaṭṭatīti adhippāyo. Vibhāva nipāṭhe. ‘‘Maggitabbo’’ti gavesitabbo. Atha tesaṃ kusalādi bhāvo sesasampayutta hetuppaṭi baddho siyāti yojanā. ‘‘Appaṭi baddho’’ti hetunā appaṭi baddho. ‘‘Kusalādibhāvo’’ti kusalādibhāvo siyā. ‘‘So’’ti kusalādibhāvo. ‘‘Ahetukānaṃ’’ti ahetuka cittuppāda rūpa nibbānānaṃ. Idāni ‘yāni ca laddhahetu paccayānī’tiādi vacanaṃ paṭikkhipanto ‘‘yathācā’’tiādimāha. ‘‘Rūpārūpa dhammesū’’ti niddhāraṇe bhumma vacanaṃ. ‘‘Arūpa dhammesu evā’’ti niddhāraṇīyaṃ. Na rūpa dhammesu pharanti. Evaṃ sati, kasmā te rūpa dhammā jhānapaccayuppannesu vuttāti āha ‘‘te panā’’tiādiṃ. Sesamettha suviññeyyaṃ. ‘‘Taṃ pana tesaṃ’’ti tesaṃ haṃsādīnaṃ taṃ vaṇṇavisesaṃ. ‘‘Yoniyo’’ti mātāpitu jātiyo. ‘‘Abyākatānaṃ panāti sabbaṃ’’ti abyākatānaṃ pana abyākatabhāvo niranusaya santānappaṭi baddho, kammappaṭi baddho, avipākabhāvappaṭi baddho cāti daṭṭhabbanti idaṃ sabbaṃ. ‘‘Vutta pakkhepatati yevā’’ti tasmiṃ pakkhe antogadhamevāti adhippāyo.
132在“作用之摄”中。“于彼已遍尽”,这是连接关系。“业之”,指业的作用。已死有情的结生,这是连接关系。“由有间等的连结”,指依有间等之初端的连结。有相续的转起,这是连接关系。如何转起?他说“乃至彼业”等。“无间断转起,以缘支分性”,指以称为主要缘的支分性而无间断地转起。以此说明“有分”一词中“支分”一词的含义。因此他说“彼之”等。“彼之”,即有分的。转向即回转,这是一种词义解释。或者,转向于彼,这是一种解释。“彼”,指心相续。或者,彼于此回转,这是一种解释。或者,彼由此回转,这是一种解释。“彼”,指心相续。或者,转向于彼,这是一种解释。“确定”,即离置、安立,这是分词拆解。此为《分别论》的考察。“由一转向与遍作心”,即道或神通有同一的转向,这是复合词的分解。在其路中,“转向、遍作、近行、随顺、种姓”——在此,遍作速行心被称为这里的“遍作心”。“他们”,即道与神通的速行。“于彼”,即对于《分别论》的那种读法。“长时间”,即因入眠而整夜或整日的长时间。其余在此容易理解。“结生之处”,即结生作用之处。所谓时间,乃是别为心之所缘的一种施设法,以此说明:由于时间的自性并不存在,如何能成为诸作用转起之处呢?为了消除这个疑问而说。“否则”,即不那样取受,而另以他种方式执取时,也就是在诸作用之处没有差别而被执取之时,这是意思。“有时自身也与喜相应”,即有时自身也与喜相应。“彼”,即喜俱推度。“以已得缘性”,即以已得无间缘性。“也远离习行性”,即也远离习行之德。因为那既不成为习行缘之缘,也不成为缘所生法。“由遍作修习之力而转起故”,这在果定路中于果速行中是明显的。其余在此应当容易理解。
132. Kiccasaṅgahe. Tasmiṃ parikkhīṇeti sambandho. ‘‘Kammassā’’ti kammantarassa. Cutassa sattassa abhinibbattīti sambandho. ‘‘Bhavantarādippaṭi sandhāna vasenā’’ti bhavantarassa ādikoṭiyā paṭisandhāna vasena. Bhavasantānassa pavattīti sambandho. Kathaṃ pavattīti āha ‘‘yāva taṃ kammaṃ’’tiādiṃ. ‘‘Avicchedappavatti paccayaṅgabhāvenā’’ti avicchedappavattiyā padhāna paccaya saṅkhātena aṅgabhāvena. Etena bhavaṅgapade aṅgasaddassa atthaṃ vadati . Tenāha ‘‘tassahī’’tiādiṃ. ‘‘Tassā’’ti bhavaṅgassa. Āvajjanaṃ āvaṭṭananti eko vacanattho. Taṃ vā āvajjetīti eko. ‘‘Taṃ’’ti citta santānaṃ. Āvaṭṭati vā taṃ etthāti eko. Āvaṭṭati vā taṃ etenāti eko. ‘‘Taṃ’’ti citta santānaṃ. Āvajjeti vāti eko. ‘‘Voṭṭhabbanaṃ’’ti vi-ava-ṭhapanaṃti padacchedo. Vibhāvani vicāraṇāyaṃ. ‘‘Ekāvajjana parikamma cittato’’ti maggena vā abhiññāya vā ekaṃ samānaṃ āvajjanaṃ assāti viggaho. Tassaṃ vīthiyaṃ ‘āvajjanaṃ, parikammaṃ, upacāro, anulomaṃ, gotrabhū,ti ettha parikamma javanacittaṃ idha parikamma cittanti vuttaṃ. ‘‘Tānī’’ti maggā bhiññājavanāni. ‘‘Tatthā’’ti tasmiṃ vibhāvani pāṭhe. ‘‘Dīghaṃ addhānaṃ’’ti sakalarattiyaṃ vā sakala divasaṃ vā niddokkamana vasena dīghaṃ kālaṃ. Sesamettha suviññeyyaṃ. ‘‘Paṭisandhiyāṭhānaṃ’’ti paṭisandhikiccassa ṭhānaṃ. Kālohi nāma visuṃ cittassa ārammaṇa bhūto eko paññatti dhammoti etena kālo nāma sabhāvato avijjamānattā kathaṃ kiccānaṃ pavattiṭṭhānaṃ nāma sakkā bhavitunti imaṃ āsaṅkaṃ visodheti. ‘‘Itarathā’’ti tathā aggahetvā aññathā kiccaṭṭhānānaṃ abhede gahite satīti attho. ‘‘Sayaṃ somanassa yuttaṃpī’’ti kadāci sayaṃ somanassa yuttaṃpi. ‘‘Taṃ’’ti somanassa santīraṇaṃ. ‘‘Laddhapaccaya bhāvenā’’ti laddhaanantara paccayabhāvena. ‘‘Āsevana bhāva rahitaṃ pī’’ti āsevana guṇa rahitampi. Tañhi āsevana paccaye paccayopi na hoti, paccayuppannampi na hotīti. ‘‘Parikamma bhāvanā balena ca pavattattā’’ti idaṃ phalasamāpatti vīthiyaṃ phalajavanesu pākaṭaṃ. Sesametthasubodhameva.
133133. 在“门之摄”中。“由镜片所造”,意思是用镜片做成的。“正是两”,就是只有两扇门。“因与城门相似”,就是与城门相似。“由业之差别及大种之差别所成就”——这里拆解为:由业之差别和大种之差别而成就。转向等以及路心,也执取。“于彼”,就是在那个眼。“那个眼本身就叫做眼门”,这是关联。“它们二者”,就是色相和转向等路心二者。“于所缘与能缘之状态现起”——这里,色相成为所缘状态而现起,指的是来到眼的范围内呈现;转向等成为能缘状态而现起,指的是以那些相为所缘。“因成为面路故”,就是因为成为面路。这样开示了“门”这个词的作具格用法之后,现在用“或者”等来开示依处格的用法。“诸色”,就是诸色相。“眼本身就是眼门”——以此显示“眼就是门,称为眼门”这种限定复合词。所说的因,就是前面在“心之摄”中“意门转向”那里已经说过的。全部八十九种心,都叫做意门。正如《殊胜义论》中说:这个叫做意的东西,不能说它不是意门。“唯是结生门”,就是只属于结生有的业生门。“而在此”,就是在这部摄论中。以及那证成的语句,这是关联。“在那里”,就是在《显扬疏》中。“就在那里,那才是合适的”,就是在那个巴利文句里,那证成的语句才是合适的。另外两个条件,这是关联。“‘意以及’这里”,就是在“意以及诸法,生起意识”这个句子中“意以及”这个词上。在那里,对于速行意识的生起,在四个条件中,“意以及”这里可以得到两个条件:作为门的“有分意”和“转向意”。在“诸法”这个词上,可以得到一个条件,即称为法所缘的。而“以及”这个词,包含了与意识相应的诸蕴。这样就有四个条件。“而在此”,就是在这部义注的语句中。“因为这里只指已现前的条件”,就是通过“缘”这个词的力量,只指那些已现前而存在的条件,在这个巴利文句里就是这个意思。“于离门的状态”,就是按前面所说所缘与能缘的方式而运作的离面路状态。以此说明:不论所缘是否来到面前,不论路心是否生起,都非衡量标准。因为以清净明净的状态,唯离门状态才是标准,这就是所要显示的。“对此应当得出结论”,就是对此应当作出决定。以门的变化为根本的这类作用,那些具有这类作用的(心)。“由业力而成办”,意思是在有情相续中生起。那些具有这种作用的心。在《显扬疏》的读法中,“从称为意门的有分”,就是从称为意门的有分状态。“以不执取其他所缘而不再生起”,就是以结生心所执取的业、业相等所缘放舍之后,在运转时以执取六门中现起的其他所缘而不生起。下面也是以五门转向、眼识、领受、推度、确定、欲界速行、彼所缘等,仅以作用为首来说的。这里,转向、领受等是各种不同作用的名字。“如果”,如果说。“不是”,就不应该说。“因为未曾那样听闻”,因为曾听闻“十九种离门”以及“六门及离门”以及“广大异熟离门”,但没有听闻“有门而离门”。
133. Dvārasaṅgahe. ‘‘Ādāsapaṭṭamayo’’ti ādāsapaṭṭena pakato. ‘‘Dve evā’’ti dve eva dvārāni. ‘‘Dvāra sadisattā’’ti nagara dvāra sadisattā. ‘‘Kammavisesa mahābhūta visesa siddhenā’’ti ettha kammavisesena ca mahābhūta visesena ca siddhoti viggaho. Āvajjanādīni ca vīthi cittāni gaṇhanti. ‘‘Yamhī’’ti yasmiṃ cakkhumhi. Tadeva cakkhu cakkhudvāraṃ nāmāti sambandho. ‘‘Tesaṃ dvinnaṃ’’ti rūpa nimittānañca āvajjanādi vīthicittānañca. ‘‘Visaya visayī bhāvūpagamanassā’’ti ettha rūpa nimittānaṃ visayabhāvassa upagamanaṃ nāma cakkhu maṇḍe āpātāgamanaṃ vuccati. Āvajjanādīnaṃ visayī bhāvassa upagamanaṃ nāma tesaṃ nimittānaṃ ārammaṇa karaṇaṃ vuccati. ‘‘Mukhappathabhūtattā’’ti mukhamaggabhūtattā. Evaṃ dvāra saddassa karaṇa sādhanayuttiṃ dassetvā idāni adhikaraṇa sādhana yuttiṃ dasseti ‘‘athavā’’tiādinā. ‘‘Rūpānaṃ’’ti rūpa nimittānaṃ. ‘‘Cakkhumeva cakkhu dvāra’’nti etena cakkhumeva dvāraṃ cakkhu dvāranti avadhāraṇa samāsaṃ dasseti. ‘‘Kāraṇaṃ vuttamevā’’ti heṭṭhā cittasaṅgahe manodvārāvajjanapade vuttameva. Sabbaṃ ekūna navutividhaṃ cittaṃ manodvārameva nāma hoti. Tathāhi vuttaṃ aṭṭhasāliniyaṃ ayaṃ nāmamano manodvāraṃ nāma na hotīti na vattabboti. ‘‘Upapatti dvāramevā’’ti upapattibhava pariyāpannaṃ kammajadvārameva. ‘‘Idha cā’’ti imasmiṃ saṅgahaganthe ca. Yañca sādhaka vacananti sambandho. ‘‘Tatthā’’ti vibhāvaniyaṃ. ‘‘Tattheva taṃ yuttaṃ’’ti tasmiṃ pāḷippadese eva taṃ sādhaka vacanaṃ yuttaṃ. Itare dve paccayāti sambandho. ‘‘Manañcāti etthā’’ti manañca paṭicca dhamme ca uppajjati manoviññāṇaṃti vākye manañcātipade. Tattha pana javana manoviññāṇassa uppattiyā catūsu paccayesu manañcāti ettha dvārabhūtaṃ bhavaṅgamano ca āvajjana mano cāti dve paccayā labbhanti. Dhamme cāti pade dhammārammaṇa saṅkhāto eko paccayo labbhati. Ca saddena manoviññāṇa sampayuttakkhandhā gayhanti. Evaṃ cattāro paccayā honti. ‘‘Ettha cā’’ti imasmiṃ aṭṭhakathā vacane. ‘‘Sannihita paccayānaṃ eva tattha adhippetattā’’ti paṭicca saddasāmatthiyena āsanne dharamānapaccayānaṃ eva tasmiṃ pāḷivākye adhippetattā. ‘‘Dvārabhāvārahassā’’ti visaya visayīnaṃ vutta nayena pavatti mukhabhāvārahassa. Etena ārammaṇāni āpātaṃ āgacchantu vā, māvā, vīthi cittāni pavattantuvā, māvā, appamāṇaṃ. Pabhassarappasannabhāvena dvārabhāvā rahatā eva pamāṇanti dīpeti. ‘‘Niṭṭhamettha gantabbaṃ’’ti sanniṭṭhānaṃ ettha gantabbaṃ. Dvāravikāra mūlakāni tādisāni kiccāni yesaṃ tāni taṃ kiccavantāni. ‘‘Kammavasena sijjhantī’’ti sattasantāne pavattantīti adhippāyo. Taṃ kiccavantāni cittāni. Vibhāvani pāṭhe ‘‘manodvāra saṅkhāta bhavaṅgato’’ti manodvāra saṅkhāta bhavaṅga bhāvato ca. ‘‘Ārammaṇantaraggahaṇavasena appavattito’’ti paṭisandhi cittena yathā gahitaṃ kammakammanimittādikaṃ ārammaṇaṃ muñcitvā pavattikāle chasu dvāresu āpātāgatassa ārammaṇantarassa gahaṇa vasena appavattito ca. Heṭṭhāpi pañcadvārā vajjana cakkhu viññāṇa sampaṭicchana santīraṇa voṭṭhabbana kāmāvacarajavana tadā rammaṇa vasenātiādinā kiccasīseneva. La. Vutto. Etthahi āvajjana sampaṭicchanādīni kicca visesānaṃ nāmāni honti. ‘‘Ce’’ti ce vadeyya. ‘‘Nā’’ti na vattabbaṃ. ‘‘Tathā assutattā’’ti ekūna vīsati dvāra vimuttānīti ca, cha dvārikāni ceva dvāra vimuttānīti ca, mahaggata vipākāni dvāra vimuttāne vāti ca, sutaṃ. Na pana dvārika vimuttānīti sutaṃ.
134134. 关于所缘的摄类。所谓“软弱之人”,是指因为被疾病压倒,或者被衰老压倒,没有拐杖或绳子就无法站起来、站住、来回走动的人。这样的软弱之人,就会依靠拐杖或绳子。依靠之后,站起来。站住。来回走动。同样地,这里应补上“成为不放开的心”这一句。“来”是指以作所缘的方式,从各处来到。“各别成就”:在“被依靠”这个意思上,“ālambaṇa”(所依)成立;而“ārammaṇa”(所缘)不成立。若在“那些在这里来后而喜住”这个意思上,则“ārammaṇa”(所缘)成立,“ālambaṇa”(所依)不成立。这样一来,同一个词用两种句子来说明就不太妥当。“其他所缘”:指色所缘之外的声音所缘等。“来”:指显现出来,依生起和转起的方式达到现前。“已来”:指已显现,依生起和转起的方式已达到现前。“未来”:这里的“未”字,是依状态而作的否定。凡是因缘和合时具有来性、具有生起习性的法,它现在来、现在已来、现在住于来性,而不说“不来、未已来”——依这个意思,它名为“未来”。但涅槃和施设并不具有来性,所以因为没有来的关联,就不被称为“未来”。因此说“具有生起性”等。说了“那应被审察”之后,以“因为一切……”等显示审察的方式。它们的关联是:当它们处于应被说的立场时。只对具有生起性的有为法而言。对于那些涅槃与施设。“并非如此”:然而这些离门者的所缘并非如此,这是连接。“在那里”:指在那特定的有(生存状态)中。在《显扬疏》中:“如转向的所缘”:如同转向的所缘。成为未被执取的状态。“在一转向路中未被执取的状态,在此并非标准”:六门所执取者,在此不是标准。因为意在另一有中被执取者。“或为离时共通”:意思是并非任何离时者。所谓依教说成立的惯用语:“业、或业相、或趣相,被称为公认的惯用语。未出生的敌王在《桑基迦本生》中也杀父。”因此说“于二有中”。“因为以六门”:以作为工具的六眼等门。“以临死速行”:以作为作者的在临死时转起的六门速行。“非一性”:即非单一性。关联是:凡是所缘。“未被任何一门执取”:在此,从无想有死亡的有情,在欲界结生中的业等所缘,在另一有中未被任何一门执取,这是合理的。为什么?因为在那有中,任何门都不存在。然而,从无色有死亡的有情,在欲界结生中,被认可为趣相之所缘,如何在另一有中未被任何一门执取?它应是被意门执取的。为了澄清这个问难,说“在此,因为于《发趣论》中……”等。从彼处死亡的有情,其欲界结生,对于那欲界结生。其释词是:以现前的趣相为所缘者。欲界结生。应连接:“即使由他人的努力之力,业等也会现前”等。“善加修习者”:指长时间通过僧团义务、塔院义务等,以及通过种种修习业,而善加修习的业与业相。“确实有”:业等的现前确实有。“来”:来到此人界后,确实执取。那时,也以狱卒所示现的种种趣相为所缘而死亡。“她”:指名为蕾瓦提的女人。难道狱卒不能去三十三天界吗?不,他们不能。为什么?为了显示他们是有大神力的夜叉种姓,说“由他们……”等。“多闻天王的使者”:多闻天王的使者。“住于近行定”:因未达安止定,而住于作为近行修习的欲界定。“那些相”:指地遍相等似相。“作为欲界结生的所缘”:指与那些相所缘不同的、任何合适的近行修习业或某种趣相。“执取那些相”:此语显示那些相被临死速行所执取。而那些相因为是施设法,故不成为欲界结生的所缘。“当现前趣相成立时,即已成立”:在那有中已去者,于彼处乃至尽寿应被经验的所缘,在那刹那存续的现前也有。从此增长者,未来也有。其中,当现前者现前时,结生的所缘成就。然而,未来者虽不现前,却类似于被包含在现前者中,这是意旨。依《显扬疏》文,如同现前趣相般呈现于面前,为什么?因为仅由现前趣相即能成办其事,这是意旨。其余此处易解。“因为那些……”等。有些人说。关于“不动者”。因为说“牟尼于何时般涅槃”,所以一切知佛等的般涅槃死心,以寂静相的涅槃为所缘。为了显示“那无论如何也不是欲界所缘”,以此应排除,故说“那些,即使是一切知佛等所生起的……”等。“出世间法”等中。“那些”:指十二不善心及八与智不相应的善、唯作速行。不得定者凡夫不能缘取广大定,故说“与施设一起的欲界所缘”。“那些或”:即与智相应的欲界善心。得定者,即那些与智相应的欲界善心。下分果位者,即那些自己证得的道、果、涅槃所缘。“希望得定”:作愿“愿我未来成为得定者”。“他们亦”:那些凡夫亦。“它们”:那些出世间法。“经验”:即达到。在《九集》中:在《增支部·九集》中。其余一切皆易解。
134. Ārammaṇa saṅgahe. ‘‘Dubbala purisenā’’ti gelaññābhibhūtattā vā jarābhibhūtattā vā daṇḍena vā rajjukena vā vinā uṭṭhātumpi patiṭṭhātumpi aparāparaṃ gantumpi asakkontena dubbala purisena daṇḍakaṃ vā rajjukaṃ vā ālambiyati. Ālambitvā uṭṭhāti. Patiṭṭhāti. Aparāparaṃ gacchati. Evameva. Amuñca mānehi hutvāti pāṭhaseso. ‘‘Āgantvā’’ti ārammaṇa karaṇa vasena tato tato āgantvā. ‘‘Visuṃ siddhānī’’ti ālambiyatīti etasmiṃ atthe sati, ālambaṇanti sijjhati. Ārammaṇanti na sijjhati. Tāni ettha āgantvā ramantīti etasmiṃ atthe sati, ārammaṇanti sijjhati. Ālambaṇanti na sijjhati. Evañca sati ekaṃ padaṃ dvīhivākyehi dassanaṃ na sundaranti. ‘‘Aññāni ārammaṇānī’’ti rūpārammaṇato aññāni saddārammaṇādīni. ‘‘Āgacchatī’’ti āvibhāvaṃ gacchati, uppādappavatti vasena paccakkhabhāvaṃ pāpuṇāti. ‘‘Āgacchitthā’’ti āvibhāvaṃ gacchittha, uppādappavatti vasena paccakkhabhāvaṃ pāpuṇittha. ‘‘Anāgataṃ’’ti ettha na kāro avatthā vasena paṭisedho. Yo dhammo paccaya sāmaggiyaṃ sati āgamana jātiko uppajjana sīlo. So eva idāni āgacchati, idāni āgacchittha, idāni āgamana jātiyaṃ ṭhito, nāgacchati nāgacchitthāti iminā atthena so anāgato nāma. Nibbāna paññattiyo pana āgamana jātikā na honti. Tasmā āgamanappasaṅgābhāvato anāgatāti na vuccantīti. Tenāha ‘‘uppāda jātikā’’tiādiṃ. ‘‘Taṃ vicāretabbaṃ’’ti vatvā vicāraṇākāraṃ dasseti ‘‘sabbepihī’’tiādinā. Te yadā vattabba pakkhe tiṭṭhantīti sambandho. Uppāda jātikānaññeva saṅkhata dhammānaṃ. Tāsaṃ nibbāna paññattīnaṃ. ‘‘Na tathā imesaṃ’’ti imesaṃ dvāra vimuttānaṃ ārammaṇaṃ pana tathā na hotīti yojanā. ‘‘Tatthā’’ti tasmiṃ bhava visese. Vibhāvanipāṭhe ‘‘āvajjanassaviyā’’ti āvajjanassa ārammaṇaṃ viya. Aggahitameva hutvā. ‘‘Ekavajjana vīthiyaṃ aggahita bhāvo idha na pamāṇa’’nti cha dvāraggahitanti idha appamāṇaṃ. Bhavantare gahitassa adhippetattā. ‘‘Kālavimutta sāmaññaṃ’’vāti yaṃ kiñcikāla vimuttaṃ vā na hotīti adhippāyo. Āgamasiddhi vohāro nāma ‘‘kammanti vā, kammanimittanti vā, gati nimittanti vā, pasiddho vohāro vuccati. Ajāta satturājā saṅkiccajātakepi pitaraṃ māreti. Tasmā ‘‘dvīsubhavesū’’ti vuttaṃ. ‘‘Cha hi dvārehī’’ti karaṇa bhūtehi chahi cakkhādi dvārehi. ‘‘Maraṇāsanna javanehī’’ti kattu bhūtehi maraṇāsanne pavattehi cha dvārika javanehi. ‘‘Anekaṃ sabhāvaṃ’’ti anekanta bhāvaṃ. Yañhi ārammaṇanti sambandho. ‘‘Kenaci dvārena aggahitameva hotī’’ti ettha asaññī bhavato cutānaṃ sattānaṃ kāmapaṭisandhiyā kammādi ārammaṇaṃ bhavantare kenaci dvārena aggahitanti yuttaṃ. Kasmā, tasmiṃ bhave kassacidvārasseva abhāvato. Arūpabhavato cutānaṃ pana kāmapaṭisandhiyā gati nimitta sammataṃ ārammaṇaṃ kathaṃ bhavantare kenaci dvārena aggahitaṃ bhaveyya, manodvāraggahitameva bhaveyyāti imaṃ codanaṃ visodhetuṃ ‘‘ettha ca yasmā paṭṭhāne’’tiādi vuttaṃ. Tato cutānaṃ sattānaṃ yā kāmapaṭisandhi, tassākāmapaṭi sandhiyā. Paccuppannaṃ gatinimittaṃ ārammaṇaṃ etissāti viggaho. Kāmapaṭisandhi. Paresaṃ payoga balenāpi kammādīnaṃ upaṭṭhānaṃ nāma hotītiādinā yojetabbaṃ. ‘‘Suṭṭhu āsevitānaṃ’’ti cirakālaṃ saṅgha vatta cetiyavatta karaṇādivasena taṃ taṃ bhāvanā kammavasena ca suṭṭhu āsevitānaṃ kammakammanimittānaṃ. ‘‘Hoti yevā’’ti kammādīnaṃ upaṭṭhānaṃ nāma hotiyeva. ‘‘Āgantvā’’ti imaṃ manussa lokaṃ āgantvā gaṇhantiyeva. Tadāpi nirayapālehi dassitaṃ taṃ taṃ gati nimittaṃ ārammaṇaṃ katvā cavanti. ‘‘Taṃ’’ti revatiṃ nāma itthiṃ. Nanu nirayapālā nāma tāvatiṃsā bhavanaṃ gantuṃ na sakkuṇeyyunti. No nasakkuṇeyyuṃ. Kasmā, mahiddhika yakkha jātikattāti dassetuṃ ‘‘tehī’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Vessavaṇa dūtā’’ti vessavaṇamahārājassa dūtā. ‘‘Upacārajjhāneṭhatvā’’ti appanājhānaṃ apattatāya upacārabhāvanābhūte kāmāvacarajjhāneṭhatvā. ‘‘Tāneva nimittānī’’ti pathavīkasiṇa nimittādīni paṭibhāga nimittāni. ‘‘Kāmapaṭisandhiyā ārammaṇaṃ’’ti tehi nimittārammaṇehi aññaṃ upacāra bhāvanā kammaṃ vā yaṃ kiñci anurūpaṃ gati nimittaṃ vā. ‘‘Tāneva nimittāni gahetvā’’ti vacanena tāni nimittāni maraṇāsanna javanehi gahitānīti dasseti. Tāni ca paññatti dhammattā kāmapaṭisandhiyā ārammaṇaṃ na hontīti. ‘‘Paccuppannagati nimitte siddhe siddhamevā’’ti tasmiṃ bhave gatassa tattha yāvajīvampi anu bhavitabbaṃ ārammaṇaṃ nāma tasmiṃ khaṇe dharamānaṃ paccuppannampi atthi. Tato vaḍḍhamānaṃ anāgatampi atthi. Tattha paccuppanne upaṭṭhahante paṭisandhiyā ārammaṇaṃ sampajjati. Anāgataṃ pana anupaṭṭhahantampi paccuppanne antogadhasadisaṃ hotīti adhippāyo. Vibhāvani pāṭhena ca paccuppanna gatinimittaṃ viya āpātamāgataṃ, kasmā, paccuppanna gati nimitteneva kicca siddhito-ti adhippāyo. Sesamettha subodhaṃ. ‘‘Tānihī’’tiādīsu. Keci vadanti. Anejosanti mārabbha. Yaṃ kālamakarīmunīti vuttattā sabbaññu buddhādīnaṃ parinibbāna cuti cittaṃ santi lakkhaṇaṃ nibbānaṃ ārammaṇaṃ karotīti. Taṃ sabbathāpi kāmāvacarā lambaṇā nevāti iminā apanetabbanti dassetuṃ ‘‘tā nihi sabbaññu buddhānaṃ uppannāni pī’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Lokuttara dhammā’’tiādīsu. ‘‘Tānī’’ti dvādasā kusala cittāni aṭṭhañāṇa vippayutta kusala kriya javanāni ca. Ajjhāna lābhino puthujjanā mahaggatajjhānānipi ālambituṃ na sakkontīti vuttaṃ ‘‘paññattiyā saha kāmāvacarā rammaṇānī’’ti. ‘‘Tāne vā’’ti ñāṇa sampayutta kāma kusalāni eva. Jhānalābhīnaṃ tāneva ñāṇa sampayuttakāma kusalāni. Heṭṭhima phalaṭṭhānaṃ tāneva attanā adhigata maggaphala nibbānā rammaṇāni. ‘‘Jhānāni patthentī’’ti āyatiṃ jhānalābhino bhaveyyāmāti patthanaṃ karonti. ‘‘Tesaṃ pī’’ti tesaṃ puthujjanānampi. ‘‘Te’’ti te lokuttara dhammā. ‘‘Anubhontī’’ti sampāpuṇanti. ‘‘Navanipāte’’ti aṅguttara nikāye navanipāte. Sesaṃ sabbaṃ suviññeyyameva.
135135. 在《依处摄》中。“依处”指的是特定的依止。那些作为依止的依处,对于拥有它们的事物来说,就是以它们为依处的事物。“而他们的论说中‘ca’也不成立”,意思是在他们的主张中,“ca”也不成立。因为确实不存在一种叫做“不省略语干且构成相违释复合词”的词。“应从前面的词中引取”,就是应按照“眼依处和耳依处”等方式来引取。复合词则不成立,因为从复合词中取出一部分放到别处是不成立的。所谓无词尾变化的表述,就是本来应该说“眼、耳、鼻、舌、身、心、依处”,却在前面的词中作无词尾变化的表述。如果这样的话,“依处”这个词和“ca”这个词都可以从前面的词中引取。由欲贪所支配、所主宰的欲界业所生的,就是由欲贪所支配的业所生的。“对色等的受用”,就是对色等五种欲乐的受用。“即使是微小的业”,就是指一切欲界业。“正在圆满”,就是正在完全充满。眼被称为见无上。耳被称为闻无上。在一切见的作用中,以见佛的那一天能生起无上的见,所以叫见无上。同样,在闻无上中,也应该说以听闻四圣谛法的那一天。所谓“在内、外的相续中”,就是在内在相续和外在相续中。“在清净中”,就是远离任何光明和黑暗。因为光明是一种色的差别,黑暗也是这样,而它们在那里并不存在。“在这个摄中”,就是在依处摄中。殊胜的知就是了知,而那种了知在三意界中不存在,所以说“因为了知作用不存在”。转向的作用是什么?只是作意而已。领受的作用,也只是领受由五识所取来的五种所缘而已。因此说“殊胜了知的作用不存在”。见、闻、嗅、尝、触,这些作用是少许殊胜了知的作用,所以说“以现量见的那一天”等。它们有少许殊胜了知的作用,因此被称为五识。然而,其余的推度等则名为意识界,这是关联。难道不是以思虑之义为意、以了知之义为识而说时,与五识没有差别吗?因此说“即具有极殊胜了知的界,这是意思”。即使如此,这个意思并不能通过声音的用法成立,而是随意愿所说的,所以说“同义词”等。以此显示:这个意思正是通过声音的用法成立的,并非随意愿而说。“在差别复合词中”,就是在“意且是识,所以是意识”这样的持业释复合词中。“句处”,这里“句”和“处”都是原因的意思,所以是同义词。说“句且是处”时,可以知道是极因的意思。同样,如“苦苦”、“色色”、“王王”、“天天”等。“在某处可见且成立”,实际意思是:并非在某处可见,即使在某处可见,也不成立。“意之识”,这里应该从结生心开始直到死心之间,把一切心相续按七识界来区分后解说其义。五门转向和领受两者,因为只是意界所以名为意。五识只是识。其余一切识,以“意之识”的意思而名为意识。其中,“意之识”,或者指作为无间缘的意的缘生识。这里,领受两者名为缘之意。从推度开始直到门间,在五门转向未到来之间,一切意识相续名为缘生识。再者,“意之识”,指作为缘生意的意的缘识。这里,五门转向名为缘生意,其前一切意识相续名为缘之意。其余容易理解。在“其余等”中。“令成就意识界性”,就是其余诸法也名为意识界,而且确实依于心所依处而转起,如此令那些诸法成就意识界性,并加以说明,就是善为开显的意思。然而,在这里等。“在圣典中”,就是在《根相应》圣典中。只在第二禅中说无余灭尽,可能会有矛盾。怎样矛盾?如果说无碍的依处即所触不存在,那它在初禅之前就应该已经灭尽了。如果它在第二禅近行中还能生起,那初禅也应该已经退失了。如果初禅退失,第二禅也不能生起。这样就有矛盾。“就是前面的原因”,就是无碍依处的所触不存在这个原因。所谓他人音声,是声闻弟子获得正见的主要缘,而它在无色有中不存在。所谓法现观,就是对四圣谛法的通达,诸佛和独觉佛是自觉者,不依他人音声而通达法,而他们在那里不生起。“以离色欲的修习”,就是以离色欲的修习力。对于他们的色界心。“因为善超越”,就是以断除对它们的欲求而善超越。其余一切容易理解。
135. Vatthusaṅgahe. ‘‘Vatthū’’ti nissaya viseso vuccati. Tāni nissaya vatthūni yesaṃ tāni tabbatthukāni. ‘‘Tesañca saddo na yujjatī’’ti tesaṃ vāde ca saddo na yujjati. Na hi alutta ca kāraṃ dvanda padaṃ nāma atthīti. ‘‘Pubbapadesu ānetabbo’’ti cakkhu vatthu ca sotavatthu cātiādinā ānetabbo. Samāsa padaṃ na yujjati. Na hi samāsa padato eka desaṃ aññattha ānetuṃ yujjatīti. Avibhattika niddeso nāma cakkhuṃ, sotaṃ, ghānaṃ, jivhā, kāyo, hadayaṃ, vatthu cāti vattabbe pubbapadesu avibhattika niddeso. Evañcasati vatthu saddo ca saddo ca pubbapadesu ānetuṃ labbhantīti. Kāmataṇhāya adhīnena āyattena kāmāvacara kammena nibbattā kāmataṇhādhīna kamma nibbattā. ‘‘Rūpādīnaṃ paribhogo’’ti rūpādīnaṃ pañcakāmaguṇānaṃ paribhogo. ‘‘Parittakammaṃ pī’’ti sabbaṃ kāmāvacara kammampi. ‘‘Pūrayamānaṃ’’ti paripūrentaṃ. Cakkhu dassanānuttariyaṃ nāma. Sotaṃ savanānuttariyaṃ nāma. Sabbesaṃ dassana kiccānaṃ majjhe buddha dassanā divasena anuttaraṃ dassanaṃ janetīti dassanānuttariyaṃ. Evaṃ savanānuttariyepi catusacca dhammassavanā divasenāti vattabbaṃ. ‘‘Ajjhatta bahiddha santā nesu pī’’ti ajjhatta santānepi bahiddha santānepi. ‘‘Suddhe’’ti kenaci ālokena ca andhakārena ca virahite. Āloko hi eko rūpa viseso. Tathā andhakāro ca. Te ca tattha natthi. ‘‘Imasmiṃ saṅgahe’’ti vatthu saṅgahe. Visiṭṭhaṃ jānanaṃ vijānanaṃ. Tañca vijānanaṃ tīsu manodhātūsu natthīti vuttaṃ ‘‘vijānana kiccābhāvato’’ti. Āvajjana kiccaṃ kimetanti, manasikāra mattaṃ hoti. Sampaṭicchana kiccañca pañcaviññāṇehi yathā gahitāneva pañcārammaṇāni sampaṭicchana mattaṃ hoti. Tenāha ‘‘visesajānana kiccāni na hontī’’ti. Dassanaṃ, savanaṃ, ghāyanaṃ, sāyanaṃ, phusana, nti imāni kiccāni thokaṃ visesa jānana kiccāni hontīti vuttaṃ ‘‘paccakkhato dassanā divasenā’’tiādiṃ. Thokaṃ visesa jānana kiccāni honti. Tasmā tāni pañcaviññāṇānīti vuttāni. Avasesā pana santīraṇādayo manoviññāṇadhātuyo nāmāti sambandho. Nanu mananaṭṭhena mano ca taṃ vijānanaṭṭhena viññāṇañcāti vuttepi pañcaviññāṇehi viseso natthīti āha ‘‘atissaya visesa jānana dhātuyoti attho’’ti. Evaṃ santepi so attho saddayuttiyā siddho na hoti. Yadicchā vasena vutto hotīti āha ‘‘pariyāya padānaṃ’’tiādi. Etena so attho saddayuttiyā eva siddho. Na yadicchāvasena vuttoti dasseti. ‘‘Visesana samāse’’ti mano ca taṃ viññāṇañcāti manoviññāṇanti evarūpe kammadhāraya samāse. ‘‘Padaṭṭhānaṃ’’ti ettha padanti ca ṭhānanti ca kāraṇattha vacanāni, tasmā pariyāya saddā nāma. Padañca taṃ ṭhānañcāti vutte atissaya kāraṇanti attho viññāyati. Tathā dukkha dukkhaṃ, rūpa rūpaṃ, rāja rājā, devadevotiādīni. ‘‘Katthaci dissati yujjati cā’’ti na hi katthaci dissati ca. Sacepi katthaci disseyya, na hi yujjati cāti attho. ‘‘Manaso viññāṇaṃ’’ti ettha paṭisandhi cittato paṭṭhāya yāvacuti cittā antare sabbaṃ citta santānaṃ satta viññāṇa dhātūnaṃ vasena vibhāgaṃ katvā attho vattabbo. Pañcadvārā vajjanañca sampaṭicchana dvayañca manodhātu mattattā mano nāma. Pañcaviññāṇāni viññāṇa mattāni nāma. Avasesāni sabbāni viññāṇāni manassa viññāṇanti atthena manoviññāṇāni nāma. Tattha ‘‘manassa viññāṇaṃ’’ti anantara paccaya bhūtassa vā manassa paccayuppanna bhūtaṃ viññāṇaṃ. Ettha sampaṭicchana dvayaṃ paccayamano nāma. Santīraṇato paṭṭhāya yāva dvārantare pañcadvārā vajjanaṃ nāgacchati, tāva antare sabbaṃ manoviññāṇa santānaṃ paccayuppanna viññāṇaṃ nāma. Puna ‘‘manassa viññāṇa’’nti paccayuppanna bhūtassa manassa paccaya bhūtaṃ viññāṇaṃ. Ettha pañcadvārā vajjanaṃ paccayuppanna mano nāma. Tato pure sabbaṃ manoviññāṇa santānaṃ paccaya mano nāma. Sesaṃ suviññeyyaṃ. Avasesāpanātiādīsu. ‘‘Manoviññāṇadhātu bhāvaṃ sambhāvetī’’ti avasesā pana dhammā manoviññāṇadhātu ca nāma honti, hadaya vatthuñca nissāyayeva vattantīti evaṃ tesaṃ dhammānaṃ manoviññāṇadhātu bhāvañca sambhāveti, vaṇṇeti. Suṭṭhu pakāsetīti attho. Ettha panātiādīsu. ‘‘Pāḷiyaṃ’’ti indriya saṃyutta pāḷiyaṃ. Dutīyajjhāne eva aparisesa nirodha vacanaṃ viruddhaṃ siyā. Kathaṃ, sace paṭigho anīvaraṇā vattho nāma natthi. Pathamajjhānato pubbe eva so niruddho siyā. Atha dutīyajjhānupacārepi so uppajjeyya, pathamajjhānampi parihīnaṃ siyā. Tasmiṃ parihīne sati, dutīyajjhānampi nuppajjeyya. Evaṃ viruddhaṃ siyā. ‘‘Purima kāraṇamevā’’ti anīvaraṇā vatthassa paṭighassa abhāvatoti kāraṇaṃ eva. Paratoghoso nāma sāvakānaṃ sammādiṭṭhippaṭilābhāya padhāna paccayo hoti. So ca arūpabhave natthi. Dhammābhisamayo nāma catusacca dhammappaṭivedho, buddhā ca pacceka sambuddhā ca sayambhuno parato ghosena vinā dhammaṃ paṭivijjhanti. Te ca tattha nuppajjanti. ‘‘Rūpavirāga bhāvanāyā’’ti rūpavirāga bhāvanā balena. Tesaṃ rūpāvacara cittānaṃ. ‘‘Samatikkantattā’’ti tesu nikantippahānavasena suṭṭhu atikkantattā. Sesaṃ sabbaṃ suviññeyyaṃ.