觉支分别
10. Bojjhaṅgavibhaṅgo
经分别的注释
1. Suttantabhājanīyavaṇṇanā
466466. 现在,紧接着的觉支分别里,“七”是数量的限定。“觉支”就是觉的支分,或者觉者的支分。这里说的是:在出世间道生起的那一刹那,有一种法的和合,它由念、择法、精进、喜、轻安、定、舍组成,能对抗昏沉、掉举、停滞、过度用力、贪著欲乐、自我折磨、断见、常见等种种过患;圣弟子靠它觉悟,所以它被称为“觉”——他从烦恼相续的沉睡中醒来,通达四圣谛,或者亲证涅槃。对于这种称为法和合的“觉”来说,它的支分就是“觉支”,就像禅支、道支那样。再者,这位圣弟子因为靠上述那样的法和合而觉悟,所以被称为“觉者”;对于这位觉者来说,他的支分也是“觉支”,就像军队的支分、车辆的支分那样。因此,注释师们说:“或者,对于觉悟者来说,他的支分就是觉支。”
466. Idāni tadanantare bojjhaṅgavibhaṅge sattāti gaṇanaparicchedo. Bojjhaṅgāti bodhiyā bodhissa vā aṅgāti bojjhaṅgā. Idaṃ vuttaṃ hoti – yā esā dhammasāmaggī yāya lokuttaramaggakkhaṇe uppajjamānāya līnuddhaccapatiṭṭhānāyūhanakāmasukhattakilamathānuyogaucchedasassatābhinivesādīnaṃ anekesaṃ upaddavānaṃ paṭipakkhabhūtāya satidhammavicayavīriyapītipassaddhisamādhiupekkhāsaṅkhātāya dhammasāmaggiyā ariyasāvako bujjhatīti katvā bodhīti vuccati, bujjhati kilesasantānaniddāya uṭṭhahati, cattāri vā ariyasaccāni paṭivijjhati, nibbānameva vā sacchikaroti, tassā dhammasāmaggīsaṅkhātāya bodhiyā aṅgātipi bojjhaṅgā, jhānaṅgamaggaṅgādīni viya. Yo panesa yathāvuttappakārāya etāya dhammasāmaggiyā bujjhatīti katvā ariyasāvako bodhīti vuccati, tassa bodhissa aṅgātipi bojjhaṅgā, senaṅgarathaṅgādayo viya. Tenāhu aṭṭhakathācariyā – ‘‘bujjhanakassa puggalassa aṅgāti vā bojjhaṅgā’’ti.
另外,也可以按照《无碍解道》里的这种方式来理解觉支的含义:“称为觉支,是以什么含义称为觉支?因为能导向觉悟,所以是觉支;因为能觉悟,所以是觉支;因为能随觉,所以是觉支;因为能对觉,所以是觉支;因为能正觉,所以是觉支。”
Apica ‘‘bojjhaṅgāti kenaṭṭhena bojjhaṅgā? Bodhāya saṃvattantīti bojjhaṅgā, bujjhantīti bojjhaṅgā, anubujjhantīti bojjhaṅgā, paṭibujjhantīti bojjhaṅgā, sambujjhantīti bojjhaṅgā’’ti iminā paṭisambhidānayenāpi bojjhaṅgattho veditabbo.
在“念等觉支”等说法中,觉支既受到称赞又美好,所以叫等觉支;而念本身就是等觉支,所以叫念等觉支。其中,念等觉支的特相是现起,择法等觉支的特相是简择,精进等觉支的特相是策励,喜等觉支的特相是遍满,轻安等觉支的特相是寂静,定等觉支的特相是不散乱,舍等觉支的特相是审察。在这些觉支当中,因为佛陀说过“比丘们,我说念是遍一切处的”,念能资助一切觉支,所以最先说念等觉支。此后,依照“他这样具念而住,以慧简择那法”等经文的方式,圣典中已经按这样的次第说明了安立的用意。
Satisambojjhaṅgotiādīsu pasattho sundaro ca bojjhaṅgo sambojjhaṅgo, satiyeva sambojjhaṅgo satisambojjhaṅgo. Tattha upaṭṭhānalakkhaṇo satisambojjhaṅgo, pavicayalakkhaṇo dhammavicayasambojjhaṅgo, paggahalakkhaṇo vīriyasambojjhaṅgo, pharaṇalakkhaṇo pītisambojjhaṅgo, upasamalakkhaṇo passaddhisambojjhaṅgo, avikkhepalakkhaṇo samādhisambojjhaṅgo, paṭisaṅkhānalakkhaṇo upekkhāsambojjhaṅgo. Tesu ‘‘satiñca khvāhaṃ, bhikkhave, sabbatthikaṃ vadāmī’’ti (saṃ. ni. 5.234) vacanato sabbesaṃ bojjhaṅgānaṃ upakārakattā satisambojjhaṅgo paṭhamaṃ vutto. Tato paraṃ ‘‘so tathā sato viharanto taṃ dhammaṃ paññāya pavicinatī’’tiādinā (ma. ni. 150) nayena evaṃ anukkameneva nikkhepapayojanaṃ pāḷiyaṃ āgatameva.
为什么这里只说这七个,不多也不少呢?因为要对治昏沉和掉举,也因为它们普遍适用。在这里,有三个觉支是昏沉的对治,正如经中所说:“比丘们,当心昏沉时,就是修习择法觉支的时候,就是修习精进觉支的时候,就是修习喜觉支的时候。”另外三个觉支是掉举的对治,正如经中所说:“比丘们,当心掉举时,就是修习轻安觉支的时候,就是修习定觉支的时候,就是修习舍觉支的时候。”而在这里,有一个觉支就像盐能调一切菜、总理大臣能处理国王的一切事务一样,因为在一切觉支中都需要它,所以它普遍适用,正如经中所说:“比丘们,我说念是普遍适用的。”巴利圣典中也写作“sabbatthaka”(普遍适用)。这两种读法的意思都是“在一切处都需要它”。因此应当知道,因为对治昏沉和掉举、以及普遍适用,所以只说这七个。
Kasmā panete satteva vuttā, anūnā anadhikāti? Līnuddhaccapaṭipakkhato sabbatthikato ca. Ettha hi tayo bojjhaṅgā līnassa paṭipakkhā, yathāha – ‘‘yasmiñca kho, bhikkhave, samaye līnaṃ cittaṃ hoti, kālo tasmiṃ samaye dhammavicayasambojjhaṅgassa bhāvanāya, kālo vīriyasambojjhaṅgassa bhāvanāya, kālo pītisambojjhaṅgassa bhāvanāyā’’ti (saṃ. ni. 5.234). Tayo uddhaccassa paṭipakkhā, yathāha – ‘‘yasmiñca kho, bhikkhave, samaye uddhataṃ cittaṃ hoti, kālo tasmiṃ samaye passaddhisambojjhaṅgassa bhāvanāya, kālo samādhisambojjhaṅgassa bhāvanāya, kālo upekkhāsambojjhaṅgassa bhāvanāyā’’ti (saṃ. ni. 5.234). Eko panettha loṇadhūpanaṃ viya sabbabyañjanesu, sabbakammikaamacco viya ca sabbesu rājakiccesu, sabbabojjhaṅgesu icchitabbato sabbatthiko, yathāha – ‘‘satiñca khvāhaṃ, bhikkhave, sabbatthikaṃ vadāmī’’ti. ‘‘Sabbatthaka’’ntipi pāḷi. Dvinnampi sabbattha icchitabbanti attho. Evaṃ līnuddhaccapaṭipakkhato sabbatthikato ca satteva vuttāti veditabbā.
467现在,为了说明它们虽然所缘相同,但各自的作用不同,便开始了“其中,什么是念觉支”等解说。这里,“在此,比丘”指的是在这教法中的比丘。“具念”是说:就像依智慧而成为有慧的人、依名声而成为有名声的人、依财富而成为有财富的人一样,依念而成为具念的人,也就是成就了念的意思。“以最上”:以最殊胜的;因为念随顺于胜义谛的涅槃和道,所以被称为最上、殊胜、最胜。“以念与审察”:“审察”说的是慧;意思是由念和审察。
467. Idāni nesaṃ ekasmiṃyevārammaṇe attano attano kiccavasena nānākaraṇaṃ dassetuṃ tattha katamo satisambojjhaṅgotiādi āraddhaṃ. Tattha idha bhikkhūti imasmiṃ sāsane bhikkhu. Satimā hotīti paññāya paññavā, yasena yasavā, dhanena dhanavā viya satiyā satimā hoti, satisampannoti attho. Paramenāti uttamena; tañhi paramatthasaccassa nibbānassa ceva maggassa ca anulomato paramaṃ nāma hoti uttamaṃ seṭṭhaṃ. Satinepakkenāti nepakkaṃ vuccati paññā; satiyā ceva nepakkena cāti attho.
为什么在关于念的分别里要把慧也算进来呢?是为了说明念强而有力。因为念既可以和慧一起生起,也可以不和慧一起生起;和慧一起生起时,念就强而有力,不和慧一起生起时,念就虚弱。所以,为了说明它强而有力,才把慧也算进来。就像有两个国王的大臣站在两个地方:其中一个带着王子站在那里,另一个只是凭自己的身份独自站在那里。那个带着王子站着的人,靠自己的威势,也靠王子的威势,所以显得有威势;那个只凭自己身份站着的人,就没有和他同等的威势。同样,和慧一起生起的念,就像带着王子站着的大臣;不和慧一起生起的念,就像只凭自己身份站着的人。这里面,正如带着王子站着的人靠自己的威势和王子的威势而有威势,和慧一起生起的念就是强而有力的;正如只凭自己身份站着的人没有同等的威势,不和慧一起生起的念就是虚弱的。因此,为了说明强而有力,才把慧也算进来。
Kasmā pana imasmiṃ satibhājanīye paññā saṅgahitāti? Satiyā balavabhāvadīpanatthaṃ. Sati hi paññāya saddhimpi uppajjati vināpi, paññāya saddhiṃ uppajjamānā balavatī hoti, vinā uppajjamānā dubbalā. Tenassā balavabhāvadīpanatthaṃ paññā saṅgahitā. Yathā hi dvīsu disāsu dve rājamahāmattā tiṭṭheyyuṃ; tesu eko rājaputtaṃ gahetvā tiṭṭheyya, eko attano dhammatāya ekakova tesu rājaputtaṃ gahetvā ṭhito attanopi tejena rājaputtassapi tejena tejavā hoti; attano dhammatāya ṭhito na tena samatejo hoti; evameva rājaputtaṃ gahetvā ṭhitamahāmatto viya paññāya saddhiṃ uppannā sati, attano dhammatāya ṭhito viya vinā paññāya uppannā. Tattha yathā rājaputtaṃ gahetvā ṭhito attanopi tejena rājaputtassapi tejena tejavā hoti, evaṃ paññāya saddhiṃ uppannā sati balavatī hoti; yathā attano dhammatāya ṭhito na tena samatejo hoti, evaṃ vinā paññāya uppannā dubbalā hotīti balavabhāvadīpanatthaṃ paññā gahitāti.
“很久以前所做的”:是指自己或别人在很久以前用身体所做的行为,或者遍相曼陀罗,或者遍处的准备工作。“很久以前所说的”:是指自己或别人在很久以前用语言所说的,即使说了很多,或者是站在行为规范的立场上说的法谈,或者是对修行法门的抉择,或者是站在解脱处的立场上说的法谈。“能够忆念”:是指能够忆念那发动身表和语表之后生起的非色法聚,忆念它“这样生起,这样灭去”。“能够随念”:是指一再地忆念。这就称为念觉支;这样生起的、能引发其余觉支的、与观相应的念,就叫做念觉支。
Cirakatampīti attano vā parassa vā kāyena cirakataṃ vattaṃ vā kasiṇamaṇḍalaṃ vā kasiṇaparikammaṃ vā. Cirabhāsitampīti attanā vā parena vā vācāya cirabhāsitaṃ bahukampi, vattasīse ṭhatvā dhammakathaṃ vā kammaṭṭhānavinicchayaṃ vā, vimuttāyatanasīse vā ṭhatvā dhammakathameva. Saritā hotīti taṃ kāyaviññattiṃ vacīviññattiñca samuṭṭhāpetvā pavattaṃ arūpadhammakoṭṭhāsaṃ ‘evaṃ uppajjitvā evaṃ niruddho’ti saritā hoti. Anussaritāti punappunaṃ saritā. Ayaṃ vuccati satisambojjhaṅgoti ayaṃ evaṃ uppannā sesabojjhaṅgasamuṭṭhāpikā vipassanāsampayuttā sati satisambojjhaṅgo nāma kathīyati.
那位比丘以这样的方式,于现起的念上具念而住,这就是“他如是具念而住”。所谓“那法”,是指他很久以前所做、很久以前所说、如下面所说的那种法。所谓“以慧简择”,是指以慧去简择“无常、苦、无我”。所谓“简察”,是指让慧在那其中行持,去简察“无常、苦、无我”。所谓“遍考察”,是指观察、寻求。所谓“这称为”,是指这种如上所述的能引生觉支、与观相应的智,就叫做择法觉支。
So tathā sato viharantoti so bhikkhu tenākārena uppannāya satiyā sato hutvā viharanto. Taṃ dhammanti taṃ cirakataṃ cirabhāsitaṃ heṭṭhā vuttappakāraṃ dhammaṃ. Paññāya pavicinatīti paññāya ‘aniccaṃ dukkhaṃ anattā’ti pavicinati. Pavicaratīti ‘aniccaṃ dukkhaṃ anattā’ti tattha paññaṃ carāpento pavicarati. Parivīmaṃsaṃ āpajjatīti olokanaṃ gavesanaṃ āpajjati. Ayaṃ vuccatīti idaṃ vuttappakāraṃ bojjhaṅgasamuṭṭhāpakaṃ vipassanāñāṇaṃ dhammavicayasambojjhaṅgo nāma vuccati.
对于那位比丘来说,那法就是前面所说的那种法。已经发起,意思是已经圆满、已经提策起来。不退缩,正是因为已经发起,所以不退缩。这被称为:这种能引生觉支、与观相应的精进,就叫做精进觉支。
Tassa taṃ dhammanti tassa bhikkhuno taṃ heṭṭhā vuttappakāraṃ dhammaṃ. Āraddhaṃ hotīti paripuṇṇaṃ hoti paggahitaṃ. Asallīnanti āraddhattāyeva asallīnaṃ. Ayaṃ vuccatīti idaṃ bojjhaṅgasamuṭṭhāpakaṃ vipassanāsampayuttaṃ vīriyaṃ vīriyasambojjhaṅgo nāma vuccati.
“无染”是指:因为没有欲染、世间染和轮回染,所以是无染、清净的。这被称为——这种能引发觉支、与观相应的喜,就叫做喜觉支。
Nirāmisāti kāmāmisalokāmisavaṭṭāmisānaṃ abhāvena nirāmisā parisuddhā. Ayaṃ vuccatīti ayaṃ bojjhaṅgasamuṭṭhāpikā vipassanāsampayuttā pīti pītisambojjhaṅgo nāma vuccati.
“喜心”是指与喜相应的心。“身也轻安”是指由三蕴构成的名身,因为烦恼带来的逼迫止息而变得轻安。“心也轻安”是指识蕴也同样变得轻安。这被称为:这种能引发觉支、与观相应的轻安,就叫做轻安觉支。
Pītimanassāti pītisampayuttacittassa. Kāyopi passambhatīti khandhattayasaṅkhāto nāmakāyo kilesadarathapaṭippassaddhiyā passambhati. Cittampīti viññāṇakkhandhopi tatheva passambhati. Ayaṃ vuccatīti ayaṃ bojjhaṅgasamuṭṭhāpikā vipassanāsampayuttā passaddhi passaddhisambojjhaṅgo nāma vuccati.
对于身已轻安的人,由于身体轻安而生起的快乐,他就有快乐。“得定”的意思是:正确地专注,不动摇地安住在所缘上,就好像达到了安止一样。这被称为:这种能引发觉支、与观相应的心一境性,就叫做定觉支。
Passaddhakāyassa sukhinoti passaddhakāyatāya uppannasukhena sukhitassa. Samādhiyatīti sammā ādhiyati, niccalaṃ hutvā ārammaṇe ṭhapīyati, appanāppattaṃ viya hoti. Ayaṃ vuccatīti ayaṃ bojjhaṅgasamuṭṭhāpikā vipassanāsampayuttā cittekaggatā samādhisambojjhaṅgo nāma vuccati.
同样地,“得定”是指以那种像达到安止一样的定而得定。“善能舍置”是指很好地舍置;对这些法的断除和增长不加干预,只是舍置。这被称为:这种对六觉支不退缩、不越过的中舍行相,就叫做舍觉支。
Tathā samāhitanti tena appanāppattena viya samādhinā samāhitaṃ. Sādhukaṃ ajjhupekkhitā hotīti suṭṭhu ajjhupekkhitā hoti; tesaṃ dhammānaṃ pahānavaḍḍhane abyāvaṭo hutvā ajjhupekkhati. Ayaṃvuccatīti ayaṃ channaṃ bojjhaṅgānaṃ anosakkanaanativattanabhāvasādhako majjhattākāro upekkhāsambojjhaṅgo nāma vuccati.
说到这里,到底说了什么呢?就是在同一个心识刹那中,不是在前也不是在后,种种不同作用与特相的前分观觉支已经说完了。
Ettāvatā kiṃ kathitaṃ nāma hoti? Apubbaṃ acarimaṃ ekacittakkhaṇe nānārasalakkhaṇā pubbabhāgavipassanā bojjhaṅgā kathitā hontīti.
468-469现在,为了说明七觉支在另一种分类方式下如何成为十四种,就开示第二种理趣,再次说出“又,七觉支”等话。这里逐句解释如下:“于内法中念”,是指把握内在诸行时生起的念。“于外法中念”,是指把握外在诸行时生起的念。“凡此”就是“无论哪一种”;“彼亦”就是“那一种也”。“为证知”,是为了证知应当证知的法。“为正觉”:正觉就是道,意思是“为了道”。“为涅槃”:渴爱被称为“织”,它在那里不存在,所以叫涅槃;意思是“为了那个”,也就是为了现证无为、不死的境界而趣向。在择法觉支中,也是同样的道理。
468-469. Idāni yena pariyāyena satta bojjhaṅgā cuddasa honti, tassa pakāsanatthaṃ dutiyanayaṃ dassento puna satta bojjhaṅgātiādimāha. Tatrāyaṃ anupubbapadavaṇṇanā – ajjhattaṃ dhammesu satīti ajjhattikasaṅkhāre pariggaṇhantassa uppannā sati. Bahiddhā dhammesu satīti bahiddhāsaṅkhāre pariggaṇhantassa uppannā sati. Yadapīti yāpi. Tadapīti sāpi. Abhiññāyāti abhiññeyyadhamme abhijānanatthāya. Sambodhāyāti sambodhi vuccati maggo, maggatthāyāti attho. Nibbānāyāti vānaṃ vuccati taṇhā; sā tattha natthīti nibbānaṃ, tadatthāya, asaṅkhatāya amatadhātuyā sacchikiriyatthāya saṃvattatīti attho. Dhammavicayasambojjhaṅgepi eseva nayo.
身体上的精进,是指决意经行时生起的精进。心理上的精进,是指这样生起的精进:“只要我的心还没有不执取、还没有从诸漏中解脱,我就绝不打破这个跏趺坐。”——也就是不依靠身体动作而生起的精进。身轻安,是指三蕴的躁动止息。心轻安,是指识蕴的躁动止息。舍觉支的抉择方式,和念觉支一样。在这个理趣中,七觉支被说为世间与出世间混杂。
Kāyikaṃ vīriyanti caṅkamaṃ adhiṭṭhahantassa uppannavīriyaṃ. Cetasikaṃ vīriyanti ‘‘na tāvāhaṃ imaṃ pallaṅkaṃ bhindissāmi yāva me na anupādāya āsavehi cittaṃ vimuccissatī’’ti evaṃ kāyapayogaṃ vinā uppannavīriyaṃ. Kāyapassaddhīti tiṇṇaṃ khandhānaṃ darathapassaddhi. Cittapassaddhīti viññāṇakkhandhassa darathapassaddhi. Upekkhāsambojjhaṅge satisambojjhaṅgasadisova vinicchayo. Imasmiṃ naye satta bojjhaṅgā lokiyalokuttaramissakā kathitā.
不过,古代长老们把它分开来说明:“仅仅这些,还不能算明显。”因为在这些内在的法里面,念、择法、舍这三个,由于是以自身的诸蕴为所缘,所以都只是世间的。同样,还没有达到道时的身精进,也是世间的。而无寻无伺的喜和定,则是出世间的。其余的,则是世间和出世间混杂的。
Porāṇakattherā pana ‘ettakena pākaṭaṃ na hotī’ti vibhajitvā dassesuṃ. Etesu hi ajjhattadhammesu sati pavicayo upekkhāti ime tayo attano khandhārammaṇattā lokiyāva honti. Tathā maggaṃ appattaṃ kāyikavīriyaṃ. Avitakkaavicārā pana pītisamādhiyo lokuttarā honti. Sesā lokiyalokuttaramissakāti.
在这里,先就内在的诸法来说,念、择法、舍是以内在为所缘;但出世间的那些则是以外在为所缘,所以它们的出世间性不应混淆。说经行不精勤所生的精进也属于世间,这样说并不费力。那么,无寻无伺的喜和定,什么时候才是出世间呢?在欲界里,喜觉支是可以得到的,无寻无伺的喜却得不到。在色界里,无寻无伺的喜可以得到,喜觉支却得不到。在无色界里,两者完全都得不到。但在这里,是依据得不到的情况,把能得到的也一并否定了。这样一来,这个无寻无伺的喜觉支,既超出了欲界,也超出了色界和无色界,所以被说成是出世间所生的。
Tattha ajjhattaṃ tāva dhammesu satipavicayaupekkhā ajjhattārammaṇā, lokuttarā pana bahiddhārammaṇāti tesaṃ lokuttarabhāvo mā yujjittha. Caṅkamappayogena nibbattavīriyampi lokiyanti vadanto na kilamati. Avitakkaavicārā pana pītisamādhiyo kadā lokuttarā hontīti? Kāmāvacare tāva pītisambojjhaṅgo labbhati, avitakkaavicārā pīti na labbhati. Rūpāvacare avitakkaavicārā pīti labbhati, pītisambojjhaṅgo pana na labbhati. Arūpāvacare sabbena sabbaṃ na labbhati. Ettha pana alabbhamānakaṃ upādāya labbhamānakāpi paṭikkhittā. Evamayaṃ avitakkaavicāro pītisambojjhaṅgo kāmāvacaratopi nikkhanto rūpāvacaratopi arūpāvacaratopīti nibbattitalokuttaro yevāti kathito.
同样地,在欲界可以找到定觉支,但找不到无寻无伺的定。在色界和无色界可以找到无寻无伺的定,但找不到定觉支。这里,以找不到的那一项为依据,能找到的那一项也被否定了。这样一来,这个无寻无伺的定,既超出了欲界,也超出了色界和无色界,所以被说成是出世间所生的,也就是纯粹出世间的。
Tathā kāmāvacare samādhisambojjhaṅgo labbhati, avitakkaavicāro pana samādhi na labbhati. Rūpāvacaraarūpāvacaresu avitakkaavicāro samādhi labbhati, samādhisambojjhaṅgo pana na labbhati. Ettha pana alabbhamānakaṃ upādāya labbhamānakopi paṭikkhitto. Evamayaṃ avitakkaavicāro samādhi kāmāvacaratopi nikkhanto rūpāvacaratopi arūpāvacaratopīti nibbattitalokuttaro yevāti kathito.
不过,要取世间法来修成出世间法,也要取出世间法来修成世间法。因为在内在的诸法中,念觉支、择法觉支和舍觉支也有以出世间方式修习的时机。关于这一点,有经文说:“贤友,我说内解脱就是灭尽一切执取;这样,这些漏就不会随眠。”依据这部经,它们就是出世间的。然而,当经行所生的身精进还没有平息时,就以观和道来努力,那时它就是出世间法。但有些长老说:“从遍禅、入出息禅、梵住禅中提取觉支时,不应阻止。”按照他们的说法,无寻无伺的喜觉支和定觉支就是世间法。
Apica lokiyaṃ gahetvā lokuttaro kātabbo; lokuttaraṃ gahetvā lokiyo kātabbo. Ajjhattadhammesu hi satipavicayaupekkhānaṃ lokuttarabhāvanākālopi atthi. Tatridaṃ suttaṃ – ‘‘ajjhattavimokkhaṃ khvāhaṃ, āvuso, sabbupādānakkhayaṃ vadāmi; evamassime āsavā nānusentī’’ti (saṃ. ni. 2.32 thokaṃ visadisaṃ) iminā suttena lokuttarā honti. Yadā pana caṅkamapayogena nibbatte kāyikavīriye anupasanteyeva vipassanā maggena ghaṭīyati, tadā taṃ lokuttaraṃ hoti. Ye pana therā ‘‘kasiṇajjhāne, ānāpānajjhāne, brahmavihārajjhāne ca bojjhaṅgo uddharanto na vāretabbo’’ti vadanti, tesaṃ vāde avitakkaavicārā pītisamādhisambojjhaṅgā lokiyā hontīti.
470-471470-471. 现在,为了说明依觉支的修习而转起的第三种方式,又说“再者,七觉支”等。在这里,逐词解释如下:“修习”就是增长,在自己的相续中反复产生、令生起。“依远离”就是依止于远离。“远离”就是远离性。这远离有五种:彼分远离、镇伏远离、正断远离、安息远离、出离远离。其中,“彼分远离”就是观。“镇伏远离”就是八等至。“正断远离”就是道。“安息远离”就是果。“出离远离”就是舍离一切相的涅槃。如此,在这五种远离中,依止于远离,就是依止于彼分远离、依止于正断远离、依止于出离远离而修习念觉支,这个意思应当知道。
470-471. Idāni bojjhaṅgānaṃ bhāvanāvasena pavattaṃ tatiyanayaṃ dassento puna satta bojjhaṅgātiādimāha. Tatthāpi ayaṃ anupubbapadavaṇṇanā – bhāvetīti vaḍḍheti; attano santāne punappunaṃ janeti abhinibbatteti. Vivekanissitanti viveke nissitaṃ. Vivekoti vivittatā. So cāyaṃ tadaṅgaviveko, vikkhambhanasamucchedapaṭippassaddhinissaraṇavivekoti pañcavidho. Tattha tadaṅgaviveko nāma vipassanā. Vikkhambhanaviveko nāma aṭṭha samāpattiyo. Samucchedaviveko nāma maggo. Paṭippassaddhiviveko nāma phalaṃ. Nissaraṇaviveko nāma sabbanimittanissaṭaṃ nibbānaṃ. Evametasmiṃ pañcavidhe viveke nissitaṃ vivekanissitanti tadaṅgavivekanissitaṃ samucchedavivekanissitaṃ nissaraṇavivekanissitañca satisambojjhaṅgaṃ bhāvetīti ayamattho veditabbo.
正因为这样,这位专心投入修习念觉支的瑜伽行者,在观智生起的那一刻,从作用上说,是依止于彼分远离;从意向倾向上说,是依止于出离远离。而在圣道生起的时候,从作用上说,是依止于正断远离;从所缘上说,是依止于出离远离,这样来修习念觉支。也有些人说,是依止于五种远离。因为他们不只是在强有力的观、道、果的各个阶段才提取出觉支,在作为观之基础的遍禅、入出息禅、不净禅、梵住禅当中也提取出觉支,而且注释书老师们并没有否定这种说法。所以,按照他们的主张,在这些禅那生起的刹那,单从作用上说,就是依止于镇伏远离。又像在观的刹那说“从意向倾向上依止于出离远离”那样,也应该说“也依止于安息远离而修习”。这个道理也适用于“依离贪”等说法。因为离贪等本身就是以远离为含义的。
Tathā hi ayaṃ satisambojjhaṅgabhāvanānuyogamanuyutto yogī vipassanākkhaṇe kiccato tadaṅgavivekanissitaṃ, ajjhāsayato nissaraṇavivekanissitaṃ, maggakāle pana kiccato samucchedavivekanissitaṃ, ārammaṇato nissaraṇavivekanissitaṃ, satisambojjhaṅgaṃ bhāveti. Pañcavivekanissitampīti eke. Te hi na kevalaṃ balavavipassanāmaggaphalakkhaṇesu eva bojjhaṅgaṃ uddharanti, vipassanāpādakakasiṇajjhānaānāpānāsubhabrahmavihārajjhānesupi uddharanti, na ca paṭisiddhā aṭṭhakathācariyehi . Tasmā tesaṃ matena etesaṃ jhānānaṃ pavattikkhaṇe kiccato eva vikkhambhanavivekanissitaṃ. Yathā ca vipassanākkhaṇe ‘‘ajjhāsayato nissaraṇavivekanissita’’nti vuttaṃ, evaṃ ‘‘paṭippassaddhivivekanissitampi bhāvetī’’ti vattuṃ vaṭṭati. Esa nayo virāganissitādīsu. Vivekatthā eva hi virāgādayo.
在这里,只就“舍离”来说,它有两种:遍舍的舍离和趣入的舍离。其中,“遍舍的舍离”是指在观刹那以彼分断的方式,以及在道刹那以正断的方式断除烦恼。“趣入的舍离”是指在观刹那以倾向彼的状态,以及在道刹那以作为所缘而趣入涅槃。这两种舍离,在这个世间与出世间混合的义理解释方式中都可以成立。因为,这个念觉支确实按照上面所说的方式舍断烦恼,并且趣入涅槃。
Kevalañcettha vossaggo duvidho – pariccāgavossaggo ca pakkhandanavossaggo cāti. Tattha ‘pariccāgavossaggo’ti vipassanākkhaṇe ca tadaṅgavasena maggakkhaṇe ca samucchedavasena kilesappahānaṃ. ‘Pakkhandanavossaggo’ti vipassanākkhaṇe tanninnabhāvena, maggakkhaṇe pana ārammaṇakaraṇena nibbānapakkhandanaṃ. Tadubhayampi imasmiṃ lokiyalokuttaramissake atthavaṇṇanānaye vaṭṭati. Tathā hi ayaṃ sati sambojjhaṅgo yathāvuttena pakārena kilese pariccajati, nibbānañca pakkhandati.
“舍离的成熟”:用这整句话来说,就是指正在趋向舍离之义、已经趋向舍离之义,正在成熟、已经成熟。也就是说,一位致力于修习觉支的比丘,当他修习念觉支时,会让念觉支为了舍断烦恼的舍离之义、以及趣入涅槃的舍离之义而逐渐成熟,并让它达到成熟;他就是以这样的方式在修习它。其余各个觉支也是同样的道理。在这个解释方法中,讲的是世间与出世间混合的觉支。
Vossaggapariṇāminti iminā pana sakalena vacanena vossaggatthaṃ pariṇamantaṃ pariṇatañca, paripaccantaṃ paripakkañcāti idaṃ vuttaṃ hoti. Ayañhi bojjhaṅgabhāvanamanuyutto bhikkhu yathā satisambojjhaṅgo kilesapariccāgavossaggatthaṃ nibbānapakkhandanavossaggatthañca paripaccati, yathā ca paripakko hoti, tathā naṃ bhāvetīti. Esa nayo sesabojjhaṅgesupi. Imasmimpi naye lokiyalokuttaramissakā bojjhaṅgā kathitāti.
2. 阿毗达摩分别注释
2. Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā
472在《阿毗达摩分别》中,有两种方式:把七觉支合在一起提问再回答,以及逐一提问再回答。对这两者的义理注释,应当依照前面所说的方式了知。
472. Abhidhammabhājanīye sattapi bojjhaṅge ekato pucchitvā vissajjanassa ca pāṭiyekkaṃ pucchitvā vissajjanassa ca vasena dve nayā. Tesaṃ atthavaṇṇanā heṭṭhā vuttanayeneva veditabbā.
在解说“舍觉支”这部分时,所谓“舍”,是就“平等看待”这个层面来说的。那种平等看待的状态,就叫“舍性”。对于应当以平等心对待、已经生起的诸法,它只是看着,不去推动,所以叫“舍”。能让别人对某个人生起平等心,这叫“令舍”。因为达到了觉支的层次,比世间的平等心更超胜的那种平等心,就是“增上舍”,也叫“极舍”。由于不再造作、不主动介入,而处于中立状态,这就是“中舍性”。不过,这是心的中舍性,不是对众生的中舍性——为了表明这一点,才说“心的中舍性”。以上就是这里逐词的解释。
Upekkhāsambojjhaṅganiddese pana upekkhanavasena upekkhā. Upekkhanākāro upekkhanā. Upekkhitabbayutte samappavatte dhamme ikkhati, na codetīti upekkhā. Puggalaṃ upekkhāpetīti upekkhanā . Bojjhaṅgabhāvappattiyā lokiyaupekkhanāya adhikā upekkhanā ajjhupekkhanā. Abyāpārāpajjanena majjhattabhāvo majjhattatā. Sā pana cittassa, na sattassāti dīpetuṃ majjhattatā cittassāti vuttanti. Ayamettha anupubbapadavaṇṇanā.
这里应当计算各种理趣。因为把七觉支合在一起提问,再作解答时,按每一道各有一千种理趣来分,就开示了四千种理趣。若逐一提问再作解答,则依每一个觉支各有四种、四种,也就是七个四组,共二十八种。这二十八种加上前面那四种,合计三十二种。这样,在阿毗达摩分别中,总共开示了三万二千种理趣,全都是善法。不过,因为果刹那也能得到觉支,而果报法又只以善法为因,所以为了在那些果报法中也显示觉支,就接着以先说善法的方式开始讲异熟理趣。这异熟理趣也分为两种:把七觉支合起来提问再解答,以及逐一提问再解答。这里其余的内容,应当按前面所说的方式理解。但在异熟部分,应当比善法多作三倍的理趣。
Nayā panettha gaṇetabbā – sattannampi hi bojjhaṅgānaṃ ekato pucchitvā vissajjane ekekamagge nayasahassaṃ nayasahassanti cattāri nayasahassāni vibhattāni. Pāṭiyekkaṃ pucchitvā vissajjane ekekabojjhaṅgavasena cattāri cattārīti satta catukkā aṭṭhavīsati. Tāni purimehi catūhi saddhiṃ dvattiṃsāti sabbānipi abhidhammabhājanīye dvattiṃsa nayasahassāni vibhattāni kusalāneva. Yasmā pana phalakkhaṇepi bojjhaṅgā labbhanti, kusalahetukāni ca sāmaññaphalāni, tasmā tesupi bojjhaṅgadassanatthaṃ kusalaniddesapubbaṅgamāya eva tantiyā vipākanayo āraddho. Sopi ekato pucchitvā vissajjanassa ca, pāṭiyekkaṃ pucchitvā vissajjanassa ca vasena duvidho hoti. Sesamettha heṭṭhā vuttanayeneva veditabbaṃ. Vipāke pana kusalato tiguṇā nayā kātabbāti.
问分问答的注释
3. Pañhāpucchakavaṇṇanā
482482. 在问分中,觉支的善等性质应当依照经典原文的顺序来理解。不过,在缘取法三法里,这些觉支全都是缘取无量的涅槃而生起的,所以就是“无量所缘”,而不是“道所缘”。在这里,依俱生因来说,善的觉支是“道因”;以精进或审察为最上而修道时,它们是“道增上”;但以欲或心为主导来修道时,以及在证果的时候,就不能说是“道增上”。
482. Pañhāpucchake pāḷianusāreneva bojjhaṅgānaṃ kusalādibhāvo veditabbo. Ārammaṇattikesu pana sabbepete appamāṇaṃ nibbānaṃ ārabbha pavattito appamāṇārammaṇā eva, na maggārammaṇā. Sahajātahetuvasena panettha kusalā maggahetukā, vīriyaṃ vā vīmaṃsaṃ vā jeṭṭhakaṃ katvā maggabhāvanākāle maggādhipatino, chandacittajeṭṭhikāya maggabhāvanāya na vattabbā maggādhipatinoti, phalakālepi na vattabbā eva.
对于过去等所缘,也不能说它们具有单一所缘;不过,因为涅槃属于外法,所以它们被称为外所缘。这样一来,在这个问分里所说的觉支,也只是已生起的出世间的觉支。因为正等觉者在经分别的第一种理趣中说的是世间的觉支,在第二、第三种理趣中说的是世间与出世间混合的觉支;而在阿毗达摩分别的四种理趣以及这个问分中,则纯粹是出世间的觉支。所以,这个觉支分别也是先取出三转之后,才加以分别显示的。
Atītādīsu ekārammaṇabhāvenapi na vattabbā, nibbānassa pana bahiddhādhammattā bahiddhārammaṇā nāma hontīti. Evametasmiṃ pañhāpucchakepi nibbattitalokuttarāva bojjhaṅgā kathitā . Sammāsambuddhena hi suttantabhājanīyasseva paṭhamanayasmiṃ lokiyā, dutiyatatiyesu lokiyalokuttaramissakā bojjhaṅgā kathitā. Abhidhammabhājanīyassa pana catūsupi nayesu imasmiñca pañhāpucchake lokuttarāyevāti evamayaṃ bojjhaṅgavibhaṅgopi teparivaṭṭaṃ nīharitvāva bhājetvā dassitoti.