弥醯长老的故事
1. Meghiyattheravatthu
导师在遮利迦山安住时,针对尊者弥醯,宣说了“心是躁动、轻浮的”这一法教。
Phandanaṃcapalaṃ cittanti imaṃ dhammadesanaṃ satthā cālikāya pabbate viharanto āyasmantaṃ meghiyaṃ ārabbha kathesi.
导师被三种寻思缠住,没法在那座芒果园里继续精进修行,便呼唤已经回来的弥醯长老,对他说:“弥醯,你做得太过分了。我曾请求你:‘弥醯,先等一等,就我一个人,等再有别的比丘来再说。’你却丢下孤零零的我走了。作为比丘,不该这样被心牵着走。心这东西本来就轻浮躁动,应该把它管住,让它听自己的话。”说完,导师诵出这两首偈颂:
Tassa vatthuṃ vibhāvanatthaṃ sabbaṃ meghiyasuttantaṃ (udā. 31) vitthāretabbaṃ. Satthā pana tīhi vitakkehi anvāsattatāya tasmiṃ ambavane padhānaṃ anuyuñjituṃ asakkuṇitvā āgataṃ meghiyattheraṃ āmantetvā, ‘‘atibhāriyaṃ te, meghiya, kataṃ ‘āgamehi tāva, meghiya, ekakomhi yāva aññopi koci bhikkhu āgacchatī’ti maṃ yācantaṃ ekakaṃ pahāya gacchantena bhikkhunā nāma evaṃ cittavasikena bhavituṃ na vaṭṭati, cittaṃ nāmetaṃ lahukaṃ, taṃ attano vase vattetuṃ vaṭṭatī’’ti vatvā imā dve gāthā abhāsi –
心摇摆不定、浮躁轻动,很难守护,很难制止;
有智慧的人把自己调直,就像箭匠把箭杆削直一样。
‘‘Phandanaṃ capalaṃ cittaṃ, dūrakkhaṃ dunnivārayaṃ; Ujuṃ karoti medhāvī, usukārova tejanaṃ.
就像一条从水里被捞出来、扔到干地上的鱼,从它原本待的水域被拽了出来;
这颗心不断挣扎跳动,为了舍离魔王的掌控。
‘‘Vārijova thale khitto, okamokataubbhato; Paripphandatidaṃ cittaṃ, māradheyyaṃ pahātave’’ti.
在这里,“悸动”是指在色等所缘上挣扎乱动。“轻躁”是指不能安住在同一种姿势上,就像村里的孩子不能安住在同一个所缘上,所以叫轻躁。“心”就是识,不过因为它在依处、基地、所缘、作用等方面呈现出种种不同,所以称为“心”。“难护”就像在稻田密集的地方,吃稻子的牛很难在每一个适合的所缘上好好看住,所以难护。“难调御”是指当它跑向不合适的所缘时,很难阻止,所以难调御。“如箭匠制箭”:就像箭匠从树林里取来一根弯曲的箭杆,剥掉树皮,用米浆和油涂抹,放在炭火盆上加热,再用木桩压直,把它做成不弯、笔直、能穿过毛发的箭;做好之后,又向国王和大臣们展示自己的手艺,因此得到极大的恭敬和供养。同样,有智慧、聪明、有见识的人,依靠头陀支和阿兰若住,把这颗具有悸动等性质的心先“剥皮”,也就是去除粗重的烦恼;再用信心的润泽浸湿;用身体和心方面的精进加热;用止和观之木桩压直,使它变得正直、不弯曲、没有过失。这样做好之后,再观照诸行,击破庞大的无明蕴聚,把三明、六通、九种出世间法掌握在手中,从而获得最上应供者的地位。
Tattha phandananti rūpādīsu ārammaṇesu vipphandamānaṃ. Capalanti ekairiyāpathena asaṇṭhahanto gāmadārako viya ekasmiṃ ārammaṇe asaṇṭhahanato capalaṃ. Cittanti viññāṇaṃ, bhūmivatthuārammaṇakiriyādivicittatāya panetaṃ ‘‘citta’’nti vuttaṃ. Dūrakkhanti kiṭṭhasambādhe ṭhāne kiṭṭhakhādakagoṇaṃ viya ekekasmiṃ sappāyārammaṇeyeva duṭṭhapanato dūrakkhaṃ. Dunnivārayanti visabhāgārammaṇaṃ gacchantaṃ paṭisedhetuṃ dukkhattā dunnivārayaṃ. Usukārova tejananti yathā nāma usukāro araññato ekaṃ vaṅkadaṇḍakaṃ āharitvā nittacaṃ katvā kañjiyatelena makkhetvā aṅgārakapalle tāpetvā rukkhālake uppīḷetvā nivaṅkaṃ ujuṃ vālavijjhanayoggaṃ karoti, katvā ca pana rājarājamahāmattānaṃ sippaṃ dassetvā mahantaṃ sakkārasammānaṃ labhati, evameva medhāvī paṇḍito viññū puriso phandanādisabhāvametaṃ cittaṃ dhutaṅgāraññāvāsavasena, nittacaṃ apagataoḷārikakilesaṃ katvā saddhāsinehena temetvā kāyikacetasikavīriyena tāpetvā samathavipassanālake uppīḷetvā ujuṃ akuṭilaṃ nibbisevanaṃ karoti, katvā ca pana saṅkhāre sammasitvā mahantaṃ avijjakkhandhaṃ padāletvā, ‘‘tisso vijjā, cha abhiññā, nava lokuttaradhamme’’ti imaṃ visesaṃ hatthagatameva katvā aggadakkhiṇeyyabhāvaṃ labhati.
就像水里的鱼:好比鱼被手、脚或渔网之类的东西扔到陆地上。“从水之家被拔出”:在“充满水的衣服”这个语境里,“oka”指水;在“舍弃家,无家而游行”这个语境里,“oka”指执著之家。这里两种意思都说得通。因为“okamokataubbhato”在这里的意思是“从被称为水的执著之家被拔出”,“ubbhato”就是被拔出的意思。“这心会挣扎跳动”:就像那条从水的执著之家被拔出、扔到陆地上的鱼,得不到水就挣扎跳动;同样,这颗乐于五欲之家的心,为了舍弃被称为魔境的轮回,被从那里拔出来,投入观照业处时,被身体和心的精进所逼恼,就挣扎跳动,无法安住。即使这样,有智慧的人也不放弃责任,仍然按照前面说的方法,把心调直、令其堪用,这就是这段话的意思。另一种解释是:如果不舍弃这被称为烦恼轮回的魔境,安住其中的心就会像那条鱼一样挣扎跳动。因此,应当舍弃魔境——正是这被称为烦恼轮回的魔境使它挣扎跳动,所以那魔境必须被舍弃。
Vārijovāti maccho viya, thale khittoti hatthena vā pādena vā jālādīnaṃ vā aññatarena thale chaḍḍito. Okamokataubbhatoti ‘‘okapuṇṇehi cīvarehī’’ti ettha (mahāva. 306) udakaṃ okaṃ, ‘‘okaṃ pahāya aniketasārī’’ti ettha (su. ni. 850) ālayo, ettha ubhayampi labbhati. ‘‘Okamokataubbhato’’ti hi ettha okamokatoti udakasaṅkhātā ālayāti ayamattho. Ubbhatoti uddhaṭo. Paripphandatidaṃ cittanti yathā so udakālayato ubbhato thale khitto maccho udakaṃ alabhanto paripphandati, evamidaṃ pañcakāmaguṇālayābhirataṃ cittaṃ tato uddharitvā māradheyyasaṅkhātaṃ vaṭṭaṃ pahātuṃ vipassanākammaṭṭhāne khittaṃ kāyikacetasikavīriyena santāpiyamānaṃ paripphandati, saṇṭhātuṃ na sakkoti. Evaṃ santepi dhuraṃ anikkhipitvā medhāvī puggalo taṃ vuttanayeneva ujuṃ kammaniyaṃ karotīti attho. Aparo nayo – idaṃ māradheyyaṃ kilesavaṭṭaṃ avijahitvā ṭhitaṃ cittaṃ so vārijo viya paripphandati, tasmā māradheyyaṃ pahātave, yena kilesavaṭṭasaṅkhātena māradheyyeneva paripphandati, taṃ pahātabbanti.
偈颂结束时,弥醯长老证得入流果,另外还有许多人成为入流者等人。
Gāthāpariyosāne meghiyatthero sotāpattiphale patiṭṭhito, aññepi bahū sotāpannādayo jātāti.
某位比丘的故事
2. Aññatarabhikkhuvatthu
导师住在舍卫城祇园时,针对一位难调伏、轻躁的比丘,讲了这篇法教。
Dunniggahassalahunoti imaṃ dhammadesanaṃ satthā sāvatthiyaṃ jetavane viharanto aññataraṃ bhikkhuṃ ārabbha kathesi.
据说,在憍萨罗王境内的一座山脚下,有一个叫“母村”的村庄,那是一个人口稠密的村落。有一天,大约六十位比丘在世尊面前请了业处,一直问到阿拉汉果,然后前往那个村庄,进村乞食。那时,这个村庄的主人名叫“母”,他的母亲看见他们,就请他们在家里坐下,用各种美味的粥和饭食款待他们,然后问道:“尊者,你们打算去哪里?”比丘们说:“大近事女,找一个舒适的地方。”她明白过来,心想:“长老们是在找雨安居的地方。”于是她顶礼他们的双足,说:“长老们,如果你们能在这里度过这三个月雨安居,我就受持三皈依、五戒,并遵行布萨羯磨。”比丘们心想:“依靠她,我们乞食不会疲累,能够完成出离。”便答应了。她为他们修整了住处的精舍,并供养给他们。
Kosalarañño kira vijite pabbatapāde mātikagāmo nāma eko ghanavāso gāmo ahosi. Athekadivasaṃ saṭṭhimattā bhikkhū satthu santike yāva arahattā kammaṭṭhānaṃ kathāpetvā taṃ gāmaṃ gantvā piṇḍāya pavisiṃsu. Atha ne yo tassa gāmassa sāmiko mātiko nāma, tassa mātā disvā gehe nisīdāpetvā nānaggarasena yāgubhattena parivisitvā, ‘‘bhante, kattha gantukāmā’’ti pucchi. ‘‘Yathā phāsukaṭṭhānaṃ mahāupāsike’’ti. Sā ‘‘vassāvāsaṭṭhānaṃ, ayyā, pariyesanti maññe’’ti ñatvā pādamūle nipajjitvā, ‘‘sace, ayyā, imaṃ temāsaṃ idha vasissanti, ahaṃ tīṇi saraṇāni, pañca sīlāni gahetvā uposathakammaṃ karissāmī’’ti āha. Bhikkhū ‘‘mayaṃ imaṃ nissāya bhikkhāya akilamantā bhavanissaraṇaṃ kātuṃ sakkhissāmā’’ti adhivāsayiṃsu. Sā tesaṃ vasanaṭṭhānaṃ vihāraṃ paṭijaggitvā adāsi.
他们就在那里住着。有一天,大家聚在一起,互相劝告说:“贤友们,我们不该放逸而行。对我们来说,八大地狱就像自家一样,大门敞开着。我们是已经在在世佛陀跟前取了业处才来的。诸佛即使对步步紧跟的欺诳者也无法被取悦,只有按照各自的意乐才能真正取悦他们。你们要精勤不放逸。两个人不能站在同一个地方,也不能坐在同一个地方。不过傍晚去侍奉长老的时候,以及清晨去托钵的时候,我们会在一起;其余时间,两个人不要待在一起。另外,如果有比丘生病了,就来到精舍中间敲钟,大家听到钟声就过来,我们为他准备医药。”
Te tattheva vasantā ekadivasaṃ sannipatitvā aññamaññaṃ ovadiṃsu, ‘‘āvuso, amhehi pamādacāraṃ carituṃ na vaṭṭati. Amhākañhi sakagehaṃ viya aṭṭha mahānirayā vivaṭadvārāyeva, dharamānakabuddhassa kho pana santike kammaṭṭhānaṃ gahetvā mayaṃ āgatā, buddhā ca nāma padānupadikaṃ vicarantenāpi saṭhena ārādhetuṃ na sakkā, yathājjhāsayeneva ārādhetuṃ sakkā, appamattā hotha, dvīhi ekaṭṭhāne na ṭhātabbaṃ, na nisīditabbaṃ, sāyaṃ kho pana therūpaṭṭhānakāle pātova bhikkhācārakāle ekato bhavissāma, sesakāle dve ekato na bhavissāma, apica kho pana aphāsukena bhikkhunā āgantvā vihāramajjhe ghaṇḍiyā pahatāya ghaṇḍisaññāya āgantvā tassa bhesajjaṃ karissāmā’’ti.
他们这样立下约定后住在那里。有一天,那位近事女让人带上酥油、油、糖蜜等东西,在奴婢和工人们的簇拥下,傍晚时分来到精舍。她在精舍中间没看到比丘们,就问仆人们:“长老们去哪里了?”人们回答:“女主人,他们应该各自在自己的夜间住处和日间住处坐着。”她又问:“那我怎么做才能见到他们呢?”于是知道比丘僧团约定规矩的人告诉她:“女主人,敲钟之后他们就会集合。”她便让人敲钟。比丘们听到钟声,心想“可能有人生病了”,就各自从自己的住处出来,在精舍中间集合。没有两个人是从同一条路来的。近事女看到他们各从一个地方单独走来,心想:“我的儿子们是不是互相吵架了?”她顶礼比丘僧团后问道:“尊者,你们吵架了吗?”他们回答:“没有,大近事女。”她又说:“尊者,既然你们没有吵架,那为什么不像来我家时那样大家一起走来,而是各自从不同地方单独来呢?”比丘们回答:“大近事女,我们各自坐在一个地方修习沙门法。”她问:“尊者,什么是沙门法?”他们回答:“大近事女,我们读诵三十二身分,并在自己身上确立坏灭随观。”她接着问:“尊者,读诵三十二身分、在自己身上确立坏灭随观,这只是你们比丘才能做的,还是我们也能做?”他们回答:“大近事女,这个法对任何人都没有限制。”她说:“那么,尊者,也请你们把三十二身分教给我,并告诉我如何在自身确立坏灭随观。”他们说:“那你就学吧,大近事女。”于是把全部教给了她。
Tesu evaṃ katikaṃ katvā viharantesu ekadivasaṃ sā upāsikā sappitelaphāṇitādīni gāhāpetvā dāsadāsikammakarādīhi parivutā sāyanhasamaye taṃ vihāraṃ gantvā vihāramajjhe bhikkhū adisvā, ‘‘kahaṃ nu kho, ayyā, gatā’’ti purise pucchitvā, ‘‘attano attano rattiṭṭhānadivāṭṭhānesu nisinnā bhavissanti, ayye’’ti vutte, ‘‘kiṃ nu kho katvā daṭṭhuṃ sakkhissāmī’’ti āha. Atha naṃ bhikkhusaṅghassa katikavattaṃ jānanamanussā āhaṃsu – ‘‘ghaṇḍiyā pahatāya sannipatissanti, ayye’’ti. Sā ca ghaṇḍiṃ paharāpesi. Bhikkhū ghaṇḍisaddaṃ sutvā, ‘‘kassaci aphāsukaṃ bhavissatī’’ti sakasakaṭṭhānehi nikkhamitvā vihāramajjhe sannipatiṃsu. Dvepi janā ekamaggenāgatā nāma natthi. Upāsikā ekekaṭṭhānato ekekameva āgacchantaṃ disvā, ‘‘mama puttehi aññamaññaṃ kalaho kato bhavissatī’’ti cintetvā bhikkhusaṅghaṃ vanditvā pucchi – ‘‘kalahaṃ nu kho, bhante, karitthā’’ti? ‘‘Na karoma, mahāupāsike’’ti. ‘‘Sace vo, bhante, kalaho natthi, atha kasmā yathā amhākaṃ gehaṃ āgacchantā sabbe ekatova āgacchatha, evaṃ anāgantvā ekekaṭṭhānato ekekāva āgatā’’ti? ‘‘Mahāupāsike, ekekasmiṃ ṭhāne nisīditvā samaṇadhammaṃ karimhā’’ti. ‘‘Ko esa , bhante, samaṇadhammo nāmā’’ti? ‘‘Dvattiṃsākāre sajjhāyaṃ karoma, attabhāve ca khayavayaṃ paṭṭhapema, mahāupāsike’’ti. ‘‘Kiṃ pana, bhante, dvattiṃsākāre sajjhāyaṃ kātuṃ, attabhāve ca khayavayaṃ paṭṭhapetuṃ tumhākameva vaṭṭati, udāhu amhākampīti, kassacipi avārito esa dhammo, mahāupāsike’’ti. ‘‘Tena hi, bhante, mayhampi dvattiṃsākāraṃ detha, attabhāve ca khayavayapaṭṭhapanaṃ ācikkhathā’’ti. ‘‘Tena hi uggaṇha, mahāupāsike’’ti sabbaṃ uggaṇhāpesuṃ.
她从那时起,就按照三十二种方式诵习,并在自己身上确立了坏灭与生起随观,结果比那些比丘更早证得了三道与三果。借着道力,她也获得了四无碍解和世间神通。她从道果之乐中出来后,用天眼观察,心里想:“我的儿子们什么时候才能证得这个法呢?”她观察到,他们全都还有贪、有瞋、有痴,连一点禅那和观智都没有。她又想:“我的儿子们有没有证得阿罗汉果的近依呢?”观察后,看到“有”。再观察:“他们有合适的坐卧处吗?”也看到“有”。又观察:“他们能得到合适的善知识吗?”看到“能得到”。再观察:“他们能得到合适的食物吗?”这次她发现:“他们没有合适的食物。”从那时起,她就准备好各种粥、各式各样的嚼食和多种美味的饭菜,在家里请比丘们坐下,供养施水,然后说:“尊者,你们喜欢什么,就拿什么吃吧。”比丘们就随自己的喜好取用粥等食物。他们得到合适的食物后,心就变得专一集中了。
Sā tato paṭṭhāya dvattiṃsākāre sajjhāyaṃ katvā attani khayavayaṃ paṭṭhapetvā tehi bhikkhūhi puretarameva tayo magge, tīṇi ca phalāni pāpuṇi. Maggeneva cassā catasso paṭisambhidā lokiyaabhiññā ca āgamiṃsu. Sā maggaphalasukhato vuṭṭhāya dibbacakkhunā oloketvā, ‘‘kadā nu kho mama puttehi ayaṃ dhammo adhigato’’ti upadhārentī sabbepime sarāgā sadosā samohā jhānavipassanāmattampi tesaṃ natthi, ‘‘kiṃ nu kho mayhaṃ puttānaṃ arahattassa upanissayo atthi, natthī’’ti āvajjetvā, ‘‘atthī’’ti disvā, ‘‘senāsanasappāyaṃ nu kho atthi, natthī’’ti āvajjetvā tampi disvā, ‘‘puggalasappāyaṃ nu kho labhanti, na labhantī’’ti āvajjesi, puggalasappāyampi disvā, ‘‘āhārasappāyaṃ nu kho labhanti, na labhantī’’ti upadhārentī ‘‘āhārasappāyaṃ nesaṃ natthī’’ti disvā tato paṭṭhāya nānāvidhaṃ yāguṃ, anekappakāraṃ khajjakaṃ, nānaggarasañca bhojanaṃ sampādetvā gehe bhikkhū nisīdāpetvā dakkhiṇodakaṃ datvā, ‘‘bhante , tumhākaṃ yaṃ yaṃ ruccati, taṃ taṃ gahetvā paribhuñjathā’’ti niyyādesi. Te yathāruci yāguādīni gahetvā paribhuñjanti. Tesaṃ sappāyāhāraṃ labhantānaṃ cittaṃ ekaggaṃ ahosi.
他们以专一的心修习观禅,不久就与四无碍解一起证得阿罗汉果,然后心想:“这位大近事女真是我们的依靠啊!如果我们当时得不到合适的食物,就不会有对道与果的证悟。现在雨安居已过,自恣之后,我们要去佛陀那里。”他们便对大近事女说:“我们想去拜见佛陀。”向她告辞。她说:“好的,尊者们。”她送了他们一程,又说了许多亲切的话:“尊者,请你们也忆念我们。”然后才转身回去。那些比丘到了舍卫城,顶礼佛陀后坐在一边。佛陀问:“比丘们,你们还好吗?生活过得去吗?乞食有没有让你们太劳累?”他们回答:“尊者,我们还好,生活过得去,乞食一点也不劳累。尊者,我们那里有一位叫母母的近事女,她知道我们的心思,只要我们心里想‘但愿她能准备某种食物’,她就会照我们所想的准备好食物送来。”接着他们就讲起她的功德。
Te ekaggena cittena vipassanaṃ vaḍḍhetvā na cirasseva saha paṭisambhidāhi arahattaṃ patvā cintayiṃsu – ‘‘aho mahāupāsikā amhākaṃ patiṭṭhā jātā, sace mayaṃ sappāyāhāraṃ na labhimha, na no maggaphalapaṭivedho abhavissa, idāni vuṭṭhavassā pavāretvā satthu santikaṃ gamissāmā’’ti. Te ‘‘satthāraṃ daṭṭhukāmamhā’’ti mahāupāsikaṃ āpucchiṃsu. ‘‘Mahāupāsikā sādhu, ayyā’’ti. Te anugantvā punapi, ‘‘bhante, amhe olokeyyāthā’’ti bahūni piyavacanāni vatvā paṭinivatti. Tepi kho bhikkhū sāvatthiṃ gantvā satthāraṃ vanditvā ekamantaṃ nisinnā ‘‘kacci, bhikkhave, khamanīyaṃ, kacci yāpanīyaṃ, na ca piṇḍakena kilamitthā’’ti vutte ‘‘khamanīyaṃ, bhante, yāpanīyaṃ, bhante, piṇḍakena pana neva kilamimha. Amhākañhi mātikamātā nāmekā upāsikā cittācāraṃ ñatvā, ‘aho vata no evarūpaṃ nāma āhāraṃ paṭiyādeyyā’ti cintite yathācintitaṃ āhāraṃ paṭiyādetvā adāsī’’ti tassā guṇakathaṃ kathayiṃsu.
有位比丘听说了她的功德,就想去她那里。他到世尊面前取了业处,向世尊告辞说:“尊者,我要去那个村子。”然后从祇园精舍出发,一路渐次走到了那个村子。就在进入精舍的当天,他心里想:“听说这位近事女能知道别人心里想什么。我一路走来累了,没力气自己收拾住处。要是她能派个人来帮我收拾精舍就好了。”近事女坐在家里,一作意就知道了这件事,便派了个人去,说:“去,把精舍收拾好了再回来。”那位比丘又想喝水,心里想:“要是她能弄点糖水送来就好了。”近事女也让人送去了。第二天,他又想:“但愿她一早就给我送来细腻的粥,再配上些副食。”近事女也照办了。他喝了粥,又想:“要是她能给我送点嚼食来就好了。”近事女也送去了。他又想:“这位近事女把我心里想的全都送来了,我想见见她。要是她能让人拿着各种美味饭菜,自己亲自来就好了。”近事女心想:“我儿子想见我,正盼着我过去呢。”于是让人拿着饭菜,亲自来到精舍,交给了他。他吃完饭,办完事,问道:“你就是大家说的‘母母’吧,大近事女?”她答:“是的,孩子。”他问:“你能知道别人心里想什么?”她反问:“你问我这个干什么,孩子?”他说:“我心里想什么,你就做什么,所以我才问你。”她说:“能知道别人心意的比丘多着呢,孩子。”他说:“我没问别人,我问的是你,近事女。”尽管如此,近事女既没说“我知道别人心里想什么”,也没否认,只是说:“能知道别人心意的人,就是会这样做的,孩子。”那位比丘心想:“这事可不得了。凡夫心里什么都会想,善的也好,不善的也好。万一我动了什么不该动的念头,她就会像抓住带着赃物的小偷、揪住他的发髻一样,当众让我难堪。我还是赶紧离开这里为好。”于是他说:“近事女,我要走了。”她问:“去哪里,尊者?”他说:“去世尊那里,近事女。”她挽留说:“尊者,再住一阵吧。”他说:“不住了,近事女,我一定要走。”说完就离开了,来到世尊面前。世尊问他:“比丘,你不在那里住了吗?”他答:“是的,尊者,那里住不下去。”问:“什么原因,比丘?”他说:“尊者,那位近事女知道我心里想的一切。凡夫心里什么都会想,善的也好,不善的也好。万一我动了什么不该动的念头,她就会像抓住带着赃物的小偷、揪住他的发髻一样,让我当众难堪。我就是因为想到这个才回来的。”世尊说:“比丘,你就应该待在那里。”他说:“我做不到,尊者,我不会待在那里的。”世尊便说:“既然如此,比丘,你只要守护好一样东西就行了。”他问:“是什么,尊者?”世尊说:“守护好你自己的心。心这东西,很难守护。你只管管好你自己的心,别去胡思乱想。心这东西,很难管得住。”说完,便诵出这首偈颂——
Aññataro bhikkhu tassā guṇakathaṃ sutvā tattha gantukāmo hutvā satthu santike kammaṭṭhānaṃ gahetvā, ‘‘bhante, taṃ gāmaṃ gamissāmī’’ti satthāraṃ āpucchitvā jetavanato nikkhamitvā anupubbena taṃ gāmaṃ patvā vihāraṃ pavisanadivaseyeva cintesi – ‘‘ayaṃ kira upāsikā cintitacintitaṃ jānāti, ahañca maggakilanto vihāraṃ paṭijaggituṃ na sakkhissāmi, aho vata me vihārapaṭijaggakaṃ manussaṃ peseyyā’’ti. Upāsikā gehe nisinnāva āvajjentī tamatthaṃ ñatvā, ‘‘gaccha, vihāraṃ paṭijaggitvā ehī’’ti manussaṃ pesesi. Itaropi pānīyaṃ pivitukāmo ‘‘aho vata me sakkharapānakaṃ katvā peseyyā’’ti cintesi. Upāsikā tampi pesesi. So punadivase ‘‘pātova siniddhayāguṃ me sauttaribhaṅgaṃ pesetū’’ti cintesi. Upāsikā tathā akāsi . So yāguṃ pivitvā, ‘‘aho vata me evarūpaṃ khajjakaṃ peseyyā’’ti cintesi. Upāsikā tampi pesesi. So cintesi – ‘‘ayaṃ upāsikā mayā sabbaṃ cintitacintitaṃ pesesi, ahaṃ etaṃ daṭṭhukāmo, aho vata me nānaggarasabhojanaṃ gāhāpetvā sayameva āgaccheyyā’’ti. Upāsikā ‘‘mama putto maṃ daṭṭhukāmo, āgamanaṃ me paccāsīsatī’’ti bhojanaṃ gāhāpetvā vihāraṃ gantvā tassa adāsi. So katabhattakicco ‘‘mātikamātā nāma tvaṃ, mahāupāsike’’ti pucchi. ‘‘Āma, tātā’’ti. ‘‘Tvaṃ paracittaṃ jānāsī’’ti? ‘‘Kiṃ maṃ pucchasi, tātā’’ti? ‘‘Mayā cintitacintitaṃ sabbamakāsi, tena taṃ pucchāmī’’ti. ‘‘Paracittajānanakabhikkhū bahū, tātā’’ti? ‘‘Nāhaṃ aññe pucchāmi, tuvaṃ pucchāmi, upāsike’’ti. Evaṃ santepi upāsikā ‘‘paracittaṃ jānāmī’’ti avatvā ‘‘paracittaṃ jānantā nāma evaṃ karonti puttā’’ti āha. So ‘‘bhāriyaṃ vatidaṃ kammaṃ, puthujjanā nāma sobhanampi asobhanampi cintenti, sacāhaṃ kiñci ayuttaṃ cintayissāmi, saha bhaṇḍakena coraṃ cūḷāya gaṇhantī viya maṃ vippakāraṃ pāpeyya, mayā ito palāyituṃ vaṭṭatī’’ti cintetvā, ‘‘upāsike, ahaṃ gamissāmī’’ti āha. ‘‘Kahaṃ, ayyā’’ti? ‘‘Satthu santikaṃ, upāsike’’ti. ‘‘Vasatha tāva, bhante, idhā’’ti. ‘‘Na vasissāmi, upāsike, gamissāmevā’’ti nikkhamitvā satthu santikaṃ agamāsi. Atha naṃ satthā ‘‘kiṃ bhikkhu na tvaṃ tattha vasasī’’ti pucchi. ‘‘Āma, bhante, na sakkā tattha vasitu’’nti. ‘‘Kiṃ kāraṇā bhikkhū’’ti? ‘‘Bhante, sā upāsikā cintitacintitaṃ sabbaṃ jānāti, puthujjanā ca nāma sobhanampi asobhanampi cintenti, sacāhaṃ kiñci ayuttaṃ cintessāmi, saha bhaṇḍakena coraṃ cūḷāya gaṇhantī viya maṃ vippakāraṃ pāpessatī’’ti cintetvā āgatomhīti. ‘‘Bhikkhu, tattheva tayā vasituṃ vaṭṭatī’’ti , ‘‘na sakkomi, bhante, nāhaṃ tattha vasissāmī’’ti. ‘‘Tena hi tvaṃ, bhikkhu, ekameva rakkhituṃ sakkhissasī’’ti. ‘‘Kiṃ, bhante’’ti? ‘‘Tava cittameva rakkha, cittaṃ nāmetaṃ durakkhaṃ, tvaṃ attano cittameva niggaṇha, mā aññaṃ kiñci cintayi, cittaṃ nāmetaṃ dunniggaha’’nti vatvā imaṃ gāthamāha –
难以管束、轻浮躁动、一放纵就到处乱窜的心,
调伏心是好事,被调伏的心能带来安乐。
‘‘Dunniggahassa lahuno, yatthakāmanipātino; Cittassa damatho sādhu, cittaṃ dantaṃ sukhāvaha’’nti.
在这里,心难以被制伏,所以难以制伏。它生起得快、灭去得也快,所以是轻躁的。这难以制伏又轻躁的心,随处掉落,意思是它习惯随处掉落。这颗心不知道哪里是该去的、哪里是不该去的,哪里是合适的、哪里是不合适的,也不看出身、不看种姓、不看年龄。它想掉到哪里,就掉到哪里,所以称为随处掉落。这样的心,调伏它才是好的——用四种圣道把它调伏,使它变得无害,这样才是好的。为什么呢?因为这样调伏好的心、变得无害的心,能带来道果之乐和究竟涅槃之乐。
Tattha cittaṃ nāmetaṃ dukkhena niggayhatīti dunniggahaṃ. Lahuṃ uppajjati ca nirujjhati cāti lahu. Tassa dunniggahassa lahuno. Yatthakāmanipātinoti yattha katthacideva nipatanasīlassa. Etañhi labhitabbaṭṭhānaṃ vā alabhitabbaṭṭhānaṃ vā yuttaṭṭhānaṃ vā ayuttaṭṭhānaṃ vā na jānāti, neva jātiṃ oloketi, na gottaṃ, na vayaṃ. Yattha yattha icchati, tattha tattheva nipatatīti ‘‘yatthakāmanipātī’’ti vuccati. Tassa evarūpassa cittassa damatho sādhu catūhi ariyamaggehi dantabhāvo yathā nibbisevanaṃ hoti, tathā katabhāvo sādhu. Kiṃ kāraṇā? Idañhi cittaṃ dantaṃ sukhāvahaṃ nibbisevanaṃ kataṃ maggaphalasukhaṃ paramatthanibbānasukhañca āvahatīti.
开示结束时,参集的集会中有许多人证得入流果等,对大众的法开示成为有益的。
Desanāpariyosāne sampattaparisāya bahū sotāpannādayo ahesuṃ, mahājanassa sātthikā dhammadesanā jātāti.
导师给了那位比丘这番教诫后,就打发他走:“去吧,比丘,什么都别多想,就待在那里。”那位比丘从导师那里领受了教诫,就去了那个地方,对外面的事一概不再去想。那位大近事女也用天眼观察,看见长老后,凭自己的智慧判断:“我的儿子如今得到了给他教诫的导师,又回来了。”于是为他准备好适合的饮食,供养给他。他吃了适合的食物,没过几天就证得了阿罗汉果,安住在道果之乐中,心里想:“这位大近事女真是我的依靠,我靠她才得以脱离生死轮回。”接着又想:“在我这一生里,她确实成了我的依靠;可是在轮回流转中,她在别的生里是不是也曾经做过我的依靠呢?”这样观察时,他回忆起了九十九生。在那九十九生里,她都是他的侍女,却对其他人心生爱恋,害了他的性命。长老看到她这些过失,心想:“这位大近事女竟然造过这么重的业。”
Satthā tassa bhikkhuno imaṃ ovādaṃ datvā, ‘‘gaccha, bhikkhu, aññaṃ kiñci acintayitvā tattheva vasāhī’’ti pahiṇi. So bhikkhu satthu santikā ovādaṃ labhitvā tattha agamāsi. Kiñci bahiddhā cintanaṃ nāma na cintesi. Mahāupāsikāpi dibbena cakkhunā olokentī theraṃ disvā, ‘‘idāni ovādadāyakaṃ ācariyaṃ labhitvā punāgato mama putto’’ti attano ñāṇeneva paricchinditvā tassa sappāyāhāraṃ paṭiyādetvā adāsi. So sappāyabhojanaṃ sevitvā katipāheneva arahattaṃ patvā maggaphalasukhena vītināmento ‘‘aho mahāupāsikā mayhaṃ patiṭṭhā jātā, ahaṃ imaṃ nissāya bhavanissaraṇaṃ pattomhī’’ti cintetvā, ‘‘imasmiṃ tāva me attabhāve patiṭṭhā jātā, saṃsāre pana me saṃsarantassa aññesupi attabhāvesu ayaṃ patiṭṭhā bhūtapubbā, no’’ti upadhārento ekūnaattabhāvasataṃ anussari. Sāpi ekūnaattabhāvasate tassa pādaparicārikā aññesu paṭibaddhacittā hutvā taṃ jīvitā voropesi. Thero tassā ettakaṃ aguṇaṃ disvā, ‘‘aho mayaṃ mahāupāsikā bhāriyaṃ kammaṃ akāsī’’ti cintesi.
大近事女坐在家里,心里也在琢磨:“我儿子的出家修行,到底完成到什么程度了?有没有达到圆满?”她这样观察时,就知道了儿子已经证得阿拉汉果。她继续观察,又知道了他心里的想法:“我儿子证得阿拉汉果后,心想:‘哎呀,这位近事女真是我的一大依靠。’”她接着想:“在过去生里,我是不是也曾经做过他的依靠?”于是她回忆起九十九个前世。她又想到:“我在九十九世里,曾经和别人一起夺走了他的性命。他看到我这些过失后,心想:‘哎呀,这位近事女造了很重的业。’”她又继续观察:“在轮回流转中,我有没有对我的儿子做过什么帮助?”于是再往前观察,回忆起第一百世。在那一世里,我做过他的侍女,在他被人夺命的地方,我舍了自己的命救他。她心想:“哎呀,我曾经对我的儿子有过很大的帮助!”她就坐在家里,进一步分辨清楚后,开口说道:“你观察一下吧!”长老用天耳听到了她的声音,便进一步观察,回忆起那第一百世,看到自己那时确实是她舍命相救,心里欢喜地想:“哎呀,这位大近事女曾经对我有恩。”就在那里,长老为她解答了关于四道四果的问题,然后以无余涅槃界般涅槃了。
Mahāupāsikāpi gehe nisinnāva ‘‘kiṃ nu kho mayhaṃ puttassa pabbajitakiccaṃ mattakaṃ pattaṃ, no’’ti upadhārayamānā tassa arahattapattiṃ ñatvā uttari upadhāriyamānā, ‘‘mama putto arahattaṃ patvā aho vata me ayaṃ upāsikā mahatī patiṭṭhā jātā’’ti cintetvā, ‘‘atītepi nu kho me ayaṃ patiṭṭhā bhūtapubbā, no’’ti upadhārento ekūnaattabhāvasataṃ anussari, ‘‘ahaṃ kho pana ekūnaattabhāvasate aññehi saddhiṃ ekato hutvā etaṃ jīvitā voropesiṃ, ayaṃ me ettakaṃ aguṇaṃ disvā ‘aho bhāriyaṃ kammaṃ kataṃ upāsikāyā’’ti cintesi. ‘‘Atthi nu kho evaṃ saṃsāre saṃsarantiyā mama puttassa upakāro katapubbo’’ti upadhārayamānā tato uttariṃ satamaṃ attabhāvaṃ anussaritvā satame attabhāve mayā etassa pādaparicārikāya hutvā etasmiṃ jīvitā voropanaṭṭhāne jīvitadānaṃ dinnaṃ, aho mayā mama puttassa mahāupakāro katapubbo’’ti gehe nisinnāva uttariṃ visesetvā ‘‘upadhārethā’’ti āha. So dibbāya sotadhātuyā saddaṃ sutvā visesetvā satamaṃ attabhāvaṃ anussaritvā tattha tāya attano jīvitassa dinnabhāvaṃ disvā, ‘‘aho mama imāya mahāupāsikāya upakāro katapubbo’’ti attamano hutvā tassā tattheva catūsu maggaphalesu pañhaṃ kathetvā anupādisesāya nibbānadhātuyā parinibbāyīti.
某位心生厌离的比丘的故事
3. Aññataraukkaṇṭhitabhikkhuvatthu
“极难见”这个法教,是导师住在舍卫城时,针对一位心生厌离的比丘而说的。
Sududdasanti imaṃ dhammadesanaṃ satthā sāvatthiyaṃ viharanto aññataraṃ ukkaṇṭhitabhikkhuṃ ārabbha kathesi.
据说,世尊住在舍卫城的时候,有一位富家子弟来到与自己家有来往的一位长老面前,说:“尊者,我想从苦里解脱出来,请您给我讲一个能让人从苦里解脱的办法。”长老说:“好啊,贤友,你要是真想从苦里解脱,那就供筹食、供半月食、供雨安居食,布施衣服等资具。把自己的财产分成三份:一份用来经营事业,一份用来养活妻儿,一份献给佛陀的教法。”他说:“好的,尊者。”就按顺序把这些全都做了,然后又问长老:“尊者,接下来还要做什么?”长老说:“贤友,皈依三宝,受持五戒。”他受了五戒之后,又问接下来做什么。“那就受持十戒吧。”“好的,尊者。”他就受了。他这样一步步积累福德善业,因此被称为“次第富翁之子”。接着他又问:“尊者,还有要做的吗?”长老说:“那你就出家吧。”他于是离家出家,成了一位比丘。他有一位教授师是阿毗达摩论师,一位戒师是持律者。他受具足戒后,每次到教授师那里,教授师就给他讲阿毗达摩的问题:“在佛陀的教法里,这个该做,这个不该做。”而戒师在他来的时候,就给他讲律的问题:“在佛陀的教法里,这个该做,这个不该做,这个允许,这个不允许。”他心想:“哎呀,这事可真沉重。我本来是为了从苦里解脱才出家的,可在这里连伸手的余地都没有。待在家里也能从苦里解脱,我还是回去做在家人吧。”从那时起,他就心生厌倦,不再欢喜,不背诵三十二身分,也不学习教理,变得消瘦、粗糙,全身青筋暴起,被懒惰压倒,长满了疥疮。
Satthari kira sāvatthiyaṃ viharante eko seṭṭhiputto attano kulūpagattheraṃ upasaṅkamitvā, ‘‘bhante, ahaṃ dukkhā muccitukāmo, ekaṃ me dukkhato muccanakāraṇaṃ kathethā’’ti āha. ‘‘Sādhāvuso, sacesi dukkhā muccitukāmo, salākabhattaṃ dehi, pakkhikabhattaṃ dehi, vassāvāsikaṃ dehi, cīvarādayo paccaye dehi, attano sāpateyyaṃ tayo koṭṭhāse katvā ekena kammantaṃ payojehi, ekena puttadāraṃ posehi, ekaṃ buddhasāsane dehī’’ti āha. So ‘‘sādhu, bhante’’ti vuttapaṭipāṭiyā sabbaṃ katvā puna theraṃ pucchi – ‘‘tato uttariṃ aññaṃ kiṃ karomi, bhante’’ti? ‘‘Āvuso, tīṇi saraṇāni gaṇha, pañca sīlāni gaṇhāhī’’ti. Tānipi paṭiggahetvā tato uttariṃ pucchi. ‘‘Tena hi dasa sīlāni gaṇhāhī’’ti. ‘‘Sādhu, bhante’’ti gaṇhi. So evaṃ anupubbena puññakammassa katattā anupubbaseṭṭhiputto nāma jāto. Tato ‘‘uttarimpi kattabbaṃ atthi, bhante’’ti puna pucchitvā, ‘‘tena hi pabbajāhī’’ti vutto nikkhamitvā pabbaji. Tasseko ābhidhammikabhikkhu ācariyo ahosi. Eko vinayadharo upajjhāyo. Tassa laddhūpasampadassa ācariyo attano santikaṃ āgatakāle abhidhamme pañhaṃ kathesi – ‘‘buddhasāsane nāma idaṃ kātuṃ vaṭṭati, idaṃ na vaṭṭatī’’ti. Upajjhāyopissa attano santikaṃ āgatakāle vinaye pañhaṃ kathesi – ‘‘buddhasāsane nāma idaṃ kātuṃ vaṭṭati, idaṃ na vaṭṭati, idaṃ kappati, idaṃ na kappatī’’ti. So cintesi – ‘‘aho bhāriyaṃ idaṃ kammaṃ, ahaṃ dukkhā muccitukāmo pabbajito, idha ca mama hatthapasāraṇaṭṭhānampi na paññāyati, gehe ṭhatvāva dukkhā muccituṃ sakkā, mayā gihinā bhavituṃ vaṭṭatī’’ti. So tato paṭṭhāya ukkaṇṭhito anabhirato dvattiṃsākāre sajjhāyaṃ na karoti, uddesaṃ na gaṇhāti, kiso lūkho dhamanisanthatagatto ālassiyābhibhūto kacchuparikiṇṇo ahosi.
这时,那些年轻的沙弥问他:“贤友,你怎么站着就僵站在那儿,坐着就呆坐在那儿,像被黄疸病压垮了一样,又瘦又憔悴,青筋暴起,被懈怠压倒,满身疥疮?你到底怎么了?”他说:“贤友,我厌烦了。”“为什么?”他就把事情的经过告诉了他们。他们把这事报告给了他的教授师和戒师。教授师和戒师就带他到世尊那里。世尊说:“比丘们,你们为什么来?”他们说:“尊者,这位比丘对您的教法厌烦了。”“比丘,真是这样吗?”“是的,尊者。”“为什么?”他说:“尊者,我是为了从苦中解脱才出家的,可我的教授师给我讲阿毗达摩,戒师给我讲律。我就想:‘在这里我连伸手的余地都没有,当在家人也能从苦中解脱,我还是回去当在家人吧。’我就这样下定了决心,尊者。”世尊说:“比丘,如果你能守护好一样东西,其余的就都不需要守护了。”“是什么呢,尊者?”“你只要能守护好自己的心。”“尊者,我能守护。”“那么,你就好好守护自己的心,这样就能从苦中解脱。”给了这番教导之后,世尊说了这首偈颂——
Atha naṃ daharasāmaṇerā, ‘‘āvuso, kiṃ tvaṃ ṭhitaṭṭhāne ṭhitova nisinnaṭṭhāne nisinnova ahosi, paṇḍurogābhibhūto kiso lūkho dhamanisanthatagatto ālassiyābhibhūto kacchuparikiṇṇo, kiṃ te kata’’nti pucchiṃsu. ‘‘Ukkaṇṭhitomhi, āvuso’’ti. ‘‘Kiṃ kāraṇā’’ti? So taṃ pavattiṃ ārocesi. Te tassa ācariyupajjhāyānaṃ ācikkhiṃsu. Ācariyupajjhāyā taṃ ādāya satthu santikaṃ agamaṃsu. Satthā ‘‘kiṃ, bhikkhave, āgatatthā’’ti āha. ‘‘Bhante, ayaṃ bhikkhu tumhākaṃ sāsane ukkaṇṭhito’’ti. ‘‘Evaṃ kira bhikkhū’’ti. ‘‘Āma, bhante’’ti. ‘‘Kiṃ kāraṇā’’ti? ‘‘Ahaṃ, bhante, dukkhā muccitukāmova pabbajito, tassa me ācariyo abhidhammakathaṃ kathesi, upajjhāyo vinayakathaṃ kathesi, svāhaṃ ‘idha me hatthapasāraṇaṭṭhānampi natthi, gihinā hutvā sakkā dukkhā muccituṃ, gihi bhavissāmī’ti sanniṭṭhānamakāsiṃ, bhante’’ti. ‘‘Sace tvaṃ, bhikkhu, ekameva rakkhituṃ sakkhissasi, avasesānaṃ rakkhanakiccaṃ natthī’’ti. ‘‘Kiṃ, bhante’’ti? ‘‘Tava cittameva rakkhituṃ sakkhissasī’’ti. ‘‘Sakkhissāmi, bhante’’ti. ‘‘Tena hi attano cittameva rakkhāhi, sakkā dukkhā muccitu’’nti imaṃ ovādaṃ datvā imaṃ gāthamāha –
极难看见,极其微细,随心所欲地坠落。
有智慧的人应当守护自己的心,守护好的心能带来安乐。
‘‘Sududdasaṃ sunipuṇaṃ, yatthakāmanipātinaṃ; Cittaṃ rakkhetha medhāvī, cittaṃ guttaṃ sukhāvaha’’nti.
在这里,“极难见”是指非常难以看清。“极微细”是指极其精细、最为柔细。“随所欲而堕”是指不看生等差别,在应得与不应得、相应与不相应的地方,随处都会堕落的习性。“智者应当守护其心”:愚痴无智的人根本没有能力守护自己的心,被心控制之后,就会遭遇灾祸和不幸。而具足智慧的人,只有智者才能守护自己的心,所以你也应当守护这颗心。因为这颗心如果被守护好,就能带来安乐,能带来道果和涅槃的安乐。
Tattha sududdasanti suṭṭhu duddasaṃ. Sunipuṇanti suṭṭhu nipuṇaṃ paramasaṇhaṃ. Yatthakāmanipātinanti jātiādīni anoloketvā labhitabbālabhitabbayuttāyuttaṭṭhānesu yattha katthaci nipatanasīlaṃ. Cittaṃ rakkhetha medhāvīti andhabālo dummedho attano cittaṃ rakkhituṃ samattho nāma natthi, cittavasiko hutvā anayabyasanaṃ pāpuṇāti. Medhāvī pana paṇḍitova cittaṃ rakkhituṃ sakkoti, tasmā tvampi cittameva gopehi. Idañhi cittaṃ guttaṃ sukhāvahaṃ maggaphalanibbānasukhāni āvahatīti.
开示结束时,那位比丘证得了入流果,还有其他许多人也成为了入流者等。这次开示对大众确实带来了利益。
Desanāpariyosāne so bhikkhu sotāpattiphalaṃ pāpuṇi, aññepi bahū sotāpannādayo ahesuṃ, desanā mahājanassa sātthikā ahosīti.
僧护外甥长老的故事
4. Saṅgharakkhitabhāgineyyattheravatthu
导师住在舍卫城时,针对一位名叫僧护的比丘,讲说了这段法教,也就是“远行”。
Dūraṅgamanti imaṃ dhammadesanaṃ satthā sāvatthiyaṃ viharanto saṅgharakkhitaṃ nāma bhikkhuṃ ārabbha kathesi.
在舍卫城,据说有一位良家子听了世尊说法后,就出家受具足戒,成为名叫僧护的长老,没过几天就证得了阿罗汉果。他妹妹生了儿子后,就用这位长老的名字给儿子取名。这个外甥名叫僧护,长大后就在长老身边出家受具足戒。他在某个村庄的精舍结夏安居,得到两件安居衣,一件七肘长,一件八肘长。他心想:“这件八肘的应该给亲教师,七肘的我自己用。”安居结束后,他想去见亲教师,便一路托钵走来。到了那里,长老还没回精舍,他就先进去,把长老白天休息的地方打扫干净,准备好洗脚水,铺好座位,然后望着长老回来的方向坐下。看见长老回来了,他就上前迎接,接过钵和衣,说:“尊者,请坐。”请长老坐下后,他拿起扇子给长老扇凉,奉上饮水,洗了脚,然后把那件八肘衣拿到长老脚边放下,说:“尊者,这件衣请您受用。”自己就一边扇扇子一边站在旁边。
Sāvatthiyaṃ kireko kulaputto satthu dhammadesanaṃ sutvā nikkhamitvā pabbajito laddhūpasampado saṅgharakkhitatthero nāma hutvā katipāheneva arahattaṃ pāpuṇi. Tassa kaniṭṭhabhaginī puttaṃ labhitvā therassa nāmaṃ akāsi. So bhāgineyyasaṅgharakkhito nāma hutvā vayappatto therasseva santike pabbajitvā laddhūpasampado aññatarasmiṃ gāmakārāme vassaṃ upagantvā, ‘‘ekaṃ sattahatthaṃ, ekaṃ aṭṭhahattha’’nti dve vassāvāsikasāṭake labhitvā aṭṭhahatthaṃ ‘‘upajjhāyassa me bhavissatī’’ti sallakkhetvā ‘‘sattahatthaṃ mayhaṃ bhavissatī’’ti cintetvā vuṭṭhavasso ‘‘upajjhāyaṃ passissāmī’’ti āgacchanto antarāmagge piṇḍāya caranto āgantvā there vihāraṃ anāgateyeva vihāraṃ pavisitvā therassa divāṭṭhānaṃ sammajjitvā pādodakaṃ upaṭṭhapetvā āsanaṃ paññapetvā āgamanamaggaṃ olokento nisīdi. Athassāgamanabhāvaṃ disvā paccuggamanaṃ katvā pattacīvaraṃ paṭiggahetvā, ‘‘nisīdatha, bhante’’ti theraṃ nisīdāpetvā tālavaṇṭaṃ ādāya bījitvā pānīyaṃ datvā pāde dhovitvā taṃ sāṭakaṃ ānetvā pādamūle ṭhapetvā, ‘‘bhante, imaṃ paribhuñjathā’’ti vatvā bījayamāno aṭṭhāsi.
这时,长老对他说:“僧护,我的衣已经够了,你自己用吧。”
“尊者,从我得到它的时候起,就一直认定这是您的,请您受用。”
“算了吧,僧护,我的衣已经够了,你自己用吧。”
“尊者,请不要这样,如果是您受用,我会得到大果报。”
尽管他一次又一次地这样说,长老还是不肯接受。
Atha naṃ thero āha – ‘‘saṅgharakkhita, mayhaṃ cīvaraṃ paripuṇṇaṃ, tvameva paribhuñjā’’ti. ‘‘Bhante, mayā laddhakālato paṭṭhāya ayaṃ tumhākameva sallakkhito, paribhogaṃ karothā’’ti. ‘‘Hotu, saṅgharakkhita, paripuṇṇaṃ me cīvaraṃ, tvameva paribhuñjā’’ti. ‘‘Bhante, mā evaṃ karotha, tumhehi paribhutte mayhaṃ mahapphalaṃ bhavissatī’’ti. Atha naṃ tassa punappunaṃ kathentassapi thero na icchiyeva.
他就这样一边扇着扇子,一边站在原地想:“长老在家的时候我是他外甥,出家之后我是他的同住弟子,就算这样,戒师还是不愿意和我一起受用。既然他不肯和我一起受用,我当沙门还有什么意思?我还俗算了。”接着他又想:“在家人过日子可不好安顿,我还俗之后靠什么活呢?”然后他想:“我把这块八肘长的布卖掉,买一只母羊。母羊下崽快,我把生下来的羊羔一只一只卖掉,慢慢攒本钱。等本钱攒多了,就娶个老婆。她会生个儿子。我就用我舅舅的名字给他取名,让他坐上小马车,带上老婆孩子,去给舅舅请安。路上我会对老婆说:‘来,先把儿子给我抱抱。’她会说:‘你要儿子干什么?你来赶车吧。’说着就把孩子抱过去,心想‘我来抱’,结果没抱稳,把孩子掉在车轮前。车轮碾过孩子的身子,就那么轧过去。那时我就对她说:‘你既不肯把儿子给我,又没抱好他,你害了我!’然后拿赶车的刺棒打她的背。”
Evaṃ so bījayamāno ṭhitova cintesi – ‘‘ahaṃ therassa gihikāle bhāgineyyo, pabbajitakāle saddhivihāriko, evampi mayā saddhiṃ upajjhāyo paribhogaṃ na kattukāmo. Imasmiṃ mayā saddhiṃ paribhogaṃ akaronte kiṃ me samaṇabhāvena, gihi bhavissāmī’’ti. Athassa etadahosi – ‘‘dussaṇṭhāpito gharāvāso, kiṃ nu kho katvā gihibhūto jīvissāmī’’ti. Tato cintesi – ‘‘aṭṭhahatthasāṭakaṃ vikkiṇitvā ekaṃ eḷikaṃ gaṇhissāmi, eḷikā nāma khippaṃ vijāyati, svāhaṃ vijātaṃ vijātaṃ vikkiṇitvā mūlaṃ karissāmi, mūle bahū katvā ekaṃ pajāpatiṃ ānessāmi, sā ekaṃ puttaṃ vijāyissati. Athassa mama mātulassa nāmaṃ katvā cūḷayānake nisīdāpetvā mama puttañca bhariyañca ādāya mātulaṃ vandituṃ āgamissāmi, āgacchante antarāmagge mama bhariyaṃ evaṃ vakkhāmi – ‘ānehi tāva me puttaṃ vahissāmina’nti. Sā ‘kiṃ te puttena, ehi, imaṃ yānakaṃ pājehī’ti vatvā puttaṃ gahetvā, ‘ahaṃ nessāmi na’nti netvā sandhāretuṃ asakkontī cakkapathe chaḍḍessati. Athassa sarīraṃ abhiruhitvā cakkaṃ gamissati, atha naṃ ‘tvaṃ mama puttaṃ neva mayhaṃ adāsi, naṃ sandhāretuṃ nāsakkhi nāsitosmi tayā’ti vatvā patodayaṭṭhiyā piṭṭhiyaṃ paharissāmī’’ti.
他就这样一边盘算着,一边站着给他扇风,结果用扇子打到了长老的头。长老心里想:“我这是被僧护打到头了吗?”他察觉到僧护心里盘算的一切,就说:“僧护,你连打女人都下不了手,这老长老又有什么错呢?”僧护心想:“完了,我完了!看来戒师已经知道我心里想的一切了。我当沙门还有什么意义?”于是扔下扇子,拔腿就跑。
So evaṃ cintentova ṭhatvā bījayamāno therassa sīse tālavaṇṭena pahari. Thero ‘‘kiṃ nu kho ahaṃ saṅgharakkhitena sīse pahato’’ti upadhārento tena cintitacintitaṃ sabbaṃ ñatvā, ‘‘saṅgharakkhita, mātugāmassa pahāraṃ dātuṃ nāsakkhi, ko ettha mahallakattherassa doso’’ti āha. So ‘‘aho naṭṭhomhi, ñātaṃ kira me upajjhāyena cintitacintitaṃ, kiṃ me samaṇabhāvenā’’ti tālavaṇṭaṃ chaḍḍetvā palāyituṃ āraddho.
这时,那些年轻比丘和沙弥们追上去,把他抓住,带到了导师面前。导师一看见那些比丘,就问:“比丘们,你们怎么来了?你们找到一位比丘了吗?”“是的,尊者。这个年轻人生起厌离心要逃跑,我们抓住他,带到了您面前。”“比丘,真是这样吗?”“是的,尊者。”“比丘,你为什么做出这么严重的事?你难道不是已发精进的一位佛陀之子吗?在像我这样的佛陀的教法里出家,调伏自己后,却没能让人称你为入流者、一来者、不来者或阿罗汉,你为什么做出这么严重的事?”“尊者,我生起厌离心了。”“你因为什么生起厌离心?”于是他把从得到雨安居衣那天起,一直到用扇子打到长老的整个经过都说了出来,然后说:“尊者,就是因为这个原因,我才逃跑的。”于是导师对他说:“来吧,比丘,不要忧虑。心的本性就是这样,即使所缘很远,它也能领受。你应当努力从贪、嗔、痴的束缚中解脱出来。”说完,说了这首偈颂:
Atha naṃ daharā ca sāmaṇerā ca anubandhitvā ādāya satthu santikaṃ agamaṃsu. Satthā te bhikkhū disvāva ‘‘kiṃ, bhikkhave, āgatattha, eko vo bhikkhu laddho’’ti pucchi. ‘‘Āma, bhante, imaṃ daharaṃ ukkaṇṭhitvā palāyantaṃ gahetvā tumhākaṃ santikaṃ āgatamhā’’ti. ‘‘Evaṃ kira bhikkhū’’ti? ‘‘Āma, bhante’’ti. ‘‘Kimatthaṃ te bhikkhu evaṃ bhāriyaṃ kammaṃ kataṃ, nanu tvaṃ āraddhavīriyassa ekassa buddhassa putto, mādisassa nāma buddhassa sāsane pabbajitvā attānaṃ dametvā sotāpannoti vā sakadāgāmīti vā anāgāmīti vā arahāti vā vadāpetuṃ nāsakkhi, kimatthaṃ evaṃ bhāriyaṃ kammamakāsī’’ti? ‘‘Ukkaṇṭhitosmi, bhante’’ti. ‘‘Kiṃ kāraṇā ukkaṇṭhitosī’’ti? So evaṃ vassāvāsikasāṭakānaṃ laddhadivasato paṭṭhāya yāva therassa tālavaṇṭena pahārā sabbaṃ taṃ pavattiṃ ārocetvā, ‘‘iminā kāraṇena palātosmi, bhante’’ti āha. Atha naṃ satthā ‘‘ehi bhikkhu, mā cintayi cittaṃ nāmetaṃ dūre hontampi ārammaṇaṃ sampaṭicchanakajātikaṃ, rāgadosamohabandhanā muccanatthāya vāyamituṃ vaṭṭatī’’ti vatvā imaṃ gāthamāha –
远行,独行,无形体,栖居洞窟;
谁能调伏自己的心,谁就能从魔罗的束缚中解脱出来。
‘‘Dūraṅgamaṃ ekacaraṃ, asarīraṃ guhāsayaṃ; Ye cittaṃ saṃyamessanti, mokkhanti mārabandhanā’’ti.
在这里,“远行”是指:心根本不存在像猴子被绳子拴住那样,沿着东等各个方向来回走动。可是,即使所缘在很远的地方,心也能接收它,所以就叫作“远行”。另外,不存在七八个心像被串在同一根线轴上那样,能够在同一刹那生起。生起的时候,只有一个心生起;那个心灭去之后,又只有一个心生起,所以就叫作“独行”。心没有身体的形状,也没有青等颜色的差别,所以就叫作“无形体”。所谓“洞窟”,是指四大种构成的洞窟;而这个心是依着心脏色法生起的,所以就叫作“栖居于洞窟”。“凡能调御此心者”:是指任何男人或女人,无论在家还是出家,他们不让未生的烦恼生起,又以失念舍弃已生的烦恼,从而调御心、约束心,使心不散乱。“必能解脱魔罗之束缚”:所有这些人都会因为烦恼束缚不存在,而从被称为魔罗束缚的三界轮回中解脱出来。
Tattha dūraṅgamanti cittassa hi makkaṭasuttamattakampi puratthimādidisābhāgena gamanāgamanaṃ nāma natthi, dūre santampi pana ārammaṇaṃ sampaṭicchatīti dūraṅgamaṃ nāma jātaṃ. Sattaṭṭhacittāni pana ekato kaṇṇikabaddhāni ekakkhaṇe uppajjituṃ samatthāni nāma natthi. Uppattikāle ekekameva cittaṃ uppajjati, tasmiṃ niruddhe puna ekekameva uppajjatīti ekacaraṃ nāma jātaṃ. Cittassa sarīrasaṇṭhānaṃ vā nīlādippakāro vaṇṇabhedo vā natthīti asarīraṃ nāma jātaṃ. Guhā nāma catumahābhūtaguhā, idañca hadayarūpaṃ nissāya pavattatīti guhāsayaṃ nāma jātaṃ. Ye cittanti ye keci purisā vā itthiyo vā gahaṭṭhā vā pabbajitā vā anuppajjanakakilesassa uppajjituṃ adentā satisammosena uppannakilesaṃ pajahantā cittaṃ saṃyamessanti saṃyataṃ avikkhittaṃ karissanti. Mokkhanti mārabandhanāti sabbete kilesabandhanābhāvena mārabandhanasaṅkhātā tebhūmakavaṭṭā muccissantīti.
说法结束时,外甥僧护长老证得了入流果,另外也有许多人成为入流者等圣者,这次说法对大众是有益的。
Desanāpariyosāne bhāgineyyasaṅgharakkhitatthero sotāpattiphalaṃ pāpuṇi, aññepi bahū sotāpannādayo jātā, mahājanassa sātthikā dhammadesanā ahosīti.
5. 心手长老的故事
5. Cittahatthattheravatthu
“心不安住者”这个法教,是导师住在舍卫城时,针对心手长老而说的。
Anavaṭṭhitacittassāti imaṃ dhammadesanaṃ satthā sāvatthiyaṃ viharanto cittahatthattheraṃ ārabbha kathesi.
据说,舍卫城有一位良家子,为了寻找走失的牛走进森林。正午时分,他看见了那头牛,便把它放回牛群中。他饥渴难忍,心想:“我一定能在尊者们那里得到一点食物。”于是走进精舍,来到比丘们跟前,顶礼之后坐在一边。那时,比丘们用来倒剩饭的钵里还有吃剩的饭食。比丘们见他饿得难受,就说:“从这里拿些饭去吃吧。”在佛陀在世的时候,食物常常配有各种汤和菜肴。他从里面取了仅够维持体力的分量,吃完后喝了水、洗了手,顶礼比丘们,问道:“尊者,今天尊者们去过受供的地方吗?”比丘们回答:“没有,近事男,比丘们平常就是这样得到食物的。”他心想:“我们天天起早贪黑,日夜不停地劳作,也得不到这样甘美菜肴的食物,而他们却能天天享用。我过在家生活有什么意思?我要出家做比丘。”于是走到比丘们面前请求出家。比丘们说:“好,近事男。”就让他出家了。
Eko kira sāvatthivāsī kulaputto naṭṭhagoṇaṃ pariyesanto araññaṃ pavisitvā majjhanhike kāle goṇaṃ disvā goyūthe vissajjetvā, ‘‘avassaṃ ayyānaṃ santike āhāramattaṃ labhissāmī’’ti khuppipāsāpīḷito vihāraṃ pavisitvā bhikkhūnaṃ santikaṃ gantvā vanditvā ekamantaṃ nisīdi. Tasmiṃ kho pana samaye bhikkhūnaṃ avakkārapātiyaṃ bhuttāvasesakaṃ bhattaṃ hoti, te taṃ chātakapīḷitaṃ disvā, ‘‘ito bhattaṃ gahetvā bhuñjāhī’’ti vadiṃsu. Buddhakāle ca pana anekasūpabyañjanaṃ bhattaṃ uppajjati, so tato yāpanamattaṃ gahetvā bhuñjitvā pānīyaṃ pivitvā hatthe dhovitvā bhikkhū vanditvā, ‘‘kiṃ, bhante, ajja, ayyā, nimantanaṭṭhānaṃ agamaṃsū’’ti pucchi. ‘‘Natthi, upāsaka, bhikkhū imināva nīhārena nibaddhaṃ labhantī’’ti. So ‘‘mayaṃ uṭṭhāya samuṭṭhāya rattindivaṃ nibaddhaṃ kammaṃ karontāpi evaṃ madhurabyañjanaṃ bhattaṃ na labhāma, ime kira nibaddhaṃ bhuñjanti, kiṃ me gihibhāvena, bhikkhu bhavissāmī’’ti cintetvā bhikkhū upasaṅkamitvā pabbajjaṃ yāci. Atha naṃ bhikkhū ‘‘sādhu upāsakā’’ti pabbājesuṃ.
他受了具足戒之后,履行了一切应尽的义务和职责。因为佛陀出世带来的利养和恭敬,没过几天,他的身体就变得肥壮了。于是他心想:“我靠托钵乞食过日子有什么意思?不如还俗做居士吧。”于是就舍戒还俗,回了家。在家里干活没几天,身体就消瘦了。他又想:“我何必受这份苦?还是去做沙门吧。”于是又回去出家了。过了几天,他又厌倦了,再次还俗。不过在他出家的时候,倒是帮过比丘们的忙。没过几天他又厌倦了,心想:“做在家人有什么意思?我要出家。”就去顶礼比丘们,请求出家。比丘们念在他曾经帮过忙,就又让他出家了。就这样,他反反复复,总共六次出家又还俗。比丘们说:“这个人被心牵着走,心怎么想就怎么做。”于是给他取了个名字叫“心手长老”。
So laddhūpasampado sabbappakāraṃ vattapaṭivattaṃ akāsi. So buddhānaṃ uppannena lābhasakkārena katipāhaccayena thūlasarīro ahosi. Tato cintesi – ‘‘kiṃ me bhikkhāya caritvā jīvitena, gihī bhavissāmī’’ti. So vibbhamitvā gehaṃ pāvisi. Tassa gehe kammaṃ karontassa katipāheneva sarīraṃ milāyi. Tato ‘‘kiṃ me iminā dukkhena, samaṇo bhavissāmī’’ti cintetvā puna gantvā pabbaji. So katipāhaṃ vītināmetvā puna ukkaṇṭhitvā vibbhami, pabbajitakāle pana bhikkhūnaṃ upakārako hoti. So katipāheneva punapi ukkaṇṭhitvā, ‘‘kiṃ me gihibhāvena, pabbajissāmī’’ti gantvā bhikkhū vanditvā pabbajjaṃ yāci. Atha naṃ bhikkhū upakāravasena puna pabbājayiṃsu. Evaṃ so iminā niyāmeneva chakkhattuṃ pabbajitvā uppabbajito. Tassa bhikkhū ‘‘esa cittavasiko hutvā vicaratī’’ti cittahatthattheroti nāmaṃ kariṃsu.
他就这样一次又一次地来回折腾,妻子怀孕了。到第七次还俗时,他从树林里拿着农具回到家,放下工具,心想“我去拿我的袈裟”,就走进了内室。那时他妻子正躺着睡觉,下身衣裙滑落,嘴里流着口水,鼻子呼呼作响,嘴巴张开,磨着牙,那副样子在他眼里就像一具肿胀的尸体。他生起了“无常、苦”的想,心想:“我出家这么久,就是因为这个才没法安住在比丘的身份上。”于是他抓住袈裟的衣角,系在腰上,走出了家门。
Tassevaṃ aparāparaṃ vicarantasseva bhariyā gabbhinī ahosi. So sattame vāre araññato kasibhaṇḍamādāya gehaṃ gantvā bhaṇḍakaṃ ṭhapetvā ‘‘attano kāsāvaṃ gaṇhissāmī’’ti gabbhaṃ pāvisi . Tasmiṃ khaṇe tassa bhariyā nipajjitvā niddāyati. Tassā nivatthasāṭako apagato hoti, mukhato ca lālā paggharati, nāsā ghuraghurāyati, mukhaṃ vivaṭṭaṃ, dantaṃ ghaṃsati, sā tassa uddhumātakasarīraṃ viya upaṭṭhāsi. So ‘‘aniccaṃ dukkhaṃ ida’’nti saññaṃ labhitvā, ‘‘ahaṃ ettakaṃ kālaṃ pabbajitvā imaṃ nissāya bhikkhubhāve saṇṭhātuṃ nāsakkhi’’nti kāsāyakoṭiyaṃ gahetvā udare bandhitvā gehā nikkhami.
这时,住在隔壁屋的岳母看见他那样走出去,心想:“他一定是厌烦了。刚从林子里回来,把袈裟往腰上一系就出了家门,朝着精舍那边走,这到底是怎么了?”她走进屋里,看见女儿正在睡觉,就明白了:“他是看见她这个样子,心里后悔才走的。”于是她拍打女儿说:“起来,你这个不吉利的东西!你丈夫看见你睡成这副模样,心里后悔,已经走了。从今以后,他不再是你的了!”女儿却说:“算了吧,妈,他能去哪儿呢?过不了几天,他准会再回来的。”而那个人一边走一边念着“无常、苦”,就在走的路上证得了入流果。他到了之后,顶礼比丘们,请求出家。比丘们说:“我们没法给你剃度。你哪有一点出家人的样子?你的脑袋简直像磨剃刀的石头。”他说:“尊者,这次请你们可怜可怜我,让我出家吧。”比丘们因为受过他的帮助,就给他剃度了。没过几天,他就和无碍解一起证得了阿罗汉果。
Athassa anantaragehe ṭhitā sassu taṃ tathā gacchantaṃ disvā, ‘‘ayaṃ paṭiukkaṇṭhito bhavissati, idāneva araññato āgantvā kāsāvaṃ udare bandhitvāva gehā nikkhanto vihārābhimukho gacchati, kiṃ nu kho’’ti gehaṃ pavisitvā niddāyamānaṃ dhītaraṃ passitvā ‘‘imaṃ disvā so vippaṭisārī hutvā gato’’ti ñatvā dhītaraṃ paharitvā ‘‘uṭṭhehi kāḷakaṇṇi, sāmiko te taṃ niddāyamānaṃ disvā vippaṭisārī hutvā gato, natthi so ito paṭṭhāya tuyha’’nti āha. ‘‘Apehi apehi, amma, kuto tassa gamanaṃ atthi, katipāheneva punāgamissatī’’ti āha. Sopi ‘‘aniccaṃ dukkha’’nti vatvā gacchanto gacchantova sotāpattiphalaṃ pāpuṇi. So gantvā bhikkhū vanditvā pabbajjaṃ yāci. ‘‘Na sakkhissāma maṃyaṃ taṃ pabbājetuṃ, kuto tuyhaṃ samaṇabhāvo, satthakanisānapāsāṇasadisaṃ tava sīsa’’nti. ‘‘Bhante, idāni maṃ anukampāya ekavāraṃ pabbājethā’’ti. Te taṃ upakāravasena pabbājayiṃsu. So katipāheneva saha paṭisambhidāhi arahattaṃ pāpuṇi.
那些比丘也对他说:“贤友心手,你自己应该知道该什么时候走,可这一次你拖得太久了。”他说:“尊者,还有牵绊的时候我确实走过,现在那牵绊已经断了,我已经到了不再来去的地步。”比丘们就去到导师那里,禀报说:“尊者,这位比丘被我们这样一说,竟说出这种话,宣说胜智,说的是不实之语。”导师说:“是的,比丘们,我的儿子在心意还没安定、还不懂正法的时候,确实有过来去。如今他的善与恶都已断尽。”说完,便说了下面两首偈颂:
Tepi naṃ āhaṃsu – ‘‘āvuso cittahattha, tava gamanasamayaṃ tvameva jāneyyāsi, imasmiṃ vāre te cirāyita’’nti. ‘‘Bhante, saṃsaggassa atthibhāvakāle gatamhā, so no saṃsaggo chinno, idāni agamanadhammā jātamhā’’ti. Bhikkhū satthu santikaṃ gantvā, ‘‘bhante, ayaṃ bhikkhu amhehi evaṃ vutto evaṃ nāma kathesi, aññaṃ byākaroti, abhūtaṃ vadatī’’ti āhaṃsu. Satthā ‘‘āma, bhikkhave, mama putto attano anavaṭṭhitacittakāle saddhammaṃ ajānanakāle gamanāgamanaṃ akāsi, idānissa puññañca pāpañca pahīna’’nti vatvā imā dve gāthā āha –
心不稳定的人,不明白正法;
信心漂浮不定的人,慧无法圆满。
‘‘Anavaṭṭhitacittassa, saddhammaṃ avijānato; Pariplavapasādassa, paññā na paripūrati.
心没有渗漏,心没有受到伤害;
已断除善与恶的人,觉醒着,没有恐惧。
‘‘Anavassutacittassa, ananvāhatacetaso; Puññapāpapahīnassa, natthi jāgarato bhaya’’nti.
在这里,“心没有安住”是指:所谓心,对任何人来说都不是固定不变的,也不是稳固的。有一种人,就像放在马背上的南瓜,像插在谷堆里的木桩,像放在秃头上的迦昙波花,在哪里都待不住:有时是佛弟子,有时是邪命外道,有时是尼干陀,有时是苦行者。这样的人就叫“心没有安住”。对于他那没有安住的心,“不了知正法”:就是对由三十七菩提分法构成的这个正法不了知。因为信心微弱,或者信心浮浅,所以他的信受摇摆不定,因此他在欲界、色界等的智慧不能圆满。欲界的智慧尚且不能圆满,何况色界、无色界、出世间的智慧能够圆满呢?这是所显示的。“其心无漏泄者”:是不被贪欲所染污的心。“其心不被击打者”:在“被击打的心、僵硬的心”这一出处,说的是以嗔恨心被击打的状态,但在这里,是以嗔恨心不被击打之心的意思。“舍断福与罪者”:是以第四道舍断福与罪、诸漏已尽的阿罗汉。“对觉醒者来说没有怖畏”:就像说诸漏已尽的阿罗汉觉醒时没有怖畏一样。然而他因为具足信等五种觉醒法,所以名为觉醒者。因此,对于他,无论觉醒还是未觉醒,都没有烦恼的怖畏,因为烦恼不再返回。烦恼不会追随他,因为以各种道所舍断的烦恼不再返回。因此说:“以须陀洹道所舍断的烦恼,他不返回、不退回、不回到那些烦恼;以斯陀含、阿那含、阿罗汉道所舍断的烦恼,他不返回、不退回、不回到那些烦恼。”
Tattha anavaṭṭhitacittassāti cittaṃ nāmetaṃ kassaci nibaddhaṃ vā thāvaraṃ vā natthi. Yo pana puggalo assapiṭṭhe ṭhapitakumbhaṇḍaṃ viya ca thusarāsimhi koṭṭitakhāṇuko viya ca khallāṭasīse ṭhapitakadambapupphaṃ viya ca na katthaci saṇṭhāti, kadāci buddhasāvako hoti, kadāci ājīvako, kadāci nigaṇṭho, kadāci tāpaso. Evarūpo puggalo anavaṭṭhitacitto nāma. Tassa anavaṭṭhitacittassa. Saddhammaṃ avijānatoti sattatiṃsabodhipakkhiyadhammabhedaṃ imaṃ saddhammaṃ avijānantassa parittasaddhatāya vā uplavasaddhatāya vā pariplavapasādassa kāmāvacararūpāvacarādibhedā paññā na paripūrati. Kāmāvacarāyapi aparipūrayamānāya kutova rūpāvacarārūpāvacaralokuttarapaññā paripūrissatīti dīpeti. Anavassutacittassāti rāgena atintacittassa. Ananvāhatacetasoti ‘‘āhatacitto khilajāto’’ti (dī. ni. 3.319; vibha. 941; ma. ni. 1.185) āgataṭṭhāne dosena cittassa pahatabhāvo vutto, idha pana dosena appaṭihatacittassāti attho. Puññapāpapahīnassāti catutthamaggena pahīnapuññassa ceva pahīnapāpassa ca khīṇāsavassa. Natthi jāgarato bhayanti khīṇāsavassa jāgarantasseva abhayabhāvo kathito viya. So pana saddhādīhi pañcahi jāgaradhammehi samannāgatattā jāgaro nāma. Tasmā tassa jāgarantassāpi ajāgarantassāpi kilesabhayaṃ natthi kilesānaṃ apacchāvattanato. Na hi taṃ kilesā anubandhanti tena tena maggena pahīnānaṃ kilesānaṃ puna anupagamanato. Tenevāha – ‘‘sotāpattimaggena ye kilesā pahīnā, te kilese na puneti na pacceti na paccāgacchati, sakadāgāmianāgāmiarahattamaggena ye kilesā pahīnā, te kilese na puneti na pacceti na paccāgacchatī’’ti (cūḷani. mettagūmāṇavapucchāniddesa 27).
这次开示对大众来说,既有实义,也有成果。
Desanā mahājanassa sātthikā saphalā ahosi.
有一天,比丘们在法堂里议论起来:“贤友们,这些烦恼真是沉重啊!像这样一位具足证得阿罗汉果近缘条件的良家子,竟然被烦恼搅得七次做在家人、七次出家。”世尊听到他们这番谈论,便以与当时因缘相称的方式来到法堂,坐在佛座上,问道:“比丘们,你们现在聚在这里谈论什么?”他们回答:“是在谈这个。”世尊于是说:“比丘们,正是如此,烦恼确实沉重。假如这些烦恼有形体,可以塞到某个地方去,那么整个轮围世界都嫌太挤,梵天世界都嫌太低,根本找不到能容纳它们的地方。连像我这样智慧具足、堪称人中良骏的人,它们都能搅扰,何况其他人呢?我曾经靠着大约半那利升的优等豆种和一把破锄头,六次出家又六次还俗。”比丘们问:“世尊,那是什么时候?善逝,那是什么时候?”世尊说:“比丘们,你们听吧。”他们答:“好的,世尊。”世尊说:“那就听吧。”于是引出了过去的故事——
Athekadivasaṃ bhikkhū dhammasabhāyaṃ kathaṃ samuṭṭhāpesuṃ ‘‘bhāriyā vatime, āvuso, kilesā nāma, evarūpassa arahattassa upanissāyasampanno kulaputto kilesehi āloḷito sattavāre gihī hutvā sattavāre pabbajito’’ti. Satthā tesaṃ taṃ kathāpavattiṃ sutvā taṅkhaṇānurūpena gamanena dhammasabhaṃ gantvā buddhāsane nisinno ‘‘kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā’’ti pucchitvā, ‘‘imāya nāmā’’ti vutte evameva, bhikkhave, kilesā nāma bhāriyā, sace ete rūpino hutvā katthaci pakkhipituṃ sakkā bhaveyyuṃ, cakkavāḷaṃ atisambādhaṃ, brahmaloko atinīcakoti okāso nesaṃ na bhaveyya, mādisampi nāmete paññāsampannaṃ purisājāneyyaṃ āloḷenti, avasesesu kā kathā? ‘‘Ahañhi aḍḍhanāḷimattaṃ varakacorakaṃ kuṇṭhakudālañca nissāya cha vāre pabbajitvā uppabbajitapubbo’’ti. ‘‘Kadā, bhante, kadā sugatā’’ti? ‘‘Suṇissatha, bhikkhave’’ti. ‘‘Āma, bhante’’ti. ‘‘Tena hi suṇāthā’’ti atītaṃ āhari –
过去,在波罗奈城梵授王执政的时候,有个叫锄头贤者的外道出家者。他在雪山住了八个月,到了雨季、地面湿润的时候,心想:“我家里还有大约半升的绵豆种子和一把破锄头,可别让绵豆种子坏了。”于是他就还俗回家,用锄头耕了一块地,把种子播下去,围好篱笆。到了成熟的时候,他收上来,留下大约一升的种子,剩下的全吃掉了。然后他又想:“我现在还要这个家干什么?我再出家去住八个月吧。”于是又离开家,出家去了。就这样,他靠着那大约一升绵豆种子和那把破锄头,七次做在家人,七次出家。到了第七次,他心想:“我六次都是因为这把破锄头才还俗又出家的,这回我得把它扔到一个找不回来的地方。”他走到恒河边,心想:“要是我看见它掉下去的地方,肯定还会下去捞。我得让它掉在我看不见的地方。”于是他把那大约一升种子用破布包好,把破布系在锄头的铁片上,握住锄柄的末端,站在恒河岸边,闭上眼睛,在头顶上转了三圈,然后扔进恒河。扔完转身一看,看不见落点,就大声喊了三遍:“我赢了!我赢了!”
Atīte bārāṇasiyaṃ brahmadatte rajjaṃ kārente kudālapaṇḍito nāma bāhirakapabbajjaṃ pabbajitvā aṭṭha māse himavante vasitvā vassārattasamaye bhūmiyā tintāya ‘‘gehe me aḍḍhanāḷimatto varakacorako ca kuṇṭhakudālako ca atthi, varakacorakabījaṃ mā nassī’’ti uppabbajitvā ekaṃ ṭhānaṃ kudālena kasitvā taṃ bījaṃ vapitvā vatiṃ katvā pakkakāle uddharitvā nāḷimattabījaṃ ṭhapetvā sesaṃ khādi. So ‘‘kiṃ me dāni gehena, puna aṭṭha māse pabbajissāmī’’ti cintetvā nikkhamitvā pabbaji. Imināva nīhārena nāḷimattaṃ varakacorakañca kuṇṭhakudālañca nissāya sattavāre gihī hutvā sattavāre pabbajitvā sattame pana vāre cintesi – ‘‘ahaṃ cha vāre imaṃ kuṇṭhakudālaṃ nissāya gihī hutvā pabbajito, katthacideva naṃ chaḍḍessāmī’’ti. So gaṅgāya tīraṃ gantvā, ‘‘patitaṭṭhānaṃ passanto otaritvā gaṇheyyaṃ, yathāssa patitaṭṭhānaṃ na passāmi, tathā naṃ chaḍḍessāmī’’ti cintetvā nāḷimattaṃ bījaṃ pilotikāya bandhitvā pilotikaṃ kudālaphalake bandhitvā kudālaṃ aggadaṇḍake gahetvā gaṅgāya tīre ṭhito akkhīni nimīletvā uparisīse tikkhattuṃ āvijjhitvā gaṅgāyaṃ khipitvā nivattitvā olokento patitaṭṭhānaṃ adisvā ‘‘jitaṃ me, jitaṃ me’’ti tikkhattuṃ saddamakāsi.
那时,波罗奈国王平定了边境的叛乱后回来,在河边扎营,下河沐浴时听到了那个声音。国王们天生就不喜欢“我赢了”这种话,于是他走到那人跟前,问:“我刚打败敌人,以‘我赢了’的姿态回来,你却在那里喊‘我赢了,我赢了’,这是什么意思?”锄头贤者回答:“大王,你战胜的是外面的贼,你那个胜利以后还会失去。而我战胜的是内心的贪贼,它再也不会战胜我了。只有那样的胜利才是好的。”说完便说了这首偈颂——
Tasmiṃ khaṇe bārāṇasirājā paccantaṃ vūpasametvā āgantvā nadītīre khandhāvāraṃ nivāsetvā nhānatthāya nadiṃ otiṇṇo taṃ saddaṃ assosi. Rājūnañca nāma ‘‘jitaṃ me’’ti saddo amanāpo hoti, so tassa santikaṃ gantvā, ‘‘ahaṃ idāni amittamaddanaṃ katvā ‘jitaṃ me’ti āgato, tvaṃ pana ‘jitaṃ me, jitaṃ me’ti viravasi, kiṃ nāmeta’’nti pucchi. Kudālapaṇḍito ‘‘tvaṃ bāhirakacore jini, tayā jitaṃ puna avajitameva hoti, mayā pana ajjhattiko lobhacoro jito, so puna maṃ na jinissati, tasseva jayo sādhū’’ti vatvā imaṃ gāthamāha –
那种胜利不算真正的善胜,因为赢了之后还会再输掉。
那场胜利确实是善胜,就是胜利之后永远不会再被夺走。
‘‘Na taṃ jitaṃ sādhu jitaṃ, yaṃ jitaṃ avajīyati; Taṃ kho jitaṃ sādhu jitaṃ, yaṃ jitaṃ nāvajīyatī’’ti. (jā. 1.1.70);
就在那一刹那,他望着恒河,修成了水遍,获得殊胜成就,便在虚空中结跏趺坐。国王听了这位大人的说法,向他顶礼,请求出家,就带着军队一起出家了。随行的大众有一由旬那么长。另一位邻国的国王听说他出家了,心想:“我要夺了他的王位。”于是带人过来,却看见那样繁华的都城已经空无一人,又想:“能舍弃这样一座都城去出家的国王,绝不会在差劲的地方出家,我也该出家才对。”于是前往那里,走近那位大人,请求出家,带着自己的眷属一起出家了。就这样,先后有七位国王出家。修行处方圆七由旬。七位国王舍弃了财富,带着这么多的人出家。那位大人修习梵行,命终之后生到了梵天界。
Taṃ khaṇaṃyeva ca gaṅgaṃ olokento āpokasiṇaṃ nibbattetvā adhigataviseso ākāse pallaṅkena nisīdi. Rājā mahāpurisassa dhammakathaṃ sutvā vanditvā pabbajjaṃ yācitvā saddhiṃ balakāyena pabbaji. Yojanamattā parisā ahosi. Aparopi sāmantarājā tassa pabbajitabhāvaṃ sutvā, ‘‘tassa rajjaṃ gaṇhissāmī’’ti āgantvā tathā samiddhaṃ nagaraṃ suññaṃ disvā, ‘‘evarūpaṃ nagaraṃ chaḍḍetvā pabbajito rājā orake ṭhāne na pabbajissati, mayāpi pabbajituṃ vaṭṭatī’’ti cintetvā tattha gantvā mahāpurisaṃ upasaṅkamitvā pabbajjaṃ yācitvā saparivāro pabbaji. Eteneva nīhārena satta rājāno pabbajiṃsu. Sattayojaniko assamo ahosi. Satta rājāno bhoge chaḍḍetvā ettakaṃ janaṃ gahetvā pabbajiṃsu. Mahāpuriso brahmacariyavāsaṃ vasitvā brahmalokūpago ahosi.
导师讲完这段法义后,说道:“比丘们,那时我就是锄头傻瓜,烦恼对他确实就是这么沉重。”
Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā, ‘‘ahaṃ, bhikkhave, tadā kudālapaṇḍito ahosiṃ, kilesā nāmete evaṃ bhāriyā’’ti āha.
五百比丘的故事
6. Pañcasatabhikkhuvatthu
导师住在舍卫城时,针对已经开始修观的比丘们,讲了这部《如瓶喻》的法教。
Kumbhūpamanti imaṃ dhammadesanaṃ satthā sāvatthiyaṃ viharanto āraddhavipassake bhikkhū ārabbha kathesi.
听说在舍卫城,有五百位比丘在世尊跟前领受了修到阿拉汉果的业处,心想“我们要修沙门法”,就走了上百由旬的路,来到一个大村落。村里的人看见他们,请他们坐在准备好的座位上,用上好的粥、饭等食物招待,然后问:“尊者,你们要去哪里?”比丘们说:“去合适的地方。”大家就请求说:“尊者,请在这里住满这三个月吧。我们也想在你们跟前皈依,受持五戒。”知道比丘们默许了,他们又说:“不远处有一大片树林,尊者,请住到那里去。”说完就送比丘们走了。比丘们进了那片树林。住在林中的天神心想:“这些具戒的圣者来到了这片树林,可圣者们住在这里,我们却带着孩子爬到树上住,实在不合适。”于是从树上下来,坐在地上盘算:“圣者们今晚大概会在这里住一夜,明天肯定就走了。”第二天,比丘们又进村托钵,然后回到那片树林。天神又想:“僧团大概受了谁明天的邀请,所以才又回来,今天不会走,我想明天才会走。”就这样,差不多半个月,天神一直坐在地上。
Sāvatthiyaṃ kira pañcasatā bhikkhū satthu santike yāva arahattā kammaṭṭhānaṃ gahetvā, ‘‘samaṇadhammaṃ karissāmā’’ti yojanasatamaggaṃ gantvā ekaṃ mahāvāsagāmaṃ agamaṃsu. Atha te manussā disvā paññattāsane nisīdāpetvā paṇītehi yāgubhattādīhi parivisitvā, ‘‘kahaṃ, bhante, gacchathā’’ti pucchitvā, ‘‘yathāphāsukaṭṭhāna’’nti vutte, ‘‘bhante, imaṃ temāsaṃ idheva vasatha, mayampi tumhākaṃ santike saraṇesu patiṭṭhāya pañca sīlāni rakkhissāmā’’ti yācitvā tesaṃ adhivāsanaṃ viditvā, ‘‘avidūre ṭhāne mahanto vanasaṇḍo atthi, ettha vasatha, bhante’’ti vatvā uyyojesuṃ. Bhikkhū taṃ vanasaṇḍaṃ pavisiṃsu. Tasmiṃ vanasaṇḍe adhivatthā devatā ‘‘sīlavanto, ayyā, imaṃ vanasaṇḍaṃ anuppattā, ayuttaṃ kho pana asmākaṃ ayyesu idha vasantesu puttadāre gahetvā rukkhe abhiruyha vasitu’’nti rukkhato otaritvā bhūmiyaṃ nisīditvā cintayiṃsu, ‘‘ayyā, imasmiṃ ṭhāne ajjekarattiṃ vasitvā addhā sve gamissantī’’ti. Bhikkhūpi punadivase antogāme piṇḍāya caritvā puna tameva vanasaṇḍaṃ āgamiṃsu. Devatā ‘‘bhikkhusaṅgho svātanāya kenaci nimantito bhavissati, tasmā punāgacchati , ajja gamanaṃ na bhavissati, sve gamissati maññe’’ti iminā upāyena aḍḍhamāsamattaṃ bhūmiyameva acchiṃsu.
于是他们想:“这些尊者恐怕真会在这里住满三个月。要是他们住在这里,我们带着孩子爬到树上坐也不合适;三个月里带着儿女坐在地上,连个能安稳坐的地方都很难受。得想个办法把这些比丘赶走才行。”于是他们就在比丘们各自的夜宿处、日间住处和经行处的尽头,显现出砍掉脑袋的无头尸身,又制造出非人的恐怖声音。比丘们因此染上了喷嚏等疾病。他们互相问:“贤友,你哪里不舒服?”有人说:“我得了喷嚏病。”有人说:“我咳嗽。”接着又说:“贤友,我今天在经行处尽头看见一个无头尸身。”“我在夜宿处看见无头尸身。”“我在日间住处听见非人的声音。这地方该避开,我们住在这里不舒服,去世尊那里吧。”于是他们离开那里,一路辗转来到世尊跟前,顶礼之后坐在一边。
Tato cintayiṃsu – ‘‘bhadantā imaṃ temāsaṃ idheva maññe vasissanti, idheva kho pana imesu vasantesu amhākaṃ rukkhe abhiruhitvā nisīditumpi na yuttaṃ, temāsaṃ puttadāre gahetvā bhūmiyaṃ nisīdanaṭṭhānānipi dukkhāni, kiñci katvā ime bhikkhū palāpetuṃ vaṭṭatī’’ti. Tā tesu tesu rattiṭṭhānadivāṭṭhānesu ceva caṅkamanakoṭīsu ca chinnasīsāni kabandhāni dassetuṃ amanussasaddañca bhāvetuṃ ārabhiṃsu. Bhikkhūnaṃ khipitakāsādayo rogā pavattiṃsu. Te aññamaññaṃ ‘‘tuyhaṃ, āvuso, kiṃ rujjatī’’ti pucchantā, ‘‘mayhaṃ khipitarogo, mayhaṃ kāso’’ti vatvā, ‘‘āvuso, ahaṃ ajja caṅkamanakoṭiyaṃ chinnasīsaṃ addasaṃ, ahaṃ rattiṭṭhāne kabandhaṃ addasaṃ , ahaṃ divāṭṭhāne amanussasaddaṃ assosiṃ, parivajjetabbayuttakamidaṃ ṭhānaṃ, amhākaṃ idha aphāsukaṃ ahosi, satthu santikaṃ gamissāmā’’ti nikkhamitvā anupubbena satthu santikaṃ gantvā vanditvā ekamantaṃ nisīdiṃsu.
这时导师对他们说:“比丘们,你们就不能在那个地方住下来吗?”他们说:“是的,尊者,我们住在那个地方时,会出现这样恐怖的景象,会有这样的不适,所以我们认为‘这个地方应该避开’,就丢下它来到您这里了。”导师说:“比丘们,你们就应该回到那里去。”他们说:“尊者,去不了啊。”导师说:“比丘们,你们之前去的时候没带武器,现在带上武器再去吧。”他们问:“尊者,要带什么武器呢?”导师说:“我把武器给你们,你们带上我给的武器再去。”说完之后——
Atha ne satthā āha – ‘‘kiṃ, bhikkhave, tasmiṃ ṭhāne vasituṃ na sakkhissathā’’ti? ‘‘Āma, bhante, amhākaṃ tasmiṃ ṭhāne vasantānaṃ evarūpāni bheravārammaṇāni upaṭṭhahanti, evarūpaṃ aphāsukaṃ hoti, tena mayaṃ ‘vajjetabbayuttakamidaṃ ṭhāna’nti taṃ chaḍḍetvā tumhākaṃ santikaṃ āgatā’’ti. ‘‘Bhikkhave, tattheva tumhākaṃ gantuṃ vaṭṭatī’’ti. ‘‘Na sakkā, bhante’’ti. ‘‘Bhikkhave, tumhe āvudhaṃ aggahetvā gatā, idāni āvudhaṃ gahetvā gacchathā’’ti. ‘‘Katarāvudhaṃ, bhante’’ti? Satthā ‘‘ahaṃ āvudhaṃ vo dassāmi, mayā dinnaṃ āvudhaṃ gahetvā gacchathā’’ti vatvā –
一个想真正得到利益、善于修行的人,应当先彻底体证寂静的境界,然后该做的是:
他要有能力,要正直,要非常正直,要容易接受劝导,要柔和,而且不傲慢。
‘‘Karaṇīyamatthakusalena, yanta santaṃ padaṃ abhisamecca; Sakko ujū ca suhujū ca, suvaco cassa mudu anatimānī’’ti. (khu. pā. 9.1; su. ni. 143) –
世尊把整部《慈经》讲完后,就打发他们说:“比丘们,你们从寺院外的树林开始,一边诵一边进到寺院里来。”那些比丘礼敬世尊后便离开,一路次第走到那个地方,先在寺院外集体诵经,一边诵着一边走进树林。整片树林的天神都生起了慈心,出来迎接他们,主动请求接过他们的钵和衣,请求为他们按摩手脚,还在各处为他们安排守护。他们变得像被熏制调柔的油一样温顺安定。无论哪里都没有非人的声响。那些比丘的心变得专一。他们坐在夜间住处和白天住处,把心投入观照,在自身中确立坏灭与消逝的观,并不断增长这种观:“这个所谓的有身,就它终会坏散、不能长久的道理来说,正像陶匠做的器皿一样。”正自觉者虽然坐在香室里,却知道他们已经开始修观,便召唤那些比丘,说道:“正是这样,比丘们!这个所谓的有身,就它终会坏散、不能长久的道理来说,确实就像陶匠做的器皿一样。”说完,他放出光明,即使远在一百由旬之外,也像面对面坐着一样,放出六色光芒,以可见的色身说了这首偈颂:
Sakalaṃ mettasuttaṃ kathetvā, ‘‘bhikkhave, imaṃ tumhe bahi vihārassa vanasaṇḍato paṭṭhāya sajjhāyantā antovihāraṃ paviseyyāthā’’ti uyyojesi. Te satthāraṃ vanditvā nikkhamitvā anupubbena taṃ ṭhānaṃ patvā bahivihāre gaṇasajjhāyaṃ katvā sajjhāyamānā vanasaṇḍaṃ pavisiṃsu. Sakalavanasaṇḍe devatā mettacittaṃ paṭilabhitvā tesaṃ paccuggamanaṃ katvā pattacīvarapaṭiggahaṇaṃ āpucchiṃsu, hatthapādasambāhanaṃ āpucchiṃsu, tesaṃ tattha tattha ārakkhaṃ saṃvidahiṃsu, pakkadhūpanatelaṃ viya sannisinnā ahesuṃ. Katthaci amanussasaddo nāma nāhosi. Tesaṃ bhikkhūnaṃ cittaṃ ekaggaṃ ahosi. Te rattiṭṭhānadivāṭṭhānesu nisinnā vipassanāya cittaṃ otāretvā attani khayavayaṃ paṭṭhapetvā, ‘‘ayaṃ attabhāvo nāma bhijjanakaṭṭhena athāvaraṭṭhena kulālabhājanasadiso’’ti vipassanaṃ vaḍḍhayiṃsu. Sammāsambuddho gandhakuṭiyā nisinnova tesaṃ vipassanāya āraddhabhāvaṃ ñatvā te bhikkhū āmantetvā, ‘‘evameva, bhikkhave, ayaṃ attabhāvo nāma bhijjanakaṭṭhena athāvaraṭṭhena kulālabhājanasadiso evā’’ti vatvā obhāsaṃ pharitvā yojanasate ṭhitopi abhimukhe nisinno viya chabbaṇṇaraṃsiyo vissajjetvā dissamānena rūpena imaṃ gāthamāha –
要看清这个身体就像水罐一样,要守住这颗心就像城池一样。
用智慧作武器跟魔罗作战,战胜之后还要守护住,不要有任何执著。
‘‘Kumbhūpamaṃ kāyamiṃma viditvā, nagarūpamaṃ cittamidaṃ ṭhapetvā; Yodhetha māraṃ paññāvudhena, jitañca rakkhe anivesano siyā’’ti.
在这里,“如瓶喻”的意思是:从脆弱、软弱、不能持久、只是暂时存在的角度,看清这个由头发等部分聚集而成的身体就像陶瓶一样,只是暂时存在。“安立此心如城喻”的意思是:所谓城,是外面坚固,有深深的护城河,有城墙围绕,有城门和城楼,里面街道、四衢、十字路口分布清楚,还有市场。外面的盗贼想“我们要去抢劫”,来了却进不去,就像撞到山一样被挡住,只好离开。同样,有智慧的良家子把自己修观的心安立得像坚固的城一样,安住在城中,就像用单刃剑等各种武器击退贼众那样,用由观和圣道所生的智慧武器,挡住、击破各个阶段应当断除的烦恼魔,和它作战,这就是“与魔交战”的意思。“守护已胜者”:要守护已经生起、还很稚嫩的观智,依靠适宜的住处、适宜的时节、适宜的食物、适宜的人、适宜的闻法等,中间入定,出定后再以清净的心观察诸行,这样来守护。
Tattha kumbhūpamanti abaladubbalaṭṭhena anaddhaniyatāvakālikaṭṭhena imaṃ kesādisamūhasaṅkhātaṃ kāyaṃ kumbhūpamaṃ kulālabhājanasadisaṃ viditvā. Nagarūpamaṃ cittamidaṃ ṭhapetvāti nagaraṃ nāma bahiddhā thiraṃ hoti, gambhīraparikhaṃ pākāraparikkhittaṃ dvāraṭṭālakayuttaṃ, antosuvibhattavīthicatukkasiṅghāṭakasampannaṃ antarāpaṇaṃ, taṃ ‘‘vilumpissāmā’’ti bahiddhā corā āgantvā pavisituṃ asakkontā pabbataṃ āsajja paṭihatā viya gacchanti, evameva paṇḍito kulaputto attano vipassanācittaṃ thiraṃ nagarasadisaṃ katvā ṭhapetvā nagare ṭhito ekatodhārādinānappakārāvudhena coragaṇaṃ viya vipassanāmayena ca ariyamaggamayena ca paññāvudhena taṃtaṃmaggavajjhaṃ kilesamāraṃ paṭibāhanto taṃ taṃ kilesamāraṃ yodhetha, pahareyyāthāti attho. Jitañca rakkheti jitañca uppāditaṃ taruṇavipassanaṃ āvāsasappāyautusappāyabhojanasappāyapuggalasappāyadhammassavanasappāyādīni āsevanto antarantarā samāpattiṃ samāpajjitvā tato vuṭṭhāya suddhacittena saṅkhāre sammasanto rakkheyya.
“不把住处当成执著的对象”意思是:应当对存在不生贪著。就像有个战士在战场前线筑起堡垒,跟敌人作战时,如果饿了、渴了,或者铠甲松了、武器掉了,就退进堡垒里休息,吃饱喝足,重新披好铠甲,拿起武器,再冲出去战斗,把敌军打垮,战胜还没战胜的,守住已经赢得的。可要是他待在堡垒里,贪图里面的安逸,舍不得出来,整个王国就会落到敌人手里。同样,比丘对已经生起的初期观智,要反复入定,出定后再用清净的心去观照诸行,这样才能守护住它,并靠证得更高的道果战胜烦恼魔。但如果他只贪著禅定的快乐,不用清净的心反复观照诸行,就无法证悟道果。所以,守护该守护的,就是无所执著:不把禅定当成住处,不在里面安住、执取,不对它生起贪爱,不把它当作归宿。导师就是这样为那些比丘说法的:“你们也应当这样去做。”
Anivesanosiyāti anālayo bhaveyya. Yathā nāma yodho saṅgāmasīse balakoṭṭhakaṃ katvā amittehi saddhiṃ yujjhanto chāto vā pipāsito vā hutvā sannāhe vā sithile āvudhe vā patite balakoṭṭhakaṃ pavisitvā vissamitvā bhuñjitvā pivitvā sannahitvā āvudhaṃ gahetvā puna nikkhamitvā yujjhanto parasenaṃ maddati, ajitaṃ jināti, jitaṃ rakkhati. So hi sace balakoṭṭhake ṭhito evaṃ vissamanto taṃ assādento accheyya, rajjaṃ parahatthagataṃ kareyya, evameva, bhikkhu, paṭiladdhaṃ taruṇavipassanaṃ punappunaṃ samāpattiṃ samāpajjitvā tato vuṭṭhāya suddhacittena saṅkhāre sammasanto rakkhituṃ sakkoti, uttarimaggaphalapaṭilābhena kilesamāraṃ jināti. Sace pana so samāpattimeva assādeti, suddhacittena punappunaṃ saṅkhāre na sammasati, maggaphalapaṭivedhaṃ kātuṃ na sakkoti. Tasmā rakkhitabbayuttakaṃ rakkhanto anivesano siyā, samāpattiṃ nivesanaṃ katvā tattha na niveseyya, ālayaṃ na kareyyāti attho. ‘‘Addhā tumhepi evaṃ karothā’’ti evaṃ satthā tesaṃ bhikkhūnaṃ dhammaṃ desesi.
说法结束时,那五百位比丘就坐在各自原来的座位上,连起身都没有,便同时证得四无碍解与阿罗汉果;他们一边称扬、赞叹、礼敬如来那金色的身体,一边走了过来。
Desanāvasāne pañcasatā bhikkhū nisinnaṭṭhāne nisinnāyeva saha paṭisambhidāhi arahattaṃ patvā tathāgatassa suvaṇṇavaṇṇaṃ sarīraṃ vaṇṇayantā thomentā vandantāva āgacchiṃsūti.
第七,腐身帝沙长老的故事
7. Pūtigattatissattheravatthu
导师住在舍卫城时,针对腐身帝沙长老,说了“这个身体不久就会腐烂”这段法教。
Aciraṃvatayaṃ kāyoti imaṃ dhammadesanaṃ satthā sāvatthiyaṃ viharanto pūtigattatissattheraṃ ārabbha kathesi.
据说,舍卫城有一位良家子,在世尊面前听了法,对教法生起了坚定的信心,于是出家。受具足戒后,他名叫帝沙长老。日子一天天过去,他的身体得了病,长出了芥子那么大的疖子。这些疖子逐渐变大,先是像绿豆那么大,然后像豌豆那么大,再像枣核那么大,接着像余甘子那么大,又像未成熟的贝尔果那么大,最后像成熟的贝尔果那么大,然后一个个破裂开来,整个身体变得坑坑洼洼、满是疮孔。因此,大家就叫他“腐身帝沙长老”。后来,他的骨头也裂开了,完全没人能照料他。他的内衣和外衣沾满了脓血,黏糊糊的,就像浸了糖浆的炸饼一样。同住的比丘们没法再照顾他,就把他丢下走了。他无依无靠,只能躺在那里。
Eko kira sāvatthivāsī kulaputto satthu santike dhammaṃ sutvā sāsane uraṃ datvā pabbajito, so laddhūpasampado tissatthero nāma ahosi. Gacchante gacchante kāle tassa sarīre rogo udapādi. Sāsapamattiyo piḷakā uṭṭhahiṃsu. Tā anupubbena muggamattā kalāyamattā kolaṭṭhimattā āmalakamattā beḷuvasalāṭumattā beḷuvamattā hutvā pabhijjiṃsu, sakalasarīraṃ chiddāvachiddaṃ ahosi. Pūtigattatissattherotvevassa nāmaṃ udapādi. Athassa aparabhāge aṭṭhīni bhijjiṃsu. So appaṭijaggiyo ahosi. Nivāsanapārupanaṃ pubbalohitamakkhitaṃ jālapūvasadisaṃ ahosi. Saddhivihārikādayo paṭijaggituṃ asakkontā chaḍḍayiṃsu. So anātho hutvā nipajji.
诸佛有两个时段必定会观察世间,从不遗漏。清晨观察世间时,从轮围山的边缘开始,把智慧朝向自己的香室,逐一观察;傍晚观察时,则从香室开始,把智慧朝向外边观察。就在那个时候,在世尊的智慧之网中,腐身帝沙长老显现了出来。导师看到这位比丘有证得阿罗汉果的因缘,心想:“这个人已经被同住比丘等人抛弃了,如今除了我,他没有别的依靠。”于是从香室出来,像是巡视精舍一样走到火房,把锅洗干净,倒上水,放到灶上,就站在那里等水烧热。知道水已经热了,他便走过去,抓住那位比丘躺着的床的一角。这时比丘们说:“尊者,请让开,我们来搬。”他们就把床抬起来,搬到火房。导师让人拿来木盆,倒入温水,让那些比丘帮长老脱下上衣,把衣放进温水里揉搓,然后放到柔和的阳光下晾晒。接着,导师站在他身边,用温水浸润他的身体,揉搓擦洗,为他沐浴。沐浴结束时,他披的衣服已经干了。于是让他穿上那件干衣;他脱下的袈裟,也让人放进水里揉搓后,放到阳光下晾晒。等他身上的水干了,那件袈裟也干了。他穿着一件袈裟,披着另一件,身体轻快,心念专一,躺到床上。世尊站在他的枕边,说:“比丘,你这个身体,一旦识离开,就会变得毫无用处,像一块木柴一样躺在地上。”说完,诵出这首偈颂——
Buddhānañca nāma dve vāre lokavolokanaṃ avijahitaṃ hoti. Paccūsakāle lokaṃ volokentā cakkavāḷamukhavaṭṭito paṭṭhāya gandhakuṭiabhimukhaṃ ñāṇaṃ katvā olokenti, sāyaṃ olokentā gandhakuṭito paṭṭhāya bāhirābhimukhaṃ ñāṇaṃ katvā olokenti. Tasmiṃ pana samaye bhagavato ñāṇajālassa anto pūtigattatissatthero paññāyi. Satthā tassa bhikkhuno arahattassa upanissayaṃ disvā, ‘‘ayaṃ saddhivihārikādīhi chaḍḍito, idānissa maṃ ṭhapetvā aññaṃ paṭisaraṇaṃ natthī’’ti gandhakuṭito nikkhamitvā vihāracārikaṃ caramāno viya aggisālaṃ gantvā ukkhaliṃ dhovitvā udakaṃ datvā uddhanaṃ āropetvā udakassa tattabhāvaṃ āgamayamāno aggisālāyameva aṭṭhāsi. Tattabhāvaṃ jānitvā gantvā tassa bhikkhuno nipannamañcakoṭiyaṃ gaṇhi, tadā bhikkhū ‘‘apetha, bhante, mayaṃ gaṇhissāmā’’ti mañcakaṃ gahetvā aggisālaṃ ānayiṃsu. Satthā ambaṇaṃ āharāpetvā uṇhodakaṃ āsiñcitvā tehi bhikkhūhi tassa pārupanaṃ gāhāpetvā uṇhodake maddāpetvā mandātape vissajjāpesi. Athassa santike ṭhatvā sarīraṃ uṇhodakena temetvā ghaṃsitvā nhāpesi, tassa nahānapariyosāne pārupanaṃ sukkhi. Atha naṃ taṃ nivāsāpetvā nivatthakāsāvaṃ udake maddāpetvā ātape vissajjāpesi. Athassa gatte udake chinnamatte tampi sukkhi. So ekaṃ kāsāvaṃ nivāsetvā ekaṃ pārupitvā sallahukasarīro ekaggacitto mañcake nipajji. Satthā tassa ussīsake ṭhatvā, ‘‘bhikkhu ayaṃ tava kāyo apetaviññāṇo nirupakāro hutvā kaliṅgaraṃ viya pathaviyaṃ sessatī’’ti vatvā imaṃ gāthamāha –
这个身体确实不久后,就会躺倒在大地上;
被丢弃了,失去了心识,就像一根没用的朽木。
‘‘Aciraṃ vatayaṃ kāyo, pathaviṃ adhisessati; Chuddho apetaviññāṇo, niratthaṃva kaliṅgara’’nti.
在这里,“不久”是说:比丘,这个身体过不了多久就会躺倒在大地上,躺在这以自然状态躺着的大地上面。“被丢弃”是指被扔掉、被抛弃,因为识已经离去,就变成空壳一样躺在那里。这是要说明什么呢?就像一段毫无用处的朽木,没有用处,毫无价值,像一截木头碎片。因为需要木材的人走进森林,看到直的就跟直的形状砍下来,看到弯的就照弯的形状砍下来,取走可用的木材;剩下的那些空心的、腐烂的、没有实质的、满是节瘤的,砍下后就丢在那里。后来别的需要木材的人来了,也没有谁会去拿那些,看一看只拿对自己有用的,其余的便留在地上。不过那些剩下的木料,用这样那样的办法,或许还能做成床脚、踏台或木板凳。可是在这个身体里,三十二个部分当中,没有哪一个部分能拿来当床脚之类的用途,或者以其他方式派上用场。这个身体纯粹就像一段毫无用处的朽木,一旦识离去,过不了几天就会躺在大地上。
Tattha aciraṃ vatāti bhikkhu na cirasseva ayaṃ kāyo pathaviṃ adhisessati, imissā pakatisayanena sayitāya pathaviyā upari sayissati . Chuddhoti apaviddho, apagataviññāṇatāya tuccho hutvā sessatīti dasseti. Yathā kiṃ? Niratthaṃva kaliṅgaraṃ nirupakāraṃ niratthakaṃ kaṭṭhakhaṇḍaṃ viya. Dabbasambhāratthikā hi manussā araññaṃ pavisitvā ujukaṃ ujukasaṇṭhānena vaṅkaṃ vaṅkasaṇṭhānena chinditvā dabbasambhāraṃ gaṇhanti, avasesaṃ pana susirañca pūtikañca asārakañca gaṇṭhijātañca chinditvā tattheva chaḍḍenti. Aññe dabbasambhāratthikā āgantvā taṃ gahetāro nāma natthi, oloketvā attano upakārakameva gaṇhanti, itaraṃ pathavīgatameva hoti. Taṃ pana tena tena upāyena mañcapaṭipādakaṃ vā pādakathalikaṃ vā phalakapīṭhaṃ vā kātuṃ sakkāpi bhaveyya. Imasmiṃ pana attabhāve dvattiṃsāya koṭṭhāsesu ekakoṭṭhāsopi mañcapaṭipādakādivasena aññena vā upakāramukhena gayhūpago nāma natthi, kevalaṃ niratthaṃva kaliṅgaraṃ ayaṃ kāyo apagataviññāṇo katipāheneva pathaviyaṃ sessatīti.
开示结束时,腐身帝须长老和四无碍解一起证得了阿罗汉果,还有其他很多人成了入流者等等。长老证得阿罗汉果之后就般涅槃了。世尊让人为他料理遗体,收取舍利,建起了塔庙。比丘们问世尊:“尊者,腐身帝须长老投生到哪里去了?”“比丘们,他已经般涅槃了。”“尊者,像这样一位具足阿罗汉道资粮的比丘,为什么身体会腐烂、骨头会碎裂?他又是因为什么而得到了阿罗汉道的资粮?”“比丘们,这一切都是他自己所造的业带来的结果。”“尊者,那他造了什么业呢?”“那么,比丘们,你们听。”于是世尊讲起了过去的事——
Desanāvasāne pūtigattatissatthero saha paṭisambhidāhi arahattaṃ pāpuṇi, aññepi bahū sotāpannādayo ahesuṃ. Theropi arahattaṃ patvāva parinibbāyi. Satthā tassa sarīrakiccaṃ kārāpetvā dhātuyo gahetvā cetiyaṃ kārāpesi. Bhikkhū satthāraṃ pucchiṃsu – ‘‘bhante, pūtigattatissatthero kuhiṃ nibbatto’’ti. ‘‘Parinibbuto, bhikkhave’’ti. ‘‘Bhante, evarūpassa pana arahattūpanissayasampannassa bhikkhuno kiṃ kāraṇā gattaṃ putikaṃ jātaṃ, kiṃ kāraṇā aṭṭhīni bhinnāni, kimassa kāraṇaṃ arahattassa upanissayabhāvaṃ patta’’nti? ‘‘Bhikkhave, sabbametaṃ etassa attanā katakammeneva nibbatta’’nti. ‘‘Kiṃ pana tena, bhante, kata’’nti? ‘‘Tena hi, bhikkhave, suṇāthā’’ti atītaṃ āhari –
这位在迦叶正自觉者时代是个捕鸟人,杀了很多鸟来侍奉权贵。他把(主家)给的那些剩下的鸟拿去卖,心想“卖剩的若杀掉放着会烂掉”,为了不让它们飞走,就把那些鸟的腿骨和翅骨折断,堆成一堆,第二天再拿去卖。要是捕到的鸟特别多,他也会煮一些给自己吃。有一天,他煮好美味食物时,一位漏尽者正挨家挨户乞食,来到他家门口。他看见那位长老,心生净信,想:“我杀了那么多生命来吃,现在长老站在我家门口,家里正好有美味食物,我该供养他团食。”于是他接过长老的钵,装满美味团食供养,然后以五体投地礼敬长老,说:“尊者,愿我证得您所见之法的顶峰!”长老随喜说:“愿如此成就。”世尊说:“比丘们,正是由于那时所造的业,提舍才得到这样的果报:因为折断鸟骨的等流果,提舍的身体腐烂、骨头破碎;因为供养漏尽者美味团食的等流果,他证得了阿拉汉果。”
Ayaṃ kassapasammāsambuddhakāle sākuṇiko hutvā bahū sakuṇe vadhitvā issarajanaṃ upaṭṭhahi. Tesaṃ dinnāvasese vikkiṇāti, ‘‘vikkitāvasesā māretvā ṭhapitā pūtikā bhavissantī’’ti yathā uppatituṃ na sakkonti, tathā tesaṃ jaṅghaṭṭhīni ca pakkhaṭṭhīni ca bhinditvā rāsiṃ katvā ṭhapeti, te punadivase vikkiṇāti. Atibahūnaṃ pana laddhakāle attanopi atthāya pacāpeti. Tassekadivasaṃ rasabhojane pakke eko khīṇāsavo piṇḍāya caranto gehadvāre aṭṭhāsi. So theraṃ disvā cittaṃ pasādetvā, ‘‘mayā bahū pāṇā māretvā khāditā, ayyo ca me gehadvāre ṭhito, antogehe ca rasabhojanaṃ saṃvijjati, piṇḍapātamassa dassāmī’’ti tassa pattaṃ ādāya pūretvā rasapiṇḍapātaṃ datvā theraṃ pañcapatiṭṭhitena vanditvā, ‘‘bhante, tumhehi diṭṭhadhammassa matthakaṃ pāpuṇeyya’’nti āha. Thero ‘‘evaṃ hotū’’ti anumodanaṃ akāsi. ‘‘Bhikkhave, tadā katakammavasenetaṃ tissassa nipphannaṃ, sakuṇānaṃ aṭṭhibhedananissandena tissassa gattañca pūtikaṃ jātaṃ, aṭṭhīni ca bhinnāni, khīṇāsavassa rasapiṇḍapātadānanissandena arahattaṃ patto’’ti.
第八 难德牧牛人的故事
8. Nandagopālakavatthu
导师在憍萨罗国,因难德牧牛人而宣说了这部以“Diso disaṃ”开头的法教。
Diso disanti imaṃ dhammadesanaṃ satthā kosalajanapade nandagopālakaṃ ārabbha kathesi.
在舍卫城,据说给孤独长者家有个牧牛人叫难德,他看守牛群,有钱有势,家产丰厚。据说,就像结发外道给尼亚借着出家的样子逃避国王的税赋一样,这个难德也靠着牧牛人的身份逃避国王的征敛,守着自己的家业。他时不时带着五种牛乳制品到给孤独长者那里去,拜见世尊,听法,还请求世尊到他住的地方去。世尊等着他的智慧成熟,知道他已经成熟了,有一天就由大比丘僧团围绕着,在游行途中离开道路,在他住处附近的一棵树下坐了下来。难德来到世尊跟前,顶礼、问候、邀请之后,连续七天以精美的五种牛乳制品供养以佛陀为首的比丘僧团。第七天,世尊作了随喜,然后为他按顺序开示了布施论等法义。说法结束时,牧牛人难德证得入流果,他接过世尊的钵,跟着世尊走了一段路。当世尊对他说“停下吧,近事男”,他便顶礼返回。这时,一个猎人一箭把他射死了。后面的比丘们走过来看见他,回去禀告世尊说:“尊者,牧牛人难德因为您来到这里,做了大布施,跟着您走、在返回的路上被杀了。要是您不来,他就不会死。”世尊说:“比丘们,不管我来还是不来,就算他走向四方和四维,也没有办法逃脱死亡。因为,盗贼和仇敌都做不了的事,正是这些众生内心败坏、心念邪恶的自己所做的。”说完,便说了这首偈——
Sāvatthiyaṃ kira anāthapiṇḍikassa gahapatino nando nāma gopālako goyūthaṃ rakkhati aḍḍho mahaddhano mahābhogo. So kira yathā keṇiyo jaṭilo pabbajjāvesena, evaṃ gopālakattena rājabaliṃ pariharanto attano kuṭumbaṃ rakkhati. So kālena kālaṃ pañca gorase ādāya anāthapiṇḍikassa santikaṃ āgantvā satthāraṃ passati, dhammaṃ suṇāti, attano vasanaṭṭhānaṃ āgamanatthāya satthāraṃ yācati. Satthā tassa ñāṇaparipākaṃ āgamayamāno āgantvā paripakkabhāvaṃ ñatvā ekadivasaṃ mahābhikkhusaṅghaparivuto cārikaṃ caranto maggā okkamma tassa vasanaṭṭhānāsanne aññatarasmiṃ rukkhamūle nisīdi. Nando satthu santikaṃ agantvā vanditvā paṭisanthāraṃ katvā satthāraṃ nimantetvā satthāhaṃ buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa paṇītaṃ pañcagorasadānaṃ adāsi. Sattame divase satthā anumodanaṃ katvā dānakathādibhedaṃ anupubbiṃ kathaṃ kathesi. Kathāpariyosāne nandagopālako sotāpattiphale patiṭṭhāya satthu pattaṃ gahetvā satthāraṃ anugacchanto dūraṃ gantvā, ‘‘tiṭṭha, upāsakā’’ti nivattiyamāno vanditvā nivatti. Atha naṃ eko luddako vijjhitvā māresi. Pacchato āgacchantā bhikkhū naṃ disvā gantvā satthāraṃ āhaṃsu – ‘‘nando, bhante, gopālako tumhākaṃ idhāgatattā mahādānaṃ datvā anugantvā nivattento mārito, sace tumhe nāgacchissatha, nāssa maraṇaṃ abhavissā’’ti. Satthā , ‘‘bhikkhave, mayi āgatepi anāgatepi tassa catasso disā catasso anudisā ca gacchantassāpi maraṇato muccanūpāyo nāma natthi. Yañhi neva corā, na verino karonti, taṃ imesaṃ sattānaṃ antopaduṭṭhaṃ micchāpaṇihitaṃ cittameva karotī’’ti vatvā imaṃ gāthamāha –
无论对朋友还是对敌人,一个人应该怎么做?
一颗被错误导向的心,会比那更恶劣地对待他。
‘‘Diso disaṃ yaṃ taṃ kayirā, verī vā pana verinaṃ; Micchāpaṇihitaṃ cittaṃ, pāpiyo naṃ tato kare’’ti.
这里,“diso disaṃ”就是盗贼对盗贼,句子里省略了“disvā”(看见)。“yaṃ taṃ kayirā”的意思是:他可能对那人做出那种不幸和毁灭的事。第二句也是同样的道理。这里要说明的是:一个背弃朋友的人,比如盗贼,在儿女、妻子、田地、家宅、牛、水牛等上面并没有被对方侵犯,却去侵犯别人;当他看到那个同样侵犯过自己的人,或者一个怨敌因为某种原因结下怨仇,看到那个怨敌时,由于自己内心粗恶、凶残,就可能对那人做出不幸和毁灭的事——或者伤害他的儿女妻子,或者毁坏他的田地等,甚至夺走他的性命。可是,在十不善业道中被错误安置、被错误引导的心,比那还要更坏,会使那个人变得比那更恶。像上面所说的那样,盗贼对盗贼,或怨敌对怨敌,最多只是在今生今世造成痛苦,或者断送性命。然而,这颗被错误安置在十不善业道中的心,不仅在现世就招来不幸和毁灭,甚至在百千次生命中把他抛入四恶趣,不让他有抬头喘息的机会。
Tattha diso disanti coro coraṃ. ‘‘Disvā’’ti pāṭhaseso. Yaṃ taṃ kayirāti yaṃ taṃ tassa anayabyasanaṃ kareyya. Dutiyapadepi eseva nayo. Idaṃ vuttaṃ hoti – eko ekassa mittadubbhī coro puttadārakhettavatthu gomahiṃsādīsu aparajjhanto yassa aparajjhati, tampi tatheva attani aparajjhantaṃ coraṃ disvā, veri vā pana kenacideva kāraṇena baddhaveraṃ veriṃ disvā attano kakkhaḷatāya dāruṇatāya yaṃ taṃ tassa anayabyasanaṃ kareyya, puttadāraṃ vā pīḷeyya, khettādīni vā nāseyya, jīvitā vā pana naṃ voropeyya, dasasu akusalakammapathesu micchāṭhapitattā micchāpahiṇitaṃ cittaṃ pāpiyo naṃ tato kare taṃ purisaṃ tato pāpataraṃ kareyya. Vuttappakārehi, diso disassa vā verī verino vā imasmiṃyeva attabhāve dukkhaṃ vā uppādeyya, jīvitakkhayaṃ vā kareyya. Idaṃ pana akusalakammapathesu micchāṭhapitaṃ cittaṃ diṭṭheva dhamme anayabyasanaṃ pāpeti, attabhāvasatasahassesupi catūsu apāyesu khipitvā sīsaṃ ukkhipituṃ na detīti.
开示结束时,许多人证得了入流果等果位。这场开示让大众得到了大利益。不过,比丘们没有问起那位近事男在过去生中所造的业,所以世尊没有加以说明。
Desanāpariyosāne bahū sotāpattiphalādīni pattā. Mahājanassa sātthikā desanā jātā. Upāsakena pana bhavantare katakammaṃ bhikkhūhi na pucchitaṃ, tasmā satthārā na kathitanti.
第九则:索雷亚长老的故事
9. Soreyyattheravatthu
世尊住在舍卫城祇园时,针对索雷亚长老讲了“非母非父能作”这一教法。
Nataṃ mātā pitā kayirāti imaṃ dhammadesanaṃ satthā sāvatthiyaṃ jetavane viharanto soreyyattheraṃ ārabbha kathesi.
这件事发生在索雷亚城,最后在舍卫城了结。当正等正觉的佛陀住在舍卫城时,索雷亚城有位富商之子,和一个朋友一起坐在舒适的车里,由一大群随从簇拥着,出了城去洗澡。就在那时,大迦旃延长老想进索雷亚城托钵,正在城外披上僧伽梨衣。长老的身体是金色的。富商之子看见后心想:“真希望这位长老能成为我的妻子,或者希望我妻子的肤色能像这位长老的肤色一样。”就在他刚生起这个念头的当下,他的男性特征消失了,女性特征出现了。她感到羞耻,从车上下来逃走了。随从们认不出她,问道:“这是怎么回事?”她便走上了前往塔克西拉的路。她的朋友四处找来找去也没找到她。大家洗完澡都回了家。有人问:“富商之子在哪儿?”他们回答说:“我们以为他洗完澡已经回来了。”于是他的父母到处寻找也找不到,痛哭哀号,认为“他一定死了”,便为他办了丧事。她看见一个要去塔克西拉的商队,就跟在他们的车后面走。
Vatthu soreyyanagare samuṭṭhitaṃ, sāvatthiyaṃ niṭṭhāpesi. Sammāsambuddhe sāvatthiyaṃ viharante soreyyanagare soreyyaseṭṭhiputto ekena sahāyakena saddhiṃ sukhayānake nisīditvā mahantena parivārena nhānatthāya nagarā nikkhami. Tasmiṃ khaṇe mahākaccāyanatthero soreyyanagaraṃ piṇḍāya pavisitukāmo hutvā bahinagare saṅghāṭiṃ pārupati. Therassa ca suvaṇṇavaṇṇaṃ sarīraṃ. Soreyyaseṭṭhiputto taṃ disvā cintesi – ‘‘aho vata ayaṃ vā thero mama bhariyā bhaveyya, mama vā bhariyāya sarīravaṇṇo etassa sarīravaṇṇo viya bhaveyyā’’ti. Tassa cintitamatteyeva purisaliṅgaṃ antaradhāyi, itthiliṅgaṃ pāturahosi. So lajjamāno yānakā oruyha palāyi. Parijano taṃ asañjānanto ‘‘kimeta’’nti āha. Sāpi takkasilamaggaṃ paṭipajji. Sahāyakopissā ito cito ca vicaritvāpi nāddasa. Sabbe nhāyitvā gehaṃ agamiṃsu. ‘‘Kahaṃ seṭṭhiputto’’ti ca vutte, ‘‘nhatvā āgato bhavissatīti maññimhā’’ti vadiṃsu. Athassa mātāpitaro tattha tattha pariyesitvā apassantā roditvā paridevitvā, ‘‘mato bhavissatī’’ti matakabhattaṃ adaṃsu. Sā ekaṃ takkasilagāmiṃ satthavāhaṃ disvā yānakassa pacchato pacchato anubandhi.
这时,人们看见了她,就说:“她一直跟在我们的车后面走,我们不知道这是谁家的女孩。”她也说:“你们赶你们的车吧,我走路就行。”她一边走,一边拿出一枚戒指,在一辆车上弄到了一个位置。人们心想:“我们塔克西拉城那位富商的儿子还没有妻子,我们去告诉他,一定会得到很多赏赐。”他们回到家后,说:“主人,我们给您带来了一位女宝。”他听了之后,叫人把她叫来,见她和自己年龄相称,容貌美丽,举止可爱,就生起了爱意,把她安置在家里。男人不曾做过女人、女人不曾做过男人,这种事确实没有。男人侵犯别人的妻子,死后在地狱里受煎熬几十万年,再投生为人时,会在上百个身体里得到女身。
Atha naṃ manussā disvā, ‘‘amhākaṃ yānakassa pacchato pacchato anugacchati, mayaṃ ‘kassesā dārikā’ti taṃ na jānāmā’’ti vadiṃsu. Sāpi ‘‘tumhe attano yānakaṃ pājetha, ahaṃ padasā gamissāmī’’ti gacchantī aṅgulimuddikaṃ datvā ekasmiṃ yānake okāsaṃ kāresi. Manussā cintayiṃsu – ‘‘takkasilanagare amhākaṃ seṭṭhiputtassa bhariyā natthi, tassa ācikkhissāma, mahāpaṇṇākāro no bhavissatī’’ti. Te gehaṃ gantvā, ‘‘sāmi, amhehi tumhākaṃ ekaṃ itthiratanaṃ ānīta’’nti āhaṃsu. So taṃ sutvā taṃ pakkosāpetvā attano vayānurūpaṃ abhirūpaṃ pāsādikaṃ disvā uppannasineho gehe akāsi. Purisā hi itthiyo, itthiyo vā purisā abhūtapubbā nāma natthi. Purisā hi parassa dāresu aticaritvā kālaṃ katvā bahūni vassasatasahassāni niraye paccitvā manussajātiṃ āgacchantā attabhāvasate itthibhāvaṃ āpajjanti.
阿难长老也是一位在十万劫中圆满了波罗蜜的圣弟子。他在轮回中流转时,有一世投生在铁匠家里。他做了邪淫的事,堕入地狱受苦,之后以残余的业力,在十四个生命形态中成为侍候男人的女人,又在七个生命形态中成了阉人。而女人如果做了布施等善业,对女身生起厌离,发愿说“愿我这份功德能让我得到男身”,命终之后就能得到男身;或者作为忠贞的妻子,以正确的方式侍奉丈夫,也能得到男身。
Ānandattheropi kappasatasahassaṃ pūritapāramī ariyasāvako saṃsāre saṃsaranto ekasmiṃ attabhāve kammārakule nibbatto. Paradārakammaṃ katvā niraye paccitvā pakkāvasesena cuddasasu attabhāvesu purisassa pādaparicārikā itthī ahosi, sattasu attabhāvesu bījuddharaṇaṃ pāpuṇi. Itthiyo pana dānādīni puññāni katvā itthibhāve chandaṃ virājetvā, ‘‘idaṃ no puññaṃ purisattabhāvapaṭilābhāya saṃvattatū’’ti cittaṃ adhiṭṭhahitvā kālaṃ katvā purisattabhāvaṃ paṭilabhanti, patidevatā hutvā sāmike sammāpaṭipattivasenāpi purisattabhāvaṃ paṭilabhanteva.
这位富商之子却对长老生起了不恰当的心念,就在这一生中变成了女身。她与塔克西拉的富商之子一起生活后,便怀了孕。怀胎满十个月生下一个儿子,等到这孩子能走路时,又生了一个儿子。这样,她肚子里生下的有两个,在索雷亚城因那件事投生的也有两个,一共有了四个儿子。那时,从索雷亚城来的她那位富商之子朋友,带着五百辆车来到塔克西拉,坐在舒适的车里进了城。她正站在楼上,打开窗户俯瞰街道,一看见就认出了他,便派女仆去请他过来,让他在大厅坐下,给了他盛大的恭敬和礼遇。于是他对她说:“贤女,你以前从没见过我们,却对我们这么恭敬,你认识我们吗?”她说:“是的,主人,我认识。你们不就是住在索雷亚城的人吗?”他说:“是的,贤女。”她又问起他父母、妻子和孩子们是否安好。他回答说:“是的,贤女,都安好。”接着又说:“你认识他们?”她说:“是的,主人,我认识。他们有一个儿子,主人,他在哪里?”他说:“贤女,别谈这个了。有一天我们和他一起坐在舒适的车上去洗澡,之后我们就不知道他去了哪里。我们到处找遍了也没见到他,就告诉了他的父母。他们哭哭啼啼地为他办了丧事。”她说:“主人,我就是那个人。”他说:“别说了,贤女,你在说什么?我的朋友像天人一样,是一个男子。”她说:“算了,主人,我就是那个人。”他说:“那这是怎么回事?”她说:“那天你见过那位大迦旃延长老吗?”他说:“是的,见过。”我说:“我看了大迦旃延长老之后,心里想:‘要是这位长老能成为我的妻子就好了,或者我的妻子能有像他那样的身体肤色就好了。’就在我这样想的当下,我的男性特征消失了,女性特征出现了。我羞愧得什么也说不出来,就逃到这里来了,主人。”
Ayaṃ pana seṭṭhiputto there ayoniso cittaṃ uppādetvā imasmiṃyeva attabhāve itthibhāvaṃ paṭilabhi. Takkasilāyaṃ seṭṭhiputtena saddhiṃ saṃvāsamanvāya pana tassā kucchiyaṃ gabbho patiṭṭhāsi. Sā dasamāsaccayena puttaṃ labhitvā tassa padasā gamanakāle aparampi puttaṃ paṭilabhi. Evamassā kucchiyaṃ vutthā dve, soreyyanagare taṃ paṭicca nibbattā dveti cattāro puttā ahesuṃ. Tasmiṃ kāle soreyyanagarato tassā sahāyako seṭṭhiputto pañcahi sakaṭasatehi takkasilaṃ gantvā sukhayānake nisinno nagaraṃ pāvisi. Atha naṃ sā uparipāsādatale vātapānaṃ vivaritvā antaravīthiṃ olokayamānā ṭhitā disvā sañjānitvā dāsiṃ pesetvā pakkosāpetvā mahātale nisīdāpetvā mahantaṃ sakkārasammānaṃ akāsi. Atha naṃ so āha – ‘‘bhadde, tvaṃ ito pubbe amhehi na diṭṭhapubbā, atha ca pana no mahantaṃ sakkāraṃ karosi, jānāsi tvaṃ amhe’’ti. ‘‘Āma, sāmi, jānāmi, nanu tumhe soreyyanagaravāsino’’ti? ‘‘Āma, bhadde’’ti. Sā mātāpitūnañca bhariyāya ca puttānañca arogabhāvaṃ pucchi. Itaro ‘‘āma, bhadde, arogā’’ti vatvā ‘‘jānāsi tvaṃ ete’’ti āha. ‘‘Āma sāmi, jānāmi. Tesaṃ eko putto atthi, so kahaṃ, sāmī’’ti? ‘‘Bhadde, mā etaṃ kathehi, mayaṃ tena saddhiṃ ekadivasaṃ sukhayānake nisīditvā nhāyituṃ nikkhantā nevassa gatiṃ jānāma, ito cito ca vicaritvā taṃ adisvā mātāpitūnaṃ ārocayimhā, tepissa roditvā kanditvā petakiccaṃ kiriṃsū’’ti. ‘‘Ahaṃ so, sāmī’’ti. ‘‘Apehi, bhadde, kiṃ kathesi mayhaṃ sahāyo devakumāro viya eko puriso’’ti? ‘‘Hotu, sāmi, ahaṃ so’’ti. ‘‘Atha idaṃ kiṃ nāmā’’ti? ‘‘Taṃ divasaṃ te ayyo mahākaccāyanatthero diṭṭho’’ti? ‘‘Āma, diṭṭho’’ti. Ahaṃ ayyaṃ mahākaccāyanattheraṃ oloketvā, ‘‘aho vata ayaṃ vā thero mama bhariyā bhaveyya , etassa vā sarīravaṇṇo viya mama bhariyāya sarīravaṇṇo bhaveyyā’’ti cintesiṃ. Cintitakkhaṇeyeva me purisaliṅgaṃ antaradhāyi, itthiliṅgaṃ pātubhavi. Athāhaṃ lajjamānā kassaci kiñci vattuṃ asakkuṇitvā tato palāyitvā idhāgatā, sāmīti.
“哎呀,你竟然做了这么沉重的事!为什么不告诉我?还有,你有没有向长老求原谅?”
“没有求原谅,主人。不过您知道长老住在哪里吗?”
“他就住在这座城附近。”
“主人,如果他托钵走到这里来,我愿意给我的圣者供养饭食。”
“那就赶紧准备供养吧,我们去向我们的圣者求原谅。”
于是他去了长老住的地方,礼拜之后坐在一边,说:“尊者,明天请接受我的饭食供养。”
“居士子,你不是外地来的吗?”
“尊者,别问我们是不是外地来的了,明天请接受我的饭食吧。”
长老默许了。家里也为长老准备了盛大的供养。
第二天,长老来到那家门口。他们请长老坐下,用精美的饮食供养之后,那位居士子带着那个女人,让她伏在长老脚下,说:“尊者,请原谅我的同伴。”
“这是怎么回事?”
“尊者,她以前是我亲密的朋友,因为看了您,生起了这样的念头,当下男性特征就消失了,女性特征出现了。请您原谅她,尊者。”
“那就起来吧,我原谅你们。”
长老刚说出“我原谅”,女性特征就消失了,男性特征又出现了。
‘‘Aho vata te bhāriyaṃ kammaṃ kataṃ, kasmā mayhaṃ nācikkhi, apica pana te thero khamāpito’’ti? ‘‘Na khamāpito, sāmi. Jānāsi pana tvaṃ kahaṃ thero’’ti? ‘‘Imameva nagaraṃ upanissāya viharatī’’ti. ‘‘Sace piṇḍāya caranto idhāgaccheyya, ahaṃ mama ayyassa bhikkhāhāraṃ dadeyyaṃ, sāmī’’ti. ‘‘Tena hi sīghaṃ sakkāraṃ karohi, amhākaṃ ayyaṃ khamāpessāmā’’ti so therassa vasanaṭṭhānaṃ gantvā vanditvā ekamantaṃ nisinno, ‘‘bhante, sve mayhaṃ bhikkhaṃ gaṇhathā’’ti āha. ‘‘Nanu tvaṃ, seṭṭhiputta, āgantukosī’’ti. ‘‘Bhante, mā amhākaṃ āgantukabhāvaṃ pucchatha, sve me bhikkhaṃ gaṇhathā’’ti. Thero adhivāsesi, gehepi therassa mahāsakkāro paṭiyatto. Thero punadivase taṃ gehadvāraṃ agamāsi. Atha naṃ nisīdāpetvā paṇītenāhārena parivisitvā seṭṭhiputto taṃ itthiṃ gahetvā therassa pādamūle nipajjāpetvā, ‘‘bhante, mayhaṃ sahāyikāya khamathā’’ti āha. ‘‘Kimeta’’nti? ‘‘Ayaṃ, bhante, pubbe mayhaṃ piyasahāyako hutvā tumhe oloketvā evaṃ nāma cintesi, athassa purisaliṅgaṃ antaradhāyi, itthiliṅgaṃ pātubhavi, khamatha, bhante’’ti. ‘‘Tena hi uṭṭhahatha, khamāmi vo aha’’nti. Therena ‘‘khamāmī’’ti vuttamatteyeva itthiliṅgaṃ antaradhāyi, purisaliṅgaṃ pātubhavi.
男性特征刚一显现,塔克西拉那位富商之子就对他说:朋友,好伙伴,这两个孩子因为曾住在你肚子里,又是因我而生的,所以都是我们俩的儿子。我们就住在这里吧,别难过。
他回答说:朋友,我这一个身体,先是男人,后来变成女人,现在又生为男人,已经变得完全反常了。起初因我而生下两个儿子,如今又从我的肚子里生出两个儿子。我这一个身体已经如此反常,别再想着我会继续住在家里了。我要到我的师父那里出家。这两个孩子是你的负担,你要好好照顾他们。
说完,他亲吻孩子们的头,抚摸他们,把他们抱在怀里,交给父亲,然后离开,到长老面前请求出家。长老为他剃度,授具足戒,带着他四处游行,渐渐来到舍卫城。他被称为索雷亚长老。
地方上的人听说了这件事,议论纷纷,满怀好奇地来见他,问道:尊者,听说真有这样的事吗?
他答:是的,贤友。
他们问:尊者,真会有这种事吗?听说从你肚子里生了两个儿子,因你而生的也有两个,你对这些孩子中哪一个感情更深呢?
他答:对肚子里生的那些,贤友。
来的人一个接一个,反复不停地这样问。
Purisaliṅge pātubhūtamatteyeva taṃ takkasilāya seṭṭhiputto āha – ‘‘samma sahāyaka, ime dve dārakā tava kucchiyaṃ vutthattā maṃ paṭicca nibbattattā ubhinnampino puttā eva, idheva vasissāma, mā ukkaṇṭhī’’ti. ‘‘Samma, ahaṃ ekenattabhāvena paṭhamaṃ puriso hutvā itthibhāvaṃ patvā puna puriso jātoti vippakārappatto, paṭhamaṃ maṃ paṭicca dve puttā nibbattā, idāni me kucchito dve puttā nikkhantā, svāhaṃ ekenattabhāvena vippakārappatto, puna ‘gehe vasissatī’ti saññaṃ mā kari, ahaṃ mama ayyassa santike pabbajissāmi. Ime dve dārakā tava bhārāti, imesu mā pamajjī’’ti vatvā putte sīse paricumbitvā parimajjitvā ure nipajjāpetvā pitu niyyādetvā nikkhamitvā therassa santike pabbajjaṃ yāci. Theropi naṃ pabbājetvā upasampādetvā gaṇhitvāva cārikaṃ caramāno anupubbena sāvatthiṃ agamāsi. Tassa soreyyattheroti nāmaṃ ahosi. Janapadavāsino taṃ pavattiṃ ñatvā saṅkhubhitvā kotūhalajātā taṃ upasaṅkamitvā pucchiṃsu – ‘‘evaṃ kira, bhante’’ti? ‘‘Āma, āvuso’’ti. ‘‘Bhante, evarūpampi kāraṇaṃ nāma hoti’’? ‘‘Tumhākaṃ kucchiyaṃ kira dve puttā nibbattā, tumhe paṭicca dve jātā, tesaṃ vo kataresu balavasineho hotī’’ti? ‘‘Kucchiyaṃ vutthakesu, āvuso’’ti. Āgatāgatā nibaddhaṃ tatheva pucchiṃsu.
长老因为一再被人问起“对腹中住过的孩子感情更深”,觉得难为情,就独自坐着,独自站着。他这样独自安住,在自身中生起了坏灭随观,连同无碍解一起证得了阿罗汉果。后来,凡有来的人问他:“尊者,听说从前真有这样的事吗?”他答:“是的,贤友。”又问:“对哪些孩子感情更深呢?”他答:“我对任何地方都没有感情了。”比丘们说:“他在说不实的话。前几天他还说‘对腹中住过的孩子感情更深’,现在却说‘我对任何地方都没有感情’,他在讲别的事,尊者。”导师说:“比丘们,不是的。我的儿子没有讲别的事。我的儿子自从以善导向之心见道的那一刻起,对任何地方都没有生起过感情。那种成就,母亲做不到,父亲也做不到,只有众生内心生起的善导向之心才能给予。”说完,他说了这首偈颂——
Thero ‘‘kucchiyaṃ vuttakesu eva sineho balavā’’ti punappunaṃ kathento harāyamāno ekova nisīdati, ekova tiṭṭhati. So evaṃ ekattūpagato attabhāve khayavayaṃ samuṭṭhāpetvā saha paṭisambhidāhi arahattaṃ pāpuṇi. Atha naṃ āgatāgatā pucchanti – ‘‘bhante, evaṃ kira nāma ahosī’’ti? ‘‘Āmāvuso’’ti. ‘‘Kataresu sineho balavā’’ti? ‘‘Mayhaṃ katthaci sineho nāma natthī’’ti. Bhikkhū ‘‘ayaṃ abhūtaṃ kathesi, purimadivasesu ‘kucchiyaṃ vutthaputtesu sineho balavā’ti vatvā idāni ‘mayhaṃ katthaci sineho natthī’ti vadati, aññaṃ byākaroti, bhante’’ti āhaṃsu. Satthā ‘‘na, bhikkhave, mama putto aññaṃ byākaroti, mama puttassa sammāpaṇihitena cittena maggassa diṭṭhakālato paṭṭhāya na katthaci sineho jāto, yaṃ sampattiṃ neva mātā, na pitā kātuṃ sakkoti, taṃ imesaṃ sattānaṃ abbhantare pavattaṃ sammāpaṇihitaṃ cittameva detī’’ti vatvā imaṃ gāthamāha –
母亲和父亲都做不到,其他亲戚也做不到。
把心安放好了,它就能使自身比那更好。
‘‘Na taṃ mātā pitā kayirā, aññe vāpi ca ñātakā; Sammāpaṇihitaṃ cittaṃ, seyyaso naṃ tato kare’’ti.
在这里,“那件事”指的是:那件事,母亲做不到,父亲做不到,别的亲戚也做不到。“善安置”是指,把心安放在十善业道上,正确地立稳。“比那做得更好”是说:比起那个因由,这颗心能做得更殊胜、更超越——意思是它确实能做到。因为父母给子女钱财时,只能让他们在这一生不用劳作就过得安乐。毗舍佉的父母虽然是大富大贵之人,也只是给了她这一生安乐过活的钱财。可是,能给予子女统治四洲的转轮王荣耀的父母,根本不存在,更不用说天界的福报或初禅等成就了;至于给出世间成就,那更不必提。然而,善安置的心却能把这一切成就都给予。所以说“比那做得更好”。
Tatthana tanti taṃ kāraṇaṃ neva mātā kareyya, na pitā, na aññe ñātakā. Sammāpaṇihitanti dasasu kusalakammapathesu sammā ṭhapitaṃ. Seyyasonaṃ tato kareti tato kāraṇato seyyaso naṃ varataraṃ uttaritaraṃ kareyya, karotīti attho. Mātāpitaro hi puttānaṃ dhanaṃ dadamānā ekasmiṃyeva attabhāve kammaṃ akatvā sukhena jīvikakappanaṃ dhanaṃ dātuṃ sakkonti. Visākhāya mātāpitaropi tāva mahaddhanā mahābhogā, tassā ekasmiṃyeva attabhāve sukhena jīvikakappanaṃ dhanaṃ adaṃsu. Catūsu pana dīpesu cakkavattisiriṃ dātuṃ samatthā mātāpitaropi nāma puttānaṃ natthi, pageva dibbasampattiṃ vā paṭhamajjhānādisampattiṃ vā, lokuttarasampattidāne kathāva natthi, sammāpaṇihitaṃ pana cittaṃ sabbampetaṃ sampattiṃ dātuṃ sakkoti. Tena vuttaṃ ‘‘seyyaso naṃ tato kare’’ti.
开示结束时,许多人证得了入流果等圣果。这次开示让大众得到了真实利益。
Desanāvasāne bahū sotāpattiphalādīni pattā. Desanā mahājanassa sātthikā jātāti.