二法论母的词句解释
Dukamātikāpadavaṇṇanā
1-6在同一事物上应当把握的同类法,或者以同一事物为对象的法。“同类处所摄”也可以这样理解:因为同类处所是同一事物,所以是同类应当把握的,因此说“同一生起”。凡是与因俱行的法,都与因一起被摄持。而它们的有因状态,是由俱生等因所造作的,所以说“同类……存在”。这里用“等”字涵盖善安住性的成就等因的作用。“归为一体”,是指心与心所以同一聚的方式生起时,由于相应、聚集、密集的状态,其差别难以了知。即使没有法的差别,也就是没有自性上的差别时,也可以通过句义的差别,即不同词句所表达的差别来显示。由此说明,这是依据另一种方式而说的另一对论。法确实有多种多样。因此经中说:“一切法以一切行相来到佛陀世尊的智门前。”(大义释156;小义释·莫伽罗阇童子问义释85)这个道理在三法中也应看到。对于那些所化众生,通过某些差别行相来明辨诸法就能通达的,就依那些差别行相为他们明辨诸法。而对于只通过一种行相明辨就能通达的人,也为他们说了那种行相之后,再以法自在之力,明辨其余一切无余的行相,这是说法的庄严,所以说“了知应说的行相”等。有人问:对于以一种行相了知的人,再明辨其他行相难道没有用吗?并非没有用,因为这是无碍解差别的亲依止。这些行相就是他们的行相,具有那些行相的状态就是“那些行相性”。由此说明:明辨诸法现存的行相差别,就是说法的庄严。
1-6.Samānadesaggahaṇānaṃ ekasmiṃyeva vatthusmiṃ gahetabbānaṃ, ekavatthuvisayānaṃ vā. Atha vā samānadesānaṃ ekavatthukattā samānagahetabbabhāvānaṃ ekuppāditoti attho. Ye dhammā hetusahagatā, te hetūhi saha saṅgayhanti. Yo ca tesaṃ sahetukabhāvo, so sahajātādīhi hetūhi katoti katvā vuttaṃ ‘‘samā…pe… sabbhāva’’nti. Ādi-saddena cettha suppatiṭṭhitabhāvasādhanādihetubyāpāre pariggaṇhāti. Ekībhāvūpagamananti ekakalāpabhāvena pavattamānānaṃ cittacetasikānaṃ saṃsaṭṭhatāya samūhaghanabhāvena duviññeyyanānākaraṇataṃyeva sandhāya vuttaṃ. Dhammanānattābhāvepīti sabhāvatthabhedābhāvepi. Padatthanānattenāti nānāpadābhidheyyatābhedena. Etena pakārantarāpekkhaṃ dukantaravacananti dasseti. Anekappakārā hi dhammā. Teneva ‘‘sabbe dhammā sabbākārena buddhassa bhagavato ñāṇamukhe āpāthaṃ āgacchantī’’ti (mahāni. 156; cūḷani. mogharājamāṇavapucchāniddesa 85) vuttaṃ. Ayañca attho tikesupi daṭṭhabbo. Yesaṃ vineyyānaṃ yehi pakāravisesehi dhammānaṃ vibhāvane kate paṭivedho hoti, tesaṃ tappakārabhedehi dhammānaṃ vibhāvanaṃ. Yesaṃ pana yena ekeneva pakārena vibhāvane paṭivedho hoti, tesampi taṃ vatvā dhammissarattā tadaññaniravasesappakāravibhāvanañca desanāvilāsoti āha ‘‘desetabbappakārajānana’’ntiādi. Nanu ekena pakārena jānantassa tadaññappakāravibhāvanaṃ aphalaṃ hotīti? Na hoti paṭisambhidāppabhedassa upanissayattā. Te pakārā etesanti tappakārā, tabbhāvo tappakāratā. Iminā dhammānaṃ vijjamānasseva pakāravisesassa vibhāvanaṃ desanāvilāsoti dasseti.
在其他地方也是如此,这是针对“无因的法,也非因”等这类表述说的。就像取第一组二法的一部分,与第二、第三组二法配合,按照第六组二法的规则来组合,就能得到“因法、有因的法也无因的法”等三组二法;同样,取第二、第三组二法的一部分,与第一组二法配合,就能得到“有因的法,是因也非因;无因的法,是因也非因;与因相应的法,是因也非因;与因不相应的法,是因也非因”这四组二法。不过这些按照已说的方法就能显示出来,所以没有另外显示,应当这样理解。或者也可以说,因为经典中已说的第四、第五组二法,与注释中已显示的前两组二法没有差别,所以这些就没有再说。这里只是组合方式的不同,这就是区别所在。正因为如此,由于无差别之义,为了说明在经典中出现的各组二法里,按照已经确定的各组二法,随其可能,以含摄的方式说明未说的情形,所以说了“然而在这些当中”等话。
Aññatthāpīti ‘‘ahetukā ceva dhammā na ca hetū’’tiādīsu. Yathā paṭhamadukekadese gahetvā dutiyatatiyadukehi saddhiṃ chaṭṭhadukanaye yojanā ‘‘hetū dhammā sahetukāpi ahetukāpī’’tiādayo tayo dukā labbhanti, evaṃ dutiyatatiyadukekadese gahetvā paṭhamadukena saddhiṃ yojanāya ‘‘sahetukā dhammā hetūpi na hetūpi, ahetukā dhammā hetūpi na hetūpi, hetusampayuttā dhammā hetūpi na hetūpi, hetuvippayuttā dhammā hetūpi na hetūpī’’ti cattāro dukā labbhanti, te pana vuttanayeneva sakkā dassetunti na dassitāti daṭṭhabbā. Atha vā pāḷiyaṃ vuttehi catutthapañcamehi aṭṭhakathāyaṃ dassitehi purimehi dvīhi ninnānākaraṇato ete na vuttā. Sannivesavisesamattameva hettha visesoti. Teneva hi ninnānatthattā pāḷiyaṃ āgatadukesu yathāniddhāritadukānaṃ yathāsambhavaṃ avarodhanena avuttataṃ dassetuṃ ‘‘etesu panā’’tiādimāha.
或者,按照“以此或示理趣”等下文将要讲述的方式,如果把“因法以及无因法”等可能成立的各种对论都含摄进来,那么这些也应该被含摄。因为从某一对论中抽出词句来建立另一对论时,只要存在差别,另一对论就能成立;但这里与前面所说的对论并没有任何差别,所以注释中没有显示出来,应当这样理解。在这里,比如有因对论与因相应对论、有因因对论与因因相应对论,它们只是在句义上有差别,而不是在自性上有差别。即便如此,说了有因和有因因这两种对论之后,其余的也随之说了;同样,因相应、因因相应等对论,虽然没有自性上的差别,但由于句义上的差别可以成立,所以即使没有法上的差别,也以句义上的差别而说另一对论。因此,像“因俱行法、非因俱行法,因俱生法、非因俱生法,因相应法、因不相应法,因等起法、非因等起法,因共存法、非因共存法”等,以及“因法亦因俱行法”等,还有“非因法,有因俱行亦非因俱行”等,这些可能出现的众多对论,似乎都被认可含摄了。正如下文将说的“以此或示理趣”等。同样,在漏蕴等处,也应该随其所应而说这个道理。或者应当知道:由如实了知诸法的自性、作用等以及所应觉悟之相的法主,说了多少对论,就应该安住在那个数量上。确实应当知道,世尊没有说的对论,就不应该说。非因因相应对论与第六对论在意义上没有差别,这是其意趣。在这些当中,即第一、第三对论中。如果因为与其他对论及其他对论的词句意义相同,这些对论和其他对论的词句就不说了,那么这样一来,第六对论的第一句也不应该说,因为它与第四对论的第二句意义相同。这样一来,第六对论就根本不存在了。针对这种责难,他说“在第四对论中”等。为了补足对论,这是就意义相同而说的,但教说的差别确实存在。即使没有别的意义,也有因种类差别而说另一对论,因为已经显示了这个道理。以此或示理趣:即使没有意义上的差别,也以补足第六对论这种方式的示理趣。第一对论……等等……在巴利圣典中说了第四、第五对论,在注释中显示了前两种,在这里显示了四种。在这些当中,即第二、第三对论中。以第一对论的含摄而显示,在巴利圣典中是第六对论,在其他地方则是其他对论,应当这样理解。
Atha vā ‘‘etena vā gatidassanenā’’tiādinā vakkhamānanayena ‘‘hetū ceva dhammā ahetukā cā’’tiādīnaṃ sambhavantānaṃ dukānaṃ saṅgahe sati etesampi saṅgaho siyā. Yato vā dukato padaṃ niddhāretvā dukantaraṃ vuccati, tena sati ca nānatte dukantaraṃ labbhati, na cettha koci viseso yathāvuttadukehīti saṃvaṇṇanāsu na dassitanti daṭṭhabbaṃ. Ettha ca yathā sahetukadukato hetusampayuttadukassa, hetusahetukadukato ca hetuhetusampayuttadukassa padatthamattato nānattaṃ, na sabhāvatthato. Evaṃ santepi sahetukahetusahetukaduke vatvā itarepi vuttā, evaṃ hetusampayuttahetuhetusampayuttadukādīhi sabhāvatthanānattābhāvepi padatthanānattasambhavato dhammanānattābhāvepi padatthanānattena dukantaraṃ vuccatīti vuttattā ‘‘hetusahagatā dhammā, na hetusahagatā dhammā, hetusahajātā dhammā, na hetusahajātā dhammā. Hetusaṃsaṭṭhā dhammā, hetuvisaṃsaṭṭhā dhammā. Hetusamuṭṭhānā dhammā, na hetusamuṭṭhānā dhammā. Hetusahabhuno dhammā, na hetusahabhuno dhammā’’tiādīnaṃ, tathā ‘‘hetū ceva dhammā hetusahagatā cā’’tiādīnaṃ, ‘‘na hetū kho pana dhammā hetusahagatāpi, na hetusahagatāpī’’tiādīnañca sambhavantānaṃ anekesaṃ dukānaṃ saṅgaho anuññāto viya dissati. Tathā hi vakkhati ‘‘etena vā gatidassanenā’’tiādi. Evaṃ āsavagocchakādīsupi ayamattho yathāsambhavaṃ vattabbo. Dhammānaṃ vā sabhāvakiccādiṃ bodhetabbākārañca yāthāvato jānantena dhammasāminā yattakā dukā vuttā, tattakesu ṭhātabbaṃ. Addhā hi te dukā na vattabbā, ye bhagavatā na vuttāti veditabbaṃ. Na hetuhetusampayuttaduko chaṭṭhadukena ninnānatthoti adhippāyo. Tesūti paṭhamadukatatiyadukesu. Yadi dukantarehi dukantarapadehi ca samānatthattā etesaṃ dukānaṃ dukantarapadānañca avacanaṃ , evaṃ sati chaṭṭhaduke paṭhamapadampi na vattabbaṃ catutthaduke dutiyapadena samānatthattā. Tathā ca chaṭṭhadukoyeva na hotīti codanaṃ sandhāyāha ‘‘catutthaduke’’tiādi. Dukapūraṇatthanti idaṃ samānatthataṃyeva sandhāya vuttaṃ, desanāviseso pana vijjatiyeva. Atthantaratābhāvepi pakārabhedahetukaṃ dukantaravacananti dassito hi ayamatthoti. Etena gatidassanenāti atthavisesābhāvepi chaṭṭhadukapūraṇasaṅkhātena nayadassanena. Paṭhamaduke…pe… dassito pāḷiyaṃ vuttehi catutthapañcamehi, aṭṭhakathāyaṃ dassitehi purimehi dvīhi, idha dassitehi catūhi. Tesūti dutiyatatiyadukesu. Paṭhamadukapakkhepena dassito pāḷiyaṃ chaṭṭhadukena itaratra ca itaradukehīti veditabbaṃ.
7-13仅仅以缘性之义……存在性:这里说的并不是被称作“因为没得到”的自性那种存在性,而是指不被对立面所灭、未被断除、果尚未生起、因未被消除因而具有能生果的资格,以此显示这个意思。正如“此有故彼有”中,用“有”这个词,就已经包含了若没有它则此不有的过去等因。因此他说“非无因……唯是时也”。和合……显示:和合、俱生、由诸缘所作,所以是有为。这是它们的差别:由缘所生者的有缘性以及由多缘所成性,这是二双中前句义的区别;而其余者,则是前句所摄法之外的自性。未说……安置:“仅此而已”——依分别、限定、简择,在阿毗达摩论母中未说诸法,所以这样说。然而在经论母中,因为已简择的实有自相数目差别,所以说无明等为已决断之义。“地等为色”:在这个义释中,犹如在由多种因而生起的心中,诸因具有有因性,一切地等具有色性已得成立,所以说“前……被触”。并非在这些处有任何固定的归属。或以无常随观,应被执取为坏灭、断灭、灭尽者即为世间,所以无此执取的出世间法便没有世间性。因此:即以苦谛性、应遍知性之义。
7-13.Paccayabhāvamattena…pe… atthitanti etena na paṭiladdhattatāsaṅkhātā sasabhāvatāva atthitā, atha kho paṭipakkhena anirodho appahīnatā anipphāditaphalatā kāraṇāsamugghātena phalanibbattanārahatā cāti imamatthaṃ dasseti. Tathā hi ‘‘imasmiṃ sati idaṃ hotī’’ti ettha ‘‘satī’’ti iminā vacanena yena vinā yaṃ na hoti, taṃ atītādipi kāraṇaṃ saṅgahitamevāti. Tenevāha ‘‘na sahetu…pe… kālānamevā’’ti. Same…pe… dīpeti samecca sambhūya paccayehi katanti saṅkhatanti. Ayametesaṃ visesoti ayaṃ paccayanibbattānaṃ paccayavantatā anekapaccayanipphāditatā ca dukadvaye purimapadatthānaṃ bhedo, itaresaṃ pana purimapadasaṅgahitadhammavidhurasabhāvatāyāti. Avini…pe… ṭhapanatoti ‘‘ettakā’’ti pabhedaparicchedaniddhāraṇavasena abhidhammamātikāyaṃ dhammānaṃ avuttattā vuttaṃ. Suttantamātikāyaṃ pana niddhāritasarūpasaṅkhāvisesattā vinicchitatthaparicchedāyeva avijjādayo vuttāti. ‘‘Pathavīādi rūpa’’nti etasmiṃ atthavikappe anekahetukesu cittuppādesu hetūnaṃ sahetukabhāvo viya sabbesaṃ pathavīādīnaṃ rūpibhāvo siddhoti āha ‘‘purima…pe… pajjatī’’ti. Na hi tesu niyato katthaci saṃsāmibhāvoti. Aniccānupassanāya vā lujjati chijjati vinassatīti gahetabbo lokoti taṃgahaṇarahitānaṃ lokuttarānaṃ natthi lokatā. Tenevāti dukkhasaccabhāvena pariññeyyabhāvenāti attho.
为什么说“会变成很多双”呢?难道不是已经分析了二十双,而且接下来还会说“即使没有明说,也应该按照它出现的方式来了知”,所以“多双”本来就是想要表达的意思吗?确实如此,但那位不认可“多双”的人却是这样说的。再者,它确实会变成多双,而这个“多双”是随着识的差别而有的;在那里,从欲界智相应善心以及从大唯作心的意门转向等,由于没有触及这类以一切法为对象的识,所以并不遍及——为了显示这一点,才说了“多双”等话。接着,为了显示不遍及时会产生的过失,说了“如是……则可能成为”。与分别相违:在以“那些法是眼所识,那些法不是耳所识”等说法,显示色处等各自被眼识等某一种识所识、而不被耳识等某一种识所识的“安置集分别”中,与“由于两个词句的意义不同,所以成为一双”这句话是相违的;同样,在“义举分别”中,意义上也不吻合,这就是它的意思。在那里,即在那“安置集”的注释中。所遮止的,是想显示“由于意义不同而成为一双”。并非相同……遮止:通过这一点显示,在“那些法是眼所识,那些法不是耳所识”等这些分别词句中,双句两分的成立,从圣典本身就可以知道。
Dukabahutāāpajjatīti kasmā vuttaṃ, nanu vīsati dukā vibhattā, ‘‘avuttopi yathālābhavasena veditabbo’’ti ca vakkhatīti dukabahutā icchitā evāti? Saccametaṃ, taṃyeva pana dukabahutaṃ anicchanto evamāha. Apica dukabahutā āpajjati, sā ca kho viññāṇabhedānusārinī, tatrāpi kāmāvacarakusalato ñāṇasampayuttāni, tathā mahākiriyato manodvārāvajjananti evaṃpakārānaṃ sabbadhammārammaṇaviññāṇānaṃ anāmasanato na byāpinīti dasseti ‘‘dukabahutā’’tiādinā. Abyāpibhāve pana dosaṃ dassento ‘‘tathā ca…pe… siyā’’ti āha. Niddesena ca viruddhanti ‘‘ye te dhammā cakkhuviññeyyā, na te dhammā sotaviññeyyā’’tiādinā rūpāyatanādīnaṃ paccekacakkhuviññāṇādinā kenaci viññeyyataṃ, sotaviññāṇādinā kenaci naviññeyyatañca dassentena nikkheparāsiniddesena ‘‘dvinnampi padānaṃ atthanānattato duko hotī’’ti idaṃ vacanaṃ viruddhaṃ, tathā atthuddhāraniddesenapi atthato na sametīti attho. Tatthāti tassaṃ nikkheparāsisaṃvaṇṇanāyaṃ. Yo ca paṭisedho kato atthanānattato dukaṃ dassetunti adhippāyo. Na hi sama…pe… sedhetunti etena ‘‘ye te dhammā cakkhuviññeyyā, na te dhammā sotaviññeyyā’’ti ettakesu niddesapadesu dukapadadvayappavatti pāḷito eva viññāyatīti dasseti.
同样,为了显示:在两者之中,某些“某”声可以不确定地依眼、耳等所依的惯用说法,而眼识、耳识等自性各别的法就是其义。因为色处本身正是由于被眼识、耳识了知或不了知,才说“为某所识,为某所不识”。如果这样,在这个情形下也会变成多双——他心中顾念这个责难,所以说“然而此处并非如此”等。以所识的差别:即依所识的特殊性,也就是所识的一部分为义。双的差别:即双的特殊种类,即“为某所识”之双,或者就是那差别本身。圆满、足够、完备就是其义。有多少所应识的,就有那么多双——这是显示双的差别得以成立的方式。以“如是则有”等语句,显示这部注释所获得的功德。“那些法是眼所识,那些法不是耳所识”只是就色处而说,若义没有差别,这怎么能成为一双呢?因此说“依识的种种”等。然而,如果总摄一切所识而双就圆满了,那么在安置集的分别中又怎么能引导出来呢?因此说“然而对此”等。
Tathevāti ubhinnaṃ kecina-saddānaṃ aniyamato cakkhusotādinissayavohārena cakkhusotaviññāṇādiko bhinnasabhāvoyeva dhammo atthoti dassanavasena. Rūpāyatanameva hi cakkhusotaviññāṇehi viññeyyāviññeyyabhāvato ‘‘kenaci viññeyyaṃ kenaci naviññeyya’’nti ca vuccatīti. Yadi evaṃ imasmimpi pakkhe dukabahutā āpajjatīti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘na cetthā’’tiādi. Viññātabbabhedenāti viññātabbavisesena, viññeyyekadesenāti attho. Dukabhedoti dukaviseso, kenaci viññeyyaduko, tappabhedoyeva vā. Samatto pariyatto paripuṇṇoti attho. Yattakā viññātabbā tattakā dukāti dukabhedāpajjanappakāradassanaṃ. Evañca satītiādinā imissā saṃvaṇṇanāya laddhaguṇaṃ dasseti. ‘‘Ye te dhammā cakkhuviññeyyā, na te dhammā sotaviññeyyā’’ti rūpāyatanasseva vuttattā atthabhedābhāvato kathamayaṃ duko hotīti āha ‘‘viññāṇanānattenā’’tiādi. Yadi pana sabbaviññātabbasaṅgahe dukosamatto hoti, nikkheparāsiniddeso kathaṃ nīyatīti āha ‘‘etassa panā’’tiādi.
在这里,如果按照识的差别,把应当被了知的对象拆分开来,再按“对”来讲说,那么虽然应当被了知的对象有很多,有多少应当被了知的识,就有多少“对”,但并不能因此就说“对”有很多。因为“对”这个词的两边用法,只出现在被“对”所涵盖的那一部分法上,而不是出现在全部法上。同样,即使这两个词因为含义不同而被称为“对”,有多少识就有多少“对”,也不能说“对”有很多,因为被“对”所涵盖……(中略)……的缘故。因为并不是只说某一种识是“由某某所识”,而是还说有别的识,所以在总摄一切识时,“对”才算完整。而且,“对”并不像根识那样在某个地方有截然的界限,因为意识的所缘也是各不相同的。以过去为所缘的识,不会变成以未来等为所缘的识;以未来为所缘的识,也不会变成以过去等为所缘的识。因此,在按各自获得的差别而区分出来的各种意识类别中,由于对各自所缘的取或不取,“对”这个词的两边用法是无法阻止的。正因为如此,注释书里说:“然而,以意识了知某一对象,既是可了知的,也是不可了知的——这个意思是存在的,所以即使没有明说,也应当按所得的情况来了知。”这是要按地的差别,依照所得的情况来显示。“由于没有决定”这一句,也是只取意识的一般性,而没有涉及任何特别的区分来说的。不过,巴利文应当理解为:这是依根识的方式来做示范。这样理解之后,在这部义注里,“由某某”这个词,就是以不确定的方式总摄一切识,这一点就成立了,和《分别论》也没有任何冲突。以“眼所识、非耳所识”这样的方式,显示了“对”这个词的两边用法,而不是以“眼所识、非眼所识”这样的方式,因为没有特别的理由。再者,从“或者那些”这个接续词的合并来看,也可知道:“那些法是眼所识的……(中略)……那些法不是眼所识的”,仅凭这一点,就已经显示了“对”这个词的两边用法。因为“或者”这个词,正是为了显示另一种情况,就像“凡是善法,全都是善根;或者凡是善根,全都是善法”等句中那样。否则,巴利文就会变成:“那些法是眼所识的,那些法不是耳所识的;那些法是耳所识的,那些法不是眼所识的。”然而,有人主张:“那些法是眼所识的……(中略)……那些法不是眼所识的,从意义上说,这里讲了两对。”这种说法是就“眼所识与非眼所识”以及“耳所识与非耳所识”来说的,而不应理解为“眼所识与非耳所识”以及“耳所识与非眼所识”。由此也应知道,对巴利文的否定也被排除了,因为否定本身并不存在。同样,对于某个所缘,以了知它的方式所说的那个意思,为了显示不确定性而说“由某某”;对于另一个所缘,以不了知它的方式所说的那个意思,为了显示不确定性,又再次说“由某某”。因此,在显示这个意思时,仅仅靠那个词,这个词义并不能成立,所以不能说。应当知道,这里正如注释书所确定的那样,义理才是吻合的。
Ettha pana yathā viññāṇanānattena viññātabbaṃ bhinditvā duke vuccamāne satipi viññātabbānaṃ bahubhāve yattakā viññātabbā, tattakā dukāti natthi dukabahutā dukasaṅgahitadhammekadesesu dukapadadvayappavattidassanabhāvato. Evaṃ dvinnampi padānaṃ atthanānattena duke vuccamānepi yattakāni viññāṇāni, tattakā dukāti natthi dukabahutā dukasaṅga…pe… bhāvato eva. Na hi ekaṃyeva viññāṇaṃ ‘‘kenaci kenacī’’ti vuttaṃ, kintu aparampīti sabbaviññāṇasaṅgahe duko samatto hoti, na ca katthaci dukassa pacchedo atthi indriyaviññāṇānaṃ viya manoviññāṇassapi visayassa bhinnattā. Na hi atītārammaṇaṃ viññāṇaṃ anāgatādiārammaṇaṃ hoti, anāgatārammaṇaṃ vā atītādiārammaṇaṃ, tasmā yathāladdhavisesena visiṭṭhesu manoviññāṇabhedesu tassa tassa visayassa ālambanānālambanavasena dukapadadvayappavatti na sakkā nivāretuṃ. Teneva ca aṭṭhakathāyaṃ ‘‘manoviññāṇena pana kenaci viññeyyañceva aviññeyyañcāti ayamattho atthi, tasmā so avuttopi yathālābhavasena veditabbo’’ti bhūmibhedavasena yathālābhaṃ dassessati. ‘‘Vavatthānābhāvato’’ti idampi anāmaṭṭhavisesaṃ manoviññāṇasāmaññameva gahetvā vuttaṃ. Pāḷi pana indriyaviññāṇehi nayadassanavasena āgatāti daṭṭhabbaṃ. Evañca katvā imissāpi atthavaṇṇanāya ‘‘kenacī’’ti padaṃ aniyamena sabbaviññāṇasaṅgāhakanti siddhaṃ hoti, niddesena ca na koci virodho. Cakkhuviññeyyanasotaviññeyyabhāvehi dukapadadvayappavatti dassitā, na pana cakkhuviññeyyācakkhuviññeyyabhāvehi visesakāraṇābhāvato. Kiñca ‘‘ye vā panā’’ti padantarasampiṇḍanatopi ‘‘ye te dhammā cakkhuviññeyyā…pe… na te dhammā cakkhuviññeyyā’’ti (dha. sa. 1101) ettāvatā dukapadadvayappavatti dassitāti viññāyati. Padantarabhāvadassanattho hi yevāpana-saddo yathā ‘‘ye keci kusalā dhammā, sabbe te kusalamūlā. Ye vā pana kusalamūlā, sabbe te dhammā kusalā’’tiādīsu (yama. 1.mūlayamaka.1). Aññathā ‘‘ye te dhammā cakkhuviññeyyā, na te dhammā sotaviññeyyā. Ye te dhammā sotaviññeyyā, na te dhammā cakkhuviññeyyā’’ti pāḷi abhavissa. Yaṃ pana vadanti ‘‘ye te dhammā cakkhuviññeyyā…pe… na te dhammā cakkhuviññeyyāti iminā atthato dve dukā vuttā hontī’’ti, tadapi cakkhuviññeyyācakkhuviññeyyataṃ sotaviññeyyāsotaviññeyyatañca sandhāya vuttaṃ, na pana ‘‘cakkhuviññeyyanasotaviññeyyataṃ sotaviññeyyanacakkhuviññeyyatañcā’’ti daṭṭhabbaṃ. Etena pāḷipaṭisedhanañca nivāritaṃ daṭṭhabbaṃ paṭisedhanasseva abhāvato. Tathā yassa ārammaṇassa vijānanabhāvena yo attho vuccamāno aniyamadassanatthaṃ ‘‘kenacī’’ti vutto, soyeva tato aññassa avijānanabhāvena vuccamāno aniyamadassanatthaṃ puna ‘‘kenacī’’ti vuttoti tadatthadassane tenevāti ayaṃ padattho na sambhavatīti na sakkā vattunti. Evamettha yathā aṭṭhakathā avaṭṭhitā, tathā attho yujjatīti veditabbaṃ.
14-19由于它使相续变得不清净、污秽,又因为黑业异熟的因由而不清净,所以说“以不净的状态流漏”。那里的“tattha”,就是指在疮口里。通过“流注……乃至……声音”这一句,显示了“漏”就像流注一样,这个意思也应该这样理解。通过“种姓……乃至……所说”这一句,是以“种姓”作为代表来举例,就像说“要保护酥油不被乌鸦叼走”一样。不过,如果按“与种姓相似者即是种姓”这个意思来理解,那么由于以功德为主的那些法无法用一个词完全表达,就应该只说清净等词了。或者也可以这样理解:这里的解释是用“种姓”一词的省略用法或共通用法来指代。Abhividhivisayaṃ avadhinti 应当把格位转换后来理解。
14-19. Santānassa ajaññamalīnabhāvakaraṇato kaṇhakammavipākahetuto ca aparisuddhattā ‘‘asucibhāvena sandantī’’ti vuttaṃ. Tatthāti vaṇe. Paggharaṇaka…pe… saddoti etena āsavo viya āsavoti ayampi attho dassitoti daṭṭhabbaṃ. Gotrabhu…pe… vuttānīti etena gotrabhuggahaṇaṃ upalakkhaṇaṃ yathā ‘‘kākehi sappi rakkhitabba’’nti dasseti. Gotrabhusadisā gotrabhūti pana atthe sati guṇappadhānatthānaṃ ekena saddena avacanīyattā vodānādayova vuttā bhaveyyuṃ. Atha vā gotrabhūti ekasesena sāmaññena vā ayaṃ niddesoti veditabbaṃ. Abhividhivisayaṃ avadhinti vibhattiṃ pariṇāmetvā vattabbaṃ.
与相应诸漏共存,就是“有漏共存性”。这里说的是:有因的法,是因为与相应的因共存而被称为“有因”;但有漏的法并不是因为与相应的漏共存才被称为“有漏”,而是因为与漏不相应。在这里,另一组双论中未说到的词,正是这种双论组合方式的规律所在。如果这样,那么在因组中又怎么说呢?所以说“然而在因组中”等等。第一组双论中并入第二词时,成为一者,这就是第四组双论。第一组双论中并入第三词时,成为二者,连同“既是漏法又与漏不相应,既与漏不相应又不是漏法”,这就是第五组双论。第一组双论的第二组双论中并入时,成为一者,即“非漏法,但有漏及无漏”,此为一者。第三组双论的第一组双论中并入时,成为二者,即“是漏法,有与漏相应及与漏不相应;非漏法,亦有与漏相应及与漏不相应”,此为二者。第三组双论的第二组双论中并入时,成为一者,即“有漏法,有与漏相应及与漏不相应”,此为一者。第二组双论中并入第三组双论时,成为一者,这即是第六组双论。以三种,即第四、第五、第六。其余则是剩余的五种。它们应当这样理解:第一组双论第三组双论第二词中并入时,为一;第二组双论第一组双论第二词中并入时,为一;第三组双论第一组双论各词中并入时,为二;第三组双论第二组双论第一词中并入时,为一。“有漏法既是漏法也不是漏法。与漏相应的法既是漏法也不是漏法。与漏不相应的法既是漏法也不是漏法。”对于这些,以及“与漏同起的法不是与漏同起的法”等等,不采纳的理由和采纳的方式,都应按照前面所说的方式来理解。
Sampayuttehi āsavehi taṃsahitatā āsavasahitatā. Idaṃ vuttaṃ hoti – yathā sahetukānaṃ sampayuttehi hetūhi sahetukatā, na evaṃ sāsavāti vuttadhammānaṃ sampayuttehi āsavehi sāsavatā, atha kho vippayuttehīti. Dukantare avuttapadabhāvoyevettha dukayojanāya ñāyāgatatā. Yadi evaṃ hetugocchake kathanti āha ‘‘hetugocchake panā’’tiādi. Paṭhame duke dutiyassa pakkhepe ekoti catutthadukamāha. Paṭhame duke tatiyassa pakkhepe dveti ‘‘āsavā ceva dhammā āsavavippayuttā ca, āsavavippayuttā ceva dhammā no ca āsavā’’ti iminā saddhiṃ pañcamadukamāha. Paṭhamassa dutiye duke pakkhepe ekoti ‘‘no āsavā dhammā sāsavāpi anāsavāpī’’ti ayameko. Tatiye paṭhamassa pakkhepe dveti ‘‘āsavā dhammā āsavasampayuttāpi āsavavippayuttāpi, no āsavādhammā āsavasampayuttāpi āsavavippayuttāpī’’ti ime dve. Tatiye dutiyassa pakkhepe ekoti ‘‘sāsavā dhammā āsavasampayuttāpi āsavavippayuttāpī’’ti eko. Dutiye tatiyassa pakkhepe ekoti chaṭṭhadukamāha. Tīhīti catutthapañcamachaṭṭhehi. Itareti tadavasiṭṭhā pañca. Te pana paṭhame tatiyadukadutiyapadapakkhepe eko, dutiye paṭhamadukadutiyapadapakkhepe eko, tatiye paṭhamassa ekekapadapakkhepe dve, tatiye dutiyadukapaṭhamapadapakkhepe ekoti evaṃ veditabbā. ‘‘Sāsavā dhammā āsavāpi no āsavāpi. Āsavasampayuttā dhammā āsavāpi no āsavāpi. Āsavavippayuttā dhammā āsavāpi no āsavāpī’’ti etesampi, ‘‘āsavasahagatā dhammā no āsavasahagatā dhammā’’ti evamādīnañca aggahaṇe kāraṇaṃ gahaṇanayo ca pubbe vuttanayeneva veditabbaṃ.
“此理趣”的意思是:在第一双论中纳入第二双论等的方法,这里在漏蕴集中已经讲过了,这个理则就是在结蕴集等其他双论中抉择出不同的双论,这就是它的含义。其中,在圣典里没有出现的双论,在结蕴集中首先有五种:既是结法又是与结不相应法,既与结不相应又不是结法,结法既有与结相应也有与结不相应,非结法既有与结相应也有与结不相应,非结法既有结所系法也有非结所系法,结所系法既有与结相应也有与结不相应。同样地,在系缚蕴集、暴流蕴集、轭蕴集、取蕴集中,各有五种。然而在盖蕴集中,因为盖法不存在与盖不相应的状态,所以有三种:非盖法既有盖所覆法也有非盖所覆法,非盖法既有与盖相应也有与盖不相应,盖所覆法既有与盖相应也有与盖不相应。同样地,在见取蕴集中:非见取法既有被见取所执也有不被见取所执,非见取法既有与见取相应也有与见取不相应,被见取所执法既有与见取相应也有与见取不相应。在烦恼蕴集中有六种双论:非烦恼法既有杂染法也有非杂染法,非烦恼法既有污染法也有非污染法,非烦恼法既有与烦恼相应也有与烦恼不相应,杂染法既有污染法也有非污染法,杂染法既有与烦恼相应也有与烦恼不相应,非污染法既有杂染法也有非杂染法。应当这样理解。其余部分按照前面所说的方式即可。
Esanayoti yo esa paṭhamaduke dutiyadukapakkhepādiko upāyo idha āsavagocchake vutto, esa nayo saṃyojanagocchakādīsu dukantaraniddhāraṇeti attho. Tattha pāḷiyaṃ anāgatadukā saṃyojanagocchake tāva ‘‘saṃyojanā ceva dhammā saṃyojanavippayuttā ca, saṃyojanavippayuttā ceva dhammā no ca saṃyojanā, saṃyojanā dhammā saṃyojanasampayuttāpi saṃyojanavippayuttāpi, no saṃyojanā dhammā saṃyojanasampayuttāpi saṃyojanavippayuttāpi, no saṃyojanā dhammā saṃyojaniyāpi asaṃyojaniyāpi, saṃyojaniyā dhammā saṃyojanasampayuttāpi saṃyojanavippayuttāpī’’ti pañca. Evaṃ ganthaoghayogaupādānagocchakesu paccekaṃ pañca. Nīvaraṇagocchake pana nīvaraṇānaṃ nīvaraṇavippayuttabhāvābhāvato ‘‘no nīvaraṇā dhammā nīvaraṇiyāpi anīvaraṇiyāpi, no nīvaraṇā dhammā nīvaraṇasampayuttāpi nīvaraṇavippayuttāpi, nīvaraṇiyā dhammā nīvaraṇasampayuttāpi nīvaraṇavippayuttāpī’’ti tayo. Tathā parāmāsagocchake ‘‘no parāmāsā dhammā parāmaṭṭhāpi aparāmaṭṭhāpi, no parāmāsā dhammā parāmāsasampayuttāpi parāmāsavippayuttāpi, parāmaṭṭhā dhammā parāmāsasampayuttāpi parāmāsavippayuttāpī’’ti. Kilesagocchake ‘‘no kilesā dhammā saṃkilesikāpi asaṃkilesikāpi, no kilesā dhammā saṃkiliṭṭhāpi asaṃkiliṭṭhāpi, no kilesā dhammā kilesasampayuttāpi kilesavippayuttāpi, saṃkilesikā dhammā saṃkiliṭṭhāpi asaṃkiliṭṭhāpi, saṃkilesikā dhammā kilesasampayuttāpi kilesavippayuttāpi, asaṃkiliṭṭhā dhammā saṃkilesikāpi asaṃkilesikāpī’’ti cha dukāti evaṃ veditabbā. Sesaṃ vuttanayameva.
20-25“以缘的状态”这句话,是在说明结缚的含义。因为,欲贪等烦恼各自作为缘而存在,本身就是轮回的结缚。如果真是这样,那为什么只有欲贪等才具有结缚的性质呢?于是说“即使有……”等等。“对于其他”是指除了结缚之外的其他烦恼、行等。“在其缘的状态中”是指在那些烦恼、业、异熟、轮回的缘的状态中。以“下分结”和“上分结”的方式被统摄、被限定……被统摄,也就是被那些作为特殊缘的欲贪等所统摄。在产生欲界业有等、欲界生有等之中也有确定的规律,所以说“种种……成为……”。由此,在结缚存在时,说明了如前所说的确定的业有和生有;为了说明在结缚不存在时它们也不存在,而说“而不会……”等。结缚就是使人不自在,像脚镣、捆绑等一样。系缚就是使人被割截。轮环就是擦脚用的绳圈。“不应被责难”的意思是,因为凡夫大众无法用智慧之眼看见,所以对于如前所说的殊胜教法,应当说它是可信的。因为有三种义理:一种是现量所成立的,即色等诸法自身可体验、不可言说的行相,这被称为一切法的自性相;一种是比量所成立的,即通过瓶、布等法中已成立的缘的依存关系,而推知瓶、布、声音等的无常等行相;一种是信解所成立的,即凡夫大众完全无法看见、属于信仰领域的天界和涅槃等。其中,对于那位导师,如果他的言教在现量所成立和比量所成立的意义上都不欺骗人,因为他的言教是正确无倒地运作的,那么由他的言教就能成立可信的意义,世尊就是这样的人,所以说“诸法的自性……不应被责难”。这个道理,从这以下类似的地方也应当如此理解。
20-25.Paccayabhāvenāti saṃyojanatthaṃ dasseti. Yathāsakaṃ paccayabhāvo eva hi kāmarāgādīnaṃ vaṭṭasaṃyojananti. Yadi evaṃ kathaṃ kāmarāgādīnaṃyeva saṃyojanabhāvoti āha ‘‘satipī’’tiādi. Aññesanti saṃyojanehi aññesaṃ kilesābhisaṅkhārādīnaṃ. Tappaccayabhāveti tesaṃ kilesakammavipākavaṭṭānaṃ paccayabhāve. Orambhāgiyuddhaṃbhāgiyabhāvena saṅgahitā paricchinnā ora…pe… saṅgahitā, tehi kāmarāgādīhi visesapaccayabhūtehi. Kāmakammabhavādīnaṃ kāmūpapattibhavādinipphādanepi niyamoti katvā āha ‘‘taṃtaṃ…pe… hotī’’ti. Tena saṃyojanānaṃ bhāve yathāvuttaniyamānaṃ kammūpapattibhavānaṃ bhāvaṃ dassetvā tadabhāve abhāvaṃ dassento ‘‘na cā’’tiādimāha. Bandhanaṃ aseribhāvakaraṇaṃ andubandhanādayo viya. Ganthakaraṇaṃ avacchinnatākaraṇaṃ. Cakkalakaṃ pādapuñchanarajjumaṇḍalaṃ. Na codetabbanti paññācakkhunā pacurajanassa passituṃ asakkuṇeyyattā yathāvuttavisesassa saddheyyataṃ āha. Tividho hi attho koci paccakkhasiddho yo rūpādidhammānaṃ paccattavedanīyo aniddisitabbākāro, sabbadhammānaṃ sabhāvalakkhaṇanti vuttaṃ hoti. Koci anumānasiddho yo ghaṭādīsu paṭādīsu ca pasiddhena paccayāyattabhāvena ghaṭapaṭa-saddādīnaṃ aniccatādiākāro, koci okappanasiddho yo pacurajanassa accantamadiṭṭho saddhāvisayo sagganibbānādi. Tattha yassa satthuno vacanaṃ paccakkhasiddhe anumānasiddhe ca atthe na visaṃvādeti aviparītappavattiyā, tassa vacanena saddheyyatthasiddhīti tathārūpo ca bhagavāti ‘‘dhammānaṃ sabhāva…pe… na codetabba’’nti vuttaṃ. Esa nayo ito paresupi evarūpesu.
26-37就像应该被羚羊越过的山脉叫“羚羊道”,同样,应该被暴流淹没的地方就叫“暴流道”——这是词义成立的方式,所以论师说“由此……”等等。
26-37. Yathā sarabhehi atikkamitabbā pabbatarāji sarabhaniyā, evaṃ oghaniyāti saddasiddhīti āha ‘‘tenā’’tiādi.
50-5450-54. “颠倒执取”就是“执取”。在这里,“从其他”并不是指与法的自性不同的另一种东西,而是指它的反面,所以说“从其他,即从常等”。
50-54. Vipariyesaggāho parāmasananti ‘‘parato’’ti ettha na dhammasabhāvato aññathāmattaṃ paranti adhippetaṃ, atha kho tabbipariyāyoti āha ‘‘paratoti niccādito’’ti.
55-68如果从自性上说并不存在,那它怎么能成为所缘呢?所以论中说“由种种想而认知”,意思是仅仅通过施设(概念假立)而成立。由于难以了知的差异性而不断生起的状态,就是“相杂的状态”;因此说“由于容易了知的差异性,所以不是相杂的状态”。这是指那些无色蕴而言。相对于其他(色法与涅槃)而言。那么,是什么原因使得同时生灭、属于同一聚的无色法之间才称为互相混杂,而对于同样如此的色法却不称为混杂呢?因此说“这确实是它们的自性”。由此说明:虽然有些无色法各自成为所缘,但由于色法生起迟缓,所以唯有色法具有容易了知的差异性,无色法则没有;因此,无色法的相杂状态以及其他法的无相杂状态,是由自性所成立的。或者,由于以聚集、密集的状态而更难以区分,所以无色法没有各自独立的所缘状态;因此,由于难以了知的差异性,只有它们才具有相杂的状态。这是由智慧,通过不舍弃、依其主导而把握的。
55-68. Yadi sabhāvato avijjamānaṃ, kathamārammaṇabhāvoti āha ‘‘vicittasaññāya saññita’’nti, parikappanāmattasiddhanti attho. Duviññeyyanānattatāya nirantarabhāvūpagamanaṃ saṃsaṭṭhabhāvoti ‘‘suviññeyyanānattattā na saṃsaṭṭhatā’’ti vuttaṃ. Tesaṃ arūpakkhandhānaṃ. Itarehi rūpanibbānehi. Kiṃ pana kāraṇaṃ samānuppādanirodhānaṃ ekakalāpabhūtānaṃ arūpadhammānameva aññamaññaṃ saṃsaṭṭhatā vuccati, na pana tathābhūtānampi rūpadhammānanti āha ‘‘esa hi tesaṃ sabhāvo’’ti. Tena yadipi keci arūpadhammā visuṃ ārammaṇaṃ honti, dandhappavattikattā pana rūpadhammānaṃyeva suviññeyyanānattaṃ, na arūpadhammānanti tesaṃ saṃsaṭṭhabhāvo tadabhāvo ca itaresaṃ sabhāvasiddhoti dasseti. Samūhaghanatāya vā dubbibhāgatarattā natthi arūpadhammānaṃ visuṃ ārammaṇabhāvoti duviññeyyanānattattā tesaṃyeva saṃsaṭṭhatā. Amuñcitvā tadadhīnavuttitāya gahetabbato buddhiyā.
83-10083-100. “欲爱”就是“欲”,这是省略后词的缩略用法,就像“色有”称为“色”一样。其余几种爱也是如此。通过“以作所缘”这一说法,是在表明:欲爱、色爱、无色爱各自的对象状态,依次是它们以欲界、色界、无色界为原因而成立。而且必须这样接受,否则欲界等的状态就会成为不完整的对象领域。因为,如果按所缘的法来划分地界,那么没有所缘的法就无法被包含进去;如果按给予果报来划分,那么没有果报的法也无法被包含进去。所以,应当按“作所缘”来划分属于各地的诸法。这样,欲界等的状态才能成为完整的对象领域。正因如此,论中说“如此则……”等。至于不属于任何界的出世间法,则因为超越世间的缘故,具有无上地的地位。说“不成为非欲界等”,是为了避免“覆盖不足”的过失;说“不成为欲界等”,是为了避免“覆盖过度”的过失。那么,在这个立场下,难道不会有这样的过失吗——什么是欲爱?就是以欲界法为所缘的爱。什么是欲界法?就是欲爱所缘的法。这样互相依赖的过失?不会。因为以无间地狱等十一种处所的倾向性,取任何一种爱作为欲爱,然后以那种性质作为对象来标记欲界法。
83-100. Kāmataṇhā kāmo uttarapadalopena yathā rūpabhavo rūpaṃ. Evaṃ sesesupi. Ārammaṇakaraṇavasenāti etena kāmarūpārūpataṇhānaṃ visayabhāvo yathākkamaṃ kāmarūpārūpāvacaratāya kāraṇanti dasseti. Avassañcetamevaṃ sampaṭicchitabbaṃ, aññathā kāmāvacarādibhāvo aparipuṇṇavisayo siyā. Yadi hi ālambitabbadhammavasena bhūmiparicchedo, evaṃ sati anārammaṇānaṃ saṅgaho na siyā. Atha vipākadānavasena, evampi avipākānaṃ saṅgaho na siyā, tasmā ārammaṇakaraṇavasena pariyāpannānaṃ bhūmiparicchedo kātabbo. Evañhi sati kāmāvacarādibhāvo paripuṇṇavisayo siyā. Tenevāha ‘‘evañhi satī’’tiādi. Apariyāpannānaṃ pana lokato uttiṇṇabhāvena anuttarabhūmitā. Akāmāvacarāditā nāpajjatīti abyāpitadosaṃ pariharati, kāmāvacarāditā nāpajjatīti atibyāpitadosaṃ. Nanu ca imasmiṃ pakkhe kāmataṇhā katamā, kāmāvacaradhammārammaṇā taṇhā, kāmāvacaradhammā katame, kāmataṇhāvisayāti itarītaranissayatā dosoti? Na, avīciādiekādasokāsaninnatāya kiñci taṇhaṃ kāmataṇhābhāvena gahetvā taṃsabhāvāya visayabhāvena kāmāvacaradhammānaṃ upalakkhetabbattā.
现在,为了用经文本身来证明前面所说的义理,论主说了“在安立品中”等话。因为在那个安立品里,诸法由于是欲爱所缘取的,所以属于欲界;它们沉入被称为欲有的欲中而行,不在别处,因此称为“此处的行境”。为了说明“以特殊限定词表示的特殊区别并不适用”这个道理,论主说“依世间而确定属于”。由此表明:在世尊宣说之后,由于所化弟子对那个意义的理解,“属于”一词在世间法上已经约定俗成。由于需要能划分者,所以有被划分的性质,因此说“由能划分的渴爱”。因为那渴爱划分了诸法属于欲界等的状态。而且这里的“pari”前缀,就像“已执取”等词中的“upa”前缀一样,是显示连同其手段的行为,应当知道这个意思已经说过了。
Idāni yathāvuttamatthaṃ pāṭhena samatthento ‘‘nikkhepakaṇḍepī’’tiādimāha. Tattha hi kāmataṇhāya ālambitabbattā kāmadhātupariyāpannadhammā ca kāmabhavasaṅkhāte kāme ogāḷhā hutvā caranti, nāññatthāti etthāvacarāti vuttanti. Visesatthinā viseso anupayujjatīti imamatthaṃ dassento āha ‘‘lokassa vasena pariyāpannanicchayato’’ti. Tena lokiyadhammesu pariyāpanna-saddassa niruḷhataṃ dasseti bhagavato taduccāraṇānantaraṃ vineyyānaṃ tadatthapaṭipattito. Paricchedakāpekkhā paricchinnatāti ‘‘paricchedakārikāya taṇhāyā’’ti vuttaṃ. Sā hi dhammānaṃ kāmāvacarādibhāvaṃ paricchindati. Pari-saddo cettha ‘‘upādinnā’’tiādīsu upa-saddo viya sasādhanaṃ kiriyaṃ dīpetīti ayamattho vuttoti daṭṭhabbaṃ.
具有能导出性质的,就叫能导出,就像“有吃饼习惯的人叫吃饼者”一样;或者,它本身就是具有导出性质的意思。应当知道,这里直接指的是贪、嗔、痴本身;不然的话,说“断除同一类事物”就没有意义了。在“被尘垢覆盖而不发光,日月星辰亦复然”这类句子中,应当知道“raṇa”这个词是“尘埃”的同义词。因为“yuddha”(战争)一词是“互相打击”的同义语,而互相打击又依赖于可被打击的对象,所以不善之军就被称为“有战事者”(saraṇā)。所谓“苦等”,是指作为果报的苦、恼、忧、热,以及与它们同类的邪行道。所谓“具有产生它们性质的不善法”,以此说明一切不善法都具有“有战事”的性质。
Niyyānakaraṇasīlā niyyānikā yathā ‘‘apūpabhakkhanasīlo āpūpiko’’ti, niyyānasīlā eva vā. Rāgadosamohāva gahitāti ñāyati, itarathā pahānekaṭṭhatāvacanaṃ nippayojanaṃ siyā. ‘‘Raṇohatā na jotanti, candasūriyā satārakā’’tiādīsu raṇa-saddassa reṇupariyāyatā daṭṭhabbā. Sampahārapariyāyattā yuddha-saddassa sampahāro ca paharitabbādhāroti akusalasenāva ‘‘saraṇā’’ti vuttā. Dukkhādīnanti phalabhūtānaṃ dukkhavighātaupāyāsapariḷāhānaṃ sabhāgabhūtāya ca micchāpaṭipadāya. Tannibbattakasabhāvānaṃ akusalānanti etena sabbesampi akusalānaṃ saraṇataṃ dasseti.
经部分二法论母的逐句解释
Suttantikadukamātikāpadavaṇṇanā
101-108由于与明同分,而不是像思等那样是明的辅助条件。“不分裂……增长”这两句,都是就无余断除而说的。虽然被下分道所断的烦恼,也各自依其范围而无余断除,但那些残余而应当被破坏的烦恼,因为与贪等烦恼本质相同,就好像又重新生长起来一样。然而在阿罗汉道生起时,就不会这样有残余了。这是依其邻近、依近缘而说的。应当被善法所烧灼的,就是“应烧灼的”;意思是应当被彼分断等方式所逼迫、所断除。增语等与“数”等是同义的。依“一切法都是增语路”等说法,在增语等所行的领域中,没有任何法被排除;而言说的状态本身就是增语等的状态,依下面将要说明的道理是成立的,因此说“一切言说都具有增语等的状态”。
101-108.Vijjāsabhāgatāya, na saṅkappādayo viya vijjāya upakārakabhāvato. ‘‘Abhejjaṃ…pe… ruhatī’’ti ubhayampi anavasesappahānameva sandhāya vuttaṃ. Kiñcāpi hi heṭṭhimamaggehipi pahīyamānā kilesā tena tena odhinā anavasesameva pahīyanti, ye pana avasiṭṭhā bhinditabbā, te lobhādikilesabhāvasāmaññato puna viruḷhā viya honti. Arahattamagge pana uppanne na evaṃ avasiṭṭhābhāvato. Tadupacārena nissayavohārena. Kusalehi tāpetabbāti vā tapaniyā, tadaṅgādivasena bādhitabbā pahātabbāti attho. Samānatthāni adhivacanādīnaṃ saṅkhādibhāvato. ‘‘Sabbeva dhammā adhivacanapathā’’tiādinā adhivacanādīnaṃ visayabhāve na koci dhammo vajjito, vacanabhāvo eva ca adhivacanādīnaṃ vakkhamānena nayena yujjatīti adhippāyenāha ‘‘sabbañca vacanaṃ adhivacanādibhāvaṃ bhajatī’’ti.
109-118109-118. 不观待其他,自身就具有命名的本质,这就是“命名作用”。为了消除这样的疑惑——“就像无色界诸法以化生的方式获得名称那样,地等也应当有名称的状态”——所以他说“因为不落入其他名称”。因为,离开了“地”等名称,色法并不能像那样被认知;同样,离开了“受”等名称,无色界诸法也不会以别的名称从集合的角度被称呼。然而,为其他事物命名,那是依赖其他事物的命名,并不具有命名作用的本质,因此共称等施设并不成为“名”。而被其他事物命名者,其命名作用的本质根本不存在,所以没有“名”的状态。为了表明那些“不落入其他名称”且“依自性而成立之名”者,就是受等本身即是名,所以他说“自身”等。为了显示触等若离开名就不能生起,因为与所缘不相离,所以说“因为不相离”。增语触就是意触,由于没有名就无法把握它,它因此变得明显,所以作为例证来说。“以变坏为本质”,应当看作只是举例。因为,即使没有名,色法也以能照亮与被照亮的状态而明显。或者说,能照亮与被照亮的状态,即眼与色等的能缘与所缘的状态,这正是其本质,应当知道这已包含在“变坏本质”这一通称之中。
109-118. Aññaṃ anapekkhitvā sayameva attano nāmakaraṇasabhāvo nāmakaraṇaṭṭhoti, tena arūpadhammānaṃ viya opapātikanāmatāya pathavīādīnampi nāmabhāvo siyāti āsaṅkāya nivattanatthaṃ ‘‘nāmantarānāpajjanato’’ti āha. Na hi vinā pathavīādināmenapi rūpadhammā viya kesādināmehi vinā vedanādināmehi aññena nāmena arūpadhammā piṇḍākārato voharīyantīti. Yaṃ pana parassa nāmaṃ karoti, tassa aññāpekkhaṃ nāmakaraṇanti nāmakaraṇasabhāvatā natthīti sāmaññanāmādikaraṇānaṃ nāmabhāvo nāpajjati. Yassa caññehi nāmaṃ karīyati, tassa nāmakaraṇasabhāvatāya abhāvoyevāti natthi nāmabhāvo. Ye pana anāpannanāmantarā sabhāvasiddhanāmā ca, te vedanādayova nāmaṃ nāmāti dassento ‘‘attanāvā’’tiādimāha. Phassādīnaṃ ārammaṇābhimukhatā taṃ aggahetvā appavattiyevāti dassetuṃ ‘‘avinābhāvato’’ti vuttaṃ. Adhivacanasamphasso manosamphasso, so nāmamantarena gahetuṃ asakkuṇeyyatāya pākaṭoti nidassanabhāvena vutto. Ruppanasabhāvenāti nidassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ. Pakāsakapakāsitabbabhāvenapi hi vināpi nāmena rūpadhammā pākaṭā hontīti. Atha vā pakāsakapakāsitabbabhāvo visayivisayabhāvo cakkhurūpādīnaṃ sabhāvo, so ruppanasabhāve sāmaññe antogadhoti daṭṭhabbaṃ.
119-123从“此前以遍作等”这句话来看,似乎是在说:就像出定善巧只属于获得禅那的人一样,入定的善巧也只属于获得禅那的人。他们说:“其他人也能依靠传闻,获得辨别诸定安止界限的智慧。”有些人则说:“像这样,知道‘以戒清净等而入定’的智慧,连同遍作,就是辨别安止界限的智慧。”在出定时有善巧性,就是出定自在。“之前”是指在入定之前。
119-123.Ito pubbe parikammantiādinā samāpattivuṭṭhānakusalatā viya samāpattikusalatāpi jhānalābhīnaṃyeva hotīti vuttaṃ viya dissati. ‘‘Itaresampi anussavavasena samāpattīnaṃ appanāparicchedapaññā labbhatī’’ti vadanti. ‘‘Evaṃ sīlavisodhanādinā samāpattiṃ appetīti jānanakapaññā saha parikammena appanāparicchedajānanakapaññā’’ti keci. Vuṭṭhāne kusalabhāvo vuṭṭhānavasitā. Pubbeti samāpajjanato pubbe.
124-134乐于善法、安住于善法的人,他的状态就是善行,所以说“乐于善业的状态”。或者,很好地远离、离弃的人就是善离者,他的状态就是善行。不过这个含义在注释书里已经说过了。不加简择就是愚痴。善法的修习就是菩提分法的增长。想就是标记。有形体、有形象的。应当被标记的法类,或者所缘。不散乱是心散乱的对治。因为通过直接相反的舍弃与出离,不散乱排斥散乱,不让它生起。
124-134. Sobhane rato surato, tassa bhāvo soraccanti āha ‘‘sobhanakammaratatā’’ti. Suṭṭhu vā orato virato sorato , tassa bhāvo soraccanti. Ayaṃ panattho aṭṭhakathāyaṃ vutto eva. Appaṭisaṅkhānaṃ moho. Kusalabhāvanā bodhipakkhiyadhammānaṃ vaḍḍhanā. Saññāṇaṃ upalakkhaṇaṃ. Saviggahaṃ sabimbakaṃ. Upalakkhetabbākāraṃ dhammajātaṃ, ārammaṇaṃ vā. Avikkhepoti cittavikkhepapaṭipakkho. Ujuvipaccanīkatāya hi pahānavuṭṭhānena ca avikkhepo vikkhepaṃ paṭikkhipati, pavattituṃ na detīti.
135-142因戒属于世间,果戒属于出世间,因为果戒是依因戒而成就的。再者,世间戒也有因与果的关系,应当从前后次序来理解。对于具足圆满的团体、完备具足的群体而言,不善戒就是不善行。戒成就就是戒的圆满、戒的功德,这是它的含义。“有惭之智”是说智慧以惭为主导,并不是说智慧仅仅伴随有惭,因为不存在没有惭的智慧。决意是以专精欢喜的方式毫无犹豫地生起。出离是脱离、解开的状态。在这里,通过“决意”和“出离”这两个词,显示了这两种解脱的同义词,在此便以省略的方式说为“解脱”,正如所说:“心的决意与涅槃”。“生起”是依此而生起,“不生起”就是并非生起。在那不生起的究竟、解脱的终点——也就是不生起的圣道或烦恼不再生起的终点——应当知道,这是以处所和果报来标示圣果本身。
135-142.Kāraṇasīlaṃ lokiyaṃ. Phalasīlaṃ lokuttaraṃ tena sijjhatīti katvā, lokiyassapi vā sīlassa kāraṇaphalabhāvo pubbāparabhāvena daṭṭhabbo. Sampannasamudāyassa paripuṇṇasamūhassa. Akusalā sīlā akusalā samācārā. Sīlasampadā sīlasampatti sīlaguṇāti attho. Sahottappaṃ ñāṇanti ottappassa ñāṇappadhānataṃ āha, na pana ñāṇassa ottappasahitatāmattaṃ. Na hi ottapparahitaṃ ñāṇaṃ atthīti. Adhimuttatā abhirativasena nirāsaṅkāpavatti. Nissaṭatā visaṃyuttatā. Ettha ca adhimuttatānissaṭatāvacanehi tadubhayapariyāyā dve vimuttiyo ekasesanayena idha ‘‘vimuttī’’ti vuttāti dasseti. Tathā hi vuttaṃ ‘‘cittassa ca adhimutti nibbānañcā’’ti. Uppajjati etenāti uppādo, na uppādoti anuppādo, tabbhūte anuppādapariyosāne vimokkhante anuppādassa ariyamaggassa kilesānaṃ vā anuppajjanassa pariyosāneti ṭhānaphalehi ariyaphalameva upalakkhīyatīti daṭṭhabbaṃ.