色摄胜义灯
Rūpa saṅgaha paramatthadīpanī
156156. 这样,用分类和转起这两种方式显示了心和心所之后,现在要按它们生起的样子来显示色法,所以说了开头的偈颂。其中,“此有量”意思是“这是它的量”,因此就是“如此量”。或者,这也是一个虚词。“hi”这个词是用来补足句子的。“分类与转起”就是分类和转起。与这些一起转起的,就叫作“具分类与转起者”。连接起来就是:到此为止,具分类与转起的心、心所法已经被我分析了。现在要说色法。“简略说”就是略说、陈述、总说。对已经总说的色法再加以分别,就是“分别”。色法依它而生起,所以叫“生起因”,也就是业等。“部分”叫作支分。它们进入、并入其中,所以叫“聚”,就是聚集的意思。“按转起次第”就是按生起次第。“大种”:由自相和具足支分而成为大、显现出来。因为它们确实从自性上就成为大并且显现出来,所造色依止于它们。
156. Evaṃ cittacetasike dvīhi pabhedappavattīhi dassetvā idāni yathānuppattaṃ rūpaṃ dassento ādigātha māha. Tattha etaṃ parimāṇaṃ assāti ettāvaṃ. Tena ettavatā. Nipātapadaṃvā etaṃ. Hi saddo padapūraṇe. Pabhedoca pavattica pabhedappavattiyo. Tāhi saha ye vattanti te sappabhedappavattikā. Ettāvatā sappabhedappavattikā cittacetasikā dhammā mayā vibhattā. Idāni rūpaṃ pavuccatīti yojanā. Saṅkhepato uddisanaṃ kathanaṃ samuddeso. Samuddiṭṭhassa rūpassa puna vibhajanaṃ vibhāgo. Samuṭṭhāti rūpaṃ etenāti samuṭṭhānaṃ. Kammādi. Kalā vuccanti avayavā. Tā appenti pavisanti etthāti kalāpo. Piṇḍīti attho. Pavattikkamatoti uppattikkamato. Salakkhaṇato sasambhāratoca mahantāni hutvā bhavanti pātubhavantīti mahābhūtāni. Tāni hi attano sabhāvatopi mahantānieva hutvā pātubhavanti upādārūpāni upādāyāti.
不过在《阿毗达摩义广释》和《大复注》里,
[175] Vibhāvaniyaṃ pana mahāṭīkāyañca
这是就“以具足支分的界为根据”而说的。这种说法站不住脚。
‘‘Sasambhāradhātuvasenāti’’ vuttaṃ. Taṃ anupapannaṃ.
确实不能只因为事物有组成部分,就说它们这种称呼能够成立。而且,如果没有自相意义上的“大”,它们也不可能仅凭有组成部分就成立“大”这个性质。所以,它们在根所系或非根所系的相续中,比如大地、山岳那样,或者在海里像鱼、龟那样,由有组成部分而成立的大,也应该看作是以自相之大为根本的。所谓“大种”,就像世间把魔术师叫做“大种”,因为以迷惑人的方式来说,或者像在进入、执取时,以不可思议之处为意义而称为夜叉等,或者以欺骗之义而称为夜叉女等;正是以这个意义,因为与它们相似,这些也被称为“大种”。在两种情况下,“大而非实有,或者奇异”这个词源解释都是成立的。
Na hi sasambhāravatthuvaseneva tesaṃ ayaṃ vohāro pavattoti sakkā vattuṃ. Naca salakkhaṇato mahattena vinā tesaṃ sasambhārato mahattaṃnāma sambhavatīti. Tasmā yaṃ tesaṃ indriyānindriyabaddhasantānesu pathavipabbatādivasena samudde macchakacchapādivasena sasambhārato mahattaṃ. Taṃpi salakkhaṇamahattamūlakamevāti daṭṭhabbaṃ. Mahābhūtātivā loke visaṃvāda kaṭṭhena māyākārāvā āvisanagahaṇesu acinteyyaṭṭhānaṭṭhena yakkhādayovā vañcakaṭṭhena yakkhiniyovā vuccanti. Tenevaṭṭhena tehi sadisattā imānipi mahābhūtāviyāti mahābhūtāni. Ubhayatthapica mahantāni abhūtāni abbhutānivā etesūti nibbacanaṃ yujjatiyeva.
另外,关于《广释》
[176] Vibhāvaniyaṃ pana
把夜叉女单独拿出来作为一个譬喻,说“就像夜叉女等那样,以可爱的容貌和身形等欺骗众生;同样,这些大种以显现可爱的男女形象等方式欺骗众生,所以说是‘大而非实有’,也就是大种。”这种说法与义注并不一致。
Yakkhiniṃ visuṃ upamāmattaṃ katvā ‘‘manāpavaṇṇasaṇṭhānā dīhivā sattānaṃ vañcikā yakkhinīādayo viya manāpa itthipurisarūpadassanādinā sattānaṃ vañcakattā mahantāni abhūtāni etesūti mahābhūtāti’’ vuttaṃ. Taṃ aṭṭhakathā ya na sameti.
在注释书中,对“大种通称”这个词作详细解释时,就在广释中把魔术师、夜叉、夜叉女这三者称为大种。至于“四种大种”,是表示业格意义的属格。“依止”就是坚固地依靠。“转起”是应补足的文句。或者,应该把“依止色”看作复合词。
Aṭṭhakathāyañhi mahābhūtasāmaññatoti padassa vitthāre eva māyākāro yakkho yakkhinīti tayo mahābhūtā vuttāti. Catunnañcamahābhūtānanti upayogatthe sāmivacanaṃ. Upādāyāti daḷhaṃ nissāya. Pavattanti pāṭhaseso. Upādāya rūpantivā samāsapadaṃ daṭṭhabbaṃ.
不过在《广释》里
[177] Vibhāvaniyaṃ pana
所谓:“依靠而生起的色,就是所造色。”但在这里,这个说法并不适用。
‘‘Upādāya pavattaṃ rūpaṃ upādārūpanti’’ vuttaṃ. Taṃ idha na yujjati.
在这段文本里,任何地方都看不到缺少字母“y”的情况。正如《根本复注》中说:upādāyati 就是依止,所以叫 upādāyaṃ。又说:那本身就是色。pathavī 的意思是承载。它以俱生色的立足处这种方式显现、现起,这就是它的含义。或者说,pathavī 是广大之后生起。它以种种方式被称扬,因为它是所有色聚的依止。这地是它们的依止、立足处、基础、大地、元素等等,以种种功德之名被称扬,所以叫 pathavī。它本身以没有有情、没有命我的意义而成为界,所以叫 pathavīdhātu。āpo 的意思是到达,遍满俱生色而住立;或者令它们增长,很好地滋养、壮大。或者令它们不散乱而强力地保护、守护;或者像饮者一样把它们收摄、聚合,所以叫 āpo。它本身就是界,所以叫 āpodhātu。tejo 的意思是锐利,以锐利的状态,好像在俱生法中间闪耀、照亮;或者使俱生法锐利、有力,令它们具有锐利的力量;或者令它们成熟、加热,所以叫 tejo。它本身就是界,所以叫 tejodhātu。vāyo 的意思是吹动、移动,以成为移动到其他处所之因的状态,令元素聚合体移动到其他处所。或者,vāyo 的意思是吹动,令俱生法不落下而持运。它本身就是界,所以叫 vāyodhātu。其中,地以坚硬为相,水以粘结为相,火以暖热为相,风以支持为相。这里可能会有人问:为什么说地以坚硬为相?难道它也有柔软的状态吗?确实如此。然而,即使处于柔软状态,相对于其余三界,它仍然只被算作坚硬。正是由于相互比较,才有“这是柔软的,这是坚硬的”。因此,柔软与坚硬就像长短一样,没有固定性。因为即使处于柔软状态,遇到比它更柔软的,就成了名为坚硬的;即使坚硬,遇到比它更坚硬的,就成了名为柔软的。说水以粘结为相。有人可能说:如果水的粘结在自然水中是极度的,那么自然水就应该是凝结、成块的。并非如此。因为在那里,应被粘结的地界过于微弱;只有在土地强而有力的地方,水才更牢固地粘结。说火以暖热为相。如果这样,寒冷状态岂不就不是火了吗?并非如此。因为“暖热”之名,是指燃烧、破坏、令成熟、令到达变化的状态。寒冷状态也燃烧、破坏、令到达那种状态。而且《根本复注》中说:火本身就是冷。因为在降雪时节等情况下,可见冷有成熟的作用。说风以支持为相。有人可能说:在坚硬、坚固的石柱等处,风并不存在。并非如此。因为在那里,地获得了与自己俱生的风的支持,达到强力、达到更稳固之后而持运。cakkhu 的意思是看。它告知平与不平,因为它是认知平与不平的根源。或者,它享受色,因为对已来到面前的色不拒绝。或者,它令那色明显,这是其含义。sota 的意思是听。或者,他们听、被听,因此称为 sota。ghāna 的意思是嗅。或者,他们以此嗅、被嗅,所以叫 ghāna。以命为因的味,称为命。由于倾向于它,它召唤它,所以叫 jivhā。或者,它持运命,或者他们以此持运、令命延续,因为成就了命的生计,所以叫 jivhā。或者,胜与败称为 jīti。它持运这两者,或者他们以此持运这两者,所以叫 jivhā。这是指带有辅件的舌。正如所说——
Na hi imasmiṃ pāṭhe katthaci yakāraviraho diṭṭho. Tathā hi mūlaṭīkāyaṃ upādāyati nissayatīti upādāyaṃ. Tameva rūpantipi vuttaṃ. Pathayatīti pathavī. Sahajātarūpānaṃ patiṭṭhāna bhāvena pakkhāyati upaṭṭhātīti attho. Puthu mahantī hutvā jāyatītipi pathavī. Pakārena thavīyati sabbesaṃ rūpasambhārānaṃ adhiṭṭhānattā. Ayaṃ tesaṃ adhiṭṭhānā patiṭṭhānā vatthubhūtā bhūmi bhūtātiādinā nānāppakārena guṇapadena abhitthavīyatīti pathavī. Sāeva nisattanijīvaṭṭhena dhātūti pathavīdhātu. Āpeti sahajātarūpāni byāpetvā tiṭṭhati, appāyati vā tāni suṭṭhu brūheti vaḍḍhetīti āpo. Tānivā avippakiṇṇāni katvā bhuso pāti rakkhati, pivativā vivanto viya tāni saṅgaṇhati sampiṇḍetīti āpo. Soyeva dhātūti āpodhātu. Te jati tikkhabhāvena samujjalanto viya sahajātadhammānaṃ majjhe pakāsati, tejetivā niseti sahajātadhamme tikkhathāma bale karoti, paripācetivā usmāpetīti tejo, so eva dhātūti tejodhātu. Vāyati samīreti desantaruppatti hetubhāvena bhūtasaṅghāṭaṃ desantaraṃ gametīti vāyo. Vāyati vā sahajātadhamme apatamāne katvā vahatīti vāyo. Soeva dhātūti vāyodhātu. Tattha kakkhaḷalakkhaṇā pathavī. Ābandhanalakkhaṇo āpo. Uṇhattalakkhaṇo tejo. Vitthambhanalakkhaṇo vāyo. Ettha siyā, kasmā pathavī kakkhaḷalakkhaṇāti vuttā. Nanu sā mudubhūtāpi hotīti. Saccaṃ, mudubhūtāpi pana sā sesabhūtattayaṃ upādāya kakkhaḷā tveva saṅkhyaṃ gacchati. Aññamaññaṃ upādāyeva pana ayaṃmudu ayaṃ kakkhaḷāti bhavati. Teneva mudukakkhaḷānaṃ dīgharassānaṃ viya anavaṭṭhānatā hoti. Mudubhūtāpi hi tato mudutaraṃ patvā kakkhaḷānāma jātā. Kakkhaḷāpi kakkhaḷataraṃ patvā mudubhūtānāma jātāti. Ābandhanalakkhaṇo āpoti vutto. Soca pakatiudake adhimattoti pakatiudakaṃ baddhaṃ ghanībhūtameva siyāti ce. Na. Ābandhitabbāya pathaviyā tattha paridubbalattāti, yattha pana pathavī balavatī hoti tattheva so baddhataraṃ ābandhatīti. Uṇhatta lakkhaṇo tejoti vutto. Evañcasati sītabhāvo tejoyeva na siyāti ce. Na. Usati dahati paripāceti pariṇa tabhāvaṃ gametīti uṇhonāma. Sītabhāvoca dahati paripāceti tabbhāvaṃ gametiyevāti. Vuttañca mūlaṭīkāyaṃ tejoeva hi sītaṃ. Himapātasamayādīsu sītassa paripācakatādassana toti. Vitthambhana lakkhaṇo vāyoti vutto. So pana ghana thaddhesu silāthambhādīsu nalabbhatīti ce. Na. Tattha hi pathavī attanā sahajātavāyuvitthambhanaṃ labhitvā thāmappattā thiratarappattāca hutvā vahatīti. Cakkhatīti cakkhu. Samavisamaṃ ācikkhati samavisamajānanassa tammūlakattā. Rūpaṃvā assādeti āpātaṃ āgatāgatassa rūpassa anirākaraṇato. Taṃvā vibhāvetīti attho. Suṇātīti sotaṃ. Suṇanti suyyantivā ete nāti sotaṃ. Ghāyatīti ghānaṃ. Ghāyanti ghāyiyantivā etenāti ghānaṃ. Jīvitanimittaṃ raso jīvitanti vuccati. Tasmiṃ ninnatāya taṃ avhāyatīti jivhā. Athavā. Jīvitaṃ vahati etāyavā taṃ vahanti pavattenti jīvitavuttisampādanattāti jivhā. Jītivā jayo parājayovā vuccati. Tadubhayaṃ vahati vahantivā etāyāti jivhā. Sasambhārajivhā. Yathāha –
人一旦出生,嘴里就生出一把斧头。
人凭此砍自己,人说恶语。
Purisassa hi jātassa, kudārī jāyate mukhe; Yāya chindati attānaṃ, naro dubbhāsitaṃ bhaṇanti.
在这里,由于它与舌一起生起,所以被称为舌,即净色。所谓“身”,是可厌的头发等以及恶法生起的处所,也就是带各种组成部分的身体。不过在这里,所指的其实是与它一起生起的净色身。“净色”的意思是能清净。另一种说法是:月轮等所缘相在这里就像沉入其中一样,能依自己的真实面貌显现出来,所以叫净色;它们就像极其清净的镜面一样的业生圆轮。应当知道,这五种——眼净色等——是以想要看见等为因,以业为生起来源,以能承受色等撞击的大种净色为特征,或者说是以能承受撞击的大种净色为特征。其中先说眼净色:在被白轮围绕的黑轮中央,在面前像虱子头那么大的地方,它作为身体形状生起的处所而安住于所见圆轮中,像油一样遍满七层眼膜而住。耳净色在耳孔里面,遍满像指套形状、长着细软毛的地方而住。鼻净色在鼻腔里面,遍满像山羊蹄形状的地方而住。舌净色在带各种组成部分的舌体中央,遍满像莲花瓣尖形状的地方而住。身净色则遍满整个身体而住,除了消化火界依止的地方、发尖、毛尖、爪尖和干皮以外,就像洒在棉布层上的油一样。这五种净色各按相应的情况,成为五门心的依处和门。在其中,每一种净色里的四界都以支持、系缚、成熟、推动的作用来帮助它,就像四位保姆对刹帝利童子分别以抱持、沐浴、装饰、扇风的作用来帮助他一样。时节、心和食物也支持它,就像父亲、哥哥、姐姐对待那位刹帝利童子一样。寿命好好守护它,就像被各方首领认可、为国王所倚重的大医王对待那位刹帝利童子一样。颜色等也围绕它,就像与那位刹帝利童子同日出生的臣子之子们一样。然而,因为众生的心是多种多样的,由于心的多样,想也多样;由于想的多样,渴爱也多样;由于渴爱的多样,业也多样;由于业的多样,业所生的大种也多样;由于大种的多样,这些净色也多样,彼此各不相同。虽然它们都是净色圆轮,但有些只能承受色的撞击,不能承受声等的撞击;有些只能承受声等的撞击,不能承受色的撞击。因此应当知道,它们彼此之间,以及与其他色法之间,从特征上说是互不混杂的。
Idha pana taṃ sahacaritattā jivhāti pasādarūpamo vuccati. Kucchitānaṃ kesādīnaṃ pāpadhammānañca āyo uppattiṭṭhānanti kāyo. Sasambhārakāyo. Idha pana taṃ sahacarito pasāda kāyoeva adhippeto. Pasīdantīti pasādā. Pasīdanti vā ettha candamaṇḍalādīni ārammaṇanimittāni tattha saṃsīdamānāni viya sarūpato sandissantīti pasādā, suparisuddhaādāsamaṇḍasadisā kammajamaṇḍā. Ime pana pañca daṭṭhukāmatādi nidāna kammasamuṭṭhāna bhūtapasāda lakkhaṇā rūpādi abhighātāraha bhūtapasādalakkhaṇā vā cakkhupasādādayo daṭṭhabbā. Tattha cakkhu tāva setamaṇḍala parikkhittassa kaṇhamaṇḍalassa majjhe ūkāsirapamāṇe atimukhe ṭhitānaṃ sarīrasaṇṭhānuppatti padesabhūte diṭṭhamaṇḍale telamiva sattapicupaṭalāni sattaakkhipaṭalāni byāpetvā tiṭṭhati. Sotaṃ sotabilabbhantare aṅguliveṭhanākāraṃ upacitatanutambalomaṃ padesaṃ byāpetvā tiṭṭhati. Ghānaṃ nāsikabbhantare ajapadasaṇṭhānaṃ padesaṃ byāpetvā tiṭṭhati. Jivhā sasambhāra jivhāmajjhe uppala dalagga saṇṭhānaṃ padesaṃ byāpetvā tiṭṭhati. Kāyo pana mahanti yā kappāsa paṭalavaṭṭiyaṃ āsittatelaṃviya thapetvā pācaka tejassa patiṭṭhānaṭṭhānaṃ kesagga lomagga nakhagga sukkhacammānica avasesaṃ sakalasarīraṃ byāpetvā tiṭṭhatīti. Te pana pañca yathārahaṃ pañcadvārikacittānaṃ vatthudvārabhāvaṃ sādhenti. Tesuca ekekassa catasso catasso dhātuyo sandhāraṇaābandhana paripācana samudīraṇa kiccehi upakāraṃ karonti. Yathākhatti yakumārassa catasso dhātiyo dhāraṇa nahāpana maṇḍana bījana kiccehīti. Utucittāhārāca naṃ upatthambhenti. Yathā taṃ khattiyakumāraṃ pitu jeṭṭhabhātu jeṭṭhabhaginiyoviya. Āyuca naṃ suṭṭhu anupāleti. Yathā taṃ khattiyakumāraṃ disāpāmokkho rājasammato mahābhisakkoviya. Vaṇṇādayoca naṃ parivārenti. Yathā taṃ khattiyakumāraṃ sahajātā amaccaputtā viyāti. Yasmā pana sattānaṃ cittaṃ nāma vicittaṃ hoti. Cittavicittatāya saññāvicittā. Saññāvicittatāya taṇhāvicittā. Taṇhāvicitta tāya kammāni vicittāni. Kammavicittatāya kammasamuṭṭhānāni bhūtāni vicittāni. Bhūtavicittatāya ime pasādā vicittā. Aññamaññaṃ asadisā honti. Tehi pasādamaṇḍabhūtāpi samānā keci rūpasseva abhighātārahā honti, na saddādīnaṃ. Keci saddādīnaṃ eva, na rūpassāti. Tasmā tesaṃ aññamaññañca aññarūpehica lakkhaṇato asaṃmissatā veditabbāti.
色就是会变坏。它达到颜色的差别之后,显现出进入心脏的状态。或者,它的意思是:任何物质,不论平整或不平整,都依其本性而显现。声就是能到达耳识所能了知的境界。声就是发出声响。它的意思是:它宣说种种意义,或宣说自己的依处。或者,声就是在一刹那间向各个方向、各个处所散播、流布。香就是令嗅闻。它的意思是:它指陈自己的依处。去就是牛,也就是风。因为风持香而来,所以叫香。味就是被品尝、被享用。或者,众生品尝、享用它,所以叫味。触就是被触。这里的触,应当理解为与净色一起碰触,以及与处于同一聚中的其他色一起撞击。这两种在水界中都不存在,所以说除水界。为什么水界没有这两种呢?难道不是通过碰触而执取到冷性和流动性吗?回答说:冷性其实是火界,不是水界。如果冷性就是水界,那么当极热的铁汁中,也应该能执取到冷性,因为那铁汁是以水界为增上的。然而事实并非如此可得,所以冷性只是火界,不是水界。再者,由于冷与热在同一聚中不能同时生起,就像此岸与彼岸一样,可知它们并不共存。因为在冷的聚中没有热同时生起,在热的聚中也没有冷同时生起。而且,对于某一事物,先前安立了冷的想,后来当更冷的事物到来时,对于同一事物,又会生起热的想。先前安立热想的情况也是如此。同样,当热力微弱时,会生起冷的想;当冷力微弱时,会生起热的想。
Rūpayatīti rūpaṃ. Vaṇṇavisesaṃ āpajjitvā hadayaṅgatabhāvaṃ pakāseti. Pakatiyāpi vā yaṃkiñcidabbaṃ samavisamaṃvā pakāse tīti attho. Sappati sotaviññeyyabhāvaṃ gacchatīti saddo. Saddayatīti saddo. Taṃ taṃ atthaṃvā attano vatthuṃvā ācikkhatīti attho. Sadativā taṃ taṃ disaṃvā desaṃvā khaṇena vissarati vippharatīti saddo. Gandhayatīti gandho. Attano vatthuṃsūcetīti attho. Gacchatīti go. Vāto. Tena dhārīyatīti gandho. Rasīyati assādīyatīti raso. Rasantivā taṃ assādentīti raso. Phusīyatīti phoṭṭhabbaṃ. Phusanañcettha pasādena saha ghaṭṭanaṃ kalāpantarabhūtehi saddhiṃ paṭihananañca veditabbaṃ. Tadubhayaṃpi āpo dhātuyā natthīti vuttaṃ āpodhātuvivajjitanti. Kasmā pana taṃ tassā natthi. Nanu sītatāvā dravatāvā phusitvā gayhatīti. Vuccate, sītatā hi tejoyeva, na āpo. Yadi hi sā āpoyeva siyā. Pakkumite santatte loharasepissa sītatā labbhamānā siyā. So hi raso āpādhiko hotīti. Evaṃ pana nalabbhati. Tasmā sā tejoyeva, na āpoti. Apica, sītuṇhānaṃ ekasmiṃ kalāpe saha appavattanato orapārānaṃ viya tesaṃ anavaṭṭhānatoca viññāyati. Na hi sītakalāpe uṇhaṃ, uṇhakalāpevā sītaṃ saha pavattati. Yasmiṃca vatthumhi pubbe sītasaññā saṇṭhāti. Pacchā tato sītatare āgate tasmiṃyeva puna uṇhasaññā saṇṭhāti. Pubbe uṇhasaññāyaṃpi eseva nayo. Tathā uṇhe mande sītasaññā saṇṭhāti. Sīte mande uṇhasaññāti.
再说,如果真的是以流动状态存在的水被触碰到而被执取,那么铁丸等物里以结合状态存在的水,也应该被触碰到就能执取。若真是这样,那么就像在铁丸等物中,其余三种大种不依赖其他任何一种,各自单独成为身体乐受和身体苦受的所缘一样,水也应该不依赖其余大种,单独成为身体乐受和身体苦受的所缘。但事实并不是这样。因为当人们触碰铁丸等物时,生起的身体乐受或身体苦受,都是依据柔软与坚硬而生起,或者依据冷与热而生起,或者依据内部紧绷的松紧程度而生起,而不是以其他方式生起。所以,就像先触碰三种大种、或者先看到颜色之后,后来以纯粹的意识相续了知长短等形状,或者像夜晚的火轮,或者像各种孔洞缝隙那样;人们是先触碰带有流动性的、已融化的、柔软的三大大种,或者只触碰地界,之后以纯粹的意识相续,单独了知湿润状态或非流动的状态。即便如此,他们仍然以为是通过触碰而了知的,这是因为他们不知道其中的差别。牛经常行走的地方就是行境。因为与行境相似,所以这里称为行境。或者,这里眼等诸根称为根,它们以识为依止而在这些境上活动;或者这些境在它们上面活动、转起、撞击,所以叫行境。这里把它们归为一类,称为行境色。应当知道,这五种色依次是在眼等根上撞击的相,即色等。
Atha pana dravabhāvabhūto āpo phusitvā gayhati. Ayo piṇḍādīsu ābandhanabhūtopi phusitvāva gayheyya. Evañca sati yathā tesu itarāni tīṇi bhūtāni vinā itarītarena visuṃ visuṃ kāyika sukhadukkhānaṃ ārammaṇabhūtāni honti. Tathā sopi vinā itarehi visuṃ kāyikasukhadukkhānaṃ ārammaṇabhūtoeva siyā. Na pana hoti. Yañhi tāni ayopiṇḍādīni phusantānaṃ kāyikaṃ sukhaṃvā dukkhaṃvā uppajjati, taṃ saṇhathaddhatā vasenavā uppajjati. Sītuṇhatāvasenavā abbhantarathambhanassa mandagāḷhatāvasenavā. No aññathāti. Tasmā purimabhāge tīṇi bhūtāni phusitvāvā vaṇṇaṃ disvāvā pacchā bhāge suddhena mano viññāṇasantānena dīgharassādisaṇṭhānaṃvā rattiyaṃ alātacakkaṃ vā taṃtaṃchiddavivaraṃvā jānantā viya pathamaṃ dravatāsahitāni vilīnāni mudūni tīṇi bhūtāni pathaviṃ eva vā phusitvā pacchā suddhena mano viññāṇasantānena visuṃ dravabhāvaṃ addatintabhāvaṃ jānanti. Evaṃ santepi taṃ phusitvā jānantā icceva maññanti avisesavidunoti. Gunnaṃ abhiṇhaṃ caraṇaṭṭhānaṃ gocaro. Gocarasadisattā idha gocaro. Gotivā idha cakkhādīni indriyāni vuccanti. Tāni viññāṇādhiṭṭhitāni hutvā etesu caranti. Etānivātesu caranti pavattanti ghaṭṭentīti gocarā. Teyeva idha ekattaṃ upanetvā gocararūpanti vuttaṃ. Imānipana pañca yathākkamaṃ cakkhādīsu paṭihanana lakkhaṇāni rūpādīnīti veditabbāni.
所谓“女性”,指的是以不清晰的行相而安立的五蕴。然而,由于某一法的威力,那五蕴才那样安立、那样转起。那个就是女性的状态,也就是“女性性”。所谓“男性”,指的是以清晰的行相而安立的五蕴。其余部分和前面所说的一样。在这里,女性相、女性标记、女性仪态、女性装饰这四者的因性特征,就是女性性。男性相、男性标记、男性仪态、男性装饰这四者的因性特征,就是男性性。其中,“相”指作为主要部分的大形态;“标记”指作为支分部分的小形态;“仪态”指嬉戏、娇柔等动作上的差别;“装饰”指行走等行相上的变化。这一切都只是五蕴转起的差别而已。在文法与词义中被称为“相”的那些,正是依据它们,人们才认定“这唯是女,不是男”“这唯是男,不是女”。不过,在这里,实际上正是因为安立形态等的不清晰或清晰,才在意义上成为女或男。而这两者都超越的状态,就是无性。这一点,在被称为字母、词语的言词及其词义中,也随顺相应地显现出来。因此,即使在像树木这类没有根的处所和词义中,也应当知道,可以按引申的方式成立女性、男性和无性。
Itthī vuccati avisadākārasaṇṭhitaṃ khandhapañcakaṃ. Yassa pana dhammassa ānubhāvena taṃ tathā saṇṭhāti pavattati. So itthi yā bhāvoti itthattaṃ. Puriso vuccati visadākārasaṇṭhitaṃ khandhapañcakaṃ. Sesaṃ vuttanayameva. Tattha itthiliṅga itthinimitta itthi kutta itthākappānaṃ hetubhāva lakkhaṇaṃ itthattaṃ. Purisaliṅga purisanimitta purisakutta purisākappānaṃ hetubhāva lakkhaṇaṃ purisattaṃ. Tattha liṅganti padhānaṅgabhūtaṃ mahāsaṇṭhānaṃ. Nimittanti paccaṅgabhūtaṃ khuddakasaṇṭhānaṃ. Kuttanti kīḷālilādi kriyāviseso. Ākappoti gamanādiko ākāravikāro. Sabbepete khandhapañcakassa pavattivisesāeva. Ye saddasatthesu liṅganti vuccanti. Yesañca vasena ayaṃ itthīeva, na puriso. Ayaṃ purisoeva, na itthīti sañjānanti. Yasmā panettha saṇṭhānādīnaṃ avisadādibhāvoeva atthato itthipurisatā hoti. Tadubhayamuttabhāvoca napuṃsakatā. Soca akkharapada saṅkhātesu vacanesu ca vacanatthesuca yathārahaṃ sandissatiyeva. Tasmā indriyarahitesupi padesuca rukkhādīsu padatthesuca pariyāyena itthipumanapuṃsakatāsiddhi veditabbāti.
然而《明辨释》中(所说)
[178] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
有人说“女人的性器官就是女性相”,这种说法并不好。
‘‘Itthīnaṃ aṅgajātaṃ itthiliṅga’’nti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
因为在任何巴利圣典和注疏里,都确实没见过“liṅga”这个词像“nimitta”那样,被明确用来指女根。
Na hi katthaci pāḷiyaṃ aṭṭhakathāsuca nimittasaddoviya liṅgasaddo aṅgajāte pākaṭo diṭṭhoti.
而在那里,凡是……
[179] Yañca tattha
说“女人的形态就是女人的样子”,这种说法也不妥当。
‘‘Itthisaṇṭhānaṃ itthākappo’’ti vuttaṃ. Taṃpi na sundaraṃ.
因为“仪态的声音”并不像“相的声音”那样,在形体上能被清楚地看到。不过,那里所说的其余内容,即使和义注不一致,也仍然能按那种方式成立。所谓“存在、生起”:在与其相伴的蕴相续中,生起“这是女人”“这是男人”这样的言说和认知,因此称为“有”,也就是存在的意思;或者,当此存在时,相等等在与其相伴的蕴相续中生起显现,因此称为“有”。那个就是色,所以叫“有色”。所谓“心”:众生靠它达成某种利益或非利益,所以叫心;或者众生从它那里把种种污垢排出、释放,所以叫心;或者众生爱护、守护它,就像爱护生命一样,所以叫心。心与心所等法住在这里、安住于此,所以叫“依处”。心即是该依处,所以叫“心依处”。以依止二界为特征的色,就是依处色。应当知道,它在心脏内部,散布着半安萨量的血液而安住。不过在《法集论》中,为了守护教法分类的差别,没有说明,到了《发趣论》才说。正如说:依处是善蕴的依止缘,依处是不善蕴的依止缘等等。在这里,除了六种依处之外,再没有别的叫依处的了。其中前五种并不是善等法的依止。因此,从善等法以它们为依止这一点来说,这里所说的一种单独的依处色就成立了。
Na hi liṅgasaddo viya ākappasaddo saṇṭhāne pākaṭo diṭṭhoti. Sesaṃpana tattha vuttaṃ yaṃkiñci aṭṭhakathāya asamentaṃpi tena pariyāyena yujjatiyeva. Bhavanti pavattanti taṃsahite khandhasantāne esā itthī, eso purisoti evaṃ pavattā sadda buddhiyo etenāti bhāvo bhavantivā pātubhavanti taṃsahite khandhasantāne liṅgādīni etasmiṃ satīti bhāvo. So eva rūpanti bhāvarūpaṃ. Hadanti sattā taṃtaṃatthaṃvā anatthaṃvā pūrenti etenāti hadayaṃ. Hadantivā sattā ito nānāvikakke osajanti muñcantīti hadayaṃ. Harantivā pariharanti taṃ sattā jīvitaṃviya dayanti rakkhanticāti hadayaṃ. Vasanti nivasanti cittaceta sikādhammā etthāti vatthu. Hadayañca taṃ vatthucāti hadayavatthu. Dhātudvayanissayalakkhaṇaṃ vatthurūpaṃ. Taṃ pana hadayakosabbhantare aḍḍhapasatamattaṃ lohitaṃ byāpetvā tiṭṭhatīti veditabbaṃ. Dhammasaṅgaṇiyaṃ pana desanābhedarakkhanatthaṃ avatvā paṭṭhāneeva taṃ vuttaṃ. Yathāha-vatthu kusalānaṃ khandhānaṃ nissayapaccayena paccayo. Vatthu akusalānaṃ khandhānaṃ nissayapaccayena paccayotiādi. Etthaca chahi vatthūhi aññaṃ vatthunāma natthi. Tesuca purimāni pañca kusalādīnaṃ nissayāeva na honti. Tasmā tesaṃ nissayabhāvena tattha vuttaṃ vatthunāma visuṃ ekaṃ vatthurūpamevāti siddhanti.
另外,在《广释》里
[180] Vibhāvaniyaṃ pana
因为引用了“依止于何色”这段经文,就会牵扯到“色”这个共名的问题,为了澄清这一点,才说出了这个道理。不过在《发趣论》里,很多不共的地方都是用“依处”这个名称来加以区分说明的,所以应该知道,那里根本不存在这种牵扯。
Yaṃ rūpaṃ nissāyāti pāṭhassa uddhaṭattā rūpasāmaññapasaṅgo hotīti taṃ visodhetuṃ yuttināma vuttā. Paṭṭhāne pana bahūsu anaññasādhāraṇesu ṭhānesu vatthunāmena visesetvā vuttattā sopasaṅgo natthiyevāti daṭṭhabbaṃ.
诸俱生法依靠它而存活,所以它就叫“命”。在那些俱生法存活的过程中,它以增上的力量在其中充当支配者、主宰者、自在者,所以叫“根”。它既是命又是根,所以叫“命根”。命根的特征是守护俱生法。就像由种子生出的青莲花等,即使种子已经坏灭,只要还有水在养护,也能存活很久。同样,由已灭的业所生的业生色,即使业已不存在,由于有命根在守护,也能以相续的方式存活一百年、一千年、一劫,甚至一万六千劫。正因为如此,离开了命根的其余色法就不能叫做“活着的”。因为那些色法,无论是由心、由时节还是由食物所生,当它们生起的原因灭去时,它们就随之灭去,连维持片刻的相续都做不到。其中,心生色的相续现在,是以一条心路、一个速行回合、一个等至回合为限的。时节生色和食生色的相续现在,则是以同类的单个时节或单个食物为限的。但业生色并没有单独各自的“相续现在”,它们的相续现在是以一生为限的“分位现在”。如果这样的话,那无色法又怎么说呢?它们是靠命根的连结而活着的。即便如此,它们的相续现在也是可以见到的。回答说:在无色法当中,异熟法首先与业生色类似,即使没有心路生起,它们也能以同一相续的方式持续到命终。其余的无色法则是因为某个所缘现前才生起的。即使那个所缘灭去、它不再存在,那些以它为所缘的众多心相续,仍然依靠命根遍满整个寿命的力量而继续生起。此外,还可以从另一个角度来说:直到蕴般涅槃为止,以无间缘为系缚而从未间断的心相续,也是这个道理。因此才说,烦恼的顶端是无明,而持续存在的顶端是命根。
Jīvanti sahajātadhammā yenāti jīvitaṃ. Tesaṃ jīvane ādhipaccayogena tesu indaṃ issaraṃ attānaṃ karotīti indriyaṃ. Jīvitañca taṃ indriyañcāti jīvitindriyaṃ. Sahajātā nupālana lakkhaṇaṃ jīvitindriyaṃ. Yathā hi bījanibbattāni uppalādīni bījevinaṭṭhepi udakānupālitāni ciraṃpi kālaṃ jīvanti. Evamevaṃ niruddha kammanibbattāni kammajarūpāni kamme asantepi jīvitānupālitāni santativasena vassasataṃpi vassasahassaṃpi kappaṃpi soḷasakappasahassānipi jīvantiyeva, tathā hi jīvitarahitāni itararūpāni jīvantānināma nahonti. Tāni hi yena ekena cittenavā utunāvā āhārenavā jāyanti. Tasmiṃ niruddhe nirujjhanti, paraṃ muhuttamattaṃpi santānaṃ ghaṭetuṃ nasakkonti. Tesu hi cittajarūpānaṃ santatipaccuppannaṃ ekavīthi ekajavanavāra ekasamāpattivārena paricchinnaṃ hoti. Utujāhārajānañca sabhāgeka utuāhāra vasena paricchinnaṃ hoti. Kammajarūpānaṃ pana visuṃ santatipaccuppannaṃnāma natthi. Tesaṃ ekabhavaparicchinnaṃ addhāpaccuppannameva hotīti. Yadi evaṃ arūpadhammānaṃ kathanti. Tehi jīvitayogena jīvantāeva honti. Evaṃsantepi tesaṃ santatipaccuppannaṃ dissatīti. Vuccate, arūpadhammesu vipākāni tāva kammajarūpasadisāni. Tānipi hi asati vīthicittuppāde yāvajīvaṃpi ekasantativasena pavattissantiyeva. Itarāni pana yassa ārammaṇassa āpātāgatattā uppajjanti. Tasmiṃ niruddhe tadabhāvepi tadārammaṇā bahū cittasantatiyo jīvitassaaddhānapharaṇānubhāvena pavattantiyeva. Apica, yāvakhandhaparinibbānā anantarapaccayupanibandhena abbocchinnaṃ pavattamānāya cittasantatiyāvasenapi ayamattho vattabbo. Teneva hi kilesasīsaṃ avijjā. Pavattasīsaṃ jīvitindriyanti vuttaṃ.
另外,在《广释》中
[181] Vibhāvaniyaṃ pana
食等所生法的生起和住立,其因就是食等本身。为什么?因为它们在那一刹那中正存在着。然而,对于业所生的法,业只是生起的因,不是住立的因。为什么?因为业在那一刹那中不存在。而它们的刹那住立,正是因为命根在守护才得以成立。基于这个意思,有人这样说:“即使是只住自己那一刹那的俱生法,命根也是以作为它们生起之因的方式在守护它们。因为业并不是它们住立的唯一因。对业所生的法来说,业在那一刹那中不存在,就像对食等所生的法来说,食等在那一刹那中不存在一样。”这种说法是不对的。
Āhārajādīnaṃ āhārādiyeva uppattiyāpi ṭhitiyāpi kāraṇaṃ hoti. Kasmā, taṅkhaṇe dharamānattā. Kamma jānaṃ pana kammaṃ uppattiyāeva kāraṇaṃ, na ṭhitiyā. Kasmā, taṅkhaṇābhāvato. Jīvitena pana anupālitattā eva tesaṃ khaṇaṭṭhiti siddhāti iminā dhippāyena yaṃ vuttaṃ ‘‘yathāsakaṃ khaṇamattaṭṭhāyīnaṃpi hi sahajātānaṃ pavattihetubhāvena anupālakaṃ. Na hi tesaṃ kammaṃyeva ṭhitikāraṇaṃ hoti. Āhārajādīnaṃ āhārādi viya kammassa taṅkhaṇābhāva toti’’. Taṃ na yuttaṃ.
诸法的刹那住立,其实只取决于同一刹那聚中俱生的缘。它并不取决于不同刹那聚中的能生缘。否则的话,就像在生起刹那中获得的积集与相续那样,在住立刹那中获得的衰老,在圣典中也该被说成是从某处生起的了。再者,刹那住立本身就是依自性而成立的。因为已生的诸法,并不会由于因缘欠缺而没能在自己的刹那中圆满地住立、中途就坏灭;也不会由于因缘过多而住立得超过限度。因此,食等法虽然在刹那住立中起支撑作用,命根虽然起守护作用,但它们实际上是为了让随后生起的强盛色法相续得以流转,才起支撑和守护的作用,而不是为了刹那住立本身的流转。到这里就可以确定:一切诸法的刹那住立,既不取决于能生的缘,也不取决于命根。如果对方所说的“住立”是指相续的流转,那么在这个意义上,他的说法才说得通。在《注疏》中,讲到施设“命根具有守护相”等内容时,也有“在有生命的刹那,守护那三法”等说法,在这里可以理解为相续住立的意思。应当这样审察之后再来理解。再者,它连同消化之火一起,遍满整个执取之身而住。所谓“团食”,“被做成团块”所以叫“团块”,“被携取、被吞咽”所以叫“食”;既是团块又是食,所以叫“团食”;也可以读作“团块之食”。这应当看作是一种依词源的解释。或者另一种解释:对于食用团食的有情,它能极大地维持其自身、推动其前行,所以叫“食”。在可嚼、可吞等团块状食物中,因为食依止于它、以它为所依而施设,所以叫“团食”。如果取这个意思,那就只能得到已生起的食素。但从意义上看,随行于身体各部分的味,其精华部分能提供支撑之力,依止于四大,是最微细、最润泽的,这里所说的“食色”就是这个。其中,“随行于身体各部分的味”,是指吞咽后停留在胃中的食物,被消化之火分解后,以味等五种方式分别存在。其中,精妙、润泽、轻快、滑腻的那一部分,就叫“味”,也就是世间所说的“味界”。它依靠消化之火的力量,从那里上生,沿着吸收味的管道网络,向下向上随行、遍满全身各部分,所以叫“随行于身体各部分”。它的精华部分能提供支撑和力量,所以叫“能作支撑力”。因为它一旦停留在胃中,就能在全身诸大中产生支撑之力。
Dhammānañhi khaṇaṭṭhitināma ekakalāpagatasahajātapaccayā yattāeva hoti. Na nānākalāpagatajanakapaccayāyattā. Itarathā uppādakkhaṇe labbhamānānaṃ upacayasantatīnaṃ viya ṭhitikkhaṇe labbhamānāya jaratāyapi kutocisamuṭṭhānatā pāḷiyaṃ vuttā siyāti. Apica, khaṇaṭṭhitināma sabhāvasiddhāeva. Na hi uppannā dhammā paccayavekallena attano khaṇesu paripuṇṇaṃ aṭṭhatvā antarāva bhijjantīti atthi. Naca paccayādhimattena atire kataraṃ tiṭṭhantīti atthi. Tasmā khaṇaṭṭhitiyaṃ upatthambhayamānāpi āhārādayo anupālayamānañca jīvitaṃ pacchā balavarūpasantati pavattiatthāyaeva upatthambhenti pāletica. Na khaṇaṭṭhitipavattiyāti. Ettāvatā sabbesaṃpi khaṇaṭṭhitināma dharamānajanakāyattā vā jīvitāyattāvā nahotīti siddhaṃ hoti. Yadi pana taṃ santatipavattimeva sandhāya vuttaṃ siyā, evaṃsati yujjeyyāti. Aṭṭha kathāyaṃpi santepica anupālana lakkhaṇādimhi vidhāne atthikkhaṇeyeva taṃ tedhamme pāletītiādivacane yathāsantatiṭṭhiti labbhati. Tathā vicāretvā gahetabbāti. Idaṃ pana pācakagginā saha sakalaṃ upādinnakasarīraṃ byāpetvā tiṭṭhatīti. Kabaḷaṃ karīyatīti kabaḷīkāro. Āharīyati ajjhoharīyatīti āhāro. Kabaḷīkāroca so āhārocāti kabaḷīkārāhāro. Kabaḷīkāro āhārotipi pāṭho. Idañca savatthuka vacanaṃ daṭṭhabbaṃ. Athavā, kabaḷīkārāhārabhakkhānaṃ sattānaṃ attabhāvaṃ bhuso harati addhānaṃ pavattetīti āhāro. Khajja bhojjādike kabaḷīkāre āhāro tannissitattā tappariyā pannattācāti kabaḷīkārāhāro. Imasmiṃatthe sati nibbattita ojā eva labbhati. Atthato pana aṅgamaṅgānusārino rasassa sārabhūto upatthambhabalakāro bhūtanissito paramasiniddhasi neho idha āhārarūpaṃnāma. Tattha aṅgamaṅgānusārino rasassāti ajjhoharitvā āmāsaye patiṭṭhitāni āhāravatthūni pācakatejena vivecitāni rasādibhāvena pañcadhā vibhāgaṃ gacchanti. Tattha paṇīta siniddha lahuka sineha koṭṭhāso rasonāma. Ye loke rasadhātūti vuccati. So pācaka tejabalena tato uttaritvā rasaharaṇidhamanijālānusārena heṭṭhāca uddhañca sakalasarīre aṅgamaṅgāni anusaranto anupharanto aṅgamaṅgānusārīti vuccati. Tassa sārabhūto upatthambhaṃ balaṃ karotīti upatthambhabalakāro. So hi āmāsaye patiṭṭhita mattova sakalasarīre bhūtesu upatthambhakabalaṃ janetīti.
不过,在《广释》中则说:
[182] Vibhāvaniyaṃ pana
有一种读法是“随顺身体各肢节者,称为输味”。这种读法是错误的。
‘‘Aṅgamaṅgā nasāri rasahara saṅkhātāti’’ pāṭho. So duppāṭho.
然而,那以维持有感官的身体为特征的食物色,或者以食素为特征。其中,生起、产生,就是食素。或者“ava”这个词有保护的意思,而这里的保护就是维持。或者,它保护、它产生,所以叫食素。它保护什么?保护它自己依靠的处所。它产生什么?产生由食生起的色法。也有人说,在生起之后紧接着产生色法,所以叫食素。不依靠其他名称、以坚硬等自身的性质而成立的色法,是自性色。与生起等以及无常等有为法的特征相伴的色法,是有相色。直接由业等缘所产生的色法,是所造色。具备被破坏这一特征的真实色法,是不异色、色色,就像“苦苦”“内内”的说法一样。与有为法的特征相应,把无常等三种特征加在它上面,适合观照的色法,是观照色。那些种种物质积聚或色聚,各自分别、强烈地照耀、显现,因此叫虚空。以没有众生、没有命我的意义,叫界。称为虚空的界,就是空界。它从四周、从一切处切断各个色聚,使各个色聚之间不混合、不成为一体,这叫限定。或者,它被那些色聚所限定,或者它不把自身或他物放在中间而单独安立。或者,它只是那些色聚之间的空隙、孔洞。它不是一个单独生起、具有自性的真实法,也不属于任何一个色聚的部分,这就是限定。因为变异相色法虽然是非真实法,但由于它们出现在各个色聚中,就成了各个色聚的组成部分。然而,这个空界由于完全脱离那些色聚、处于其外,所以不属于任何一个色聚的部分。又因为它是非真实法,所以它完全没有任何与某种色法接触的关联,因此在巴利圣典中说“不被四大种所触”。但在注释书中则说,在坚实团块的事物中,具有可撞击、可触本质的、属于不同色聚的诸色法,彼此之间有相触,因此说“不被四大种所触”,是指不被这些四大种所触的、未交织的虚空,如此解释。然而在复注中,这个解释并非对未交织虚空的解释,而正是对限定色的解释。而且,这限定色只应在坚实团块的事物中理解。在那些事物中,诸界并非没有相触。因此,诸界彼此不遍及、不成为一体,在此意义上,说“不相触”是合理的,出于此意趣,所以说“不遍及就是不相触”。从义理上说,限定色是存在于不同色聚的诸界之间的边际性、称为间隙的法。以色的限定为相的是限定色。当活动身体肢节时,能令自身及与自身同在的补特伽罗的意图,令现前站立的人们知晓、明白地显示出来,而它自身也通过那个身体肢节被那些人们所认知,这称为身表。当发出语言之肢节的声音时,能令自身及与自身同在的补特伽罗的意图,令处于听闻范围内的人们知晓,而它自身也通过那个语言之肢节被那些人们所认知,这称为语表。或者,人们以此令他人知晓,或人们以此被他人知晓彼此的心,所以叫表。在具有资具的、作为肢节与分支的身体中生起的表,是身表。或者,称为动摇之身的“身”本身就是表,即身表。在称为心生声音的语言中生起的表,是语表。或者,称为动摇之语的语言本身就是表,即语表。其中,当某人依于心而作出任何身体肢节的变化时,那些被称为随顺肢节、肢分的心生风界色聚,充满各个肢节而生起。生起时,它们并非随意生起,而是由于与它们俱生的、称为动摇之身的威力,所有那些色聚都朝向所期望的方向生起。这个称为动摇之身的行为变化,名为身表。这身表犹如舵手。正如舵手站在船的后部,紧握一支大桨,在河流中划动,使整艘大船朝向所期望的方向行进,不让它随意漂向任何方向。应知此处也是如此。因为表识仅存在一个心识刹那,它只能在那些色聚的后部被获得,并使它们朝向所期望的方向,所以它犹如舵手。在此,注释书中有这样的说法:在一个速行心路中,七个速行心里,由第一个速行心生起的风界,能够使与自己俱生的色身僵硬、维持,但不能使其进一步移动。第二等速行心也是如此。然而,由第七个速行心生起的风界,得到前六个心生起之风界的支持缘,能够使与自己俱生的色身僵硬、维持、移动、前进。这是针对那些生起“我要前进”之心、提起身体的人,在无数千个速行心刹那中持续生起时,在某个心刹那生起称为移动的到达他处而言的。因为仅凭几个速行心刹那,并不能产生移动。如果能产生,那么所有人的行走都会像有神通者以神通力行走一样极其迅速。为什么呢?因为在一弹指之间,有数万亿心识刹那生起是可能的。这个义理,在以后对文字生起的考察中将会明了。因此,应知在那之前的诸心刹那中,只有僵硬和维持得以成就。而在此处所说的七对牛车的譬喻,也适用于在不同速行心路中生起的风界前后相互支持的情况。事实上,在移动心生色法的相续中,时节生色的积聚也如同带有表识一般,以那样的形态、带有冲力、带有扩散地生起。因此,在前后生起的不同速行心路之间,即使是在有分心的时刻,前进等移动也得以成就。而且,四种生源的色法,作为同一相续而生起,在一个的领域中,其他的就如同同一生源一般,完全随顺它而转起。因此,当心生色法移动时,其他的色法也应视为在移动。而此处的移动,应理解为:后后的色聚积聚,在前前的色聚所生起的处所,以随顺生起之安立形态,在另一处所次第生起。因为,色法和非色法在已生起的处所若不灭去,是连发尖那么大的距离也不会移动的。否则,它们的刹那性、无作用性、不自主性就会丧失。当某人发出任何语言时,在喉咙等处存在的执受地界,与在活动的喉咙等处的心生地界,以撞击为性的处所、作用、结合,同时生起称为语声的心生声音。它借由与自己一同生起的行为变化,随其所欲而成就种种音韵的差别;而听闻者则借此获得能阐明种种义理、作为字母结合之体的文句差别。这个称为动摇之语的行为变化,名为语表。在注释书中则说:“然而,对于那由心生起的地界,有一个作为执受撞击之缘的行为变化,名为语表。”其中,“作为执受撞击之缘”的意思是:以业生的四界,即执受地界,与之俱的撞击为缘,成为特殊声音生起的缘。而撞击的缘,则应是作为活动的喉咙等处变化之身体肢节特殊状态。应知这两种变化是不相混杂的。在此,与执受地界俱的撞击,是心生地界的作用。然而,使它们不是随意撞击,而是如其所欲地成就文字,这种撞击方式的安排,是身表的作用。使与撞击同时生起的声音获得种种音韵,这种安排,是语表的作用。执受地界犹如水罐的底部,心生地界犹如敲击的手,手回转的变化犹如身表,声音的变化犹如语表,水罐的种种不同声音犹如种种音韵的差别。在此,注释书中有这样的说法:“‘我将说此、我将说彼’,生起这样的心时,生起八种色法。在其中,心生地界生起时即撞击执受地界,由于彼界撞击,声音同时生起。”又说:“前心生起者,并无支持的作用。”这也应理解为:在无数百个速行心刹那中持续生起时,在某个心刹那,清晰的文字生起,是针对此而说的。因此,根本复注中说:“没有支持的作用,因为通过已得习行的心,撞击已变得有力。”在此,“通过已得习行”这句话,显示了在前分阶段,通过不同的速行心路已获得习行的状态。因为即使是第一个速行心,也被认为具有已得习行的状态。而且,不能认为仅凭一个速行心刹那,就能成就一个清晰的文字。为什么呢?因为一个文字需要一两个弹指刹那的时间才能被说出,而在一弹指刹那中,有无数百千速行心路可能生起。如此,也有这样的说法:
Taṃ pana sendriyakāyopatthambhanalakkhaṇaṃ āhārarūpaṃ. Ojālakkhaṇaṃ vā. Tattha udayati pasavatīti ojā. Avasaddovā rakkhaṇe. Rakkhaṇañcettha upatthambhanameva. Avati janeticāti ojā. Kiṃ avati. Attano nissayavatthuṃ. Kiṃca janeti. Āhārasamuṭṭhānarūpaṃ. Udayānantaraṃ rūpaṃ janetīti ojātipi vadanti. Aññāpadesarahitena kakkhaḷattādinā attano bhāvena siddhaṃ rūpaṃ sabhāvarūpaṃ. Uppādādinā aniccatādināca saṅkhahalakkhaṇena sahitaṃ rūpaṃ salakkhaṇarūpaṃ. Ujukatova kammādīhi paccayehi nipphāditaṃ rūpaṃ nipphannarūpaṃ. Ruppanalakkhaṇasampannaṃ nippariyāyarūpaṃ rūparūpaṃ. Yathā dukkhadukkhaṃ ajjhattaajjhattanti. Saṅkhatalakkhaṇayutta tāya aniccatādikaṃ lakkhaṇattayaṃ āropetvā sammasanārahaṃ rūpaṃ sammasanarūpaṃ. Te te dabbasambhārāvā rūpakalāpāvā visuṃvisuṃ bhuso kāsanti pakāsanti etenāti ākāso. Nisatta nijīvaṭṭhena dhātu. Ākāsasaṅkhātā dhātūti ākāsadhātu. Parito samantato chindati kalāpantarabhūtāni kalāpantara bhūtehi saddhiṃ asaṃmissaṃ ekattaṃ anupagamanaṃ karotīti paricchedo. Tehivā paricchindīyati attanovā paresaṃvā akatvāmajjhe visuṃ thapīyati. Tesaṃvā chiddavivaramattabhūto. Na visuṃ eko uppādasahito sabhāvadhammo. Nāpi kassaci rūpakalāpassa pakkhabhūtoti paricchedo. Vikāralakkhaṇarūpāni hi asabhāvadhammabhūtānipi taṃtaṃ rūpakalāpesu sandissamānatā taṃtaṃrūpakalāpapakkhikānieva honti. Ayaṃ pana tehi rūpa kalāpehi sabbaso vimuttabhāvena bahibhūtattā kassaci rūpa kalāpassa pakkhabhūto na hotīti. Asabhāvadhammattāca pana kenaci rūpena phusana pariyāyopi tassa sabbaso natthīti katvā so asaṃphuṭṭhaṃ catūhi mahābhūtehīti pāḷiyaṃ vutto. Aṭṭhakathāyaṃ pana ghanapiṇḍavatthūsu paṭighaphoṭṭhabbasabhāvānaṃ nānā kalāpagatabhūtānaṃ aññamaññasaṃphuṭṭhatā atthīti katvā asaṃphuṭṭhaṃ catūhi mahābhūtehīti etehi asaṃphuṭṭhaṃ ajaṭākāsaṃ kaṃthitanti vuttaṃ. Ṭīkāyaṃ pana ayaṃ niddeso ajaṭākāsaniddeso nahoti, paricchedarūpaniddesoyeva. Soca ghanapiṇḍa vatthūsueva veditabbo. Tesuca bhūtānaṃ asaṃphuṭṭhatānāma natthi. Tasmā bhūtānaṃ aññamaññaabyāpitā ekattaṃ anupagatatāeva. Tattha asaṃphuṭṭhatānāma yuttā siyāti adhippāyena abyāpikatā hi asaṃphuṭṭhatāti vuttaṃ. Atthato pana nānākalāpagatānaṃ bhūtānaṃ pariyantatā saṅkhāto antarāḷadhammo. Rūpaparicchedalakkhaṇaṃ paricchedarūpaṃ. Yā pana calamānena kāyaṅgena attānañca attasamaṅgino puggalassa adhippāyañca paccakkhe ṭhite jane viññāpeti pākaṭaṃ katvā dasseti. Sayañca tena kāyaṅgena tehi janehi viññāyati. Sā kāyaviññattināma. Yā uccārīyamānena vācaṅgena saddena attānañca attasamaṅgino puggalassa adhippāyañca sotapathe ṭhite jane viññāpeti. Sayañca tenavācaṅgena tehi janehi viññāyati. Sā vacīviññattināma. Athavā, viññāpenti janā viññāyantivā janehi aññamaññassa cittāni etāyāti viññatti. Sasambhāre aṅgapaccaṅgabhūte kāye pavattā viññatti kāyaviññatti. Copana kāyasaṅkhāto kāyo evavā viññatti kāyaviññatti. Cittajasaddasaṅkhātāya vācāya pavattā viññatti vacīviññatti. Copanavācā saṅkhātā vācā evavā viññatti vacīviññatti. Tattha cittavasena yaṃkiñci kāyaṅgavikāraṃ karontassa taṃtaṃaṅgaṃ santambhantā sandhārentā cālentā aṅgamaṅgānusārisaṅkhātā cittajavātakalāpā taṃtaṃaṅgaṃ pūretvā uppajjanti. Uppajjantāca yathāvā tathāvā anuppajjitvā yassa tehi cittajavātakalāpeti sahajātassa copanakāyassa ānubhāvena sabbe te kalāpā yathādhippetadisābhimukhāeva uppajjanti. Ayaṃ copanakāyasaṅkhāto ākāravikāro kāyaviññatti nāma. Niyāmakasadisī hi ayaṃ kāyaviññatti. Teca nāvāsadi sāti. Yathā hi niyāmako nāvāya mūlabhāge ṭhatvā ekaṃ mahāphiyaṃ daḷhaṃ gahetvā nadisote cāretvā sakalaṃ mahānāvaṃ icchitadisābhimukhaṃ niyojeti. Na yaṃvā taṃvā disaṃ gantuṃ deti. Evaṃ sampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Ekacittakkhaṇikā hi viññatti tesaṃ mūlabhāgeeva labbhamānā te yathādhippetadisābhimukhe evaṃ katvā niyojetīti sā niyāmakasadisī hotīti. Etthaca yadetaṃ aṭṭhakathāyaṃ. Ekajavanavīthiyaṃ sattasu javanesu pathama javanasamuṭṭhitā vāyodhātu attanā sahajātarūpakāyaṃ saṃthambhetuṃ sandhāretuṃ sakkoti. Aparāparaṃ pana cāletuṃ nasakkoti. Dutīyādīsupi eseva nayo. Sattamacittena pana samuṭṭhitā vāyodhātu heṭṭhā chahicittehi samuṭṭhitaṃ vāyodhātuṃ upatthambhanapaccayaṃ labhitvāattanāsahajātaṃ rūpakāyaṃ saṃthambhetuṃ sandhāretuṃ cāletuṃ abhikkamāpetuṃ sakkotīti vuttaṃ. Taṃ abhikkamāmīti kāyaṃ paggaṇhantānaṃ anekasahassesu javana vāresu pavattamānesu yasmiṃvāre calanasaṅkhātaṃ desantarapāpanaṃ jāyati, taṃ sandhāya vuttaṃ. Na hi katipayajavanavārehi calanaṃ jāyati. Yadi jāyeyya, iddhimantānaṃ iddhiyāgamanaṃ viya sabbesaṃpi sīghataraṃ gamanaṃ paññāyeyya. Kasmā, ekaccharakkhaṇepi anekakoṭisatasahassacikkapavattiyā sambhavato. Ayañca attho upari akkharuppattivicāraṇāyaṃ pākaṭo bhavissatīti. Tasmā tato purimavāresu saṃthambhanasandhāraṇānieva sampajjantīti veditabbaṃ. Yā cettha sattayugasakaṭopamā vuttā, sāpi nānājavanavīthīsu samuṭṭhitānaṃ vāyodhātūnaṃ aparāparaṃ upatthambhaneca yujjatiyeva. Tathā hi calanacittajarūpasantatiyaṃ pavattāni utujarūpasaṅghāṭānipi viññattisahitāni viya tadākāravantāni savegāni savipphārānieva pavattanti. Tasmā pubbāparapavattānaṃ nānā javanavīthīnaṃ antarantarā bhavaṅgasamayesupi abhikkamanādikaṃ calanaṃ sampajjatiyeva. Ekābaddhapavattānica catusamuṭṭhānikarūpānināma ekassa visaye itarāni ekasamuṭṭhānāni viya sabbaso tadanu parivattīni hontīti cittaje calante itarānipi calanti yevāti daṭṭhabbaṃ. Calanañcettha pacchimapacchimānaṃ rūpakalāpasaṅghāṭānaṃ purima purimānaṃ uppannadesato desantare yathāpavattasannivesākārena aparāparaṃ uppajjamānaṃ veditabbaṃ. Na hi rūpārūpadhammānaṃ uppanna dese anirujjhitvā kesaggamattaṃpi desantara saṅkamanaṃnāma atthi. Itarathā khaṇikadhammatā abyāpāradhammatā avasavattitāca tesaṃ nasiyāti. Yaṃkiñci vacībhedaṃ karontassa kaṇṭhaṭṭhānādi gataupādinnaka pathavīdhātūsu calamānakaṇṭhapadesādigatacittaja pathavīdhātūnaṃ saṅghaṭṭanasaṅkhātena ṭhānakaraṇasannipātena sahevayo vacīghosasaṅkhāto cittajasaddo jāyati. So yena attanā saha jātena ākāravikārena yathādhippāyaṃ taṃtaṃ vaṇṇavisesattaṃ upagacchati. Yenaca suṇantānaṃ taṃtaṃatthajotako akkharasannipātabhūto padabyañjanaviseso upalabbhati. So copanavācāsaṅkhāto ākāravikāro vacīviññattināma. Aṭṭhakathāyaṃ pana tassā pana cittasamuṭṭhānāya pathavīdhātuyā upādinnaghaṭṭanassa paccayabhūto eko ākāravikāro vacī viññattināmāti vuttaṃ. Tattha upādinnaghaṭṭanassa paccayabhūtoti kammajabhūtāya catujabhūtāyaevavā upādinnapathavīdhātuyā sahaghaṭṭanaṃ paṭicca saddavisesapavattiyā paccayabhūtoti attho. Ghaṭṭanassa paccayo pana calamānakaṇṭhapadesādivikārabhūto kāyaṅgavisesoeva siyā. Vikāradvayañca asaṃmissaṃ katvā veditabbanti. Etthaca upādinnakapathavīhi saha ghaṭṭanaṃ cittajapathavīnaṃ kiccaṃ. Yaṃ pana tāsaṃ yathāvā tathāvā aghaṭṭetvā yathā icchitakkharaṃ sampajjati. Tathā ghaṭṭanapakāravidhānaṃ. Idaṃ kāyaviññattiyā kiccaṃ. Ghaṭṭanena saheva uppannasaddānaṃ taṃtaṃvaṇṇatta pattiyā vidahanameva vacīviññattiyā kiccaṃ. Kumbhathunatalaṃ viyaca upādinnakapathavī. Paharaṇahattho viya cittajapathavī. Hatthapari vattana vikāro viya kāyaviññatti. Saddavikāro viya vacīviññatti. Kumbhathunassa nānāsaddapabhedoviya nānāvaṇṇabhedoti. Etthaca yadetaṃ aṭṭhakathāyaṃ idaṃ vakkhāmi etaṃ vakkhāmīti uppajjamānaṃ cittaṃ aṭṭharūpāni samuṭṭhāpeti. Tesaṃ abbhantare citta samuṭṭhānā pathavīdhātu upādinnakaṃ ghaṭṭayamānāva uppajjati. Tena dhātughaṭṭanena saheva saddo uppajjatītica purimacittasamuṭṭhā nāya upatthambhanakiccaṃpi natthītica vuttaṃ. Taṃpi anekasatesu javanavāresu pavattamānesu yasmiṃvāre paribyattaṃ akkharaṃ pavattati, taṃ sandhāya vuttanti gahetabbaṃ. Teneva hi mūla ṭīkāyaṃ upatthambhanakiccaṃ natthi laddhāsevanena citteneva ghaṭṭanassa balavabhāvatoti vuttaṃ. Etthaca laddhāsevanenāti etena pubbabhāge nānājavanavīthīhi laddhāsevanabhāvaṃ dasseti. Pathama javanacittassapi laddhāsevanatāya adhippetattā. Naca ekajavana vāramattena paribyattaṃ ekakkharaṃ sampajjatīti sakkā viññātuṃ. Kasmā, tassa ekadviaccharakkhaṇamattena kālena vattabbattā ekaccharakkhaṇeca anekasatasahassānaṃ javanavīthīnaṃ pavattisambhavato. Vuttañca –
三个短音为一拍,两拍者应读作长音。
三量之歌咏当知,辅音为半量。
Ekamattā tayo rassā, dvimattā dīghamuccare; Timatto tu gīto ñeyyo, byañjanā aḍḍhamattikāti.
在《弥兰陀问经》里,即使用一百车稻谷的种子,也跟不上一弹指间生起的心的一分,连十六分之一都跟不上,经中是这样说明的。而发出一个音节的时候,能发音的心所运作的那一段时间,也同样只是那样显现而已。但从究竟真实来说,并不能确定地说“我发出的是一个声音”或“我听到的是一个声音”然后去发、去听。因为即使这样确定,由于声音有前有后,实际上有百千无数次的发音和听闻在发生。所谓“只有一个”,这种执著是因为被聚集的密集和相续的密集遮蔽了才产生的,应当这样理解。这里其余的部分,应按照在身表色中已说的内容,随其相应而了知。这里“表”这个词,在“以身表知”“以语表知”等说法中,是“使了知”的意思;在《苏定那品》的“三遍表知”等说法中,是“使转起”的意思。而在这里,两种含义都适用。这样一来就应知道:当有想使他人了知的意愿时,在所有这些身肢动作和语肢动作中,都有转起的表存在。不过《根本复注》中说:即使没有想使他人了知的意愿,仅仅由于前进等动作的转起,那与心俱生的变化也能表明其意图,而且其自身也被了知,所以两种都是表。其中,在两种“使了知的表”里,前一种身表:先以眼识路抓住肢节移动的样子,以身识路抓住移动的肢节,然后仅仅以清净的意门速行才了知;后一种语表:先以耳识路抓住所发出的声音,然后仅仅以清净的意门速行才了知,而不是以五门速行了知。因为它只有在了知表自身时,才向其他有情表明具有此表者之心,而不是在不了知时表明。所谓“能使了知的因”,只有在了知它自身时,才使人了知所应了知的对象,而不是在不了知时。这样一来,那些看见肢体动作、或触摸、或听到声音而了知他人各种意图的众生——乃至畜生——对表的最初了知也就成立了。因为如果不了知表,就不可能了知意图。而对了知表的人来说,如果不了知先前已确立的约定关联,也不可能了知意图,所以论师们主张在中间另外要有对“先前约定关联”的把握。而在两种“使转起的表”中,以眼识路看见他人前进后,便以意识路了知前进的表和前进的心;后退等情况也依此理。同样,以耳识路听到他人说话后,便以意识路了知说话的表和说话的心。看见他人以贪染心摇动肢体后,便了知摇动的表和贪染的心;听到贪染者的说话后,便了知说话的表和贪染的心。对一切身、语行为都依此理。轻快之性就是轻快性;柔软之性就是柔软性;于作业适宜就是适业,意思是适于作业;适业之性就是适业性。
Milindapañheca sādhike vīhivāhasate vīhibījāni ekaccharakkhaṇe uppannassa cittassa kalaṃpi naupenti. Kalabhāgaṃpi naupentīti dīpitaṃ. Ekakkharaṃ uccārentassaca tattakaṃpi kālaṃ uccāraṇacittabyāpāro sandissatiyeva. Naca paramatthato ekameva saddaṃ uccāremītivā suṇomītivā sakkā niyametvā uccāretuṃ sotuñca. Tathā niyamentassapi saddānaṃ pubbāparato anekasatasahassasseva uccāraṇa savana sambhavato. Ekamevāti abhimāno pana samūhaghana santatighanehi paṭicchannattāeva hotīti daṭṭhabbaṃ. Sesamettha kāyaviññattiyaṃ vuttana yena yathāsambhavaṃ veditabbanti. Etthaca viññattisaddo kāyena viññāpeti vācāya viññāpetītiādisu bodhanattho. Sudinna kaṇḍe tikkhattuṃ viññāpetītiādīsu pavattanattho. Idha pana duvidhopi yujjati. Evañhi sati paraṃ bodhetukāmatārahi tesu sabbesu kāyaṅgavācaṅgacopanesupi pavattakaviññattiyā labbhamānatā veditabbā hotīti. Mūlaṭīkāyaṃ pana paraṃ bodhetukāmatāya vināpi abhikkamanādipavattanena so citta sahabhūvikāro adhippāyaṃ viññāpeti. Sayañca viññāyatīti dvidhāpi viññattiyevāti vuttaṃ, tattha dvīsu bodhanaviññattīsu purimā kāyaviññatti aṅgapaccaṅgassa calamānavaṇṇaṃ cakkhuviññāṇavīthiyā calamānaṅgapaccaṅgaṃ kāyaviññāṇavīthiyā gahetvā pacchā suddhena manodvārikajavanenaeva viññāyati pacchimāca vacīviññatti uccāriyamānaṃ saddaṃ sotaviññāṇavīthiyā gahetvā pacchā suddhena manodvārikajavanenaeva viññāyati, na pañcadvārikajavanena. Sā hi attānaṃ jānanteeva parasatte attanā samaṅgino puggalassa cittaṃ viññāpeti, na ajānante. Ñāpaka hetu hi nāma attānaṃ jānanteeva ñāpetabbaṃ ñāpeti, no ajānante. Evañca katvā kāyaṅga copanaṃ disvāvā parāmasitvāvā saddaṃ sutvāvā parassa taṃtaṃadhippāyaṃ jānantānaṃ tiracchāna gatānaṃpi pathadhaṃ viññattijānanaṃ siddhaṃ bhavati. Taṃjānanena vinā adhippāyajānanassa asambhavato. Viññattiṃ jānantānaṃca purimasiddhasaṅketa sambandha jānanena vinā adhippāyajānanaṃ na sambhavatīti majjhe visuṃ pubbasaṅketa sambandhagahanaṃpi icchanti, dvīsu pana pavattakaviññattīsu paraṃ abhikkamantaṃ cakkhuviññāṇavīthiyā disvā abhikkamanaviññattiñca abhikkamanacittañca manoviññāṇavīthiyā jānanti. Esanayo paṭikkamanādīsu. Tathā parassa kathaṃ sotaviññāṇavīthiyā sutvā kathanaviññattiñca kathanacittañca manoviññāṇavīthiyā jānanti. Paraṃ rattacittena kāyaṅgaṃ cālentaṃ disvā calanaviññattiñca rāgacittañca jānanti. Rattassa kathaṃ sutvā kathana viññattiñca rāgacittañca jānanti. Esanayo sabbāsu kāyikavācasikakriyāsūti. Lahuno bhāvo lahutā. Muduno bhāvo mudutā. Kammani sādhu kammaññaṃ. Kammayogyanti attho. Kammaññassa bhāvo kammaññatā.
色的轻快性,以不迟钝为特征。色的柔软性,以不僵硬为特征。色的适业性,以适合身体活动的状态为特征。这三者虽然互不相离,但应当知道,依相违的缘和适合的缘,它们是不混杂的。比如,当人们受用与自身身体相违的气候、食物或心的造作时,体内的诸界有时会搅乱全身或身体的一部分,特别是让被称为“腐口蛇”的水界现起,使身体像承受不了的重担一样沉重、笨重。在改变姿势动作时,就会产生以身体沉重为因的苦。那时,色的轻快性不现起。反过来,当人们受用适合自身身体的气候、食物或心的造作时,那种界的搅乱就平息下来,身体变得轻快。在改变姿势动作时,就没有以身体沉重为因的苦。那时,轻快性就现起。其余两者也应依此理解。特别是,在柔软性方面,要让被称为“木口蛇”的地界现起,使身体像干木一样僵硬、粗涩。在改变姿势动作时,应当说,会产生以肢节像被切断、碎裂那样的僵硬、粗涩为因的苦。在适业性方面,要让被称为“刀口蛇”的风界现起,造成风界失调,使身体像被强盗贼寇占据的边境地区一样翻动不安,应当说,在一切姿势动作中都没有安乐。然而,应当知道,火界是这三者的根本。
Adandhatālakkhaṇā rūpassa lahutā. Athaddhatā lakkhaṇā rūpassa mudutā. Sarīrakriyānukūlakammaññabhāvalakkhaṇā rūpassa kammaññatā. Aññamaññaṃ avijahantiyopi etā viruddhapaccayasappāya paccayānaṃ vasena asaṃmissato veditabbā. Tathā hi attano kāyaviruddhaṃ utuṃvā āhāraṃvā cittakriyaṃvā sevantānaṃ sarīragatā dhātuyo kadāci sakalasarīraṃvā sarīrekadesaṃvā khobhetvā visesato pūtimukha sappasaṅkhātaāpo pariyuṭṭhānaṃ katvā kāyaṃ asayhabhāraṃ viya garuṃ bhāriyaṃ karonti. Iriyā pathaparivattane kāyabhāriyanimittaṃ dukkhaṃ uppādenti. Tadārūpassa lahutā napavattati. Puna attano sarīrasappāyaṃ utuṃvā āhāraṃvā cittakiriyaṃvā sevantānaṃ so dhātukkhobho vūpasammati. Kāyo sallahuko hoti. Iriyāpathaparivattane kāya bhāriyanimittaṃ dukkhaṃnāma natthi. Tadā sā pavattati. Esanayo sesāsupi. Visesanato panettha mudubhāyaṃ kaṭṭhamukhasappasaṅkhāta pathavīpariyuṭṭhānaṃ katvā sukkhakaṭṭhaṃviya kāyaṃ thaddhaṃ kakkhaḷaṃkaronti. Iriyāpathaparivattane aṅgamaṅgānaṃchijjanabhijjanākārapattaṃ thaddhaṃ kakkhaḷanimittaṃ dukkhaṃ uppādentīti vattabbaṃ. Kammaññatāyaṃ satthamukhasappasaṅkhāta vāyo pariyuṭṭhānaṃ vāyovisamaṃ katvā dāmarikacorapariyuṭṭhitaṃ paccantaraṭṭhaṃ viya kāyaṃ vivaṭṭamānaṃ karonti, sabbairiyāpathesu sukhaṃnāma natthīti vattabbaṃ. Tejodhātu pana tāsaṃ sabbāsaṃpi mūlabhūtā hotīti veditabbā.
这些色法,就像健康的人身体状态良好、像皮革被充分揉制后变得柔软、像黄金经过充分锻炼后变得易于加工一样,在色身转换行住坐卧等威仪时,以轻快性等状态显现出来的差别,就叫做变化色。堆积就是积集,意思是依聚集而生成。从最初以及从之后堆积,就是增积,意思是初次生起以及层层增长。因为这里的upa这个前缀,就像在upaññatti等词中那样,有最初的意思;又像在upasitta等词中那样,有上方的意思。《根本复注》中也说:upa这个前缀有最初的意思和上方的意思。正因如此,圣典中说:诸处的积集,就是色的增积;色的增积,就是色的相续。延伸、扩展就是相续。由连结而伸展,或一再伸展,即是相续。意思是:已经转起的诸处,以充满寿量的方式持续运转。其中,对于胎生的有情,结生那一刹那色的生起,以初次生起的意思称为增积;从那之后,直到最先产生的眼、耳、鼻、舌生起之前,这中间色的生起,以上方增长的意思称为增积;从那之后,直到命终,四种相续色的生起,称为相续。注释中这样说:就像在河岸挖的井里,水开始涌出的时刻是积集、生起;水充满的时刻是增积、增长;水溢出而流走的时刻是相续、转起。
Imā pana arogino kallabhāvoviya suparimadditacammassa mudubhāvoviya sudandhasuvaṇṇassa kammakkhamabhāvoviya rūpakāyassa iriyāpathaparivattane sallahukatādivasena sandissamānā visesākārā hontīti katvā vikārarūpaṃ nāma. Cayanaṃ cayo. Piṇḍavasena abhinibbattīti attho. Ādito uparitoca cayo upacayo. Pathamābhinibbatti uparuparivaḍḍhicāti attho. Ayañhi upasaddo upaññattantiādīsu viya pathamattho upasittantiādīsu viyaca upari atthoti. Vuttañca mūlaṭīkāyaṃ upasaddo pathamattho upariatthoca hotīti. Tenevahi pāḷiyaṃ yo āyatanānaṃ ācayo, so rūpassa upacayo. Yorūpassa upacayo, sā rūpassa santatīti vuttaṃ. Tananaṃ vitthāraṇaṃ tati. Sambandhā tati punappunaṃvā tati santati. Yathā pavattānaṃ āyatanānaṃ addhānapūraṇavasena pavattīti attho. Tattha gabbhaseyyakānaṃ sattānaṃ paṭisandhikkhaṇe rūpānaṃ uppādo pathamānibbattiatthena upacayonāma. Tato paraṃ yāva sabbapathamaṃ uppannānaṃ cakkhu sota ghānajivhānaṃ uppādo, etthantare rūpānaṃ uppādo upari vaḍḍhiatthena upacayonāma. Tato paraṃ yāvajīvaṃ catusantatirūpānaṃ uppādo santatināma. Vuttañhetaṃ aṭṭhakathāyaṃ nadītīre nikhātakūpasmiṃ udakuggamanakāloviya ācayo nibbatti. Paripuṇṇakāloviya upacayo vaḍḍhi. Ajjhottharitvā gamanakālo viya santati pavattīti.
不过,在《广释》里则是:
Vibhāvaniyaṃ pana
从结生那一刻开始,直到眼等十法聚生起,在这期间色的生起就叫作“增积”;从那以后就叫作“相续”。这也是按照那种理路来说的,确实说得通。
Paṭisandhito paṭṭhāya yāvacakkhādi dasakānaṃ uppatti. Etthantare rūpuppādo upacayonāma. Tato paraṃ santati nāmāti vuttaṃ. Taṃpi tena pariyāyena yujjatiyeva.
对于湿生和化生有情,在结生刹那,色的生起以最初产生和圆满增长的意义称为“增积”;此后色的生起称为“相续”。另外,三种因缘所生的色也各有各自的“相续现在”。而每一相续现在皆依产生、增长、转起而具有三种阶段。其中,在每一相续的最初,相续之首的诸色最初生起,称为“产生”;此后增长色的生起,称为“增长”;增长圆满后不再增长,以持续安住的方式、以转起的方式生起,称为“转起”。其中,产生和增长称为“增积”;转起称为“相续”。简而言之,在世间一切根与非根所系色的转起中,见到名为生起、增长、转起的阶段差别,就应了知增积与相续。这里的理趣是这样的:就像树木、草等,或者像枝、叶、花、果等,最初生起,生起后增长,增长圆满后不再增长,以持续的方式转起后坏灭。衰败就是老,依此而衰败、达到老旧的状态,所以叫“老”;那本身就是“老性”。以生、老、灭而不动摇、不摇动,所以是常、无为法;非常就是无常,是有为法。无常的状态就是无常性,即坏灭。
Saṃsedajopavātikānaṃ pana paṭisandhikkhaṇe rūpānaṃ uppādo pathamā bhinibbatti atthena paripuṇṇa vaḍḍhi atthenaca upacayo nāma, tato paraṃ rūpānaṃ uppādo santatināma. Apica, tisamuṭṭhānika rūpānaṃpi visuṃ visuṃ santatipaccuppannaṃnāma atthi. Tassaca ekekassa nibbatti vaḍḍhi pavatti vasena tisso tissoavatthā honti. Tattha ekekasantatiyaṃ ādimhi santatisīsarūpānaṃ sabbapathamaṃ uppādo nibbattināma. Tato vaḍḍhanarūpānaṃ uppādo vaḍḍhīnāma. Vaḍḍhane samatte avaḍḍhitvā pabandhaṭṭhitivasena vattanavasenauppādopavattināma. Tattha ca nibbattivaḍḍhiyo upacayonāma. Pavattisantati nāma. Saṅkhepato pana loke sabbāsu indriyānindriyabaddharūpapavattīsu sandissamāne jāyana vaḍḍhana pavattanasaṅkhāte avatthābhede disvā upacayasanta tiyo veditabbā. Tatrāyaṃ nayo-rukkhatiṇādīnivā sākhā pattapupphaphalādīnivā ādimhi jāyanti. Jāyitvā vaḍḍhanti. Vaḍḍhane samatte avaḍḍhitvā pabandhavasena pavattitvā bhijjantīti. Jīraṇaṃ jarā, jīranti jiṇṇabhāvaṃ gacchanti etāyāti jarā. Sāyeva jaratā. Uppādajarābhaṅgehi niccalati nakampatīti nicco asaṅkhata dhammo. Na nicco anicco, saṅkhatadhammo. Aniccassa bhāvo aniccatā, bhaṅgo.
不过,在《广释》中则说:
[183] Vibhāvaniyaṃ pana
有人说:“因为不能跟随恒常坚固的状态,所以叫无常。”这种说法并不好。
‘‘Niccadhuvabhāvena na iccaṃ anugantabbanti anicca’’nti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
“常”这个词,在教法里和世间都很常见。它在这里和否定词“na”结合,所以说成“无常”。诸法依此而被认知、被清楚认知、被判定,这就是“相”;意思是了知有为状态的标志。正如《增支部》所说:“比丘们,有为法有三种有为相。哪三种?生起被了知,灭去被了知,住立的变异被了知。”难道圣典里没有出现“生”这个词吗?所以这里也应该说到它,因此说“生色本身”等等。这里,在色分别的部分,“生”就是产生、显现。或者,依此而生起,所以叫“生”;以增长、相续的含义来说,因为这种生具有如此阶段差别的关联——这是要点。因为它在最初让结生色显现,又让尚未圆满的诸处圆满,让已经圆满的诸处也能长时间不间断地转起、延续。十一种分类:以归入大种等状态而成为一种,十一种分别。问:怎么依自性而有二十八种?答:以“大种、净色、境”等,只显示十一种的自性,因为包含在其中的分类如前所说,已经非常清楚,应当这样理解。因此说“十八种”。
Niccasaddo hi sāsane lokeca pākaṭo. So eva idha nakārayutto aniccoti vuttoti. Lakkhīyanti sallakkhīyanti vinicchīyanti dhammā ime saṅkhatāti etenāti lakkhaṇaṃ. Saṅkhata bhāvajānananimitanti attho. Yathāha- aṅguttare tīṇi māni bhikkhave saṅkhatassa saṅkhatalakkhaṇāni. Katamāni tīṇi, uppādo paññāyati, vayo paññāyati, ṭhitassa aññathattaṃ paññāyatīti. Nanu pāḷiyaṃ jātināma āgatā. Tasmā sāpi idha vattabbāti vuttaṃ jātirūpamevātiādi. Etthāti rūpasamuddese. Jananaṃ pātubhavanaṃ jāti. Jāyantivā etāyāti jāti, upacaya santati nāmenapavuccati tassājātiyātathā avatthābhedayogatoti adhippāyo. Sā hi ādito paṭisandhirūpāni pātubhavantāni karoti. Puna aparipuṇṇānica āyatanāni pūreti. Pūritāni ca dīghaṃpi addhānaṃ abbocchinnaṃ katvā pavatteti pabandhayatīti. Ekā dasavidhaṃpīti mahābhūtādibhāvena ekattaṃ upanayanavasena ekā dasapabhedaṃpi. Kathaṃ sarūpavasena aṭṭhavīsatividhaṃ hotīti pucchitvā bhūtappasāda visayātiādinā ekādasavidhasseva sarūpato dassanaṃ antogadhabhedānaṃ pubbe vuttabhāvena supākaṭattāti daṭṭhabbaṃ. Tenāha-aṭṭhārasavidhanti.
四种大种、五种净色,以不重复已计入者的方式,加上四种境为行处;有两种性,一个心基。这样,这十六种色连同命根色和食色,成为十八种。同样,一种限定色,两种表色,以不重复已计入者的方式,三种变化色,以及四种相色——这十种是非完成色。如此,色从自性上合为二十八种。在此,后十种色因为自性上不可得,并非由因缘所生,名为非完成色。然而,不能说这些在阿毗达摩中单独列出并阐明的色,因为自性上不可得,或在胜义上不存在。因为它们超越了仅由世俗施设成立的状态,以那种由纯粹法性所成立的胜义特征而被把握。否则,没有生起特征的、无为的涅槃,也会成为自性上不可得且胜义上不存在了。因此,正是由于没有生起特征,这些才名为非完成色,而不是由于自性上不可得,这样才合理。
Cattāri bhūtāni pañcapasādā agahitagahaṇena cattāro visayā gocarā. Duvidho bhāvo. Ekaṃ hadayaṃ. Iti idaṃ soḷasavidhaṃ rūpaṃ jīvitāhārarūpehi saha aṭṭhārasavidhaṃ hoti tathā eko paricchedo. Duvidhā viññatti. Agahitagahaṇena tividho vikāro. Catubbidhaṃ lakkhaṇanti dasa anipphannācāti rūpaṃ sarūpato aṭṭhavīsatividhaṃ bhaveti yojanā. Etthaca pacchimāni dasarūpāni sabhāvato anupalabbhamānattā paccayehi nipphāditāni rūpāni na hontīti anipphannāni nāma. Api cettha abhidhamme visuṃ uddiṭṭhāni niddiṭṭhānica etāni sabhāvato anupalabbhamānānīti vā paramatthato avijjamānānītivā nasakkā vattuṃ. Vohārasiddha mattabhāvaṃ atikkamma tādisena suddhadhammagatiyā siddhena paramattha lakkhaṇena upaladdhattā. Itarathā nibbattilakkhaṇarahitaṃ asaṅkhata nibbānaṃpi sabhāvato anupalabbhamānaṃ paramatthato avijjamānañca nāma siyāti. Tasmā nibbatti lakkhaṇarahitattāeva etāni anipphannānināma. Na sabhāvato anupalabbhamānattāti yuttaṃ siyāti. [Rūpasamuddeso]
157在色的分类里,这如上所说的二十八种色,从无因的角度看,只是一种。不是按有因和无因来分成两种。同样,从有缘的角度看,也只是一种。不是按有缘和无缘来分成两种。为了说明这样展开的“一种理趣”,现在先以“一切”等语开始。
157. Rūpavibhāgesabbañca pana etaṃ yathāsamuddiṭṭhaṃ aṭṭhavīsati vidhaṃ rūpaṃ ahetukaṭṭhena ekavidhameva. Na sahetukā hetuka vasena duvidhaṃ. Tathāsappaccayaṭṭhena ekavidhameva. Na sappaccayāpaccaya vasena duvidhanti evaṃ pavattaṃ ekavidhanayaṃ tāva dassetuṃ sabbañcātiādimāraddhaṃ.
不过在《广释》中
[184] Vibhāvaniyaṃ pana
有人把“一种理趣”也当成色的分类,因此说:“为了显示如上所说的色的‘一种’等理趣,所以说‘一切’等语。”但这并不相符。
Ekavidhanayopi rūpavibhāgoevāti katvā ‘‘yathā uddiṭṭha rūpānaṃ ekavidhādinayaṃ dassanatthaṃ sabbañca panetantiādi vutta’’nti vuttaṃ. Taṃ na sameti.
他们按照内在等类别的划分,随各自的情况加以分别。
Ajjhattikādibhedena, vibhajanti yathārahanti.
由此可以知道,色的分别就是内在等类别的分别。
Etena ajjhattikādibhedo eva rūpavibhāgonāmāti viññāyati.
在这里,一切色法都因为不与因相应而有,所以完全是无因的,没有任何一种是有因的。所谓“有某种是无因的”,区分的用意就在这里。经文写成“有缘、有漏、有为、世间”,但写成“有缘、有为、世间、有漏”才更妥当,因为圣典里也是这样见的,而且同类成对出现。其余那些法虽然不按圣典的顺序排列,但因为同类成对,从分类上说也是妥当的。其中,与自己的能生缘一起存在,所以是“有缘”;由诸缘和合而造作,所以是“有为”;包括在称为五取蕴的世间里,所以是“世间”;与以自身为所缘而生起的诸漏一起存在,所以是“有漏”。即使是色究竟天梵天相续中的色,也因为以欲爱为对象而包括在欲中,所以是“欲界”。没有任何被自己执取的对象,所以是“无对象”。某个法即使通过别的加行被断除,只要还没有断除它的集起,它就仍然是没有被断除,因为必定还会再生起;反过来,即使还没有被断除,只要那集起已不存在,它就成了已被断除,因为不会再重生起。这样的法,因为没有精勤断除的立足处,所以名为“非所断”。色也正是这样,所以说“唯是非所断”。意思是:因为没有立足处,所以不值得用断除的精勤;或者说,不可能离开断集起而把它断除。那么,如果这样说:“诸比丘,色不是你们的,应当舍弃它。它被你们舍弃后,将在长久时间内带来利益、安乐和幸福。”这段说法又怎么理解呢?应当看作这是针对断除以色为对象的贪欲而说的。正如所说:
Tattha sabbaṃpi rūpaṃ hetusampayogā bhāvato ahetuka meva, na kiñci sahetukaṃ. Kiñci ahetukanti evaṃ vibhāgo atthīti adhippāyo. Sappaccayaṃ sāsavaṃ saṅkhataṃ lokiyanti pāṭho. Sappaccayaṃ saṅkhataṃ lokiyaṃ sāsavanti pana yutto. Pāḷiyaṃpi tathā diṭṭhattā sabhāgayugaḷasambhavatocāti. Itarāni pana pāḷikamena asamentānipi sabhāga yugaḷattā bhāgato yuttānieva. Tattha attano janakena paccayena saheva vattatīti sapaccayaṃ. Paccayehi saṅgamma karīyatīti saṅkhataṃ. Pañcupādā nakkhandhasaṅkhāte lokeeva pariyāpannanti lokiyaṃ. Attānaṃ ārabbha pavattehi āsavehi saheva vattatīti sāsavaṃ. Akaniṭṭha brahmasantāna bhūtaṃpi rūpaṃ kāmataṇhā visayabhāvena kāmeeva pariyāpannattā kāmāvacaraṃ. Natthi attanā gahitaṃ kiñci ārammaṇaṃnāma assāti anārammaṇaṃ. Yo dhammo aññena payogena pahīnopi samudayapahāne asati apahīnova hoti. Puna avassaṃ uppajjamānattā. Appahīnopi tasmiṃ sati pahīnova hoti. Puna anuppajjamānattā. Tādiso dhammo pahānavāyāmassa aṭṭhānattā appahātabbonāma. Rūpaṃpi edisameva hotīti vuttaṃ appahātabba mevāti. Aṭṭhānattā pahāna vāyāmaṃ na arahatīti attho. Athavā, vinā samudayapahānena pahātuṃ asakkuṇeyyoti attho. Yadi evaṃ rūpaṃ bhikkhave na tumhākaṃ. Taṃ pajahatha. Taṃ vo pahīnaṃ dīgharattaṃ atthāya hitāya sukhāya bhavissatīti idaṃ kathanti. Taṃpi tabbisayassa rāgassa pahānaṃ sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ. Yathāha –
罗陀,对于诸色,凡是欲、贪、欢喜、渴爱,你们都要舍弃它。这样,那色就会被舍弃,连根斩断,像截断的棕榈树一样不再生长,归于消失,未来不再生起。
Rūpe kho rādha yo chando, yo rāgo, yānandī, yā taṇhā, taṃ pajahatha. Evaṃ taṃrūpaṃ pahīnaṃ bhavissati ucchinnamūlaṃ tālāvatthukataṃ anabhāvaṃkataṃ āyatiṃ anuppādadhammanti.
这个道理,也应该理解成同样适用于其他善法等不该断除的法。这里“eva”这个词,也要连到前面的词上一起理解。“iti”这个词表示“等等”或“种类”的意思,用它来涵盖巴利圣典中说的“非因、与因不相应”等内容。属于各个众生自身生命范围的法聚,就叫作“内”。而在那里面,对某处生起的渴爱特别强、执取特别牢固的,也就是眼等六种与心同时生起的法,就叫作“内”,因为是在内被了知、被明显感知的。也正因如此,它也被称为“内内”。至于其他的色等、触等,因为依它们而生起的渴爱执取很微弱,所以叫作“外”。就像世间有人把摩尼宝、黄金、白银等放在外面的屋子里保存,而把篮子、簸箕、瓶子、盘子等放在内屋;在这种情况下,人们宁可丢掉后面那些,也要守护前面那些。所以,正因为渴爱执取牢固,这些才被称为内受用;后面那些则只是外受用。应当这样来理解这个道理。在这里也是一样,如果可能的话,人们宁可舍弃一切色等、触等,也一定会守护眼等这六种。因此,这两类之所以被称为内和外,只是依据渴爱执取的牢固与微弱来说的,并不是依据生起的地方来决定的。在这里应当得出这个结论。
Ayaṃ nayo aññesupi kusalādīsu appahātabbesu veditabboti. Evasaddo cettha purimapadesupi yojetabbo. Itisaddo ādiattho, pakāratthovā. Tena pāḷiyaṃ āgataṃ na hetu hetuvippayuttantiādiṃ saṅgaṇhāti. Tassa tassa puggalassa attabhāvapariyāpanno dhammasamūho ajjhattaṃnāma. Tasmiṃpica yattha taṇhāya atirekataraṃ daḷhapariggaho hoti. So cakkhādiko cittena saha chabbidho dhammo ajjhattiko nāma. Ajjhatte vidito pākaṭoti katvā. Tathā hi so ajjhattajjhattantipi vutto. Itarāni pana rūpādini phassādīnica tadupādāya taṇhāpariggahassa mandattā bāhirāni nāma. Yathā hi loke maṇivā suvaṇṇaṃvā rajataṃvā bahigehe nidahitvā thapitaṃ hoti. Pacchivā suppaṃvā ghaṭovā sarāvovā anto gehe thapito. Tattha pacchimāni chaḍḍetvāpi purimāni rakkhanti. Tasmā tāneva taṇhāpariggahadaḷhatāya antoparibhogātveva vuccanti. Pacchimāni pana bāhira paribhogātveva. Evaṃ sampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Idhapi hi yadi sakkuṇeyya. Rūpādīni phassādinica sabbāni chaḍḍetvāpi cakkhādikaṃ chabbidhameva avassaṃ rakkhissantīti. Iti taṇhā pariggahassa daḷhamandatā vaseneva tesaṃ dvinnaṃ ajjhattika bāhiratā vuttā. Na pavattidesavasenāti niṭṭhamettha gantabbaṃ.
至于《广释》
[185] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
“内在色”,是因为它针对并指向被称为“有身”的自我而生起。确实也有其他从内部产生的东西,但按照惯用法,只有眼等才被称为“内在”——这种说法并不好。
‘‘Ajjhattikarūpaṃ atthabhāvasaṅkhātaṃ attānaṃ adhikicca uddissa pavattattā. Kāmaṃ aññepi ajjhattasambhūtā atthi. Ruḷhīvasena pana cakkhādikameva ajjhattikanti’’ vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
而以及在那里的,
[186] Yañca tattha
有人说:“依于被称为‘自己’的心,它作为那个的门而生起,所以是内。那个本身就是内。”这种说法也不妥当。
‘‘Attasaṅkhātaṃpā cittaṃ adhikicca tassa dvārabhāvena pavattatīthi ajjhattaṃ. Tadeva ajjhattikanti’’ vuttaṃ. Taṃpi na sundaraṃ.
如果那个意思成立,心的内在性就不能成立,而且内法和内作用也会变得没有区别。
Tasmiṃ atthe hi sati cittassa ajjhattatā na sampajjati. Ajjhattadhamma ajjhattikammonañca aviseso āpajjatīti.
那么,在那里,凡是……
Yaṃ pana tattha
或者,就像在说“如果没有我们,你就会像一块木头或木柴一样”,因为眼等(根门)对自身有着特别大的帮助,所以特别把眼等称为“内”。这种说法更合理。
Athavā yadi mayaṃ na homa, tvaṃ kaṭṭhakaliṅgarūpamo bhavissatīti vadantā viya attabhāvassa sātisayaṃ upakārakattā cakkhādineva visesato ajjhattikānīti vuttaṃ. Taṃ yuttataraṃ.
同样,正因为它们带来的利益特别大,众生对它们才会牢牢执取。被称为“门色”的有七种,依次是心路的心和杀生等业生起的入口。其中,五种净色叫“转起门”,两种表色叫“业门”。粗色,因为本性上就是粗大的,而且它被称为“撞击”的作用也是粗显的。近行色,即使生起在远处,也能被智慧更快地把握,所以叫近行。有抵触色——这里,抵触就是对抗。它有两种:境与有境的对抗,以及大种之间的互相对抗。其中,通过那种对抗,净门和有分产生变动,这叫“境与有境的对抗”;通过那种对抗,具有可坏性质的各种色法生起坏灭、扰动、击打、压迫、破碎等状态,这叫“大种互相对抗”。与对抗一起生起,所以叫有对抗。
Tathā upakārātisayattāeva hi tesu sattānaṃ pariggaha daḷhatā hotīti. Sattavidhaṃpi dvārarūpaṃnāma. Yathākkamaṃ vīthi cittānaṃ pāṇātipātādikammānañca pavattimukhattā. Tattha pana pañca vidhaṃ pasādarūpaṃ upapattidvāraṃnāma. Viññattidvayaṃ kammadvāraṃnāmāti oḷārikarūpaṃ pakatiyā thūlasabhāvattā ghaṭṭanasaṅkhātassaca attano kiccassa oḷārikattā. Santikerūpaṃ dūre pavattassapi sīghataraṃ ñāṇena gahaṇayogyattā. Sappaṭigharūpañcāti ettha paṭihananaṃ paṭigho. So duvidho visayavisayīnaṃ paṭighaṭṭanaṃ mahā bhūtānaṃ aññamaññapaṭighaṭṭananti. Tattha yena paṭighaṭṭanena pasāda dvārānaṃ bhavaṅgassaca vikārappatti hoti. Idaṃ visayavisayīnaṃ paṭighaṭṭanaṃnāma. Yena ruppanalakkhaṇānaṃ rūpadhammānaṃ ruppana kuppana ghaṭṭana pīḷana bhijjanādayo pavattanti. Idaṃ mahābhūtānaṃ aññamaññapaṭighaṭṭanaṃ nāma. Paṭighena saha vattatīti sappaṭighaṃ.
不过在《广释》里
[187] Vibhāvaniyaṃ pana
有人主张:所谓“对抗”,就是自身以及依着所依之力,已到达者和未到达者面对面、互相撞击。那对抗就如同对抗一样。就像有对抗时,弱小的东西会动摇;同样,当彼此面对面时,由于没有色法的自性,弱小的有分也会动摇。这种说法只是把大种的撞击当作比喻,实际指的却是所缘与所缘者之间的撞击。这是不合理的。
‘‘Yo sayaṃ nissayavasenaca sampattānaṃ asampattānañca paṭimukhabhāvo aññamaññapatanaṃ. So paṭigho viyāti paṭigho. Yathāhi paṭighāte sati dubbalassa calanaṃ hoti. Evaṃ aññamaññapaṭimukhabhāve sati arūpasabhāvattā dubbalassa bhavaṅgassa calanaṃ hotīti’’ evaṃ mahābhūtaghaṭṭanaṃ upamāmattaṃ katvā visayavisayighaṭṭanameva gahitaṃ. Taṃ anupapannaṃ.
这样一来,当世间内外相续中出现的种种碰撞,依它们而令色法之间产生相互黏着、结合、僵化、持住、移动等,以及增长、衰减、割裂、破坏、消融、散坏等——这些在此处就没有被包含在内。而且,若没有以助益和损害的方式生起、被称为“聚集”的碰撞,那些现象也不可能以其他方式存在。其余十六种,依前面所说的对立面,则是微细色、远色、无对碍色。
“执取色”在某些地方指身体中任何部位的色,在某些地方则仅指业生色。这两者由于被渴爱和邪见强烈执取、把握,所以在非究竟的意义上称为“执取”。但从究竟意义上说,只有业生色才称为“执取”。为什么呢?因为唯独它在有情相续中恒常不断地生起,具有被极度执取、把握、紧握的特性,所以说“业生是执取色”。以“这是我的”等方式,被渴爱和邪见强烈执取,所以是“执取”。注释书中则显示这样的意思:由与渴爱、邪见相应的业,以自身果报的状态而被执取、把握。
“有见”是与显现一起的。“见”是指能被眼识看见的状态。虽然它本质上并无不同,却被假立得好像别的事物一样。因为这样,才能了知意义上的差别。或者,“见”是指眼识的作用;与它一起存在的,称为“有见”,这也说得通。
眼等两种,以未接触的方式取境;鼻等三种,以接触的方式取境。因此,五种取境色都是取境色,这是它们的组合。其中,依附、黏着在净色上而生起的所缘,称为“已接触”;即使离开像发尖那么一点距离而生起的,也称为“未接触”。那么,为什么这里眼等两种只取未接触的,而鼻等三种只取已接触的呢?因为所依条件的差别。光明是眼取色的条件,虚空是耳取声的条件。因此,在色与色相互黏着而生起时,光明所围绕的空间就不存在;同样,在声与声之间,虚空所围绕的空间也不存在。而风、水、地则是鼻等三种取香等的条件。其中,所谓“风”,就是能吸引香气的鼻内风,它只是已接触的条件。所谓“水”,就是湿润舌根的水,它也仅是已接触的条件,因为味不能在干燥的舌上扩散。而“地”则是碰撞的条件,因为依靠微弱之地的光明或微尘,即使落在身上,也不能撞击净色。这样,由于条件的差别,它们便有接触与未接触取境的差别。
其中,眼的未接触取境是明显的。因为它看不见近处的眼珠色或眉根,却能看见远处巨大的月轮等,或被水晶等遮蔽的颜色,并且能确定方向和处所。那么,耳又是怎样呢?因为在那里,远处的声音被听到时显得迟缓;即使是在西方生起的声音,若中间有巨大的塔庙等障碍,却可能从南边或北边被听到,或者根本听不到。对此,解释如下:生起的声音聚合,对于近处站着的人,从开始到结束,是次第变得明显的,其撞击与摩擦也强而有力。“我在听”的觉知过程,似乎极其迅速地、无间断地生起。然而,对于远处站着的人,撞击与摩擦则较为微弱,开始时不明显,只在中间或结束时,以总聚的方式变得明显,觉知过程也迟缓、间隔地生起。因此,他们便产生“听得快”或“听得慢”的慢心。
再者,所谓声音,是依所依界的次第辗转生起,并确实能到达远处。这样行进时,它在所到之处停住,并撞击处于听闻范围内的耳根。但当中间有巨大的塔庙等障碍时,声音便从虚空直接敞开之处,即从南边或北边,在所到之处撞击耳根。而较微弱的声音,则可能听不到。这样行进时,只要它尚未依附于耳净色而生起,就仍是未接触;若已依附而生起,则称为已接触。难道它不被听到吗?如果耳以已接触为境,那么如同腹内的香不被鼻嗅到一样,腹内的声也不应被耳听到;并且,应如同香一样,不能确定方向和处所。
Evañhi sati yāni loke ajjhattabahiddhāsantānesu ghaṭṭanāni dissanti. Yesaṃ vasena rūpadhammesu aññamaññaṃ laggana bandhana thambhana dhāraṇa calanādīnivā vaḍḍhana hāyana chedana bhedana vilīna vikiraṇādīnivā pavattanti. Tāni idha asaṅgahitāni siyuṃ. Naca tāni anuggaha upaghāta vasena pavattibhūta sannipāta saṅkhātaṃ ghaṭṭanaṃvinā aññapakārānieva sakkā bhavitunti. Itaraṃ soḷasavidhaṃ vuttapaṭipakkhavasena sukhumarūpaṃ dūrerūpaṃ apaṭigharūpañca. Upādinnarūpaṃ nāma katthaci yaṃkiñci sarīraṭṭhakarūpaṃ vuccati. Katthaci kammasamuṭṭhāna meva tadubhayaṃpi taṇhādiṭṭhīhi tusaṃ ādinnaparāmaṭṭhattā upādinnaṃ nāma nippariyāyato pana kammasamuṭṭhānameva upādinnaṃnāma. Kasmā tasseva sattasantāne niccakālaṃ pavattivasena sātisayaṃ bhusaṃ ādinnagahitaparāmaṭṭhatāsambhavatoti vuttaṃ kammajaṃupādinnarūpanti. Etaṃ mamātiādinā taṇhādiṭṭhīhi bhusaṃ ādiyatīti upādinnaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana taṇhādiṭṭhīhi upetena kammunā attano phalabhāvena ādinnaṃ gahitanti imamatthaṃ dasseti. Saha nidassanena sanidassanaṃ. Nidassananti cakkhuviññāṇena daṭṭhabbabhāvo vuccati. So pana dhammato anaññattepi aññe viya katvā upacarīyati. Evañhi sati atthavisesabodho hotīti. Nidassanantivā cakkhuviññāṇakiccaṃ vuccati. Tena saha vattatīti sanidassanantipi yujjatiyeva. Cakkhādidvayaṃ asampattavasena gocaraggāhikaṃ. Ghānādittayaṃ sampattavasena gocaraggāhikanti pañcavidhaṃpi gocaraggāhikarūpanti yojanā. Tattha pasāde allīyitvā laggitvā uppannaṃ ārammaṇaṃ sampattaṃnāma. Kesaggamattaṃpi muñcitvā uppannaṃ asampattaṃnāma. Kasmā panettha cakkhādidvayaṃ asampattameva gaṇhāti. Ghānādittayaṃ sampattamevāti, paccayavisesato. Āloko hi rūpagahaṇe cakkhussa paccayo. Ākāsoca saddagahaṇe sotassāti cakkhurūpesuca aññamaññaṃ laggitvā uppajjamānesu ālokaparivārassa okāso natthi. Tathā sotasaddesuca ākāsaparivārassāti. Vāyuāpapathaviyo pana ghānādittayassa gandhādigahaṇe paccayā honti. Tattha vāyunāma gandhākaḍḍhanako nāsavātoyeva, soca sampattasseva paccayo. Āponāma jivhātemanako āpo, sopi sampattasseva paccayo. Na hi raso sukkhajivhāya pharatīti. Pathavīca ghaṭṭanatthāya paccayo. Na hi dubbalapathavīsannissayo ālokovā rajovākāye patamānopi pasāde ghaṭṭetīti. Iti paccayavisesato tesaṃ sampattāsampattavasena gahaṇa viseso hotīti. Tattha cakkhussa tāva asampattagahaṇaṃ pākaṭaṃ. Tañhi samīpe akkhivaṇṇaṃvā bhamukamūlaṃvā napassati. Dūre pana mahantaṃ candamaṇḍalādikaṃvā phalikāditirohitaṃvā vaṇṇaṃ passati. Disādesavavatthānañcassa paññāyatīti. Sotassa pana kathanti, tattha hi dūre saddo cirena suyyamāno dissati pacchimadisābhāge uppannopi saddo antarā mahante cetiyādike antarite sati dakkhiṇapassatovā suyyati. Uttarapassatovā. Asuyyamānovā hotīti. Vuccate, uppanno saddasaṅghāṭo āsanne ṭhitānaṃ ādito paṭṭhāya yāva avasānā kamena pākaṭībhūto hoti. Paṭighaṭṭanānighaṃsoca balavā hoti. Ahaṃ suṇomīti pavattā sallakkhaṇavīthiyo sīghataraṃ nirantaraṃ viya pavattanti. Dūre ṭhitānaṃ pana paṭighaṭṭanānighaṃso mandataro hoti. Ādito apākaṭo. Majjhevā avasānevā piṇḍavasena pākaṭībhūto. Sallakkhaṇavīthiyo cirena parena pavattanti. Tasmā tesaṃ lahuṃ suto. Cirena sutoti atimāno hotīti. Apica, saddonāma nissayadhātuparaṃparāya pavattitvā dūraṃpi desaṃ gacchatiyeva. Evaṃ gacchantoca gatagataṭṭhāneeva ṭhatvā savanūpacāre ṭhitānaṃ sotasahassaṃpi ghaṭṭeti. Mahante pana cetiyādike antarite sati yato ākāso ujuṃ vivaṭo hoti. Tato dakkhiṇapassatovā uttarapassatovā gatagataṭhānatovasotaṃ ghaṭṭeti. Mandataro pana saddoasuyya mānopi hoti. Evaṃ gacchantoca yāva sotapasāde allīyitvā nuppajjati. Tāva asampattoyeva hoti. Yo pana allī yitvā uppajjati. So sampattonāma hoti. Na so suyyatīti. Yadi pana sotaṃ sampattavisayaṃ siyā. Yathā anto kucchigato gandho bahi naghāyiyati. Tathā anto kucchigato saddopi bahi nasuyeyya. Gandhassa viya disādesavavatthānaṃ vissana siyāti.
另外,在《广释》里则说:
[188] Vibhāvaniyaṃ pana
如果说“前往境处,遍满而执取”,那么即使在决意之类的行相中,那个境也可能成为他的行境。这三种说法都已审察过,并不妥当。
‘‘Gantvā visayadesaṃ taṃ, pharitvā gaṇhatīti ce. Adhiṭṭhāna vidhā nepi, tassa so gocaro siyā.’’ Tipi vicāritaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
因为眼等这两种感官确实不会向外跑到境域那里去执取。能取行境,就是能领受行境。意思是:由于它是净色所成的精微体,所以能领纳已经出现在面前的所缘相。
Na hi cakkhādidvayassa bahiddhā visayadesagamanasaṅgo atthīti. Gocaraṃ gaṇhātīti gocaraggāhikaṃ. Pasāda maṇḍabhūtattā āpātamāgataṃ ārammaṇanimittaṃ sampaṭicchatīti attho.
不过,在《广释》里则说:
Vibhāvaniyaṃ pana
成为依识而住,并以执取各自对应的境为自己的本性,所以这样说。
Viññāṇādhiṭṭhitaṃ hutvā taṃtaṃ gocaragahaṇa sabhāvattāti vuttaṃ.
“色”是色所缘的名称。“食素”说的是食色。“可分析”就是能够被分离,意思是:从处所、方位、生起因由等方面,一一分别确定。“不可分析”就是不能被分离,那本身就是色,所以叫“不可分离色”。不过,阿难长老在这里认为,香、味、食素在某些情况下也可以见到被分离出来,因此只主张五种为不可分离色。这一点后面还会讲到。[色分别]
Vaṇṇoti rūpārammaṇassetaṃ nāmaṃ. Ojāti āhāra rūpa māha. Vinibhujjatīti vinibbhogo. Ṭhānato desato uppattikāraṇato visuṃvisuṃ vavatthapīyatīti attho. Navinibbho goti avinibbhogo. So eva rūpanti avinibbhogarūpaṃ. Ācariyānandattherenapanettha gandharasaojā katthaci vinībhuttā dissantīti pañcavidhameva avinibbhogarūpaṃ icchitaṃ. Taṃ parato āgamissatīti. [Rūpavibhāgo].
158“业”只是指思心所本身。这思心所在《发趣论》里,是以异刹那业缘的方式来说的。正如论中所说:“善与不善的思,以异刹那的业缘,作为异熟诸蕴以及所作之色的缘。”而“心”则是指心连同其相应法,因为《发趣论》中也说到心所法能生起色法。正如论所说:“因,以因缘作为与因相应诸法以及它们所生起之色的缘。”等等。“时节”只是指火界。这火界以形成世界的方式,生起、产生、出生、增长整个器世间;以形成种种身体的方式,生起、产生、出生、增长整个有情世间;以形成种种树木草等、云层、雨、水、火、风等的方式,生起、产生、出生、增长整个行世间。因此称为“时节”。也有说“不喜乐者前往、转起,故为时节”。 “食”仅仅是指食素。由于无色善法成为离色贪的修习,它不产生业生色,所以说“二十五种”也是如此。“极造作”是指在过去的时候,如其所应地产生色法,如此加以区别而善加造作。“内相续”是所说,然而应当说“内相续”。应知“内”本身就是“内”一词的含义。 “从结生开始”是指从结生心的生起刹那开始。“每一刹那”是指在每一个心的三个刹那中。阿难长老则说,一切四种生起的色法,在每一个心的生起刹那才生起,在坏灭刹那才灭去。然而我的意趣是:一切四种生起的色法,在心的生起刹那才生起,不是在坏灭刹那。正如论所说——
158.Kammanti ekā cetanāeva. Sāyeva hi paṭṭhāne nānākkhaṇika kammapaccayabhāvena vuttā. Yathāha-nānākkhaṇikā kusalākusalā cetanā vipākānaṃ khandhānaṃ kaṭattāca rūpānaṃ kammapaccayena paccayoti. Cittanti pana sasampayuttadhammaṃ adhippetaṃ. Paṭṭhāne cetasikadhammānaṃpi rūpasamuṭṭhāpanabhāvena vuttattā. Yathāha-hetū hetusampayuttakānaṃ dhammānaṃ taṃ samuṭṭhānānañca rūpānaṃ hetu paccayena paccayotiādi. Utūti tejoyeva. So hi kappasaṇṭhāpanavasena sakalaṃ okāsa lokaṃpi nānāsarīrasaṇṭhāpanavasena saka laṃ rūpamayaṃ kāyaṃ sattalokaṃpi nānārukkhatiṇādīnaṃ abbhapaṭalameghavuṭṭhijalaaggi vātādīnañca saṇṭhāpanavasena sakalaṃ saṅkhāralokaṃpi udayati pasavati janeti vaḍḍheti. Tasmā utūti vuccatīti. Arati gacchati pavattatīti utūtipi vadanti. Āhāroti ojāeva. Rūpavirāgabhāvanābhūtaṃ arūpakusalaṃ kammajarūpaṃ najanetīti vuttaṃ pañcavīsatividhaṃpīti. Atisaṅkhatanti atītakāle yathākā lantare rūpaṃ janeti, tathā visesetvā suṭṭhukataṃ. Ajjhatti kasantāneti vuttaṃ, ajjhattasantāneti pana vattabbaṃ. Ajjhatta meva ajjhattikantivā ikasaddassa attho daṭṭhabbo. Paṭisandhimupādāyāti paṭisandhicittassa uppādakkhaṇaṃ upādāya. Khaṇekhaṇeti ekekassa cittassa tīsu tīsu khaṇesu. Ācariyānandatthero pana sabbesaṃpi catusamuṭṭhānikarūpānaṃ ekekassa cittassa uppādakkhaṇeeva uppādaṃ bhaṅgakkhaṇeeva nirodhañca āha. Ahaṃ panassā dhippāyo-sabbānipi catusamuṭṭhānikarūpāni cittassa uppādakkhaṇeeva uppajjanti, na bhaṅgakkhaṇe. Yathāha –
如果有人问:当一个人的集谛灭去时,他的苦谛就会生起吗?回答:不是。
Yassavā pana samudayasaccaṃ nirujjhati, tassa dukkhasaccaṃ uppajjatīti. Noti.
同样地,那些色法只在心的坏灭刹那灭去,不在生起刹那灭去。正如所说的——
Tathā tāni cittassa bhaṅgakkhaṇeeva nirujjhanti. Na uppādakkhaṇe. Yathāha –
对于那个人,当善法和不善法生起时,他的无记法就灭去。不是。
Yassa kusalā dhammā akusalā dhammā uppajjanti, tassa abyākatā dhammā nirujjhantīti. Noti.
此双论对是就无色有而说的。但如果说色法在心的坏灭刹那也能生起,在生起刹那也会灭去,那就不对。因为如果真是这样,那就——
Arūpabhavaṃ sandhāya etaṃ yamakadvayaṃ vuttaṃ. Rūpāni pana cittassa bhaṅgakkhaṇepi uppajjanti. Uppādakkhaṇepi nirujjhantīti ce. Na. Evañhi sati –
如果有人问:当一个人的集谛灭去时,他的苦谛就会生起吗?在无色界,渴爱坏灭的那一刹那,他们的集谛灭去,但他们的苦谛并不生起。在五蕴界,渴爱坏灭的那一刹那,他们的集谛灭去,苦谛也生起。
Yassavā pana samudayasaccaṃ nirujjhati, tassa dukkhasaccaṃ uppajjatīti. Arūpe taṇhāya bhaṅgakkhaṇe tesaṃ samudayasaccaṃ nirujjhati. Noca tesaṃ dukkhasaccaṃ uppajjati. Pañcavokāre taṇhāya bhaṅgakkhaṇe tesaṃ samudayasaccañca nirujjhati, dukkhasaccañca uppajjatītica.
在无色界,善法生起的那一刹那,那些人的善法生起,而他们的无记法并不灭去。在五蕴有中,善法生起的那一刹那,那些人的善法生起,并且他们的无记法也灭去。
Arūpe kusalānaṃ uppādakkhaṇe tesaṃ kusalā dhammā uppajjanti. Noca tesaṃ abyākatā dhammā nirujjhanti. Pañcavokāre kusalānaṃ uppādakkhaṇe tesaṃ kusalā dhammāca uppajjanti. Abyākatā dhammāca nirujjhantītica.
这样,所引出的就都是完整的问题了。不过,所引出的只是否定本身。因此,不能说这是针对无色界而说的。如果说是针对心生色而说的,那也不对。因为在否定业生色时,并没有《双论》其他文句的矛盾,而且是顺应的。正如所说——
Evaṃ paripuṇṇapañhāeva uddhaṭā siyuṃ. Noti pana paṭisedhova uddhaṭo. Tasmā nayidaṃ arūpabhavaṃ sandhāya vuttanti sakkā vattunti. Cittajarūpaṃ sandhāya vuttanti ce. Tampi na. Kammajarūpassa vigahaṇe virodhassa yamakapāṭhantarassa abhāvato. Anulomassevaca bhāvato. Yathāha –
如果问:对谁来说,意根在哪里不生起,命根就在那里也不生起吗?对无想有情来说,他们的意根在那里不生起,但他们的命根并非在那里不生起。
Yassavāpana yattha manindriyaṃ na uppajjati. Tassa tattha jīvitindriyaṃ nauppajjatīti. Asaññasattānaṃ tesaṃ tattha manindriyaṃ na uppajjati. Noca tesaṃ tattha jīvitindriyaṃ na uppajjati.
一切正在死亡的有情,在转起过程中,心坏灭的那个刹那,他们的意根不生起,命根也不生起。
Sabbesaṃ cavantānaṃ pavatte cittassa bhaṅgakkhaṇe tesaṃ tattha manindriyañca nauppajjati. Jīvitindriyañca nauppajjatīti.
这里,“无想有情”这个说法,其实指的就是色命根。如果这个命根也在心坏灭的刹那生起,那么前一段里就应当说:在转起之心坏灭的刹那,那些无想有情的命根不生起;后一段里也应当说:一切正在死亡的有情都是如此。如果说后一段是就无色命根而说的,那也不对。因为并没有另一种《双论》的文句可以这样理解,而且在一切知智所行的范围内,应当比对各种经文,依据更有力的经文来确立含义。再者,色法被称为运转迟缓的,无色法被称为运转迅速的,它们的住刹那不能各自分开来计算。所以,色法的刹那相续是一回事,无色法的刹那相续又是另一回事。其中,一切色法都以一个心刹那为量,在它自己的生起刹那,刹那刹那无间地生起。而从结生开始就俱生,所以两者从生起等直到灭尽,或者乃至尽寿,都是一起存在的——这就是它的意趣。然而,《双论》的经文含义不同、文句不同,而且导师的意趣甚深。所以应当好好思择、仔细观察。并不是说《双论》的法性可以随得随解,也就是说,不能站在自己的意趣上,看到什么《双论》文句就随便按字面去套解。作为离色贪修习之殊胜的无色善法,在那个世界里不会引生与色俱行的结生,只会引生纯粹无色的结生。因此,由于色相续的开端完全不存在,那里所生的一切四十六心都不能生起色法。而无色异熟则只在那里决定生起,所以只取无色异熟。正因如此,注释书里说:在无色界所生的许多其他心,因为“无依处”,所以不能生起色法。这里所说的“无依处”,应当理解为:从一开始就没有色相续的开端。
Ettha hi asaññasattānanti etena rūpajīvitindriya meva vuttaṃ. Yadica taṃ cittassa bhaṅgakkhaṇepi uppajjeyya, purimakoṭṭhāse pavatte cittassa bhaṅgakkhaṇe asaññasattānaṃ tesaṃ.La. Jīvitindriyaṃ nauppajjatīti vuttaṃ siyā, pacchimakoṭṭhāseca sabbesaṃ cavantānaṃ icceva vuttaṃ siyāti. Pacchimakoṭṭhāse pana arūpa jīvitindriyaṃ sandhāya vuttanti ce. Na. Tathā gahaṇatthaṃ yamaka pāṭhantarābhāvato sabbaññuvisayeca ṭhāne pāḷiyo saṃsanditvā balavatiyā pāḷiyuttiyāeva ṭhātabbatoti. Yasmāca rūpadhammā nāma dandhapavattino honti. Arūpadhammā lahupavattino ṭhitikkhaṇoca tesaṃ visuṃ gaṇanūpago natthi. Tasmā aññoyeva rūpa dhammānaṃ khaṇapabandho. Añño arūpadhammānaṃ. Tattha sabbepi rūpadhammā ekacittakkhaṇaparimāṇena attano uppādakkhaṇena yuttā khaṇe khaṇe nirantarameva uppajjanti. Paṭisandhito paṭṭhāya sahuppannattāca pana dvinnaṃ tesaṃ uppādādivā nirodhantovā yāvajīvaṃpisaheva hotītipi tassa adhippāyoti. Yamaka pāḷiyo pana nānātthā, nānābyañjanā, gambhīroca satthu adhippāyo. Tasmā suṭṭhu vicāretvā sallakkhetabbo. Na pana dhammatā esā yamakassa. Yadidaṃ yathālābhayojanāti katvā attano adhippāye ṭhatvā diṭṭhaṃ diṭṭhaṃ yamakapāṭhaṃ yathālābhayo janāyaeva sakkā yojetunti. Rūpavirāgabhāvanāvisesabhūtaṃ arūpakusalaṃ tasmiṃ loke rūpasahitaṃ paṭisandhiṃ najaneti. Suddhaarūpameva janeti. Tasmā rūpasantatisīsassa sabbaso abhāvā tatruppannāni sabbāni chacattālīsacittāni rūpaṃ janetuṃ na na sakkonti. Arūpavipākā pana tattheva niyamuppannāti arūpapākasseva gahaṇaṃ kataṃ, teneva aṭṭhakathāyaṃ, aññānipi bahūni āruppe uppannāni anokāsatthā rūpaṃ nasamuṭṭhāpentīti vuttaṃ tattha anokāsatānāma ādito paṭṭhāya uppannassa rūpasantatisīsassa abhāvo eva daṭṭhabboti.
另外,在《广释》中
[189] Vibhāvaniyaṃ pana
有人说,因为是由对色的离贪修习所生起之故,所以那个因与它相隔很远。这种说法也是站不住脚的。
‘‘Rūpavirāgabhāvanānibbattattā hetuno tabbidhuratāyā’’tipi kāraṇaṃ vuttaṃ. Taṃ akāraṇaṃ.
由修色界与无色界离贪的修行所生的出世果报心,在有色所依存在时,能显示它产生色的能力。但由于缺少禅支,支分微弱的心也不产生色,所以这里举出双五识来说明。另外,那十五种欲界与色界的结生心,以及漏尽者的般涅槃死心,这些心根本不产生色。即便如此,它们在有分时,以及在未漏尽者死亡时,也能产生色,因此这里不把它们纳入,应当这样理解。
Rūpārūpavirāgabhāvanābhūtamagganibbattassa lokuttaravipākassa rūpokāse sati rūpajanakatādassanatoti. Jhānaṅgavirahena aṅgadubbalānipi rūpaṃ na janentīti dvipañcaviññāṇagahaṇaṃ kataṃ. Itarā nipi pana pannarasakāmarūpa paṭisandhicittāni khīṇāsavānaṃ parinibbānacuti cittanti imāni cittāni rūpaṃ na samuṭṭhāpentiyeva. Evaṃsantepi tāni sabbānipi bhavaṅgakāle akhīṇāsavānañca cutikāle samuṭṭhāpentīti tesaṃ idha agahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ.
不过,在《广释》里则说:
[190] Vibhāvaniyaṃ pana
然而,结生心和死心都包含在十九种有分心里面,并不是另外单独的心,所以说它们没有被排除。在这里,不应该说“包含在十九种有分心里面”。
Paṭisandhicittaṃ pana cuticittañca ekūnavīsati bhavaṅgasseva antogadhattā cittantaraṃ na hotīti na tassa vajjanaṃ kata’’nti vuttaṃ. Tattha ekūnavīsati bhavaṅgassevāti na vattabbaṃ.
无色界异熟果报,从它自身的角度来看,是被排除在外的。那么,为什么前面所说的十五种结生心,在结生的那一刹那不能生起色法呢?因为它们在结生时极其微弱。要知道,心在生起的那一刹那,只要获得了圆满的诸缘,就会变得强而有力。而色法要到住的那一刹那,才变得强而有力。
Arūpavipākassa sarūpato vajjitattāti. Kasmā pana yathā vuttāni pannarasa paṭisandhicittāni paṭisandhikkhaṇe rūpaṃ na samuṭṭhāpentīti, paridubbalattā. Cittañhināma uppādakkhaṇeeva paripuṇṇaṃ paccayaṃ labhitvā balavaṃ hoti. Rūpañca ṭhitikkhaṇeva.
因此,当这些心在自己的强盛刹那,以正在生起的状态,依止于微弱的所依而生起时,它们自身也极为微弱,所以所有这些心在那时都不能使色法生起。关于这一点,有些论师认为:无间缘、习行缘等缘,在心识的生起刹那就已经遍及;而对于色法,作为支持因素的时节、食,以及后生缘等法,则要到住刹那才遍及。因此应当了知,按照各自的次序,心是在生起刹那、色法是在住刹那,才获得圆满的缘。
Tasmā attano balavantakkhaṇe uppajjamānabhāvena dubbalaṃ vatthuṃ nissāya uppannattā sayaṃpi paridubbalaṃ hotīti sabbānipi tāni tadā rūpaṃ nasamuṭṭhā pentīti. Etthaca keci anantarāsevanādipaccayā cittassa uppādakkhaṇeeva pharanti. Rūpassa pana upatthambhakabhūtā utuāhārā pacchājātapaccayadhammāca ṭhitikkhaṇeevapharantīti tesaṃ yathākkamaṃ uppādakkhaṇe ṭhitikkhaṇeca paripuṇṇapaccayalābho veditabbo.
不过,在《广释》里则说:
[191] Vibhāvaniyaṃ pana
作为理由而说了如下内容:它没有后生缘,也不被食物等支持,是依着微弱的所依而生起的,而且由于自身的外来性;同时,业生色已经占据了心生色的位置并停在那里。其中,“没有后生缘”这一点需要进一步考察。
‘‘Pacchājāta paccayarahitaṃ pana āhārādīhica anupatthaddhaṃ dubbalavatthuṃ nissāya pavattattā attanoca āgantukatāya kammajarūpehica cittasamuṭṭhānarūpānaṃ ṭhānaṃ gahetvā ṭhitattā’’ti kāraṇaṃ vuttaṃ. Tattha pacchājāta paccaya rahitanti idaṃ vicāretabbaṃ.
结生心住立的那个刹那,虽然没有后生缘,时节也能产生色法,这一点接下来会说明。因为当先前的心识刹那还住立时,后一个心识本身尚未生起,所以它不可能成为任何色法的后生缘。但说它是缘,是因为它属于缘的一部分。然而,漏尽者的死心,由于在已经寂灭了轮回根源的相续中自然流转,所以本来就更加寂静;又因为寿行已经耗尽而变得极其微弱,并且依止于已经到达终点的处所,所以更加微弱,因此不能产生色法。而阿难长老则认为,一切有情的死心都不能产生色法。正如所说的那样,是特别区分出“漏尽者的死心”来说的。
Paṭisandhicittassa ṭhitikkhaṇe pacchājāta paccaya rahitassa piutussa rūpajanakabhāvassa vakkhamānattā. Na hi attanā avijjamānaṃ pacchimacittaṃ purimacittakkhaṇe ṭhitassa kassaci rūpassa pacchājāta paccayo hoti. Atthi paccayekadesattā tassa paccayassāti. Khīṇāsavānaṃ cuticittaṃ pana pakatiyāva vūpasantavaṭṭamūle santāne pavattattā santataraṃ hoti. Puna āyusaṅkhārānaṃ parikkhayena dubbalatare pariyantagate ca vatthumhi nissitattā dubbalatarañca hotīti taṃ rūpaṃ nasamuṭṭhāpetīti, ācariyānandatthero pana sabbasattānaṃpi cuticittaṃ rūpaṃ nasamuṭṭhāpetīti icchati. Yathāha-khīṇāsavānaṃ cuticittanti visesetvā vuttaṃ.
欲界众生最后心识生起的那一刹那,紧接着那个心之后将会无间生起欲界众生最后心的(前一心)生起刹那。对于处于色界、无色界的最后有者,以及那些投生色界、无色界之后将入般涅槃的众生,当他们命终时,他们的语行会灭去,但他们的身行并不会灭去——
Kāmāvacarānaṃ pacchimacittassa uppādakkhaṇe yassa cittassa anantarā kāmāvacarānaṃ pacchimacittaṃ uppajjissati. Rūpāvacare arūpāvacare pacchimabhavikānaṃ yeca rūpāvacaraṃ arūpāvacaraṃ upapajjitvā parinibbāyissanti, tesaṃ, cavantānaṃ tesaṃ vacī saṅkhāro nirujjhissati, noca tesaṃ kāyasaṅkhāro nirujjhatīti –
不过,从这句话本身也能知道,其他有情的死心同样不会让色法生起。因为,如果让色法生起的心并没有和入胎等事绑定在一起,那就不可能有身行生起;而且,说“死心所生的色法还会继续运转”也不合理。另外,圣典里也没有“死心能让色法生起”这样的说法。
Pana vacanato aññesaṃpi cuticittaṃ rūpaṃ nasamuṭṭhāpetīti viññāyati. Na hi rūpasamuṭṭhāpaka cittassa gabbhagamanādi vinibaddhābhāve kāyasaṅkhārāsamuṭṭhāpanaṃ atthi, na ca yuttaṃ cutoca cittasamuṭṭhānañcassa pavattatīti. Nāpi cuticittaṃ rūpaṃ samuṭṭhāpetīti pāḷi atthīti.
在那段文中,“当他们死亡时,身行并非灭尽”这句话,不只是证明了死心本身不能生起色法,还进一步说明了在死心之前,所有临近死亡的心也都不能生起色法。因为既然在死心中身行的灭尽已被否定,那么从死心之前一直到第十七心之间,身行的生起也同样被否定了。这一切都应当加以审察。
Tasmiṃ pāṭhe tesaṃ cavantānaṃ noca kāyasaṅkhāro nirujjhatīti vacanaṃ na kevalaṃ cuticittasseva rūpasamuṭṭhāpanābhāvaṃ sādheti, athakho tato purimānaṃ sabbesaṃ maraṇāsanna cittānaṃ rūpasamuṭṭhāpanābhāvaṃpi sādhetiyevāti dīpeti. Cuti cittasmiṃhi kāyasaṅkhārassa nirodhe paṭisiddhe tato pubbe yāva sattarasamacittā etthantare tassa uppādopi paṭisiddhoeva hotīti. Sabbañcetaṃ vicāretabbaṃ.
所谓“身行”,说的就是入出息。而它又是很粗显的色法。因此,通过“在死心时它并非不灭尽”这一说法,并不能说明:死心不会生起其他那些即使微细的色法。
Kāyasaṅkhāroti hi assāsapassāso vuccati. Soca suṭṭhu oḷāriko rūpadhammoti nacuticitte tannirodhābhāva vacanena itarāni sukhumānipi rūpāni cuticittaṃ najanetīti sakkā vattuṃ.
而彼处所…
[192] Yañca tattha
确实,能生起色法的心在没有入胎等系缚的情况下,并无身行生起,这是所说的。那也不合理。
Na hi rūpasamuṭṭhāpakacittassa gabbhagamanādi vinibaddhābhāve kāyasaṅkhārāsamuṭṭhāpanaṃ atthīti vuttaṃ. Taṃpi na yujjati.
因为,正是入胎等这些情况,才足以证明这个道理:即使有一种心不能生起粗显的身行,它却确实能生起另一种微细的色法。
Tānieva hi gabbhagamanādīni imassatthassa sādhakāni bhavituṃ arahanti oḷārikassa kāyasaṅkhārassa asamuṭṭhāpakaṃpi cittaṃ itaraṃ sukhumarūpaṃ pana samuṭṭhāpetiyevāti.
而且,有人说“从死亡心之后,心生色还会继续生起”是不对的,这种说法同样没有道理。
Na ca yuttaṃ cutoca cittasamuṭṭhānañcassa pavattatīti vuttaṃ. Taṃpi akāraṇaṃ.
死后仅数刹那的心生色转起并无任何矛盾。
Na hi cutito paraṃ katipayakhaṇamattaṃ cittajarūpapavattiyā koci virodho atthīti.
也并无巴利圣典说“死心生起色法”。但在那里也没有“死心不能生起色法”这样的说法,除了“身行”之外,并非不能说。
Nāpi cuticittaṃ rūpaṃ samuṭṭhāpetīti pāḷi atthīti vuttaṃ. Tatthapi cuticittaṃ rūpaṃ nasamuṭṭhāpetītipi natthi, aññatra kāyasaṅkhārāti na na sakkā vattunti.
不过,如果这样来理解才合理:就像色法在最初结生时,只在一个心识刹那之间,因为助缘微弱,也因为自身运作迟缓,所以显得虚弱;同样,到了最后死亡时,因为助缘正在耗尽,也因为临近灭尽,它们就变得极其虚弱——这样说才可以。因此可以理解:依止于生命最初和最后阶段的结生心与死心,是同样虚弱的。
Evaṃ pana yuttaṃ siyā, yathā rūpadhammā ādito paṭisandhikāle ekacittakkhaṇamatte paccayaparittatāyavā attano dandhavutti tāyavā dubbalā honti, tathā pariyosānepi maraṇakāle parikkhīyamānapaccayatāyavā nirodhāsannatāyavā paridubbalāeva hontīti sakkā vattuṃ. Tasmā vatthussa ādiantanissitāni paṭisandhicuticittāni samadubbalānieva hontīti sakkā viññātunti.
不过,在《广释》中
Vibhāvaniyaṃ pana
他在《阿毗达摩义显扬》里也以为这和圣典相冲突,于是连一点点都不加审察,只是把诸复注里所说的解释方式好好发挥了一番就过去了。
Abhidhammatthavikāsaniyañca pāḷivirodhaṃ maññamāno kiñcimattampi avicāretvā ṭīkāsu vuttanayameva suṭṭhu vikāsayitvā gatoti.
从第一个有分心开始,就是说从第一个有分心生起的那一刹那起。正在生起,是指在每一个生起的刹那都在生起,而不是在停留,也不是在坏灭。这就是它的意思。理由前面已经说过了。于彼,就是指在那七十五种心里。安止速行,是指除去两种神通心之外的二十六种安止速行心。威仪,是指除去行走之外的三种威仪。
Pathamabhavaṅgamupādāyāti pathama bhavaṅgacittassa uppādakkhaṇato paṭṭhāya. Jāyantamevāti uppādakkhaṇe uppādakkhaṇe uppajja mānameva, na tiṭṭhantaṃ. Naca bhijjamānanti attho. Kāraṇaṃ vuttameva. Tatthāti tasmiṃ pañcasattatividhe citte. Appanājavananti abhiññādvayavajjitaṃ chabbīsatividhaṃ appanājavanacittaṃ. Iriyāpathanti gamanavajjitaṃ tividhaṃpi iriyāpathaṃ.
不过在《摄阿毗达摩义论广释》里
[194] Vibhāvaniyaṃ pana
这里说的“行走等”,并不成立。
‘‘Gamanādī’’ti vuttaṃ. Taṃ na yujjati.
其实,没有表色,连手脚四肢只是动一动、抖一抖都做不到,更不用说走路了。而且,前面说的安止速行心也生不起表色。这里的“pi”这个词,是在说明:它并不只是能引生色法而已。“它支撑”就是维持的意思。也可能应该读作“它维持”。意思是:对于那些由后面将要说的心所造作、并按照各自方式进行的威仪动作,它维持、支撑,使它们不倒下、不动摇。这里所说的“支撑”,应当理解为只是保护当下正在进行的威仪动作而已,不是像把船推出去那样向前送。否则就会犯下和“僵硬表色”混同的过失。这里还应知道:坐着或站着时,如果有分心等状态不断生起,四肢就会往下沉、往下塌。可是当这二十六种清醒心,以及后面将要说的三十二种清醒心生起并运作时,就不会这样。那些心生起时,四肢得到支撑,不会下沉,也不会塌倒,而是像先前摆好的姿势那样继续维持下去。
Na hi aṅgapaccaṅgānaṃ calanaphandanamattaṃpi viññattiyā vinā sijjhati. Kuto gamanaṃ. Naca yathāvuttaṃ appanājavanaṃ viññattiṃ samuṭṭhāpetuṃ sakkotīti. Pi saddena taṃ nakevalaṃ rūpasamuṭṭhāpakamattaṃti dasseti. Sannāmetīti sandhāreti ayamevavā pāṭho siyā, vakkhamānehi cittehi abhisaṅkhataṃ yathāpavattaṃ iriyāpathaṃ apatamānaṃ acalamānaṃ dhāreti upatthambhetīti attho. Upatthambhanañcettha yathāpavattassa iriyāpathassa rakkhanamattaṃ daṭṭhabbaṃ. Naukkhipitvā viya abhinīharaṇaṃ. Itarathā thambhanaviññattiyā pasaṅgo siyāti. Etthaca yathānisinnassavā ṭhitassavā bhavaṅga citte abbokiṇṇe pavattamāne aṅgāni osīdanti patanti. Na tathā imasmiṃ chabbīsatividhe jāgaraṇacitte vakkhamānesucadvattiṃsa vidhesu jāgaraṇacittesupavattamānesu. Tesu pana pavattamānesu aṅgāni upatthaddhāni honti. Na osīdanti na patanti. Pubbe yathā thapitāneva pavattantīti veditabbaṃ.
不过,在《广释》里则说:
[195] Vibhāvaniyaṃ pana
正确的读法是:并非在这三十二种以及接下来要说的、在醒转心中生起的二十六种。
‘‘Na eva metesu dvattiṃsavidhesu vakkhamānesu ca chabbīsati yā jāgaraṇacittesu pavattamānesū’’ti pāṭho.
并非在这二十六种醒转心以及接下来要说的三十二种心生起时,这个读法才是恰当的。所谓“确定心”,说的是意门的转向。因为五门路的速行心并不能产生表色。关于“以‘pi’一词指称支持威仪路”这一说法,应当理解为:转向等五门路心也被包含在内。这里所说的威仪路,其实就是以行走等种种特定状态而生起的色法本身。即便如此,有些心只能产生色的共性,不能再进一步;有些心依靠其他心的力量,只能维持已经生起的威仪路,而不能让尚未生起的威仪路生起;有些心能产生表色,也能让尚未生起的威仪路生起,还能产生其他身体和语言上的变化。而那些能产生后续作用的心,也一定能产生比它更低、更低的作用——应当知道,作这样的分类就是为了说明这个道理。
Na evametesu chabbīsatiyā jāgaraṇacittesu vakkhamāne suca dvattiṃsa vidhesu pavattamānesūti pana pāṭho yutto. Voṭṭhabbananti manodvāre āvajjanamāha. Na hi pañcadvārikāni javana cittānipi viññattiṃ samuṭṭhāpenti. Iriyāpathupatthambhana mattaṃ vā pisaddena gahithaṃ sandhāya voṭṭhabbanādīni pañcadvārikānipi gahitāniti daṭṭhabbaṃ. Etthaca iriyāpathonāma gamanādinā tena tena avatthāvisesena pavattā rūpadhammāeva. Evaṃ santepi kiñcicittaṃ rūpa sāmaññameva janeti na tatoparaṃ. Kiñci aññacittassa vasena yathāpavattaṃ iriyāpathaṃ rakkhituṃeva sakkoti, na appavattaṃ iriyāpathaṃ pavattetuṃ. Kiñci viññattiṃ samuṭṭhāpetvā appavattañca iriyāpathaṃ pavattetuṃ sakkoti. Aññānica kāyika vācasika vikārāni janetuṃ sakkoti. Yānica cittāni uttarakiccaṃ janetuṃ sakkonti. Tāni heṭṭhimaheṭṭhimaṃ kiccaṃ janetuṃ sakkontiyevāti dassanatthaṃ ayaṃ vibhāgo katoti veditabbo.
至于《广释》
[196] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
有人说,凡是能生起表色的心,必定能支持威仪路,因为威仪路与表色不相离。这种说法并不成立。
‘‘Yaṃpana cittaṃ viññattijanakaṃ, taṃ ekaṃsato iriyāpathu patthambhakaṃ. Iriyā pathassa viññattiyā saha avinābhāvato’’ti vuttaṃ. Taṃ na yujjati.
这里所说的“威仪路支持”,指的是不带表色的情况,而不是带表色的情况。否则的话,连安止速行心也会变成能生起表色了。所谓“十三种喜俱速行”,就是连同生笑心一起,从贪根、大善、大唯作中各取四种,加起来共十三种喜俱速行心。其中应当知道:凡夫有善和不善共八种;有学圣者中与见不相应的,有善和不善共六种;漏尽者则有五种唯作。根据“一切身语意业都以智为先导、随智而行”这句话,有人主张“没有推度作用的生笑心不可能出现在一切知佛身上”,这种说法在注释书里已经被否定了。因为如果坚持这种观点,那么其他无因心以及智不相应的大唯作速行心,也会变成不可能出现在佛陀身上,这就犯了过失。因此应当理解:由生笑心所引发的笑的行为,是就它前后生起的智来说,才说它“以智为先导、随智而行”的。“被普遍认知为冷热”,就是“这是冷的,这是热的”,这样被一切世间凡夫充分辨别而认知。“已达住位”,意思是已经达到自身的住位或住时,而不是像心识那样一刹那生起,这就是它的含义。理由前面已经说过了。
Idha hi iriyāpathupatthambhanaṃnāma viññattirahitamevā dhippetaṃ, na viññattisahitaṃ. Itarathā appanājavanānaṃpi viññattijanakatā āpajjeyyāti. Somanassajavanāni terasāti hasituppādena saddhiṃ lobhamūlato mahā kusalato mahā kriyato ca cattāricattārīti terasa somanassajavanāni. Tesupana kusalā kusalato aṭṭhaputhujjanānaṃ. Diṭṭhivippayuttā kusalakusalato chasekkhānaṃ. Kriyato pañcakhīṇāsavānanti daṭṭhabbaṃ. Sabbaṃ kāyavacīmanokammaṃ ñāṇapubbaṅgamaṃ ñāṇānuparivattanti vacanato vicāraṇakiccarahito hasituppādo sabbaññubuddhānaṃ nasambhavatīti evaṃ pavatto vādo aṭṭhakathāyaṃ paṭikkhittoyeva. Tasmiṃvāde hi sati itaresaṃpi ahetukacittānaṃ ñāṇavippayuttamahā kriyajavanānañca buddhānaṃ asambhavo āpajjati. Tasmā tesaṃ hasituppādacittena pavattassa sitakammassa pubbāparapavattānaṃ ñāṇānaṃ vasena ñāṇapubbaṅgamatā ñāṇānuparivattatā ca veditabbāti. Sītuṇhotusamaññātāti idaṃ sītaṃ idaṃ uṇhanti evaṃ sabba lokiyamahājanehi suṭṭhu paricchinditvā ñātā. Ṭhitippattāvāti attano ṭhitibhāvaṃ ṭhitikkhaṇaṃvā pattāeva. Na pana cittamiva jāyanta mattāti attho. Kāraṇaṃ vuttameva.
至于《广释》
[197] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
由于获得后生缘等支持,在住的那一刹那,时节和食素变得强而有力,所以说“火界已达到住位”等等。其中,关于后生缘的说法,前面已经讨论过了。
‘‘Pacchājātādipaccayupatthambhalābhena ṭhitikkhaṇeeva utuojānaṃ balavabhāvoti vuttaṃ tejodhātu ṭhitippattātiādi’’. Tattha pacchājātapaccayavacanaṃ heṭṭhā vicāritameva.
另外,如果时节的强大作用以及它产生色法,都要依赖后生缘,那么结生心住立的那个刹那,它就不能产生色法,因为那时后生缘还不存在。不过论里会说“从住时开始,有时节所生色”。这里说的“住时”,指的是结生心的住立之时。所以,关于后生缘的说法,应当仔细考察之后再接受。所谓“名为食素的食”,按业生等来分有四种,属于内在相续;按所吃、所饮、所嚼、所尝来分也有四种,属于外在相续;合起来就是两种食。据说,这两者通过接触得到支持,在吞咽的时候能产生这样的色法。这里说,正如外来的时节与内在四种来源的时节、食素相结合,外来的食素也能在体内产生色法,这个说法见于一切注释书。
Apica, yadi utuno balavabhāvo rūpuppādanañca pacchājātapaccayāyattaṃ siyā. Evaṃ sati so paṭisandhicittassa ṭhitikkhaṇe rūpaṃ na samuṭṭhāpeyya, tadā pacchājātapaccayasseva abhāvato. Vakkhatica ṭhitikālamupādāya utusamuṭṭhānāti. Etthaca ṭhitikālanti paṭisandhicittassa ṭhītikālo vuttoti. Tasmā pacchājātapaccayavacanaṃ vicāretvā sampaṭicchitabbanti. Ojāsaṅkhāto āhāroti kammasamuṭṭhānādivasena catubbidho ajjhattasantāna gatoasitapītakhāyitasāyitavasena catubbidho, bahiddhasantā nagatoca ojāsaṅkhāto duvidhāhāro. Tadubhayāpica saṃsagga vasena laddhupatthambhā evarūpaṃ samuṭṭhāpentīti vuttaṃ ajjhoharaṇa kāleti. Etthaca bahiddhāsambhūtena utunā saha ajjhatta sambhūtānaṃ catusamuṭṭhānānaṃ utuojānaṃ viya bahiddhāsambhūtāya ojāyapi ajjhattaṃ rūpasamuṭṭhānaṃ sabbaaṭṭhakathāsu vuttaṃ.
正如《中部注释书》中所说:
Yathāha-majjhimaṭṭhakathāyaṃ
段食只要一放进嘴里,就能立刻生起八种色法。而被牙齿嚼碎、正在咽下去的时候,每一粒饭都能生起八种色法。
Kabaḷīkārāhāro tāva mukhe thapitamatto eva aṭṭharūpāni samuṭṭhāpeti. Dantavicuṇṇitaṃ pana ajjhoharīyamānaṃ ekekaṃ sitthaṃ aṭṭha aṭṭha rūpāni samuṭṭhāpetīti.
不过,阿阇梨法护长老认为:如果外来的食素能生起色法,那么就像外来的时节能在体内和体外生起色法一样,它也应该能在体外生起色法。但它并不能在体外生起色法。所以,即使它进入体内,也同样不能生起色法。只有内在的食素才能决定性地生起色法,而外来的食素只是起资助作用的缘而已。正是基于这个意思,才说食素“刚放进嘴里”的时候,还没被咀嚼。因为仅凭这一点,它就已经成为内在的缘了,所以论中说它能生起八种色法,这是《中部复注》里说的。又因为执受的时节和食素是极为殊胜的色法,所以外来的食素进入体内后,被那殊胜的时节充分消化,又得到那食素的充分资助,于是在身体里以脂肪和润滑积聚的方式生起色法,这是合理的。所谓“在吞咽的时候”,是指它达到了力量最强的阶段而说的。不过在《清净道论》里则说:母亲吃下的食物也能扩散到胎儿的身体里而生起色法;涂在身上的食物也能生起色法。前面已经说过“刚放进嘴里就能生起八种色法”。“已达到住位”就是已经达到它自己停留的那一刹那。在这里,四种生因当中,时节是最广大、最有力量、覆盖范围最广的。因为它既是整个器世间和外界行世间的生起者,也是它们的毁灭者;对于有情世间来说,它也是最重要的内在积聚因素。其他三种只不过是他的随从眷属罢了。
Ācariyadhammapālattherena pana yadi bahiddhasambhūtā ojā rūpaṃ samuṭṭhāpeyya, evaṃ sati yathā bahiddhasambhūto utu ajjhattañca bahiddhāca rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Tathā sā bahiddhāpi rūpaṃ samuṭṭhāpeyya. Na pana samuṭṭhāpeti. Tasmā sā ajjhattaṃ patvāpi rūpaṃ na samuṭṭhā petiyeva. Ekantena pana ajjhattaojāeva samuṭṭhāpeti. Sā pana tassā upatthambhanapaccayoeva hotīti adhippāyena mukhe thapitamattoeva. Na saṅkhādito. Tattakenapi abbhantarassa paccayo hotiyeva, kenāha aṭṭha aṭṭha rūpāni samuṭṭhāpetīti majjhimaṭīkāyaṃ vuttaṃ. Yasmā pana upādinnakā utu ojānāma suṭṭhu paṇītarūpā honti, tasmā bahiddhā ojāpi ajjhattaṃ patvā tena utunā suṭṭhu sediyamānā tāyaca ojāya suṭṭhu upatthambhīya mānā sarīre medasinehupacayavasena rūpaṃ samuṭṭhāpetiyevāti yuttaṃ. Ajjhoharaṇakāleti idañca suṭṭhu balavabhāvappatta kālaṃ sandhāya vuttaṃ. Visuddhimagge pana mātarā paribhuttāhāropi dārakassa sararaṃ pharitvā rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Sarīre makkhitāhā ropi rūpaṃ samuṭṭhāpetīti vuttaṃ. Mukhe thapitamattoeva aṭṭharūpāni samuṭṭhāpetītica pubbe vuttanti. Ṭhāna pattovāti attano ṭhitikkhaṇaṃ pattoeva. Etthaca catūsu samuṭṭhānesu utueva mahanto mahāthāmo mahāvipphāroca hoti. So hi sakalassapi okāsalokassa bahiddhā saṅkhāralokassaca samuṭṭhā pako vināsako ca hoti. Sattalokassaca soeva mahanto ajjhattasambhārabhūto hoti. Itarāni pana tīṇi tassa parivāramattānieva sampajjantīti.
心脏与根这类色法,只是业所生的,不是心生等所生的。如果这样,那么经里说“贤友舍利弗,你的诸根确实清净明净,你现在以什么样的住而住”,这话该怎么解释呢?这是因为,诸根的资具之色以及等至所生起的心的色法,其清净明净的状态,是依于假立施设而说的。就像同一相续中生起的四界色,只要一处清净明净,全部就都清净明净;一处衰败,就全都衰败。应当知道,时节、心、食这三者,是那九种业生色的资助缘。在这里,业生色应当看作像青莲花、红莲花一样;业就像它们的种子;时节、食等就像泥和水。两种表色只是心所生的,正如世尊在“心俱生、心随转法”中已经指明的那样。为什么说“声是心、时节所生”呢?难道在《小部·尼提迦陀经》里,不是以“金色、妙音、妙形、美貌”等那样的业殊胜而说声音成就吗?确实如此。不过,由于业的殊胜,就像极清净、极甜美的声音生起那样,所依处和发声器官所在的执受身体的良好构造,以及不被风、痰等阻碍,也得以成就。因此,把以身体良好构造等为根本的声音成就归入业果之中,而说“妙音”。应当知道,这并非绝对因为声是业所生的。
Hadaya indriya rūpāni kammajāneva, na cittajādini. Yadievaṃ vippasannāni kho te āvuso sāriputta indriyāni. Katarena tvaṃ etarahi vihārena viharasīti kasmā vuttanti. Indriyasambhārānaṃ vaṇṇānaṃ samāpatti cittasamuṭṭhitānaṃ visadavippasannatāvasena upacari tattāti. Tathā hi ekābaddhapavattāni catujarūpāni ekasmiṃ vippasanne sabbāni vippasannāneva honti. Milāteca milātānevāti. Utucittāhārā pana tesaṃ navannaṃ upatthambhanapaccayā hontīti veditabbaṃ. Ettha ca uppalapadumāni viya kammajarūpāni daṭṭhabbāni. Tesaṃ bījaṃ viya kammaṃ. Kaddamodakāni viya utuāhārādīni. Viññatti dvayaṃ cittajameva. Tathā hi taṃ cittasahabhū cittānuparivattidhammesu bhagavatā niddiṭṭhanti. Saddocittotujoti kasmā vuttaṃ. Nanunidhikaṇḍasutte suvaṇṇatā susaratā susaṇṭhānaṃ surūpatātiādinā tādisena kammavisesena saddasampattināma vuttāti. Saccaṃ, kammavisesena pana yathā suvisado sumadhuro saddo pavattati, tathā ṭhānakaraṇagatānaṃ upādinnakasarīrānaṃ susaṇṭhitatā vāta semhādīhi apalibuddhatāca hoti. Tasmā tammūlikāsaddasampatti kammaphalesu pakkhipitvā susaratāti vuttā. Na ekantena saddassa kammajanitattāti veditabbā.
为什么说轻快性等三法是由时节、心和食生起的呢?不是说过“青年,这就是导向少病之道,也就是不害”吗?而且这色法中的轻快、柔软、适业三者,也是由少病的缘所生起的。正如迟钝性等是由其对立面——界的扰乱——所生起,这里也同样被说成是由对立缘所生起。回答说:业生色就像投入水中的百炼油一样,其本性自然随顺业而成为轻快、柔软、适业的。所以,这些业生色并没有另外的轻快性等变化。因为它们只在一期生命中、在一段时间内才能被观察到。正因如此,在《双论》中,它们的时间差别是以结生和转起所限定的当下期间来把握的。然而,心确实因为种种盖障的差别,或者因为乐、苦、喜、轻安、信、慧等的差别,而在种种刹那中处于种种状态;时节和食也同样因为适宜与不适宜的差别而有种种状态。所以,只有由这三者——心、时节、食——所生起的色,才会在种种刹那中依沉重、轻快等而有种种变化。因此,它们依相续和刹那而获得时间差别。正因如此,在《双论》中,对于非业生色在转起时,也以刹那和相续的方式把握了时间差别。不是说过“病是业异熟所生”吗?如果这样,那么在由业所生起的病色中,也应该能另外找到由业所生的轻快性等功德了。不是这样的。因为在这个身体中,业异熟所生的种种病,是那些能压迫、能伤害的业,在获得趣、时、加行等方面的违逆时,才使身体中安住的地等界以及风、胆等时节所生的界受到扰乱,从而生起种种病。而当时节所生的界被扰乱时,其余的界也只是随顺它而已。正因为如此,才说“被寒冷所侵恼,被炎热所侵恼,被饥饿所侵恼,被口渴所侵恼”等等,这是以时节为主而说色法受侵恼的缘。所以,纯粹由业所生的病其实并不存在。因此,如前所说的业生轻快性等功德,也不可能另外找到。
Lahutādittayaṃ utucittāhārehi sambhotīti kasmā vuttaṃ. Nanu appābādhasaṃvattanikā esā māṇava paṭipadā, yadidaṃ avihiṃsāti vuttaṃ. Appābādha paccayasamuṭṭhitañca etaṃ rūpattayaṃ. Tathā hi dandhattādi kara dhātukkhota paṭipakkhapaccaya samuṭṭhānatā etassa vuttāti. Vuccate, kammajarūpānināma udake pakkhittāni satapākatelāni viya pakatiyāva kammānurūpaṃ lahu mudu kammañña bhūtāni honti. Tasmā tesaṃ visuṃ lahutādi vikāronāma natthi. Yato tesaṃ ekasmiṃbhave ekāaddhā paccuppannatāva labbhatīti. Evañca katvā yamakesupi tesaṃ kālabhedo paṭisandhivutiparicchinnena addhā paccuppanneneva gahitoti. Yasmā pana cittaṃnāma nānānīvaraṇabhedavasenavā sukha dukkha pīti passaddhi saddhā paññādi vasenavā nānā khaṇesu nānā avatthā yuttaṃ hoti. Tathā utuāhārāca sappāyā sappāyabhedavasena. Tasmā tehi tīhi samuṭṭhita rūpānieva nānākhaṇesu garukalahukādi vasena nānāvikārayuttāni honti. Yato tesaṃ santati samaya vasena kālabhedo labbhati. Evañca katvā yamakesupi akammajānaṃ pavattikāle khaṇasantativasenapi kālabhedo gahitoti. Nanu kammavipākajā ābādhāti vuttaṃ. Satica kamma samuṭṭhāne ābādharūpe tatovuṭṭhānabhūto kammajo lahutādi guṇopi visuṃ labbhamāno siyāti. Na. Yesañhi vasena imasmiṃ sarīre kammavipākajānāma ābādhā uppajjanti. Tāni upapīḷakupa ghātakakammānipi gatikālapayoga vipattiyo labhamānāni eva sarīraṭṭhakā pathavādayo vātapittādayoca utusamuṭṭhānā dhātuyo khobhetvā nānābādhe uppādenti. Utusamuṭṭhānāsu pana khubbhitāsu itarāni tadanugatikāni eva honti. Teneva hi sītenapi ruppati, uṇhenapi ruppati, jigacchāyapi ruppati, vipāsāyapi ruppatītiādinā utupadhānova rūpadhammānaṃ ruppanapaccayo vuttoti. Tasmā kevalaṃ kammasamuṭṭhāno ābādhonāma natthi. Yato yathāvutto kammajo lahutādiguṇonāma visuṃ labbhamāno siyāti.
因为由无害之业所生的有情,远离了那些压迫伤害等业,而且身体各部分坚实、润泽、稳固,难以被扰乱,所以他们在所投生的地方没有病痛。因此,正是针对这个意思,才说:这条少病之道,就是无害。并不是说少病之因的轻快性等三法是由业等起的。这样理解之后,应当知道:在《色蕴》里,这三种色法只是在业所生色中被说明的。所谓色聚,即使在一个极微中,也是以多种方式现起的。因此,当四界色聚以密集的方式现起时,作为色聚之间空隙的虚空界也明显可见,所以在四界色聚中也摄取了虚空界。当然,一切非完成色都不由任何缘所造作。但在这些非完成色中,相色并不像其他非完成色那样,依心等缘的差别而显现出差别,所以说相色不从任何处生起。于正在生起等之色,就是指正在生起、正在衰老、正在坏灭的色聚。由于自性,就是指它仅仅是名为生、老、灭的相的自性而已。在这里的《色蕴》中,并没有说到时节等起和食等起,那些只在《发趣论》中才有说。
Yasmā pana avihiṃsā kammanibbattā sattā tesaṃ upapīḷakādīnaṃ kammānaṃ suvidūratāyaceva sarīrakoṭṭhāsānaṃ ghanasiniddhasaṇṭhitiyā dukkhobhaniyatāyaca nibbattabhave nirābādhā honti. Tasmā tadatthaṃ sandhāya appābādhasaṃvattanikā esā māṇavapaṭipadā. Yadidaṃ avihiṃsāti vuttaṃ, na pana appābādhanimittassa lahutādittayassa kammasamuṭṭhānatāya. Evañca katvā rūpakaṇḍena kammassakaṭattārūpesu eva etaṃ rūpattayaṃ niddiṭṭhanti daṭṭhabbaṃ. Rūpakalāpānāma ekasmiṃ paramāṇusmiṃpi bahuvidhā hutvā pavattanti. Tasmā catujarūpa kalāpesu ghanabhāvena pavattamānesu kalāpantarabhūtā ākāsadhātupi dissamānāeva hotīti katvā catujesu tassā gahaṇaṃ kataṃ. Kāmaṃ sabbānipi anipphannarūpāni kenaci paccayena anipphāditāni honti. Tesu pana na tathā lakkhaṇarūpāni. Yathā itarāni cittādi paccaya visesena dissamāna visesāni hontīti vuttaṃ lakkhaṇarūpāni na kutoci jāyantīti. Jāyamānādi rūpānanti jāyamāna jiyyamāna miyyamānānaṃ rūpakalāpānaṃ. Sabhāvattāti jātijarāmaraṇasaṅkhātalakkhaṇasabhāvamattattā. Etthaca rūpakaṇḍe utusamuṭṭhānanti ca āhārasamuṭṭhānanti ca vuttaṃ natthi. Paṭṭhāne eva vuttaṃ.
这里可能会有人提出:在巴利圣典里,老性和无常性本来就说是“不从任何处生起”的。所以在这里,把它们也归入“不从任何处生起”是合理的。可是积集和相续,在巴利圣典里也说是“从某些处生起”的。在义注里,还连同它们一起提到了二十种业生色、十七种心生色、十四种时节生色、十三种食生色。所以在这里,不应该说它们“不从任何处生起”。
回答是:所谓能生色的生起作用,其实只在它所生的色生起的那一刹那起作用,过后就不再起作用了。所以,只有在那一刹那能得到的积集和相续,才配得上“从某些处生起”这个说法,老性和无常性则不是这样。因此,在巴利圣典和义注里,只把积集和相续归入“从某些处生起”。
再者,先前还没生起的法,有缘就生,没有缘就不生,这是成立的。可是已经生起的法,说它有缘就老、就灭,没有缘就不老、不灭,这就不成立了。所以,前两个——积集和相续——的生起完全依赖缘,后两个——老性和无常性——的生起则完全不依赖缘。应当用这个道理来理解:它们在“从某些处生起”里被收摄还是不被收摄。
至于经典里说“诸比丘,老死是有为、缘所生”,那是因为有生存在时,这两者才被了知;没有生时,就不被了知。应当知道,这是按这个道理来说的。
而在这里,按照前面所说的方式,就像其他非完成色一样,这四种——积集、相续、老性、无常性——并不会因为心等缘的差别而显现出差别。所以,这四种都说是“不从任何处生起”。即便如此,如果偏离巴利圣典的轨道太远,也不合适。因此,把积集和相续归入“从某些处生起”才是更好的。
Ettha siyā, jaratā aniccatā pāḷiyameva na kutoci samuṭṭhānāti vuttā. Tasmā idhapi tāsaṃ nakutoci samuṭṭhānesu gahaṇaṃ yuttaṃ. Upacayasantatiyo pana pāḷiyaṃpi kutoci samuṭṭhānesu vuttā. Aṭṭhakathāyaṃpi tāhi saddhiṃ visati kammajarūpāni sattarasa cittajarūpāni cuddasa utujarūpāni terasa āhāraja rūpāni vuttāni. Tasmā idha tāsaṃ nakutocisamuṭṭhānatā navattabbāti. Vuccate, rūpajanakānaṃ jananabyāpāronāma attanā janitarūpānaṃ uppādakkhaṇe eva pharati. Na-tato paraṃ, tasmā tasmiṃ khaṇe labbhamānā upacayasantatiyoyeva kutoci jātapariyāyaṃ arahanti, na jaratā aniccatāyoti katvā pāḷiyaṃ aṭṭhakathā yaṃca tāsaṃeva kutoci samuṭṭhānesu gahaṇaṃ kataṃ. Apica, pubbe ajātā dhammā paccaye sati jāyanti. Asati na jāyantīti atthi. Jātā pana dhammā paccaye sati jiyyanti, miyyanti. Asati najiyyanti namiyyantīti natthi, tasmā purimānaṃ dvinnaṃ pavatti ekantena paccayāyattā hoti. Pacchimānaṃ dvinnaṃ pavatti pana ekantena paccaya nirapekkhā hotīti iminā pariyāyena tāsaṃ tesu gahaṇaṃ agahaṇañca veditabbaṃ. Yaṃ pana suttapadesu jarāmaraṇaṃ bhikkhave saṅkhataṃ paṭicca samuppannanti vuttaṃ. Taṃ jātiyā satieva tadubhayaṃ paññāyati. Asati na paññāyatīti iminā pariyāyena vuttanti veditabbaṃ. Idha pana pubbe vuttanayena itara anipphannarūpāni viya cattāripi etāni cittādipaccayavisesena dissamānavisesāni na hontīti catunnaṃpi na kutoci jātatā vuttā. Evaṃsantepi sārataraṃ pāḷinayaṃ atidhāvanto viya hotīti upacayasanta tīnaṃ kutoci samuṭṭhānesu saṅgahoeva seyyoti. [Rūpasamuṭṭhānanayo]
159它们只有一种被称为“生”的生起,所以是“同生”。它们只有一种被称为“无常性”的灭,所以是“同灭”。这里“一”这个词是在“计数”的意义上使用的。因此,凡是依同一种生而生起的色法,也依同一种无常性而灭。这里显示的是:这些色法的聚合就叫做“色聚”。然而,如果有人按聚内色法的计算方式,认为即使在一个聚中也有多种生等,这与根本复注不符,也不合理。因为那里说:属于各个聚的色法,随着该聚的生等一起转起,所以各个聚的生等各自为一;正如各个聚的命根被称为“护持聚的所造色”一样。如此,聚的生等自性——即生等——也被称为“所造色”。同样,变异色与限定色也应这样结合理解。而如果有人说“诸处的积集”就是色的积集,或者说“色的相续”,那么由于这样说,那些生等相色就应被称为是分别属于各个色法本身的,而不是属于聚的。由于说“四大种的所造净色是色法的寿”等,眼等与命根等在一个聚中也会变成多种。因此,不应作那样的计度,而应得出结论:在一个聚中,相色也如其他所造色一样,各自为一。
159. Eko eva jāti saṅkhāto uppādo etesanti ekuppādā. Ekoeva aniccatāsaṅkhāto nirodho etesanti ekanirodhā. Ekasaddo cettha saṅkhāne pavatto. Tasmā tena yāni rūpāni ekāyaeva jātiyā jāyanti. Ekāya eva aniccatāya nirujjhanti. Tesaṃ piṇḍi idha rūpakalāponāmāti dasseti. Ye pana kalāpagata rūpagaṇanāya ekasmiṃ kalāpepi anekāni jātiādīni kappenti, tesaṃ mūlaṭīkāya nasameti. Yuttica natthi. Vuttañhi tattha ekekakalāpa pariyāpannānaṃ rūpānaṃ saheva uppādādipavattito ekekakalāpassa uppādādayo ekekāva hontīti yathā ekekassa kalāpassa jīvitindriyaṃ kalāpā nupālakaṃ upādāya rūpanti vuccati. Evaṃ kalāpuppādādi sabhāvā jātiādayo upādāyarūpānicceva vuccanti. Evaṃ vikārapariccheda rūpānica yojetabbānīti. Yadica yo āyatanānaṃ ācayo. So rūpassa upacayotica yo rūpassa upacayo. Sārūpassa santatītica vuttattā tāni jātiādīni lakkhaṇarūpāni visuṃvisuṃ rūpānaṃeva, nakalāpassāti vucceyyuṃ. Catunnaṃ mahābhūtānaṃ upādāya pasādo rūpīnaṃ dhammānaṃ āyūtiādinā vuttattā cakkhādi jīvitādīnipi ekasmiṃ kalāpe anekānieva āpajjeyyuṃ. Tasmā tathā kappanaṃ akatvā ekasmiṃ kalāpe aññāni upādārūpāni viya lakkhaṇarūpānipi ekekānievāti niṭṭhaṃ gantabbanti.
单独一个称为大种的依止,是它们的依止,所以叫“同依止”。这里“一”这个词用在“共同”的意思上,因为四大种共同具有依止性。那些由“同生”等特相所相应的,就绝对称为“俱生”。以十为数量,就是十法聚;十个的集合,也叫十法聚。以眼为标志的十法聚,就是眼十法聚;或者以眼为主的十法聚,就是眼十法聚。其余的也按这个方式理解。然而,因为离开表色变化,心生的声音就不能生起;而离开那个声音,表色变化也不能生起。所以,意在说明“心生的声九法聚或语表九法聚不能产生”,因此说“语表在声音中,与语表俱生的为十法聚”。不过在这里,“表色变化离开声音就不能生起”这一点是成立的。由那个语言而表知、令知、被表知的状态,就说“这是语表色”。但是,没有表色变化的心生声九法聚,在诸义注中已经提到过。正如说:在缘起解释中,从结生刹那以后,由转起时的时节以及心所生的声九法聚。
Eko samāno mahābhūtasaṅkhāto nissayo etesanti ekanissayā. Ettha pana samānatthe ekasaddo yutto. Catunnaṃ bhūtānaṃ nissayatāsambhavato. Yānicaekuppādatādīhitīhilakkhaṇehi yuttāni. Tāni ekantena sahavuttīni nāma hontīti vuttaṃ sahavuttinoti. Dasaparimāṇāniassātidasakaṃ. Dasannaṃ samūho vā dasakaṃ. Cakkhunā upalakkhitaṃ dasakanti cakkhudasakaṃ. Cakkhupadhānaṃvā dasakaṃ cakkhudasakaṃ. Esanayo sesesupi. Yasmā pana cittajo saddo viññattivikārena vinā napavattati. Viññattivikāroca tena saddena vinā napavattati. Tasmā cittajaṃ saddanavakaṃvā vacīviññattinavakaṃvā nasambhavatīti adhippāyena vacīviññatti sadde hi ca sahavacīviññatti dasakanti vuttaṃ. Ettha pana viññatti vikāro saddena vinā napavattatīti idaṃ tāva yujjati. Yā tāya vācāya viññatti viññāpanā viññāpitattaṃ. Idaṃ taṃrūpaṃ vacīviññattīti hi vuttaṃ. Viññattivikārarahitaṃ pana cittajaṃ saddanavakaṃ. Aṭṭhakathāsu āgatameva. Yathāha-paṭiccasamuppāda niddesesu paṭisandhikkhaṇato uddhaṃ pavattaututoceva cittatoca saddanavakanti.
按照《大义注》的方法,可以找到一种由心生起的声音,它没有表色,是寻的震动所产生的声音,不能由耳识认知。不过,这一点已经被结集者否定了。正如所说:即使在《发趣论》中也提到,心生之声处是耳识的所缘缘。因此,那种不经表色撞击而生起、不能由耳识认知、只是寻的震动所产生的声音,是不存在的。《清净道论》中说到了入息出息的心生声九法聚。正如所说:在心生的入息出息部分,有食素第八和声,共为九法。当声九法聚出现时,声轻快性等十二法聚也就出现了。因此,应当知道有八种心生色聚:纯八法聚、声九法聚、身表九法聚、语表十法聚、轻快性等十法聚、声轻快性等十二法聚、身表轻快性等十二法聚、语表声轻快性等十三法聚。但在《谛要略》中,没有单独列出声轻快性等十二法聚,只说了七种心生色聚。
Mahāaṭṭhakathā nayena viññatti rahito vitakka vipphāra saddonāma asota viññeyyo cittajo saddo labbhati. So pana saṅgahakārena paṭisiddho. Yathāha-paṭṭhānepi cittasamuṭṭhānaṃ saddāyatanaṃ sotaviññāṇassa ārammaṇapaccayena paccayoti āvataṃ. Tasmā vinā viññattighaṭṭanāya uppajjamāno asota viññeyyo vitakkavipphārasaddonāma natthīti. Visuddhimagge assāsa passāse cittajaṃ saddanavakaṃ vuttaṃ. Yathāha-cittaje assāsa passāsa koṭṭhāsepi ojaṭṭhamakañceva saddocāti navāti, saddanavakeca āgate saddalahutādi dvādasakaṃpi āgatameva hoti. Tasmā suddhaṭṭhakaṃ, saddanavakaṃ, kāyaviññatti nākaṃ, vacīviññatti dasakaṃ, lahutādekā dasakaṃ, saddalahutādidvādasakaṃ, kāyaviññatti lahutādi dvādasakaṃ, vacīviññattisaddalahutādi te rasakanti aṭṭhacittajakalāpā paccetabbāti. Saccasaṅkhepe pana sadda lahutādi dvādasakaṃ visuṃ agahetvā cittaja kalāpā satteva vuttā.
不过在它的诸复注中,在古老的复注里:
Ṭīkāsu panassa porāṇaṭīkāyaṃ
按照《大义释》的理趣,先指出“没有表色、不能由耳识认知的寻之震动声”属于声九法之后,又举出另一种说法。此外,有人说:大众集会时,从远处无法辨清音节、词句和文义的心生喧闹声,就是无表色。同样地,对于互不懂对方语言的野兽和鸟类,以及盲人等,也说存在这种无表色的心生声。
Mahāṭṭhakathānayena viññattirahite asota viññeyye vitakka vipphārasadde saddanavakaṃ dassetvā puna vādantaraṃ dassentena. Apica, mahājanasannipātassa dūrato apaññāyamānakkharapadabyañjanattho cittasamuṭṭhānanighosasaddo aviññattiko evāti vadanti. Tathā migapakkhīnaṃca aññamaññaṃ bhāsaṃ ajānantānaṃ andhadamiḷādinaṃ aviññattiko cittasamuṭṭhānasaddo atthīti vuttaṃ.
在这里,那种没有表色、不能由耳识认知的寻的震动之声,在《殊胜义论》中已被否定。大众集会时心所生起的喧闹声,对于站在近处、能分辨音节、词句和文义的人来说,仍然是有表色的。否则,一切心生的声音,对于站在远处、分辨不出音节和词句文义的人来说,就都会变成无表色了。然而,野兽、鸟类等的心生声音并不是无表色,因为它能让同类的其他众生了解其意图。
Tattha viññattirahito asotaviññeyyo vitakkavipphāra saddo aṭṭhasāliniyaṃ paṭikkhitto. Mahājanasannipātassa citta samuṭṭhāna nighosasaddopi āsanne ṭhitānaṃ paññāyamānakkharapada byañjanattho saviññattikoeva hoti. Itarathā sabbepi citta jasaddā dūratare ṭhitānaṃ apaññāyamāna padabyañjanāeva hontīti sabbepi viññattirahitā siyunti. Naca migapakkhiādīnaṃ cittajo saddo viññattirahito hoti. Samānajātiyānaṃ paresaṃ adhippāyattha viññāpanatoti.
不过,在后期复注中,对此
Pacchima ṭīkāyaṃ panassa
不过,这里说“声九法聚”只是与天女、击掌、拍手等声音相应的八法聚,这种说法也不合理。
Saddanavakaṃ panettha accharā saṅghāta pāṇippahārādi sadda sahitaṃ aṭṭhakamevāti vuttaṃ. Taṃpi na yuttaṃ.
这样的声音确实是以心为缘而唯由时节生起的。所以,按照《清净道论》里讲的方法,应当知道:在入出息等非语声里,以及有时和心俱起的咳嗽声、喷嚏声、呕吐声、吐唾声等声音里,也有这个声九法聚。在时节生的色聚中,为什么最后两种在外边找不到呢?难道在外边不也能看到色的轻、重、软、硬、适业性吗?确实如此。不过应当这样看:那些外在的轻、重等,是依大种的强弱程度而有的,并不是依轻快性等三种而有的。那又为什么说空界和相色不被色聚所摄呢?对此,论中说“色聚”等话。因为空界只是色聚的分际而已,并不是任何色聚的组成部分或分支;而相色只是所有色聚的生起等相,并不像变化色那样,是令色聚产生差别/分别的,不是色聚的组成部分,也不是令色聚差别得以了知的原因。因此论师显示:它们不被那些色聚所摄。由此可知,前面所说的“同一生起”等规则,只适用于完成色,不适用于非完成色。然而,它们只是令色聚产生差别/分别的,就是色聚的支分,论师也这样说明了。这样处理之后,即使缺少“同一灭”这一支的两种表色,由于它们也是令色聚产生差别/分别的,所以把它们算在色聚里,是非常合理的,应当这样理解。
Tādiso hi saddo cittapaccayo utusamuṭṭhānoeva. Tasmā visuddhimagge vuttanayena assāsapassāsevā avacīghosesu kadāci cittasahitesu ukkāsita khipita vamita chaḍḍitasaddādīsu pivā etaṃ saddanavakaṃ veditabbanti. Utujakalāpesu pacchimā dvepi kasmā bahiddhā nalabbhanti. Nanu bahiddhāpi rūpānaṃ lahu garu mudu thaddha kammaññatā dissantīti. Saccaṃ, tā pana bhūtānaṃ omattādhimatta vasena honti, na pana lahutādittayavasenāti daṭṭhabbaṃ. Kasmā pana ākāsadhātuca lakkhaṇarūpānica rūpakalāpesu nagahitānīti vuttaṃ kalāpānantiādi. Ākāsadhātukalāpānaṃ pariccheda mattattā kassaci rūpakalāpassa aṅgabhūtā avayavabhūtā na hoti, lakkhaṇarūpānica sabbesaṃpi kalāpānaṃ uppādādi lakkhaṇa mattattā vikārarūpāni viya kalāpānaṃ bhedakarāni aṅgabhūtāni kalāpavisesapaññāpanassa kāraṇabhūtāni na honti. Tasmā tāni tesu nagahitānīti dasseti. Etena ekuppādātiādinā pubbe vuttaniyamo nipphannarūpānaññeva, na anipphannarūpānaṃ. Tesaṃ pana kalāpa bheda karaṇa meva kalāpaṅganti ca dīpeti. Evañca katvā ekanirodhaṅgarahitassapi viññattidvayassa kalāpabheda karattāeva tesu gahaṇaṃ suṭṭhu upapannaṃ hotīti veditabbanti. [Kalāpayojanā]
160“如其所应”:是指依照自性圆满者以及根圆满或不圆满者,与适宜相应的方式。“无缺”:就是圆满。因为说“此名色在欲界流转中不可得”,这种说法是不成立的,所以说“有”。
160.Yathārahanti sabhāvakā bhāvakānaṃ paripuṇṇāpari puṇṇindriyānañca arahānurūpato. Anūnānīti paripuṇṇāni. Nañhi idaṃ nāmarūpaṃ kāmaloke pavattiyaṃ na labbhatīti atthīti.
不过在《广释》里
[198] Vibhāvaniyaṃ pana
如其所应,即依照自性具足处的相应方式,这句话是这么说的,这种说法并不好。
‘‘Yathārahanti sabhāvakaparipuṇṇāyatanānaṃ anurūpato’’ti vuttaṃ, taṃ na sundaraṃ.
所谓“无缺”,并不是依补特伽罗而作的简别。在《大狮子吼经》中说到湿生和化生者时——
Na hi anūnānīti idaṃ puggalavasena visesanaṃ hotīti. Saṃsedajānañcevaopapātikānañcāti ettha mahāsīhanādasutte-
舍利弗,有四种生。哪四种?卵生、胎生、湿生、化生。舍利弗,那些有情破开卵壳而出生,这称为卵生。舍利弗,那些有情破开胎膜而出生,这称为胎生。舍利弗,那些有情在腐鱼、腐尸、腐粥、污水池、粪坑等处出生,这称为湿生。天、地狱众生、某些人、某些堕恶趣者,这称为化生。这是经中所说。
Catasso kho imā sāriputta yoniyo. Katamā catasso, aṇḍajā yoni jalābujā yoni saṃsedajāyoni opapātikā yonīti. Ye kho te sāriputta sattā aṇḍakosaṃ abhinibbhijja abhinibbhijja jāyanti, ayaṃ vuccati sāriputta aṇḍajā yoni. Ye kho te sāriputta sattā vatthikosaṃ abhinibbhijja abhinibbhijja jāyanti. Ayaṃ vuccati sāriputta jalābujā yoni. Ye kho tesāri puttasattāpūtimacchevā jāyanti. Pūtikuṇapevā pūtikummāsevā candanikāyavā oḷigallevā jāyanti, ayaṃ vuccati sāriputta saṃsedajā yoni. Devā nerakā ekacce ca manussā ekacceca vinipātikā ayaṃ vuccati sāriputta opapātikā yonīti vuttaṃ.
在注释书里也说:在卵里出生的,就是卵生;在胎膜里出生的,就是胎生;在湿处出生的,就是湿生;不依靠这些条件,像是跳出来一样出生、完全化现出来的,就是化生。“破开而出”等说法,是指冲破之后出来的方式而出生。“腐尸”等例子,只是举出不清净的地方。至于在酥油、油、蜜、糖等清净可爱的东西里,也有有情出生,这是注释书里说的。这里,前两种按经的方式来说:卵,指的是卵壳;胎膜,指的是胞衣;从那里破出、出生、出来,所以叫卵生、胎生,应当这样理解。其中,“胎”(jalābu)这个词,据《声论》说:它走向衰老、坏灭、破坏,所以叫胎。水(jala)指羯罗蓝,它包裹、覆盖、保护那个,所以叫胎,也就是胎衣。“湿”(saṃseda):众生在那里沉没而生,所以叫湿;腐鱼等、酥油等、莲花苞、竹苞、树洞、花果等,乃至一切湿润的地方都可以叫湿。“化生”:因为在出生的那一刹那,诸根和肢节就都具足了,像是从各处跳出来一样出生,所以叫化生。
Aṭṭhakathāyañca aṇḍe jātā aṇḍajā. Jalābumhi jātā jalābujā. Saṃsede jātā saṃsedajā. Vinā etehi kāraṇehi uppattitvā viya nibbattā abhinibbattāti opapātikā. Abhinibbhijja jāyantīti bhinditvā nikkhamanavasena jāyanti. Pūti kuṇapetiādīhi aniṭṭhaṭṭhānāneva dassitāni. Iṭṭhesu sappi telamadhuphāṇitādīsu sattā jāyantievāti vuttaṃ. Etthaca purimesu dvīsu pāḷinayena aṇḍaṃ vuccati aṇḍakoso. Jalābuvuccati vatthikoso, tato jātā vijātā nikkhantāti aṇḍajā jalābujātica vuccantīti veditabbā. Tattha jaraṃ jīraṇaṃ bhedaṃ yāti upetīti jalābūti saddanītiyaṃ vuttaṃ. Jalaṃ vuccati kalalaṃ. Taṃ āvunāti paṭicchādeti avativā rakkhatīti jalābu, gabbhapaliveṭhanāsayo. Saṃsīdanti etthāti saṃsedo. Pūtimacchā diko sappitelādiko padumagabbhaveḷugabbharukkhasusirapupphaphalādi koca allakilinnapadeso. Upapattikkhaṇeeva paripuṇṇaaṅgapaccaṅgattā tato tato uppatitvā viya jāyantīti opapātikā.
不过,在《广释》里则说:
Vibhāvaniyaṃ pana
有人想:卵生等类的众生,在进入卵壳等之后才跃出,也可称为“跃出”,这样一来,它们也有化生的过失。于是说“它们有跃出,所以是化生”,而在这里,是依最殊胜的投生方式和限定范围,取了最殊胜的化生。就像说“应该把少女嫁给英俊的人”一样。
Aṇḍajādayopi aṇḍakosādimhi okkamantā uppatantā eva nāma hontīti tesaṃpi opapātikattapasaṅgaṃ maññamāno upapāto nesaṃ atthīti opapātikāti vatvā ukkaṃsagati paricchedavasena cettha visiṭṭhaopapāto gahito. Yathā abhirūpassa kaññā dātabbāti vadati.
从殊胜的角度来说:所谓殊胜,就是指以根门圆满这种状态为标准的殊胜。在那里,化生的众生是连同四肢和各个身体部分一起、以完全圆满的身体出生的。而且它们不需要再有成长的过程。但湿生的众生,则是根门本身就圆满,而四肢和各个身体部分要经过再次成长之后才达到圆满,应当这样理解。从低劣的角度来说:就是以下劣为标准。眼、耳、鼻有时也得不到,因为存在天生耳聋、天生无鼻以及无根者的情况,所以不适用。在那里,对于善趣和恶趣中无因湿生的众生来说,那些根门有时全部得不到。但在善趣中,所谓化生的状态,是以获得最殊胜身体的方式,不可能由任何低劣的业而得到。因此,除了无根者和劫初者之外,善趣中的化生众生不存在根门不圆满的情况。而对于恶趣中的那些化生众生,有时只能说眼和耳有欠缺,不能说鼻有欠缺。因为在欲界中,没有无鼻的化生众生,注释书中这样说过。应当知道,舌的欠缺对一切化生众生来说也是不存在的。正如在《法心分别》中——
Ukkaṭṭhavasenāti paripuṇṇāyatanabhāvasaṅkhātena ukkaṃsatāvena, tattha opapātikā aṅgapaccaṅgehi saha sabbaso paripuṇṇena attabhāvena jāyanti. Puna tesaṃ vaḍḍhanakiccaṃ natthi. Saṃsedajānaṃ pana āyatanāni eva paripuṇṇāni honti. Aṅgapaccaṅgāni pana puna vaḍḍhitvāeva paripuṇṇāni jātānīti veditabbaṃ. Omakavasenāti avakaṃsavasena. Cakkhusotaghānabhāvasekānikadācipi na labbhanti jātibadhira jaccaghānakānaṃ abhāvakānañca sambhavatoti appoyo. Tattha tāni sabbānipi sugati duggati jātiyānaṃ ahetukasaṃsedajānaṃ kadāci nalabbhanti. Sugatiyaṃ pana opapātikabhāvonāma seṭṭho attabhāva paṭilābhoti nayena kenaci omakena kammena labbhati. Tasmā sugatijāti yānaṃ opapātikānaṃ aparipuṇṇindriyatānāma natthi aññatra abhāvakehi ādikappikehiti. Duggatijātiyānaṃpi pana tesaṃ kadāci cakkhu sota bhāva vekallatāeva vattabbā. Na ghānavekallatā. Kāmadhātuyaṃ pana aghānako opapātiko natthīti hi aṭṭha kathāyaṃ vuttaṃ. Jivhāvekallatānāma sabbesaṃpi natthi yevāti veditabbaṃ. Tathā hi dhammahadayavibhaṅge –
在欲界投生的那一刹那,有些众生会显现出十一个处,有些显现出十个处,有些显现出另外十个处,有些显现出九个处,有些显现出七个处。这样说。
Kāmadhātuyā upapattikkhaṇe kassaci ekādasā yatanāni pātubhavanti. Kassaci dasa. Kassaciaparāni dasa. Kassaci nava. Kassaci sattāyatanāni pātubhavantīti vuttaṃ.
在这里,“欲界”就是欲界。“结生刹那”就是结生心生起的那一刹那。“有人现起十一种处”等四句,说的是湿生和化生的众生。“有人现起七种处”这一句,则只指胎生的众生。其中,因为所谓七种处在结生刹那得不到,只有在转起的时候才得到,所以这里说十一种处。“有人现起十种处”是就眼根欠缺的情况说的。“有人现起另外十种处”是就耳根欠缺的情况说的。“有人现起九种处”是就眼、耳两种根欠缺的情况说的。如果存在没有鼻子的化生众生,那就应该连同纯粹生来就没有鼻子的一起,说出三种十种处的情况;同样,连同生来眼盲又无鼻的、生来耳聋又无鼻的,应该说出三种九种处的情况;再依三种根都坏的情况,还应该说一种八种处的情况。然而,因为并没有这样说,所以可以知道:没有鼻子的化生众生是不存在的。另外,在那部《分别》的根门品里,因为没有说到黄门的化生众生,所以除了劫初的众生之外,无根者的化生也是根本不存在的。不过,即使巴利圣典里没有说,湿生众生眼等根欠缺的情形,也应该依照注释书来了知。正如所说的:“湿生和化生的众生,最殊胜的具足七十种色,最低的具足三十种色。”其中,“三十种色”是依舌、身、心所依处的十法聚而说的三十种色。这句话是依湿生众生说的,这在《大复注》里已经说过。然而,阿阇梨难陀长老在《双论》里,因为鼻和舌二者互相不分离而存在,所以说就像舌根欠缺不存在一样,鼻根欠缺也不存在,这是他所主张的。可是,在《根双论》里——
Tattha kāmadhātuyanti kāmaloke. Upapattikkhaṇeti paṭisandhicittassa uppādakkhaṇe. Kassaci ekādasā yatanānītiādisu catūsu vākyesu saṃsedajopapātikā vuttā. Kassaci sattāyatanānīti ettha pana gabbhaseyyakova vutto. Tattha yasmā sattāyatanaṃ nāma paṭisandhikkhaṇe na labbhati. Pavatti kāleyeva labbhati. Tasmā ekādasayatanānīti vuttaṃ. Kassaci dasāti cakkhuvekallavasena. Kassaci aparāni dasāti sota vekallavasena. Kassaci navāti cakkhusota dvaya vekalla vasena vuttaṃ. Yadica aghānako opapātikonāma siyā. Tadā suddhajaccaghānakena saddhiṃ tayo dasakavārā vuttā siyuṃ. Tathā jaccandhaghānaka jaccabadhiraghānakehi saddhiṃ tayo navakavārā ekoca aṭṭhakavāro vutto siyā tiṇṇaṃ vipannānaṃ vasena. Tathā avuttattā pana natthi aghānako opapāti koti viññāyatīti. Tasmiṃ pana vibhaṅge indriyavāre napuṃsakānaṃ opapātikānanti avuttattā thapetvā ādikappike abhāvakopi opapātiko natthiyevāti. Pāḷiyaṃ avuttaṃpi pana saṃsedajānaṃ vuttapakāraṃ cakkhādivekallaṃ aṭṭhakathāvasena veditabbaṃ. Yathāha-sattati ukkaṃsatova rūpāni saṃsedajopapāta yonīsu. Athavā, avakaṃsato tiṃsāti. Tattha tiṃsāti jivhākāya vatthu dasakānaṃ vasena tiṃsarūpānīti ca vuttaṃ. Idañhi vacanaṃ saṃsedajānaṃ vasena vuttanti mahāṭīkāyaṃ vuttaṃ. Ācariyā nandattherena pana yamake ghānajivhānaṃ aññamaññaṃ avinābhāva vuttitā vuttāti jivhā vekallatā viya ghānavekallatāpi natthīti icchitaṃ. Indriya yamake pana –
或者说:凡是女性根生起的人,他的鼻根也生起。然而,那些没有鼻子的女性在结生时,她们的女性根生起,但她们的鼻根并不生起。或者说:凡是男性根生起的人,他的鼻根也生起。然而,那些没有鼻子的男性在结生时,他们的男性根生起,但他们的鼻根并不生起。以上是这样说的。
Yassavā pana itthindriyaṃ uppajjati, tassa ghānindriyaṃ uppajjatīti. Aghānakānaṃ itthīnaṃ upapajjantīnaṃ tāsaṃ itthindriyaṃ uppajjati, noca tāsaṅghānindriyaṃ uppajjatītica. Yassavā pana purisindriyaṃ uppajjati, tassa ghānindriyaṃ uppajjatīti. Aghānakānaṃ purisānaṃ upapajjantānaṃ tesaṃ purisindriyaṃ uppajjati, noca tesaṃ ghānindriyaṃ uppajjatītica vuttaṃ.
所以,按照义注里说的方式来看,鼻根缺失的情况也是存在的,这是合理的。
Tasmā aṭṭhakathāyaṃ vuttanayena ghānavekallatāpi atthīti yuttaṃ.
不过,在《广释》里则说:
Vibhāvaniyaṃ pana
另有一些人则依据《双论》中所说的鼻与舌俱行,来论证说:因为不可能有离开舌的情况,所以也不可能有没有鼻的情况。对此也可以这样回应:正如在色界中,眼和耳可以脱离鼻和舌而生起,但鼻和舌却不能彼此脱离而生起;而且这两者在色界中都不生起。因此,依据它们在欲界中各自不转起的情形,说它们具有俱行性,并非不能成立。这样说才是合理的。
Apare pana yamake ghānajivhānaṃ sahacāritā vuttāti ajivhassa asambhavato aghānakassapi abhāvameva vaṇṇenti. Tatthāpi yathā cakkhusotāni rūpabhave ghāna jivhāhi vinā pavattanti. Na evaṃ ghānajivhā aññamaññaṃ vinā pavattanti. Dvinnaṃpi rūpabhave anuppajjanatoti evaṃ visuṃ visuṃ kāmabhave apavatti vasena tesaṃ sahacāritā vuttāti na na sakkā vattunti vuttaṃ. Taṃ yuttaṃ.
在“处所品”里,仅仅因为说了绝对的俱行性,并不能就说在补特伽罗中也存在绝对的俱行性。“躺在母胎中”的就是胎生者。“在色等诸蕴中执著、粘附”的就是有情。正如经中所说:“罗陀,对于色,凡有欲、有贪、有喜、有渴爱,就在那里执著,就在那里粘附,因此称为有情。”等等。胎生又有情,这两者构成复合词。卵生和湿生也是如此。三个十法聚显现出来,这些就叫做“羯罗蓝”。意思是:性根十法聚有时得不到,因为黄门的缘故。正因如此,在《法心分别》中说:对于无因的黄门胎生有情,在投生刹那有四根显现,即身根、意根、命根、舍根。“此后”是指胎生者结生刹那之后。“转起时”是指第十一周。正如《论事注释书》中所说:“其余四根在七十七夜时生起。”其中“其余”是指除身处、意处之外的其余四处:眼处、耳处、鼻处、舌处。“七十七夜时”是指第十一周的最后一夜。这个含义应当在《双论复注》中说明。因为在那里说:
Okāsavāre hi ekantasahacāritā vuttamattena puggalesu ekantasahacāritā na sakkā vattunti. Gabbhe mātukucchimhi sentīti gabbhaseyyakā. Rūpādīsu khandhesu sañjanti laggantīti sattā. Yathāha-rūpe kho rādha yo chando, yo rāgo, yā nandi, yā taṇhā, tatra satto, tatra visatto, tena sattoti vuccatītiādi. Gabbhaseyyāca te sattācāti samāso. Aṇḍajāceva jalābujāca. Tīṇidasakāni pātu bhavanti. Yāni kalalanti vuccanti. Bhāvadasakaṃ kadāci nalabbhati napuṃsakassāti adhippāyo. Evañcakatvā dhammahadayavibhaṅge gabbhaseyyakānaṃ sattānaṃ ahetukānaṃ napuṃsakānaṃ upapattikkhaṇe cattārindriyāni pātubhavanti kāyindriyaṃ manindriyaṃ jīvitindriyaṃ upekkhindriyanti vuttaṃ. Tatoparanti gabbhaseyyakānaṃ paṭisandhikkhaṇato paraṃ. Pavattikāleti ekadasame sattāhe. Tathā hi kathāvatthuaṭṭhakathāyaṃ sesāni cattāri sattasattati rattimhi jāyantīti vuttaṃ. Tattha sesānīti kāyāyatana manāyatanato avasesāni cattāri cakkhusotaghānajivhā yatanāni. Sattasattatirattimhīti ekādasamasattāhassa pariyosānarattimhi. Ayañca attho yamakaṭīkāya dīpetabbo. Vuttañhi tattha –
对于胎生的最后有者,在受生时,住胎未满十一个七天时,色处不会生起,但眼处并非不会生起。
Gabbhaseyyakassa pacchimabhavikassa upapajjantassa ekadasa masattāhā orato ṭhitassa rūpāyatanaṃ nuppajjissati, noca cakkhāyatanaṃ nuppajjissatīti.
然而,若说某人的色处曾在某处生起,则他的鼻处也会在那里生起。对于从欲界死去、无鼻而投生欲界的众生,以及色界众生,他们的色处在那里曾生起,但他们的鼻处在那里并不生起。此处所言“无鼻而投生欲界的众生”,即是就此而说。
Yaṃ pana yassavā pana yattha rūpāyatanaṃ uppajjittha, tassa tattha ghānāyatanaṃ uppajjatīti. Kāmāvacarā cavantānaṃ aghānakānaṃ kāmāvacaraṃ upapajjantānaṃ rūpāvacarānaṃ tesaṃ tattha rūpāyatanaṃ uppajjittha. Noca tesaṃ tattha ghānāyatanaṃ uppajjatīti ettha aghānakānaṃ kāmāvacaraṃ upapajjantānanti vuttaṃ.
那些将在第十一个七天之内命终的人,他们是依靠能生出鼻处的业而结生的,针对他们才这样说的。在这里,虽然已经说到眼处和鼻处,耳处和舌处没有明说,但从意义上自然就已经成立了。
Taṃ ye ekādasamasattāhā orato kālaṅkarissanti. Tesaṃ ghānāyatanānibbattakakammena gahitapaṭisandhikānaṃ vasena vuttantica vuttaṃ. Etthaca cakkhughānesu vuttesu sotajivhā avuttāpi atthato siddhāeva hontīti.
至于《广释》
[199] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
“在转起时,也就是第七个七日”这一说法,不应采信。
‘‘Pavattikāleti sattame sattāheti’’ vuttaṃ. Taṃ na gahetabbaṃ.
凡是与义注相违的地方,在这些情况下,应当以义注为准。
Aṭṭhakathā virodhato īdisesu ca ṭhānesu aṭṭhakathā pamāṇatoti.
而何于彼处
[200] Yañca tattha
有人说“按照复注作者的意思,是在第十一个七日”。这种说法也不妥当。
‘‘Ṭīkākāramatena ekādasame sattāhe vāti’’ vuttaṃ. Tampi na sundaraṃ.
不能把注疏所示之外宣说的决断说成复注作者的意见。
Nahi aṭṭhakathāyaṃ niddiṭṭhato vutto vinicchayo ṭīkākāra matonāma sakkā vattunti.
而于彼处,凡是……
[201] Yañca tattha
所谓“依次”,是指从眼十法显现开始,经过七日之后,耳十法才出现;再经过七日之后,鼻十法出现;再经过七日之后,舌十法出现——就是这样按顺序说的。这种说法也不应采信。
‘‘Kamenāti cakkhudasakapātubhāvato sattāhātikkamena sotadasakaṃ. Tato sattāhātikkamena ghāna dasakaṃ. Tato sattāhā tikkamena jivhādasakanti evaṃ anukkamenāti vuttaṃ’’. Taṃpi na daṭṭhabba.
正是因为与前面所说的义注相违背。
Yathāvutta aṭṭhakathāvirodhattā eva.
有人说,在义注里也已经说明了这个意思。这种说法也不合理。
‘‘Aṭṭhakathāyaṃpi hi ayamattho dassito vā’’ti vuttaṃ. Taṃpi na yuttaṃ.
其实并没有哪部义注里明确显示过这样的生起次第。难道在《缘起义注》里,不是依胎藏或过去有轮的方式说过吗?如果有人说“那是为了说明次第转起”,那也不对。因为那是针对经文中依缘与缘生法的转起次第而出现的五支来说的。而在《处分别义注》里,那种生起次第恰恰是被否定的。不能说义注中已被否定的生起次第,在这里由长老用“依次”这句话来显示。所以这里的“依次”是指说法的次第。“已说”的关联也应这样理解。
Na hi sānāma aṭṭhakathā atthi. Yattha īdiso uppattikkamo dassito siyā. Nanu paṭiccasamuppādaṭṭhakathāsu gabbhaleyyakavasenavā purimaṃbhavacakkaṃ vuttaṃ. Anupubbapavattidīpanatoti vuttanti ce.Na. Tañhi viññāṇādīnaṃ pañcannaṃ aṅgānaṃ paccayapaccayuppannabhāvapavattikkamena pāḷiyaṃ āgataṃ pañcapadaṃ sandhāya vuttanti. Āyatananiddesaṭṭhakathāsu pana so paṭikkhittoyeva. Naca aṭṭhakathāsu paṭikkhitto uppattikkamo therena idha kamenāti iminā pāṭhena dassitoti sakkā vattunti. Tasmā kamenāti idhapi desanakkamenāti attho. Desitānīti sambandhoca veditabbo.
不过在《谛要复注》里
Saccasaṅkhepa ṭīkāyaṃ pana
越过分支期之后,在第七个七日,眼、耳、鼻、舌四种十法生起。据说复注作者则说是在第十一个七日。这也不合理。
Sākhāvatthaṃ atikkamma pacchā sattame sattāhe cakkhu sotaghānajivhādasakāca uppajjanti. Ṭīkākāropana ekādasame sattāheti āhāti vuttaṃ. Taṃpi nayujjati yevāti.
在这里,凝滑等(阶段)的生起次第,在《相应部》中已经说过。正如(那里)所说:
Ettha ca kalalādīnaṃ uppattikkamo saṃyuttake vutto. Yathāha –
最初是凝滑,从凝滑变成疱。
从疱生出肉片,从肉片生出坚肉;
从坚厚处生出肢节,头发、体毛和指甲也是这样生出的。
Pathamaṃ kalalaṃ hoti, kalalā hoti abbudaṃ; Abbudā jāyate pesi, pesiyā nibbattate ghano; Ghanā pasākhā jāyanti, kesā lomā nakhāpicāti.
注疏里也这样说。其中“初”并不是说以最初的结生识而命名为帝沙或富沙,而是说,当三根羊毛纤维所制成的线端上停留的油滴那样大小的凝滑存在时。针对这个,有这样的偈颂:
Aṭṭhakathāyañca vuttaṃ. Tattha pathamanti pathamena paṭisandhiviññāṇena tissoti vā phussotivā nāmaṃ natthi. Athakho tīhi jātiuṇṇaṃsūhi katasuttagge saṇṭhitatelabindupamāṇaṃ kalalaṃ hoti. Yaṃ sandhāya vuttaṃ –
就像芝麻油滴,又像澄清的熟酥;
像这样,颜色相似的,就被称为凝滑。
Tilatelassa yathā bindu, sappimaṇḍo anāvilo; Evaṃ vaṇṇapaṭibhāgaṃ, kalalaṃ saṃpavuccatīti.
成为凝滑之后,经过七天,就变成像洗肉水那样的颜色,叫做“疱”;这时“凝滑”这个名称就消失了。这也是有依据的说法:
Kalalā hoti abbudanti tasmā kalalā sattāhaccayena maṃsadhovanaudakavaṇṇaṃ abbudaṃnāma hoti, kalalanti nāmaṃ anta radhāyati. Vuttaṃpi cetaṃ –
持续七日为凝滑,熟透之聚块。
正在转变的那种状态,就生起叫做“阿浮陀”的东西。
Sattāhaṃ kalalaṃ hoti, paripakkasamūhakaṃ; Vivattamānaṃ tabbhāvaṃ, abbudaṃnāma jāyatīti.
从疱生起肉片。因此,从疱经过七天之后,便生成一种像融化的锡一样的东西,名为肉片。这可以用胡椒糖浆来说明:村里的孩子们拿来熟透的胡椒,在布中间包成一个小包,压榨后取出浓汁,放在陶片上,置于阳光下。它逐渐干燥时,便从陶片上脱落开来。肉片就是这样的情形。此时“疱”这个名称就消失了。这也是说过的——
Abbudā jāyate pesīti tasmāpi abbudā sattāhaccayena vilīna tipusadisā pesināma sañjāyati. Sā maricaphāṇitena dīpetabbā. Gāmadārakā hi supakkāni maricāni gahetvā sāṭakantare bhaṇḍikaṃ katvā pīḷetvā maṇḍaṃ ādāya kapāle pakkhipitvā ātape thapenti. Taṃ sukkhamānaṃ sukkhamānaṃ sabbabhāgehi muccati. Evarūpā pesi hoti. Abbudanti nāmaṃ antaradhāyati. Vuttaṃpi cetaṃ –
这个“疱”的阶段持续整整七天,成为一团成熟聚集的状态。
当那个形态正在转变时,就出现了叫做“肉片”的阶段。
Sattāhaṃ abbudaṃ hoti, paripakkasamūhakaṃ; Vivattamānaṃ tabbhāvaṃ, pesināma pajāyatīti.
肉片之后生起坚厚肉块。因此,从肉片算起经过七天,就生起一个形如鸡卵、名为“坚厚肉块”的肉团。这时“肉片”的名称就消失了。对此也有这样的说法:
Pesiyā nibbattate ghanoti tato pesito sattāhacca yena kukkuṭaṇḍasaṇṭhāno ghanonāma maṃsapesi piṇḍo nibbattati. Pesītināmaṃ antaradhāyati. Vuttaṃpi cetaṃ –
持续七天成为肉片,成熟后聚成一团。
当它转变时,就产生了那个叫做“坚厚肉块”的状态。
就像母鸡下的蛋,四周圆圆的;
就这样,坚厚肉块的形状,是由业缘所生成的。
Sattāhaṃ pesi bhavati, paripakkaṃ samūhakaṃ; Vivattamānaṃ tabbhāvaṃ, ghanotināma jāyatīti; Yathā kukkuṭiyā aṇḍaṃ, samantaṃ parimaṇḍalaṃ; Evaṃ ghanassa saṇṭhānaṃ, nibbattaṃ kammapaccayātica.
在第五个七天,为了长出双手、双脚和头,生起五个隆起,所以说“从坚硬的肉块生出肢芽”。关于这一点,有这样的话:“诸比丘,在第五个七天,生起五个隆起。”它们依业而安住。所谓“头发、体毛、指甲等”,是在第四十二个七天,这些生起。在这里,从第六个七天开始的六个七天,是诸根所依的肢体和细肢逐渐增长、达到成熟的时期。而眼等诸根,则是在第十一个七天结束的那一天同时生起的,这一点应当在此确定下来。至于这里用“像芝麻油滴”等说法来描述羯罗蓝的颜色和形状,那是就它稍微增长之后而说的,不是指结生刹那正在发生时的状态。因为在那个时候,那样的颜色种类或形状,用肉眼是看不到的。不过,可以通过推理这样了知:一只虱子的七分之一,叫做“虱卵”;虱卵的三十六分之一,叫做“车尘”;车尘的三十六分之一,叫做“tajjārī”;tajjārī的三十六分之一,叫做“微”;微的三十六分之一,叫做“极微”。而这个极微属于虚空的部分,不会进入肉眼视野,只有天眼才能看到——这是注释书里说的。据说,这些三十六倍极微的量,在穿过针孔和钥匙孔的阳光中,会显现为旋转的微尘细缕。然而,在结生刹那,整个色聚只有三重色聚那么大,甚至比极微还小。因为它随着相续连结而转起,所以每一刹那都在累积色聚,从最低限度来说,可能只有四十九个色聚那么大。如果比这还小,相续的连结本身就根本无法成立。至于《大注》中说“那些色聚是极微的量”,应当理解为那是就诸界粉碎分析的程度而说的。第二心,是指第一个有分心。住立时,是指结生心的住立时。依于遍满滴,是指对于胎生者来说,当到达肉团位、肉片位、坚厚位等阶段时,母亲摄入并进入腹中的食物,以营养之滴的形式,沿胎盘/脐带根部开始遍满身体部位的那个时候。正如所说:
Ghanā pasākhā jāyantīti pañcame sattāhe dvinnaṃ hatthapādānaṃ sīsassaca atthāya pañcapīḷakā jāyanti. Yaṃ sandhāyetaṃ vuttaṃpañcame kho bhikkhave sattāhe pañcapīḷakā jāyanti. Saṇṭhanti kamma toti. Kesā lomā nakhāpicāti dvācattālīsame sattāhe etāni jāyantīti. Ettha ca chaṭṭhasattāhādayo chasattāhā pasādanissayānaṃ aṅgapaccaṅgānaṃ anukkamena vaḍḍhitvā pariṇatakālā honti. Cakkhādīni pana ekādasama sattāhassa pariyo sānadivase ekato jāyantīti niṭṭhamettha gantabbaṃ. Yaṃ panettha tilatelassa yathābindūtiādinā kalalassa vaṇṇasaṇṭhānaṃ vuttaṃ. Taṃ thokaṃ vaḍḍhitaṃ sandhāya vuttaṃ. Na paṭisandhikkhaṇe pavattamānaṃ. Na hi tadā tādisaṃ pakaticakkhunā diṭṭhaṃ vaṇṇajātaṃvā saṇṭhānaṃvā tassa paññāyeyyāti. Anumānato pana evaṃ veditabbaṃ. Ekāya ūkāya sattamo bhāgo likkhānāma. Likkhāya chattiṃsatimo bhāgo rathareṇunāma. Rathareṇussa chattiṃsatimo. Tajjārī nāma. Tajjāriyā chattiṃsatimo aṇunāma. Aṇussa chattiṃsatimo bhāgo paramāṇunāma. So pana ākāsakoṭṭhāsiko maṃsacakkhussa āpātaṃ nāgacchati. Dibbacakkhusseva āgacchatīti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Tesaṃ chattiṃsa parimāno aṇu pana titticchidda tālacchiddehi paviṭṭhasūriyarasmīsu vaṭṭivaṭṭi hutvā paribbhamanto paññāyatīti vuttaṃ. Sakalaṃ pana kalāpattayaparimāṇamattabhūtaṃ paṭisandhikkhaṇe paramāṇutopi parittakameva siyā. So hi santānānubandhavasena pavattattā khaṇe khaṇe upacitarūpakalāpasamūhoeva hotīti heṭṭhima koṭiyā ekūnapaññāsakalāpaparimāṇoeva siyā. Tato parittake sati santāna ghaṭanasseva asambhavatoti. Yaṃ pana mahāṭīkāyaṃ te pana kalāpā paramāṇuparimāṇā hontīti vuttaṃ. Taṃ dhātūnaṃ cuṇṇamanasikārānurūpamattavasena vuttanti gahetabbaṃ. Dutīyacittanti pathama bhavaṅgacittaṃ. Ṭhitikālanti paṭisandhi cittassa ṭhitikālaṃ. Ojāpharaṇamupādāyāti gabbhaseyyakānaṃ tāva abbudabhāva pesibhāva ghanabhāvādi pattakāle mātuyā āmāsayagatāya ajjhohaṭāhāra sinehabhūtāya ojāya jalābumūlā nusārena vatthusmiṃ pharaṇakālaṃ upādāya, yathāha –
而其母所吃下的食物、饮料和饭食,
他靠这个在那里维持生命,藏于母胎之中。
Yañcassa bhuñjati mātā, annaṃ pānañca bhojanaṃ; Tena so tattha yāpeti, mātukucchigato tiroti.
在《义注》里也说“他靠这个在那里维持生命”。因为对胎儿来说,从肚脐生出的那条脐带,和母体的子宫膜连在一起。它像莲茎一样,是有孔的。食物里的营养通过它流转,从而生起由食物所产生的色法。他就这样维持十个月。“处于母胎中”是指在母亲体内、处在胎中。这里说的是“在母胎内部”的意思。不过那里应当理解为:这是就脐带生起的时候,才说“从肚脐生出的脐带”。因为在最初闭胎等阶段,他的脐带还不会生起。至于湿生者和化生者,则是就他们吞下任何得到的东西或自己的唾液时,营养遍满这一点来说的。因此说“依营养遍满,由食物所生”。所谓“在死亡心之后的第十七心”,是指在死亡心之前、更早的第十七有分心。业所生的色法不再生起,因为从那时起它们就不再产生了,所以那第十七心就叫作死亡心,而不是别的。“在此之前”是就那第十七心的生起刹那说的。“在此之后”是指在死亡心之后的十六个心刹那那么长的时间里。“心生色和食生色”是指心生色的相续和食生色的相续都中断了,因为在没有执受的相续里,它们不可能生起。这里应当说的内容,在讲“色的等起”时已经说过了。所谓“性十法聚”,是以欲贪为因的业所生起的;这是说,在由远离那种贪的修习之业所生的色界里,它得不到。食生聚也得不到,因为所吞下的食物在那里不存在,也正因为如此,体内自身的食素也没有色法等起。不过阿难长老主张,在那里能得到的色聚中,也没有香、味和营养。在色界投生的刹那,有五处显现:眼处、色处、耳处、意处、法处;有五界显现:眼界、色界、耳界、意识界、法界;有三种食显现:触食、意思食、识食。这是依据《分别论》所说的。在这里,虽然圣典中否定了色界的触,但由于大种还有别的功能,所以它们在彼处的存在并没有被否定。可是香等根本没有别的功能,因此即使它们以纯粹法的状态存在,也不被提及;所以不提及它们,正表明它们在彼处不存在,这是论师的意趣。这样一来,四界在彼处确实是存在的,正如说:“无想有情依一大种而有三所造色”等等。但触处和触界在彼处是被否定的。因此,虽然一切自性法都具有法的状态,但香、味、触、段食是依特定功能才被称为这些名字。由于在彼处没有那种功能,所以它们在那里不被发现;基于这一点,在《分别论》《论事》《双论》等一切地方,都否定了它们在彼处的存在。而大种则是以流出的纯粹法状态存在,因此说它们可以归入法处、法界,这是合理的,他们这样说。“三个十法聚和命九法聚”:在这里,依照阿难长老的见解,应当说为三个七法聚,即眼七法聚、耳七法聚、心所依七法聚,以及命六法聚。“多余”是说:在得不到时,最初被排除掉,而依彼处可得的情况而剩下,或者成为多余,这就是它的意思。那么,在这里,为什么欲界不像色界那样单独说命九法聚呢?因为在色界,没有食素等支持者,也没有其他遍满全身的守护者,只有命根独自处在那些位置并守护全身,所以那里明显地单独说了命九法聚。而在欲界,还有其他许多支持和守护的东西,而且很明显。因此,可能因为命九法聚不明显,就没有单独说。不过,即使在欲界,它依消化所吃食物等的火,以及依作为它生起之相、守护全身、被称为暖的身火,也是明显的。关于这一点,有说:
Aṭṭhakathāyañca tena so tattha yāpetīti tassa hi nātito uṭṭhito nāḷo mātuudara paṭalena ekābaddho hoti. So uppaladaṇḍako viya chiddo. Tena āhāraraso saṃsaritvā āhārasamuṭṭhānarūpaṃ samuṭṭhāpeti. Evaṃ so dasamāse yāpeti. Mātukucchigato tiroti mātuyā tiro kucchigato. Mātukucchiyā abbhantaragatoti atthoti vuttaṃ. Tattha pana nābhināḷassa uṭṭhitakālaṃ sandhāya nātito uṭṭhito nāḷoti vuttanti gahetabbaṃ. Na hi abbudādikāle tassa nātināḷonāma uṭṭhito siyāti. Saṃsedajopapātikānaṃ pana yaṃkiñci laddhaṃvā attano kheḷaṃvā ajjhoharaṇakāle ojāpharaṇaṃ upādāya. Tena vuttaṃ ojāpharaṇamupādāyaāhārasamuṭṭhānāti . Cuticittopari sattarasamacittassāti cuticittato upari pubbakāle sattarasamassa bhavaṅgacittassa. Kammajarūpāni na uppajjanti tesaṃ tato paṭṭhāya anuppannattāyeva tato satta rasamaṃ cuticittaṃnāma hoti. No aññathāti. Puretaranti tassa sattarasamassa cittassa uppādakkhaṇaṃeva sandhāya vuttaṃ. Tatoparanti cuticittato parasmiṃ soḷasacittakkhaṇaparimāṇe khaṇe. Cittajāhārajarūpañcāti cittajarūpasantānaṃ āhāraja rūpasantānañca vocchijjati anupādinnakasantāne tesaṃ uppattiyā asambhavato. Yamettha vattabbaṃ taṃ rūpasamuṭṭhāne vuttameva. Bhāvadasakaṃnāma kāmarāganidānakammasamuṭṭhānaṃ hotīti tabbirāga bhāvanākammanibbatte rūpaloke tassa alābho vutto. Āhārajakalāpānica na labbhanti ajjhohaṭā hārā bhāvato, tatoyevaca sarīragatassa ajjhattāhārassapi rūpasamuṭṭhānā bhāvato. Ācariyānandatthero pana tattha labbhamāna rūpakalāpesupi gandharasānaṃ ojāyaca abhāvaṃ vaṇṇeti. Rūpadhātuyā upapattikkhaṇe pañcāyatanāni pātubhavanti cakkhāyatanaṃ rūpāyatanaṃ, sotā yatanaṃ, manā yatanaṃ, dhammāyatananti ca, pañcadhātuyo pātubhavanti cakkhudhātu, rūpadhātu, sotadhātu, manoviññāṇa dhātu, dhammadhātūtica, tayo āhārā pātubhavanti phassāhāro, manosañcetanā hāro, viññāṇā hāroti ca vibhaṅgevuttattā. Etthaca pāḷiyaṃ rūpaloke phoṭṭhabbe paṭikkhittepi kiccantarasabbhāvā mahābhūtānaṃ tattha paṭilābho avārito eva hoti. Gandhādīnaṃ pana kiccantarameva natthi. Yena te dhammamattabhāvepi tiṭṭheyyaṃ tasmā tesaṃ avacanaṃ tattha abhāvameva dīpetīti ācariyassa adhippāyo. Tathā pana bhūtacatukkaṃ tattha atthiyeva, yathāha-asaññasattānaṃ ekaṃ mahābhūtaṃ paṭicca tayo mahābhūtātiādi. Phoṭṭhabbāyatanaṃ pana phoṭṭhabba dhātuca tattha paṭikkhittā. Tasmā sabbesaṃ sabhāvadhammānaṃ dhammabhāve samānepi yena kiccavisesena gandho raso phoṭṭhabbaṃ kabaḷīkārāhārotica vuccati. Tassa natthitāya tesaṃ tena nāme na tattha anupalabbhamānataṃ sandhāya vibhaṅge kathāvatthumhi yamake sūti sabbattha tesaṃ tattha paṭikkhepo. Mahābhūtānaṃ pana nisanda dhammamattabhāvena vijjamānānaṃ tesaṃ dhammāyatanadhammadhātūsu anupavesoti yutto siyāti vadanti. Tīṇidasakāni jīvitanavakañcāti ettha ācariyānanda matiyā cakkhusattakaṃ sotasattakaṃ vatthusattakanti evaṃ tīṇi sattakāni jīvitachakkañcāti vattabbaṃ. Abhiricchatīti alabbhamāne pathamaṃ vajjite tattha labbhamānatāvasena avasissati. Atirekaṃvā hotīti attho. Etthaca rūpaloke viya kāmaloke jīvitanavakaṃ kasmā visuṃ na vuttanti. Rūpaloke pana āhārupatthambhakassa aññassaca sakalasarīrabyāpino anupālaka jīvitassa abhāvā etadeva tadubhayaṭṭhāne ṭhatvā sakalasarīraṃ anupāletīti pākaṭaṃ tattha jīvitanavakanti visuṃ vuttaṃ. Kāmaloke pana aññāni upatthambhakā nupālakāni bahūni pākaṭānica honti. Tasmā jīvitanavakaṃ apākaṭanti katvā visuṃ na vuttaṃ siyā. Kāmalokepi pana etaṃ asitādipācakaggivasena tassevaca udayabhūtassa sakalasarī rānupālakassa usmāsaṅkhātassa kāyaggino vasena pākaṭameva. Yaṃ sandhāya –
寿命、体温和识,当它们舍弃这个身体时,
那时他被丢弃躺着,像一根毫无用处的木头一样。这是所说的。
Āyu usmāca viññāṇaṃ, yadā kāyaṃ jahantimaṃ; Apaviddho tadā seti, niratthaṃva kaliṅgaranti vuttaṃ.
在这里,“寿”指的就是依止于那两种火的命根。“暖”指的就是那两种火。当这两种火因强弱而失去平衡时,身体就会生起种种疾病。正如经中所说:“多病、多疾,消化能力异熟不均,或者过热、或者过冷。”而当它们平衡时,众生就无病。正如经中所说:“少病、少疾,消化能力异熟均衡,不太冷不太热,适中而堪能精勤。”不过有些人认为,这只是就消化食物等的火而言。而长老在《名色分别》中说:“在色界中,命九法聚应当是单独存在的。”
Tattha āyūti tesu dvīsu aggīsu patiṭṭhitaṃ jīvitameva vuccati. Usmāti te dve aggayo vuccanti. Yesu tikkhamandavasena visama bhūtesu kāye nānābādhā uppajjanti. Yathāha-bahvābādho hoti bahvātaṅko. Visamavepākiniyā gahaṇiyā samannā gato hoti atiuṇhāyaatisītalāyāti. Samabhūtesu pana sattā nirābādhā honti. Yathāha-appābādho hoti. Appātaṅko. Samavepākiniyāgahaṇiyā samannāgatohoti. Nātisītāya naccuṇhāya majjhimāya padhānakkhamāyāti. Keci pana asitādipācakaggismiṃ eva etaṃmaññanti. Therenacanāmarūpaparicchedejīvitanavakaṃ nāma, rūpaloke visuṃ siyāti vuttaṃ.
《清净道论》里则说:在其余四种等起色当中,有八处存在命九法聚,以及三个食素第八法聚,一共三十三种色明显存在。其中“八处”,是指除了消化火、入息出息之外的三火界部分和五风界部分,共为八处。这样一来,即使在欲界,因为周遍全身的火界和风界部分可得,这些色聚也应视为遍满全身。这里或许有人问:为什么在这里不像欲界那样,说明色界色聚的灭坏次第呢?因为二者没有差别。在色界,命终时也是一样——从死心之后的第十七个心识住时开始,业生色不再生起等等,灭坏次第与欲界相同。只是这里没有食生色的灭坏,也没有尸体的遗弃。因此,在色界,也是在死心之后的第十六个心识刹那那么长的时间里,于某一刹那,心生色的相续便告中断。此后,时节生色的相续再持续一两个弹指顷那么短的时间,然后中断,这是合理的。而且,即使色相续只持续这么短的时间,也不能称为死尸,因为在观看者看来,身体似乎在一刹那间就消失了。如同色界众生一样,欲界的化生天人和其它化生有情也是如此。因为他们的身体在结生刹那,就由完全圆满的业生身生起,所以业生色密集充满,并且轻快。其它色法则依止于业生色而转起。因此,在他们命终时,业生色灭尽之后,那些其它色法失去依止,不能长久持续相续。它们稍微运转一下便完全灭尽。应知他们并没有尸体的遗弃。
Visuddhimagge pana sesesu catusamuṭṭhānesu aṭṭhasu jīvitanava kañceva tīṇi ojaṭṭhamakāni cāti tettiṃsa tettiṃsa rūpāni pākaṭāni hontīti vuttaṃ. Tattha aṭṭhasūti pācakaggiassāsa passāsavajjitesu tīsu tejokoṭṭhāsesu pañcasu vāyo koṭṭhāsesūti aṭṭhasu. Iti kāmalokepi sakalasarīrabyāpīsu tejovāyo koṭṭhāsesu labbhamānattā etaṃ sakala sarīreeva daṭṭhabbanti. Ettha siyā, kasmā panettha kāmaloke viya rūpaloke rūpakalāpānaṃ nirodhakkamo na vuttoti. Visesābhāvato, rūpalokepi hi maraṇakāle pana cuticitto pari sattarasamacittassa ṭhitikāla mupādāya kammajarūpāni nuppajjantītiādiko nirodhakkamo kāmalokasadisoyeva. Kevalaṃ panettha āhārajarūpa nirodhonāma natthi, tathā kaḷevara nikkhepoca. Tasmā tatthapi cuticittato paraṃ soḷasacittakkhaṇa parimāṇe ekasmiṃ khaṇe cittajarūpasantānaṃ vocchijjati. Tato paraṃ utusamuṭṭhānarūpaparaṃparā ekadviti accharākālamattaṃpi pavattitvā vocchijjatīti yuttaṃ. Naca ettakamattena kālena pavattamānāyapi rūpasantatiyā matakaḷevaraṃnāma sakkā laddhuṃ. Passantānaṃ ekakkhaṇena viya sarīrassa antaradhānassa paññāyanatoti. Yathāca rūpaloke, tathā kāmalokepi upapattidevānaṃ aññesañca opapātikānanti. Tesañhi sarīrāni paṭisandhikkhaṇeyeva sabbaso paripuṇṇena kammajakāyena nibbattattā kammajarūpehi ghanapūritāni sallahukabharāni ca honti. Itararūpāni kammajarūpesu patiṭṭhāya pavattanti. Tasmā tesaṃ cutikāle kammajarūpesu niruddhesu tāni tinna patiṭṭhāni hutvā ciraṃ santānaṃ ghaṭṭetuṃ nasakkonti. Thokaṃ pavattitvā sabbaso nirujjhanti. Sarīranikkheponāma tesaṃ natthīti daṭṭhabbaṃ.
至于《明释疏》
[203] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
有人说,在临命终时,因为梵天没有留下遗体这回事,所以一切三因生和二因生的色法都同时灭尽。这种说法并不好。
‘‘Maraṇakāle pana brahmānaṃ sarīranikkhepābhāvato sabbesaṃpi tisamuṭṭhānāni dvisamuṭṭhānānica saheva nirujjhantī’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
如果这样承认,就会得出一个结论:一切色界梵天临死时的心都不能生起色法。因为不能说临死心所生起的色法与业生色同时灭尽。正如那些色法在业生色灭尽之后,还会短暂地持续再灭去;同样,时节生色在心生色灭尽之后,也会短暂地持续再灭去,这一点是可以了知的。而且,在那么短的时间里,即使那些色法还在持续时,也不可能完成遗体的舍弃。不过,梵天有昏沉、睡眠等属于盖的种类,因此与它们相应的心生色以及随顺它们的时节生色,发生轻快、沉重等变化并非不可能,所以也取轻快等三种,说在二十三种色中。也就是除去鼻等三处和两种性的二十三种色。那些色再除去眼、耳、心所依处和两种表色,就是无想有情仅有的十七种色,这是这里的搭配关系。至于无想有情的沉重、轻快等状态,应当思惟;或者不必思惟,因为色法的变坏相有多种原因。所谓“结生时”,是指欲界、色界、无想有情的结生刹那,因为只有生起刹那才绝对称为结生刹那。所谓“转起时”,是从结生的住刹那开始,在整个转起期间,并非什么都得不到,而是确实能得到,这是意旨所在——因为并非某种色在转起时得不到、只在结生时才能得到。
Evañhi sati sabbesaṃ rūpabrahmānaṃ maraṇāsannacittāni rūpaṃ nasamuṭṭhāpentīti āpajjati. Na hi maraṇāsanna citta samuṭṭhitāni rūpāni kammajarūpehi saheva nirujjhantīti sakkā vattunti. Yathācatāni kammajarūpanirodhato thokaṃ pavattitvā nirujjhanti. Tathā utujarūpānipi cittajarūpanirodhato thokaṃ pavattitvā nirujjhantīti na na sakkā viññātuṃ. Naca tāvattakena kālena tesu pavatta mānesupi sarīranikkheponāma sakkā bhavitunti. Brahmānaṃ pana thina middhādīnaṃ nīvaraṇajātiyānaṃ atthitāya tadanurūpaṃ cittajarūpānaṃ tadanugatikānañca utujarūpānaṃ lahukagarukatādivikāro na na sambhavatīti lahutādittayaṃpi gahetvā vuttaṃ tevīsarūpesūti. Ghānādittayabhāvadvayavajjāni tevīsarūpāni honti. Tāniyeva cakkhu sotavatthu viññattidvayavajjāni asaññīnaṃ sattaraseva rūpāni hontīti yojanā. Asaññīnaṃ pana garulahutādipakāro cinte tabbo. Na vā cintetabbo rūpadhammānaṃ ruppanavikārassa bahukāraṇattāti. Upapattiyanti kāmarūpāsaññīnaṃ paṭisandhiyā uppādakkhaṇe. Uppādakkhaṇoeva hi ekantena upapattikhaṇonāma hotīti. Pavattetūti paṭisandhiyā ṭhitikkhaṇato paṭṭhāya sakale pavattikāle pana nakiñcipi nalabbhati. Labbhatiyevāti adhippāyo. Na hi idaṃnāma rūpaṃ pavatte nalabbhati. Paṭisandhiyaṃeva labbhatīti atthīti. [Rūpapavattikkamo]
161161. 这样把心和心所、色法归纳完之后,现在要依照尚未讲到的内容来归纳涅槃,所以说“涅槃则……”等。这里的关联是:“涅槃则被称为涅槃”。“所谓出世间”,就是世尊所说的出世间,正如他说:“哪些法是出世间?四圣道、四沙门果以及无为界,这些法是出世间。”以此否定涅槃只是施设假名的说法。因为依世间言说而成立的施设假名,不可能被称为出世间。所谓“应以四道智亲证”,就是像有眼睛的人用眼看月轮那样,已获得道智的圣者们以四种圣道智直接看见,意思是应当证悟。其中“以四道智”这一说法,显示涅槃对于背离这种修行、像天生盲人一样的愚痴凡夫来说,不是他们的境界,就像月轮对天生盲人一样。但并不能因为天生盲人的眼里看不到月轮,就说月轮不存在。“应亲证”这一说法,显示涅槃在胜义上是真实存在的。因为凡是胜义上不存在的东西,谁能以其自身面貌直接看见呢?通过这两方面,说明涅槃对于有智慧的善凡夫来说,可以通过推理成立。因为对于连推理都无法在自己心中成立、不显现的东西,根本不会有人为了亲证它而努力,由此亲证才得以成就。这样显示了涅槃在胜义上是真实存在的之后,现在为了显示它不只是存在而已,而且是具有大威力、大速力的,所以说“为道果的所缘”。以此说明,没有涅槃,道与果就无法完成其作用。由此显示涅槃具有大威力、大速力。就像有一位大威力的国王,在他的国土中,某个大村庄里住着一位村主和一个有大群随从的盗贼头目。他们互相设法杀害对方,四处游走。那时,村主去到城里侍奉国王。不久他就成了国王的宠臣,从国王那里得到很大的权力。盗贼头目听说后,心想:“现在住在这里的我没命了”,便带着自己的随从逃进森林。村主却不放过逃进森林的他,抓住他并杀了他。应当这样看待这个比喻。大威力的国王好比涅槃,村主好比智慧,盗贼头目好比愚痴,随从的盗贼好比其余烦恼。先前国王还未被侍奉时,村主好比凡夫的智慧;侍奉国王时,村主好比道智。渴爱在转起时,缠缚于内外等差别的蕴等诸法而转起。正如所说——
161. Evaṃ cittacetasika rūpasaṅgahaṃ katvā idāni yathā nuppattaṃ nibbānasaṅgahaṃ karonto nibbānaṃpanātiādi māha. Nibbānaṃ pana nibbānanti pavuccatīti sambandho. Lokuttarasaṅkhātanti lokuttaranti bhagavatā kathitaṃ, yathāha-katame dhammā lokuttarā. Cattāroca ariyamaggā cattārica sāmaññaphalāni asaṅkhatāca dhātu, ime dhammā lokuttarāti. Etena nibbānassa paññattimattabhāvaṃ nivatteti. Na hi lokavohārasiddhā paññatti lokuttarānāma sakkā bhavitunti. Catumaggañāṇena sacchikātabbanti cakkhumantena candamaṇḍalaṃviya cakkhunā paṭiladdhamaggañāṇehi ariyajanehi catūhi ariyamaggañāṇehi paccakkhato daṭṭhabbaṃ. Paṭivijjhitabbanti attho. Tattha catumaggañāṇenāti etena tādi samhā paṭipattimaggato vimukhānaṃ andhaputhujjanānaṃ jaccandhānaṃ viya canda maṇḍalassa tassa avisayabhāvaṃ dasseti. Na ca jaccandhānaṃ cakkhumhi anupaladdhamattena candamaṇḍalaṃ natthināma hotīti. Sacchikātabbanti etena paramatthato vijjamānabhāvaṃ dasseti. Yañhi kiñci paramatthato vijjamānaṃ nahoti. Taṃ sarūpato kassa paccakkhaṃnāma bhavissatīti. Tadubhayena panassa paññavantānaṃ kalyāṇakaputhujjanānaṃ anumānato siddhataṃ dīpeti, na hi anumānatopi attano buddhiyaṃ asiddhassa apākaṭassa sacchikiriyāya vāyāmopināma atthi. Yena sacchikiriyā siddhiyāti. Evaṃ nibbānassa paramatthato vijjamānataṃ dassetvā idāni kevalaṃ vijjamānamattameva na hoti. Athakho mahātejavantaṃ mahojavantañca taṃ hotīti dassetuṃ maggaphalānamālambaṇabhūtanti vuttaṃ. Etena nibbānena vināmagga phalānaṃ akiccasiddhiṃ dasseti. Tato tassa mahātejavanta taṃ mahojavantatañca dīpeti. Yathā hi mahiddhiko eko rājā hoti. Tassa raṭṭhe ekasmiṃ mahāgāme eko gāmabhojako ekoca corajeṭṭhako mahāparivāro vasati. Teca aññamaññaṃ vadhāya parisakkantā vicaranti. Tattha gāmabhojako nagaraṃ gantvā rājānaṃ upaṭṭhahi. So na cirasseva rājavallabho hoti. Rājato mahatiṃ āṇaṃ labhati. Taṃ sutvā corajeṭṭhako idāni idhavasantassa mamajīvitaṃ natthīti attano parivārena saddhiṃ aṭṭaviṃ paviṭṭho. Gāmabhojakoca taṃaṭṭaviṃ paviṭṭhaṃpi muñcituṃ adatvā gahetvā vadhi. Evaṃ sampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Mahiddhikarājā viya hi nibbānaṃ. Gāma bhojako viya ñāṇaṃ. Corajeṭṭhako viya moho. Parivāra corā viya sesakilesā. Pubbe rañño anupaṭṭhā nakāle gāmabhojako viya puthujjanañāṇaṃ. Upaṭṭhānakāle gāma bhojako viya maggañāṇanti. Taṇhā pavattamānā ajjhattabahiddhādi bhedesu khandhādidhammesu vinandhamānāva pavattati. Yathāha –
内有缠结,外有缠结,众生被缠结缠住。
Antojaṭā bahijaṭā, jaṭāya jaṭitā pajāti.
因此,它就像竹林里的竹枝,因为具有编织、缠结的作用,而得到“编织”这个共同名称,所以说“被称为编织的渴爱”。所谓“已出离”,就是已经脱离。意思是说,它超越了渴爱的境界而安住。由此显示“从编织出离,就是涅槃”这个含义。所谓“自性”,是指寂静的特相。所谓“内在所生的三种轮回热恼的寂灭”,是指它们完全不存在。即使心在自性上只是一种,但因为是有为法,所以依生、地、相应等差别,以及时间、方位、处所、个人的差别,实际上也是不同的。涅槃则不是这样。涅槃无论在自性上还是在基础上都是无差别的,只是一味。这涅槃在无始轮回中,对于过去、现在、未来般涅槃的诸佛、诸辟支佛、诸佛弟子,一切人都是一样的。为什么呢?因为它是不可指示之法。世尊曾说:“识是无相、无边、遍净。”其中,“识”是因为通过有为法的尽灭而成立,所以应知它正是以那种状态而善巧地显现出来。“无相”是因为它是无相之法,不能以凡夫所见所知的任何相来指示,也不能以时间、方位、处所、个人相续的差别,以及下劣、殊胜等差别来区分指示,意思是它不值得如此指示。“无边”是指没有前际后际。“遍净”是指以与轮回苦相反对而成立的无数功德光明,从一切方面照耀,意思是如此。再者,因为它是不可指示之法,所以在无始轮回中,不能说“在某个方向、某个时间、某个地方没有”。为什么呢?因为修行圣道者无论何时何地都必定证得它,所以它任何时候、任何地方都可获得。这在律、增支部、优陀那中已经说过——
Tasmā sā veḷugumbe veḷusākhā viya vinanaṭṭhena saṃsibbanaṭṭhena vānasamaññaṃ labhatīti vuttaṃ vānasaṅkhātāyataṇhāyāti. Nikkhantattāti nissaṭattā. Tassā visayabhāvaṃ atikkamitvā ṭhitattāti attho. Etena vānato nikkhantanti nibbānanti imamatthaṃ dasseti. Sabhāvatoti santilakkhaṇena. Ajjhattasambhūtānaṃ tividhavaṭṭasantāpānaṃ nibbutiatthena. Tesaṃ sabbaso abhāvaṭṭhenāti attho. Ekavidhaṃpīti yathā cittaṃ sabhāvato ekavidhaṃpi jātidhammattā jātibhūmisampayogādi bhedena kāla disādesapuggalabhedenaca vatthuto bhinnameva hoti. Na tathā idaṃ nibbānaṃ. Idaṃ pana sabhāvatopi vatthutopi abhinnameva hutvā ekavidhaṃ hoti. Idañhi anamatagge saṃsāre atīte etarahi anāgateca parinibbutānaṃ buddhānaṃvā paccekabuddhānaṃvā buddhasāvakānaṃvā sabbesaṃpi ekameva hoti. Kasmā, aniddisitabbadhammattā. Viññāṇaṃ anidassanaṃ anantaṃ sabbatopabhanti hi bhagavatā vuttaṃ. Tattha viññāṇanti saṅkhatadhammānaṃ khayanirodhabhāvena siddhattā etaṃ tabbhāvenaeva suṭṭhu abhibyattaṃ katvā ñātabbaṃ. Anidassananti animittadhammattā bālaputhujjanānaṃ dassanavisayabhūtena kenacinimittena nidassituṃvā kālabhedena disādesapuggalasantāna bhedena hīnapaṇītādibhedena ca bhinnaṃ katvā nidassituṃvā nārahatīti attho. Anantanti pubbantāparantavirahitaṃ. Sabbatopabhanti vaṭṭadukkhapaṭipakkhasiddhehi anantehi guṇobhāsehi sabbato pabhāvantanti attho. Tathā aniddisitabbadhammattāca pana anamatagge saṃsāre sabbāsuca disāsu asukasmiṃ nāma kāle asukāyanāma disāya natthīti navattabbaṃ. Kasmā, ariyamaggaṃ bhāventena yadā kadāci yattha katthaci avassaṃ adhigantabbatāvasena sabbadā sabbattha ca labbhamānattā. Vuttañhetaṃ vinaye, aṅguttare, udāneca –
比丘们,就像世间所有河流都流向大海,天空中的雨水也都落下来,可是大海不会因此显得减少或增满。同样地,比丘们,即使有很多比丘在无余涅槃界般涅槃,涅槃界也不会因此显得减少或增满。
Seyyathāpi bhikkhave yākāci loke savantiyo mahāsamuddaṃ appenti. Yāca antalikkhā dhārā papatanti. Na tena mahāsamuddassa ūnattaṃvā pūrattaṃvā paññāyati. Eva meva kho bhikkhave bahūcepi bhikkhū anupādisesāya nibbāna dhātuyā parinibbāyanti. Na tena nibbānadhātuyā ūnattaṃ vā pūrattaṃvā paññāyatīti.
注疏里并不能因此看出涅槃界有缺少或圆满。即使在无数大劫中诸佛都不出世,也没有一个众生能般涅槃。那时也不能说涅槃界是空无的。可是在佛陀在世时,每一场集会中都有无数众生证得不死,那时也不能说涅槃界是圆满的。《梵天邀请经》里说:“不可见、无边、遍照的识。”注疏里解释,“遍照”就是具足一切方向的光明。因为除了涅槃以外,没有任何法比它更明净、更光明、更清净、更洁白。从一切处来说,它都是丰盛的。并不是某个地方没有,所以叫“遍至”。因此不能说“在东方等方向中,某个方向没有涅槃”。
Aṭṭhakathāsuca na tena nibbānadhātuyā ūnattaṃvā pūrattaṃvā paññāyatīti asaṅkhyeyyepi mahākappe buddhesu anuppajjantesu ekasattopi parinibbātuṃ nasakkoti. Tadāpi tucchā nibbāna dhātūti nasakkā vattuṃ. Buddhakāle pana ekekasmiṃ samāgame asaṅkhyeyyāpi sattā amataṃ ārādhenti. Tadāpi nasakkā vattuṃ pūrā nibbānadhātūti vuttaṃ. Brahmanimantanasutteca viññāṇaṃ anidassanaṃ anantaṃ sabbatopabhanti vuttaṃ. Aṭṭhakathāyañca sabbatopabhanti sabbato pabhāsampannaṃ. Nibbānato hi añño koci dhammo pabhassaratarovā jotivantatarovā parisuddhatarovā paṇḍara tarovā natthi. Sabbatovā pabhūtameva hoti. Nakatthaci natthīti sabbatopataṃ. Puratthimadisādīsu hi asukadisāyaṃnāma nibbānaṃ natthīti navattabbanti vuttaṃ.
虽然如此,由于以已灭的刹那法为所缘而认知,并且依照已灭法的分位差别来区分,所以可以安立“有余依”等说法。其中,“依”就是被渴爱和邪见牢牢执取的东西,也就是五取蕴。当那些导致它继续存在的业和烦恼被部分或完全断除时,剩下的部分就叫“有余依”。于其相续中存在剩余依,即于证得之时,称为“有余依”。涅槃界就是已寂灭的状态。“有余依”与“涅槃界”二者构成复合词。于其相续中不存在剩余依,即于证得之时,称为“无余依”;“无余依”与“涅槃界”二者构成复合词。正如《如是语》所说:比丘们,有两种涅槃界。哪两种?有余依涅槃界与无余依涅槃界等。其中,前者名为烦恼涅槃,后者名为蕴涅槃。前者名为现法涅槃,后者名为后世涅槃。如说:此一界是现法有余依,有爱之尽;无余依则是后世。在《增支部》七集中,依蕴剩余,对俱分解脱与慧解脱两种漏尽者,宣说了有余依性与无余依性;依烦恼剩余,对以身证、见至、信解、随法行四种有学,和已起观修的善士异生,宣说了有余依性与无余依性。就在那里的九集中,依烦恼剩余,对中般涅槃、生般涅槃、无行般涅槃、有行般涅槃、上流至色究竟天五种不还者,一来者,三种预流者,共九种有学人,宣说了有余依性。
Evaṃsantepi etaṃ niruddhatekālikadhamma sannissayena viññāya mānattā niruddhadhammabhedena bhinnaṃ katvā upacarituṃ labbhatīti vuttaṃ saupādisesātiādi. Tattha upādīyati taṇhādiṭṭhīhi bhusaṃ gaṇhīyatīti upādi. Upādinnakhandhapañcakaṃ. Soyeva ekadesenavā anavasesenavā pahīnehi kammakilesehi sesoti upādiseso. Saṃvijjati tasmiṃ santāne upādiseso yassā adhigatakāleti saupādisesā. Nibbānadhātūti nibbūtisa bhāvo. Saupādisesāca sā nibbānadhātucāti samāso. Natthi tasmiṃ santāne upādiseso yassā adhigatakāleti anupādisesā, anupādisesāca sā nibbānadhātucāti viggaho. Vuttañhetaṃ iti vuttake-dve mā bhikkhave nibbānadhātuyo. Katamā dve, saupādisesāca nibbānadhātu, anupādisesāca nibbānadhātūtiādi. Tattha purimā kilesanibbānaṃnāma. Pacchimā khandhanibbānaṃnāma. Purimāvā diṭṭhadhammika nibbānaṃnāma. Pacchimā samparāyika nibbānaṃnāma. Yathāha-ekā hi dhātu idha diṭṭhadhammikā saupādisesā bhavanetti saṅkhayā. Anupādisesā pana samparāyikāti. Aṅguttare pana sattanipāte ubhatobhāgavimutta paññāpi muttānaṃ dvinnaṃ khīṇāsavānaṃ khandhupādisesavasena kāyasakkhidiṭṭhipatta saddhāvimuttadhammānusārīsaṅkhātānaṃ catunnaṃ sekkhānaṃ āraddhavipassa kassaca yogīkalyāṇaputhujjanassa kilesu pādisesavasena saupādisesatā anupādisesatāca vuttā. Tattheva navanipāte antarāparinibbāyī, upahaccaparinibbāyī, asaṅkhāraparinibbāyī, sasaṅkhāraparinibbāyī, uddhaṃ sotaakaniṭṭhagāmīti pañcannaṃ anāgāmīnaṃ sakadāgāmissa tiṇṇaṃ sotāpannānanti navannaṃ sekkhapuggalānaṃ kilesupādisesavasena saupādisesatā vuttā.
不过,《导论》里也把阿罗汉果说成“有余涅槃”。但这里指的不是那个意思。在这里,道刹那的烦恼灭尽,叫“有余依”;死后紧接着诸蕴不再生起,叫“无余依”。因为叫做“结生”的“有”,只有在烦恼还存在时才会生起,没有烦恼就不会生起,所以那些(结生)也随着烦恼的灭尽而一起灭尽。至于漏尽者,从现前直到死心的蕴相续仍然在运转,因为那是过去世所造业与烦恼的果报,是一切有情的法性所决定的。所以,即使烦恼已灭,它仍然运转到死心为止。死心的刹那,它的灭也只是法性的灭。而死后紧接着不再有下一世的存在,则是随着烦恼灭尽而一起成就的。不只是死后紧接着不再有下一世,从此以后在无始轮回中,一世又一世的存在不再生起,也是随着那个(烦恼灭尽)一起成就的。这一切都是同一个涅槃。即便如此,由于还有取蕴的残余,依据这残余的有无,才说有这样的区分;所谓“有两种”,意思是说这两种施设的因由。
Nettiyaṃ pana arahattaphalaṃpi saupādisesanibbānanti vuttaṃ. Taṃ idha nādhippetaṃ. Etthaca maggakkhaṇe kilesānaṃ khayo saupādi sesaṃnāma. Cuti anantare khandhānaṃ anuppādo anupādisesaṃnāma. Yasmā pana paṭisandhivandhānāma kilesesu satieva jāyanti. Asati najāyanti, tasmā tepi kilesakkhayena saheva khiyyanti. Yāvacutiyā pavattamānaṃ paccuppannakhandhasantānaṃ pana khīṇāsavassapi purimabhave pavattakammakilesānaṃ phalanisandabhūtaṃ sabbasattānaṃ dhamma tāsiddhaṃ. Tasmā taṃ khīṇesupi kilesesu yāvacutiyā pavatta tiyeva. Cutikkhaṇe tassa nirodhopi dhammatānirodho eva. Yo pana tadanantare punabhavassa anuppādo. So kilesakkhayena saheva siddho. Na kevalaṃ tadanantare puna bhavasseva. Tato paraṃpi anamatagga saṃsāre bhavaparaṃparāya anuppādopi tena saheva siddho. Sabbañcetaṃ ekameva nibbānaṃ. Evaṃsantepi khandhāvasesassa bhāvā bhāvalesaṃ upādāya ayaṃ bhedo vuttoti vuttaṃ duvidhaṃ hoti kāraṇapariyāyenāti duvidha paññāpanassa kāraṇalesenāti attho.
不过,有为法本身就有障碍,所以总是用各种障碍来折磨众生,众生不能获得寂静之乐。又因为它是有因有相的法,所以就成了烦恼、老死等一切无常的依处和基地。又因为它是有希求趋向的法,所以成了一切苦的根源,总是不断生出名为希求之苦的苦。因此,为了说明通过它们的对治所成就的功德差别,而显示三种差别,才说了“空”等话。其中,因为远离一切障碍,所以叫空。要知道,只要还有有身见,愚者身上就能看到多少恶业的障碍、堕入苦界的障碍;智者为了守护自己,也能看到多少善业的障碍。只有有身见的灭尽,才能断除这一切以有身见为根的障碍,没有它,别的任何东西都做不到。所以,它的灭尽就是远离这些障碍。同样,只有贪的灭尽,才能断除以贪为根的障碍,没有它,别的任何东西都做不到;只有嗔的灭尽,才能断除以嗔为根的障碍;只有痴的灭尽,才能断除以痴为根的障碍,应当这样类推说。这样一来,涅槃因为远离一切障碍,所以叫空。
Yasmā pana saṅkhatadhammānāma sapalibodhadhammattā nānāpalibodhehi niccakālaṃ janaṃ pīḷenti. Santasukhaṃnāma laddhuṃ nadenti. Sanimitta dhammattāca kilesānaṃ jarāmaraṇādīnañca sabbesaṃ anatthānaṃ vatthu bhūtā bhūmibhūtā honti. Sapaṇihitadhammattāca sabbadukkhānaṃ mūlabhūtaṃ āsādukkhaṃnāma niccakālaṃpi janenti. Tasmā tappaṭipakkhasiddhena guṇabhedena tividhaṃbhedaṃ dassetuṃ suññatantiādi māha. Tattha sabbapalibodha vivittattā suññataṃ. Sakkāyadiṭṭhiyā hi sati bālānaṃ yattakā pāpakammapalibodhā apāya dukkhapalibodhāca sandissanti. Paṇḍitānaṃca tato attānaṃ rakkhanatthaṃ yattakā kalyāṇakammapalibodhā sandissanti. Sakkāyadiṭṭhinirodhoyeva sabbe te sakkāyadiṭṭhimūlake palibodhe nirodhetuṃ sakkoti. Na vinā tena añño koci. Tasmā sonirodho tehi palibodhehi vivitto hoti, tathā rāgakkhayoyeva rāgamūlake palibodhe nirodhetuṃ sakkoti. Na vinā tena añño koci. Dosakkhayoyeva dosamūlake. Mohakkhayoyeva mohamūlaketiādi vattabbaṃ. Iti nibbānaṃ sabbapali bodhehi vivittattā suññataṃnāma.
所谓“相”,指的是以生起和持续为根源的粗显形态。具足这种相的有为法,就成了所有烦恼以及衰老、死亡的依托和基础。同样,它们也成了所有魔罗、所有怨敌、所有疾病等一切灾祸的依托和基础。因此,它们被称为魔罗的领域,也被称为死神的领域。它们会随着时间、方向、处所、相续等区别,以及低劣、殊胜等区别而各不相同。但涅槃不一样,因为涅槃成就了一切有相之法的灭尽与止息,所以不存在这些区别。在涅槃那里没有相,所以涅槃是“无相”。涅槃摧毁了一切烦恼等灾祸所依托的相法,使那些灾祸不复存在,因此恒常安住。涅槃不会因为时间的不同而有所区别,不能说“这是过去某劫某佛的涅槃,这是未来的,这是现在的”。也不会因为方向的不同而有所区别,不能说“在十方之中,这是某个方向的涅槃,这是另一个方向的”。也不会因为处所或相续的不同而有所区别,不能说“这是人间的,这是天界的,这是梵天界的”,或者说“这是人类的,这是天神的,这是梵天的”。同样,也不会因为殊胜、低劣等区别而有所不同,不能说“这是一切知佛的涅槃,这是独觉佛的涅槃,这是佛弟子的涅槃”。
Nimittaṃ vuccati uppādapavattamūlako oḷārikākāro. Yena samannāgatā saṅkhatadhammā sabbesaṃ kilesānaṃ jarāmaraṇānañca vatthubhūtā bhūmibhūtā honti. Tathā sabbesaṃ mārānaṃ sabbesaṃ verānaṃ sabbesaṃ rogādi anatthānaṃ vatthubhūtā bhūmibhūtā honti. Yato te māradheyyātipi maccudheyyātipi vuccanti. Kāla disā desa santānādi bhedena hīnapaṇītādi bhedenaca bhedaṃ gacchanti. Nibbānaṃ pana sabbesaṃ nimittadhammānaṃ khayanirodhabhāvena siddhattā natthi. Tasmiṃ nimittanti animittaṃ. Tañhi sabbesaṃ kile sādīnaṃ anatthānaṃ vatthubhūte nimittadhamme viddhaṃsetvā tesaṃ anatthānaṃ abhāvaṃ sādhentaṃ niccaṃ tiṭṭhati. Naca taṃ kālabhedena bhinnaṃ hoti. Idaṃ atīte asukakappe asukabuddhassa nibbānaṃ, idaṃ anāgate, idaṃ etarahīti. Nāpi disābhedena bhinnaṃ. Idaṃ dasasu disāsu asukāyanāma disāya nibbānaṃ, idaṃ asukāya nāmāti. Nacāpi desabhedenavā santānabhedenavā bhinnaṃ. Idaṃ manussaloke idaṃ devaloke idaṃ brahmaloketi vā idaṃ manussānaṃ idaṃ devānaṃ idaṃ brahmānantivāti. Tathā paṇītādi bhedena bhinnaṃ na hoti. Idaṃ sabbaññubuddhānaṃ. Idaṃ paccekabuddhānaṃ. Idaṃ buddhasāvakānanti.
愿求、祈愿、愿、希求、期望、渴望、饥渴,这些从含义上说是同一个意思。有为法即使正在被享用,由于它们具有坏灭的性质,一次又一次想要获得的渴望只会不断增长所谓的苦。渴望之苦没有尽头。一切苦都以渴望为根源。没有哪种苦因能跟渴望相比。而涅槃本身,因为是止息渴爱的法,能去除、驱散一切被称为期望的渴爱之愿求或欲贪之愿求,所以在涅槃中不存在这些。在它那里没有愿求,所以叫“无愿”。这里有两种乐:感受之乐和寂静之乐。其中,获得人、天、梵的成就之后,以享受的方式生起的喜和悦,叫做感受之乐。但它刹那刹那像闪电一样坏灭。那些成就也是无常的法,它们全都只会无限地增长渴望之苦。所以,一切感受之乐因为会产生渴望之苦,就完全是苦。正如所说:“凡是所感受的,那一切都是苦。”法将舍利弗被问到“舍利弗贤友,涅槃中没有感受,那里面以什么为乐”时,回答说:“贤友,涅槃中这就是乐,即这里没有任何感受。”寂静之乐,是指对自己已生起或将要生起的烦恼等,以及恶趣之苦等,通过自己正确地精勤而获得解脱的乐。只有这才是纯粹的乐、不动的乐。因为如果没有这个,凡夫们即使享受着人、天、梵的成就,也必然要面对堕落恶趣、地狱等恐惧,所以他们并不寂静,被渴望逼迫,恒常痛苦,如同被火燃烧。因此,应当知道只有这才是纯一的乐、不动的乐,是真正的乐。所以,这个显示一切以感受之乐为根源的渴望之苦和寂静之乐的“无愿”一词,就是涅槃的一个重大功德。
Paṇihitaṃ, paṇidhānaṃ, paṇidhi, patthanā, āsā, jīghacchā, pipāsāti atthato ekaṃ. Saṅkhatadhammāca labbhamānāpi bhijjanadhammattā punappunaṃ laddhuṃ āsā dukkhaṃnāma vaḍḍhenti. Āsādukkhassa pariyantonāma natthi. Sabbañca dukkhaṃ āsāmūlakaṃ hoti. Āsāsadisaṃ dukkhanidānaṃnāma natthi, nibbānaṃ pana sayaṃ pipāsavinayadhammattā āsāsaṅkhātaṃ sabbaṃ taṇhāpaṇidhiṃvā chandapaṇidhiṃvā vinentaṃ vidhamentaṃ vattatīti natthi. Tasmiṃ paṇihitanti appaṇīhitaṃ. Etthaca duvidhaṃ sukhaṃ vedayitasukhaṃ santisukhanti. Tattha manussa dibba brahma sampattiyo labhitvā anubhavanavasena pavattaṃ pītisomanassa sukhaṃ vedayitasukhaṃnāma. Taṃ pana khaṇekhaṇe vijjuviya bhijjanadhammaṃ. Sampattiyoca aniccadhammā. Sabbe te apariyantaṃ āsādukkhaṃ bhiyyo vaḍḍhentiyeva. Tasmā sabbaṃ vedayitasukhaṃnāma āsā dukkhajanakattā ekantena dukkhameva hoti. Yathāha-yaṃkiñci vedayitaṃ, sabbaṃ taṃ dukkhasminti. Dhammasenāpatināca katamaṃ taṃ āvuso sāriputta nibbāne sukhaṃ, yadettha vedayitaṃ natthīti puṭṭhena etadevettha āvuso nibbāne sukhaṃ, yadettha vedayitaṃ natthīti vuttaṃ. Santisukhaṃnāma attani uppannānaṃvā uppajjituṃ paccupaṭṭhi tānaṃvā kilesādīnaṃ apāyadukkhādīnañca attano sammāpayogaṃ paṭicca vimuccanasukhaṃ. Etadevettha ekantasukhaṃ acalasukhaṃ. Etasmiñhi asati puthujjanānaṃ manussa dibbabrahmasampattiyo anubhavantānaṃpi avassaṃ pattabbaṭṭhena paccupaṭṭhitāneva honti aviciniraya bhayādīnīti. Tasmā sabbassa vedayitasukhamūlakassa āsādukkhassa santisukhadīpakaṃ idaṃ appaṇihitapadaṃ nibbānassa ekaṃ mahantaṃ guṇapadaṃ hotīti.
“以行相差别”是指三种空等功德类别的差别。这里说的是:在无始轮回中,那些一直潜伏在自身相续里而来的烦恼,在道刹那于自身内灭尽、耗尽。这个灭尽被称为尽界、灭界,它是一个法处,是一个法界,是一个胜义法。因为从尽的意义、灭的意义以及自性上确实存在,所以它不是施设色。又因为以身和智如实地证得它,涅槃的证得有两种:身证和智证。正如所说:“生起欲求的人努力,努力之后考量,考量之后精勤,已经精勤的人,以身证得胜义谛,又以智慧通达并看见它。”其中,在无始轮回中一直内在燃烧、煎熬而来的烦恼,在道刹那于自身内灭尽、寂灭,这叫作身证。这样以身证得之后,再回头观察时,以智慧现前看见自身内那个灭尽,知道自己“我的烦恼已经灭了”,这叫作智证。在这两种证得中,身证灭尽无量无边的轮回之苦;智证生起广大的喜和悦。在施设法里,并没有这样的证得。然而,因为那个灭尽是空法,智慧迟钝的人对它生起虚无想、无义利想。因为是无相法,他们对它生起只是不存在想、在胜义上不存在的想。因为是无愿法,被渴爱控制的人认为其中根本没有任何乐。
Ākāra bhedenāti tividhassa suññatādikassa guṇakoṭṭhāsassa bhedena. Etthaca yadetaṃ anamatagge saṃsāre ajjhattaṃ anusayitvā āgatānaṃ kilesānaṃ maggakkhaṇe ajjhattameva nirujjhanaṃ khiyyanaṃ. Taṃ khayadhātu nirodhadhātu saṅkhātaṃ ekaṃ dhammāyatanaṃ hoti. Ekā dhammadhātu hoti. Eko paramatthadhammo hoti. Khayaṭṭhena nirodhaṭṭhena sabhāvato vijjamānattā, na hi taṃ paññattirūpaṃ hoti. Kāye ñāṇeca sarūpato upaladdhattā, duvidhañhi nibbānassa sacchikaraṇaṃ kāyasacchikaraṇaṃ ñāṇasacchikaraṇañca. Yathāha-chandajāto ussahati. Ussahitvā tuleti. Tulayitvā padahati. Pahitatto samāno kāyenaceva paramatthasaccaṃ sacchikaroti. Paññāyaca taṃ paṭivijjha passatīti. Tattha anamatagge saṃsāre ajjhattaṃ niccaṃ santāpetvā paridayhitvā āgatānaṃ kilesānaṃ maggakkhaṇe ajjhattameva nirujjhanaṃ nibbāyanaṃ kāyasacchikaraṇaṃnāma. Evaṃ kāyena sacchikatvā puna paccavekkhanto ajjhattaṃ taṃ nirujjhanaṃ ñāṇena paccakkhato passati. Niruddhā me kilesāti jānāti, idaṃ ñāṇasacchikaraṇaṃnāma. Tesu kāya sacchikaraṇaṃ anantaṃ aparimāṇaṃ vaṭṭadukkhaṃ khepeti. Ñāṇasacchikaraṇaṃ anappakaṃ pītisomanassaṃ uppādeti. Paññattidhammesu eva rūpaṃ sacchikaraṇaṃnāma natthīti. Tassa pana nirujjhanassa suññatadhammattā mandabuddhīnaṃ tasmiṃ tucchasaññā niratthakasaññā saṇṭhāti. Animitta dhammattā tasmiṃ abhāvamattasaññā paramatthato avijjamānasaññā saṇṭhāti. Appaṇihitadhammattā taṇhāvasikā janā tasmiṃ sukhaṃ nāma kiñci natthīti maññanti.
有些人却认为,像前面所说的那样,仅仅是坏灭与止息并不就是涅槃。因为那只是纯粹的不存在,是一种概念性的假法。然而涅槃是甚深等无量功德的所依处,而纯粹的不存在不可能成为这些功德的所依处。经里说涅槃是至高的乐,可在纯粹的不存在当中,根本不可能得到任何乐。所以他们主张:那个坏灭与止息的因缘是存在的,依靠它的威力,那个坏灭与止息才得以成就,这就是涅槃。但对这些人来说,除了从轮回之苦中得以止息之外,也找不到别的更多意义了。涅槃的那些功德名目,是依与无量轮回法相对反而成立的,不是靠别的什么。因此,在轮回法中有多少过失名目可得,在它们的坏灭与止息中,就有多少功德名目成立为无量。就连那个坏灭与止息本身,作为独立的法而存在,就已经深奥到难以了知,以至于人们以为它只是纯粹的不存在、是概念性的假法。至于它那些功德名目的深奥程度,就更不用说了。而寂静之乐,就是轮回之苦的完全止息。因为经中说“他们的止息就是乐”。而止息就是他们彻底的坏灭与止息,所以,属于轮回苦的一切感受之乐,其终极的坏灭与止息,就成立为至高的乐。关于它在胜义上确实存在,有这部经为证。
Ye pana yathāvuttaṃ khayanirodhamattaṃ nibbānaṃnāma nahoti. Tañhi abhāvamattaṃ paññattirūpaṃ hoti. Nibbānañcanāma gambhīrādīnaṃ anantaguṇānaṃ vatthu hoti, naca abhāvamattaṃ tesaṃ vatthu bhavituṃ arahati. Nibbānaṃ paramaṃ sukhanti vuttaṃ. Naca abhāvamatte kiñci sukhaṃnāma sakkāladdhuṃ. Tasmā yo tassa khayanirodhassa paccayo atthi. Yassaca ānubhāvena so khayanirodho sijjhati. Eta deva nibbānaṃ nāmāti icchanti. Tesaṃpi vaṭṭadukkha santito atirekapayojanaṃnāma nalabbhati. Nibbānassaca guṇapadāni nāma anantānaṃ vaṭṭadhammānaṃ paṭipakkhavasena sijjhanti, no aññathā. Tasmā yattakāni aguṇapadāni vaṭṭadhammesu labbhanti, tattakāni tesaṃ khaya nirodhe anantāni guṇapadāni hutvā sijjhanti. Yo khayanirodhopi tāva visuṃ dhammabhāvenaviññātuṃ dukkarogambhīro hoti. Yato taṃ abhāvamattaṃ paññattirūpaṃ maññanti. Guṇapadānaṃ panassa gambhīrabhāve vattabbamevanatthi. Santisukhañca nāma vaṭṭadukkhānaṃ vūpasantatāeva. Tesaṃ vūpasamo sukhoti hi vuttaṃ. Vūpasantatātica tesaṃ sabbaso khayanirodhoevāti vaṭṭadukkhapariyāpannānaṃ sabba vedayītasukhānaṃ ukkaṃsagatā tassa khayanirodhassa paramasukhatā siddhā hotīti. Tassa pana paramatthato vijjamānabhāve tāva idaṃ suttaṃ.
比丘们,存在一个没有生起、没有形成、没有造作、没有条件组合的状态。比丘们,如果这个没有生起、没有形成、没有造作、没有条件组合的状态不存在,那么对于这个已生起、已形成、已造作、有条件组合的状态,就无法了知它的出离。比丘们,正因为存在一个没有生起、没有形成、没有造作、没有条件组合的状态,所以对于已生起、已形成、已造作、有条件组合的状态,才能了知它的出离。
Atthi bhikkhave ajātaṃ abhūtaṃ akataṃ asaṅkhataṃ. No ce taṃ bhikkhave abhavissa ajātaṃ abhūtaṃ akataṃ asaṅkhataṃ, na yimassa jātassa bhūtassa katassa saṅkhatassa nissaraṇaṃ paññāyetha. Yasmāca kho bhikkhave atthi ajātaṃ abhūtaṃ akataṃ asaṅkhataṃ, tasmā jātassa bhūtassa katassa saṅkhatassa nissaraṇaṃ paññāyatīti.
在这里,“不知”就是“未生”,意思是“生已尽”。“不存在”就是“未成”,意思是“不存在”。“不作”就是“未造”,“不造作”就是“无为”,意思是不能令行苦生起或运转,也就是行苦不存在。或者,“生已尽”本身单独就是一种法界。因此,就单独的法性来说,说“这里没有已生者”,所以叫“未生”,也是成立的。这里说的是:诸有为法,有缘时就生起,无缘时就不生起,所以对它们来说,既有像已生一样的,也有未生一样的。也就是说,从胜义上看,它是存在的。如果“未生”不存在,只有“已生”存在,那么,为了让自己尚未生起的烦恼不生起而正确修行的人,他们的一切烦恼法也都会是已生的,而不是未生的。为什么?因为“未生”根本不存在。同样的道理也适用于一切恶行法、恶趣苦、轮回苦,以及现世中一切疾病、灾祸和怖畏。如果真是这样,世间一切人的努力、人的力量、人的精进就都毫无意义了。正是针对这个道理,才说“诸比丘,这不会被了知”。然而,因为“未生”确实是存在的,所以为了让自己尚未生起的烦恼不生起而正确修行的人,那些烦恼就绝对不会生起。这样一来,一切人的努力、人的力量、人的精进就都有意义了。正是针对这个道理,才说“然而,诸比丘,因为……”等。到这里,就显示了“无明灭则行灭,行灭则识灭……整个苦蕴灭”这个所说的灭,从胜义上确实是存在的。“有”这个词本身就有“存在”的含义。其中,灭有两种:已生之灭和未生之灭。其中,生起之后灭去,叫“已生之灭”,死亡和命终就是它的名字。而自身范围内烦恼等法的生起完全不存在,就叫“未生之灭”。也就是一切行寂止、一切依着彻底舍离、渴爱灭尽、离贪、灭、涅槃。这才是这里所要表达的。正是这个,因为远离一切障碍而空,所以叫“空”。因为烦恼和衰老、死亡等所依的相不存在,所以叫“无相”。因为作为一切苦之根源的希求之苦不存在,所以叫“无愿”。因此说,它有三种:空、无相、无愿。“句”等是涅槃的同义词。因为它单独、不混杂、纯粹地存在,是唯一的胜义法,所以叫“句”。“句”这个词有“部分”的意思。就像“按句诵读法”那样。因为不再死去,所以叫“不死”。因为超越了前际和后际而存在,所以叫“无终”。因为不具有造作的作用,所以叫“无为”。因为没有任何法比它更殊胜,所以叫“无上”。已解脱渴爱,已解脱贪欲,在大戒蕴等法中寻求并证得,所以叫“大仙”,也就是佛陀。
Tattha ajānanaṃ ajātaṃ. Jātikkhayoti attho. Abhavanaṃ abhūtaṃ. Abhāvoti attho. Akaraṇaṃ akataṃ. Asaṅkharaṇaṃ asaṅkhataṃ. Uppādetuṃvā pavattetuṃvā saṅkhāradukkhassa abhāvoti attho. Jātikkhayotivā visuṃ ekā dhammadhātu hoti. Tasmā visuṃ dhammabhāvaṃ sandhāya natthi jātaṃ etthāti ajātantīpi yujjatiyeva. Idaṃ vuttaṃ hoti, saṅkhatadhammānāma paccaye sati jāyanti. Asati na jāyantīti jātaṃ viya ajātaṃpi tesaṃ atthi. Paramatthato vijjamānaṃ hotīti attho. Yadica ajātaṃnāma natthi, jātameva atthi. Evaṃsati attani kilesānaṃ ajātatthāya sammā paṭipajjantānaṃpi sabbe kilesadhammā jātāyeva siyuṃ. No ajātā. Kasmā, ajātassanāma natthitāyāti. Esanayo sabbesu duccaritadhammesu apāyadukkhavaṭṭadukkhesu, diṭṭhadhammeca sabbesu rogābādhabhayupaddavesu. Evañca sati loke sabbe purisakārā purisathāmā purisaparakkamā niratthakā eva siyunti imamatthaṃ sandhāya no cetaṃ bhikkhave.La. Paññāyethāti vuttaṃ. Yasmā pana ajātaṃnāma ekantena atthiyeva. Tasmā attani ajātatthāya sammāpaṭipajjantānaṃ te ekantena najāyanti. Evaṃ sati sabbe purisakārā purisathāmā purisaparakkamā satthakā eva hontīti imamatthaṃ sandhāya yasmāca kho bhikkhavetiādi vuttaṃ. Ettāvatā avijjānirodhā saṅkhāra nirodho. Saṅkhāranirodhā viññāṇanirodho.La. Dukkhakkhandhassa nirodho hotīti evaṃ vuttassa nirodhassa paramatthato vijjamānabhāvaṃ dasseti. Atthi saddassa vijjamānatthavacanattā. Tattha nirodho duvidho jātanirodho ajātanirodhoti. Tattha uppajjitvā nirodho jātanirodhonāma. Maccūtica maraṇantica etassevanāmaṃ. Ajjhattapariyā pannānaṃ kilesādīnaṃ uppādassapi sabbaso abhāvo ajāta nironāma. Yo sabbasaṅkhārasamatho sabbupadhinissaggo taṇhakkhayo virāgo nirodho nibbānanti vuccati. Ayamidhādhippeto, ayameva hi sabbapalibodhehi suññattā suññatonāma. Kilesānaṃ jārāmaraṇādīnañca vatthubhūtassa nimittassa abhāvā animittonāma. Sabbadukkhānaṃ nidānabhūtassa āsādukkhassa abhāvā appaṇihitonāma. Tena vuttaṃ suññataṃanimittaṃ appaṇihitañceti tividhaṃ hotīti. Padantiādi nibbānassa vevacanāni. Tañhi visuṃ asaṃmisso kevalo upalabbhamāno eko paramattha dhammoti padaṃ nāma. Koṭṭhāsattho hi padasaddo. Yathā padaso dhammaṃ vāceyyāti. Cavanābhāvena accutaṃ. Pubbantāparante atikkamma pavattattā accantaṃ. Saṅkharaṇakiccarahitattā asaṅkhataṃ. Attano uttaritarassa kassaci dhammassa abhāvato anuttaranti. Vānamuttā taṇhā vimuttā, mahante sīlakkhandhādike dhamme esiṃsu adhigacchiṃsūti mahesayo, buddhā.