第二偈的胜义阐明
Dutīyagāthā-paramatthadīpanī
1111. 这样,先用开头的偈颂连同各种相关的利益,把五种利益展示出来之后,现在为了以纲要的方式说明这些阿毗达摩义,说出第二首偈颂。其中,“tattha”一词,当说到“我将解说阿毗达摩义的纲要”时,文义应这样连接:在我所说的这个阿毗达摩义纲要的语句中,从究竟胜义来说,阿毗达摩义在一切方面共有四种。这里——
11. Evaṃ ādigāthāyataṃtaṃ payojana sahite pañca atthe dassetvā idāni te abhidhammatthe uddesato dassento dutīyagāthamāha. Tattha tatthāti bhāsissaṃ abhidhammattha saṅgahanti vutte tasmiṃ abhidhammatthasaṅgahapade mayā vuttā abhidhammatthā sabbathāparamatthato catudhā hontīti yojanā. Etthaca -
在复注中,首先
[12] Ṭīkāyaṃ tāva
在这里,“tattha”这个词的含义被解释为:或者指“在那部《阿毗达摩义摄》论书中”,或者指“在‘阿毗达摩义’这个词中”,或者指“在阿毗达摩中”。但《广释》则解释为“在那阿毗达摩中”。这些解释全都不妥当。
Tattha tasmiṃ abhidhammatthasaṅgahapakaraṇetivā abhidhammattha padetivā abhidhammetivā tasaddattho niddiṭṭho. Vibhāvaniyaṃ pana tasmiṃ abhidhammeti. Sabbaṃ nasundaraṃ.
其实,“在我所造的《阿毗达摩义摄》这部论书里,有我说过的阿毗达摩义”这种说法并不成立。因为论书本身也是要在后面才讲的,并不是已经讲过了。那又从哪里谈得上“阿毗达摩义”呢?而且,在注释书的开头,代词“ta”并不就是用来指代那些非主要的词。所以,应当像《殊胜义论》开头“tattha,以什么含义称为阿毗达摩”那句话一样,来理解这里代词“ta”的意思。这样一来——
Na hi abhidhammattha saṅgahapakaraṇe mayā vuttā abhidhammatthāti yujjati. Pakaraṇaṃpi hi upari vuccamānameva hoti. Natu vuttaṃ. Kuto abhidhammatthāti. Na ca saṃvaṇṇanāpakaraṇesu ādimhiyeva tāva tasaddo appadhānapadāni paccāmasatīti atthi. Tasmā aṭṭhasāliniyaṃ ādimhi tattha kena ṭṭhena abhidhammoti vākyeviya idha tasaddattho veditabboti. Evañhi sati –
“以一切方式所说”这种连接方式也被否定了。
Sabbathā vuttāti yojanāpi paṭikkhittā hoti.
因为这种连接方式,和下面将要说的“以一切方式有十二种”“以一切方式有十八种”等说法对不上。这里“以一切方式”的意思是:像《法集论》里所说的善法等那样,以一切种类来说也只有四种;在《分别论》里所分别的蕴等,以一切种类来说也只有四种。也应该说“像《界论》里所说的”等等。
Sā hi vakkhamānehi sabbayāpi dvādasa, sabbathāpi aṭṭhārasātiādīhi nasametīti. Tatta sabbathāti dhammasaṅgaṇiyaṃ vuttena kusalādinā sabbappakārenapi catudhāva honti, vibhaṅge vibhatte na khandhādinā sabbappakārenapi catudhāva hontīti attho. Dhātu kathāyaṃ vuttenātiādināpi vattabbaṃ.
1212. 所谓“胜义”,就是胜义谛。谛有两种:世俗谛和胜义谛。其中,众生、人、我、命者等施设之义,从自性上说根本不存在。可是对于没有法分别智的普通人来说,它们却在心中显得很大很大,仿佛真实存在一样。这些普通人共同一致,认定它们绝对存在,并据此进行种种言说和认同。因此,由于它们被大众共同认可,又成为语真实和离真实的基础,所以被称为世俗谛。立足于世俗谛而正确修行的人,能成就一切世间福报和一切菩提资粮法;错误修行的人,则成为填充恶趣的人。世俗谛的重要性就是如此之大。然而,一旦达到胜义谛,世俗谛就不再是真实的了。因为它本身虽然不存在,却让大众执取为存在。它成为身见、六十二见、三种邪见的依处,使愚者无法从轮回之苦中解脱。世俗谛就是如此颠倒,如此具有大过患。胜义谛则有两种:自性谛和圣谛。其中,在《法集论》等七部论中所分别的善等诸法,名为自性谛。因为它们依自性而存在,对于执取“有名为善的法”“有名为乐的感受”的人来说,不会造成欺诳。然而,一旦达到圣谛,它也有某些不真实的地方。比如,仅仅依据感受体验的差别,就说受有乐、苦、不苦不乐,并不是从一切方面都是乐性。实际上,从无常、有为等数百种行相来看,一切受都是苦。同样,从无罪乐果报的意义上说善性,也只是相对于不善而说的。因为一切三地中被称为善的法,由于具有有漏、有杂染、为瀑流、为轭、为取着等过失,实际上都是有过失的。而且,由于它们能产生属于苦谛的果报,从绝对意义上说,它们唯是苦果报。至于“内”等三法,也是依据一切世间所共许而说的。因为一切四地之法,绝对没有名为“我”或“内”的。它们唯是外法。正如所说:“应观诸行为外。”这个道理可类推适用于其余三法、二法等法。所谓圣谛,就是:一切三地之法绝对是苦;渴爱绝对是苦之集;唯有涅槃是苦之灭;唯有八支圣道是苦灭之道。唯有在这里,对于具有清净智慧的圣者们,在智中安立不动、于一切行相圆满、无余的谛,才是真实。在此,为了遮止世俗谛,而说“胜义”。因此说:“胜义,即胜义谛。”其中,“义”有两种:自性成就和施设成就。其中,凡无需依他指示,唯依各自之相而存在并成就者,如心等义,名为自性成就。凡非依自相而存在,而是依存在之义的各种转起行相,由心施设、构造而执取,成为心所造、心所生,唯于心识中可得者,如众生、人等义,名为施设成就。此中,唯自性成就者,才名为胜义。因为它对“存在”“有”等词及智来说,是所行境,所以是“义”。依绝对存在之义,较他者为胜、为最上之义,所以是“胜义”。再者,凡执取“此存在、此可得”后,为了证知应证知者、为了遍知应遍知者、为了断除应断除者、为了证得应证得者、为了修习应修习者而修行,对于他们,在成就其义时不欺诳,所以是最胜、最上之义,名为胜义。而其他施设成就之义,由于非真实存在,对于为证知等义而修行者,在成就其义时,只会造成欺诳,而不能成就其义,所以不堪称为胜义。
12.Paramatthatoti paramattha saccato. Dve hi saccāni sammutisaccaṃ, paramatthasaccanti, tattha satta puggala atta jīvādikā paññattiatthā sabhāvato avijjamānāyeva honti. Dhammavavatthānaññāṇarahitānaṃpana mahājanānaṃ citte mahantamahantāpi hutvā vijjamānāviya paññāyanti, teca mahājanā samaggā hutvā tesaṃ ekantena atthibhāvaṃ gahetvā tathā tathā voharanti ceva sampaṭicchantica. Tasmā te mahājanehi samaggehi sammatattātatoyevaca vacīsaccaviratisaccānaṃ vatthubhūtattāsammuti saccanti vuccanti. Tasmiṃ sammutisacce ṭhatvā sammā paṭipajjantā sabba lokiyasampattiyoca sabbabodhisambhāra dhammeca ārādhenti. Micchāpaṭipajjantā apāyapūrakā honti. Evaṃ mahantañhi sammuti saccanti. Paramatthasaccaṃ pana patvā taṃ saccameva nahoti. Tañhi sayaṃ avijjamānaṃyeva samānaṃ mahājane vijjamānantveva gaṇhāpeti. Sakkāyadiṭṭhi dvāsaṭṭhidiṭṭhi tividhamicchādiṭṭhīnaṃ vatthu hutvā bālajanānaṃ vaṭṭadukkhato niyyātuṃ nadeti. Evaṃ viparītañhi sammutisaccaṃ. Evaṃ mahāsāvajjañcāti. Paramatthasaccaṃpana duvidhaṃ sabhāvasaccaṃ ariyasaccanti. Tattha dhammasaṅgaṇiādīsu sattasu pakaraṇesu vibhattā kusalādayo dhammā sabhāvasaccaṃnāma. Te hi sayaṃ sabhāvato vijjamānattā kusalānāma dhammā atthi sukhānāma vedanā atthīti gaṇhantena visaṃvādentīti. Taṃ pana ariyasaccaṃ patvā kiñci asaccaṃpi hotiyeva. Tathāhi anubhavanabhedamattaṃ upādāyeva vedanā sukhā dukkhā adukkhamasukhāti vuttā. Na sabbākārato sukhabhūtattā. Sabbehi pana aniccatā saṅkhatatādīhi anekasatehi ākārehi sabbāpi vedanā dukkhāeva. Tathā anavajjasukhavipākaṭṭhena kusalabhāvopi akusalaṃ upādāyeva vutto. Sabbepi hi tebhūmakā kusalasammatā dhammā sāsavatā saṃkilesikatā oghaniya yoganiya upādāniyatā saṅkhātehi vajjehi sāvajjāeva honti. Dukkhasaccabhūtānañca vipākānaṃ jananaṭṭhena ekantena dukkhavipākāeva honti. Ajjhattattikañca sabbalokiyasammataṃ upādāya vuttaṃ. Sabbepi hi catubbhū makadhammā ekantena attāpināma natthi. Kuto ajjhattānāma. Bahiddhāeva honti. Saṅkhāre parato passāti hi vuttanti. Ayaṃ nayo sesattika dukadhammesupi yathārahaṃ netabbo. Ariya saccaṃnāma sabbesaṃ tebhūmakadhammānaṃ ekanta dukkhabhāvo taṇhāya ekanta dukkhasamudaya bhāvo nibbānasseva dukkhanirodha bhāvo aṭṭhaṅgikassa maggasseva dukkhanirodhamaggabhāvocāti. Idhameva hi parisuddhabuddhīnaṃ ariyānaṃ ñāṇe acalamānaṃ sabbākāraparipuṇṇaṃ nippariyāyasaccaṃ hotīti. Tesu idha sammutisaccaṃ nivattento paramatthatoti ida māha. Tena vuttaṃ paramatthatoti paramatthasaccatoti. Tattha attho duvidho sabhāvasiddhoca parikappasiddhoca. Tattha yo vinā aññāpadesena kevalaṃ visuṃ visuṃ attano lakkhaṇena vijjamāno hutvā siddho. So cittādiko attho sabhāvasiddhonāma. Yopana attano lakkhaṇena vijjamānoyeva nahoti. Vijjamānassapana atthassa nānā pavattiākāre upādāya cittena parikappetvā saviggahaṃ katvā gahito cittamayo cittanimmito hutvā citteeva upalabbhamāno hoti. So sattapuggalādiko attho parikappasiddho nāma. Tesu sabhāvasiddhoyeva paramatthonāma. So hi santi bhavanti buddhisaddā etthāti attho. Ekantavijjamānaṭṭhena itarato paramo ukkaṃsagato atthoti paramattho. Api ca, ye ayaṃ atthi ayaṃ upalabbhatīti gahetvā tassa abhiññeyyassa abhiññatthāya, pariññeyyassa pariññatthāya, pahātabbassa pahānatthāya, sacchikātabbassa sacchikaraṇatthāya, bhāvetabbassa bhāvanatthāya paṭipajjanti. Tesaṃ tadatthasādhane avisaṃvādakaṭṭhena paramo uttamo atthoti paramattho. Itaropana avijjamānattā tassa abhiññādiatthāya paṭipajjantānaṃ tadatthasādhane visaṃvādakoyeva bhavissati. Napana tadatthaṃ sādhessa tīti paramatthoti vattuṃ nārahatīti.
不过,在《广释》里则是这样说的:
[14] Vibhāvaniyaṃ pana
也有人说:“胜义,就是最胜的或最上智的境义。”这种说法并不好。
‘‘Paramassavā uttamassa ñāṇassa attho gocaroti paramattho’’tipi vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
确实看不到“胜”这个词用在智上,也没有“义”这个词用在境上。而在《随疏》中说“谛就是真实”,那本身就是义,因为它是不颠倒智的所缘境,所以称为“真实义”。这也说明:所谓“义”,应当以不颠倒的智去亲近、去通达,这才是“义”,而不是“胜”这个词的“义”。
Na hi paramasaddoñāṇe vattamāno dissati. Naca atthasaddo gocareti. Yañca anuṭīkāyaṃ saccameva saccikaṃ. So eva attho aviparītassa ñāṇassa visayabhāvaṭṭhenāti saccikaṭṭhoti vuttaṃ. Taṃpi aviparītena ñāṇena araṇīyato upagantabba to atthoti imamatthaṃ dasseti. Naparamasaddassa atthanti. [Paramatthapadaṃ]
1313. 所谓“心”,在这里就是“思惟”的意思。而在这里,思惟这种作用永远都要依赖所缘。因为它不可能离开所缘而存在。所以应当知道,这里说的思惟,就是指对所缘的抓取、对所缘的获得。这样一来,那些主张“在有分的时候和无想的时候,心也能离开所缘而生起”的人,他们的说法就被驳倒了。另外,虽然心也有依止、无间等缘,但它并不是从这些缘得到名字,而只是从所缘缘这方面得到名字,应当这样理解。由于它们思惟,所以与心相应的诸法被称为心。因为心在抓取所缘这件事上是先行者,所以那些与它相应的法在抓取所缘时,也是随着心而抓取的。或者,心就只是思惟本身。因为一切法都只是各自的作用而已,在它们里面找不到实体、形状或个体。它们也是依靠缘而活动的,不能靠自己的力量、威力、自在或能力生起,更不用说去思惟或接触了。它们只存在一刹那,任何时候都不能自主地运作。所以应当知道,在它们里面找不到“这是实体,这是能力,这是作用”这样的区分。这样看来,在一切胜义的说法中,主要只得到一种“状态”的表达方式,而其他的表达方式应当知道只是间接的说法。在这里,为了让人明白不可分的思惟在实体等方面的特殊含义,才用分析的方式加以区分,这应当看作是一种间接的说法。就像说“石头是石女的儿子”一样,这种说法也是为了说明:那个被称为各种作用的法,完全不存在任何被外道虚构出来的作者,即所谓的神我、灵魂、众生、人。因为如果真有神我之类的东西,那又何必对不可分的东西加以区分呢?
13.Cittanti ettha cintetīti cittaṃ. Etthaca cintanakriyā nāma niccaṃ ārammaṇāpekkhā hoti. Na hi sā ārammaṇena vinā labbhatīti. Tasmā ārammaṇaggahaṇa ārammaṇupaladdhiyeva idha cintanāti daṭṭhabbāti. Evañhi sati bhavaṅgasamaya visaññisamayesu cittaṃ ārammaṇena vināpi pavattatīti evaṃ vādīnaṃ vādo paṭikkhitto hoti. Santesupica nissaya samanantarādīsu tassa paccayesu tehi nāmaṃ alabhitvā ārammaṇapaccayavasenevassa nāmaṃ siddhanti daṭṭhabbaṃ. Cintenti sampayuttakā dhammā etenāti cittaṃ. Tañhi ārammaṇaggahaṇakicce pubbaṅgamabhūtanti taṃ sampayuttadhammāpi ārammaṇaṃ gaṇhantā tassa vaseneva gaṇhantīti. Cintanamattaṃvā cittaṃ. Sabbepi hi dhammā taṃtaṃ kriyāmattāva honti. Na tesu dabbaṃvā saṇṭhānaṃ vā viggahovā upalabbhati. Paccayāyatta vuttino ca honti. Na te attano thāmenavā balenavā vasenavā sattiyāvā uppajjituṃpi sakkonti. Pageva cintetuṃvā phusetuṃvāti. Khaṇamattaṭṭhāyinoca honti, na kadāci kassaci vase vattituṃ sakkontīti. Tasmā tesu idaṃ dabbaṃ, ayaṃ satti, aya kriyāti evaṃ vibhāgo nalabbhatīti daṭṭhabbaṃ. Evañca katvā sabbesu paramatthapadesu ekaṃ bhāvasādhanameva padhānato labbhati. Tadañña sādhanānipana pariyāyatova labbhantīti veditabbaṃ. Ettha ca dabbādivasena abhedassa cintanassa atthavisesañāpanatthaṃ vibhāga kappanāvasena bhedakaraṇaṃ pariyāyakathāti daṭṭhabbaṃ. Yathā silā puttakassasarīranti, tathā karaṇañca taṃ taṃ kriyāsaṅkhāta dhammavimuttassa paraparikappitassa kārakabhūtassa atta jīva satta puggalassa sabbaso abhāvadīpanatthaṃ. Sati hi attādimhi kiṃ abhedassa bhedakappanāyāti.
不过,在《广释》里则是这样说的:
Vibhāvaniyaṃ pana
就像把兔角一样根本不存在的东西,说成是真实存在的,看起来如同被说出一样。这段话的意思是:在诸法当中,根本没有任何一个作者或令作者。但在世间,以自我为主导、能完成作用的作者是成立的。因此,为了说明在思惟这个作用中以自我为主导,就把那种作者的身份加到心上,说“它思惟,所以叫心”。
Sasavisāṇaṃ viya abhūtassa bhūta kappanā vuttā viya dissati. Ayamassādhippāyo-dhammesu kattāvā kāre tāvā koci natthi. Lokepana attappadhāno kriyā nipphādako kattānāma siddho. Tasmā cintanakicce attappadhānatā dīpanatthaṃ taṃ kattubhāvaṃ citte āropetvā cintetīti cittanti vuttaṃ.
凭心之力,与它相应的那些法在那一作用中也能随顺运转。为了说明这一点,就把“再作性”安放在心上,也把“能作性”安放在那些相应法上,于是说:相应法以此而思,故名为心。另外,这里“心”这个词应当理解为表示种种多样之义。正如《相应部》中所说:
Cittassaca balena taṃsampayuttānaṃpi tasmiṃ kicce tadanukūlappavattidīpanatthaṃ punakaraṇabhāvaṃ citte kattubhāvañca tesu āropetvā cintenti sampayuttakā dhammā etenāti cittanti vuttanti. Api cettha cittasaddo vicitratthavācako daṭṭhabbo. Vuttañhe taṃ saṃyuttake –
比丘们,你们见过被称为“行”的图画吗?是的,尊者。比丘们,那被称为“行”的图画,也是由心本身所思维的。比丘们,正是通过那被称为“行”的图画,心才显得更加多样。比丘们,我看不到有任何一个其他的种类,能像畜生道的众生这样如此多样。比丘们,那些畜生道的众生也是由心所彩绘的。比丘们,正是通过那些畜生道的众生,心才显得更加多样。
Diṭṭhaṃ vo bhikkhave caraṇaṃnāma cittanti. Evaṃ bhante. Tampi kho bhikkhave caraṇaṃ cittaṃ citteneva cintitanti. Tenāpi kho bhikkhave caraṇena cittena cittaññeva cittataranti, nā haṃ bhikkhave aññaṃ ekanikāyaṃpi samanupassāmi yaṃ evaṃ cittaṃ. Yathayidaṃ bhikkhave tiracchānagatā pāṇā. Tepi kho bhikkhave tiracchānagatā pāṇā citteneva cittikatā. Tehipi kho bhikkhave tiracchāna gatehi pāṇehi cittaññeva cittataranti.
在这里,“行”指心:有些人造作了种种奇妙的天宫等由心所造之物,行种种善业,因而在这里那里受生,这段文就是在显示他们到处游走。这是那画幅的名称。“由心”是具格用于从格义。“如同这”就是如同这些。“由心所造”就是被造得种种多样。在这里,由于心的多样,就有想的多样;由于想的多样,就有渴爱的多样;由于渴爱的多样,就有业的多样;由于业的多样,就有生趣的多样;由于生趣的多样,就应当知道那些畜生道众生的多样。
Tattha caraṇaṃnāma cittanti yatthavicitrāni dibbavimānādīni cittakammāni katvā idañcidañca puññaṃ karontā idhacidhaca nibbattāti dassento vicaranti . Tassa paṭakoṭṭhakassetaṃ nāmaṃ. Cittenāti nissakke karaṇavacanaṃ. Yathayidanti yathā ime. Cittikatāti vicitrā katā. Etthaca cittavicittakāya saññāvicittā. Saññāvicittatāya taṇhāvicittā. Taṇhāvicittatāya kammāni vicittāni. Kammavicitta tāya yoniyo vicittā. Yonivicittatāya tesaṃ tiracchā nagatānaṃ vicittatā veditabbā. [Vacanattho]
每一种事物的自性就是它的特相,作用的圆满就是它的味。
被执取的方式,或者就是果,被称为现起。
凡是最近的原因,那就被认为是近依。
这些就足以让智者去界定诸法了。
Taṃ taṃ sabhāvo lakkhaṇaṃ, kiccasampattiyo raso; Gayhākāro phalaṃvāpi, paccupaṭṭhāna saññitaṃ. Āsannakāraṇaṃ yaṃ taṃ, padaṭṭhānanti taṃ mataṃ; Dhammānaṃ vavatthānāya, alaṃ ete vibuddhino.
心以识知所缘为特相,以在前引导为作用,以连接为显现,以名色为直接原因。
Ārammaṇavijānanalakkhaṇaṃ cittaṃ, pubbaṅgamarasaṃ, sandhānapaccupaṭṭhānaṃ, nāmarūpapadaṭṭhānaṃ. [Cittaṃ]
1414. 关于“心所”:在这里,存在于心中、其活动依属于心,所以叫心所,也就是触等这一类法。这里说的“其活动依属于心”,是指它和心在同一个刹那生起等特征上,像与心成为一体一样地运作。因此,心的生起就是触等的生起,心的衰老就是触等的衰老,心的死亡就是触等的死亡,心的所缘就是触等的所缘,心的所依就是触等的所依。这样一来,就像同一簇花中系在同一根花梗上的许多花一样,触等诸法与心系于同一生起等,因此在这里成立为“心所”。如果这样,那么心也和那些触等法一样依属而运作,岂不是也该说心是“触所”“受所”等等吗?不是的,因为心是主导者。经中说:“诸法以意为前导,以意为最胜,由意所成。”这里“由意所成”的意思是:纯粹由意所造作、所化现,是心的作用所成。由此说明,那些触等法离开心就不可得。但心即使离开某些法也照样生起,比如五识心没有寻等心所也能生起。所以,只应当说那些法(心所)的活动依属于心,而不应当说心的活动依属于它们。
14.Cetasikanti ettha cetasi bhavaṃ tadāyattavuttitāyāti cetasikaṃ. Phassādi dhammajātaṃ. Etthaca tadāyattavuttitā nāma ekuppādatādīhi lakkhaṇehi cittena saha ekī bhūtassa viya pavatti. Etena yā cittassa jāti. Sāeva phassādīnaṃ. Yā cittassa jarā, yaṃ cittassa maraṇaṃ, yaṃ cittassa ārammaṇaṃ, yaṃ cittassa vatthu, tadeva phassādīnanti evaṃ ekapuppha mañjariyaṃ ekavaṇṭupanibbandhāni pupphāni viya cittena saha ekajātiyādi upanibbandhā phassādayo dhammā idha cetasikaṃnāmāti siddhā honti. Evañca sati cittaṃpi tehi phassādīhi saha tatheva āyattaṃ pavattatīti taṃpi phassikaṃ vedanikantiādinā vattabbanti ce. Na. Cittasseva jeṭṭhakattā. Manopubbaṅgamā dhammā, manoseṭṭhā manomayāti hi vuttaṃ. Etthaca manomayāti manasāeva pakatā nimmitā cittakriyā bhūtāti attho. Etena te phassādayo dhammā cittena vinā nupalabbhantīti dasseti. Cittaṃpana tehi kehici vināpi pavattatiyeva. Pañcaviññāṇa cittañhitehi kehici vitakkādīhi vinā uppajjatīti. Tasmā tesaññeva tadāyatta vuttitā vattabbā na cittassāti.
不过,在《广释》中
[15] Vibhāvaniyaṃ pana
仅仅因为所缘相同,就说明它们是依彼而转起,以及在心中作者,这并不好。
Ekālambaṇatā mattena tesaṃ tadāyattavuttitaṃ cetasi kattañca vibhāveti. Taṃ na sundaraṃ.
心所并不是仅仅因为所缘相同就能生起的。在这个世间,人们把各种颜色的颜料放在水里研磨,然后在布上画出种种图案。在这个过程中,颜料在布上铺开并附着,是水的作用,不是颜料的作用;而呈现出种种色彩,是颜料的作用,不是水的作用。在这里,所缘应当看作像布一样,心像水一样,种种心所法就像各种颜色的颜料。
Na hi ekālambaṇatāmattena cetasikaṃnāma jātanti. Ettha ca loke nānāvaṇṇadhātuyo udake ghaṃsitvā vatthumhi nānā cittakammāni karonti, tattha vatthumhi pharaṇaṃ bandhanañca udakasseva kiccaṃ, na vaṇṇadhātūnaṃ. Nānārūpa dassanaṃ vaṇṇadhātūnameva kiccaṃ, na udakassa. Tattha vatthuviya ārammaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Udakaṃviya cittaṃ. Nānā vaṇṇadhātuyoviya cetasikadhammāti. [Cetasikaṃ]
1515. 这里说“色”,是因为它会被破坏,所以叫色。由于冷、热等相违的缘,它以不正常的方式生起,从而发生变异;或者说,那些缘使它产生变异,这就是它的含义。正如所说的——
15.Rūpanti ettha ruppatīti rūpaṃ. Sītuṇhādīhi virodhi paccayehi visama pavatti vasena vikāraṃ āpajjati, tehi vā vikāraṃ āpādīyatīti attho. Yathāha –
比丘们,因为会被破坏,所以称为色。被什么破坏?被寒冷破坏,被炎热破坏,被饥饿破坏,被口渴破坏,被蚊、虻、风、日晒、蛇、蝎等接触破坏。所谓被破坏,就是被扰乱、被撞击、被压迫、被毁坏。
Ruppatīti kho bhikkhave tasmā rūpanti vuccati. Kena ruppati. Sitenapi ruppati. Uṇhenapi ruppati. Jighacchāyapi ruppati. Vipāsāyapi ruppati. Ḍaṃsa makasa vātātapa sariṃ sapa sapphassehipi ruppatīti. Ruppatītica ruppati, kuppati, ghaṭṭīyati, piḷī yati, bhijjatīti.
《大义释》中已经说过。这里的要点是:只有那些能久住、并且具有对触本质的法,在它们住立的刹那,才会与相违的缘相遇合;而不是那些刹那即灭、没有对触本质的法。因为即使是微细的色法,既然没有对触的本质,就不会与外面的冷等相遇合,更何况是刹那即灭、没有对触本质的无色法呢?如果这样,微细色法岂不是成了无色法?并非如此。因为它们与粗色法趣向相同。当粗色法被破坏时,它们也照样被破坏。这里所说的“会合”,除了指到达面前和成为所缘之外,是指已经住立的、互相敌对的各种粗色法,也就是诸大种之间的互相撞击。经中说:“被破坏、被撞击、被压迫。”所谓“破坏”,就像国土因敌军交战而动荡,是指存在于聚当中的诸界被扰乱和崩坏。经中也说:“被扰乱、被崩坏。”这里,“被扰乱”是动摇、震荡;“被崩坏”是发生变异。当它们得到相违缘会合的那个刹那,从那时起,自身也成了变异的状态,并成为或弱或强的色法相续生起的缘。此外,这里的“破坏”有两种:增长和减损。这两者在劫初、劫成、不同寿量、年、季、月、夜、日等的轮转中都很明显。那么,为什么“色”这个名称只安立在具有撞击性的破坏法上呢?因为它们有形体。色法由于达到聚、形状等状态,所以有形体。因此,只有它们的破坏,从现量上对世间也是明显的,所以应当知道,“色”这个名称只安立在它们上面。而无色法没有形体,所以它们的变异不能从现量上对世间明显。世间只有看到、听到或询问了某种色法的变异之后,才能知道它,除非是能知他心的人。因此,它们不能成为色。
Mahāniddese vuttaṃ. Ayamettha piṇḍattho, ye dhammā ciraṭṭhitikāca honti sappaṭighasabhāvāca. Tesaññeva ṭhitikkhaṇesu virodhipaccayehi samāgamonāma hoti. Napanaññesaṃ parittakkhaṇānaṃ appaṭighasabhāvānanti. Tesañhi appaṭighasabhāvānaṃ sukhuma rūpānaṃpi bahiddhā sītādīhi samāgamonāma natthi. Kuto parittakkhaṇānaṃ appaṭighasabhāvānañca arūpadhammānanti. Yadievaṃ sukhumarūpānaṃ arūpatāpatti siyāti. Nasiyā. Oḷārikarūpehi samānagati kattā. Tānihi oḷārikesu ruppamānesu ruppantiyevāti. Samāgamoca nāma idha thapetvā āpātagamanaṃ ārammaṇakaraṇañca aññamaññaviruddhānaṃ ṭhitipattānaṃ oḷārikarūpānaṃ mahābhūtānamevavā aññamaññābhighaṭṭanaṃ vuccati, ruppati ghaṭṭīyati pīḷīyatīti hi vuttaṃ. Ruppanañcanāma parasenāyuddhena raṭṭhakhobhoviya kalāpantaragatadhātūnaṃ kuppanaṃ bhijjanaṃca vuccati. Kuppati bhijjatīti hi vuttaṃ. Etthaca kuppatīti khobhati cañcalati, bhijjatīti vikāraṃ āpajjati. Yasmiṃ khaṇe virodhipaccayasamāgamaṃ labhanti. Tato paṭṭhāya sayaṃpi vikārapattā honti. Omattādhimattarūpasantatīnaṃ uppattiyā paccayabhāvaṃ pattā hontīti attho. Apicettha ruppanaṃ duvidhaṃ vaḍḍhanaṃ, hāyanañca. Tadubhayaṃpi kappavuṭṭhāne kappasaṇṭhāne nānāāyukappa saṃvacchara utu māsa ratti divādīnaṃ parivattaneca pākaṭaṃ hotīti. Kasmā pana rūpanti nāmaṃ ghaṭṭanavasena ruppanadhammānameva siddhanti. Tesameva saviggahattā. Rūpadhammā hi samūhasaṇṭhānādi bhāvapattiyā saviggahā honti. Tasmā tesameva ruppanaṃ paccakkhatopi lokassa pākaṭanti tesveva rūpanti nāmaṃ siddhanti daṭṭhabbaṃ. Arūpadhammā pana aviggahāti na tesaṃ vikāro paccakkhato lokassa pākaṭo hoti. Taṃ taṃ rūpavikāraṃ disvāvā sutvā vā pucchitvāyeva vā so lokena jānitabbo aññatra paracittavidūhi. Tasmā tesaṃ rūpatāpatti natthīti.
不过,在《广释》里,
[16] Vibhāvaniyaṃ pana
他们可能变成色法的这个过失,已经被“冷等”的取用能力所排除。不过,所谓世俗说法,如果离开世间的习惯用法就无法成立;而世间的习惯用法,也只是依显著的特征才产生。因此在这里,即使不靠“冷等”的取用,那种过失的排除单凭世间本身也能成立,应当这样理解。
Tesaṃ rūpatāpattippasaṅgo sītādiggahaṇa sāmatthiyena nivattito. Yasmā pana vohāronāma lokopacārena vinā nasijjhati. Lokopacāroca pākaṭanimittavase neva pavatto. Tasmā idha sītādiggahaṇena vināpi tappasaṅganivatti lokatova siddhāti daṭṭhabbā.
因为在梵天界里,梵天们身体的变化、语言的变化,以及由神通变异所引生的种种色变化,确实都能看得见。而这些变化从某个角度来说,本身就是变坏的表现,所以应当知道,依靠这些变化,那里的色法才成立为色性。或者说,色就是以自己的本性显现出来,所以叫色。因为无色法不能以自己的本性清楚呈现,必须依靠色法才能被把握;而色法本身以自己的本性就是明显的,甚至能被五识所取。在这个道理成立的情况下,梵天界中色法的色性也直接就成立了。
Yasmā ca brahmaloke brahmānaṃ kāyavikāra vacīvikārā ca iddhivikuppanāvasappavattā nānārūpavikārāca dissantiyeva. Teca ekena pariyāyena ruppanākārāeva nāma honti, tasmā tesaṃ vasena tattha rūpānaṃ rūpatāsiddhi hotīti veditabbaṃ. Rūpayati vā attano sabhāvena pakāsatīti rūpaṃ. Arūpadhammā hi na attano sabhāvena pākaṭā honti. Rūpasannissayeneva gahetabbā . Idaṃ pana attano sabhāveneva pākaṭaṃ pañcaviññāṇehipi gahetabbanti. Imasmiṃ atthe sati brahmaloke rūpānaṃpi uju katova rūpatāsiddhi hotīti.
不过在《广释》里
[17] Vibhāvaniyaṃ pana
依靠不能资助的冷等(所缘)之力,以及不超越它们各自自性之力,在这里成立色性这一点已经被阐明。然而,“被冷所坏、被热所坏”等说法只是举例而已。因为依靠业、心、食之力,破坏也能成立;正如在经典中,想和识也仅仅是以色所缘、味所缘而被指出。想并不是只认知色,识也不是只了别味。应当知道,这是以举例的方式而作开示。因此,不舍弃“冷等”一词而阐明此处色性的成立,是没有意义的。
Anuggāhakānaṃ sītādīnaṃ vasena taṃ sabhāvā nātivattana vasenaca tattha rūpatāsiddhi vibhāvitā. Yasmāpana sīte nāpi uṇhenāpītiādivacanaṃ nidassanamattaṃ hoti. Kamma cittāhārānaṃpi vasena ruppanassa sambhavato, tathāhi saññā viññāṇānipi rūpārammaṇarasārammaṇehi eva pāḷiyaṃ niddiṭṭhāni. Na hi saññā rūpaṃeva sañjānāti. Na ca viññāṇaṃ rasa meva vijānāti. Nidassanamattena desanā hotīti viññāyatīti. Tasmā sītādiggahaṇaṃ amuñcitvāva tattha rūpatāsiddhivibhāvanena payojana natthīti. [Rūpaṃ]
1616. 涅槃:在这里,一切轮回之苦的热恼都在其中熄灭,所以称为涅槃。所谓“熄灭”,是指那些烦恼或诸蕴,在尚未修习圣道的人那里,还处在未来将会生起的可能状态中;而它们对已修习圣道的人来说,则达到了不再生起的可能状态——这就是这句话的意思。因为并不是说经历了三个刹那后已经灭去的过去法叫作“熄灭”;对于现在法以及未来必定会生起的法,就更谈不上了。轮回之苦的热恼,就是烦恼轮、业轮、果报轮之苦的热恼。因为,并不像树木等那样,仅仅没有三种轮回之苦的热恼,其不生不灭就能称为涅槃。“于此”是处格,表示处所或领域,就像说“鸟在虚空中飞翔”一样。圣者们以这涅槃而熄灭;对他们来说,除了这涅槃之外,并没有别的什么可以称为“归灭之处”。或者说,圣者们于此中熄灭,所以这是涅槃。正如所说:“智者如灯焰般熄灭。”所谓“熄灭”,是指那些烦恼或诸蕴达到了不再结生的状态——这就是其含义。“于一”中同样是处格,表示领域;也有人把它理解为“证得此”。不过在复注中说:因为编织、连结种种生死存有,所以渴爱称为“织”(vāna);从它出离,就称为涅槃(nibbāna)。
16.Nibbānanti ettha nibbāyanti sabbe vaṭṭadukkhasantāpā etasminti nibbānaṃ. Nibbāyantīti ye kilesāvā khandhāvā abhāvitamaggassa āyatiṃ uppajjanārahapakkhe ṭhitā honti. Teyeva bhāvitamaggassa anuppajjanārahapakkhaṃ pāpuṇantīti attho. Na hi khaṇattayaṃ patvā niruddhā atītadhammā nibbāyanti nāma. Paccuppannesu āyatiṃ avassaṃ uppajjamānesuca dhammesu vattabbameva natthīti. Vaṭṭadukkhasantāpāti kilesavaṭṭa kammavaṭṭa vipākavaṭṭa dukkhasantāpā. Na hi tividha vaṭṭadukkhasantāparahitānaṃ rukkhādīnaṃ anuppādanirodho nibbānaṃnāma hotīti. Etasminti visaye bhummaṃ. Yathā ākāse sakuṇā pakkhantīti. Yehi te nibbāyanti. Tesaṃ tabbinimuttaṃ aññaṃ nibbutiṭṭhānaṃnāma kiñci natthīti. Nibbāyanti vā ariyajanā etasminti nibbānaṃ. Nibbanti dhīrā yathayaṃ padīpoti hi vuttaṃ. Nibbāyantīti taṃ taṃ kilesānaṃvā khandhānaṃvā puna appaṭisandhikabhāvaṃ pāpuṇantīti attho. Ekasminti visayeeva bhummaṃ, etasmiṃ adhi gatetipi yojenti. Ṭīkāsupana bhavābhavaṃ vinanato saṃsibbana to vānaṃ vuccati taṇhā. Tato nikkhantanti nibbānanti vuttaṃ.
不过,在《广释》里则说:
[18] Vibhāvaniyaṃ pana
也有人这样说:“依靠这个,贪火等就熄灭了,所以叫涅槃。”这种说法并不好。
‘‘Nibbābhivā etena rāgaggiādikoti nibbāna’’ntipi vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
因为在“道”里能看到具格结构,但在涅槃里哪里都看不到这种结构;而且,当把涅槃理解为“熄灭”这个动作时,贪欲等作为动作的发出者,也不可能和它构成“共同作者”的关系。
Na hi maggeviya nibbāne katthaci karaṇasādhanaṃ diṭṭhaṃ, naca nibbānaṃ nibbūti kriyāsādhane rāgādikassa kattuno saha kāripaccayo hotīti. [Nibbānaṃ]