礼敬彼世尊、阿拉汉、正自觉者
阿毗达摩藏·名为《破除迷惑》·《分别论义注》
Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa · Abhidhammapiṭake · Sammohavinodanī nāma · Vibhaṅga-aṭṭhakathā
1. 蕴分别义注
176 段
经分别的注释
1. Suttantabhājanīyavaṇṇanā
照见四谛的依怙主,以四种方式开显《法集论》;
正等觉者宣说之后,紧随其后。
这位导师具足了十八种佛陀的功德,
按照十八种蕴等分别来说,凡是……
导师宣说了这部分别论,接下来要按次第给它作注释。
现在既然时机已经到了,因此就来解释它的含义。
我会深入贯通古注的传统方法,然后来做注释。
你们要恭敬正法,专心听我讲。
Catusaccadaso nātho, catudhā dhammasaṅgaṇiṃ; Pakāsayitvā sambuddho, tasseva samanantaraṃ. Upeto buddhadhammehi, aṭṭhārasahi nāyako; Aṭṭhārasannaṃ khandhādi-vibhaṅgānaṃ vasena yaṃ. Vibhaṅgaṃ desayī satthā, tassa saṃvaṇṇanākkamo; Idāni yasmā sampatto, tasmā tassatthavaṇṇanaṃ. Karissāmi vigāhetvā, porāṇaṭṭhakathānayaṃ; Saddhamme gāravaṃ katvā, taṃ suṇātha samāhitāti.
1五蕴——色蕴……中略……识蕴:这是《分别论》开头《蕴分别》里的经分别。其中,“五”是数量的界定,用它说明既不少于这个数,也不多于这个数。“蕴”是对被界定之法的指示。这里,“蕴”这个词出现在许多地方:在堆聚义上、在功德义上、在施设义上、在惯用语义上。比如经中说:“诸比丘,就像在大海里,水的量不容易计算,不能说‘有这么多桶水’‘有这么多百桶水’‘有这么多千桶水’‘有这么多十万桶水’,而是算作不可计数、不可测量的‘大水蕴’。”(《增支部》4.51;6.37)这里就是从堆聚义说为蕴。因为少量的水不叫水蕴,只有大量才叫水蕴。同样,少量的尘不叫尘蕴,少量的牛不叫牛蕴,少量的力不叫力蕴,少量的福不叫福蕴;只有大量的尘才叫尘蕴,大量的牛等才叫牛蕴、力蕴、福蕴。而在“戒蕴、定蕴”(《长部》3.355)等中,则是从功德义说为蕴。“世尊看见一根大木桩在恒河中被水流冲走”(《相应部》4.241),这里是从施设义说为蕴。在“凡心、意、意所……中略……识、识蕴”(《法集论》63,65)等中,则是从惯用语义说为蕴。这里取的是堆聚义。这个“蕴”的义就是团义、聚义、聚集义、堆义。所以应当知道“蕴以堆聚为特征”。也可以说以部分为特征;因为在世间,有人借了债被追讨时说“我用两蕴还,我用三蕴还”。因此也可以说“蕴以部分为特征”。这样,这里“色蕴”就是色堆、色的一部分,“受蕴”就是受堆、受的一部分,按这个方法,想蕴等的含义也应当知道。
1.Pañcakkhandhā – rūpakkhandho…pe… viññāṇakkhandhoti idaṃ vibhaṅgappakaraṇassa ādibhūte khandhavibhaṅge suttantabhājanīyaṃ nāma. Tattha pañcāti gaṇanaparicchedo. Tena na tato heṭṭhā na uddhanti dasseti. Khandhāti paricchinnadhammanidassanaṃ. Tatrāyaṃ khandha-saddo sambahulesu ṭhānesu dissati – rāsimhi, guṇe, paṇṇattiyaṃ, ruḷhiyanti. ‘‘Seyyathāpi, bhikkhave, mahāsamudde na sukaraṃ udakassa pamāṇaṃ gahetuṃ – ettakāni udakāḷhakānīti vā ettakāni udakāḷhakasatānīti vā ettakāni udakāḷhakasahassānīti vā ettakāni udakāḷhakasatasahassānīti vā, atha kho asaṅkhyeyyo appameyyo mahāudakakkhandhotveva saṅkhyaṃ gacchatī’’tiādīsu (a. ni. 4.51; 6.37) hi rāsito khandho nāma. Nahi parittakaṃ udakaṃ udakakkhandhoti vuccati, bahukameva vuccati. Tathā na parittako rajo rajakkhandho, na appamattakā gāvo gavakkhandho, na appamattakaṃ balaṃ balakkhandho, na appamattakaṃ puññaṃ puññakkhandhoti vuccati. Bahukameva hi rajo rajakkhandho, bahukāva gavādayo gavakkhandho, balakkhandho, puññakkhandhoti vuccanti. ‘‘Sīlakkhandho samādhikkhandho’’tiādīsu (dī. ni. 3.355) pana guṇato khandho nāma. ‘‘Addasā kho bhagavā mahantaṃ dārukkhandhaṃ gaṅgāya nadiyā sotena vuyhamāna’’nti (saṃ. ni. 4.241). Ettha paṇṇattito khandho nāma. ‘‘Yaṃ cittaṃ mano mānasaṃ…pe… viññāṇaṃ viññāṇakkhandho’’tiādīsu (dha. sa. 63, 65) ruḷhito khandho nāma. Svāyamidha rāsito adhippeto. Ayañhi khandhaṭṭho nāma piṇḍaṭṭho pūgaṭṭho ghaṭaṭṭho rāsaṭṭho. Tasmā ‘rāsilakkhaṇā khandhā’ti veditabbā. Koṭṭhāsaṭṭhotipi vattuṃ vaṭṭati; lokasmiñhi iṇaṃ gahetvā codiyamānā ‘dvīhi khandhehi dassāma, tīhi khandhehi dassāmā’ti vadanti. Iti ‘koṭṭhāsalakkhaṇā khandhā’tipi vattuṃ vaṭṭati. Evamettha rūpakkhandhoti rūparāsi rūpakoṭṭhāso, vedanākkhandhoti vedanārāsi vedanākoṭṭhāsoti iminā nayena saññākkhandhādīnaṃ attho veditabbo.
正自觉者用“四大种以及四大种所造色”这一说法,在过去、未来、现在等十一种情形中加以分别,如此区分为“二十五种色”和“九十六种色”等不同类别的色聚,他把这一切总合起来,显示为“色蕴”。再者,用“乐受、苦受、不苦不乐受”这一说法,在同样的十一种情形中加以分别的四地受聚,他把这一切总合起来,显示为“受蕴”。再者,用“眼触所生想……乃至……意触所生想”这一说法,在同样的十一种情形中加以分别的四地想聚,他把这一切总合起来,显示为“想蕴”。再者,用“眼触所生思……乃至……意触所生思”这一说法,在同样的十一种情形中加以分别的四地思聚,他把这一切总合起来,显示为“行蕴”。再者,用“眼识、耳识、鼻识、舌识、身识、意界、意识界”这一说法,在同样的十一种情形中加以分别的四地心聚,他把这一切总合起来,显示为“识蕴”。
Ettāvatā sammāsambuddho yvāyaṃ ‘‘cattāro ca mahābhūtā catunnañca mahābhūtānaṃ upādāyarūpa’’nti atītānāgatapaccuppannādīsu ekādasasu okāsesu vibhatto ‘pañcavīsati rūpakoṭṭhāsā’ti ca ‘channavuti rūpakoṭṭhāsā’ti ca evaṃpabhedo rūparāsi, taṃ sabbaṃ paripiṇḍetvā rūpakkhandho nāmāti dassesi. Yo panāyaṃ ‘‘sukhā vedanā, dukkhā vedanā, adukkhamasukhā vedanā’’ti tesuyeva ekādasasu okāsesu vibhatto catubhūmikavedanārāsi, taṃ sabbaṃ paripiṇḍetvā vedanākkhandho nāmāti dassesi. Yo panāyaṃ ‘‘cakkhusamphassajā saññā…pe… manosamphassajā saññā’’ti tesuyeva ekādasasu okāsesu vibhatto catubhūmikasaññārāsi , taṃ sabbaṃ paripiṇḍetvā saññākkhandho nāmāti dassesi. Yo panāyaṃ ‘‘cakkhusamphassajā cetanā…pe… manosamphassajā cetanā’’ti tesuyeva ekādasasu okāsesu vibhatto catubhūmikacetanārāsi, taṃ sabbaṃ paripiṇḍetvā saṅkhārakkhandho nāmāti dassesi. Yo panāyaṃ ‘‘cakkhuviññāṇaṃ, sotaghānajivhākāyaviññāṇaṃ, manodhātu, manoviññāṇadhātū’’ti tesuyeva ekādasasu okāsesu vibhatto catubhūmikacittarāsi, taṃ sabbaṃ paripiṇḍetvā viññāṇakkhandho nāmāti dassesi.
另外,在这里也应该知道,在五蕴当中,诸法的区分是这样的:一切由四种原因产生的色是色蕴;与欲界八种善心等八十九种心同时生起的受是受蕴;同时生起的想是想蕴;触等诸法是行蕴;这八十九种心是识蕴。
Apicettha sabbampi catusamuṭṭhānikaṃ rūpaṃ rūpakkhandho, kāmāvacaraaṭṭhakusalacittādīhi ekūnanavuticittehi sahajātā vedanā vedanākkhandho, saññā saññākkhandho, phassādayo dhammā saṅkhārakkhandho, ekūnanavuti cittāni viññāṇakkhandhoti. Evampi pañcasu khandhesu dhammaparicchedo veditabbo.
色蕴解说
1. Rūpakkhandhaniddeso
2现在,为了分别说明色蕴等,而说了“其中,什么是色蕴?”等话。其中,“其中”是指在那些五蕴当中。“什么是”是想要解说而提出的问题。“色蕴”是指出所问的法。现在,为了分别它,而说了“凡是任何色”等话。其中,“凡是任何”是指没有剩余地完全涵盖。“色”是为了防止过度牵连而加以限定。这样,仅凭这两个词,就完成了对色的无余把握。
2. Idāni te rūpakkhandhādayo vibhajitvā dassetuṃ tattha katamo rūpakkhandhotiādimāha. Tattha tatthāti tesu pañcasu khandhesu. Katamoti kathetukamyatāpucchā. Rūpakkhandhoti pucchitadhammanidassanaṃ. Idāni taṃ vibhajanto yaṃ kiñci rūpantiādimāha. Tattha yaṃ kiñcīti anavasesapariyādānaṃ. Rūpanti atippasaṅganiyamanaṃ. Evaṃ padadvayenāpi rūpassa anavasesapariggaho kato hoti.
在这里,用什么含义来称它为“色”?因为会变坏,所以称为“色”。世尊确实这样说过——
Tattha kenaṭṭhena rūpanti? Ruppanaṭṭhena rūpaṃ. Vuttañhetaṃ bhagavatā –
比丘们,为什么你们把色称为“色”?比丘们,因为它会变坏,所以称为“色”。它被什么变坏呢?被冷变坏,被热变坏,被饥饿变坏,被口渴变坏,被蚊虫、苍蝇、风、日晒、蛇虫的接触变坏。比丘们,因为它会变坏,所以称为“色”。
‘‘Kiñca , bhikkhave, rūpaṃ vadetha? Ruppatīti kho, bhikkhave, tasmā rūpanti vuccati. Kena ruppati? Sītenapi ruppati, uṇhenapi ruppati, jighacchāyapi ruppati, pipāsāyapi ruppati, ḍaṃsamakasavātātapasarisapasamphassenapi ruppati. Ruppatīti kho, bhikkhave, tasmā rūpanti vuccatī’’ti (saṃ. ni. 3.79).
在这里,“为何”是问原因;“你们根据什么说它是色?它又根据什么被称为色?”这就是这句话的意思。“变坏”这个词里,“因为”是在指出原因。意思是:因为它变坏,所以被称为色。“变坏”就是被扰乱、被触碰、被压迫、被破坏的意思。这样,按照这里所说的这一点,就是依“变坏”这个含义而说它为色。也可以说“以变坏为相的就是色”,因为色就是以变坏为相。
Tattha kinti kāraṇapucchā; kena kāraṇena rūpaṃ vadetha, kena kāraṇena taṃ rūpaṃ nāmāti attho. Ruppatīti ettha itīti kāraṇuddeso. Yasmā ruppati tasmā rūpanti vuccatīti attho. Ruppatīti kuppati ghaṭṭīyati pīḷiyati bhijjatīti attho. Evaṃ iminā ettakena ṭhānena ruppanaṭṭhena rūpaṃ vuttaṃ. Ruppanalakkhaṇena rūpantipi vattuṃ vaṭṭati. Ruppanalakkhaṇañhetaṃ.
在“因寒冷而坏灭”等说法中,先说因寒冷而坏灭,这在世间中间地狱里最为明显。每三个轮围世界之间,就有一个世间中间地狱,大小有八千由旬。那里下方没有大地,上方也没有日月、灯火、宝珠等光明,永远是一片黑暗。投生在那里的众生,身量有三伽浮他那么长。它们像蝙蝠一样,用又长又粗的爪子抓住山脚,头朝下倒挂着。当它们爬来爬去,彼此靠近到一臂的距离时,就以为“我们找到吃的了”,于是忙着扑过去,一翻身,就掉进了支撑世界的水里。寒风一吹,它们就像被摘下的熟蜜果一样断裂,掉进水中。刚一掉进去,就被极咸的冷水侵蚀,皮、肉、筋、骨全都碎裂,像面团掉进滚油里一样,噼里啪啦地销融殆尽。这样,因寒冷而坏灭在世间中间地狱里是最明显的。在摩醯沙迦罗陀等降雪寒冷的地方,这种情况也很明显。因为那里的众生,身体被寒冷冻裂毁坏,甚至因此丧命。
Sītenapiruppatītiādīsu pana sītena tāva ruppanaṃ lokantarikaniraye pākaṭaṃ. Tiṇṇaṃ tiṇṇañhi cakkavāḷānaṃ antare ekeko lokantarikanirayo nāma hoti aṭṭhayojanasahassappamāṇo, yassa neva heṭṭhā pathavī atthi, na upari candimasūriyadīpamaṇiāloko, niccandhakāro. Tattha nibbattasattānaṃ tigāvuto attabhāvo hoti. Te vagguliyo viya pabbatapāde dīghaputhulehi nakhehi laggitvā avaṃsirā olambanti. Yadā saṃsappantā aññamaññassa hatthapāsagatā honti atha ‘bhakkho no laddho’ti maññamānā tattha byāvaṭā viparivattitvā lokasandhārake udake patanti, sītavāte paharantepi pakkamadhukaphalāni viya chijjitvā udake patanti. Patitamattāva accantakhārena sītodakena chinnacammanhārumaṃsaaṭṭhīhi bhijjamānehi tattatele patitapiṭṭhapiṇḍi viya paṭapaṭāyamānā vilīyanti. Evaṃ sītena ruppanaṃ lokantarikaniraye pākaṭaṃ. Mahiṃsakaraṭṭhādīsupi himapātasītalesu padesesu etaṃ pākaṭameva. Tattha hi sattā sītena bhinnacchinnasarīrā jīvitakkhayampi pāpuṇanti.
在无间大地狱里,被热所毁坏是最明显的。因为在那里,众生被按倒在烧得滚烫的铁地上,当狱卒对他们施加五种绑缚等刑罚时,他们感受着极大的痛苦。
Uṇhena ruppanaṃ avīcimahāniraye pākaṭaṃ. Tattha hi tattāya lohapathaviyā nipajjāpetvā pañcavidhabandhanādikaraṇakāle sattā mahādukkhaṃ anubhavanti.
饥饿带来的逼迫,在饿鬼界和饥荒时期都格外明显。在饿鬼界里,众生哪怕经过两三个佛间隔的漫长时间,也根本不存在用手拿起哪怕一点点食物放进嘴里这回事。他们的肚子里面,就像一棵燃烧着的空心树。在饥荒时,连一点米汤都得不到而死去的人,数量多到无法计算。
Jighacchāya ruppanaṃ pettivisaye ceva dubbhikkhakāle ca pākaṭaṃ. Pettivisayasmiñhi sattā dve tīṇi buddhantarāni kiñcideva āmisaṃ hatthena gahetvā mukhe pakkhipantā nāma na honti . Antoudaraṃ ādittasusirarukkho viya hoti. Dubbhikkhe kañjikamattampi alabhitvā maraṇappattānaṃ pamāṇaṃ nāma natthi.
口渴所造成的败坏,在黑耳鬼等众生身上看得很清楚。在那里,众生即使经过两三个佛陀出世的漫长时间,也得不到一滴能润湿心脏或润湿舌头的水。他们想着“我们要去喝水”而走到河边,河却变成了沙地;跳进大海,大海也变成了坚硬的岩背。他们就这样干枯消瘦,被强烈的痛苦逼迫着,四处游荡。
Pipāsāya ruppanaṃ kālakañjikādīsu pākaṭaṃ. Tattha hi sattā dve tīṇi buddhantarāni hadayatemanamattaṃ vā jivhātemanamattaṃ vā udakabinduṃ laddhuṃ na sakkonti. ‘Pānīyaṃ pivissāmā’ti nadiṃ gatānampi nadī vālikātalaṃ sampajjati. Mahāsamuddaṃ pakkhantānampi mahāsamuddo piṭṭhipāsāṇo hoti. Te sussantā balavadukkhapīḷitā vicaranti.
据说,有一只黑耳阿修罗,实在受不了口渴,就走进一条深广各一由旬的大河。可他每走到一处,那里的水就断开,还冒出浓烟,就像走在烧热的岩石背上一样。他听到水声,四处来回奔走,就这样过了一夜。第二天清早,大约三十位外出乞食的比丘看见了他,就问:“贤者,你是谁?”他说:“尊者,我是饿鬼。”比丘们问:“你在找什么?”他说:“水,尊者。”比丘们说:“这条河满满都是水,你怎么看不见?”他说:“尊者,我受用不了。”比丘们说:“那你躺在河边的沙洲上,我们把水灌进你嘴里。”他就仰面躺在沙洲上。三十来位比丘拿出钵,一次次取水,一次次往他嘴里灌。就在他们这样做的时候,乞食的时间快到了。于是他们说:“贤者,我们该去乞食了,你多少尝到一点水的滋味了吗?”饿鬼说:“尊者,如果从三十位尊者用三十个钵灌下的水里,能有半掬那么多进入我的喉咙,我就永远不会从饿鬼的身份中解脱。”由此可见,在饿鬼界中,因口渴而受苦的情形是多么明显。
Eko kira kālakañjikaasuro pipāsaṃ adhivāsetuṃ asakkonto yojanagambhīravitthāraṃ mahāgaṅgaṃ otari. Tassa gatagataṭṭhāne udakaṃ chijjati, dhūmo uggacchati, tatte piṭṭhipāsāṇe caṅkamanakālo viya hoti. Tassa udakasaddaṃ sutvā ito cito ca vicarantasseva ratti vibhāyi. Atha naṃ pātova bhikkhācāraṃ gacchantā tiṃsamattā piṇḍacārikabhikkhū disvā – ‘‘ko nāma tvaṃ, sappurisā’’ti pucchiṃsu. ‘‘Petohamasmi, bhante’’ti. ‘‘Kiṃ pariyesasī’’ti? ‘‘Pānīyaṃ, bhante’’ti. ‘‘Ayaṃ gaṅgā paripuṇṇā, kiṃ tvaṃ na passasī’’ti? ‘‘Na upakappati, bhante’’ti. ‘‘Tena hi gaṅgāpiṭṭhe nipajja, mukhe te pānīyaṃ āsiñcissāmā’’ti. So vālikāpuḷine uttāno nipajji. Bhikkhū tiṃsamatte patte nīharitvā udakaṃ āharitvā āharitvā tassa mukhe āsiñciṃsu. Tesaṃ tathā karontānaṃyeva velā upakaṭṭhā jātā. Tato ‘‘bhikkhācārakālo amhākaṃ, sappurisa; kacci te assādamattā laddhā’’ti āhaṃsu. Peto ‘‘sace me, bhante, tiṃsamattānaṃ ayyānaṃ tiṃsamattehi pattehi āsittaudakato aḍḍhapasatamattampi paragalagataṃ, petattabhāvato mokkho mā hotū’’ti āha. Evaṃ pipāsāya ruppanaṃ pettivisaye pākaṭaṃ.
被虻虫等叮咬而受伤,在虻虫、苍蝇等成群聚集的地方很明显。这里所说的“虻虫”是指黄蝇,“苍蝇”是指苍蝇,“蚊子”就是蚊子。“风”则应当理解为腹风、背风等。身体里生起风病时,会把手脚、背部等处撕裂,让人瞎眼、驼背、瘫痪。“热”是指太阳的热。被它灼伤,在沙漠荒野之类的地方很明显。据说有个女人在沙漠荒野里,夜里脱离了商队。白天太阳升起,沙子被烤得滚烫,她没法把脚放下去,就从头上取下篮子踩在上面。渐渐地,篮子也被烤得站不住了,她就把布铺在篮子上再踩上去。当布也被烤烫了,她用膝上抱着的孩子,让他脸朝下趴着,一边听着孩子哭一边踩上去,就这样和孩子一起,在那个地方被烫死了。
Ḍaṃsādīhi ruppanaṃ ḍaṃsamakkhikādisambabahulesu padesesu pākaṭaṃ. Ettha ca ḍaṃsāti piṅgalamakkhikā, makasāti makasāva vātāti kucchivātapiṭṭhivātādivasena veditabbā. Sarīrasmiñhi vātarogo uppajjitvā hatthapādapiṭṭhiādīni bhindati, kāṇaṃ karoti, khujjaṃ karoti, pīṭhasappiṃ karoti. Ātapoti sūriyātapo. Tena ruppanaṃ marukantārādīsu pākaṭaṃ. Ekā kira itthī marukantāre rattiṃ satthato ohīnā divā sūriye uggacchante vālikāya tappamānāya pāde ṭhapetuṃ asakkontī sīsato pacchiṃ otāretvā akkami. Kamena pacchiyā uṇhābhitattāya ṭhātuṃ asakkontī tassā upari sāṭakaṃ ṭhapetvā akkami. Tasmimpi santatte aṅkena gahitaṃ puttakaṃ adhomukhaṃ nipajjāpetvā kandantaṃ kandantaṃ akkamitvā saddhiṃ tena tasmiṃyeva ṭhāne uṇhābhitattā kālamakāsi.
凡是那些长条形的爬行动物,爬着走的,都叫蛇类。它们接触人造成的伤害,要按被毒蛇咬伤等情况来理解。
Sarīsapāti ye keci dīghajātikā sarantā gacchanti. Tesaṃ samphassena ruppanaṃ āsīvisadaṭṭhādīnaṃ vasena veditabbaṃ.
现在,为了说明“任何色”这个词所涵盖的一切色——包括分成二十五类和九十六类的一切色——都归入过去等类别中,所以说了“过去、未来、现在”。接下来,为了说明同样的色也归入内等四对二法之中,所以说了“内或外”等。再接下来,为了把已在十一个方面穷尽说明的这一切色总集为一堆来显示,所以说了“彼一聚”等。
Idāni ‘yaṃ kiñci rūpa’nti padena saṃgahitaṃ pañcavīsatikoṭṭhāsachannavutikoṭṭhāsappabhedaṃ sabbampi rūpaṃ atītādikoṭṭhāsesu pakkhipitvā dassetuṃ atītānāgatapaccuppannanti āha. Tato paraṃ tadeva ajjhattadukādīsu catūsu dukesu pakkhipitvā dassetuṃ ajjhattaṃ vā bahiddhā vātiādi vuttaṃ. Tato paraṃ sabbampetaṃ ekādasasu padesesu pariyādiyitvā dassitaṃ rūpaṃ ekato piṇḍaṃ katvā dassetuṃ tadekajjhantiādi vuttaṃ.
这里,“合为一处”就是把它们合到一起;“总集”就是汇集起来;“简略”就是作概括。这段话的意思是:把上面所说的这一切色,通过智慧,在被称为“坏灭相”的同一性质中归为一堆,就叫做色蕴。由此表明,一切色都是因为归入坏灭相的聚集状态,才被称为色蕴。因为除了色之外,确实没有另一个所谓的色蕴。就像色一样,受等也是因为归入感受等相状的聚集状态,而成为受蕴等。因为除了受等之外,确实没有另一个所谓的受蕴等。
Tattha tadekajjhanti taṃ ekajjhaṃ; abhisaññūhitvāti abhisaṃharitvā; abhisaṅkhipitvāti saṅkhepaṃ katvā; idaṃ vuttaṃ hoti – sabbampetaṃ vuttappakāraṃ rūpaṃ ruppanalakkhaṇasaṅkhāte ekavidhabhāve paññāya rāsiṃ katvā rūpakkhandho nāmāti vuccatīti. Etena sabbampi rūpaṃ ruppanalakkhaṇe rāsibhāvūpagamanena rūpakkhandhoti dassitaṃ hoti. Na hi rūpato añño rūpakkhandho nāma atthi. Yathā ca rūpaṃ, evaṃ vedanādayopi vedayitalakkhaṇādīsu rāsibhāvūpagamanena. Na hi vedanādīhi aññe vedanākkhandhādayo nāma atthi.
3现在,为了把安放在每一个地方的各种色分别区分开来显示,他接着说了“其中,什么是过去色”等等。所谓“其中”,是指在十一个地方分别放入后安立的论母中的处格。这里要表达的意思是:在以“过去、未来、现在”等方式安立的论母中,所说的“过去色”是哪一个?按照这个方法,应当理解所有提问的含义。“过去、已灭”等词句,在《法集论》的过去三法分别释中已经说过。“四大种”等,则是对前面称为“过去”的色的自性的显示。就像这里一样,应当这样理解一切地方的含义。通过这一点,他显示了:过去色既是诸界以及依诸界而生的色,未来色也是如此……远色、近色也是如此。因为,除了诸界以及依诸界而转起的色之外,并不存在其他所谓的色。
3. Idāni ekekasmiṃ okāse pakkhittaṃ rūpaṃ visuṃ visuṃ bhājetvā dassento tattha katamaṃ rūpaṃ atītantiādimāha. Tattha tatthāti ekādasasu okāsesu pakkhipitvā ṭhapitamātikāya bhummaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – atītānāgatapaccuppannantiādinā nayena ṭhapitāya mātikāya yaṃ atītaṃ rūpanti vuttaṃ, taṃ katamanti? Iminā upāyena sabbapucchāsu attho veditabbo. Atītaṃ niruddhantiādīni padāni nikkhepakaṇḍassa atītattikabhājanīyavaṇṇanāyaṃ (dha. sa. aṭṭha. 1044) vuttāneva. Cattāro ca mahābhūtāti idaṃ atītanti vuttarūpassa sabhāvadassanaṃ. Yathā cettha evaṃ sabbattha attho veditabbo. Iminā idaṃ dasseti – atītarūpampi bhūtāni ceva bhūtāni upādāya nibbattarūpañca, anāgatampi…pe… dūrasantikampi . Na hi bhūtehi ceva bhūtāni upādāya pavattarūpato ca aññaṃ rūpaṃ nāma atthīti.
另一种理解方式:所谓“被过去的部分所包含”,就是只被过去那一部分所包含,只在这一部分里计入。怎么讲呢?就是四大种以及四大种所造色。应当这样理解每一处的含义。未来和现在的解说词句,含义也和前面所说的一样。
Aparo nayo – atītaṃsena saṅgahitanti atītakoṭṭhāseneva saṅgahitaṃ, ettheva gaṇanaṃ gataṃ. Kinti? Cattāro ca mahābhūtā catunnañca mahābhūtānaṃ upādāyarūpanti. Evaṃ sabbattha attho veditabbo. Anāgatapaccuppannaniddesapadānipi heṭṭhā vuttatthāneva.
这个过去、未来、现在,按经教方式和阿毗达摩论说这两种方式来分,共有两种。其中,按经教方式,是以“有”来划分的。从结生开始,在过去诸有中所生的色,不管是在紧接着的前有中所生,还是在百千亿劫那么久远之前所生,一切都叫过去。从死殁开始,在未来诸有中将生的色,不管是在紧接着的后有中将生,还是在百千亿劫那么久远之后将生,一切都叫未来。在死与结生之间正在生起的色,叫现在。而在阿毗达摩论说中,则是以刹那来划分的。因为色有三个刹那:生、住、灭。已经经历了这三个刹那而灭去的色,不管是等无间灭去的,还是在过去百千亿劫那么久远之前灭去的,一切都叫过去。还没有达到这三个刹那的色,不管是只差一个心刹那还没达到,还是在未来百千亿劫那么久远之后才会达到,一切都叫未来。而正处在这三个刹那中的色,就叫现在。在这里,虽然这是经分别的段落,但即便如此,也应当知道:过去、未来、现在的色,正是依阿毗达摩论说来解说的。
Idaṃ pana atītānāgatapaccuppannaṃ nāma suttantapariyāyato abhidhammaniddesatoti duvidhaṃ. Taṃ suttantapariyāye bhavena paricchinnaṃ. Paṭisandhito hi paṭṭhāya atītabhavesu nibbattaṃ rūpaṃ, anantarabhave vā nibbattaṃ hotu kappakoṭisatasahassamatthake vā, sabbaṃ atītameva nāma. Cutito paṭṭhāya anāgatabhavesu nibbattanakarūpaṃ, anantarabhave vā nibbattaṃ hotu kappakoṭisatasahassamatthake vā, sabbaṃ anāgatameva nāma. Cutipaṭisandhianantare pavattarūpaṃ paccuppannaṃ nāma. Abhidhammaniddese pana khaṇena paricchinnaṃ. Tayo hi rūpassa khaṇā – uppādo, ṭhiti, bhaṅgoti. Ime tayo khaṇe patvā niruddhaṃ rūpaṃ, samanantaraniruddhaṃ vā hotu atīte kappakoṭisatasahassamatthake vā, sabbaṃ atītameva nāma. Tayo khaṇe asampattaṃ rūpaṃ, ekacittakkhaṇamattena vā asampattaṃ hotu anāgate kappakoṭisatasahassamatthake vā, sabbaṃ anāgatameva nāma. Ime tayo khaṇe sampattaṃ rūpaṃ pana paccuppannaṃ nāma. Tattha kiñcāpi idaṃ suttantabhājanīyaṃ, evaṃ santepi abhidhammaniddeseneva atītānāgatapaccuppannarūpaṃ niddiṭṭhanti veditabbaṃ.
另一种分类方法:这个色法,按时期、相续、时间、刹那来分,有四种过去,未来和现在也一样。
先说按时期分:对一个人来说,在某一世中,从结生之前是过去,从死亡之后是未来,两者之间是现在。
按相续分:前后相续生起的色法,如果是同类的、同一时节所生的、同一食物所生的,就是现在;在这之前,由不同类的时节和食物所生的是过去;在这之后的是未来。心所生的色法,由同一心路、同一速行、同一等至所生的是现在;在这之前是过去,在这之后是未来。业所生的色法,不能单独按相续来区分过去等,但应当知道,依靠那些时节生、食物生、心生的色法的资助作用,业生色法也可以成立过去等的区分。
按时间分:在须臾、上午、傍晚、夜间、白天等各个时间段中,依相续而转起的,在那个时间段里就叫现在;在这之前是过去,在这之后是未来。
按刹那分:包含生、住、灭三个刹那的,就叫现在;在这之前是过去,在这之后是未来。
Aparo nayo – idañhi rūpaṃ addhāsantatisamayakhaṇavasena catudhā atītaṃ nāma hoti. Tathā anāgatapaccuppannaṃ. Addhāvasena tāva ekassa ekasmiṃ bhave paṭisandhito pubbe atītaṃ, cutito uddhaṃ anāgataṃ, ubhinnamantare paccuppannaṃ. Santativasena sabhāgaekautusamuṭṭhānaṃ ekāhārasamuṭṭhānañca pubbāpariyavasena pavattamānampi paccuppannaṃ. Tato pubbe visabhāgautuāhārasamuṭṭhānaṃ atītaṃ, pacchā anāgataṃ. Cittajaṃ ekavīthiekajavanaekasamāpattisamuṭṭhānaṃ paccuppannaṃ. Tato pubbe atītaṃ, pacchā anāgataṃ. Kammasamuṭṭhānassa pāṭiyekkaṃ santativasena atītādibhedo natthi. Tesaññeva pana utuāhāracittasamuṭṭhānānaṃ upatthambhakavasena tassa atītādibhedo veditabbo. Samayavasena ekamuhuttapubbaṇhasāyanharattidivādīsu samayesu santānavasena pavattamānaṃ taṃ taṃ samayaṃ paccuppannaṃ nāma. Tato pubbe atītaṃ, pacchā anāgataṃ. Khaṇavasena uppādādikkhaṇattayapariyāpannaṃ paccuppannaṃ nāma. Tato pubbe atītaṃ, pacchā anāgataṃ.
另外,已经超越因与缘作用的,是过去;因的作用已完成、缘的作用还没完成的,是现在;两种作用都还没达到的,是未来。或者,在自身作用的那一刹那是现在,在那之前是过去,在那之后是未来。这里,只有按刹那等的说法是直接、不含糊的,其余的说法都是含蓄、有条件的。其中,这里指的是直接、不含糊的说法。内二法的解说词句,也和前面内三法解说中所说的含义相同。粗等词句,也和色蕴解说中所说的含义相同。
Apica atikkahetupaccayakiccaṃ atītaṃ. Niṭṭhitahetukiccaṃ aniṭṭhitapaccayakiccaṃ paccuppannaṃ. Ubhayakiccamasampattaṃ anāgataṃ. Sakiccakkhaṇe vā paccuppannaṃ. Tato pubbe atītaṃ, pacchā anāgataṃ. Ettha ca khaṇādikathāva nippariyāyā, sesā sapariyāyā. Tāsu nippariyāyakathā idha adhippetā. Ajjhattadukassāpi niddesapadāni heṭṭhā ajjhattattikaniddese (dha. sa. aṭṭha. 1050) vuttatthāneva. Oḷārikādīni rūpakaṇḍavaṇṇanāyaṃ (dha. sa. aṭṭha. 674) vuttatthāneva.
6在“劣二法”的解说中,“那些众生、那些众生”是对众多众生所用的属格表达。因为如果只说“其他的、其他的”,那么即使说上一整天、甚至百千劫,也只能说到这么多。所以导师只用两个词就穷尽了一切众生,说“那些众生、那些众生”。这样一来,其余的一切说明也就都成立了。“被轻视”就是被看轻。“被蔑视”就是被贬低之后被知道。“连是色也不被认知”。“被厌弃”就是从不可取的意义上被丢弃、被抛弃,也有人说是“被厌恶”。“被欺辱”就是以“这有什么用?”这样的话来欺辱。“不作意”就是不尊重。“劣”就是低劣。“视为劣”就是被认知为劣,被当作低劣而知道。“被共许为劣”就是在世间被共许为劣,或者被劣者所共许,就像食粪者把粪看作劣一样。“不可爱”就是不悦意,或者不为获得而寻求。即使有人去寻求它,由他去寻求,但此所缘依然是这个名称。“不可意”就是不是所想要的,或者不吉祥。“不悦心”就是不进入心中,因为那个所缘不能进入心中。或者:令心喜悦增长的为悦意,非悦意为不悦意。
6. Hīnadukaniddese tesaṃ tesaṃ sattānanti bahūsu sattesu sāmivacanaṃ. Aparassāpi aparassāpīti hi vuccamāne divasampi kappasatasahassampi vadanto ettakameva vadeyya. Iti satthā dvīheva padehi anavasese satte pariyādiyanto ‘tesaṃ tesaṃ sattāna’nti āha. Ettakena hi sabbampi aparadīpanaṃ siddhaṃ hoti. Uññātanti avamataṃ. Avaññātanti vambhetvā ñātaṃ. Rūpantipi na viditaṃ. Hīḷitanti agahetabbaṭṭhena khittaṃ chaḍḍitaṃ, jigucchitantipi vadanti. Paribhūtanti kimetenāti vācāya paribhavitaṃ. Acittīkatanti na garukataṃ. Hīnanti lāmakaṃ. Hīnamatanti hīnanti mataṃ, lāmakaṃ katvā ñātaṃ. Hīnasammatanti hīnanti loke sammataṃ, hīnehi vā sammataṃ, gūthabhakkhehi gūtho viya. Aniṭṭhanti appiyaṃ, paṭilābhatthāya vā apariyesitaṃ. Sacepi naṃ koci pariyeseyya, pariyesatu. Etassa pana ārammaṇassa etadeva nāmaṃ. Akantanti akāmitaṃ, nissirikaṃ vā. Amanāpanti manasmiṃ na appitaṃ. Tādisañhi ārammaṇaṃ manasmiṃ na appīyati. Atha vā manaṃ appāyati vaḍḍhetīti manāpaṃ, na manāpaṃ amanāpaṃ.
另一种解释:不可爱,是因为没有得到成就。它完全属于恶业所生的法。不可意,是因为它不是乐的原因。不悦意,是因为它是苦的原因。“色、声”等是在说明它的自性。在这个句子里,是依恶业所生之力,分别出五种不可爱的欲乐对象。然而,善业所生的不可爱并不存在,一切善业所生的都只是可爱的。
Aparo nayo – aniṭṭhaṃ sampattivirahato. Taṃ ekantena kammasamuṭṭhānesu akusalakammasamuṭṭhānaṃ. Akantaṃ sukhassa ahetubhāvato. Amanāpaṃ dukkhassa hetubhāvato. Rūpā saddāti idamassa sabhāvadīpanaṃ. Imasmiñhi pade akusalakammajavasena aniṭṭhā pañca kāmaguṇā vibhattā. Kusalakammajaṃ pana aniṭṭhaṃ nāma natthi, sabbaṃ iṭṭhameva.
殊胜一词的解说,应当按照前面所说的相反方式来理解。不过在这个句子里,是依善业所生之力,分别说明了五种可爱的欲乐对象。因为善业所生的东西,根本不存在不可爱的,全都是可爱的。就像在业所生的法里是这样,在时节等所生的法里,可爱与不可爱也同样存在,所以应当知道,在这一对范畴中,可爱与不可爱的所缘已经被分别说明了。以上是诸位论师一致的注释。但诡辩派的人说:所谓可爱与不可爱,并没有各自固定的分别,那是依照各人各自的喜好来说的。
Paṇītapadaniddeso vuttapaṭipakkhanayena veditabbo. Imasmiṃ pana pade kusalakammajavasena iṭṭhā pañca kāmaguṇā vibhattā. Kusalakammajañhi aniṭṭhaṃ nāma natthi, sabbaṃ iṭṭhameva. Yathā ca kammajesu evaṃ utusamuṭṭhānādīsupi iṭṭhāniṭṭhatā atthi evāti imasmiṃ duke iṭṭhāniṭṭhārammaṇaṃ paṭivibhattanti veditabbaṃ. Ayaṃ tāva ācariyānaṃ samānatthakathā. Vitaṇḍavādī panāha – iṭṭhāniṭṭhaṃ nāma pāṭiyekkaṃ paṭivibhattaṃ natthi, tesaṃ tesaṃ rucivasena kathitaṃ.
大王,我说在五种欲乐对象中,以令人悦意的为最高。大王,同样的色,对某些人来说是悦意的,对另一些人来说则是不悦意的。同样的声、香、味、触,对某些人来说是悦意的,对另一些人来说则是不悦意的。
‘‘Manāpapariyantaṃ khvāhaṃ, mahārāja, pañcasu kāmaguṇesu agganti vadāmi. Teva, mahārāja, rūpā ekaccassa manāpā honti, ekaccassa amanāpā honti. Teva, mahārāja, saddā, gandhā, rasā, phoṭṭhabbā ekaccassa manāpā honti, ekaccassa amanāpā hontī’’ti (saṃ. ni. 1.123).
正因为这样,同样是色等这些对象,有人对它贪著欢喜,就在这上面生起贪;有人对它愤怒抗拒,就在这上面生起嗔。同样这些东西,对某人是可爱、悦意、可心的,对另一人却是不爱、不可意、不可心的。有人把这些当作“可爱、悦意、可心”而从正面执取,有人则当作“不可爱、不可意、不可心”而从反面执取。所以,所谓可爱与不可爱,并没有各自固定分开的定相。比如边地居民连蚯蚓都觉得可爱、悦意、可心,中部地区的人却极其厌恶;他们觉得孔雀肉等可爱,别人却对这些极其厌恶。
Evaṃ yasmā teyeva rūpādayo eko assādeti abhinandati, tattha lobhaṃ uppādeti. Eko kujjhati paṭihaññati, tattha dosaṃ uppādeti. Ekassa iṭṭhā honti kantā manāpā, ekassa aniṭṭhā akantā amanāpā. Eko cete ‘iṭṭhā kantā manāpā’ti dakkhiṇato gaṇhāti, eko ‘aniṭṭhā akantā amanāpā’ti vāmato. Tasmā iṭṭhāniṭṭhaṃ nāma pāṭiyekkaṃ paṭivibhattaṃ nāma natthi. Paccantavāsīnañhi gaṇḍuppādāpi iṭṭhā honti kantā manāpā, majjhimadesavāsīnaṃ atijegucchā. Tesañca moramaṃsādīni iṭṭhāni honti, itaresaṃ tāni atijegucchānīti.
应该对他说:“难道你是说,可爱与不可爱的所缘,并没有各自分别确定吗?”回答“是的,没有”之后,再用同样的方式确认到第三次,然后问:“涅槃是可爱的,还是不可爱的?”知道的人会说“可爱”。即使他不说,也随他不说。但涅槃确实是绝对可爱的。难道不是有人在你称说涅槃的功德时,愤怒地说:“你在说涅槃的功德,那里可有饮食、花鬘、香、涂香、床座、衣服等五欲功德圆满吗?”当被告知“没有”时,便说“你的涅槃,够了!”然后在听到涅槃功德时愤怒地捂住两只耳朵吗?这说明它是可爱的。但按照这个人的说法,在你的主张里涅槃就成了不可爱的。不过不应该这样理解。因为他是以颠倒想而说的。由于想颠倒,同一个所缘,对一个人是可爱的,对另一个人却是不可爱的。
So vattabbo – ‘‘kiṃ pana tvaṃ iṭṭhāniṭṭhārammaṇaṃ pāṭiyekkaṃ paṭivibhattaṃ nāma natthīti vadesī’’ti? ‘‘Āma natthī’’ti vadāmi. Puna tatheva yāvatatiyaṃ patiṭṭhāpetvā pañho pucchitabbo – ‘‘nibbānaṃ nāma iṭṭhaṃ udāhu aniṭṭha’’nti? Jānamāno ‘‘iṭṭha’’nti vakkhati. Sacepi na vadeyya, mā vadatu. Nibbānaṃ pana ekantaiṭṭhameva. ‘‘Nanu eko nibbānassa vaṇṇe kathiyamāne kujjhitvā – ‘tvaṃ nibbānassa vaṇṇaṃ kathesi, kiṃ tattha annapānamālāgandhavilepanasayanacchādanasamiddhā pañca kāmaguṇā atthī’ti vatvā ‘natthī’ti vutte ‘alaṃ tava nibbānenā’ti nibbānassa vaṇṇe kathiyamāne kujjhitvā ubho kaṇṇe thaketīti iṭṭhetaṃ. Etassa pana vasena tava vāde nibbānaṃ aniṭṭhaṃ nāma hoti . Na panetaṃ evaṃ gahetabbaṃ. Eso hi viparītasaññāya katheti. Saññāvipallāsena ca tadeva ārammaṇaṃ ekassa iṭṭhaṃ hoti, ekassa aniṭṭhaṃ’’.
不过,可爱与不可爱的所缘确实是各别分开的。那么,是依据谁来划分的呢?依据中等众生。因为这不是依据那些极其有权势的人——比如大选出、大善见、法阿育等人——来划分的。对他们来说,即使是天界那样的所缘,显现出来也是不喜欢的。也不是依据那些极度贫困、连饮食都难以得到的人来划分的。对他们来说,即使是碎米粒和腐肉汁,也极其甜美,像甘露一样。而是依据中等众生——比如会计师、大臣、富豪、居士、商人等——来划分的,他们有时得到可爱的,有时得到不可爱的。只有像这样的人,才能判定什么是可爱、什么是不可爱。
Iṭṭhāniṭṭhārammaṇaṃ pana pāṭiyekkaṃ vibhattaṃ atthīti. Kassa vasena vibhattanti? Majjhimakasattassa. Idañhi na atiissarānaṃ mahāsammatamahāsudassanadhammāsokādīnaṃ vasena vibhattaṃ. Tesañhi dibbakappampi ārammaṇaṃ amanāpaṃ upaṭṭhāti. Na atiduggatānaṃ dullabhannapānānaṃ vasena vibhattaṃ. Tesañhi kaṇājakabhattasitthānipi pūtimaṃsarasopi atimadhuro amatasadiso ca hoti. Majjhimakānaṃ pana gaṇakamahāmattaseṭṭhikuṭumbikavāṇijādīnaṃ kālena iṭṭhaṃ kālena aniṭṭhaṃ labhamānānaṃ vasena vibhattaṃ. Evarūpā hi iṭṭhāniṭṭhaṃ paricchindituṃ sakkontīti.
三藏小龙长老则说:“所谓可爱与不可爱,仅仅是由异熟来决定的,不是由速行来决定的。速行呢,是因为想颠倒,才对可爱之境贪著,对可爱之境起嗔;对不可爱之境贪著,对不可爱之境起嗔。”然而,这确实是仅凭异熟就绝对地被决定了的。因为异熟心是不可能被欺骗的。如果所缘是可爱的,善异熟就生起;如果所缘是不可爱的,不善异熟就生起。即使持邪见的人,看见佛、僧团或大塔庙等殊胜的所缘时闭上眼睛,生起忧恼,听到说法之声时捂住耳朵,他们的眼识和耳识仍然只是善异熟。
Tipiṭakacūḷanāgatthero panāha – ‘‘iṭṭhāniṭṭhaṃ nāma vipākavaseneva paricchinnaṃ, na javanavasena. Javanaṃ pana saññāvipallāsavasena iṭṭhasmiṃyeva rajjati, iṭṭhasmiṃyeva dussati; aniṭṭhasmiṃyeva rajjati, aniṭṭhasmiṃyeva dussatī’’ti. Vipākavaseneva panetaṃ ekantato paricchijjati. Na hi sakkā vipākacittaṃ vañcetuṃ. Sace ārammaṇaṃ iṭṭhaṃ hoti, kusalavipākaṃ uppajjati. Sace aniṭṭhaṃ, akusalavipākaṃ uppajjati. Kiñcāpi hi micchādiṭṭhikā buddhaṃ vā saṅghaṃ vā mahācetiyādīni vā uḷārāni ārammaṇāni disvā akkhīni pidahanti, domanassaṃ āpajjanti, dhammasaddaṃ sutvā kaṇṇe thakenti, cakkhuviññāṇasotaviññāṇāni pana nesaṃ kusalavipākāneva honti.
粪猪之类虽然闻到粪味,心想“我们能吃到东西了”,就生起欢喜,但它们看见粪便时的眼识、闻到粪味时的鼻识、尝到粪味时的舌识,都只是不善异熟。被绑起来、躺在华丽床上的猪,虽然会嚎叫,但因为想颠倒,忧恼只在速行心里生起,而它的身识仍然只是善异熟。为什么?因为所缘是可爱的。
Kiñcāpi gūthasūkarādayo gūthagandhaṃ ghāyitvā ‘khādituṃ labhissāmā’ti somanassajātā honti, gūthadassane pana tesaṃ cakkhuviññāṇaṃ, tassa gandhaghāyane ghānaviññāṇaṃ, rasasāyane jivhāviññāṇañca akusalavipākameva hoti. Bandhitvā varasayane sayāpitasūkaro ca kiñcāpi viravati, saññāvipallāsena panassa javanasmiṃyeva domanassaṃ uppajjati, kāyaviññāṇaṃ kusalavipākameva. Kasmā? Ārammaṇassa iṭṭhatāya.
另外,也要从“门”的角度来理解可爱与不可爱。带来乐触的粪泥,在眼门和鼻门是不可爱的,在身门却是可爱的。转轮王被摩尼宝珠击打时,以及被金矛刺穿而惊恐时,摩尼宝珠和金矛在眼门是可爱的,在身门却是不可爱的。为什么?因为会生起大苦。如此应当知道,可爱与不可爱完全是由异熟决定的。
Apica dvāravasenāpi iṭṭhāniṭṭhatā veditabbā. Sukhasamphassañhi gūthakalalaṃ cakkhudvāraghānadvāresu aniṭṭhaṃ, kāyadvāre iṭṭhaṃ hoti. Cakkavattino maṇiratanena pothiyamānassa, suvaṇṇasūle uttāsitassa ca maṇiratanasuvaṇṇasūlāni cakkhudvāre iṭṭhāni honti, kāyadvāre aniṭṭhāni. Kasmā? Mahādukkhassa uppādanato. Evaṃ iṭṭhāniṭṭhaṃ ekantato vipākeneva paricchijjatīti veditabbaṃ.
对于“那个那个或另外”这句话,这里不应该去看下面的方式。因为世尊不会破坏世俗共许的悦意,但会破坏对补特伽罗的悦意执取。因此,应当只依“那个那个或另外”的方式,通过一次次拿来比较,来了知低劣与殊胜。地狱众生的色达到极点,名为低劣;拿它来比较,畜生中龙与金翅鸟的色名为殊胜。那些的色是低劣的;拿它来比较,饿鬼的色名为殊胜。那些的色也是低劣的;拿它来比较,边地人的色名为殊胜。那些的色也是低劣的;拿它来比较,村主的色名为殊胜。那些的色也是低劣的;拿它来比较,地方领主的色名为殊胜。那些的色也是低劣的;拿它来比较,地方国王的色名为殊胜。那些的色也是低劣的;拿它来比较,转轮王的色名为殊胜。那个的色也是低劣的;拿它来比较,地居天的色名为殊胜。那些的色也是低劣的;拿它来比较,四大王天的色名为殊胜。那些的色也是低劣的;拿它来比较,三十三天的色名为殊胜……乃至色究竟天的色达到顶点,名为殊胜。
Taṃ taṃ vā panāti ettha na heṭṭhimanayo oloketabbo. Na hi bhagavā sammutimanāpaṃ bhindati, puggalamanāpaṃ pana bhindati. Tasmā taṃtaṃvāpanavaseneva upādāyupādāya hīnappaṇītatā veditabbā. Nerayikānañhi rūpaṃ koṭippattaṃ hīnaṃ nāma; taṃ upādāya tiracchānesu nāgasupaṇṇānaṃ rūpaṃ paṇītaṃ nāma. Tesaṃ rūpaṃ hīnaṃ; taṃ upādāya petānaṃ rūpaṃ paṇītaṃ nāma. Tesampi hīnaṃ; taṃ upādāya jānapadānaṃ rūpaṃ paṇītaṃ nāma. Tesampi hīnaṃ; taṃ upādāya gāmabhojakānaṃ rūpaṃ paṇītaṃ nāma. Tesampi hīnaṃ; taṃ upādāya janapadasāmikānaṃ rūpaṃ paṇītaṃ nāma. Tesampi hīnaṃ; taṃ upādāya padesarājūnaṃ rūpaṃ paṇītaṃ nāma. Tesampi hīnaṃ; taṃ upādāya cakkavattirañño rūpaṃ paṇītaṃ nāma. Tassāpi hīnaṃ; taṃ upādāya bhummadevānaṃ rūpaṃ paṇītaṃ nāma. Tesampi hīnaṃ; taṃ upādāya cātumahārājikānaṃ devānaṃ rūpaṃ paṇītaṃ nāma. Tesampi hīnaṃ; taṃ upādāya tāvatiṃsānaṃ devānaṃ rūpaṃ paṇītaṃ nāma…pe… akaniṭṭhadevānaṃ pana rūpaṃ matthakappattaṃ paṇītaṃ nāma.
7在“远”这一组的解说中,女根等前面已经分别讲过了。不过在这一组里,因为难以把握、难以通达它的特征,所以细色被称为“远”;因为容易把握、容易通达它的特征,所以粗色被称为“近”。在段食那一节结束、要归结的时候,也没有用“这称为远色”来归结。为什么呢?因为“远”有两种:从特征上说远,从空间上说远。这里说的不是从特征上说远,那应当是从空间上说远。所以没有说从特征上远。为了说明粗色从空间上说是远,就没有作那样的归结,而是说了“或者还有其他”等话。解释“近”这个词时,道理也是一样。其中,“非邻近”就是不邻近,“非靠近”就是已经离开,“远”就是在远处,“非近”就是不在近处。“这称为远色”是说这十五种细色从特征上说是远,而十种粗色则依照“或者还有其他”这一说法,从空间上说是远。“近”这个词的解释,意思很清楚。
7. Dūradukaniddese itthindriyādīni heṭṭhā vibhattāneva. Imasmiṃ pana duke duppariggahaṭṭhena lakkhaṇaduppaṭivijjhatāya sukhumarūpaṃ dūreti kathitaṃ. Sukhapariggahaṭṭhena lakkhaṇasuppaṭivijjhatāya oḷārikarūpaṃ santiketi. Kabaḷīkārāhārapariyosāne ca niyyātanaṭṭhānepi ‘idaṃ vuccati rūpaṃ dūre’ti na nīyyātitaṃ. Kasmā? Duvidhañhi dūre nāma – lakkhaṇato ca okāsato cāti. Tattha lakkhaṇato dūreti na kathitaṃ, taṃ okāsato kathetabbaṃ. Tasmā dūreti akathitaṃ. Oḷārikarūpaṃ okāsato dūreti dassetuṃ aniyyātetvāva yaṃ vā panaññampītiādimāha. Santikapadaniddesepi eseva nayo. Tattha anāsanneti na āsanne, anupakaṭṭheti nissaṭe, dūreti dūramhi, asantiketi na santike. Idaṃ vuccati rūpaṃ dūreti idaṃ paṇṇarasavidhaṃ sukhumarūpaṃ lakkhaṇato dūre, dasavidhaṃ pana oḷārikarūpaṃ yevāpanakavasena okāsato dūreti vuccati. Santikapadaniddeso uttānatthoyeva.
这十种粗色,从特相上说称为近;而那十五种细色,则依照“或复有其他”的方式,从处所上说称为近。那么,从什么地方开始,色在处所上称为近?又从什么地方开始称为远?按照通常的说法,十二肘是能听到声音的范围。在这个范围以内,色就是近;超出这个范围,色就是远。其中,细色如果在远处,那么无论从特相上还是从处所上都是远;如果在近处,那就只是从处所上是近,不是从特相上是近。粗色如果在近处,那么无论从特相上还是从处所上都是近;如果在远处,那就只是从处所上是远,不是从特相上是远。
Idaṃvuccati rūpaṃ santiketi idaṃ dasavidhaṃ oḷārikarūpaṃ lakkhaṇato santike, pañcadasavidhaṃ pana sukhumarūpaṃ yevāpanakavasena okāsato santiketi vuccati. Kittakato paṭṭhāya pana rūpaṃ okāsavasena santike nāma? Kittakato paṭṭhāya dūre nāmāti? Pakatikathāya kathentānaṃ dvādasahattho savanūpacāro nāma hoti. Tassa orato rūpaṃ santike, parato dūre. Tattha sukhumarūpaṃ dūre hontaṃ lakkhaṇatopi okāsatopi dūre hoti; santike hontaṃ pana okāsatova santike hoti, na lakkhaṇato. Oḷārikarūpaṃ santike hontaṃ lakkhaṇatopi okāsatopi santike hoti; dūre hontaṃ okāsatova dūre hoti, na lakkhaṇato.
对于“那各各或……”这句话,这里不应该去看下面的方式。因为下面是以破坏的方式进行的。但在这里,不是从特征上破坏远,而是只从处所上破坏远。这里显示的是通过不断比较而安立的远和近。自己的色叫做近;他人的色,即使是在母胎里,也是远。在母胎里的色是近;在外面的色是远。同睡在一张床上的色是近;站在门外的色是远。在内院里的色是近;在外院里的色是远。在僧园内的色是近;在僧园外的色是远。在界内的色是近;在界外的色是远。在村田界内的色是近;在村田界外的色是远。在国内的色是近;在国外的色是远。在王界内的色是近;在王界外的色是远。在海内的色是近;在海外的色是远。在轮围内的色是近;在轮围外的色是远。
Taṃ taṃ vā panāti ettha na heṭṭhimanayo oloketabbo. Heṭṭhā hi bhindamāno gato. Idha pana na lakkhaṇato dūraṃ bhindati, okāsato dūrameva bhindati. Upādāyupādāya dūrasantikañhi ettha dassitaṃ. Attano hi rūpaṃ santike nāma; antokucchigatassāpi parassa dūre. Antokucchigatassa santike; bahiṭhitassa dūre. Ekamañce sayitassa santike; bahipamukhe ṭhitassa dūre. Antopariveṇe rūpaṃ santike; bahipariveṇe dūre. Antosaṅghārāme rūpaṃ santike; bahisaṅghārāme dūre. Antosīmāya rūpaṃ santike; bahisīmāya dūre. Antogāmakhette rūpaṃ santike; bahigāmakkhette dūre. Antojanapade rūpaṃ santike; bahijanapade dūre. Antorajjasīmāya rūpaṃ santike; bahirajjasīmāya dūre. Antosamudde rūpaṃ santike; bahisamudderūpaṃ dūre. Antocakkavāḷe rūpaṃ santike; bahicakkavāḷe dūreti.
第二、受蕴解说
2. Vedanākkhandhaniddeso
8在受蕴解说等部分中,前面已经讲过的内容就不再重复,只解释前面还没讲过的。“任何受”这句话,统摄了四地的一切受。“乐受”等说法,是为了从自性上说明按过去等分类的受。其中,乐受有身的乐受,也有心的乐受。苦受也是这样。而非苦非乐受,则是就眼等净色所依的身体来说,在引申的意义上有“身的非苦非乐受,也有心的非苦非乐受”。其中,一切身的受都属于欲界。心的苦受也是这样。心的乐受则属于三地。非苦非乐受属于四地。对于这一切种类的受,应当知道,从相续流的角度以及从刹那等角度来说,都有过去等的状态。
8. Vedanākkhandhaniddesādīsu heṭṭhā vuttasadisaṃ pahāya apubbameva vaṇṇayissāma. Yā kāci vedanāti catubhūmikavedanaṃ pariyādiyati. Sukhā vedanātiādīni atītādivasena niddiṭṭhavedanaṃ sabhāvato dassetuṃ vuttāni. Tattha sukhā vedanā atthi kāyikā, atthi cetasikā . Tathā dukkhā vedanā. Adukkhamasukhā pana cakkhādayo pasādakāye sandhāya pariyāyena ‘atthi kāyikā, atthi cetasikā’. Tattha sabbāpi kāyikā kāmāvacarā. Tathā cetasikā dukkhā vedanā . Cetasikā sukhā pana tebhūmikā. Adukkhamasukhā catubhūmikā. Tassā sabbappakārāyapi santativasena, khaṇādivasena ca atītādibhāvo veditabbo.
在这里,按相续流来说,属于同一路心、同一速行、同一等至,并且只与一种所缘境相合而转起的受,是现在。在那之前的是过去,在那之后的是未来。按刹那等来说,包含在三刹那中、位于前际与后际之间、正在执行自己作用的受,是现在。在那之前的是过去,在那之后的是未来。应当知道,这里是以刹那等方式,针对过去性等而作此解说的。
Tattha santativasena ekavīthiekajavanaekasamāpattipariyāpannā, ekavidhavisayasamāyogappavattā ca paccuppannā. Tato pubbe atītā, pacchā anāgatā. Khaṇādivasena khaṇattayapariyāpannā pubbantāparantamajjhagatā sakiccañca kurumānā vedanā paccuppannā. Tato pubbe atītā, pacchā anāgatā. Tattha khaṇādivasena atītādibhāvaṃ sandhāya ayaṃ niddeso katoti veditabbo.
11在第十一节“粗与细的解说”中,“不善受”等说法,是为了显示从生起类别上说的粗与细。“苦受是粗的”等说法,是从自性上说的。“未得定者的受”等说法,是从人上说的。“有漏”等说法,是为了显示从世间与出世间角度说的粗与细。其中,不善受以有热恼、能感苦果之义而为粗;善受以无热恼、能感乐果之义而为细;无记受以无策励、不感果之义而为细。善与不善受,以有策励、有感果之义而为粗;无记受则按前面所说的道理而为细。
11. Oḷārikasukhumaniddese akusalā vedanātiādīni jātito oḷārikasukhumabhāvaṃ dassetuṃ vuttāni. Dukkhā vedanā oḷārikātiādīni sabhāvato. Asamāpannassa vedanātiādīni puggalato. Sāsavātiādīni lokiyalokuttarato oḷārikasukhumabhāvaṃ dassetuṃ vuttāni. Tattha akusalā tāva sadarathaṭṭhena dukkhavipākaṭṭhena ca oḷārikā. Kusalā niddarathaṭṭhena sukhavipākaṭṭhena ca sukhumā. Abyākatā nirussāhaṭṭhena avipākaṭṭhena ca sukhumā. Kusalākusalā saussāhaṭṭhena savipākaṭṭhena ca oḷārikā. Abyākatā vuttanayeneva sukhumā.
苦受因为有不舒服和苦的含义,所以是粗的。乐受因为有舒服和乐的含义,所以是细的。不苦不乐受因为寂静和殊胜的含义,所以是细的。乐受和苦受因为扰动和遍满的含义,所以是粗的。乐受确实会扰动、遍满,苦受也一样。乐受生起的时候,就像用冷水壶浇灌一样,让整个身体激荡、涌动、流注、按压、覆盖地生起。苦受生起的时候,就像炽热的犁头插进体内,又像用草火把从外面烧灼一样生起。不苦不乐受则按照前面说的道理,是细的。没有得定的人的受,因为心散乱在各种所缘上,所以是粗的。得定的人的受,只在单一的相上运作,所以是细的。有漏的受,因为是漏生起的原因,所以是粗的。所谓漏的行相,完全就是粗的。无漏的受,按照相反的道理,是细的。
Dukkhā asātaṭṭhena dukkhaṭṭhena ca oḷārikā. Sukhā sātaṭṭhena sukhaṭṭhena ca sukhumā. Adukkhamasukhā santaṭṭhena paṇītaṭṭhena ca sukhumā. Sukhadukkhā khobhanaṭṭhena pharaṇaṭṭhena ca oḷārikā. Sukhavedanāpi hi khobheti pharati. Tathā dukkhavedanāpi. Sukhañhi uppajjamānaṃ sakalasarīraṃ khobhentaṃ āluḷentaṃ abhisandayamānaṃ maddayamānaṃ chādayamānaṃ sītodakaghaṭena āsiñcayamānaṃ viya uppajjati. Dukkhaṃ uppajjamānaṃ tattaphālaṃ anto pavesantaṃ viya tiṇukkāya bahi jhāpayamānaṃ viya uppajjati. Adukkhamasukhā pana vuttanayeneva sukhumā. Asamāpannassa vedanā nānārammaṇe vikkhittabhāvato oḷārikā . Samāpannassa vedanā ekattanimitteyeva caratīti sukhumā. Sāsavā āsavuppattihetuto oḷārikā. Āsavacāro nāma ekantaoḷāriko. Anāsavā vuttavipariyāyena sukhumā.
在这里,有的人既不精通善三法,也不精通受三法。他为了守护善三法,就破坏了受三法;为了守护受三法,又破坏了善三法。有的人为了守护三法,却破坏了地的区分。有的人则不破坏。那是怎样的呢?受三法里说:“乐受和苦受是粗的,不苦不乐受是细的。”有人反对这一点:并非所有不苦不乐受都是细的。因为不苦不乐受也有善的、不善的、无记的。其中,善和不善是粗的,无记是细的。为什么呢?因为善三法的经典里是这样说的。这样一来,善三法得到了守护,受三法却被破坏了。
Tattha eko neva kusalattike kovido hoti, na vedanāttike. So ‘kusalattikaṃ rakkhāmī’ti vedanāttikaṃ bhindati; ‘vedanāttikaṃ rakkhāmī’ti kusalattikaṃ bhindati. Eko ‘tikaṃ rakkhāmī’ti bhūmantaraṃ bhindati. Eko na bhindati. Kathaṃ? ‘‘Sukhadukkhā vedanā oḷārikā, adukkhamasukhā vedanā sukhumā’’ti hi vedanāttike vuttaṃ. Taṃ eko paṭikkhipati – na sabbā adukkhamasukhā sukhumā. Sā hi kusalāpi atthi akusalāpi abyākatāpi. Tattha kusalākusalā oḷārikā, abyākatā sukhumā. Kasmā? Kusalattike pāḷiyaṃ āgatattāti. Evaṃ kusalattiko rakkhito hoti, vedanāttiko pana bhinno.
对于善三法中所说的“善与不善受是粗,无记受是细”,有人反对说:并非所有无记受都是细。因为无记受也有乐受、苦受、不苦不乐受。其中,乐受和苦受是粗,不苦不乐受是细。为什么呢?因为受三法的圣典中有此说。这样一来,受三法得到了守护,善三法却被破坏了。如果涉及善三法时不参照受三法,涉及受三法时不参照善三法,而是依善三法的相来说善等的粗细,依受三法的相来说乐等的粗细,那就叫做不破坏。
Kusalākusalā vedanā oḷārikā, abyākatā vedanā sukhumā’’ti yaṃ pana kusalattike vuttaṃ, taṃ eko paṭikkhipati – na sabbā abyākatā sukhumā. Sā hi sukhāpi atthi dukkhāpi adukkhamasukhāpi. Tattha sukhadukkhā oḷārikā, adukkhamasukhā sukhumā. Kasmā? Vedanāttike pāḷiyaṃ āgatattāti. Evaṃ vedanāttiko rakkhito hoti, kusalattiko pana bhinno. Kusalattikassa pana āgataṭṭhāne vedanāttikaṃ anoloketvā vedanāttikassa āgataṭṭhāne kusalattikaṃ anoloketvā kusalādīnaṃ kusalattikalakkhaṇena, sukhādīnaṃ vedanāttikalakkhaṇena oḷārikasukhumataṃ kathento na bhindati nāma.
对于善三法中所说的“善与不善受是粗的,无记受是细的”,有人这样说:“善受即使是出世间的,也同样称为粗;异熟受即使是最低劣的与二种五识俱生的,也同样称为细。”他把这样寂静、殊胜的出世间受说成是粗的,把与二种五识相应、无因、低劣、迟钝的受说成是细的,声称“我要守护三法”,实际上却破坏了地的界限。但如果针对各地,把善与各地各自的异熟配合起来解说,就不算破坏。这里的规则是:欲界善是粗,欲界异熟是细;色界、无色界、出世间的善是粗,色界、无色界、出世间的异熟是细。按照这个理路来解说,就不算破坏。
Yampi ‘‘kusalākusalā vedanā oḷārikā, abyākatā vedanā sukhumā’’ti kusalattike vuttaṃ, tattheko ‘kusalā lokuttaravedanāpi samānā oḷārikā nāma, vipākā antamaso dvipañcaviññāṇasahajātāpi samānā sukhumā nāma hotī’ti vadati. So evarūpaṃ santaṃ paṇītaṃ lokuttaravedanaṃ oḷārikaṃ nāma karonto, dvipañcaviññāṇasampayuttaṃ ahetukaṃ hīnaṃ jaḷaṃ vedanaṃ sukhumaṃ nāma karonto ‘tikaṃ rakkhissāmī’ti bhūmantaraṃ bhindati nāma. Tattha tattha bhūmiyaṃ kusalaṃ pana taṃtaṃbhūmivipākeneva saddhiṃ yojetvā kathento na bhindati nāma. Tatrāyaṃ nayo – kāmāvacarakusalā hi oḷārikā; kāmāvacaravipākā sukhumā . Rūpāvacarārūpāvacaralokuttarakusalā oḷārikā; rūpāvacarārūpāvacaralokuttaravipākā sukhumāti. Iminā nīhārena kathento na bhindati nāma.
三藏小那伽长老却说:“在不善法上,不该区分粗和细,因为它纯粹就是粗的。在出世间法上,也不该区分粗和细,因为它纯粹就是细的。”他们把这话转告给三藏小无畏长老,说:“长老是这样说的。”三藏小无畏长老说:“正自觉者通达阿毗达摩之后,凡是在一个字或两个字出现的地方,该给出理趣的地方,没有不给理趣的;该料理趣的地方,没有不料理趣的。可是这里有些人,自以为是‘我是阿阇梨’,在不善法上区分粗细,心里就起疑惑了。而正自觉者在出世间法上也区分了粗细。”这样说完之后,他引了这部经:“尊者,在这里,那种痛苦的、迟钝通达的修行,尊者,这种修行从两方面被说为低劣——因为苦,也因为迟钝。”在这里,四种修行被说为世间和出世间混合的。
Tipiṭakacūḷanāgatthero panāha – ‘‘akusale oḷārikasukhumatā nāma na uddharitabbā. Tañhi ekantaoḷārikameva. Lokuttarepi oḷārikasukhumatā na uddharitabbā. Tañhi ekantasukhuma’’nti . Imaṃ kathaṃ āharitvā tipiṭakacūḷābhayattherassa kathayiṃsu – evaṃ therena kathitanti. Tipiṭakacūḷābhayatthero āha – ‘‘sammāsambuddhena abhidhammaṃ patvā ekapadassāpi dvinnampi padānaṃ āgataṭṭhāne nayaṃ dātuṃ yuttaṭṭhāne nayo adinno nāma natthi, nayaṃ kātuṃ yuttaṭṭhāne nayo akato nāma natthi. Idha panekacco ‘ācariyo asmī’ti vicaranto akusale oḷārikasukhumataṃ uddharamāno kukkuccāyati. Sammāsambuddhena pana lokuttarepi oḷārikasukhumatā uddharitā’’ti. Evañca pana vatvā idaṃ suttaṃ āhari – ‘‘tatra, bhante, yāyaṃ paṭipadā dukkhā dandhābhiññā, ayaṃ, bhante, paṭipadā ubhayeneva hīnā akkhāyati – dukkhattā dandhattā cā’’ti (dī. ni. 3.152). Ettha hi catasso paṭipadā lokiyalokuttaramissakā kathitā.
关于“一一”这一说法,这里不应该参照前面那种较低层次的理路来看,只应该按照“一一”这种方式来讲。因为不善有两种:与贪俱行的和与嗔俱行的。其中,与嗔俱行的是粗的,与贪俱行的是细的。与嗔俱行的也分两种:决定的和不定的。其中,决定的是粗的,不定的是细的。决定当中,住劫的是粗的,不住劫的是细的。住劫当中,无行的是粗的,有行的是细的。与贪俱行的也分两种:与见相应的和与见不相应的。其中,与见相应的是粗的,与见不相应的是细的。与见相应的当中,决定的是粗的,不定的是细的。这当中也是无行的是粗的,有行的是细的。
Taṃ taṃ vā panāti ettha na heṭṭhimanayo oloketabbo. Taṃtaṃvāpanavaseneva kathetabbaṃ. Duvidhā hi akusalā – lobhasahagatā dosasahagatā ca. Tattha dosasahagatā oḷārikā, lobhasahagatā sukhumā. Dosasahagatāpi duvidhā – niyatā aniyatā ca. Tattha niyatā oḷārikā, aniyatā sukhumā. Niyatāpi kappaṭṭhitikā oḷārikā, nokappaṭṭhitikā sukhumā. Kappaṭṭhitikāpi asaṅkhārikā oḷārikā, sasaṅkhārikā sukhumā. Lobhasahagatāpi dvidhā – diṭṭhisampayuttā diṭṭhivippayuttā ca. Tattha diṭṭhisampayuttā oḷārikā, diṭṭhivippayuttā sukhumā. Diṭṭhisampayuttāpi niyatā oḷārikā, aniyatā sukhumā. Sāpi asaṅkhārikā oḷārikā, sasaṅkhārikā sukhumā.
简单来说,不善法方面,凡是能带来很多异熟的,就是粗的;凡是只能带来很少异熟的,就是细的。善法方面则相反,异熟少的属于粗,异熟多的属于细。在四种善当中,欲界善是粗,色界善是细;色界善也是粗,无色界善是细;无色界善也是粗,出世间善是细。以上就是从诸地不加区分的角度来说的理路。
Saṅkhepato akusalaṃ patvā yā vipākaṃ bahuṃ deti sā oḷārikā, yā appaṃ sā sukhumā. Kusalaṃ patvā pana appavipākā oḷārikā, bahuvipākā sukhumā. Catubbidhe kusale kāmāvacarakusalā oḷārikā, rūpāvacarakusalā sukhumā. Sāpi oḷārikā, arūpāvacarakusalā sukhumā . Sāpi oḷārikā, lokuttarakusalā sukhumā. Ayaṃ tāva bhūmīsu abhedato nayo.
如果按类别来分,欲界(的受)又有三种:布施所成、持戒所成、修习所成。其中,布施所成的受是粗的,持戒所成的受是细的。持戒所成的受也是粗的,修习所成的受是细的。修习所成的受又分两种:二因的和三因的。其中,二因的是粗的,三因的是细的。三因的又分两种:有行的和无行的。其中,有行的是粗的,无行的是细的。在色界中,初禅善受是粗的,第二禅善受是细的……乃至……第四禅善受是细的。第四禅善受也是粗的,空无边处善受是细的。空无边处善受也是粗的……乃至……非想非非想处善受是细的。非想非非想处善受也是粗的,与观智俱行的受是细的。与观智俱行的受也是粗的,与入流道俱行的受是细的。与入流道俱行的受也是粗的……乃至……与阿罗汉道俱行的受是细的。
Bhedato pana kāmāvacarā dānasīlabhāvanāmayavasena tividhā. Tattha dānamayā oḷārikā, sīlamayā sukhumā. Sāpi oḷārikā, bhāvanāmayā sukhumā. Sāpi duhetukā tihetukāti duvidhā. Tattha duhetukā oḷārikā, tihetukā sukhumā. Tihetukāpi sasaṅkhārikaasaṅkhārikabhedato duvidhā. Tattha sasaṅkhārikā oḷārikā, asaṅkhārikā sukhumā. Rūpāvacare paṭhamajjhānakusalavedanā oḷārikā, dutiyajjhānakusalavedanā sukhumā…pe… catutthajjhānakusalavedanā sukhumā. Sāpi oḷārikā, ākāsānañcāyatanakusalavedanā sukhumā ākāsānañcāyatanakusalavedanā oḷārikā…pe…. Nevasaññānāsaññāyatanakusalavedanā sukhumā. Sāpi oḷārikā, vipassanāsahajātā sukhumā. Sāpi oḷārikā, sotāpattimaggasahajātā sukhumā. Sāpi oḷārikā…pe… arahattamaggasahajātā sukhumā.
在四种果报当中,欲界果报的受是粗的,色界果报的受是细的。色界果报的受也是粗的……中略……出世间果报的受是细的。以上是先按不分别的方式来说。
Catubbidhe vipāke kāmāvacaravipākavedanā oḷārikā, rūpāvacaravipākavedanā sukhumā. Sāpi oḷārikā…pe… lokuttaravipākavedanā sukhumā. Evaṃ tāva abhedato.
按类别来分,欲界果报受有无因的,也有有因的。有因的当中,有二因的,也有三因的。其中,无因的是粗的,有因的是细的。有因的当中,二因的是粗的,三因的是细的。三因的当中,有行的是粗的,无行的是细的。初禅果报受是粗的,第二禅果报受是细的……第四禅果报受是细的。第四禅果报受又是粗的,空无边处果报受是细的。空无边处果报受又是粗的……非想非非想处果报受是细的。非想非非想处果报受又是粗的,入流果的受是细的。入流果的受又是粗的,一来果……阿罗汉果的受是细的。
Bhedato pana kāmāvacaravipākā atthi ahetukā, atthi sahetukā. Sahetukāpi atthi duhetukā, atthi tihetukā. Tattha ahetukā oḷārikā, sahetukā sukhumā. Sāpi duhetukā oḷārikā, tihetukā sukhumā. Tatthāpi sasaṅkhārikā oḷārikā, asaṅkhārikā sukhumā. Paṭhamajjhānavipākā oḷārikā, dutiyajjhānavipākā sukhumā…pe… catutthajjhānavipākā sukhumā. Sāpi oḷārikā, ākāsānañcāyatanavipākā sukhumā. Sāpi oḷārikā…pe… nevasaññānāsaññāyatanavipākā sukhumā. Sāpi oḷārikā, sotāpattiphalavedanā sukhumā. Sāpi oḷārikā, sakadāgāmi…pe… arahattaphalavedanā sukhumā.
在三类唯作受里,欲界唯作受是粗的,色界唯作受是细的。而色界唯作受相对无色界唯作受来说,又是粗的,无色界唯作受是细的。这是先按不分别来说。若按分别来说,在依无因等类别区分的欲界唯作受中,无因唯作受是粗的,有因唯作受是细的。有因唯作受中,二因唯作受是粗的,三因唯作受是细的。三因唯作受中,有行的唯作受是粗的,无行的唯作受是细的。初禅的唯作受是粗的,第二禅的唯作受是细的。第二禅的唯作受又是粗的,第三禅……乃至第四禅的唯作受是细的。第四禅的唯作受又是粗的,空无边处的唯作受是细的。空无边处的唯作受又是粗的,识无边处……乃至非想非非想处的唯作受是细的。凡是粗的,就是卑下的;凡是细的,就是殊胜的。
Tīsu kiriyāsu kāmāvacarakiriyavedanā oḷārikā, rūpāvacarakiriyavedanā sukhumā. Sāpi oḷārikā, arūpāvacarakiriyavedanā sukhumā. Evaṃ tāva abhedato. Bhedato pana ahetukādivasena bhinnāya kāmāvacarakiriyāya ahetukakiriyavedanā oḷārikā, sahetukā sukhumā. Sāpi duhetukā oḷārikā, tihetukā sukhumā. Tatthāpi sasaṅkhārikā oḷārikā, asaṅkhārikā sukhumā. Paṭhamajjhāne kiriyavedanā oḷārikā, dutiyajjhāne sukhumā. Sāpi oḷārikā, tatiye…pe… catutthe sukhumā. Sāpi oḷārikā, ākāsānañcāyatanakiriyavedanā sukhumā. Sāpi oḷārikā, viññāṇañcā…pe… nevasaññānāsaññāyatanakiriyavedanā sukhumā. Yā oḷārikā sā hīnā. Yā sukhumā sā paṇītā.
1313. 在《远、近双论释》中,不善受因为性质不同、不相混杂,所以远离善受和无记受。依照这个道理,应当知道一切语句中都是如此。即使具足不善等受的人和具足苦等受的人,这三类人同坐在一张床上,他们的那些受也因为性质不同、不相混杂,确实称为远。在具足等至受等的人当中,道理也是一样。然而,不善受与不善受,因为性质相同、相似,所以称为近。依照这个道理,应当知道一切语句中都是如此。即使具足不善等受的三类人中,一人住在欲有,一人住在色有,一人住在无色有,他们的那些受也因为性质相同、相似,确实称为近。在具足善等受的人当中,道理也是一样。
13. Dūradukaniddese akusalavedanā visabhāgaṭṭhena visaṃsaṭṭhena ca kusalābyākatāhi dūre. Iminā nayena sabbapadesu dūratā veditabbā. Sacepi hi akusalādivedanāsamaṅgino dukkhādivedanāsamaṅgino ca tayo tayo janā ekamañce nisinnā honti, tesampi tā vedanā visabhāgaṭṭhena visaṃsaṭṭhena ca dūreyeva nāma. Samāpannavedanādisamaṅgīsupi eseva nayo. Akusalā pana akusalāya sabhāgaṭṭhena sarikkhaṭṭhena ca santike nāma. Iminā nayena sabbapadesu santikatā veditabbā. Sacepi hi akusalādivedanāsamaṅgīsu tīsu janesu eko kāmabhave, eko rūpabhave, eko arūpabhave, tesampi tā vedanā sabhāgaṭṭhena sarikkhaṭṭhena ca santikeyeva nāma. Kusalādivedanāsamaṅgīsupi eseva nayo.
对于“彼彼或”这一说法,在这里不参考前面的论述方式,只按照“彼彼或”本身的方式来解说。解说时,不应从远的取出近的,而应从近的取出远的。不善有两种:与贪俱行的和与嗔俱行的。其中,与贪俱行的,对于与贪俱行的来说叫近,对于与嗔俱行的来说叫远。与嗔俱行的,对于与嗔俱行的来说叫近,对于与贪俱行的来说叫远。与嗔俱行的当中,决定性的对于决定性的叫近。不定性的也同理。按照《粗双论释》中详细阐述的方式,对于与贪俱行等当中,有劫住、无行、有行的分别,以及与见相应等的分别,一一分位的受,只与那个分位的受为近,其余的与其余的分位为远——应当这样理解。
Taṃ taṃ vā panāti ettha heṭṭhimanayaṃ anoloketvā taṃ taṃ vāpanavaseneva kathetabbaṃ. Kathentena ca na dūrato santikaṃ uddharitabbaṃ, santikato pana dūraṃ uddharitabbaṃ. Duvidhā hi akusalā – lobhasahagatā dosasahagatā ca. Tattha lobhasahagatā lobhasahagatāya santike nāma, dosasahagatāya dūre nāma. Dosasahagatā dosasahagatāya santike nāma, lobhasahagatāya dūre nāma. Dosasahagatāpi niyatā niyatāya santike nāmāti. Evaṃ aniyatā. Kappaṭṭhitikaasaṅkhārikasasaṅkhārikabhedaṃ lobhasahagatādīsu ca diṭṭhisampayuttādibhedaṃ sabbaṃ oḷārikadukaniddese vitthāritavasena anugantvā ekekakoṭṭhāsavedanā taṃtaṃkoṭṭhāsavedanāya eva santike, itarā itarāya dūreti veditabbāti.
3. 想蕴的解说
3. Saññākkhandhaniddeso
1414. 在想蕴的解说中,“任何想”这一说法涵盖了四地之想。“眼触所生想”等表述,是为了从自性特相的角度说明前面按过去等分类所说的想。其中,从眼触生起、或在眼触中生起的,就叫作眼触所生想。其余几项也是同样的道理。在这里,前五种想只以眼净色等为依处。意触所生想,有的以心所依处为依处,有的没有依处。这一切都是四地之想。
14. Saññākkhandhaniddese yā kāci saññāti catubhūmikasaññaṃ pariyādiyati. Cakkhusamphassajā saññātiādīni atītādivasena niddiṭṭhasaññaṃ sabhāvato dassetuṃ vuttāni. Tattha cakkhusamphassato cakkhusamphassasmiṃ vā jātā cakkhusamphassajā nāma. Sesāsupi eseva nayo . Ettha ca purimā pañca cakkhupasādādivatthukāva. Manosamphassajā hadayavatthukāpi avatthukāpi. Sabbā catubhūmikasaññā.
17在“粗显二法”的解说中,依有对的眼净色等作为所依处,缘取有对的色等而生起的触,就叫有对触。从它生起,或就在它之中生起的,就叫有对触所生。眼触所生想……乃至……身触所生想,这也是依据它的所依处而得名的。色想……乃至……触想,则是依据它的所缘境而得名的。而这里,是依据所依处和所缘境两者而得名的。因为它是依止有对的所依处、缘取有对的所缘境而生起的,所以说它是有对触所生想。意触所生想也是它的另一种名称。因为眼识就叫意,与它同时生起的触就叫意触;在那种意触中,或从那种意触生起的,就是意触所生。同样,耳识、鼻识、舌识、身识也叫意,与它们同时生起的触就叫意触;在那种意触中,或从那种意触生起的,就是意触所生。
17. Oḷārikadukaniddese paṭighasamphassajāti sappaṭighe cakkhupasādādayo vatthuṃ katvā sappaṭighe rūpādayo ārabbha uppanno phasso paṭighasamphasso nāma. Tato tasmiṃ vā jātā paṭighasamphassajā nāma. Cakkhusamphassajā saññā…pe… kāyasamphassajā saññātipi tassāyeva vatthuto nāmaṃ. Rūpasaññā…pe… phoṭṭhabbasaññātipi tassāyeva ārammaṇato nāmaṃ. Idaṃ pana vatthārammaṇato nāmaṃ. Sappaṭighāni hi vatthūni nissāya, sappaṭighāni ca ārammaṇāni ārabbha uppattito esā paṭighasamphassajā saññāti vuttā. Manosamphassajātipi pariyāyena etissā nāmaṃ hotiyeva. Cakkhuviññāṇañhi mano nāma. Tena sahajāto phasso manosamphasso nāma. Tasmiṃ manosamphasse, tasmā vā manosamphassā jātāti manosamphassajā. Tathā sotaghānajivhākāyaviññāṇaṃ mano nāma. Tena sahajāto phasso manosamphasso nāma. Tasmiṃ manosamphasse, tasmā vā manosamphassā jātāti manosamphassajā.
“增语触所生想”也是这个想的同义名称。因为三种无色蕴本身就像靠背一样,会为与自己同时生起的想安立“增语触所生想”这个名称。不过,如果按严格定义来说,有对触所生想指的是五门想,增语触所生想指的是意门想。其中,五门想只要观察就能知道,所以是粗显的。因为人们看到一个人带着贪染在沉思,就知道“他带着贪染在沉思”;看到一个人带着嗔怒在沉思,就知道“他带着嗔怒在沉思”。
Adhivacanasamphassajā saññātipi pariyāyena etissā nāmaṃ hotiyeva. Tayo hi arūpino khandhā sayaṃ piṭṭhivaṭṭakā hutvā attanā sahajātāya saññāya adhivacanasamphassajā saññātipi nāmaṃ karonti. Nippariyāyena pana paṭighasamphassajā saññā nāma pañcadvārikasaññā , adhivacanasamphassajā saññā nāma manodvārikasaññā. Tattha pañcadvārikasaññā oloketvāpi jānituṃ sakkāti oḷārikā. Rajjitvā upanijjhāyantañhi ‘rajjitvā upanijjhāyatī’ti, kujjhitvā upanijjhāyantaṃ ‘kujjhitvā upanijjhāyatī’ti oloketvāva jānanti.
这里有一个事例:据说有两个女人坐着纺线。两个年轻女子在村里行走时,走在前面那个比丘看了其中一个女人一眼。另一个女人问她:“他为什么看你?”她说:“那位比丘不是以贪染的心看我的,他是以幼妹想看的。”后来他们在村里走完,坐在集会堂里时,另一个比丘问那个比丘:“你看了那个女人吗?”答:“是的,看了。”问:“为什么看?”答:“因为她像我妹妹,所以看了她。”应当知道,像这样,即使是五门中的想,通过观察也能了知。不过这个想是以净色为依处的。有些人则说它是在速行中生起的。至于意门中的想,即使同坐在一张床或一张凳上,别人在思虑、在寻思时,问他“你在想什么?你在寻思什么?”也只能根据他的话语才能了知,所以极为微细。其余内容与受蕴部分所说相同。
Tatridaṃ vatthu – dve kira itthiyo nisīditvā suttaṃ kantanti. Dvīsu daharesu gāme carantesu eko purato gacchanto ekaṃ itthiṃ olokesi. Itarā taṃ pucchi ‘kasmā nu kho taṃ eso olokesī’ti? ‘Na eso bhikkhu maṃ visabhāgacittena olokesi, kaniṭṭhabhaginīsaññāya pana olokesī’ti. Tesupi gāme caritvā āsanasālāya nisinnesu itaro bhikkhu taṃ bhikkhuṃ pucchi – ‘tayā sā itthī olokitā’ti? ‘Āma olokitā’. ‘Kimatthāyā’ti? ‘Mayhaṃ bhaginīsarikkhattā taṃ olokesi’nti āha. Evaṃ pañcadvārikasaññā oloketvāpi jānituṃ sakkāti veditabbā. Sā panesā pasādavatthukā eva. Keci pana javanappavattāti dīpenti. Manodvārikasaññā pana ekamañce vā ekapīṭhe vā nisīditvāpi aññaṃ cintentaṃ vitakkentañca ‘kiṃ cintesi, kiṃ vitakkesī’ti pucchitvā tassa vacanavaseneva jānitabbato sukhumā. Sesaṃ vedanākkhandhasadisamevāti.
第四 行蕴的解说
4. Saṅkhārakkhandhaniddeso
20在解说行蕴时,“任何诸行”这句话涵盖了四地的行。“眼触生思”等语,是为了从过去等角度,以自性来说明已经指出的诸行。“眼触生”等语,和前面已说的意思相同。“思”是从最低限度来说,作为诸行中最主要的而说。因为在最低限度上,即使与眼识一起,巴利经典中也说到有四种行生起。其中,思因为以策励之义最为显著,所以是主要的。因此只取了它。而与它相应的诸行,在取它时就已经被取了。在这里,前五种也是以眼净色等为依处的。意触所生的,或以心所依处为依处,或不以任何处为依处。所有这些都是四地的思。其余内容与受蕴部分相同。
20. Saṅkhārakkhandhaniddese ye keci saṅkhārāti catubhūmikasaṅkhāre pariyādiyati. Cakkhusamphassajā cetanātiādīni atītādivasena niddiṭṭhasaṅkhāre sabhāvato dassetuṃ vuttāni. Cakkhusamphassajātiādīni vuttatthāneva. Cetanāti heṭṭhimakoṭiyā padhānasaṅkhāravasena vuttaṃ. Heṭṭhimakoṭiyā hi antamaso cakkhuviññāṇena saddhiṃ pāḷiyaṃ āgatā cattāro saṅkhārā uppajjanti. Tesu cetanā padhānā āyūhanaṭṭhena pākaṭattā. Tasmā ayameva gahitā. Taṃsampayuttasaṅkhārā pana tāya gahitāya gahitāva honti. Idhāpi purimā pañca cakkhupasādādivatthukāva. Manosamphassajā hadayavatthukāpi avatthukāpi. Sabbā catubhūmikacetanā. Sesaṃ vedanākkhandhasadisamevāti.
第五,识蕴的解说
5. Viññāṇakkhandhaniddeso
26在识蕴的解说中,“任何识”涵盖了四地之识。“眼识”等语,是为了显示依过去等角度所述之识的自性而说。其中,眼识等五种唯以眼净色等为依处;意识则或以心所依处为依,或不依任何依处。所有这些都是四地之识。其余的内容,与受蕴中所说相同。
26. Viññāṇakkhandhaniddese yaṃ kiñci viññāṇanti catubhūmakaviññāṇaṃ pariyādiyati. Cakkhuviññāṇantiādīni atītādivasena niddiṭṭhaviññāṇaṃ sabhāvato dassetuṃ vuttāni. Tattha cakkhuviññāṇādīni pañca cakkhupasādādivatthukāneva, manoviññāṇaṃ hadayavatthukampi avatthukampi. Sabbaṃ catubhūmakaviññāṇaṃ. Sesaṃ vedanākkhandhasadisamevāti.
现在,对于五蕴,应当通过十六种方式来了知杂说:从生起方式、前后次序、时段的划分、同生异灭、异生同灭、同生同灭、异生异灭、过去未来现在、内外、粗细、劣胜、远近、缘、等起、圆成、有为。
Idāni pañcasupi khandhesu samuggamato, pubbāparato, addhānaparicchedato, ekuppādanānānirodhato, nānuppādaekanirodhato, ekuppādaekanirodhato, nānuppādanānānirodhato, atītānāgatapaccuppannato, ajjhattikabāhirato, oḷārikasukhumato, hīnapaṇītato, dūrasantikato, paccayato, samuṭṭhānato, parinipphannato, saṅkhatatoti soḷasahākārehi pakiṇṇakaṃ veditabbaṃ.
其中,生起方式有两种:胎生生起和化生生起。其中,胎生生起应这样理解:胎生有情在结生那一刻,五蕴不分前后,同时现起。在那一刻现起的、称为羯罗蓝的色相续极为微细。有人说,它的量只像小苍蝇振翅一次就能吹落的一滴。又否定这个说法,说:这太大了,应像把细针浸入油中取出后,悬在针尖上的一滴油那样。又否定这个说法,说:应像从一根头发上沾取的油,流下来悬在发尖上的一滴那样。又否定这个说法,说:在这个地方,把人的头发剖成八份,其中一份的量相当于北俱卢洲人的头发;把这样的头发从澄清的芝麻油中取出,悬在发尖上的一滴那样。又否定这个说法,说:这也太大了,有一种叫生毛的极细毛;把其中一根浸入澄清的芝麻油中取出,油流下来悬在尖端的一滴那样。而这羯罗蓝是清澈的、明净的、无浊的、纯净的,颜色如同澄清的芝麻油滴。关于这一点也有这样说:
Tattha duvidho samuggamo – gabbhaseyyakasamuggamo, opapātikasamuggamoti. Tattha gabbhaseyyakasamuggamo evaṃ veditabbo – gabbhaseyyakasattānañhi paṭisandhikkhaṇe pañcakkhandhā apacchāapure ekato pātubhavanti. Tasmiṃ khaṇe pātubhūtā kalalasaṅkhātā rūpasantati parittā hoti. Khuddakamakkhikāya ekavāyāmena pātabbamattāti vatvā puna ‘atibahuṃ etaṃ, saṇhasūciyā tele pakkhipitvā ukkhittāya paggharitvā agge ṭhitabindumatta’nti vuttaṃ. Tampi paṭikkhipitvā ‘ekakese telato uddharitvā gahite tassa paggharitvā agge ṭhitabindumatta’nti vuttaṃ. Tampi paṭikkhipitvā ‘imasmiṃ janapade manussānaṃ kese aṭṭhadhā phālite tato ekakoṭṭhāsappamāṇo uttarakurukānaṃ keso; tassa pasannatilatelato uddhaṭassa agge ṭhitabindumatta’nti vuttaṃ. Tampi paṭikkhipitvā ‘etaṃ bahu, jātiuṇṇā nāma sukhumā; tassā ekaaṃsuno pasannatilatele pakkhipitvā uddhaṭassa paggharitvā agge ṭhitabindumatta’nti vuttaṃ. Taṃ panetaṃ acchaṃ hoti vippasannaṃ anāvilaṃ parisuddhaṃ pasannatilatelabindusamānavaṇṇaṃ . Vuttampi cetaṃ –
就像芝麻油滴,清澈无浊的熟酥精华;
像这样,色泽相似(之物),就叫做“羯罗蓝”。
Tilatelassa yathā bindu, sappimaṇḍo anāvilo; Evaṃ vaṇṇapaṭibhāgaṃ, kalalanti pavuccatīti.
这样,在微细的色相续中,有三种相续的开头部分——处十法、身十法,以及女性依女性根、男性依男性根而说的性十法。其中,处色、它所依靠的四大种、依靠这四大种的色、香、味、食素和命根——这叫做处十法。身净色、它所依靠的四大种、依靠这四大种的色、香、味、食素和命根——这叫做身十法。女性的女性性、男性的男性性、它所依靠的四大种、依靠这四大种的色、香、味、食素和命根——这叫做性十法。
Evaṃ parittāya rūpasantatiyā tīṇi santatisīsāni honti – vatthudasakaṃ, kāyadasakaṃ, itthiyā itthindriyavasena purisassa purisindriyavasena bhāvadasakanti. Tattha vatthurūpaṃ, tassa nissayāni cattāri mahābhūtāni, taṃnissitā vaṇṇagandharasojā, jīvitanti – idaṃ vatthudasakaṃ nāma. Kāyapasādo, tassa nissayāni cattāri mahābhūtāni, tannissitā vaṇṇagandharasojā, jīvitanti – idaṃ kāyadasakaṃ nāma. Itthiyā itthibhāvo, purisassa purisabhāvo, tassa nissayāni cattāri mahābhūtāni, tannissitā vaṇṇagandharasojā, jīvitanti – idaṃ bhāvadasakaṃ nāma.
胎生者在结生时,按最高限度来说,有三十五种业生色,这叫做色蕴。而与结生心俱生的受是受蕴,想是想蕴,诸行是行蕴,结生心是识蕴。这样,胎生者在结生刹那,五蕴具足。如果结生为无性人,则性十法缺失,依两种十法而有二十五种业生色,这叫做色蕴。受蕴等如前所述。这样,胎生者在结生刹那,五蕴也同样具足。
Evaṃ gabbhaseyyakānaṃ paṭisandhiyaṃ ukkaṭṭhaparicchedena samatiṃsa kammajarūpāni rūpakkhandho nāma hoti. Paṭisandhicittena pana sahajātā vedanā vedanākkhandho, saññā saññākkhandho, saṅkhārā saṅkhārakkhandho, paṭisandhicittaṃ viññāṇakkhandhoti. Evaṃ gabbhaseyyakānaṃ paṭisandhikkhaṇe pañcakkhandhā paripuṇṇā honti. Sace pana napuṃsakapaṭisandhi hoti, bhāvadasakaṃ hāyati. Dvinnaṃ dasakānaṃ vasena samavīsati kammajarūpāni rūpakkhandho nāma hoti. Vedanākkhandhādayo vuttappakārā evāti. Evampi gabbhaseyyakānaṃ paṭisandhikkhaṇe pañcakkhandhā paripuṇṇā honti.
在这个地方,本来应该讲三种生起方式的固定次第。但这里没有讲那个,而是直接说明了“化生者的生起”。对于诸根具足的化生者来说,在结生的那一刹那,前面说过的三种十法,加上眼十法、耳十法、鼻十法、舌十法,一共七种色相续的头,同时出现。其中,眼十法等和身十法是一样的。不过,无性人没有性十法。这样一来,诸根具足的化生者,在结生时有七十个或六十个业生色,这就是色蕴。受蕴等则和前面说的一样。如此,化生者在结生刹那,五蕴完全具足。这就叫“化生者的生起”。五蕴应当从“生起”的角度来理解。
Imasmiṃ ṭhāne tisamuṭṭhānikappaveṇī kathetabbā bhaveyya. Taṃ pana akathetvā ‘opapātikasamuggamo’ nāma dassito. Opapātikānañhi paripuṇṇāyatanānaṃ paṭisandhikkhaṇe heṭṭhā vuttāni tīṇi, cakkhusotaghānajivhādasakāni cāti satta rūpasantatisīsāni pātubhavanti. Tattha cakkhudasakādīni kāyadasakasadisāneva. Napuṃsakassa pana bhāvadasakaṃ natthi. Evaṃ paripuṇṇāyatanānaṃ opapātikānaṃ samasattati ceva samasaṭṭhi ca kammajarūpāni rūpakkhandho nāma. Vedanākkhandhādayo vuttappakārā evāti. Evaṃ opapātikānaṃ paṭisandhikkhaṇe pañcakkhandhā paripuṇṇā honti. Ayaṃ ‘opapātikasamuggamo’ nāma. Evaṃ tāva pañcakkhandhā ‘samuggamato’ veditabbā.
关于“前后”这个问题:对于胎生者来说,在前后同时生起的五蕴当中,是色先让色生起,还是无色让色生起呢?唯有色法使色法生起,并非无色法使色法生起。为什么?因为结生心不能产生色。对一切有情来说,结生心、漏尽者的死心、双五识、四种无色界果报心,这十六种心都不产生色。其中,结生心首先因为所依处的软弱、不稳固、缘的欠缺以及外来性,所以不产生色。在这里,俱生的所依处在生起的刹那很软弱,因此因为所依处软弱而不产生色。就像一个人从悬崖上坠落时,不可能成为别人的依靠;同样,这个心因为被业力之流抛掷,就像坠入悬崖一样,不稳固。因此,因为被业力之流抛掷,也因为不稳固,它不产生色。
‘Pubbāparato’ti evaṃ pana gabbhaseyyakānaṃ apacchāapure uppannesu pañcasu khandhesu kiṃ rūpaṃ paṭhamaṃ rūpaṃ samuṭṭhāpeti udāhu arūpanti? Rūpaṃ rūpameva samuṭṭhāpeti, na arūpaṃ. Kasmā? Paṭisandhicittassa na rūpajanakattā. Sabbasattānañhi paṭisandhicittaṃ, khīṇāsavassa cuticittaṃ, dvipañcaviññāṇāni, cattāri arūppavipākānīti soḷasa cittāni rūpaṃ na samuṭṭhāpenti. Tattha paṭisandhicittaṃ tāva vatthuno dubbalatāya appatiṭṭhitatāya paccayavekallatāya āgantukatāya ca rūpaṃ na samuṭṭhāpeti. Tattha hi sahajātaṃ vatthu uppādakkhaṇe dubbalaṃ hotīti vatthuno dubbalatāya rūpaṃ na samuṭṭhāpeti. Yathā ca papāte patanto puriso aññassa nissayo bhavituṃ na sakkoti, evaṃ etampi kammavegakkhittattā papāte patamānaṃ viya appatiṭṭhitaṃ. Iti kammavegakkhittattā, appatiṭṭhitatāyapi rūpaṃ na samuṭṭhāpeti.
结生心与所依处是同时生起的,没有先后之分。那个所依处不能作为前生缘来支持它。如果它能作为前生缘,就应该能生出色法来。即使在所依处确实能作为前生缘、传承相续得以成立的情况下,心也是完整无缺地生出色法的。如果心在住刹那或灭刹那能生出色法,那么结生心也应该能生出色法。但心在这两个刹那并不生出色法。就像蘑菇从地面长出来时,是带着尘土一起长出来的;同样,心依止前生的所依处,在生起的刹那,是带着八种色法一起生起的。而在结生的刹那,所依处不能作为前生缘来支持它,所以由于缘不具足,结生心也不生出色法。
Paṭisandhicittañca vatthunā saddhiṃ apacchāapure uppannaṃ. Tassa vatthu purejātaṃ hutvā paccayo bhavituṃ na sakkoti. Sace sakkuṇeyya, rūpaṃ samuṭṭhāpeyya. Yatrāpi vatthu purejātaṃ hutvā paccayo bhavituṃ sakkoti, paveṇī ghaṭiyati, tatrāpi cittaṃ aṅgato aparihīnaṃyeva rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Yadi hi cittaṃ ṭhānakkhaṇe vā bhaṅgakkhaṇe vā rūpaṃ samuṭṭhāpeyya, paṭisandhicittampi rūpaṃ samuṭṭhāpeyya. Na pana cittaṃ tasmiṃ khaṇadvaye rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Yathā pana ahicchattakamakulaṃ pathavito uṭṭhahantaṃ paṃsucuṇṇaṃ gahetvāva uṭṭhahati, evaṃ cittaṃ purejātaṃ vatthuṃ nissāya uppādakkhaṇe aṭṭha rūpāni gahetvāva uṭṭhahati. Paṭisandhikkhaṇe ca vatthu purejātaṃ hutvā paccayo bhavituṃ na sakkotīti paccayavekallatāyapi paṭisandhicittaṃ rūpaṃ na samuṭṭhāpeti.
就像一位外来人走进一个以前从没去过的地方,他没法对别人说:“贤者们,来吧,我要给你们看看村里的食物、饮料、香、花环这些东西。”因为他不在自己的地盘上,说话没那个分量。同样,结生心就像外来人,因为它本身是外来的,所以不能生色。另外,三十种业生色占据了心生色生起的位置并停在那里,所以结生心也不能生色。
Yathā ca āgantukapuriso agatapubbaṃ padesaṃ gato aññesaṃ – ‘etha bho, antogāme vo annapānagandhamālādīni dassāmī’ti vattuṃ na sakkoti, attano avisayatāya appahutatāya, evameva paṭisandhicittaṃ āgantukanti attano āgantukatāyapi rūpaṃ na samuṭṭhāpeti. Apica samatiṃsa kammajarūpāni cittasamuṭṭhānarūpānaṃ ṭhānaṃ gahetvā ṭhitānītipi paṭisandhicittaṃ rūpaṃ na samuṭṭhāpeti.
然而,漏尽者的死心不会生起色法,因为他轮回的根源已经彻底平息。对他来说,在一切存在中,轮回的根源都已平息,不可能再生,未来世中已经没有所谓的相续。至于入流者,除了七有之外,第八有的轮回根源已经平息。因此,他的死心在七有中还能生起色法;一来者在二有中还能生起;不来者在一有中还能生起。而漏尽者,因为在一切存在中轮回的根源都已彻底平息,所以完全不会生起色法。
Khīṇāsavassa pana cuticittaṃ vaṭṭamūlassa vūpasantattā na samuṭṭhāpeti. Tassa hi sabbabhavesu vaṭṭamūlaṃ vūpasantaṃ abhabbuppattikaṃ punabbhave paveṇī nāma natthi. Sotāpannassa pana satta bhave ṭhapetvā aṭṭhameva vaṭṭamūlaṃ vūpasantaṃ. Tasmā tassa cuticittaṃ sattasu bhavesu rūpaṃ samuṭṭhāpeti , sakadāgāmino dvīsu, anāgāmino ekasmiṃ. Khīṇāsavassa sabbabhavesu vaṭṭamūlassa vūpasantattā neva samuṭṭhāpeti.
不过,在双五识里没有禅支,没有道支,也没有因,所以心支羸弱,由于心支羸弱,这些识不能生起色法。四种无色界果报心,因为在那一有之中没有色法,所以不能生起色法。不只是这些,在那一有之中生起的其他心——八种欲界善心、十种不善心、九种唯作心、四种无色界善心、四种无色界唯作心、三种道心、四种果心,总共四十二种心——它们也因为在那一有之中没有色法,所以不能生起色法。这样,结生心不能生起色法。
Dvipañcaviññāṇesu pana jhānaṅgaṃ natthi, maggaṅgaṃ natthi, hetu natthīti cittaṅgaṃ dubbalaṃ hotīti cittaṅgadubbalatāya tāni rūpaṃ na samuṭṭhāpenti. Cattāri arūpavipākāni tasmiṃ bhave rūpassa natthitāya rūpaṃ na samuṭṭhāpenti. Na kevalañca tāneva, yāni aññānipi tasmiṃ bhave aṭṭha kāmāvacarakusalāni, dasa akusalāni, nava kiriyacittāni, cattāri āruppakusalāni, catasso āruppakiriyā, tīṇi maggacittāni, cattāri phalacittānīti dvecattālīsa cittāni uppajjanti, tānipi tattha rūpassa natthitāya eva rūpaṃ na samuṭṭhāpenti. Evaṃ paṭisandhicittaṃ rūpaṃ na samuṭṭhāpeti.
不过,时节最先产生色法。这个“时节”是什么呢?就是结生刹那生起的三十种业生色法里面的火界。它到达住位之后,就产生八种色法。这个时节是缓慢灭去的,而心则是迅速灭去的。就在它(时节)还停留的期间,有十六个心生起又灭去。其中,结生之后的第一有分心,在它生起的刹那,就产生了八种色法。当声音该出现的时候,时节与心就会产生叫做“声九法聚”的色法。段食到达住位之后,也产生八种色法。那么,这个段食是从哪里来的呢?是从母亲那里来的。关于这一点也有这样的话:
Utu pana paṭhamaṃ rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Ko esa utu nāmāti? Paṭisandhikkhaṇe uppannānaṃ samatiṃsakammajarūpānaṃ abbhantarā tejodhātu. Sā ṭhānaṃ patvā aṭṭha rūpāni samuṭṭhāpeti. Utu nāma cesa dandhanirodho; cittaṃ khippanirodhaṃ. Tasmiṃ dharanteyeva soḷasa cittāni uppajjitvā nirujjhanti. Tesu paṭisandhianantaraṃ paṭhamabhavaṅgacittaṃ uppādakkhaṇeyeva aṭṭha rūpāni samuṭṭhāpeti. Yadā pana saddassa uppattikālo bhavissati, tadā utucittāni saddanavakaṃ nāma samuṭṭhāpessanti. Kabaḷīkārāhāropi ṭhānaṃ patvā aṭṭha rūpāni samuṭṭhāpeti. Kuto panassa kabaḷīkārāhāroti? Mātito. Vuttampi cetaṃ –
母亲所吃下的饭、饮料和食物,
借此,他在那里维持生命,处于母胎中的人。
‘‘Yañcassa bhuñjatī mātā, annaṃ pānañca bhojanaṃ; Tena so tattha yāpeti, mātukucchigato naro’’ti. (saṃ. ni. 1.235);
胎儿这样待在母胎里,靠母亲吃下喝下的饮食所生的食素维持生命。当这食素达到住位时,就使八种色法生起。那食素难道不是粗硬的吗?所依处难道不是微细的吗?它怎么能在那里安住呢?最初它并不安住,过了一个或两个七日之后才安住。至于安住得早或晚,则不一定;当母亲吃下喝下的饮食所生的食素在胎儿身体中安住时,就在那时使八种色法生起。
Evaṃ kucchigato dārako mātarā ajjhohaṭaannapānaojāya yāpeti. Sāva ṭhānappattā aṭṭha rūpāni samuṭṭhāpeti. Nanu ca sā ojā kharā? Vatthu sukhumaṃ? Kathaṃ tattha patiṭṭhātīti? Paṭhamaṃ tāva na patiṭṭhāti; ekassa vā dvinnaṃ vā sattāhānaṃ gatakāle patiṭṭhāti. Tato pana pure vā patiṭṭhātu pacchā vā; yadā mātarā ajjhohaṭaannapānaojā dārakassa sarīre patiṭṭhāti, tadā aṭṭha rūpāni samuṭṭhāpeti.
化生者也是一样:即使他出生在本来就有现成嚼食和啖食的地方,当他取来那些食物吞下去时,达到住位的食素就能令色法生起。另有一种情况:他出生在没有饮食的森林里,极度饥饿,只能翻动自己舌头上的唾液再咽下去,这时达到住位的食素也能令色法生起。
Opapātikassāpi pakatipaṭiyattānaṃ khādanīyabhojanīyānaṃ atthiṭṭhāne nibbattassa tāni gahetvā ajjhoharato ṭhānappattā ojā rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Eko annapānarahite araññe nibbattati, mahāchātako hoti, attanova jivhāya kheḷaṃ parivattetvā gilati. Tatrāpissa ṭhānappattā ojā rūpaṃ samuṭṭhāpeti.
在二十五个部分里,只有两种色法能生起色:火界和段食。在非色(名法)中,也只有两种法能生起色:心和业思。其中,色在生的刹那和灭的刹那都很弱,只有在住的刹那才强,所以它在住的刹那生起色。心在住的刹那和灭的刹那都很弱,只有在生的刹那才强,所以它只在生的刹那生起色。业思则是在灭去之后才成为缘。即使是过去百千亿劫那么久以前所积累的业,现在也能成为缘;现在所积累的业,在未来百千亿劫之后也还能成为缘。应当这样从前后关系来理解。
Evaṃ pañcavīsatiyā koṭṭhāsesu dveva rūpāni rūpaṃ samuṭṭhāpenti – tejodhātu ca kabaḷīkārāhāro ca. Arūpepi dveyeva dhammā rūpaṃ samuṭṭhāpenti – cittañceva kammacetanā ca. Tattha rūpaṃ uppādakkhaṇe ca bhaṅgakkhaṇe ca dubbalaṃ, ṭhānakkhaṇe balavanti ṭhānakkhaṇe rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Cittaṃ ṭhānakkhaṇe ca bhaṅgakkhaṇe ca dubbalaṃ, uppādakkhaṇeyeva balavanti uppādakkhaṇeyeva rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Kammacetanā niruddhāva paccayo hoti. Atīte kappakoṭisatasahassamatthakepi hi āyūhitaṃ kammaṃ etarahi paccayo hoti. Etarahi āyūhitaṃ anāgate kappakoṭisatasahassapariyosānepi paccayo hotīti. Evaṃ ‘pubbāparato’ veditabbā.
从时间的限定来说:色法能停留多久?非色法能停留多久?色法变化沉重,灭得慢;非色法变化轻快,灭得快。就在色法还存续的时候,有十六个心生起又灭去,而色法则是和第十七个心一起灭去。就像有人想“我要把果实打下来”,用木槌去敲树枝,果实和叶子会在同一刹那从枝蒂上脱落。其中,果实因为自身沉重,先落到地上;叶子因为轻,后落下来。同样地,就像被木槌敲打的树枝上,叶子和果实在同一刹那从枝蒂脱落一样,在结生的那一刹那,色法和非色法同时生起;就像果实因为沉重而先落地一样,在色法还存续的时候,十六个心生起又灭去;就像叶子因为轻而后落地一样,色法和第十七个心一起灭去。
‘Addhānaparicchedato’ti rūpaṃ kittakaṃ addhānaṃ tiṭṭhati? Arūpaṃ kittakanti? Rūpaṃ garupariṇāmaṃ dandhanirodhaṃ. Arūpaṃ lahupariṇāmaṃ khippanirodhaṃ. Rūpe dharanteyeva soḷasa cittāni uppajjitvā nirujjhanti. Taṃ pana sattarasamena cittena saddhiṃ nirujjhati. Yathā hi puriso ‘phalaṃ pātessāmī’ti muggarena rukkhasākhaṃ pahareyya, phalāni ca pattāni ca ekakkhaṇeyeva vaṇṭato mucceyyuṃ. Tattha phalāni attano bhārikatāya paṭhamataraṃ pathaviyaṃ patanti, pattāni lahukatāya pacchā. Evameva muggarappahārena pattānañca phalānañca ekakkhaṇe vaṇṭato muttakālo viya paṭisandhikkhaṇe rūpārūpadhammānaṃ ekakkhaṇe pātubhāvo; phalānaṃ bhārikatāya paṭhamataraṃ pathaviyaṃ patanaṃ viya rūpe dharanteyeva soḷasannaṃ cittānaṃ uppajjitvā nirujjhanaṃ; pattānaṃ lahukatāya pacchā pathaviyaṃ patanaṃ viya rūpassa sattarasamena cittena saha nirujjhanaṃ.
在这里,虽然色法灭得慢、变化沉重,心则灭得快、变化轻捷,但色法不能离开非色法而运作,非色法也不能离开色法而运作。两者的运作量度完全相等。这里有个比喻:一个人腿短,一个人腿长。当两人一起走路时,长腿人迈出一步的工夫,短腿人已经一步一步连续走了十六步。长腿人在短腿人走十六步的这段时间里,收脚、拉回,才只迈出一步。因此,任何一个人都无法超过对方,两人的行走量度完全相等。应当这样理解这个比喻:短腿人好比非色法,长腿人好比色法;长腿人迈出一步时,另一人走了十六步,就好比在色法还存续的时候,非色法方面有十六个心生起又灭去;两人中短腿人走了十六步时,另一人收脚、拉回、只迈出一步,就好比色法与第十七个心一同灭去;两人互不离开、以完全相等的量度行走,就好比非色法不离开色法、色法不离开非色法,以完全相等的量度运作。应当这样从“时间限定”来理解。
Tattha kiñcāpi rūpaṃ dandhanirodhaṃ garupariṇāmaṃ, cittaṃ khippanirodhaṃ lahupariṇāmaṃ, rūpaṃ pana arūpaṃ arūpaṃ vā rūpaṃ ohāya pavattituṃ na sakkonti. Dvinnampi ekappamāṇāva pavatti. Tatrāyaṃ upamā – eko puriso lakuṇṭakapādo, eko dīghapādo. Tesu ekato maggaṃ gacchantesu yāva dīghapādo ekapadavāraṃ akkamati, tāva itaro pade padaṃ akkamitvā soḷasapadavārena gacchati. Dīghapādo lakuṇṭakapādassa soḷasa padavāre attano pādaṃ añchitvā ākaḍḍhitvā ekameva padavāraṃ karoti. Iti ekopi ekaṃ atikkamituṃ na sakkoti. Dvinnampi gamanaṃ ekappamāṇameva hoti. Evaṃsampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Lakuṇṭakapādapuriso viya arūpaṃ; dīghapādapuriso viya rūpaṃ; dīghapādassa ekaṃ padavāraṃ akkamaṇakāle itarassa soḷasapadavāraakkamanaṃ viya rūpe dharanteyeva arūpadhammesu soḷasannaṃ cittānaṃ uppajjitvā nirujjhanaṃ; dvinnaṃ purisānaṃ lakuṇṭakapādapurisassa soḷasa padavāre itarassa attano pādaṃ añchitvā ākaḍḍhitvā ekapadavārakaraṇaṃ viya rūpassa sattarasamena cittena saddhiṃ nirujjhanaṃ; dvinnaṃ purisānaṃ aññamaññaṃ anohāya ekappamāṇeneva gamanaṃ viya arūpassa rūpaṃ rūpassa arūpaṃ anohāya ekappamāṇeneva pavattananti. Evaṃ ‘addhānaparicchedato’ veditabbā.
所谓“单一生起、各别灭去”,应当除去最后一种业生色来说明。首先,结生心是第一,有分心是第二,有分心是第三……有分心是第十六。在这些心中,每一个心都依生、住、灭而有三个刹那。在每一个心的三个刹那中,各有三十种业生色生起。其中,结生心在生刹那生起的业生色,正好在第十七有分心的生刹那灭去;在住刹那生起的,正好在住刹那灭去;在灭刹那生起的,正好在灭刹那灭去。这样,从第二有分心开始,把每一个心与它自己的第十七个心对应起来,应当如此类推。于是,十六个三刹那合起来就是四十八个。这叫作四十八种业生色流。而这个色流,无论白天还是夜晚,无论人在嚼食、进食、睡眠还是放逸时,都像河水一样一直不断地流下去。应当这样理解“单一生起、各别灭去”。
‘Ekuppādanānānirodhato’ti idaṃ pacchimakammajaṃ ṭhapetvā dīpetabbaṃ. Paṭhamañhi paṭisandhicittaṃ, dutiyaṃ bhavaṅgaṃ, tatiyaṃ bhavaṅgaṃ…pe… soḷasamaṃ bhavaṅgaṃ. Tesu ekekassa uppādaṭṭhitibhaṅgavasena tayo tayo khaṇā. Tattha ekekassa cittassa tīsu tīsu khaṇesu samatiṃsa samatiṃsa kammajarūpāni uppajjanti. Tesu paṭisandhicittassa uppādakkhaṇe samuṭṭhitaṃ kammajarūpaṃ sattarasamassa bhavaṅgacittassa uppādakkhaṇeyeva nirujjhati; ṭhitikkhaṇe samuṭṭhitaṃ ṭhitikkhaṇeyeva; bhaṅgakkhaṇe samuṭṭhitaṃ bhaṅgakkhaṇeyeva nirujjhati. Evaṃ dutiyabhavaṅgacittaṃ ādiṃ katvā attano attano sattarasamena cittena saddhiṃ yojetvā nayo netabbo. Iti soḷasa tikā aṭṭhacattālīsa honti. Ayaṃ aṭṭhacattālīsakammajarūpapaveṇī nāma. Sā panesā rattiñca divā ca khādantānampi bhuñjantānampi suttānampi pamattānampi nadīsoto viya ekantaṃ pavattati yevāti. Evaṃ ‘ekuppādanānānirodhato’ veditabbā.
“各别生起、单一灭去”这一点,应当依据最后业生色来说明。其中,当寿行终结、十六心正在轮转时,应把下面十六心与上面十六心两两配成一组。在下十六心中,第一心生起的刹那所生的三十种业生色,正好在上十六心中第一心生起的刹那灭去;在住刹那所生的,正好在其住刹那灭去;在灭刹那所生的,正好在其灭刹那灭去。而在下十六心中,从第二心一直到第十六心的生起刹那所生的三十种业生色,正好在死心生起的刹那灭去;在住刹那所生的,正好在死心的住刹那灭去;在灭刹那所生的,正好在死心的灭刹那灭去。从那时起,业生色的相续就不再运转了。如果它还会继续运转,众生就该被称为不灭、不坏、不老、不死。
‘Nānuppādaekanirodhatā’ pacchimakammajena dīpetabbā. Tattha āyusaṃkhārapariyosāne soḷasannaṃ cittānaṃ vāre sati heṭṭhāsoḷasakaṃ uparisoḷasakanti dve ekato yojetabbāni. Heṭṭhāsoḷasakasmiñhi paṭhamacittassa uppādakkhaṇe samuṭṭhitaṃ samatiṃsakammajarūpaṃ uparisoḷasakasmiṃ paṭhamacittassa uppādakkhaṇeyeva nirujjhati; ṭhitikkhaṇe samuṭṭhitaṃ tassa ṭhitikkhaṇeyeva bhaṅgakkhaṇe samuṭṭhitaṃ tassa bhaṅgakkhaṇeyeva nirujjhati. Heṭṭhimasoḷasakasmiṃ pana dutiyacittassa…pe… soḷasamacittassa uppādakkhaṇe samuṭṭhitaṃ samatiṃsakammajarūpaṃ cuticittassa uppādakkhaṇeyeva nirujjhati; tassa ṭhitikkhaṇe samuṭṭhitaṃ cuticittassa ṭhitikkhaṇeyeva; bhaṅgakkhaṇe samuṭṭhitaṃ cuticittassa bhaṅgakkhaṇeyeva nirujjhati. Tato paṭṭhāya kammajarūpapaveṇī na pavattati. Yadi pavatteyya, sattā akkhayā avayā ajarā amarā nāma bhaveyyuṃ.
不过,这里注释书里按照“第十七有分心生起的刹那当下就灭去”这类方式,说到“一个心生起的刹那所生的色,在另一个心生起的刹那灭去”,这种说法和“若某人的身行灭去,他的心行也灭去吗?——是的”(《双论·行双论》79)这段巴利经文相冲突。怎么冲突呢?因为身行就是心等起的入出息风。而心等起的色,在心生起的刹那生起之后,会一直住到另外十六个心生起为止,最后和那十六个心当中的最后一个一起灭去。所以,它和某个心一起生起,从那个心算起,到第十七个心时一起灭去;它不会在任何一个心的生起刹那或住刹那灭去,也不会在住刹那或灭刹那生起。这是心等起色的法性。由于它确定和心行在同一刹那灭去,所以说“是的”。
Ettha pana yadetaṃ ‘sattarasamassa bhavaṅgacittassa uppādakkhaṇeyeva nirujjhatī’tiādinā nayena ‘ekassa cittassa uppādakkhaṇe uppannaṃ rūpaṃ aññassa uppādakkhaṇe nirujjhatī’ti aṭṭhakathāyaṃ āgatattā vuttaṃ, taṃ ‘‘yassa kāyasaṅkhāro nirujjhati, tassa cittasaṅkhāro nirujjhatī’’ti? ‘‘Āmantā’’ti (yama. 2.saṅkhārayamaka.79) imāya pāḷiyā virujjhati. Kathaṃ? Kāyasaṅkhāro hi cittasamuṭṭhāno assāsapassāsavāto. Cittasamuṭṭhānarūpañca cittassa uppādakkhaṇe uppajjitvā yāva aññāni soḷasa cittāni uppajjanti tāva tiṭṭhati. Tesaṃ soḷasannaṃ sabbapacchimena saddhiṃ nirujjhati. Iti yena cittena saddhiṃ uppajjati, tato paṭṭhāya sattarasamena saddhiṃ nirujjhati; na kassaci cittassa uppādakkhaṇe vā ṭhitikkhaṇe vā nirujjhati, nāpi ṭhitikkhaṇe vā bhaṅgakkhaṇe vā uppajjati. Esā cittasamuṭṭhānarūpassa dhammatāti niyamato cittasaṅkhārena saddhiṃ ekakkhaṇe nirujjhanato ‘‘āmantā’’ti vuttaṃ.
凡已说心等起色的刹那规律,业等起色等也同样遵循这个刹那规律。因此,与结生心同时生起的业生色,从结生心开始算起,到第十七心时与之一起灭去。在结生心的住刹那生起的业生色,到第十八心的生刹那灭去。在结生心的灭刹那生起的业生色,到第十八心的住刹那灭去。应当按这个方式在这里进行搭配理解。从那之后,就只剩下时节等起色的相续还在持续。此时应当说“取出来之后烧掉”。应当这样理解“各别生起、各自灭去”。
Yo cāyaṃ cittasamuṭṭhānassa khaṇaniyamo vutto kammādisamuṭṭhānassāpi ayameva khaṇaniyamo. Tasmā paṭisandhicittena sahuppannaṃ kammajarūpaṃ tato paṭṭhāya sattarasamena saddhiṃ nirujjhati. Paṭisandhicittassa ṭhitikkhaṇe uppannaṃ aṭṭhārasamassa uppādakkhaṇe nirujjhati. Paṭisandhicittassa bhaṅgakkhaṇe uppannaṃ aṭṭhārasamassa ṭhānakkhaṇe nirujjhatīti iminā nayenettha yojanā kātabbā. Tato paraṃ pana utusamuṭṭhānikapaveṇīyeva tiṭṭhati. ‘Nīharitvā jhāpethā’ti vattabbaṃ hoti. Evaṃ ‘nānuppādaekanirodhato’ veditabbā.
所谓“一同生起、一同灭去”,就是:色法与色法一同生起、一同灭去;非色法与非色法一同生起、一同灭去。应当这样理解“一同生起、一同灭去”。
‘Ekuppādaekanirodhato’ti rūpaṃ pana rūpena saha ekuppādaṃ ekanirodhaṃ. Arūpaṃ arūpena saha ekuppādaṃ ekanirodhaṃ. Evaṃ ‘ekuppādaekanirodhato’ veditabbā.
“各别生起、各别灭去”应当用四种相续色来说明。因为在这个身体里,从脚掌以上、发梢以下、以皮肤为边界,到处都有四种相续色以密集堆积的方式存在。虽然它们这样存在,但也不应认为它们是同一生起等等。就像看一队白蚁或一队蚂蚁时,看起来好像连成一片,其实并不是连成一片。因为在这一只的头旁边,有另一只的头、肚子和脚;在这一只的肚子旁边,有另一只的头、肚子和脚;在这一只的脚旁边,有另一只的头、肚子和脚。同样地,四种相续色也是这样:某一色在生起的刹那,另一色也在生、也在住、也在灭;某一色在住的刹那,另一色也在生、也在住、也在灭;某一色在灭的刹那,另一色也在生、也在住、也在灭。在这里,应当这样理解“各别生起、各别灭去”。
‘Nānuppādanānānirodhatā’ pana catusantatirūpena dīpetabbā. Imassa hi uddhaṃ pādatalā adho kesamatthakā tacapariyantassa sarīrassa tattha tattha catusantatirūpaṃ ghanapuñjabhāvena vattati. Evaṃ vattamānassāpissa na ekuppādāditā sallakkhetabbā. Yathā pana upacikarāji vā kipillikarāji vā olokiyamānā ekābaddhā viya hoti, na pana ekābaddhā. Aññissā hi sīsasantike aññissā sīsampi udarampi pādāpi, aññissā udarasantike aññissā sīsampi udarampi pādāpi, aññissā pādasantike aññissā sīsampi udarampi pādāpi honti. Evameva catusantatirūpānampi aññassa uppādakkhaṇe aññassa uppādopi hoti ṭhitipi bhaṅgopi, aññassa ṭhitikkhaṇe aññassa uppādopi hoti ṭhitipi bhaṅgopi, aññassa bhaṅgakkhaṇe aññassa uppādopi hoti ṭhitipi bhaṅgopi. Evamettha ‘nānuppādanānānirodhatā’ veditabbā.
“过去等”这些,在经文里本来就只讲到“远、近”这一对为止。“缘等起”这些,也同样是前面已经按“业生、业缘、业缘时节等起”这样的方式解释过的。五蕴都是已完成的,不是未完成的;都是有为的,不是无为的;而且它们也确实都是已完成的。因为在自性法当中,只有涅槃是未完成、非完成的。那么灭尽定和名称概念又怎么说呢?灭尽定不能说它是世间或出世间,不能说它是有为或无为,也不能说它是已完成或未完成。但它是完成的,因为入定的人能够进入它。名称概念也是这样。它同样不落入世间等这些分类;但它是完成的,不是未完成的,因为执取名称的人正是在执取它。
‘Atītādīni’ pana dūradukapariyosānāni pāḷiyaṃ āgatāneva. ‘Paccayasamuṭṭhānāni’pi ‘‘kammajaṃ, kammapaccayaṃ, kammapaccayautusamuṭṭhāna’’ntiādinā (dha. sa. aṭṭha. 975) nayena heṭṭhā kathitāniyeva. Pañcapi pana khandhā parinipphannāva honti, no aparinipphannā; saṅkhatāva no asaṅkhatā; apica nipphannāpi hontiyeva. Sabhāvadhammesu hi nibbānamevekaṃ aparinipphannaṃ anipphannañca. Nirodhasamāpatti pana nāmapaññatti ca kathanti? Nirodhasamāpatti lokiyalokuttarāti vā saṅkhatāsaṅkhatāti vā parinipphannāparinipphannāti vā na vattabbā. Nipphannā pana hoti samāpajjantena samāpajjitabbato. Tathā nāmapaññatti. Sāpi hi lokiyādibhedaṃ na labhati; nipphannā pana hoti no anipphannā; nāmaggahaṇañhi gaṇhantova gaṇhātīti.
欲等抉择说
Kamādivinicchayakathā
这样从各类别的角度认清诸蕴之后,再就这些蕴本身——
Evaṃ pakiṇṇakato khandhe viditvā puna etesuyeva –
为了在诸蕴中说明智的种种差别,以及次第等,尤其是特相;
既不能多,也不能少,同样也要通过譬喻来理解。
应当以两种方式来看待:从“应见”的角度,以及从“见者能成就利益”的角度。
有智慧的人应当正确了知抉择的方法。
Khandhesu ñāṇabhedatthaṃ, kamatotha visesato; Anūnādhikato ceva, upamāto tatheva ca. Daṭṭhabbato dvidhā evaṃ, passantassatthasiddhito; Vinicchayanayo sammā, viññātabbo vibhāvinā.
在这里,“次第”有生起次第、断除次第、行道次第、地次第、说法次第等多种。
Tattha ‘kamato’ti idha uppattikkamo, pahānakkamo, paṭipattikkamo, bhūmikkamo, desanākkamoti bahuvidho kamo.
在这里,生起次第就像“最初是羯罗蓝,从羯罗蓝而有頞部昙”等经文所说的那样。断除次第就像“应通过见来断除的法,应通过修来断除的法”等经文所说的那样。行道次第就像“戒清净、心清净”等经文所说的那样。地次第就像“欲界、色界”等经文所说的那样。说法次第就像“四念处、四正勤”或者“施论、戒论”等经文所说的那样。在这些次第当中,生起次第在这里并不适用,因为诸蕴并不像羯罗蓝等那样有前后固定的次第。断除次第也不适用,因为善法和无记法并不是应当断除的。行道次第也不适用,因为不善法并不是应当修行的。地次第也不适用,因为受等诸法通于四地。
Tattha ‘‘paṭhamaṃ kalalaṃ hoti, kalalā hoti abbuda’’nti (saṃ. ni. 1.235) evamādi uppattikkamo. ‘‘Dassanena pahātabbā dhammā, bhāvanāya pahātabbā dhammā’’ti (dha. sa. tikamātikā 8) evamādi pahānakkamo. ‘‘Sīlavisuddhi, cittavisuddhī’’ti (ma. ni. 1.259; paṭi. ma. 3.41) evamādi paṭipattikkamo. ‘‘Kāmāvacarā , rūpāvacarā’’ti evamādi bhūmikkamo. ‘‘Cattāro satipaṭṭhānā, cattāro sammappadhānā’’ti (dī. ni. 3.145) vā ‘‘dānakathaṃ sīlakatha’’nti (ma. ni. 2.69; dī. ni. 1.298) vā evamādi desanākkamo. Tesu idha uppattikkamo tāva na yujjati, kalalādīnaṃ viya khandhānaṃ pubbāpariyavavatthānena anuppattito; na pahānakkamo kusalābyākatānaṃ appahātabbato; na paṭipattikkamo akusalānaṃ appaṭipajjanīyato; na bhūmikkamo vedanādīnaṃ catubhūmakapariyāpannattā.
不过,说法次第是适用的。因为,世尊为了利益那些在五蕴中执取我见的可教化众生,想通过开示聚合体的分别,把他们从我执中解救出来,为了让这些人容易接受,首先宣说了作为眼等所缘的粗的色蕴。然后,宣说了感受可爱与不可爱之色的受蕴;依“感受者就是想”这样的方式,宣说了执取受之对象行相的想蕴;依想之力,宣说了造作种种行的行蕴;以及作为他们受等之所依、居于主导地位的识蕴。如此,首先应当了知“次第”的抉择理趣。
Desanākkamo pana yujjati. Abhedena hi yaṃ pañcasu khandhesu attaggāhapatitaṃ veneyyajanaṃ samūhaghanavinibbhogadassanena attaggāhato mocetukāmo bhagavā hitakāmo tassa janassa sukhaggahaṇatthaṃ cakkhuādīnampi visayabhūtaṃ oḷārikaṃ paṭhamaṃ rūpakkhandhaṃ desesi. Tato iṭṭhāniṭṭharūpasaṃveditaṃ vedanaṃ, yaṃ vedayati taṃ sañjānātīti evaṃ vedanāvisayassa ākāraggāhikaṃ saññaṃ, saññāvasena abhisaṅkhārake saṅkhāre, tesaṃ vedanādīnaṃ nissayaṃ adhipatibhūtañca viññāṇanti evaṃ tāva ‘kamato’ vinicchayanayo viññātabbo.
“以差别而言”,是指诸蕴与诸取蕴之间的差别。那么,它们的差别是什么呢?诸蕴是就无差别的层面来说的,而诸取蕴则是以有漏、可被执取的性质来区分说明的。正如所说的:
‘Visesato’ti khandhānañca upādānakkhandhānañca visesato. Ko pana tesaṃ viseso? Khandhā tāva avisesato vuttā, upādānakkhandhā sāsavaupādānīyabhāvena visesetvā. Yathāha –
比丘们,我要为你们讲五蕴和五取蕴,你们听好。比丘们,什么是五蕴?比丘们,无论哪种色,是过去的、未来的、现在的……略……还是近的——这称为色蕴。无论哪种受……无论哪种想……无论哪种行……无论哪种识,是过去的、未来的、现在的……略……还是近的——这称为识蕴。比丘们,这些称为五蕴。比丘们,什么是五取蕴?比丘们,无论哪种色……略……还是近的,是有漏的、会被执取的——这称为色取蕴。无论哪种受……无论哪种识……略……还是近的,是有漏的、会被执取的——比丘们,这称为识取蕴。比丘们,这些称为五取蕴。
‘‘Pañca, bhikkhave, khandhe desessāmi pañcupādānakkhandhe ca, taṃ suṇātha. Katame ca, bhikkhave, pañcakkhandhā? Yaṃ kiñci, bhikkhave, rūpaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ…pe… santike vā – ayaṃ vuccati, rūpakkhandho. Yā kāci vedanā…pe… yā kāci saññā…pe… ye keci saṅkhārā…pe… yaṃ kiñci viññāṇaṃ …pe… santike vā – ayaṃ vuccati, viññāṇakkhandho. Ime vuccanti, bhikkhave, pañcakkhandhā. Katame ca, bhikkhave, pañcupādānakkhandhā? Yaṃ kiñci, bhikkhave, rūpaṃ…pe… santike vā sāsavaṃ upādāniyaṃ – ayaṃ vuccati, rūpūpādānakkhandho. Yā kāci vedanā…pe… yaṃ kiñci viññāṇaṃ…pe… santike vā sāsavaṃ upādāniyaṃ – ayaṃ vuccati, bhikkhave, viññāṇupādānakkhandho. Ime vuccanti, bhikkhave, pañcupādānakkhandhā’’ti (saṃ. ni. 3.48).
在这里,受等诸法既有有漏的,也有无漏的,但色不是这样。不过,因为色以“聚集”之义而成立为蕴,所以在诸蕴中宣说;又因为兼具“聚集”义和“有漏”义而成立为取蕴,所以在诸取蕴中宣说。受等诸法则不同:无漏的只在诸蕴中宣说,有漏的则在诸取蕴中宣说。关于“取蕴”,这里应当理解为:以取为行境的蕴,就是取蕴。而在这里,所有这些总合在一起,就称为蕴。
Ettha ca yathā vedanādayo anāsavāpi sāsavāpi atthi, na evaṃ rūpaṃ. Yasmā panassa rāsaṭṭhena khandhabhāvo yujjati tasmā khandhesu vuttaṃ. Yasmā rāsaṭṭhena ca sāsavaṭṭhena ca upādānakkhandhabhāvo yujjati tasmā upādānakkhandhesu vuttaṃ. Vedanādayo pana anāsavāva khandhesu vuttā, sāsavā upādānakkhandhesu. ‘Upādānakkhandhā’ti ettha ca upādānagocarā khandhā upādānakkhandhāti evamattho daṭṭhabbo. Idha pana sabbepete ekajjhaṃ katvā khandhāti adhippetā.
“不多不少”这个说法,为什么世尊只说五蕴,既不多也不少呢?因为一切有为法都按同类归摄在一起;因为执取“我”和“我所”的依处,再没有比这五者更超出的了;也因为其余的法都被这五者所含摄。在种种不同类别的有为法中,按同类来归摄时,色以同类色的方式归摄为一蕴,受以同类受的方式归摄为一蕴,想等也是这样。所以,从一切有为法按同类归摄这一点来说,只说五蕴。而执取“我”和“我所”的依处,最极处就是色等这五者。经中确实这样说:“比丘们,有色存在时,执取色、紧抓色,就会生起这样的见解:‘这是我的,这就是我,这是我的我。’受……想……行……识存在时,执取识、紧抓识,就会生起这样的见解:‘这是我的,这就是我,这是我的我。’”所以,从执取“我”和“我所”的依处以此为最极来说,只说五蕴。另外,其他地方所说的戒等五法蕴,也因为被包含在行蕴里,所以都归摄到这里来。因此,从其余法都被此含摄这一点来说,只说五蕴。这样,就应当了知“不多不少”的抉择之理。
‘Anūnādhikato’ti kasmā pana bhagavatā pañceva khandhā vuttā anūnā anadhikāti? Sabbasaṅkhatasabhāgekasaṅgahato, attattaniyaggāhavatthussa etapparamato, aññesañca tadavarodhato. Anekappabhedesu hi saṅkhatadhammesu sabhāgavasena saṅgayhamānesu rūpaṃ rūpasabhāgasaṅgahavasena eko khandho hoti, vedanā vedanāsabhāgasaṅgahavasena eko khandho hoti. Esa nayo saññādīsupi. Tasmā sabbasaṅkhatasabhāgasaṅgahato pañceva vuttā. Etaparamañcetaṃ attattaniyaggāhavatthu yadidaṃ rūpādayo pañca. Vuttañhetaṃ – ‘‘rūpe kho, bhikkhave, sati rūpaṃ upādāya rūpaṃ abhinivissa evaṃ diṭṭhi uppajjati – ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’ti (saṃ. ni. 3.207). Vedanāya… saññāya… saṅkhāresu…. Viññāṇe sati viññāṇaṃ upādāya viññāṇaṃ abhinivissa evaṃ diṭṭhi uppajjati – ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’’’ti. Tasmā attattaniyaggāhavatthussa etaparamatopi pañceva vuttā. Yepi caññe sīlādayo pañca dhammakkhandhā vuttā, tepi saṅkhārakkhandhapariyāpannattā ettheva avarodhaṃ gacchanti. Tasmā aññesaṃ tadavarodhatopi pañceva vuttāti. Evaṃ ‘anūnādhikato’ vinicchayanayo viññātabbo.
“以譬喻来说”:在这里,色取蕴就像病房,因为它是像病人一样的识取蕴依住处、门和所缘而安住的地方;受取蕴就像疾病,因为它有折磨性;想取蕴就像病的起因,因为依靠欲想等,就会生起与贪等相应的受;行取蕴就像不当的服食,因为它是受病之苦的原因。经中确实这样说:“他们为了受而造作有为的受。”同样,“由于已造作、已积累的不善业,异熟身识生起,与苦俱行。”识取蕴就像病人,因为还没有脱离受的病苦。此外,这些还可以用牢狱、刑罚、犯罪、施刑者、罪犯来比喻,也可以用器皿、食物、菜肴、侍者、食者来比喻。应当这样了知“以譬喻”的抉择方式。
‘Upamāto’ti ettha hi gilānasālūpamo rūpupādānakkhandho gilānūpamassa viññāṇupādānakkhandhassa vatthudvārārammaṇavasena nivāsanaṭṭhānato, gelaññūpamo vedanupādānakkhandho ābādhakattā, gelaññasamuṭṭhānūpamo saññupādānakkhandho kāmasaññādivasena rāgādisampayuttavedanāsambhavā, asappāyasevanūpamo saṅkhārupādānakkhandho vedanāgelaññassa nidānattā. ‘‘Vedanaṃ vedanattāya saṅkhatamabhisaṅkharontī’’ti (saṃ. ni. 3.79) hi vuttaṃ. Tathā ‘‘akusalassa kammassa katattā upacitattā vipākaṃ kāyaviññāṇaṃ uppannaṃ hoti dukkhasahagata’’nti (dha. sa. 556). Gilānūpamo viññāṇupādānakkhandho vedanāgelaññena aparimuttattā. Apica cārakakāraṇaaparādhakāraṇakārakaaparādhikūpamā ete bhājanabhojanabyañjanaparivesakabhuñjakūpamā cāti, evaṃ ‘upamāto’ vinicchayanayo viññātabbo.
“应当从见的方式分为两种”:也就是从略说和广说两方面,应当这样了知这里以两种见的方式来抉择的理趣。略说时,五取蕴应当依照《蛇喻经》所说的方法,看作举剑的怨敌;依照《负担经》,看作负担;依照“所食”的同义语,看作吃者;依照《双经》,看作无常、苦、无我、有为、杀戮者。
‘Daṭṭhabbato dvidhā’ti saṅkhepato vitthārato cāti evaṃ dvidhā daṭṭhabbato pettha vinicchayanayo viññātabbo. Saṅkhepato hi pañcupādānakkhandhā āsivisūpame (saṃ. ni. 4.238) vuttanayena ukkhittāsikapaccatthikato, bhārasuttavasena (saṃ. ni. 3.22) bhārato, khajjanīyapariyāyavasena (saṃ. ni. 3.79) khādakato, yamakasuttavasena (saṃ. ni. 3.85) aniccadukkhānattasaṅkhatavadhakato daṭṭhabbā.
如果详细来说,在这里应当把色看作像一团泡沫,把受看作像水泡,把想看作像阳焰,把行看作像芭蕉树干,把识看作像幻术。因为这样说:
Vitthārato panettha pheṇapiṇḍo viya rūpaṃ daṭṭhabbaṃ, udakapubbuḷo viya vedanā, marīcikā viya saññā, kadalikkhandho viya saṅkhārā, māyā viya viññāṇaṃ. Vuttañhetaṃ –
色就像一团水沫,受就像水泡;
想如阳焰,行如芭蕉;
识如幻术,是太阳族(佛陀)所宣说的。
‘‘Pheṇapiṇḍūpamaṃ rūpaṃ, vedanā pubbuḷūpamā; Marīcikūpamā saññā, saṅkhārā kadalūpamā; Māyūpamañca viññāṇaṃ, desitādiccabandhunā’’ti. (saṃ. ni. 3.95);
在这里,应当理解色等法与泡沫团等的相似之处:就像泡沫团没有实质,色也一样,因为缺少恒常的实质、稳固的实质、自我的实质,所以没有实质。又像那泡沫团,无法拿来“我要用它做钵或盘子”,即使拿了也达不到那个目的,终究会破碎;同样,色也无法执取为“常”“恒”“我”“我所”,即使执取了也不会那样保持,它只是无常、苦、无我、不净。如此,色与泡沫团相似。
Tattha rūpādīnaṃ pheṇapiṇḍādīhi evaṃ sadisatā veditabbā – yathā hi pheṇapiṇḍo nissārova evaṃ rūpampi niccasāradhuvasāraattasāravirahena nissārameva. Yathā ca so ‘iminā pattaṃ vā thālakaṃ vā karissāmī’ti gahetuṃ na sakkā, gahitopi tamatthaṃ na sādheti bhijjateva; evaṃ rūpampi ‘nicca’nti vā ‘dhuva’nti vā ‘aha’nti vā ‘mama’nti vā gahetuṃ na sakkā, gahitampi na tathā tiṭṭhati, aniccaṃ dukkhaṃ anattā asubhaññeva hotīti. Evaṃ ‘pheṇapiṇḍasadisameva’ hoti.
再换个方式说,就像一团泡沫有很多孔洞和缝隙,由许多连接处拼合而成,是许多水蛇之类生物的住处;色也是这样,有很多孔洞和缝隙,由许多连接处拼合而成。就种类来说,这里面住着八十种虫类。这色身本身就是它们的产房、厕所、病房和坟墓。它们不会跑到别的地方去生产等等。这样看来,色也和泡沫团相似。又像泡沫团最初只有枣核那么大,逐渐变成像山顶那么大;色也是这样,最初只有羯罗蓝那么大,逐渐长到一寻那么大,或者按牛、水牛、象等的身量长到像山顶那么大,或者按鱼、龟等的身量长到几百由旬那么大。这样看来,色也和泡沫团相似。又像泡沫团刚一升起就破灭,或者稍微移动一下就破灭,一旦到了大海里就必定破灭;同样,色在羯罗蓝阶段也会破灭,在頞部昙等阶段也会破灭,就算中间没有破灭,寿命百岁的人到了百岁时也必定破灭,在死亡面前碎成粉末。这样看来,色也和泡沫团相似。
Yathā vā pana pheṇapiṇḍo chiddāvachiddo anekasandhighaṭito bahūnnaṃ udakasappādīnaṃ pāṇānaṃ āvāso, evaṃ rūpampi chiddāvachiddaṃ anekasandhighaṭitaṃ. Kulavasena cettha asīti kimikulāni vasanti. Tadeva tesaṃ sūtigharampi vaccakuṭipi gilānasālāpi susānampi. Na te aññattha gantvā gabbhavuṭṭhānādīni karonti. Evampi pheṇapiṇḍasadisaṃ. Yathā ca pheṇapiṇḍo āditova badarapakkamatto hutvā anupubbena pabbatakūṭamattopi hoti, evaṃ rūpampi ādito kalalamattaṃ hutvā anupubbena byāmamattampi gomahiṃsahatthiādīnaṃ vasena pabbatakūṭamattampi hoti, macchakacchapādīnaṃ vasena anekayojanasatappamāṇampi. Evampi pheṇapiṇḍasadisaṃ. Yathā ca pheṇapiṇḍo uṭṭhitamattopi bhijjati, thokaṃ gantvāpi, samuddaṃ patvā pana avassameva bhijjati; evameva rūpampi kalalabhāvepi bhijjati, abbudādibhāve, antarā pana abhejjamānampi vassasatāyukānaṃ vassasataṃ patvā avassameva bhijjati, maraṇamukhe cuṇṇavicuṇṇaṃ hoti. Evampi pheṇapiṇḍasadisaṃ.
就像水泡没有坚实核心一样,受也是这样。水泡没有力量,不能被执取,没法拿它来做木板或坐具,就算抓到了也还是会破掉;受同样没有力量,不能被执取,没法把它执取为“常”或“恒”,就算执取了它也不会那样保持下去。这样看来,受虽然不能被执取,却和水泡相似。又像水泡在每一滴水珠上生起又灭去,不能长久停留;受也是生起又灭去,不能长久停留,在一弹指之间就有百千俱胝数量的受生起并灭去。又像水泡要依靠水面、水滴、水垢和执取之风这四个条件才能生起;受也要依靠所依、所缘、烦恼网和触的撞击这四个条件才能生起。这样看来,受也和水泡相似。
Yathā pana pubbuḷo asāro, evaṃ vedanāpi. Yathā ca so abalo, agayhupago, na sakkā taṃ gahetvā phalakaṃ vā āsanaṃ vā kātuṃ, gahitaggahitopi bhijjateva; evaṃ vedanāpi abalā, agayhupagā, na sakkā ‘niccā’ti vā ‘dhuvā’ti vā gahetuṃ, gahitāpi na tathā tiṭṭhati. Evaṃ agayhupagatāyapi vedanā ‘pubbuḷasadisā’. Yathā pana tasmiṃ tasmiṃ udakabindumhi pubbuḷo uppajjati ceva nirujjhati ca, na ciraṭṭhitiko hoti; evaṃ vedanāpi uppajjati ceva nirujjhati ca, na ciraṭṭhitikā hoti, ekaccharakkhaṇe koṭisatasahassasaṅkhyā uppajjitvā nirujjhati. Yathā ca pubbuḷo udakatalaṃ, udakabinduṃ , udakajallakaṃ saṅkaḍḍhitvā puṭaṃ katvā gahaṇavātañcāti cattāri kāraṇāni paṭicca uppajjati; evaṃ vedanāpi vatthuṃ, ārammaṇaṃ, kilesajālaṃ, phassasaṅghaṭṭanañcāti cattāri kāraṇāni paṭicca uppajjati. Evampi vedanā pubbuḷasadisā.
想也是因为没有实质,所以像阳焰一样。同样,因为它无法被执取:你不可能抓住它来喝、来洗澡,或者拿来装满容器。而且,就像阳焰在晃动,看起来像是有涌起的势头;同样,青想等各种想,为了体验青等对象而晃动、摇摆。又像阳焰欺骗大众,让人说“像满池、像满河”;想也一样欺骗人,让人说“这是青色、这是美的、这是乐的、这是常的”。对黄等也是如此。这样,从欺骗这一角度来说,想也像阳焰一样。
Saññāpi asārakaṭṭhena ‘marīcisadisā’. Tathā agayhupagaṭṭhena; na hi sakkā taṃ gahetvā pivituṃ vā nhāyituṃ vā bhājanaṃ vā pūretuṃ. Apica yathā marīci vipphandati, sañjātūmivego viya khāyati; evaṃ nīlasaññādibhedā saññāpi nīlādianubhavanatthāya phandati vipphandati. Yathā ca marīci mahājanaṃ vippalambheti , ‘paripuṇṇavāpī viya paripuṇṇanadī viya dissatī’ti vadāpeti; evaṃ saññāpi vippalambheti, ‘idaṃ nīlakaṃ subhaṃ sukhaṃ nicca’nti vadāpeti. Pītakādīsupi eseva nayo. Evaṃ vippalambhanenāpi marīcisadisā.
诸行也因为无实质,就像芭蕉树干一样。同样,也因为不可执取。正如从芭蕉树干上无论取下什么,都不能拿来当椽子等用,即使拿来用也不合适;同样,诸行也不能以常等的方式执取,即使执取了也不像所执取的那样。又如同芭蕉树干是许多叶鞘聚合在一起,同样,行蕴也是许多法的聚合。又如同芭蕉树干有种种不同的特征——外层叶鞘的颜色是一种,从那里往内一层一层的颜色又是另一种;同样,行蕴中触的特征是一种,思等的特征又是另一种。然而把它们聚合起来,就称为行蕴。如此,行蕴也像芭蕉树干一样。
Saṅkhārāpi asārakaṭṭhena ‘kadalikkhandhasadisā’. Tathā agayhupagaṭṭhena. Yatheva hi kadalikkhandhato kiñci gahetvā na sakkā gopānasīādīnamatthāya upanetuṃ, upanītampi na tathā hoti; evaṃ saṅkhārāpi na sakkā niccādivasena gahetuṃ, gahitāpi na tathā honti. Yathā ca kadalikkhandho bahuvaṭṭisamodhāno hoti, evaṃ saṅkhārakkhandhopi bahudhammasamodhāno. Yathā ca kadalikkhandho nānālakkhaṇo, aññoyeva hi bāhirāya pattavaṭṭiyā vaṇṇo, añño tato abbhantarabbhantarānaṃ; evameva saṅkhārakkhandhopi aññadeva phassassa lakkhaṇaṃ, aññaṃ cetanādīnaṃ. Samodhānetvā pana saṅkhārakkhandhotveva vuccatīti. Evampi saṅkhārakkhandho kadalikkhandhasadiso.
识也因为无实质,所以像幻术一样;也因为无法执取,所以像幻术一样。就像幻术短暂、迅速显现,识也是这样。识比幻术还要更短暂、更迅速显现。正因为这个心,一个人看起来像是来了、像是去了、像是站着、像是坐着;来的时候是一个心,去的时候等又是另一个心。识这样也像幻术。幻术欺骗大众,让人执取“这是金、银、珍珠”;识也欺骗大众,以那同样的心,让人执取为好像来了、好像去了、好像站着、好像坐着,而来的时候是一个心,去的时候等又是另一个心。识这样也像幻术。特别是,即使是以净妙为所缘、粗显的内在色身,也应看作不净。受因为不离三种苦性,所以应看作苦;想和行因为不可支配,所以应看作无我;识因为是生灭法,所以应看作无常。
Viññāṇampi asārakaṭṭhena ‘māyāsadisaṃ’. Tathā agayhupagaṭṭhena. Yathā ca māyā ittarā lahupaccupaṭṭhānā, evaṃ viññāṇaṃ. Tañhi tatopi ittaratarañceva lahupaccupaṭṭhānatarañca. Teneva hi cittena puriso āgato viya, gato viya, ṭhito viya, nisinno viya hoti. Aññadeva cāgamanakāle cittaṃ, aññaṃ gamanakālādīsu. Evampi viññāṇaṃ māyāsadisaṃ. Māyā ca mahājanaṃ vañceti, yaṃ kiñcideva ‘idaṃ suvaṇṇaṃ rajataṃ muttā’tipi gahāpeti. Viññāṇampi mahājanaṃ vañceti, teneva cittena āgacchantaṃ viya, gacchantaṃ viya, ṭhitaṃ viya, nisinnaṃ viya katvā gāhāpeti. Aññadeva ca āgamane cittaṃ, aññaṃ gamanādīsu. Evampi viññāṇaṃ māyāsadisaṃ. Visesato ca subhārammaṇampi oḷārikampi ajjhattikarūpaṃ asubhanti daṭṭhabbaṃ. Vedanā tīhi dukkhatāhi avinimuttato dukkhāti saññāsaṅkhārā avidheyyato anattāti viññāṇaṃ udayabbayadhammato aniccanti daṭṭhabbaṃ.
“如此观察者的义利成就”:像这样以略说和广说两种方式观察时,所成就的义利,也应当从中了知抉择的方法,即如下:略说而言,观五取蕴为举剑的怨敌等时,便不为诸蕴所恼害。广说而言,观色等如泡沫团等时,便于无坚实中不见坚实。具体而言:观自身内色为不净时,便遍知段食,舍断于不净见净的颠倒,渡过欲流,脱离欲轭,从欲漏中离漏,摧破贪欲身结,不执取欲取。观受为苦时,便遍知触食,舍断于苦见乐的颠倒,渡过有流,脱离有轭,从有漏中离漏,摧破嗔恚身结,不执取戒禁取。观想与行为无我时,便遍知意思食,舍断于无我见我的颠倒,渡过见流,脱离见轭,从见漏中离漏,摧破“此是真实”的身结,不执取我语取。观识为无常时,便遍知识食,舍断于无常见常的颠倒,渡过无明流,脱离无明轭,从无明漏中离漏,摧破戒禁取身结,不执取见取。
‘Evaṃ passantassatthasiddhito’ti evañca saṅkhepavitthāravasena dvidhā passato yā atthasiddhi hoti, tatopi vinicchayanayo viññātabbo, seyyathidaṃ – saṅkhepato tāva pañcupādānakkhandhesu ukkhittāsikapaccatthikādibhāvena passanto khandhehi na vihaññati. Vitthārato pana rūpādīni pheṇapiṇḍādisadisabhāvena passanto na asāresu sāradassī hoti. Visesato ca ajjhattikarūpaṃ asubhato passanto kabaḷīkārāhāraṃ parijānāti , asubhe subhanti vipallāsaṃ pajahati, kāmoghaṃ uttarati, kāmayogena visaṃyujjati, kāmāsavena anāsavo hoti, abhijjhākāyaganthaṃ bhindati, kāmupādānaṃ na upādiyati. Vedanaṃ dukkhato passanto phassāhāraṃ parijānāti, dukkhe sukhanti vipallāsaṃ pajahati, bhavoghaṃ uttarati, bhavayogena visaṃyujjati, bhavāsavena anāsavo hoti, byāpādakāyaganthaṃ bhindati, sīlabbatupādānaṃ na upādiyati. Saññaṃ saṅkhāre ca anattato passanto manosañcetanāhāraṃ parijānāti, anattani attāti vipallāsaṃ pajahati, diṭṭhoghaṃ uttarati, diṭṭhiyogena visaṃyujjati, diṭṭhāsavena anāsavo hoti, idaṃ saccābhinivesakāyaganthaṃ bhindati, attavādupādānaṃ na upādiyati. Viññāṇaṃ aniccato passanto viññāṇāhāraṃ parijānāti, anicce niccanti vipallāsaṃ pajahati, avijjoghaṃ uttarati, avijjāyogena visaṃyujjati, avijjāsavena anāsavo hoti, sīlabbataparāmāsakāyaganthaṃ bhindati, diṭṭhupādānaṃ na upādiyati.
因为以杀者等方式来观察,能带来这样大的利益;
所以,智者应该把诸蕴看作杀人者等。
Evaṃ mahānisaṃsaṃ, vadhakādivasena dassanaṃ yasmā; Tasmā khandhe dhīro, vadhakādivasena passeyyāti.
2. 阿毗达摩分别注释
2. Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā
3232. 现在进入阿毗达摩分别。其中,色蕴的解说应当依照前面色品中详细阐述的方法来理解。
32. Idāni abhidhammabhājanīyaṃ hoti. Tattha rūpakkhandhaniddeso heṭṭhā rūpakaṇḍe vitthāritanayeneva veditabbo.
3434. 在受蕴的解说中,“以一种”是指以一种分类方式。“与触相应”是指与触相应。一切受都属于四地。在有因二法中,有因的受属于四地,无因的受只属于欲界。按照这个方法,应当知道以“善”等句所说明的受。此外,这个受蕴:以一种方式,显示为与触相应;以两种方式,显示为有因和无因;以三种方式,显示为生起;以四种方式,显示为地的差别;以五种方式,显示为根。其中,乐根和苦根以身处为依处,只属于欲界。喜根以第六处为依处,或者没有依处,属于三地。忧根以第六处为依处,属于欲界。舍根以眼等四种净色为依处,或以第六处为依处,或没有依处,属于四地。以六种方式,显示为依处。其中,前五种受以五种净色为依处,只属于欲界;第六种没有依处或有依处,属于四地。
34. Vedanākkhandhaniddese ekavidhenāti ekakoṭṭhāsena. Phassasampayuttoti phassena sampayutto. Sabbāpi catubhūmikavedanā. Sahetukaduke sahetukā catubhūmikavedanā, ahetukā kāmāvacarāva. Iminā upāyena kusalapadādīhi vuttā vedanā jānitabbā. Apicāyaṃ vedanākkhandho ekavidhena phassasampayuttato dassito, duvidhena sahetukāhetukato, tividhena jātito , catubbidhena bhūmantarato, pañcavidhena indriyato. Tattha sukhindriyadukkhindriyāni kāyappasādavatthukāni kāmāvacarāneva. Somanassindriyaṃ chaṭṭhavatthukaṃ vā avatthukaṃ vā tebhūmakaṃ . Domanassindriyaṃ chaṭṭhavatthukaṃ kāmāvacaraṃ. Upekkhindriyaṃ cakkhādicatuppasādavatthukaṃ chaṭṭhavatthukaṃ avatthukañca catubhūmakaṃ. Chabbidhena vatthuto dassito. Tattha purimā pañca vedanā pañcappasādavatthukā kāmāvacarāva chaṭṭhā avatthukā vā savatthukā vā catubhūmikā.
在这里,以七种分类说明了意触所生的受的差别;以八种分类说明了身触所生的受的差别;以九种分类,在七种差别的基础上,说明了意识界触所生的受的差别;以十种分类,在八种差别的基础上,说明了意识界触所生的受的差别。因为在这些当中,七种差别里的意触所生受,分为意界触所生受和意识界触所生受两种。八种差别里,连同它一起,身触所生受也分为乐和苦两种。九种差别里,在七种差别中所说的意识界触所生受,按善等分为三种。十种差别里,在八种差别中所说的意识界触所生受,同样按善等分为三种。
Sattavidhena tattha manosamphassajā bhedato dassitā, aṭṭhavidhena tattha kāyasamphassajā bhedato, navavidhena sattavidhabhede manoviññāṇadhātusamphassajā bhedato, dasavidhena aṭṭhavidhabhede manoviññāṇadhātusamphassajā bhedato. Etesu hi sattavidhabhede manosamphassajā manodhātusamphassajā, manoviññāṇadhātusamphassajāti dvidhā bhinnā. Aṭṭhavidhabhede tāya saddhiṃ kāyasamphassajāpi sukhā dukkhāti dvidhā bhinnā. Navavidhabhede sattavidhe vuttā manoviññāṇadhātusamphassajā kusalādivasena tidhā bhinnā. Dasavidhabhede aṭṭhavidhe vuttā manoviññāṇadhātusamphassajā kusalādivaseneva tidhā bhinnā.
在这里,善三法只是为完整宣说而说的。但在七种、八种、九种差别的场合,该给出方法的地方都给出了方法。因为到了阿毗达摩里,如来在该给出方法的地方却没有给出方法,这是根本不存在的。以上是以二法为根本的第一轮。
Kusalattiko cettha kevalaṃ pūraṇatthameva vutto. Sattavidhaaṭṭhavidhanavavidhabhedesu pana nayaṃ dātuṃ yuttaṭṭhāne nayo dinno. Abhidhammañhi patvā tathāgatena nayaṃ dātuṃ yuttaṭṭhāne nayo adinno nāma natthi. Ayaṃ tāva dukamūlake eko vāro.
导师在这部《阿毗达摩分别》中分析受蕴时,先拿三法组放进二法组里,又拿二法组放进三法组里,还用三法组和二法组互相增广的方式来讲;又以七种方式、二十四种方式、三十种方式、多种方式,总之用种种方式展示了受蕴。为什么?既是为了随顺众生的心性倾向,也是为了说法的善巧。因为坐在那里听法的天众当中,有些天子能够通过先取三法组放进二法组里的讲法而通达,导师就按适合他们的方式那样说法;另一些天子能够通过其他方式的讲法而通达,导师就用那些方式为他们说法。这就是这里所说的“随顺众生心性倾向”。而正自觉者因为自身所行境界广大,无论把三法组放进二法组里,还是把二法组放进三法组里,或者两者互相增广,或者用七种方式等讲法,都能随自己的意愿这样那样地宣说。因此他也用这些方式来说法,这就是他的“说法善巧”。
Satthā hi imasmiṃ abhidhammabhājanīye vedanākkhandhaṃ bhājento tike gahetvā dukesu pakkhipi, duke gahetvā tikesu pakkhipi, tike ca duke ca ubhatovaḍḍhananīhārena āhari; sattavidhena, catuvīsatividhena, tiṃsavidhena, bahuvidhenāti sabbathāpi bahuvidhena vedanākkhandhaṃ dassesi. Kasmā? Puggalajjhāsayena ceva desanāvilāsena ca. Dhammaṃ sotuṃ nisinnadevaparisāya hi ye devaputtā tike ādāya dukesu pakkhipitvā kathiyamānaṃ paṭivijjhituṃ sakkonti, tesaṃ sappāyavasena tathā katvā desesi. Ye itarehi ākārehi kathiyamānaṃ paṭivijjhituṃ sakkonti, tesaṃ tehākārehi desesīti. Ayamettha ‘puggalajjhāsayo’. Sammāsambuddho pana attano mahāvisayatāya tike vā dukesu pakkhipitvā, duke vā tikesu ubhatovaḍḍhanena vā, sattavidhādinayena vā, yathā yathā icchati tathā tathā desetuṃ sakkoti. Tasmāpi imehākārehi desesīti ayamassa ‘desanāvilāso’.
在这里,先取三支组放进二支组里来说明的部分,叫“以二法为根本”;先取二支组放进三支组里来说明的部分,叫“以三法为根本”;把三支组和二支组两方面都扩展来说明的部分,叫“两方面都扩展”;最后以七种方式等来说明的部分,叫“多种方式”。以上就是这四大章节。
Tattha tike ādāya dukesu pakkhipitvā desitavāro dukamūlako nāma. Duke ādāya tikesu pakkhipitvā desitavāro tikamūlako nāma. Tike ca duke ca ubhato vaḍḍhetvā desitavāro ubhatovaḍḍhitako nāma. Avasāne sattavidhenātiādivāro bahuvidhavāro nāmāti ime tāva cattāro mahāvārā.
其中,在二法为根本的诸二法当中,用每一个可得的二法,与三法当中不可得的受三法、喜三法、有见三法排除之后,其余可得的十九种三法相结合,从第二二法与第一三法结合的分等开始,共有九百五十分。这些全部在圣典中都已略说,并在各处显示了应当显示的内容。然而,不迷惑的人应当详细地了解。
Tattha dukamūlake dukesu labbhamānena ekekena dukena saddhiṃ tikesu alabbhamāne vedanāttikapītittikasanidassanattike apanetvā, sese labbhamānake ekūnavīsati tike yojetvā, dutiyadukapaṭhamattikayojanavārādīni navavārasatāni paññāsañca vārā honti. Te sabbepi pāḷiyaṃ saṃkhipitvā tattha tattha dassetabbayuttakaṃ dassetvā vuttā. Asammuyhantena pana vitthārato veditabbā.
在三法根本的章节里,也是用其中每一种可得的三法,先把二法里不可得的第一二法这类二法去掉,再把剩下可得的五十种二法——比如有因二法这类——配上去,这样从第一三法与第二二法相配的部分开始,一共就有九百五十个部分。这些内容在圣典里也都已经简略地说了,并且在各处指出了应当指出的要点。不过,不迷惑的人应当详细地去了解。
Tikamūlakepi tikesu labbhamānena ekekena tikena saddhiṃ dukesu alabbhamāne paṭhamadukādayo duke apanetvā, sese labbhamānake sahetukadukādayo paññāsa duke yojetvā, paṭhamattikadutiyadukayojanavārādīni navavārasatāni paññāsañca vārā honti. Tepi sabbe pāḷiyaṃ saṅkhipitvā tattha tattha dassetabbayuttakaṃ dassetvā vuttā. Asammuyhantena pana vitthārato veditabbā.
在“相互增广”这一大类中,先从二法分类里的第二组二法和三法分类里的第一组三法开始,把可得到的十九种二法和可得到的十九种三法一一配合,于是从“第二组二法与第一组三法配合”的部分开始,共说了十九个部分。因为二法和三法互相增广,所以这第三大章就叫作“相互增广”。
Ubhatovaḍḍhitake duvidhabhede dutiyadukaṃ tividhabhede ca paṭhamatikaṃ ādiṃ katvā labbhamānehi ekūnavīsatiyā dukehi labbhamāne ekūnavīsatitike yojetvā dutiyadukapaṭhamatikayojanavārādayo ekūnavīsativārā vuttā. Esa dukatikānaṃ vasena ubhatovaḍḍhitattā ubhatovaḍḍhitako nāma tatiyo mahāvāro.
在“多种方式”章的七种解说里,从最初开始,把可得到的十九种三法逐一和四地结合,就说了十九种七种方式。在二十四种解说里,也是依这些三法说了十九种方式。“多种方式”中同样如此。三十种方式只有一种。这样加起来,一共是五十八种方式。以上便是依方式划分对圣典的注释。
Bahuvidhavārassa sattavidhaniddese ādito paṭṭhāya labbhamānesu ekūnavīsatiyā tikesu ekekena saddhiṃ catasso bhūmiyo yojetvā ekūnavīsati sattavidhavārā vuttā. Catuvīsatividhaniddesepi tesaṃyeva tikānaṃ vasena ekūnavīsativārā vuttā. Tathā bahuvidhavāre cāti . Tiṃsavidhavāro ekoyevāti sabbepi aṭṭhapaññāsa vārā honti. Ayaṃ tāvettha vāraparicchedavasena pāḷivaṇṇanā.
现在开始解释含义。其中,七种解说这部分本身意思已经很清楚了。在二十四种解说里,“眼触所生受蕴是善”应当理解为依欲界八种善心来说;“是不善”应当理解为依十二种不善心来说;“是无记”应当理解为依三种意界、三种无因意识界、八种大异熟心、十种欲界唯作心,也就是依这二十四种心来说。
Idāni atthavaṇṇanā hoti. Tattha sattavidhaniddeso tāva uttānatthoyeva. Catuvīsatividhaniddese cakkhusamphassapaccayā vedanākkhandho atthi kusaloti kāmāvacaraaṭṭhakusalacittavasena veditabbo. Atthi akusaloti dvādasaakusalacittavasena veditabbo. Atthi abyākatoti tisso manodhātuyo, tisso ahetukamanoviññāṇadhātuyo, aṭṭha mahāvipākāni, dasa kāmāvacarakiriyāti catuvīsatiyā cittānaṃ vasena veditabbo.
在这里,八种善心和十二种不善心是依速行的方式而获得的。唯作意界是依转向的方式而获得的。两种异熟意界是依领受的方式而获得的,三种异熟意识界是依推度和彼所缘的方式而获得的,无因唯作意识界是依确定的方式而获得的,八种大异熟心是依彼所缘的方式而获得的,九种唯作心是依速行的方式而获得的。在耳门、鼻门、舌门、身门中,也是同样的道理。
Tattha aṭṭha kusalāni dvādasa akusalāni ca javanavasena labbhanti. Kiriyamanodhātu āvajjanavasena labbhati. Dve vipākamanodhātuyo sampaṭicchanavasena, tisso vipākamanoviññāṇadhātuyo santīraṇatadārammaṇavasena, kiriyāhetukamanoviññāṇadhātu voṭṭhabbanavasena, aṭṭha mahāvipākacittāni tadārammaṇavasena, nava kiriyacittāni javanavasena labbhanti. Sotaghānajivhākāyadvāresupi eseva nayo.
不过,在意门里,说“有善”,是就四地善心来说的;说“有不善”,是就十二种不善心来说的。说“有无记”,是就十一种欲界异熟心、十种唯作心、九种色界与无色界唯作心、四种沙门果——总共三十四种心生起来说的。其中,四地善心和不善心是通过速行的方式获得的。从唯作方面说,无因意识界是通过转向的方式获得的,十一种异熟心是通过彼所缘的方式获得的,三地唯作心和沙门果也都是通过速行的方式获得的。这些心在七种分类方式中,无论放在哪一种里,都可以用来解说。但如果按三十种方式来安立解说,就会更善巧,所以诸位论师就只按三十种方式来安立解说。
Manodvāre pana atthi kusaloti catubhūmakakusalavasena kathitaṃ, atthi akusaloti dvādasaakusalavasena. Atthi abyākatoti ekādasannaṃ kāmāvacaravipākānaṃ, dasannaṃ kiriyānaṃ , navannaṃ rūpāvacarārūpāvacarakiriyānaṃ, catunnaṃ sāmaññaphalānanti catuttiṃsacittuppādavasena kathitaṃ. Tattha catubhūmakakusalañceva akusalañca javanavasena labbhati. Kiriyato ahetukamanoviññāṇadhātu āvajjanavasena, ekādasa vipākacittāni tadārammaṇavasena, tebhūmakakiriyā ceva sāmaññaphalāni ca javanavaseneva labbhanti. Tāni sattavidhādīsu yattha katthaci ṭhatvā kathetuṃ vaṭṭanti. Tiṃsavidhe pana ṭhatvā dīpiyamānāni sukhadīpanāni hontīti tiṃsavidhasmiṃyeva ṭhatvā dīpayiṃsu.
这些心全都能在眼门以三种方式生起:依亲依止缘的方式、依超越的方式、依修习的方式。同样,在耳门、鼻门和意门也是如此。但在鼻门、舌门、身门,应当知道只能以两种方式生起:依超越的方式和依修习的方式。怎样呢?这里,一位比丘在经行时看见遍相圆轮,就问:“这是什么?”有人告诉他“这是遍相圆轮”后,他又问:“这用来做什么?”于是有人告诉他:“这样修习后,能生起诸禅那,增长作为等至基础的毗婆舍那,证得阿罗汉果。”一个有志向的良家子不觉得“这是沉重的负担”,而是想:“我也应该成就这种功德。可是躺着睡觉是不可能成就的,从一开始就该精进努力、清净戒律。”于是他便清净戒律。之后,立足于戒,断除十种障碍,满足于以三衣为最高的知足,履行对阿阇梨和和尚的义务与职责,学习业处,修习遍相预备行,生起诸等至,增长作为等至基础的毗婆舍那,证得阿罗汉果。在这里,所有预备行的受都属于欲界,八等至的受属于色界和无色界,道果的受属于出世间。如此,眼识成为四地受生起的强有力缘,因此四地受被称为“以眼触为缘而生起”。以上便是首先依亲依止缘的方式而获得。
Etāni hi sabbānipi cittāni cakkhudvāre upanissayakoṭiyā, samatikkamavasena, bhāvanāvasenāti tīhākārehi labbhanti. Tathā sotadvāramanodvāresupi. Ghānajivhākāyadvāresu pana samatikkamavasena, bhāvanāvasenāti dvīhevākārehi labbhantīti veditabbāni. Kathaṃ? Idha bhikkhu vihāracārikaṃ caramāno kasiṇamaṇḍalaṃ disvā ‘kiṃ nāmeta’nti pucchitvā ‘kasiṇamaṇḍala’nti vutte puna ‘kiṃ iminā karontī’ti pucchati. Athassa ācikkhanti – ‘evaṃ bhāvetvā jhānāni uppādetvā, samāpattipadaṭṭhānaṃ vipassanaṃ vaḍḍhetvā, arahattaṃ pāpuṇantī’ti. Ajjhāsayasampanno kulaputto ‘bhāriyaṃ eta’nti asallakkhetvā ‘mayāpi esa guṇo nibbattetuṃ vaṭṭati, na kho pana sakkā esa nipajjitvā niddāyantena nibbattetuṃ, āditova vīriyaṃ kātuṃ sīlaṃ sodhetuṃ vaṭṭatī’ti cintetvā sīlaṃ sodheti. Tato sīle patiṭṭhāya dasa palibodhe upacchinditvā, ticīvaraparamena santosena santuṭṭho, ācariyupajjhāyānaṃ vattapaṭivattaṃ katvā, kammaṭṭhānaṃ uggaṇhitvā, kasiṇaparikammaṃ katvā, samāpattiyo uppādetvā, samāpattipadaṭṭhānaṃ vipassanaṃ vaḍḍhetvā, arahattaṃ pāpuṇāti. Tattha sabbāpi parikammavedanā kāmāvacarā, aṭṭhasamāpattivedanā rūpāvacarārūpāvacarā, maggaphalavedanā lokuttarāti evaṃ cakkhuviññāṇaṃ catubhūmikavedanānibbattiyā balavapaccayo hotīti catubhūmikavedanā cakkhusamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ tāva ‘upanissayavasena’ labbhanti.
在眼门,当色境出现在面前时,良家子安住在观察中:“在我的可爱所缘上,贪生起了;在不可爱所缘上,对抗生起了;由于不如理作意,痴生起了;对于被系缚的我,慢生起了;对于被执取的我,见生起了;对于散乱的我,掉举生起了;对于尚未决断的我,疑生起了;对于已经强化的我,随眠生起了。”他了知自己的烦恼是如何生起的之后,心里想:“这些烦恼如果不断增长,将会导致不幸和灾难。来吧,我要制伏它们。”他又想:“可是,躺着睡觉是不可能制伏烦恼的;从一开始就应该精进努力,把戒清净起来。”他按照前面所说的方式去修行,最终证得阿罗汉果。在这里,所有预备阶段的受都属于欲界,八等至的受属于色界和无色界,道与果的受属于出世间。像这样,他超越了在色所缘上生起的烦恼而到达,因此四地的受就被称为以眼触为缘而生起。这就是以“超越的方式”获得的。
Cakkhudvāre pana rūpe āpāthagate ‘iṭṭhe me ārammaṇe rāgo uppanno, aniṭṭhe paṭigho, asamapekkhanāya moho, vinibandhassa pana me māno uppanno, parāmaṭṭhassa diṭṭhi, vikkhepagatassa uddhaccaṃ, asanniṭṭhāgatassa vicikicchā, thāmagatassa anusayo uppanno’ti pariggahe ṭhito kulaputto attano kilesuppattiṃ ñatvā ‘ime me kilesā vaḍḍhamānā anayabyasanāya saṃvattissanti, handa ne niggaṇhāmī’ti cintetvā ‘na kho pana sakkā nipajjitvā niddāyantena kilese niggaṇhituṃ; āditova vīriyaṃ kātuṃ vaṭṭati sīlaṃ sodhetu’nti heṭṭhā vuttanayeneva paṭipajjitvā arahattaṃ pāpuṇāti. Tattha sabbāpi parikammavedanā kāmāvacarā, aṭṭhasamāpattivedanā rūpāvacarārūpāvacarā, maggaphalavedanā lokuttarāti evaṃ rūpārammaṇe uppannaṃ kilesaṃ samatikkamitvā gatāti catubhūmikavedanā cakkhusamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ ‘samatikkamavasena’ labbhanti.
在眼门那里,当色境出现在面前时,有人这样开始观察:“这个色到底依靠什么?”接着他明白它是依靠四大种之后,就把四大种和所造色一起认定为色,把以它们为所缘的法认定为非色。然后,他观察有因缘条件的名色,再安立三相,依照观禅的次第思惟诸行,最后证得阿罗汉果。其中,所有预备阶段的受都属于欲界,八等至的受属于色界和无色界,道果的受属于出世间。像这样,通过思惟色所缘而生起,所以这种受就叫做以眼触为缘而生起。这就是以“修习的方式”能够得到的。
Cakkhudvāre pana rūpe āpāthagate eko evaṃ pariggahaṃ paṭṭhapeti – ‘idaṃ rūpaṃ kiṃ nissita’nti? Tato naṃ ‘bhūtanissita’nti ñatvā cattāri mahābhūtāni upādārūpañca rūpanti pariggaṇhāti, tadārammaṇe dhamme arūpanti pariggaṇhāti. Tato sappaccayaṃ nāmarūpaṃ parigaṇhitvā tīṇi lakkhaṇāni āropetvā vipassanāpaṭipāṭiyā saṅkhāre sammasitvā arahattaṃ pāpuṇāti. Tattha sabbāpi parikammavedanā kāmāvacarā, aṭṭhasamāpattivedanā rūpāvacarārūpāvacarā, maggaphalavedanā lokuttarāti evaṃ rūpārammaṇaṃ sammasitvā nibbattitāti ayaṃ vedanā cakkhusamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ ‘bhāvanāvasena’ labbhanti.
另一位比丘听说:“据说有人先修遍相的准备业,生起诸等至,再以等至为基础修习毗婆舍那,最终证得阿罗汉果。”一位有志向的良家子没有考虑“这是很重的负担”,反而想:“我也应该成就这样的功德。”他就按照前面所说的方式修行,证得了阿罗汉果。其中,所有准备阶段的受都属于欲界,八等至的受属于色界和无色界,道果的受属于出世间。这样,耳识就成为四地受生起的强有力缘,因此四地受被称为以耳触为缘而生起。这就是首先以“亲依止缘的方式”获得的。
Aparo bhikkhu suṇāti – ‘kasiṇaparikammaṃ kira katvā samāpattiyo uppādetvā samāpattipadaṭṭhānaṃ vipassanaṃ vaḍḍhetvā arahattaṃ pāpuṇantī’ti. Ajjhāsayasampanno kulaputto ‘bhāriyaṃ eta’nti asallakkhetvā ‘mayāpi esa guṇo nibbattetuṃ vaṭṭatī’ti purimanayeneva paṭipajjitvā arahattaṃ pāpuṇāti. Tattha sabbāpi parikammavedanā kāmāvacarā, aṭṭhasamāpattivedanā rūpāvacarārūpāvacarā, maggaphalavedanā lokuttarāti evaṃ sotaviññāṇaṃ catubhūmikavedanā nibbattiyā balavapaccayo hotīti catubhūmikavedanā sotasamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ tāva ‘upanissayavasena’ labbhanti.
在耳门,当声音进入感知范围时,应当完全按照眼门所说的方式来理解。这样,超越了依声音为所缘而生起的烦恼而离去者,以耳触为缘而生的四地受就称为生起了。这就是以“超越的方式”而获得。
Sotadvāre pana sadde āpāthagateti sabbaṃ cakkhudvāre vuttanayeneva veditabbaṃ. Evaṃ saddārammaṇe uppannaṃ kilesaṃ samatikkamitvā gatāti catubhūmikavedanā sotasamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ ‘samatikkamavasena’ labbhanti.
而在耳门,当声音出现在面前时,有人这样确立观察:这个声音依靠什么?这一切都应该按照眼门所说的方式来理解。这样,思择声音所缘之后生起的受,就叫作以耳触为缘而生。这就是以“修习的方式”可以得到的。
Sotadvāre pana sadde āpāthagate eko evaṃ pariggahaṃ paṭṭhapeti – ayaṃ saddo kiṃ nissitoti sabbaṃ cakkhudvāre vuttanayeneva veditabbaṃ. Evaṃ saddārammaṇaṃ sammasitvā nibbattitāti ayaṃ vedanā sotasamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ ‘bhāvanāvasena’ labbhanti.
而在鼻门、舌门、身门,当香等所缘现前时,“对于我来说,在可意的所缘上,贪生起了”——这一切都应像在眼门中已说的方式那样了知。如此,超越了在香等所缘上生起的烦恼而转起,所以这些四地之受就称为以鼻触、舌触、身触为缘而生起。这样,在三门中,它们是依“超越的方式”而可得。
Ghānajivhākāyadvāresu pana gandhārammaṇādīsu āpāthagatesu ‘iṭṭhe me ārammaṇe rāgo uppanno’ti sabbaṃ cakkhudvāre vuttanayeneva veditabbaṃ. Evaṃ gandhārammaṇādīsu uppannaṃ kilesaṃ samatikkamitvā gatāti catubhūmikavedanā ghānajivhākāyasamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ tīsu dvāresu ‘samatikkamavasena’ labbhanti.
在鼻门等处,当香等所缘出现在面前时,有人这样确立观察:“这个香、这个味、这个触,是依靠什么?”这一切应当依照眼门所说的方式来理解。这样,对香等所缘进行观察之后生起的受,就叫做以鼻触、舌触、身触为缘而生起。这是依“修习力”而获得的。
Ghānadvārādīsu pana gandhādīsu āpāthagatesu eko evaṃ pariggahaṃ paṭṭhapeti – ‘ayaṃ gandho, ayaṃ raso, idaṃ phoṭṭhabbaṃ kiṃ nissita’nti sabbaṃ cakkhudvāre vuttanayeneva veditabbaṃ. Evaṃ gandhārammaṇādīni sammasitvā nibbattitāti ayaṃ vedanā ghānajivhākāyasamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ ‘bhāvanāvasena’ labbhanti.
在意门,这些受也可以通过三种方式生起。有些人把生看作可怕,把老、病、死看作可怕;见到这些可怕之后,他心里想:“应该从生、老、病、死中解脱出来。可是,躺着睡觉是不可能从生等当中解脱的。应当从一开始就精进努力,清净戒行。”这样想过之后,他就按照眼门那里所说的方法去修行,最终证得阿罗汉果。其中,所有遍作受都属于欲界,八等至受属于色界和无色界,道果受属于出世间。如此,生、老、病、死就成为令四地受生起的强有力助缘,因此四地受便称为“以意触为缘而生起”。这是首先依“亲依止力”而获得的。
Manodvāre pana tīhipi ākārehi labbhanti. Ekacco hi jātiṃ bhayato passati, jaraṃ byādhiṃ maraṇaṃ bhayato passati, bhayato disvā ‘jātijarābyādhimaraṇehi muccituṃ vaṭṭati, na kho pana sakkā nipajjitvā niddāyantena jātiādīhi muccituṃ, āditova vīriyaṃ kātuṃ sīlaṃ sodhetuṃ vaṭṭatī’ti cintetvā cakkhudvāre vuttanayeneva paṭipajjitvā arahattaṃ pāpuṇāti. Tattha sabbāpi parikammavedanā kāmāvacarā, aṭṭhasamāpattivedanā rūpāvacarārūpāvacarā, maggaphalavedanā lokuttarāti evaṃ jātijarābyādhimaraṇaṃ catubhūmikavedanānibbattiyā balavapaccayo hotīti catubhūmikavedanā manosamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ tāva ‘upanissayavasena’ labbhanti.
在意门,当法所缘出现在面前时,一切也应当依照眼门所说的方式来了知。这样,超越了在意门法所缘上生起的烦恼之后所达到的,就是四地受,称为以意触为缘而生起。这是依超越力而获得的。
Manodvāre pana dhammārammaṇe āpāthagateti sabbaṃ cakkhudvāre vuttanayeneva veditabbaṃ. Evaṃ dhammārammaṇe uppannaṃ kilesaṃ samatikkamitvā gatāti catubhūmikavedanā manosamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ ‘samatikkamavasena’ labbhanti.
不过,当法所缘出现在意门时,有人会这样确立把握:“这个法所缘依靠什么?”——“依靠所依处。”——“所依处依靠什么?”——“依靠四大种。”他把握四大种和所造色为色,把握以它们为所缘的法为非色。然后,他把握了有因缘条件的名色,安立三相,依照观行的次序思察诸行,证得阿罗汉果。其中,所有遍作之受属于欲界,八等至之受属于色界和无色界,道果之受是出世间的。如此,思察法所缘之后所生起的,就是这里所说的“以意触为缘而生起的受”。这是依“修习力”而获得的。然而,在所有这些二十四类等品目末尾所说的“眼触所生受……乃至……意触所生受”这六种受,则是依相应缘而说的。
Manodvāre pana dhammārammaṇe āpāthagate eko evaṃ pariggahaṃ paṭṭhapeti – ‘etaṃ dhammārammaṇaṃ kiṃ nissita’nti? ‘Vatthunissita’nti. ‘Vatthu kiṃ nissita’nti? ‘Mahābhūtāni nissita’nti. So cattāri mahābhūtāni upādārūpañca rūpanti pariggaṇhāti, tadārammaṇe dhamme arūpanti pariggaṇhāti. Tato sappaccayaṃ nāmarūpaṃ pariggaṇhitvā tīṇi lakkhaṇāni āropetvā vipassanāpaṭipāṭiyā saṅkhāre sammasitvā arahattaṃ pāpuṇāti. Tattha sabbāpi parikammavedanā kāmāvacarā, aṭṭhasamāpattivedanā rūpāvacarārūpāvacarā, maggaphalavedanā lokuttarāti evaṃ dhammārammaṇaṃ sammasitvā nibbattitāti ayaṃ vedanā manosamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ ‘bhāvanāvasena’ labbhanti. Yā panetā sabbesampi catuvīsatividhādīnaṃ vārānaṃ pariyosānesu cakkhusamphassajā vedanā…pe… manosamphassajā vedanāti cha cha vedanā vuttā, tā sampayuttapaccayavasena vuttāti.
想蕴等也应按照这个方法来了知。只是在想蕴的解释里,三法组中也能得到受三法和喜三法,二法组中也能得到乐俱行二法等。在行蕴的解释里,因为触也属于行蕴,所以不说“与触相应”,而说“与心相应”。在这里的二法组中,也能得到因二法等。三法组的情况和想蕴一样。在识蕴的解释里,不说“眼触所生”等,而说“眼识”等。因为识不可能说成“意触所生”。其余部分和想蕴里说的相同。不过,在这三蕴的解释里,比受蕴的解释多得到了三法和二法。应当依据这些来了知品目的差别。
Saññākkhandhādayopi iminā upāyena veditabbā. Kevalañhi saññākkhandhaniddese tikesu vedanāttikapītittikāpi labbhanti, dukesu ca sukhasahagatadukādayopi. Saṅkhārakkhandhaniddese phassassāpi saṅkhārakkhandhapariyāpannattā phassasampayuttoti avatvā cittasampayuttoti vuttaṃ. Dukesu cettha hetudukādayopi labbhanti. Tikā saññākkhandhasadisā eva . Viññāṇakkhandhaniddese cakkhusamphassajādibhāvaṃ avatvā cakkhuviññāṇantiādi vuttaṃ. Na hi sakkā viññāṇaṃ manosamphassajanti niddisituṃ. Sesamettha saññākkhandhe vuttasadisameva. Imesaṃ pana tiṇṇampi khandhānaṃ niddeseyeva vedanākkhandhaniddesato atirekatikadukā laddhā. Tesaṃ vasena vārappabhedo veditabboti.
3. 问答品解说
3. Pañhāpucchakavaṇṇanā
150150. 现在进入问答部分。其中,在问答时,对五蕴依照“多少是善?多少是不善?多少是无记?”等的方式,凡是能够成立的和不能够成立的,把这一切都问过之后,在回答时,只取出依照“色蕴是无记”等方式所能成立的部分,应当如此理解。另外,凡是没有区分“一蕴”或“二蕴”,而以“可能已生起、可能未生起”等方式安立论式的地方,应当知道那里是通取五蕴。其余关于各蕴的善等分别,在之前的《法集论注》中已经说过。
150. Idāni pañhāpucchakaṃ hoti. Tattha pañhāpucchane pañcannaṃ khandhānaṃ ‘‘katikusalā? Katiakusalā? Katiabyākatā’’tiādinā nayena yaṃ labbhati, yañca na labbhati, taṃ sabbaṃ pucchitvā vissajjane ‘‘rūpakkhandho abyākato’’tiādinā nayena yaṃ labbhati tadeva uddhaṭanti veditabbaṃ. Yattha yattha ca ‘eko khandho’ti vā ‘dve khandhā’ti vā paricchedaṃ akatvā ‘‘siyā uppannā, siyā anuppannā’’tiādinā nayena tanti ṭhapitā, tattha tattha pañcannampi khandhānaṃ gahaṇaṃ veditabbaṃ. Seso tesaṃ tesaṃ khandhānaṃ kusalādivibhāgo heṭṭhā dhammasaṅgahaṭṭhakathāyaṃ (dha. sa. aṭṭha. 985) vuttoyeva.
不过在所缘三法里,四种蕴以五十五种欲界法为所缘,当人对其染著、瞋怒、迷惑、防护、思察、观察时,这些蕴就是小所缘;以二十七种色界、无色界法为所缘,当人对其染著、瞋怒、迷惑、防护、确立执取时,就是大所缘;当人观察道、果、涅槃时,就是无量所缘;当人观察概念时,就是不应说所缘。
Ārammaṇattikesu pana cattāro khandhā pañcapaṇṇāsa kāmāvacaradhamme ārabbha rajjantassa dussantassa muyhantassa saṃvarantassa sammasantassa paccavekkhantassa ca parittārammaṇā honti, sattavīsati rūpārūpāvacaradhamme ārabbha rajjantassa dussantassa muyhantassa saṃvarantassa pariggahaṃ paṭṭhapentassa mahaggatārammaṇā, maggaphalanibbānāni paccavekkhantassa appamāṇārammaṇā, paññattiṃ paccavekkhaṇakāle navattabbārammaṇāti.
这些(四蕴)在有学和无学的人观察道的时候,是以道为所缘的;在道现前的那一刹那,因为与道同时生起的因,所以是道的因;在尊重道而作观察的时候,因为所缘增上的缘故,是道的增上;在修习以精进为首或以观为首的道时,因为俱生增上的缘故,是道的增上;但是,在修习以欲为首或以心为首的时候,就称为不应说所缘。
Teyeva sekkhāsekkhānaṃ maggapaccavekkhaṇakāle maggārammaṇā honti, maggakāle sahajātahetunā maggahetukā, maggaṃ garuṃ katvā paccavekkhaṇakāle ārammaṇādhipatinā maggādhipatino , vīriyajeṭṭhakaṃ vā vīmaṃsajeṭṭhakaṃ vā maggaṃ bhāventassa sahajātādhipatinā maggādhipatino, chandajeṭṭhakaṃ pana cittajeṭṭhakaṃ vā bhāventassa navattabbārammaṇā nāma honti.
不过,当一个人对过去的蕴、界、处生起贪染、瞋恨、迷惑,或者对它们进行防护、执取时,这些就成为以过去为所缘;对未来的蕴、界、处生起同样的心时,就成为以未来为所缘;对现在的蕴、界、处生起时,就成为以现在为所缘;当他观察概念法或涅槃时,就成为不可说为所缘。
Atītāni pana khandhadhātuāyatanāni ārabbha rajjantassa dussantassa muyhantassa saṃvarantassa pariggahaṃ paṭṭhapentassa atītārammaṇā honti, anāgatāni ārabbha anāgatārammaṇā honti, paccuppannāni ārabbha paccuppannārammaṇā honti, paññattiṃ vā nibbānaṃ vā paccavekkhantassa navattabbārammaṇā honti.
同样地,当一个人对自己的蕴、界、处生起贪染、瞋恨、迷惑,或加以守护、执取确立时,这些就成为内所缘;当他对他人的蕴、界、处同样地生起这些心态时,就成为外所缘;即使在观察概念和涅槃的时候,也还是外所缘;当他有时对内在的法、有时对外在的法这样生起时,就成为内外所缘;而在无所有处定的阶段,应当知道这是不可说所缘。
Tathā attano khandhadhātuāyatanāni ārabbha rajjantassa dussantassa muyhantassa saṃvarantassa pariggahaṃ paṭṭhapentassa ajjhattārammaṇā honti, paresaṃ khandhadhātuāyatanāni ārabbha evaṃ pavattentassa bahiddhārammaṇā, paṇṇattinibbānapaccavekkhaṇakālepi bahiddhārammaṇāyeva, kālena ajjhattaṃ kālena bahiddhā dhammesu evaṃ pavattentassa ajjhattabahiddhārammaṇā, ākiñcaññāyatanakāle navattabbārammaṇāti veditabbā.
世尊就这样把这部蕴分别,按经分别等方式分成三转,逐一分别开示出来。因为在这三转里,分类的界限其实是同一个:色蕴在任何地方都只属于欲界;而其余四蕴则说为通于四地,是世间与出世间混杂在一起的。
Iti bhagavā imaṃ khandhavibhaṅgaṃ suttantabhājanīyādivasena tayo parivaṭṭe nīharitvā bhājento dassesi. Tīsupi hi parivaṭṭesu ekova paricchedo. Rūpakkhandho hi sabbattha kāmāvacaroyeva. Cattāro khandhā catubhūmakā lokiyalokuttaramissakā kathitāti.