三法论母的逐句解释
Tikamātikāpadavaṇṇanā
1以此指受之声。所谓以一切词,是以三个词而获得名称;因为即使以支分之法,也应指称整体,犹如细粉末。质问者不能随顺所指向之义,只把词尾形态本身当作词,便以岂不是为乐等话来质问。另一方则以指明所指类别之义者等话来阐明自己的意图。由此显示这里所说的句子就是词。在因词、有因词等中,等字包含了非因词、因不相应词、因相应词以及非因相应词。
1.Tenāti vedanāsaddena. Sabbapadehīti tīhi padehi laddhanāmo hoti avayavadhammenāpi samudāyassa apadisitabbato yathā ‘‘samaṃ cuṇṇa’’nti. Codako yathādhippetamatthaṃ appaṭipajjamāno vibhattiantasseva padabhāvaṃ sallakkhetvā ‘‘nanu sukhāyā’’tiādinā codeti. Itaro ‘‘adhippetappakāratthagamakassā’’tiādinā attano adhippāyaṃ vivarati. Tena ‘‘vākyaṃ idha padanti vutta’’nti dasseti. Hetupadasahetukapadādīhīti ādi-saddena nahetupadaahetukapadahetusampayuttapadāni hetuvippayuttapadampi vā saṅgaṇhāti.
“依两者与一词的方式”是指:依两词的方式,是因对与有因对的关联;依一词的方式,是有因对与因相应对的关联。“如是”,就是依两者与一词的方式。在这里,通过“有因、因相应对”等说法,就像在因论中那样:第一对与第二对、第三对的关联,第一对和第二对与第四对、第六对的关联,第一对和第三对与第五对的关联;同样,在漏论等中也显示这个道理。因为依这个道理,在那些对当中也能了知对与对之间的关联,只是在漏论等中,第二对与第三对的关联就是最后一对,而在烦恼论中则是第二对与第四对的关联。诸法由于有残余和无残余的状态,所以说三法与诸对有有分和无分:当这些三法与诸对显现为有残余或无残余时,它们就是未被包含的法的名称。既然如此,“未被包含”这个限定词有什么意义呢?应当知道,是为了使这个含义变得清楚。或者,“由此而显现整体”就是分,即组成部分。“共通的说明不停留在特相上”——为了显示所指向的特相,所以说“未被包含”。
Ubhayekapadavasenāti ubhayapadavasena hetudukasambandho, ekapadavasena sahetukadukasambandho. Tathāti ubhayekapadavasena. Ettha ca sahetukahetusampayuttadukātiādinā yathā hetugocchake paṭhamadukasambandhā dutiyatatiyadukā, paṭhamadukadutiyadukasambandhā catutthachaṭṭhadukā, paṭhamadukatatiyadukasambandho pañcamo duko, evaṃ āsavagocchakādīsupīti nayaṃ dasseti. Sakkā hi imināva nayena tesupi dukantarasambandho viññātuṃ, kevalaṃ pana āsavagocchakādīsu dutiyadukatatiyadukasambandho osānaduko, kilesagocchake ca dutiyacatutthadukasambandhoti. Dhammānaṃ sāvasesaniravasesabhāvena tikadukānaṃ sappadesanippadesatā vuttāti yehi tikadukā sāvasesāti padissanti apadissanti, te asaṅgahitadhammāpadeso. Evaṃ sati ‘‘asaṅgahito’’ti visesanaṃ kimatthiyanti? Etassevatthassa pākaṭakaraṇatthaṃ daṭṭhabbaṃ. Atha vā padissati etena samudāyoti padeso, avayavo. ‘‘Sāmaññajotanā visese avatiṭṭhatī’’ti yathādhippetaṃ visesaṃ dassento ‘‘asaṅgahito’’ti āha.
无过失的意思,就是远离过失的意思。名是想,作用就是造作,目的是通过车与车部件的区分来说明这些类别之间的组合关系。以如拘沙草般锐利的智慧应当获得,所以称为善,这个意思先就与智慧相应的法来说吧,那么与智慧不相应的法又怎么说呢?所以说“也与智慧不相应的法”等等。因为与智慧不相应的法也是依靠智慧才生起的——由于作为利益和快乐之因的生起,以及有智慧者的修行方式的缘故。如果没有如理作意,善是不会生起的。有人可能会怀疑说:“如果善的两部分之杂染的割除是明显的,像割拘沙草一样割断,所以称为善,这个意思才能成立。”为了消除这个疑问,所以说“像两种正勤那样”。
Anavajjattho avajjavirahattho. Nāmaṃ saññā, kiriyā karaṇaṃ, payojanaṃ ratharathaṅgavibhāvanena tesaṃ pakārato yojanaṃ. Kusena ñāṇena lātabbāti kusalāti ayamattho ñāṇasampayuttānaṃ tāva hotu, ñāṇavippayuttānaṃ kathanti āha ‘‘ñāṇavippayuttānampī’’tiādi. Ñāṇavippayuttāpi hi ñāṇeneva pavattiyanti hitasukhahetubhūtāya pavattiyā paññavantānaṃ paṭipattibhāvato. Na hi antarena yonisomanasikāraṃ kusaluppatti atthīti. ‘‘Yadi kusalassa ubhayabhāgagataṃ saṃkilesalavanaṃ pākaṭaṃ siyā, kusā viya lunantīti kusalāti ayamattho yutto siyā’’ti koci vadeyyāti āsaṅkāya āha ‘‘sammappadhānadvayaṃ viyā’’ti.
“非”等词要说明的是:在“任持自性”这句话里,从究竟真实来看,作者和业并没有区别,这种区别只是概念构造出来的而已。其中,按名称说“已知与未知”,是针对这样一些人:他们通过“法”这个同义说法还没认识到自性,而通过“任持自性”这个同义说法则已认识到自性,就是就他们而这样说。这里应当知道:第一种含义是就有为法和无为法说的,第二种含义只就有为法说,第三种含义则是就有为法、无为法和施设法说的。
Na cātiādinā ‘‘sabhāvaṃ dhārentī’’ti ettha paramatthato kattukammassa ca bhedo natthi, kappanāsiddho eva pana bhedoti dasseti. Tattha nāmavasena viññātāviññāteti yesaṃ ‘‘dhammā’’ti iminā pariyāyena aviññātā sabhāvā, ‘‘sabhāvaṃ dhārentī’’ti iminā ca pariyāyena viññātā, tesaṃ vasena evaṃ vuttaṃ. Ettha ca paṭhamo attho saṅkhatāsaṅkhatadhammavasena vutto, dutiyo saṅkhatavasena, tatiyo saṅkhatāsaṅkhatapaññattidhammavasenāti daṭṭhabbaṃ.
否定善,就是善的不存在。因为不存在本身就是对存在的否定。“法”指自性法。用“不善”这个词没有任何意义,因为它不能让人了解自性法,这就是这里的意趣。假如说用“不善”这个词能有某种意义,即使它能让人了解非自性法,就像“施设法”等说法那样,那么在这种情况下,就应该说成“无记”,这样一来就变成四分了,而不是三分。因此,因为既没有二分的说法,也没有四分的说法,“无记”这个称呼也不存在,而它按照前面所说的方式,只归结为“不存在”这个说法。在“任持自性等”中,“等”字包含了“被诸缘所任持”这个意思。不过,如果用“非所知”这个同义词来使用“法”这个词,这有没有过失呢?难道在“非所知”这类同义词中,“法”这个词就完全没有过失吗?不,仍有过失,因为它没有超出前面所说的过失。
Kusalapaṭisedhanaṃ kusalābhāvo eva. Abhāvo hi sattāpaṭisedhoti. Dhammoti sabhāvadhammo. Akusalavacanena na koci attho sabhāvadhammassa abodhakattāti adhippāyo. Atha siyā akusalavacanena koci attho asabhāvadhammabodhakattepi ‘‘paññattidhammā’’tiādīsu viya, evaṃ sati ‘‘anabyākatā’’ti ca vattabbaṃ siyā, tato cāyaṃ catukko āpajjati, na tiko. Tasmāti yasmā dukacatukkabhāvo anabyākatavohāro ca natthi, so ca vuttanayena abhāvamattavacane āpajjati, tasmā. Sabhāvadhāraṇādīti ādi-saddena ‘‘dhārīyanti paccayehī’’ti ayamattho saṅgahito. Ñeyyapariyāyena pana dhamma-saddenāyaṃ dosoti nanu añeyyapariyāyepi dhamma-sadde na koci dosoti? Na, vuttadosānativattanato.
“以剩余”在这里:难道这个“非”字只是说明三种含义吗?其实不是。像“无因法、无比丘的住处”是为了排除与那(因)的结合;“无缘法”是为了排除与那(缘)有关联的状态。因为缘所生就是与缘有关联,由于是无缘所生,所以没有关联,这里就是在说明这一点。“无见法”是为了排除那(见)的自性。因为“见”就是应当被看见的性质。而眼识是“见”,是为了排除属于那(见)一类的情况,同样“无漏法”也是如此。“无抵触法、无所缘法”是为了排除那(抵触、所缘)的作用。“无色法、无心法”是为了排除那(色、心)的自性。因为这里要显示的是与那不同。“非人”是为了排除仅仅是那(人)的状态。没有别的什么只是人的状态,这里指的是类似的情形。“非沙门、自称沙门者、无子”是为了排除与那相应的功德。因为这里看出的是谴责。“尊者没有病痛吧?少女没有丈夫吧?”是为了排除那(病痛、丈夫)不存在的状态。“未生法”是为了排除与那类似的自性。因为过去法曾经生起过,取蕴也由缘的一部分已生起,由于已开始生起的状态,以及脱离时间的法存在的缘故,与已生相似,更何况现在法呢——这里要知道那(未生法)与此相反。“无学法”是为了排除那(学)的终点。这里显示的就是那(学)的终点。这样,“非”字是说明许多含义的,那么这里为什么只说了两种含义之后就说“以剩余”呢?因为其余的在这里离得太远。因为与善不相应的法等,不可能具有不善的自性。
Pārisesenāti ettha nanu ayamakāro na-atthattayasseva jotako, atha kho ‘‘ahetukā dhammā, abhikkhuko āvāso’’ti taṃyoganivattiyā, ‘‘appaccayā dhammā’’ti taṃsambandhibhāvanivattiyā. Paccayuppannañhi paccayasambandhīti appaccayuppannattā asambandhitā ettha jotīyati. ‘‘Anidassanā dhammā’’ti taṃsabhāvanivattiyā. Nidassanañhi daṭṭhabbatā. Atha cakkhuviññāṇaṃ nidassanaṃ, taggayhabhāvanivattiyā, tathā ‘‘anāsavā dhammā’’ti. ‘‘Appaṭighā dhammā anārammaṇā dhammā’’ti taṃkiccanivattiyā. ‘‘Arūpino dhammā acetasikā dhammā’’ti tabbhāvanivattiyā. Tadaññatā hi ettha pakāsīyati. ‘‘Amanusso’’ti tabbhāvamattanivattiyā. Manussattamattaṃ natthi aññaṃ samānanti sadisatā hettha sūciyati. ‘‘Asamaṇo samaṇapaṭiñño aputto’’ti taṃsambhāvanaguṇanivattiyā. Garahā hi ettha ñāyati. ‘‘Kacci nu bhoto anāmayā, anudarā kaññā’’ti tadappabhāvanivattiyā. ‘‘Anuppannā dhammā’’ti taṃsadisabhāvanivattiyā. Atītānañhi uppannapubbattā upādidhammānañca paccayekadesanipphattiyā āraddhuppādabhāvato kālavinimuttassa ca vijjamānattā uppannānukūlatā, pageva paccuppannānanti tabbidhurabhāvo ettha viññāyati. ‘‘Asekkhā dhammā’’ti tadapariyosānanivattiyā. Taṃniṭṭhānañhettha pakāsīyatīti evamanekesaṃ atthānaṃ jotako, tattha kiṃ vuccate atthadvayameva vatvā pārisesenāti? Itaresaṃ ettha suvidūrabhāvato. Na hi kusalavippayuttādīnaṃ dhammānaṃ akusalabhāvo yujjati.
说完“不善”这个词之后,对于应当受教化的对象来说,因为它的意义表现为善法的对立面,所以应当知道,这个词在那个意义上已经固定通用了。说到“因为本性相违”,是因为作用相违等也包含在其中;即使在本性相违的情况下,为了说明在善与不善中,能破坏者与被破坏者的关系是确定的,所以又说“因为应当被它断除”。否则,如果善法也应当被不善法断除,那么由于善根已被彻底断尽,众生就只会是填满恶趣的人了。至于“诸比丘,法也应当断除”这句话,就像“诸比丘,色不属于你们,应当断除它”等说法一样,是从断除以它们为所缘的杂染这个角度,以方便的方式说的。正如所说:“善法确实不应当被不善法断除。”
Akusalasaddassa uccāraṇānantaraṃ vineyyānaṃ kusalapaṭipakkhabhūte atthe paṭipattibhāvato tattha niruḷhatā daṭṭhabbā. ‘‘Viruddhasabhāvattā’’ti vuttaṃ kiccavirodhādīnampi tadantogadhattā, viruddhasabhāvattepi vināsakavināsitabbabhāvo kusalākusalesu niyatoti dassetuṃ ‘‘tappaheyyabhāvato’’ti āha. Itarathā kusalānampi akusalehi pahātabbabhāve accantaṃ samucchinnakusalamūlattā apāyapūrakā eva sattā siyuṃ. Yaṃ pana ‘‘dhammāpi vo, bhikkhave, pahātabbā’’ti (ma. ni. 1.240) vuttaṃ, taṃ ‘‘rūpaṃ, bhikkhave, na tumhākaṃ, taṃ pajahathā’’tiādīsu (saṃ. ni. 3.33) viya tadārammaṇasaṃkilesappahānavasena pariyāyena vuttaṃ. Yathāha ‘‘na hi kusalā akusalehi pahātabbā’’ti (dha. sa. mūlaṭī 1).
通过“触”等说明性的词语,也就是以“与乐受相应之法”这类说法,以应被表达的方式。正如以“善”等词语表达无过失、乐异熟等含义,同样,以“无记”一词使人了知无异熟的含义,所以说“仅以无记一词”。没有说明理由,是因为它按照这里所说的方式随顺而行,所以没有说明理由。通过“其他……应当遮止”这一段,说明如同“善”“不善”这些词是善性、不善性诸法的能诠,而“无记”一词是与此两者相反性质诸法的能诠。因为既没有说“无异熟”一词,也没有说“不善”一词。由于“无异熟”一词有增上的含义,而不善以应被表达的方式未被说到,所以不善不是无记——这就是在不善非无记这一点上的关联。
Phassādivacanehi taṃniddesabhūtehi. Tabbacanīyabhāvenāti tehi ‘‘sukhāya vedanāya sampayuttā dhammā’’tiādivacanehi abhidheyyabhāvena. Yathā anavajjasukhavipākādiatthā kusalādivacanehi, evaṃ avipākatthā abyākatavacanena bodhitā evāti āha ‘‘abyākatavacaneneva cā’’ti. Kāraṇaṃ avatvāti idha vuttabhāvena anuvattamānattāti kāraṇaṃ avatvā. Aññā…pe… nivāretabboti etena kusalākusalasaddā viya kusalākusalasabhāvānaṃ tadubhayaviparītasabhāvānaṃ dhammānaṃ abyākatasaddo bodhakoti dasseti. Na hi avipākavacanaṃ vuttaṃ, akusalavacanañca avuttaṃ. Yato avipākavacanassa adhikatabhāvo akusalassa ca tabbacanīyabhāvena akathitabhāvo siyā, tasmā na akusalānaṃ abyākatatāti ayaṃ akusalānaṃ anabyākatabhāve yojanā.
“回避它”这句话,说的是无记的遮止。如果是这样,那就应该说“乐异熟、无过失”。难道无过失因为有过失违越的情况,还需要再加限定吗?不是的,因为“乐异熟”这个词并没有被当作限定语来理解。因为用“乐异熟”这个词,善性就已经被完整地了解了;而这里的“无过失”这个词,则是说明了善法某种叫作“无可指责”的差别。正因为如此,它作为限定语被说出来,将会自己阐明现起乐等。作为意行差别的果法,特别被称为“已止息的过失”;因为在那部经里,是以三种行的方式来说无过失法的,为了毫无遗漏地摄集并显示它们,所以说了“仅离过失”。摧破过失的自性得以显示,因为黑法白法能杀、所杀的关系是确定的。有异熟,就是异熟法性。这些法的异熟是乐的,所以叫“乐异熟”——用这个复合词说明了善法具有乐异熟。然而,它们并不是以“具有它”的方式共存,由此可知是能生起它的能力,所以说“显示乐异熟成熟的自性”。这是合理的:即使从胜义上说没有差别,但像上面所说的能诠与所诠关系这种差别,在作为所诠义的基体上,以假说的方式存在,因此在这里以相与所相的方式说差别语是合理的。的确,即使只是词义上有差别,在并无差别的基体上也可以说差别,比如“石像的身体”。
Taṃ pariharitunti abyākatanivattanamāha. Yadi evaṃ ‘‘sukhavipākānavajjā’’ti vattabbaṃ. Anavajjā hi byabhicāritāya visesitabbāti? Na, sukhavipākavacanassa visesanabhāvena aggahitattā. Sukhavipākavacanena hi kusalabhāve samatto viññāyati, anavajjavacanaṃ panettha kusalānaṃ agarahitabbatāsaṅkhātaṃ kañci visesamāha. Teneva ca tassa visesanabhāvena vuttassa pavattisukhatādidassanabhāvaṃ sayameva vakkhatīti. Manosamācāravisesabhūtā phaladhammā visesena paṭippassaddhāvajjā nāma hontīti samācārattayavasena tasmiṃ sutte anavajjadhammānaṃ vuttattā ca te anavasesato saṅgahetvā dassetuṃ ‘‘virahitāvajjamattā’’ti vuttaṃ. Avajjavināsanabhāvo dassito kaṇhasukkadhammānaṃ vajjhaghātakabhāvassa niyatattā. Savipākatā vipākadhammatā. Sukho vipāko etesanti sukhavipākāti iminā samāsena kusalānaṃ sukhavipākavantatā vuttā. Sā ca nesaṃ na taṃsamaṅgitāya asahavattanatoti taduppādanasamatthatāti viññāyatīti vuttaṃ ‘‘sukhavipākavipaccanasabhāvaṃ dassetī’’ti. Yuttametanti paramatthato bhedābhāvepi yathāvuttavacanavacanīyabhāvasaṅkhāto bhedo tasmiṃ abhidheyyatthabhūte vatthusmiṃ upacārena hotīti yuttamettha lakkhaṇalakkhitabbabhāvena bhedavacanaṃ. Bhavati hi saddatthavisesamattenapi abhinne vatthusmiṃ bhedavacanaṃ yathā ‘‘silāputtakassa sarīra’’nti.
即使以表达状态的词,也可以有以状态为主的说明,所以说“以‘无过失’一词说无过失性”。在这里,词的分析应当这样理解:无过失就是无过失,因为与过失相对立,所以是无可指责的自性。它有乐的异熟,所以是乐异熟,也就是能成熟乐异熟的能力。无过失而且它是乐异熟,所以是无过失乐异熟;以这个为它们的特征,就是以无过失乐异熟为特征。或者,像前面那样,无过失,成熟就是异熟,乐的异熟就是乐异熟,无过失和乐异熟以同一性而成为无过失乐异熟;以这个为它们的特征,就是以无过失乐异熟为特征。那么,在这里为什么要把握两个词呢?难道不是只用一个词就能达成目的吗?即使“离过失就是无过失”,但在这种情况下,为了遮止无记,应该把握乐异熟;而如果已经把握了乐异熟,就不应该再把握无过失。在“与过失相对立就是无过失”这种情况下,却又把握乐异熟——把这样的诘难放在心上,然后说“其中,以无过失之词”等等。这是为了显示:由于说明了现起乐、乐异熟性、自清净、清净异熟性,以及遮止不善与无记的自性、作用、现起、足处等差别,这样把握两个词有广大的利益。就像“乐”这个词有可意的同义语:“涅槃是最上乐”(《法句》203-204)、“离欲世间为乐”(《自说》11)、“他们的寂止为乐”(《长部》2.221、272)等经句中,“乐”这个词也有“诸行苦之止息”这层同义;然而,由于这层意义并非异熟,这里不能说它具有乐异熟性,为了显示这个意思,所以说“诸行……乃至……并没有”。这话的意思是:即使三地善法都以趣向还灭为依止而运作,一切善法虽然都能成办止息诸行之苦的安乐,但由于前面所说的这种乐并非异熟,因此不能凭这个词句说善法具有乐异熟性。由于“异熟”一词惯用于已成熟为果报的无色法,所以以“然而如果”这样带有存疑语气的方式来说明。
Vināpi bhāvābhidhāyinā saddena bhāvappadhāno niddeso hotīti vuttaṃ ‘‘anavajjavacanena anavajjattaṃ āhā’’ti. Evañcettha padaviggaho gahetabbo – na avajjaṃ anavajjaṃ, avajjapaṭipakkhatāya agarahitabbasabhāvo. Sukho vipāko assāti sukhavipākaṃ, sukhavipākavipaccanasamatthatā. Anavajjañca taṃ sukhavipākañcāti anavajjasukhavipākaṃ, taṃ lakkhaṇaṃ etesanti anavajjasukhavipākalakkhaṇā. Atha vā pubbe viya anavajjaṃ, vipaccanaṃ vipāko, sukhassa vipāko sukhavipāko, anavajjañca sukhavipāko ca anavajjasukhavipākaṃ ekattavasena. Taṃ lakkhaṇaṃ etesanti anavajjasukhavipākalakkhaṇā. Kiṃ panettha kāraṇaṃ padadvayapariggahe, nanu ekeneva padena iṭṭhappasiddhi. Yadipi ‘‘avajjarahitaṃ anavajja’’nti imasmiṃ pana pakkhe abyākatanivattanatthaṃ sukhavipākaggahaṇaṃ kattabbaṃ siyā, sukhavipākaggahaṇe pana kate anavajjaggahaṇaṃ na kattabbameva. ‘‘Avajjapaṭipakkhā anavajjā’’ti etasmiṃ pana pakkhe sukhavipākaggahaṇañcāti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘tattha anavajjavacanenā’’tiādi. Tena pavattisukhasukhavipākatāattasuddhivisuddhavipākatāakusalaabyākatasabhāvanivattirasapaccupaṭṭhānapadaṭṭhānavisesadīpanato evaṃ vipulappayojanattho padadvayapariggahoti dasseti. Sukha-saddassa iṭṭhapariyāyatā viya ‘‘nibbānaparamaṃ sukhaṃ (dha. pa. 203-204), sukhā virāgatā loke (udā. 11), tesaṃ vūpasamo sukho’’tiādīsu (dī. ni. 2.221, 272) saṅkhāradukkhūpasamapariyāyatāpi vijjati, taṃavipākatāya pana idha sukhavipākabhāvo na sakkā vattunti dassento āha ‘‘saṅkhā…pe… natthī’’ti. Idaṃ vuttaṃ hoti – tebhūmakakusalānampi vivaṭṭasannissayabhāvena pavattisabhāvattā kiñcāpi sabbe kusalā saṅkhāradukkhūpasamasukhanipphādakā sambhavanti, yathāvuttasukhassa pana avipākabhāvato na etena padena kusalānaṃ sukhavipākatā sambhavatīti. Vipakkabhāvamāpannesu arūpadhammesu niruḷhattā vipāka-saddassa ‘‘yadi panā’’ti sāsaṅkaṃ vadati.
“随其生起”是指与过失同时生起,所以是有过失的,也就是具有应当受谴责的性质。这样便显示了它们应当受谴责的自性。还有另一些不善果报法,它们以苦为性,也应当受谴责。如果只用“有过失的”这个说法,就会连它们也被认为具有不善性的过失。为了避免这一点,所以说了“苦果报”这个说法。或者,“avajja”(过失)这个词在贪等纯粹不善法中已经固定使用,因此只有与那些法同时生起的法才是有过失的。这样,通过“有过失的”这个说法,就显示出了不善法与善法、无记法之间的差别。然而,相对于无记法来说,善法与不善法共同具有而更为突出的特征,就是“有果报性”。为了显示在这一特征上的差别,所以说了“苦果报”这一特征。从这里往后,对于“苦果报、有过失、不善”这些词,应当依照“这些法的果报是苦,所以是苦果报”这样的方式,把“乐果报、无过失、善”这些词放在相应位置上来理解其含义。再者,从整体搭配来看:通过“有过失的”这个说法,显示的是不善法在生起时的苦;通过“苦果报”这个说法,显示的是果报成熟时的苦。因为前者是依其自身生起的自性而说的特征表述,后者是依其在另一时能产生果报的能力而说的特征表述。同样,前者显示不善法自性不清净,后者显示其果报不清净。前者使不善法从善的自性中脱离出来,后者则因为显示有果报性,而使不善法从无记的自性中脱离出来。或者,前者通过显示具有过失,从作用的角度显示其产生无利益的味;后者通过显示成就,显示其有不可爱果报的味。前者通过显现方式,显示其有杂染的现起;后者通过果的角度,显示其有苦果报的现起。前者阐明不如理作意是不善法的近因,因为正是由于它,它们才成为有过失的。后者阐明不善法是其他法的近因,因为它们是苦果报的原因。在这里应当知道,“苦”这个词是“不可爱”的同义词。因为不善法是不可爱的五蕴果报,而不只是苦受的果报。然而,当“果报”一词作为“果”的同义词时,也应当通过等流果报,以不可爱的色法来配合苦果报性。由于遮止了果报法性,无记法具有无果报的特征。为了显示这个含义,所以说“无果报秘密自性”。“如是种类”涵盖了神通等。
Yathāsambhavanti saha avajjenāti sāvajjā, garahitabbabhāvayuttā. Tena nesaṃ garahitabbasabhāvaṃ dasseti. Aññepi atthi dukkhabhāvena garahitabbasabhāvā akusalavipākāti sāvajjavacanamattena tesampi akusalatāpattidosaṃ disvā taṃ pariharituṃ dukkhavipākavacanamāha. Avajja-saddo vā rāgādīsu ekantākusalesu niruḷhoti taṃsahavattidhammānaṃ eva sāvajjabhāve kusalābyākatehi akusalānaṃ viseso sāvajjavacaneneva dassito. Abyākatehi pana visiṭṭhaṃ kusalākusalānaṃ sādhāraṇaṃ savipākatālakkhaṇanti tasmiṃ lakkhaṇe visesadassanatthaṃ dukkhavipākalakkhaṇaṃ vuttaṃ. Ito paraṃ ‘‘dukkho vipāko etesanti dukkhavipākā’’tiādinā sukhavipākaanavajjakusalapadānaṃ ṭhāne dukkhavipākasāvajjaakusalapadāni ṭhapetvā yathāvuttanayena attho veditabbo . Yojanā ca sāvajjavacanena akusalānaṃ pavattidukkhataṃ dasseti, dukkhavipākavacanena vipākadukkhataṃ. Purimañhi attano pavattisabhāvavasena lakkhaṇavacanaṃ, pacchimaṃ kālantare vipākuppādanasamatthatāyāti. Tathā purimena akusalānaṃ avisuddhasabhāvataṃ dasseti, pacchimena avisuddhavipākataṃ. Purimena ca akusale kusalasabhāvato nivatteti, pacchimena abyākatasabhāvato savipākattadīpakattā pacchimassa. Purimena vā avajjavantatādassanato kiccaṭṭhena rasena anatthajananarasataṃ dasseti, pacchimena sampattiatthena aniṭṭhavipākarasataṃ. Purimena ca upaṭṭhānākāraṭṭhena paccupaṭṭhānena saṃkilesapaccupaṭṭhānataṃ, pacchimena phalaṭṭhena dukkhavipākapaccupaṭṭhānataṃ. Purimena ca ayonisomanasikāraṃ akusalānaṃ padaṭṭhānaṃ pakāseti. Tato hi te sāvajjā jātāti. Pacchimena akusalānaṃ aññesaṃ padaṭṭhānabhāvaṃ vibhāveti. Te hi dukkhavipākassa kāraṇaṃ hotīti. Ettha ca dukkha-saddo aniṭṭhapariyāyavacananti veditabbaṃ. Aniṭṭhacatukkhandhavipākā hi akusalā, na dukkhavedanāvipākāva. Vipāka-saddassa phalapariyāyabhāve pana nissandavipākena aniṭṭharūpenapi dukkhavipākatā yojetabbā. Vipākadhammatāpaṭisedhavasena abyākatānaṃ avipākalakkhaṇāti lakkhaṇaṃ vuttanti tadatthaṃ dassento ‘‘avipākārahasabhāvā’’ti āha. Evaṃpakārānanti abhiññādike saṅgaṇhāti.
在三支组里用六个词、在二支组里用四个词,依次说了六种义和四种义。“不会存在六种的情况”——通过这句话,因为已经显示了不存在四种情况的道理,所以应当看出,这本身就是对对方的责难。为什么说“义有差别”呢?难道由三个“法”这个词所表达的意义,从“持自性”等含义来说,不是同一个吗?不是的,因为从种类等差别来看,确实存在差别。种类等本身就是造成差别的因素。“因为是‘月’一词所指之义”,也就是以“月”这个词所表示的意义来说。“与那些可言说之义不同”,是指与那些时间词等所应说的、各别的时间等意义不同。这里说的是:就像时间等词所表示的时间等意义,虽然自性各不相同,但因为是“月”这个词所表示的意义,所以没有差别;同样,那些虽然因种类等差别而不同的三种义和两种义,因为是“法”这个词所表示的意义,所以也没有差别。“分别……量”等,是说“法”这个词虽然词形上没有差别,却指出了造成差别的原因。因为正是由于能表达不同种类之义,它的意义才有差别。
Chahi padehi tikesu, catūhi dukesu yathākkamaṃ cha cattāro atthā vuttā. Chakkabhāvo na bhavissatīti etena catukkabhāvābhāvo dassitanayattā coditoyevāti daṭṭhabbaṃ. Atthabhedo upapajjatīti kasmā evaṃ vuttaṃ, nanu tīhi dhammasaddehi vuccamāno sabhāvadhāraṇādiatthena abhinno eva so atthoti? Na, jātiādibhedena bhedasabbhāvato. Bhedakā hi jātiādayo. Māsapadatthatāyāti māsa-saddābhidheyyabhāvena. Tabbacanīyabhinnatthānanti tehi kālasaddādīhi vattabbānaṃ visiṭṭhatthānaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – ‘‘yathā kālasaddādiabhidheyyānaṃ kālādiatthānaṃ bhinnasabhāvānampi māsa-saddābhidheyyabhāvena abhedo, evaṃ jātiādibhedena bhinnānampi tesaṃ tiṇṇaṃ dvinnañca atthānaṃ dhamma-saddābhidheyyabhāvena natthi bhedo’’ti. Vini…pe… mānāti dhamma-saddassa rūpābhedepi bhedakāraṇamāha. Bhinnajātiyatthavacanīyatāya hi tassevatthabhedoti.
“令了知”就是“使人明白”。就算没有关联,我们又会有什么损失呢?因为担心有人会这样问,所以说了“先前……称为……”。而所谓“持自性、缘、被持”这个意思,是不能成立的,这是针对前面所说的“不存在”而说的,因为“不存在”是依观待而说的。依观待而说的事物,如果没有所观待的对象,就无法成立。虽然“持自性”等意义有共通之处,但这里特指善的种类等,所以不承认它们是同一个意思,这是随顺言辞习惯而说的。或者,通过“或者”等语句,不接受三个“法”字没有意义,从而避免了“意义无差别”的过失。
Sādhetunti bodhetuṃ. Hotu asambandho, kā no hānīti kadāci vadeyyāti āsaṅkāya āha ‘‘pubbā…pe… nāma hontī’’ti. So cāti sabhāvadhāraṇapaccayadhariyamānatāsaṅkhāto attho na sakkā vattunti yathāvuttassa abhāvassa apekkhāvuttitāya vuttaṃ. Na hi apekkhāvuttino antarena apekkhitabbaṃ labhanti. Satipi sabhāvadhāraṇādiatthasāmaññe kusalajātiādivisiṭṭhasseva tassa idha adhippetattā ekatthatā na anuññātāti vuttaṃ, vacanasilesavasena vā. Atha vātiādinā tiṇṇaṃ dhammasaddānaṃ abhāvattaṃ asampaṭicchanto nānatthatābhāvadosaṃ pariharati.
因为“能令了知”就是原因,所以这里把“生起”说成原因,于是说:“所谓原因,就是道理。”接着以“重复”等话提出:既然已经说了“善等也会成为同一”,那么“成为同一”也应该被提出来吧?确实应该提,但它已经包含在“无差别之成为”里面了,因为“无差别”的责难是共通的。由于差别与无差别是能修饰与所修饰关系的依据,所以在完全无差别的事物中,能修饰与所修饰的关系必定不存在;因此,通过“没有能修饰与所修饰”来显示完全的无差别,但并不是说只有在完全无差别的事物中才没有能修饰与所修饰。或者也可以说,这是为了阐明在完全无差别的事物中,词义不被开显而说的。为什么?因为没有能修饰与所修饰,应该这样结合起来理解。“能征服敌人,所以是Sakka(帝释)”,“能主宰,所以是Inda(主)”,“先施与,所以是Purindada(先施)”——如此,通过行为、功德等所摄的差别来显示。
Ñāpakahetubhāvato upapatti idha kāraṇanti vuttāti āha ‘‘kāraṇaṃ nāma yuttī’’ti. Punaruttītiādinā nanu ‘‘kusalādīnampi ekattaṃ āpajjatī’’ti vuttattā ekattāpattipi vattabbāti ? Saccaṃ vattabbā, sā pana abhāvāpattiyaṃ eva antogadhā nānattābhāvacodanāsāmaññena. Bhedābhedanibandhanattā visesanavisesitabbabhāvassa so accantamabhinnesu niyamena natthīti visesanavisesitabbābhāvena accantābhedaṃ dasseti, na pana accantaṃ abhinnesuyeva visesanavisesitabbābhāvaṃ. Atha vā accantaṃ abhinnesu avivaṭasaddatthavivaraṇatthaṃ pavattā. Kasmā? Visesanavisesitabbābhāvatoti evaṃ yojanā kātabbā. Amittaṃ abhibhavituṃ sakkuṇātīti sakko, indatīti indo, purime dadātīti purindadoti evaṃ kiriyāguṇādipariggahavisesena.
有差别与无差别指的是具有特殊性和共同性。因为“青”这个词与“莲花”这个词结合时,排除了红莲、白莲等莲花种类中共通的“莲花”这一共同性,只显示出具有青色特质的莲花种类这一特殊性。而“莲花”这个词与“青”这个词结合时,排除了蜜蜂、炭火、杜鹃等事物共通的青色这一共同性,只显示以莲花为载体的青色特质。因此应当理解,这两个词都兼具特殊意义和共同意义。依照这个道理,在其他地方也应当这样配合理解有差别与无差别。由彼彼认可是指由彼彼约定。彼彼称谓是说:对于完全无差别的意义,以同义词的方式;对于完全有差别的意义,以各自解释其含义的方式;对于有差别与无差别者,以能修饰与所修饰的方式——种种名称和施设就是这样成立的,这就是其含义。于同一是指在一个之中。善等性是指可呵责、掉举等性。因为所表达的意义,就像无过失、乐异熟等所诠表的意义一样,也能限定自性、执持等共同性。
Bhedābhedavantesūti visesasāmaññavantesu. Nīla-saddo hi uppalasaddasamāyogo rattuppalasetuppalādiuppalajātisāmaññato vinivattetvā nīlaguṇayuttameva uppalajātivisesaṃ joteti. Uppala-saddopi nīla-saddasamāyutto bhamaraṅgārakokilādigatanīlaguṇasāmaññato avacchinditvā uppalavatthugatameva nīlaguṇaṃ pakāsetīti visesatthasāmaññatthayuttatā padadvayassa daṭṭhabbā. Iminā nayena itaratrāpi bhedābhedavantatā yojetabbā. Tāya tāya anumatiyāti tena tena saṅketena. Te te vohārāti accantaṃ abhinne atthe pariyāyabhāvena accantaṃ bhinne yathāsakaṃ atthavivaraṇabhāvena bhedābhedavante visesanavisesitabbabhāvena tā tā samaññā paññattiyo siddhāti attho . Samāneti ekasmiṃ. Kusalādibhāvanti kucchitasalanādibhāvaṃ. Abhidhānatthopi hi anavajjasukhavipākādiabhidheyyattho viya sabhāvadhāraṇādisāmaññatthaṃ visesetīti.
这里有人问:“到底是什么原因,最初只说了三集,而不是二集?在三集里,又只说了善三集,不说别的?”回答是:因为容易把握、差别又少,所以最初只说了三集。因为通过三集了解了善等种种差别之后,再来说明与这些差别分开的因等,就很容易理解。比如以“三种善因”等说法,从善等门类来分别因等;而且三集只有二十二种,所以差别很少。
Etthāha ‘‘kiṃ pana kāraṇaṃ tikā eva paṭhamaṃ vuttā, na dukā, tikesupi kusalattikova, na añño’’ti? Vuccate – sukhaggahaṇato appabhedato ca tikā eva paṭhamaṃ vuttā. Yasmā tikehi bodhite kusalādibhede tabbibhāgabhinnā hetuādayo vuccamānā suviññeyyā honti. Tathā hi ‘‘tayo kusalahetū’’tiādinā kusalādimukhena hetuādayo vibhattā, katipayabhedā ca tikā dvāvīsatiparimāṇattā.
在这些(三法)当中,因为善三法具有总摄一切、不混杂等善妙性质,所以最先宣说。因为一切色法与无色法毫无遗漏,都被善三法所涵盖,而受三法等则不是这样。有人问:异熟三法等难道不也是毫无遗漏地涵盖了一切法吗?这是对的,但在那些三法当中,无过失与有过失的法并没有像在善三法里那样以不混杂的方式宣说。又问:在杂染、有杂染等三法当中,不也是以不混杂的方式宣说了它们吗?确实如此,但那些是以不善的恶法为开端来说的,这里则不是这样。这里是以善妙的、应受供养的、能带来有与般涅槃的福法为开端来说的。就这样,世尊在开始开示微细的色法与无色法之教时,由于具足总摄一切、不混杂等善妙功德,最先宣说善三法,同时也是因为其他三法容易由此领受。正如通过善三法这个门,以“欲界善有四种与喜俱行的心生起”等方式,来分别受三法等。
Tesu pana sabbasaṅgahaasaṅkaraādikalyāṇabhāvena paṭhamaṃ kusalattikaṃ vuttaṃ. Niravasesā hi rūpārūpadhammā kusalattikena saṅgahitā, na tathā vedanāttikādīhi. Nanu vipākattikādīhipi niravasesā dhammā saṅgahitāti? Saccametaṃ, tesu pana anavajjasāvajjadhammā na asaṅkarato vuttā yathā kusalattike. Nanu ca saṃkiliṭṭhasaṃkilesikattikādīsupi te asaṅkarato vuttāti? Evametaṃ, te pana akalyāṇabhūte pāpadhamme ādiṃ katvā vuttā, na evamayaṃ. Ayaṃ pana kalyāṇabhūte pujjabhavaparinibbutinipphādake puññadhamme ādiṃ katvā vutto. Iti bhagavā saṇhasukhumaṃ rūpārūpadesanaṃ ārabhanto sabbasaṅgahaasaṅkaraādikalyāṇaguṇayogato paṭhamaṃ kusalattikaṃ deseti, kiñca tadaññattikānaṃ sukhaggahaṇato. Tathā hi kusalattikamukhena ‘‘kāmāvacarakusalato cattāro somanassasahagatacittuppādā’’tiādinā vedanāttikādayo vibhattāti.
在善三法这部分,也是因为善法具有殊胜、可称赞、能带来两种利益的性质,所以最先宣说善法。因为善法能带来乐的果报,所以在一切有为法中最上等;它能消除过失,被智者称赞,能在今生和来世带来利益,也能导向出离。因此,以殊胜等性质为理由,最先宣说善法。由于不善与善直接对立,所以紧接着宣说不善。由于无记的性质与这两者都相反,所以紧接着宣说无记。或者,按照乐味、过患、出离的顺序来说:以善的力量说明乐味,以不善说明过患,在无记法中以涅槃说明出离。或者,按照修行实践的次第来说:智者安住在善法中,舍弃不善,证得属于无记法的道、果以及涅槃。应当知道,这个顺序就是依据这些道理建立起来的。
Kusalattikepi ca padhānapāsaṃsaubhayahitabhāvato kusalā dhammā paṭhamaṃ vuttā. Kusalā hi dhammā sukhavipākattā sabbasaṅkhatadhammānaṃ uttamā avajjavidhamanato viññuppasatthā idhalokaparalokesu atthāvahā nissaraṇāvahā ca, tasmā padhānādibhāvena paṭhamaṃ vuttā, tappaṭipakkhattā tadanantaraṃ akusalā, tadubhayaviparītasabhāvā tadanantaraṃ abyākatā vuttā. Kusalavasena vā assādo, akusalavasena ādīnavo, abyākatadhammesu nibbānavasena nissaraṇanti iminā assādādikkamena, kusalesu patiṭṭhāya paṇḍitā akusale pajahantā abyākatadhammabhūtamaggaphalaṃ nibbānañca sacchikarontīti iminā vā paṭipattikkamena ayamanupubbī ṭhapitāti veditabbā.
那么,为什么这里不像有学三法那样,直接按自性来否定前两个词,从而说第三个词是“非善非不善”呢?是为了显示它的特殊之处。因为在有学、非有学这两种自性的诸法中,没有任何一法能以这两种自性、通过任何一种方式、在任何一个时候被称为“不可记说”,所以在有学三法里,只是通过否定前两个词来说“非有学非非有学”,但这里不是这样。在这里,只有善自性的法,由于最上果的生起,才不如此被记说,为了显示这个特殊之处,所以说“无记”。或者说,这只是言辞上的差别,因为“记说”这个词已经让人了解了善与不善,所以说“无记”,也就是非善非不善。
Kasmā panettha sekkhattikādīsu viya sarūpato purimapadadvayapaṭikkhepavasena tatiyapadaṃ na vuttaṃ ‘‘nevakusalā nākusalā’’ti? Visesadīpanatthaṃ. Yathā hi sekkhāsekkhasabhāvesu dhammesu kocipi dhammo tadubhayasabhāvena kenacipi pariyāyena kadāci abyākaraṇīyo nāma natthīti sekkhattike padadvayapaṭikkhepavasena ‘‘nevasekkhā nāsekkhā’’tveva vuttaṃ, na evaṃ idha. Idha pana kusalasabhāvā eva dhammā aggaphaluppattiyā tathā na byākaraṇīyā hontīti imassa visesassa dīpanatthaṃ ‘‘abyākatā’’ti vuttaṃ. Vacanamatte eva vā idaṃ nānākaraṇaṃ ‘‘abyākatā nevakusalā nākusalā’’ti byākata-saddena kusalākusalānaṃ bodhitattāti.
在这里,对于不善法来说,以一切不善法,或者以三地的善与不善法,显示的是集谛;以各自剩余的三地法,显示的是苦谛;以出世间善法,显示的是道谛;以剩余的无记法这一类,显示的是灭谛。其中,集谛代表吸引人的滋味,苦谛代表过患,道谛和灭谛代表出离。虽然阿毗达摩论说以分析名色、抉择自性法为核心,但当它抉择了这些法的善等差别之后,令它们生起等含义其实也已经顺带说明了。因为为了断除不善法、令善法生起,像“诸恶莫作,众善奉行”这样的教说,佛陀的整个教导就是以显示令善法等生起等为目的,所以令善法生起、断除不善法是方法,证得无记法的特殊是结果,为了令善法等生起而宣说教法、制定戒律,这就是教说之摄。
Ettha ca akusalesu taṇhāya sabbākusalehi, tebhūmakakusalākusalehi vā samudayasaccaṃ, taṃtaṃavasiṭṭhatebhūmakadhammehi dukkhasaccaṃ, lokuttarakusalena maggasaccaṃ, avasiṭṭhaabyākatavisesena nirodhasaccaṃ dassitaṃ hoti. Tattha samudayena assādo, dukkhena ādīnavo, magganirodhehi nissaraṇaṃ. Kiñcāpi nāmarūpaparicchedabhāvato sabhāvadhammaniddhāraṇapadhānā abhidhammakathā, tesaṃ pana kusalādivisese niddhārite tassa upasampādetabbatādipi atthato vuttameva hoti. Akusalānaṃ dhammānaṃ pahānāya kusalānaṃ dhammānaṃ upasampadāya ‘‘sabbapāpassa akaraṇaṃ, kusalassa upasampadā’’ti (dha. pa. 183; dī. ni. 2.90) evamādivacanato hi kusalādīnaṃ upasampādanādidassanaparaṃ bhagavato sāsanaṃ, tasmā kusalānaṃ upasampādanaṃ akusalānaṃ pahānañca upāyo, abyākatavisesassa sacchikiriyā phalaṃ, kusalādīnaṃ upasampādanādiatthā desanā āṇattīti ayaṃ desanāhāro.
从无病之义、无过失之义、从善巧生起之义来说,是善;从与它相反来说,是不善;从与这两者都相反来说,是无记;从持守自性等义来说,是法。像这样逐句加以简择,就是审察摄。
Ārogyaṭṭhena anavajjaṭṭhena kosalyasambhūtaṭṭhena ca kusalā, tappaṭipakkhato akusalā, tadubhayaviparītato abyākatā, sabhāvadhāraṇādiatthena dhammāti anupadavicinanaṃ vicayo hāro.
善法能成就应受供养之果、有为之果和般涅槃之果,这是说得通的,因为善法带来乐的异熟;不善法能产生恶趣之苦和轮回之苦,这是说得通的,因为不善法带来不可爱的果报;这两种果都不生起,则是由无记法成就,这是说得通的,因为无记法不是异熟法。这就是理趣摄。
Pujjabhavaphalaparinibbutinipphatti kusalehīti yujjati sukhavipākattā, apāyadukkhasaṃsāradukkhuppatti akusalehīti yujjati aniṭṭhaphalattā, tadubhayaphalānaṃ anuppatti abyākatehīti yujjati avipākadhammattāti ayaṃ yutti hāro.
善法是乐异熟的近因,不善法是苦异熟的近因,无记法则是善法、不善法和无记法的近因。这就是近因理趣。
Kusalā dhammā sukhavipākassa padaṭṭhānaṃ, akusalā dukkhavipākassa, abyākatā kusalākusalābyākatadhammānanti ayaṃ padaṭṭhāno hāro.
通过善的把握,那些无过失、乐异熟、与乐受相应、与不苦不乐受相应、是异熟法法、非所取所系、非所取非所系……中略……无诤的法,因为以善的特征成为同一特征,所以被觉悟。同样,通过不善的把握,那些有过失、苦异熟、与乐受相应、与苦受相应、与不苦不乐受相应、是异熟法法、非所取所系、有染有杂染……中略……有诤的法,因为以不善的特征成为同一特征,所以被觉悟。同样,通过无记的把握,那些非异熟、与乐受相应、与苦受相应、与不苦不乐受相应、是异熟法、非异熟非异熟法法、所取所系、非所取所系、非所取非所系……中略……无诤的法,因为以无记的特征成为同一特征,所以被觉悟。这是特征的方法。
Kusalaggahaṇena ye anavajjasukhavipākā sukhāya vedanāya sampayuttā adukkhamasukhāya vedanāya sampayuttā vipākadhammadhammā anupādinnupādāniyā anupādinnaanupādāniyā…pe… araṇā dhammā, te bodhitā bhavanti kusalalakkhaṇena ekalakkhaṇattā. Tathā akusalaggahaṇena ye sāvajjadukkhavipākā sukhāya vedanāya sampayuttā dukkhāya vedanāya sampayuttā adukkhamasukhāya vedanāya sampayuttā vipākadhammadhammā anupādinnupādāniyā saṃkiliṭṭhasaṃkilesikā…pe… saraṇā dhammā, te bodhitā bhavanti akusalalakkhaṇena ekalakkhaṇattā. Tathā abyākataggahaṇena ye avipākārahā sukhāya vedanāya sampayuttā dukkhāya vedanāya sampayuttā adukkhamasukhāya vedanāya sampayuttā vipākā dhammā nevavipākanavipākadhammadhammā upādinnupādāniyā anupādinnupādāniyā anupādinnaanupādāniyā…pe… araṇā dhammā, te bodhitā bhavanti abyākatalakkhaṇena ekalakkhaṇattāti ayaṃ lakkhaṇo hāro.
应当通过“动摇卑劣恶法”等语句来了知词源。世尊在这里的意图是:以善等为门,统摄色法与非色法之后,依清净的次第,问“众生怎样才能成为无余涅槃的分享者?”这里的因缘,从特殊方面说,是依善等差别而觉悟的众生;从共通方面说,则是显而易见的。首先,善等三法的开示已经作了审察。这是四阵列的方法。
‘‘Kucchite pāpadhamme salayantī’’tiādinā nirutti veditabbā, kusalādimukhena rūpārūpadhamme pariggahetvā visuddhiparamparāya ‘‘kathaṃ nu kho sattā anupādisesanibbānabhāgino bhaveyyu’’nti ayamettha bhagavato adhippāyo, nidānaṃ asādhāraṇato kusalādibhedena bujjhanakasattā. Sādhāraṇato pana pākaṭameva. Paṭhamaṃ kusalattikassa desanā vicāritāyevāti ayaṃ catubyūho hāro.
通过善的把握,就包含了亲近善友和如理作意这两方面。其中,前者涵盖了整个梵行生活,后者则涵盖了一切以如理作意为根本的法。通过不善的把握,应当按照前面所说的相反方式来对应理解。而通过无记的把握,则整个杂染与清净的方面都如其所应地运转。这就是回转的方法。
Kusalaggahaṇena kalyāṇamittapariggaho yonisomanasikārapariggaho ca. Tattha paṭhamena sakalaṃ brahmacariyamāvattati, dutiyena ca yonisomanasikāramūlakā dhammā. Akusalaggahaṇena vuttavipariyāyena yojetabbaṃ. Abyākataggahaṇena pana sakalasaṃkilesavodānapakkho yathārahamāvattatīti ayaṃ āvatto hāro.
在这里,善法按“地”分成四种,按相应、生起方式等则分成许多种。不善法按“地”分成一种,按相应等则分成许多种。无记法则按异熟、唯作、色、涅槃分成四种,又按地、相应等分成许多种。这就是分别的方法。
Tattha kusalā bhūmito catudhā vibhattā, sampayuttapavattiākārādito pana anekadhā. Akusalā bhūmito ekadhā vibhattā, sampayuttādito anekadhā. Abyākatā pana vipākakiriyarūpanibbānavasena catudhā bhūmisampayuttādito anekadhā ca vibhattāti ayaṃ vibhatti hāro.
善法能促成以“彼分断”等方式,以及以“伏断”等方式来断除不善法;不善法能促成善法不生起;在无记法中,无为界能促成从一切有为法中出离。这就是回转的方法。
Kusalā dhammā akusalānaṃ tadaṅgādippahānāya vītikkamādippahānāya ca saṃvattanti, akusalā dhammā kusalānaṃ anupasampajjanāya, abyākatesu asaṅkhatadhātu sabbasaṅkhatanissaraṇāyāti ayaṃ parivatto hāro.
善是无过失、是福德的另一种说法;不善是有过失、是非福德的另一种说法;无记是不引生异熟果报、既不趋向积集也不趋向损减的另一种说法。这就是同义词理趣。
Kusalā anavajjā puññānīti pariyāyavacanaṃ, akusalā sāvajjā apuññānīti pariyāya vacanaṃ, abyākatā avipākārahā nevaācayagāmī naapacayagāmīnoti pariyāyavacananti ayaṃ vevacano hāro.
善等法,按照“于某时”等说法,依据生起、地、同义语、施设的方式,以及依据遍知等施设的方式,随其相应而施设。这就是施设的方法。
Kusalādayo ‘‘yasmiṃ samaye’’tiādinā pabhavabhūmivevacanapaññattivasena yathāsambhavaṃ pariññādipaññattivasena ca paññattāti ayaṃ paññatti hāro.
不善的、卑劣的、恶的诸法,像荆棘一样刺人,或者像贪等烦恼被善法截断,这就是法性——这是以缘起为门进入。同样,应当由善法获得、由善巧所生的,因为依缘而转起,所以以缘起……中略……为门进入。又因为依缘而转起,所以有始有终、是无常,这是以无常为门进入。无常本身被生灭逼迫就是苦,这是以苦为门进入。以无有情、无命的意义来说是法,所以没有造作,这是以空为门进入。如此,善法就是四蕴、二处、二界等,也应当以蕴、处、界等为门来了知。依照这个理路,也应当显示对不善和无记法的进入。这就是进入的方法。
Akusalānaṃ kucchitānaṃ pāpadhammānaṃ salanaṃ kusānaṃ viya kusānaṃ vā rāgādīnaṃ lavanaṃ evaṃdhammatāti ayaṃ paṭiccasamuppādamukhena avataraṇaṃ, tathā kusena lātabbā kosallasambhūtā cāti paccayapaṭibaddhavuttitāya paṭiccasamuppāda…pe… avataraṇaṃ, paccayapaṭibaddhavuttitāya vā ādiantavantā aniccantikā cāti aniccatāmukhena avataraṇaṃ, aniccatā eva udayabbayapaṭipīḷitatāya dukkhāti dukkhatāmukhena avataraṇaṃ, nissattanijjīvaṭṭhena dhammāti abyāpārato suññatāmukhena avataraṇaṃ, evaṃ kusalāti cattāro khandhā dvāyatanāni dve dhātuyotiādinā khandhāyatanadhātādimukhenapi avataraṇaṃ veditabbaṃ. Iminā nayena akusalābyākatesupi avataraṇaṃ dassetabbanti ayaṃ avataraṇo hāro.
“善”是开端,“诸法”只是词句上的清净,不是开端上的清净。同样,在“不善法”“无记”里,“诸法”则既是词句上的清净,也是开端上的清净。这就是清净的方法。
Kusalāti ārambho, dhammāti padasuddhi, no ārambhasuddhi. Tathā akusalā dhammā abyākatāti, dhammāti pana padasuddhi ārambhasuddhi cāti ayaṃ sodhano hāro.
“诸法”是就通称而立的安立,不对此作区分,而说“善、不善、无记”等具体的名称。同样,“善法”也是就通称而立的安立,不对此作区分,而说“欲界、与喜俱行”等具体的名称。“不善法”等也是如此,道理相同。这就是安立的方法。
Dhammāti sāmaññato adhiṭṭhānaṃ, taṃ avikappetvā visesavacanaṃ kusalākusalābyākatāti. Tathā kusalā dhammāti sāmaññato adhiṭṭhānaṃ, taṃ avikappetvā kāmāvacaraṃ somanassasahagatantiādi visesavacanaṃ. Akusalā dhammātiādīsupi eseva nayoti ayaṃ adhiṭṭhāno hāro.
善法的第九刹那、四种成就轮,或者只是如理作意,就是它的因;按前面所说的相反方式,就是不善法的因;善法与不善法各自按情况,是无记法的因。这就是遍摄的方法。
Kusalānaṃ dhammānaṃ navamo khaṇo cattāri ca sampatticakkāni yonisomanasikāro eva vā hetu, vuttavipariyāyena akusalānaṃ dhammānaṃ hetu, kusalākusalā dhammā yathāsambhavaṃ abyākatānaṃ dhammānaṃ hetūti ayaṃ parikkhāro hāro.
善:既要把握应当遍知的,也要把握应当修习的。不善:既要把握应当遍知的,也要把握应当断除的。无记:既要把握应当遍知的,也要把握应当证得的。诸法:是把握遍知等运作方式。由此说明了应当遍知、应当断除、应当修习、应当证得,也显示了彼分断等、伏断等种种断除,以及世间与出世间的修习。这就是确立的方法。
Kusalāti pariññeyyaggahaṇañceva bhāvetabbaggahaṇañca. Akusalāti pariññeyyaggahaṇañceva pahātabbaggahaṇañca. Abyākatāti pariññeyyaggahaṇañceva sacchikātabbaggahaṇañca. Dhammāti pariññādīnaṃ pavattanākāraggahaṇaṃ. Tena pariññeyyappahānabhāvanāsacchikaraṇāni dīpitānīti tadaṅgādivītikkamādippahānāni lokiyalokuttarā ca bhāvanā dassitāti ayaṃ samāropano hāro.
虽然这是对诸法自性的无差别宣说,但具有差别的诸法已依其差别而确定。正如单以心来限定其时,因此通过把握善,就差别地显示了有确立基础的止与观。同样,从它们的对立面,通过把握不善,显示了有确立基础的渴爱与无明;通过把握无记,显示了连同眷属的心解脱与慧解脱。这就是喜转理趣的基础。
Kāmañcetaṃ avisesato sabhāvadhammakathanaṃ, visesavanto pana dhammā visesato niddhāritā. Tathā hi citteneva samayo niyamito, tasmā kusalaggahaṇena visesato sādhiṭṭhāno samatho vipassanā ca dassitāti. Tathā tappaṭipakkhato akusalaggahaṇena sādhiṭṭhānā taṇhā avijjā ca , abyākataggahaṇena saparivārā cetovimutti paññāvimutti cāti ayaṃ nandiyāvattassa nayassa bhūmi.
同样,通过把握善,依根本性质的差别而导出三种善根;在它们当中,以无嗔导出戒蕴,以无贪导出定蕴,以无痴导出慧蕴。同样,通过把握不善而导出三种不善根;在它们当中,以贪导出与它同聚的不善法,以嗔和痴也各自导出与它们同聚的不善法。通过把握无记,则导出无愿、无相、空。这就是三聚理趣的范畴。
Tathā kusalaggahaṇena mūlabhāvavisesato tīṇi kusalamūlāni, tesu ca adosena sīlakkhandho, alobhena samādhikkhandho, amohena paññākkhandho nīyati. Tathā akusalaggahaṇena tīṇi akusalamūlāni, tesu ca lobhena tadekaṭṭhā akusalā dhammā. Tathā dosamohehi taṃtadekaṭṭhā. Abyākataggahaṇena appaṇihitānimittasuññatā nīyantīti ayaṃ tipukkhalassa nayassa bhūmi.
同样,通过把握善,从善巧所生的善法就是这慧根;与它同时生起的、以它为直接依据的信、精进、念、定等信根等法,通过这些,一切善法得以觉悟。通过把握不善,在不善巧所覆盖的种种过患中,于身、受、心、法上生起执取净、乐、常、我的四种颠倒。通过把握无记,如前所说的根之缘,以及成为断除前述颠倒的四种沙门果,得以觉悟。这就是狮子游戏理趣的范畴。以上是三种义理。
Tathā kusalaggahaṇena yato kosallato sambhūtā kusalā, taṃ paññindriyaṃ. Taṃsahajātā tadupanissayā ca saddahanussahanāpilāpāvikkhepā saddhindriyādīni. Tehi ca sabbe saddhammā bodhitā bhavanti. Akusalaggahaṇena akosallapaṭicchāditādīnavesu kāyavedanācittadhammesu subhasukhaniccaattābhinivesabhūtā cattāro vipallāsā. Abyākataggahaṇena yathāvuttaindriyapaccayāni yathāvuttavipallāsappahānabhūtāni ca cattāri sāmaññaphalāni bodhitānīti ayaṃ sīhavikkīḷitassa nayassa bhūmīti ime tayo atthanayā.
依靠这些已经成立的内容,两种业的理论也就成立了。应当知道,这个三法门涵盖了一切法,遍及一切法,这就是教法的根本安立。
Tehi ca siddhehi dve kammanayāpi siddhā hontīti. Ayaṃ tiko sabbadhammasaṅgahitasabbabhāgiyo veditabboti idaṃ sāsanapaṭṭhānaṃ.
同样,在受蕴等各种蕴当中,也应该根据具体情况,用四谛简择等方法,来说明十六种摄理和五种理趣。不过,因为怕太繁琐,我们这里就不展开讲了。智者其实可以按照这个理趣,在各种三聚、二聚当中,通过简择与各自摄理、理趣相应的法,来说明那些摄理和理趣。
Evaṃ vedanāttikādīsupi yathāsambhavaṃ catusaccaniddhāraṇādividhinā soḷasa hārā pañca nayā niddisitabbā, ativitthārabhayena pana na vitthārayāma. Sakkā hi iminā nayena tesu tesu tikadukesu taṃtaṃhāranayayojanānurūpadhammaniddhāraṇavasena te te hāranayā viññunā niddisitunti.
2这个乐根其实就是乐受,因为总相被别相区分穷尽,而别相又舍弃了总相,这是这里的意旨。不过,因为别相和总相就像部分与整体一样彼此不同,所以才说“然而不……因为同义”。现在用“因为此”等话来说明它们确实是不同的。“此”是指乐的各种原因。由此显示:乐的原因就是乐因,乐的原因的原因就是乐根。在“乐因”这个词里,因为“因”这个词从因的总相上统摄了各种因缘,所以说“福德、轻安等”。在这里应当知道:在乐根和乐因中,是以果来比喻;在乐所缘和乐缘的情况下,是依与乐俱行;在无恼和涅槃中,是以离苦的方式说为乐的异名。“于可爱中”:因为乐和舍有变易、无智和行苦的性质,所以也有不可爱的一面,因此特别指出。或者,只是针对舍而作简别,因为舍作为不善异熟也有不可爱的一面。“如是等”:用“等”字包括“生天、乐异熟”等,因为这里“乐”这个词是可爱的异名。
2.Tañca sukhindriyaṃ sukhavedanā eva hoti sāmaññassa bhedapariyādānato, bhedassa ca sāmaññapariccāgatoti adhippāyo. Yasmā pana visesasāmaññāni avayavasamudāyā viya aññamaññato bhinnāni, tasmā ‘‘na pana…pe… samānatthattā’’ti vuttaṃ. Idāni tameva nesaṃ bhinnatatvaṃ ‘‘ayañhī’’tiādinā vivarati. Tanti sukhahetūnaṃ kāraṇaṃ. Tena sukhassa kāraṇaṃ sukhahetu, sukhassa kāraṇakāraṇaṃ sukhamūlanti dasseti. Sukhahetūnanti ettha hetu-saddena kāraṇabhāvasāmaññato hetupaccayā saṅgahitāti āha ‘‘puññapassaddhiādīna’’nti. Ettha ca sukhamūlasukhahetūsu phalūpacārena, sukhārammaṇasukhapaccayaṭṭhānesu sukhasahacariyāya, abyāpajjanibbānesu dukkhāpagamabhāvena sukhapariyāyo vuttoti daṭṭhabbo. Iṭṭhāsūti sukhupekkhānaṃ vipariṇāmāññāṇasaṅkhāradukkhatāya aniṭṭhabhāvopi atthīti viseseti. Upekkhameva vā apekkhitvā visesanaṃ kataṃ. Sā hi akusalavipākabhūtā aniṭṭhāpi atthīti. Evamādīsūti ādi-saddena ‘‘sovaggikaṃ sukhavipāka’’nti (dī. ni. 1.163) evamādiṃ saṅgaṇhāti. Iṭṭhapariyāyo hi ettha sukha-saddoti.
在“行苦等”这里,用“等”这个字涵盖了“住立是乐、变坏是苦,不善的身业有苦的结果、有苦的果报”这一类内容。按照先后次序,这里的“苦”字就是乐受之苦、不可爱之意。在苦受、苦的所依处等地方,“苦”字的用法也应当依照前面所说的道理来理解。因为这里是就一切乐受——不论是不是果报——来说它的特征,为了说明随顺这两者的含义,所以说了“从自性上”等话。其中,果报乐受从自性上说,是以体验可爱为特征;其他的乐受从自性上或从思惟上说,则是以体验可爱或可爱的样子为特征,应当这样理解。
Saṅkhāradukkhādīsūti ettha ādi-saddena ‘‘ṭhitisukhaṃ vipariṇāmadukkhaṃ, akusalaṃ kāyakammaṃ dukkhudrayaṃ dukkhavipāka’’ntiādike saṅgaṇhāti. Yathākkamaṃ sukhavedanā dukkhaaniṭṭhapariyāyo hi ettha dukkha-saddoti. Dukkhavedanādukkhavatthuādīsu dukkhasaddappavatti vuttanayeneva yojetabbā. Vipākāvipākabhedāya sabbāyapi sukhavedanāya vasena lakkhaṇassa vuttattā tadubhayānukūlamatthaṃ vivaranto ‘‘sabhāvato’’tiādimāha. Tattha vipākā sabhāvato iṭṭhassa anubhavanalakkhaṇā. Itarā sabhāvato saṅkappato ca iṭṭhassa iṭṭhākārassa vā anubhavanalakkhaṇāti daṭṭhabbaṃ.
从不同的缘一起生起,与从相同的缘一起生起相比,后者更为殊胜。因此,为了让人了解最殊胜的情况,就说“从相同的缘一起生起,这就是它的意思”。另一种解释是:“uppajjanaṃ uppādo”意思是生起就是生,“uppajjati etasmāti uppādo”意思是从它而生所以是生。这两种“生”在“同一生起”这个词里,按照省略其中一分的规则被统摄在一起。出于这个意图,就说“相同……意思”。由此,这句话与“它们同一所依”以及“令适合”等说法相关联。其中,第一种解释是:一个所依是它们的依处——并不是说只有一个所依,因为每个大种都依于其余三大种,所造色则依于四大种。第二种解释则是:在它们之中,只有一个所依是依处。“同一所依”这个说法,是为了表明能依与所依的关系,也就是能作与所作的性质,所以在第二种解释中,是结合大种来说的。否则,如果按照“一个所依在它们之中”这种复合词的含义来理解,那就连所造色也应该被包括进去了。“五识、领受等”应当看作举例。因为唯作意界、眼识等也是同一所缘、不同所依,这个道理很明显。“推度等”中的“等”字,包括了确定、速行、彼所缘。这些领受等心,在这里指的是临死时的心,应当这样理解。因为这类心,在那之后由于业生色不再生起,只在一个心所依处生起;而其他的心,则是在前前心刹那所生的心所依处上,后后依次生起。或者,在六种所依中,只有心所依是它们的所依。如果按这个意思来理解,那么从临死时的角度,对其他领受等心的摄取,也应当这样理解。
Asamānapaccayehi ekajjhaṃ uppattito samānapaccayehi ekajjhaṃ uppatti sātisayāti ukkaṃsagativijānanavasena ‘‘samānapaccayehi sahuppattikāti attho’’ti vuttaṃ. Atha vā uppajjanaṃ uppādo, uppajjati etasmāti uppādoti duvidhopi uppādo ekuppādāti ettha ekasesanayena saṅgahitoti iminā adhippāyena ‘‘samā…pe… attho’’ti vuttaṃ siyā. Tena tāni ekavatthukānīti etassa ca ‘‘kappentassā’’tiādinā sambandho. Tattha purimavikappe ekaṃ vatthu nissayo etesanti yojanā, na ekaṃyeva vatthūti. Ekekabhūtassa bhūtattayanissitattā catubhūtanissitattā ca upādārūpānaṃ. Dutiyavikappe pana ekaṃyeva vatthu etesu nissitanti yojanā. Nissayanissitatāsaṅkhātaupakāropakattabbabhāvadīpanaṃ ekavatthukavacananti dutiyavikappe mahābhūtavasena yojanā katā. Itarathā ekaṃ vatthu etesūti samāsatthabhāvena upādārūpānampi pariggaho vattabbo siyā. Pañcaviññāṇasampaṭicchanānanti idaṃ nidassananti daṭṭhabbaṃ. Kiriyamanodhātucakkhuviññāṇādayopi hi ekārammaṇābhinnavatthukā cāti pākaṭoyamatthoti. Santīraṇādīnanti ādi-saddena voṭṭhabbanajavanatadārammaṇāni saṅgayhanti, etāni ca sampaṭicchanādīni cutiāsannāni idhādhippetānīti daṭṭhabbaṃ. Tāni hi taduddhaṃ kammajarūpassa anuppattito ekasmiṃyeva hadayavatthusmiṃ vattanti, itarāni pana purimapurimacittakkhaṇuppanne hadayavatthusmiṃ uttaruttarāni pavattantīti. Chasu vā vatthūsu ekaṃ hadayavatthuyeva vatthu etesanti evaṃ pana atthe sati cutiāsannato itaresaṃ sampaṭicchanādīnaṃ gahaṇaṃ siyāti ñātabbaṃ.
这里有人问:为什么在善三法之后,紧接着就讲受三法呢?其实如果这样问,本来就不该有这样的责难。而且,这是为了显示各组成部分有多种多样的差别,才在三法之间作这样的次第教导。因为正自觉者先用善三法显示了一切法的三种分类,接着为了进一步显示这些法的组成部分——善法等——各自也有种种不同的差别,并阐明它们与受的相应关系及其分类,才说“与乐受相应”。因为善法有些与乐受相应,有些与不苦不乐受相应。不善法有些与乐受相应,有些与苦受相应,有些与不苦不乐受相应;无记法同样也可以与受相应。像这样,为了分别显示善等诸法各自依受的差别而有的分类,在善三法之后说了受三法。现在,为了显示与乐相应等诸法各自依异熟等差别而有的分类,在受三法之后说了异熟三法。因为与乐相应诸法,有些是异熟,有些是异熟法法,有些既不是异熟也不是异熟法法。与不苦不乐相应诸法也是如此;而与苦相应诸法,则有些是异熟,有些是异熟法法。按照这个道理,其余三法和二法各自紧接着宣说的用意,也应当这样去阐明。
Etthāha – ‘‘kasmā panettha kusalattikānantaraṃ vedanāttikova vutto’’ti? Kismiṃ pana vuccamāne ayamanuyogo na siyā, apica avayavānaṃ anekabhedatādassanatthā tikantaradesanā. Sammāsambuddhena hi kusalattikena sabbadhammānaṃ tidhā vibhāgaṃ dassetvā puna tadavayavānaṃ kusalādīnampi anekabhedabhinnataṃ dassentena tesaṃ vedanāsampayogavibhāgavibhāvanatthaṃ ‘‘sukhāya vedanāya sampayuttā’’ti vuttaṃ. Kusalā hi dhammā siyā sukhāya vedanāya sampayuttā, siyā adukkhamasukhāya vedanāya sampayuttā. Akusalā dhammā siyā sukhāya vedanāya sampayuttā, siyā dukkhāya vedanāya sampayuttā, siyā adukkhamasukhāya vedanāya sampayuttā, tathā abyākatā sampayogārahāti. Evaṃ kusalādidhammānaṃ paccekaṃ vedanābhedena vibhāgadassanatthaṃ kusalattikānantaraṃ vedanāttikaṃ vatvā idāni sukhasampayuttādīnaṃ paccekaṃ vipākādibhedabhinnataṃ dassetuṃ vedanāttikānantaraṃ vipākattiko vutto. Sukhasampayuttā hi dhammā siyā vipākā, siyā vipākadhammadhammā, siyā nevavipākanavipākadhammadhammā. Tathā adukkhamasukhasampayuttā, dukkhasampayuttā pana siyā vipākā, siyā vipākadhammadhammāti iminā nayena avasesattikānaṃ dukānañca tassa tassa anantaravacane payojanaṃ vibhāvetabbaṃ.
3“并得到异熟的称说”——这是说明在那些法当中,“异熟”一词是约定俗成的用法。“白黑等”里的“等”字,涵盖了非黑非白触等状态。不过,当“熟”这个词作为“果”的同义词时,应当这样理解它的含义:不是像色法那样低劣的,而是像成熟的果实那样殊胜的熟,所以叫“异熟”;这里也可以这样领会。“有功用”是指有策励。“在相续中有功用”,是用名为心之策励的造作性,来说明异熟法的相续有特殊状态:“在哪一心识生起时,有善或不善的思,就在那个相续中产生它的异熟。”在这里,以“有功用”排除了两种转向心和异熟心;以“未断无明、渴爱、慢”排除了其余的唯作心。通过这两者,显示了以有随眠为助伴的策励为特征的异熟法。因为即使是出世间善法,随眠也可以作为亲依止,正如《分别论》的缘起分别中所说:“哪些法是善?当出世间……时,那时以无明为缘而有行”等等,说明了圣道思以无明为亲依止。异熟以无策励的寂静状态为特征;非异熟、非异熟法则以与此两者相反的状态为特征。
3.Vipākaniruttiñca labhantīti tesu vipākasaddassa niruḷhataṃ dasseti. Sukkakaṇhādīti ādi-saddena akaṇhaasukkaphassādibhāvo pariggahito. Sati pana pāka-saddassa phalapariyāyabhāve rūpaṃ viya na nihīno pakkaṃ viya visiṭṭho pākoti vipākoti evaṃ vā ettha attho daṭṭhabbo. Sabyāpāratāti saussāhatā. Santāne sabyāpāratāti etena cittappayogasaṅkhātena kiriyābhāvena vipākadhammānaṃ santānavisesamāha ‘‘yato yasmiṃ cittuppāde kusalākusalā cetanā, taṃsantāne eva tassā vipākuppattī’’ti. Ettha ca ‘‘sabyāpāratā’’ti etena āvajjanadvayaṃ vipākañca nivatteti, ‘‘anupacchinnāvijjātaṇhāmāne’’ti iminā avasiṭṭhaṃ kiriyaṃ nivatteti. Ubhayenapi anusayasahāyasaussāhatālakkhaṇā vipākadhammadhammāti dasseti. Lokuttarakusalānampi hi anusayā upanissayā honti, yato ‘‘katame dhammā kusalā? Yasmiṃ samaye lokuttaraṃ…pe… tasmiṃ samaye avijjāpaccayā saṅkhārā’’tiādinā (vibha. 342) ariyamaggacetanāya avijjāupanissayatā paṭiccasamuppādavibhaṅge pakāsitā. Nirussāhasantabhāvalakkhaṇā vipākā, ubhayaviparītalakkhaṇā nevavipākanavipākadhammadhammāti.
“神通等善法”里的“等”字,涵盖了“曾有业,没有业异熟”这一三法所包括的、因为趣、依、时、用功的缺失而没有异熟的现法受业和次生受业。而后后受业在轮回流转中,则不会成为“曾有业”等状态。“由修习应断等”里的“等”字,涵盖了由见应断的法。这两者,依据“不产生异熟”的说法,都是指因为趣、依、时、用功的缺失而尚未生起异熟的;因为即使是由修习所断的法,也允许有异熟转起。然而,对于那些主张由修习所断的法没有异熟的人来说,应当知道,“等”字所含的由见应断的法,就是“曾有业”这一类情形。
Abhiññādikusalānanti ādi-saddena ‘‘ahosi kammaṃ nāhosi kammavipāko’’ti (paṭi. ma. 1.234) iminā tikena saṅgahitaṃ gatiupadhikālapayogābhāvena avipākaṃ diṭṭhadhammavedanīyaṃ upapajjavedanīyañca saṅgaṇhāti. Aparāpariyavedanīyaṃ pana saṃsārappavattiyaṃ ahosikammādibhāvaṃ na bhajati. Bhāvanāya pahātabbādīti ādi-saddena dassanena pahātabbaṃ saṅgaṇhāti. Ubhayampi ‘‘vipākānuppādane’’ti vacanato gatiupadhikālapayogābhāvena anuppannavipākameva adhippetaṃ bhāvanāya pahātabbassapi pavattivipākassa anujānanato. Yesaṃ pana bhāvanāya pahātabbā avipākā, tesaṃ matena ādi-saddena dassanena pahātabbassa ahosikammanti evaṃpakārasseva pariggahoti veditabbaṃ.
4“如何执取”这个问题同样成立。因为“以果的状态”这句话是在说明执取的方式。对于某些证悟随观等法来说,它们既是能近的唯作,又是彼所作的状态,由于它们与所应近者具有关联,所以表示它们的词也是关联词,因此说“与‘近’这个词相关联”。因为当“近”被说成是所应近的意义时,必然能了知能近的造作和能近者。“居士,对于色界,凡是欲、凡是贪、凡是喜、凡是渴爱、凡是近、取、心的住着、执持、随眠”等中,“近”指的是渴爱与邪见,所以说“以近……邪见”。“随其所应”的意思是:在注释书中说的“以作所缘”等义中,哪个能够配合,就采用哪个。“非依言词次第”是指不应按照“什么是那个近”等所说的言词次第来配合。“一切缘所生”是指一切三地缘所生法。总相显示时,安住于别相,而别相有其实义,别相并非不适用,所以并无过失;为了确定并显示所说的那种别相,故说“应觉悟者”等。
4. ‘‘Kathamādinnā’’ti ayampi pañho labbhati. ‘‘Phalabhāvenā’’ti hi ādānappakāravacanaṃ. Kesañci gotrabhupaccavekkhaṇādīnaṃ upetakiriyabhūtānaṃ taṃkattubhūtānañca atthānaṃ upetabbasambandhabhāvato tadabhidhāyinopi saddā sambandhā evāti ‘‘upetasaddasambandhinā’’ti vuttaṃ. Upetanti hi upetabbatthe vuccamāne avassaṃ upetakiriyā upetā ca ñāyatīti. ‘‘Rūpadhātuyā kho pana, gahapati, yo chando yo rāgo yā nandī yā taṇhā ye upayupādānā, cetaso adhiṭṭhānā abhinivesā anusayā’’tiādīsu ‘‘upayo’’ti taṇhādiṭṭhiyo adhippetāti āha ‘‘upaya…pe… diṭṭhīhī’’ti. Yathāsambhavanti ‘‘ārammaṇakaraṇavasenā’’tiādinā aṭṭhakathāyaṃ vuttaatthesu yo yo sambhavati yojetuṃ, so soti attho. Na vacanānupubbenāti ‘‘kiṃ pana taṃ upeta’’ntiādinā vuttavacanānupubbena na yojetabbo. Sabbapaccayuppannānanti sabbatebhūmakapaccayuppannānaṃ. Nāpajjati sāmaññajotanāya visese avaṭṭhānato visesatthinā ca viseso anupayujjatīti taṃ pana visesaṃ vuttappakāraṃ niyametvā dassetuṃ ‘‘bodhaneyyā’’tiādi vuttaṃ.
“Upetaṃ dīpetīti”——“upa”这个词缀表示“已到达”的意思。就像在“pācariyo”这个词里,“pa”这个词缀表示已经到达的“ācariyo”(老师),所以叫“pācariyo”;同样,“upa”这个词缀表示“已到达”(upeta)。但在这里,并不是一定要死板地套用“去”等含义来搭配个别词性。就像“ati”(过度)这个词缀一样,应该理解这是通过能起论证作用的词义共通性来说的。“以缘的作用故”——这是用来彰显先生起的法。这样一来,连俱有的取也被含摄在内了。因为俱有的法作为缘,也被说成像先生起的一样,正如“依一大种而有三大种”“依一蕴而有三蕴”(《发趣论》1.1.53)所说。“在《界论》中已说明”——指的就是“生有由五蕴、十一处、十七界所摄。由几法不摄?无有一蕴、一处、一界不摄”(《界论》67)这类话。所以说“如此”——正因为不顾及“已取”(upādinna)这个词。“不分别”——就是不作已取和未取的区分。“upādāniyā”(所取)——因为取作为所缘不能被超越,所以是“被取所取”;或者因为适合被执取,所以是“堪取”;或者因为投入于取,把k音变成y音,就成了“upādāniyā”。这里的意思应该这样理解。
Upetaṃ dīpetīti yathā ‘‘pācariyo’’ti ettha pagato ācariyo pācariyoti pa-saddo pagataṃ dīpeti, evaṃ upa-saddo upetaṃ dīpeti eva, na cettha gatādiatthānaṃ ekantena paccattavacanayogo icchitoti. Atisaddo viyāti ca idaṃ sasādhanakiriyādīpanasāmaññena vuttanti daṭṭhabbaṃ. Paccayabhāvenāti etena purimanibbattiṃ viseseti. Tena sahajātassapi upādānassa saṅgaho kato hoti. Sahajātopi hi dhammo paccayabhūto purimanipphanno viya voharīyati yathā ‘‘ekaṃ mahābhūtaṃ paṭicca tayo mahābhūtā’’ti, ‘‘ekaṃ khandhaṃ paṭicca tayo khandhā’’ti (paṭṭhā. 1.1.53) ca. Dhātukathāyaṃ pakāsitanti ‘‘upapattibhavo pañcahi khandhehi ekādasahāyatanehi sattarasahi dhātūhi saṅgahito. Katihi asaṅgahito. Na kehici khandhehi ekenāyatanena ekāya dhātuyā asaṅgahito’’ti (dhātu. 67) evamādiṃ sandhāyāha. Tasmā evāti upādinnasaddānapekkhattā eva. Avisesetvāti upādinnānupādinnavisesaṃ akatvā. Upādānānaṃ ārammaṇabhāvānativattanato upādānehi upādātabbāti vā upādāniyā, upādātuṃ vā arahantīti upādāniyā, upādāne niyuttāti vā upādāniyā ka-kārassa ya-kāraṃ katvāti evamettha attho daṭṭhabboti.
5逼迫、压迫、疲惫、烦热、焦灼、不安稳的状态,以及变坏、垢秽。由于这些,某些法即使本性不是烦恼,也成了产生不可爱结果、应当受到呵责的。
5.Vibādhanaṃ pīḷanaṃ kilamanaṃ upatāpo pariḷāho appassaddhibhāvo. Vidūsitā malīnā ca yato keci akilesasabhāvāpi aniṭṭhaphalā gārayhā ca jātā.
6在“仅是戒,犹如他人之量”这类说法中,应当看出mattā这个词是表达“度量”的意思。或者,mattā这个词是表达“界限”的意思。这里的伺,在诸禅支中属于较低的界限,不像初禅的近行定与安止定中的寻那样。而那个伺的界限性,是因为这些(第二禅等)没有寻才产生的,所以称之为“无寻”。这段话的意思是:成为无寻之后,在以伺为最低界限的诸禅支中,伺就是最低的边际。或者,mattā这个词有“少量”的意思,就像“舍断少量之乐”等语句中那样。这里的意思是:无寻的修习中,由于伺极其微细,所以有少量的伺,也就是无寻唯伺,因为再往后就没有伺了。如果问:既然唯伺就是离寻的状态,那说“无寻”又有什么意义呢?回答说:是为了说明除了唯伺之外,还有其他种类的无寻存在,所以说“唯伺之语”等等。如果“无寻”这个词是为了显示还有其他无寻存在,那么应当否定和取用的就应该是“无寻且唯伺”;这样一来,唯伺就成了限定词,无寻成了被限定者,就应该说成“唯伺无寻”——考虑到这个责难,所以说“限定与被限定的关系”等等。“如所欲者”——就是随顺想要说的意思。因为在诸法中,无论以哪种方式存在应否定和应取的情况,就以那种方式成立限定与被限定的关系。诸词的顺序,就是词序。
6. ‘‘Sīlamattakaṃ, paraṃ viya mattāyā’’tiādīsu mattā-saddassa pamāṇavācakatā daṭṭhabbā. Mariyādavācako vā mattā-saddo. Vicāro hettha jhānaṅgesu heṭṭhimamariyādo, na paṭhamajjhānaupacārajjhānesu viya vitakko. Sā pana vicāramariyādatā vitakkābhāvena etesaṃ jātāti avitakkaggahaṇaṃ kataṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – avitakkā hutvā vicāramariyādajhānaṅgesu vicāraheṭṭhimakoṭikāti. Atha vā īsadattho mattā-saddo ‘‘mattāsukhapariccāgā’’tiādīsu (dha. pa. 290) viya. Ayañhettha attho – vitakkarahitā bhāvanāya atisukhumabhūtavicārattā īsaṃ vicārā ca avitakkavicāramattāti. Na hi ito paraṃ vicāro atthīti. Yadi vitakkavisesarahitā vicāramattā, evaṃ sante avitakkavacanaṃ kimatthiyanti āha ‘‘vicāramattavacanenā’’tiādi. Yadi vicāramattato aññesampi avitakkānaṃ atthibhāvajotanatthaṃ avitakkavacanaṃ, avitakkā ca vicāramattā avicārāti nivattetabbā gahetabbā ca, evaṃ sati vicāramattā visesanaṃ, avitakkā visesitabbāti vicāramattāvitakkāti vattabbanti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘visesanavisesitabbabhāvo’’tiādi. Yathākāmanti vattuicchānurūpaṃ . Yena yena hi pakārena dhammesu nivattetabbagahetabbabhāvā labbhanti, tena tena pakārena visesanavisesitabbabhāvo sambhavatīti. Padānaṃ anukkamo padānukkamo.
无寻、有寻、有伺、无伺,应当这样搭配:无寻有伺、有寻无伺。之所以说“如果有寻有伺”等话,是因为意趣在于:见到一部分就等于见到全部。另外,这也是为了说明另一种情况:就像在有寻有伺的心生起时,寻因为处于无寻有伺的状态,所以被称为“无寻唯伺”;同样,在上面所说的那些心中,伺也可以被理解为“有寻无伺”。因为那些心没有寻,所以只是有伺——这个意思是为了排除其他特相,才取了“唯”这个字来说的。所谓“唯伺”,就是被理解为“只有伺”,由于没有其他特相可共通的缘故,就转而安立“无寻”一词,指的是缺乏寻这一特相,这就是用来限定第二禅的法。正如说“非由伺”等。
Avitakkā savitakkā ca savicārā avicārā cāti avitakkāsavicārā savitakkā avicārāti yojetabbaṃ. Ubhayekadesadassanampi ubhayadassananti adhippāyena ‘‘yadi savitakkasavicārā’’tiādi vuttaṃ. Itarampi pakāsetunti idaṃ yathā savitakkasavicāresu cittuppādesu vitakko avitakkasavicāratāya ‘‘avitakkavicāramatto’’ti vutto, evaṃ yathāvuttacittuppādesu vicāro ‘‘savitakkaavicāro’’ti sakkā viññātunti imamatthaṃ sandhāya vuttaṃ. Vitakkābhāvena ete vicāramattāti ayampi attho visesanivattiatthaṃyeva mattā-saddaṃ gahetvā vutto. Vicāramattāti hi vicāramattavantoti viññāyamānattā tadaññavisesavirahasāmaññato nivattetvā vitakkavisesavirahasaṅkhāte avitakka-saddo sannidhāpito viseseti dutiyajjhānadhammeti. Yathāha ‘‘na vicārato’’tiādi.
7正在感受,就是正在体验。乐的样子,是指可爱的样子,或者是指体验可爱对象的样子。中立,是指没有偏向也没有排斥。它不违逆乐和苦,因为它不会障碍它们。就像乐和苦紧挨着生起那样,它虽然不障碍它们,但也不与它们相冲突,不过它并不是乐和苦的无间生起。这里没有说“因为从生起来看,所以是舍”这个意思,因为这里的“舍”这个词已经包含了所有种类的舍。与贪相应的舍等等,并不是“从生起来看”。因此——因为喜俱的并不是乐俱,乐俱的也不是喜俱,喜俱和乐俱是互相不同的。虽然乐俱的大多数都是喜俱,但以那个与乐相应、只是乐俱而不是喜俱的乐来说,那个乐就是“没有喜的乐”——这个三词组显示的就是这个差别。为了阐明这个意思,所以说“说了喜俱之后”等等。
7.Vedayamānāti anubhavamānā. Sukhākāreti iṭṭhākāre, iṭṭhānubhavanākāre vā. Udāsināti natiapanatirahitā. Sukhadukkhānaṃ aviruddhā tesaṃ byavadhāyikābhāvato. Sukhadukkhāni viya hi sukhadukkhānaṃ anantaraṃ pavattanato byavadhāyikābhūtā na tehi virujjhati, na pana sukhadukkhāni anantarāpavattito. ‘‘Upapattito ikkhatīti upekkhā’’ti ayaṃ panattho idha upekkhā-saddassa sabbupekkhāpariyādānato na vutto. Na hi lobhasampayuttādiupekkhā upapattito ikkhatīti. Tasmāti yasmā pītisahagatāyeva na sukhasahagatā, sukhasahagatāpi na pītisahagatā evāti pītisahagatā sukhasahagatā ca aññamaññaṃ bhinnā, tasmā. Satipi sukhasahagatānaṃ yebhuyyena pītisahagatabhāve yena sukhena samannāgatā sukhasahagatā eva honti, na pītisahagatā, taṃ sukhaṃ nippītikasukhanti ayaṃ viseso iminā tikena dassitoti imamatthaṃ vibhāvento ‘‘pītisahagatāti vatvā’’tiādimāha.
“成就”这句话,是把有残余和无残余的乐与喜都统摄进来之后,由已经生起的第一个词和第二个词来说明:凡是与喜俱的种种法,那就是乐;凡是与乐俱的种种法,那就是喜。虽然它们实际上互相杂在一起,但这样说是为了表明这两个词各自所统摄的内容,因此就成了“成就”“已知”“已解”,这就是这句话的意思。有些人说:“第四禅的乐是极殊胜的乐,为了从粗支中把它抽出来,显示它的殊胜性,才说了这组三法。”这种说法需要考察,因为在这里,一切与乐受相应的法都被称为“乐俱”。事实上,这样的列举是成立的,比如“在乐地,即欲界”等,以及“从欲界善法有四种悦俱心生”等。
Siddhoti sāvasesaṃ niravasesañca sukhapītiyo saṅgahetvā pavattehi paṭhamadutiyapadehi yo pītisahagato dhammaviseso, taṃ sukhaṃ, yo ca sukhasahagato dhammaviseso, sā pītīti satipi aññamaññaṃ saṃsaṭṭhabhāve padantarasaṅgahitabhāvadīpanatosiddho ñāto viditoti attho. ‘‘Catutthajjhānasukhaṃ atipaṇītasukhanti oḷārikaṅgato nīharitvā tassa paṇītabhāvaṃ dassetuṃ ayaṃ tiko vutto’’ti keci vadanti, tadetaṃ sabbesaṃ sukhavedanāsampayuttadhammānaṃ idha ‘‘sukhasahagatā’’ti vuttattā vicāretabbaṃ. Tathā hi ‘‘sukhabhūmiyaṃ kāmāvacare’’tiādinā (dha. sa. 1283) ‘‘kāmāvacarakusalato cattāro somanassasahagatacittuppādā’’tiādinā (dha. sa. 1598) ca niddeso pavattoti.
8这是就“以涅槃为所缘”这一点而说的,并不是说证悟涅槃。否则,种姓心就会变成具有“见”的性质,这种责难就不该被提出——这就是这段话的意思。难道不是这样吗:由于把“见”理解为见之后所应做的事,所以入流道才被称为“见”;再依最胜义的理解,把证悟涅槃本身称为“见”,因此对种姓心具有“见”的性质这一责难就不应被提出吗?不是这样。因为这里听到的只是“见”的一般通称,而“见”和“应作之事”是分开说的。在那里,虽然像“他以慧见后,诸漏已尽”等文句那样,对不同时的情况如同同时一样,依分位假说而显示,所以分开说也合理;但是,当所指的是“见”的殊胜义时,就不应该使用“见”的一般通称。因此,正是因为执取了“见”的单纯通称而提出责难,才回答说:“这是就‘以涅槃为所缘’而说”。又因为第二道、第三道也有“法眼”的同义语,所以说“未达到修习的状态”。其中,“修习”就是增长。而增长多半是由反复生起而达成的,所以说“由再三地生起”。这样,当“以双遣为缘”这一句的意义,即“以遣除见与修习为缘”的意义成立时,难道世间止观也能各随其力断除欲贪等吗?针对这一责难,所以说“由其他……”等。
8.Nibbānārammaṇataṃ sandhāyāha, na nibbānapaṭivijjhanaṃ, itarathā gotrabhussa dassanabhāvāpatti acodanīyā siyāti adhippāyo. Nanu ca disvā kattabbakiccakaraṇena sotāpattimaggova dassananti ukkaṃsagativijānanena nibbānassa paṭivijjhanameva dassananti gotrabhussa dassanabhāvāpatti na codetabbāvāti? Na, dassanasāmaññasseva suyyamānattā dassanakattabbakiccakaraṇānañca bhedena vuttattā. Tattha yadipi ‘‘paññāya cassa disvā āsavā parikkhīṇā hontī’’tiādīsu (ma. ni. 2.182) viya abhinnakālassapi bhinnakālassa viya bhedopacāradassanato bhedavacanaṃ yuttaṃ, dassanavisese pana adhippete dassanasāmaññavacanaṃ na kattabbanti dassanasāmaññamattaṃ gahetvā codanā katāti ‘‘nibbānārammaṇataṃ sandhāyāhā’’ti vuttaṃ. Dutiyatatiyamaggānampi dhammacakkhupariyāyasabbhāvato ‘‘bhāvanābhāvaṃ appatta’’nti vuttaṃ. Tattha bhāvanā vaḍḍhanā. Sā ca bahulaṃ uppattiyā hotīti āha ‘‘punappunaṃ nibbattanenā’’ti. Tathā hi satīti ‘‘ubhayapaṭikkhepavasenā’’ti padassa dassanabhāvanāpaṭikkhepavasenāti atthe sati. Nanu lokiyasamathavipassanāpi yathābalaṃ kāmacchandādīnaṃ pahāyakā, tatra kathamidaṃ vuttaṃ, na ca añño pahāyako atthīti codanaṃ sandhāyāha ‘‘aññehī’’tiādi.
9“于唯非应断因”是指“仅在非应断因上”。这里指的是所有善法和无记法,这就是所说的意思。复合词不能成立,因为不具备条件。“那些”是指作为第三类所说的诸法,指的是它们的意义。“两者”是说,由于要分别连接,所以把两个“应断因”之词分开来说。“此”是指“非由见所断、非由修所断的因,为它们所有”这句话。由那些与“见”和“修习”之词相结合的“应断因”一词。这样做了之后,就是把“应断因”一词分别与“见”和“修习”之词连接起来。这样一来,前两个词……这就成了“见”。如此,当“非由见与修习所断的因,为它们所有”这个意义成立时。在通过“于前一种意义中”等说法,说明了“因……可能”这一句的意义,并显示无因法未被包含之后,现在为了阐明“或者”等所引出的第二种意义本身的合理性,而说“正是应被执取的意义”等。因为应当这样执取意义,所以说它是“应被执取的意义”。
9.Appahātabbahetumattesūti appahātabbahetukamattesu. Sabbo kusalābyākatadhammo yathādhippetattho. Samāso na upapajjati asamatthabhāvato. Yesanti ye tatiyarāsibhāvena vuttā dhammā, attho tesaṃ. Ubhinnanti visuṃ visuṃ yojetabbatāya dve pahātabbahetusaddāti katvā vuttaṃ. Etanti ‘‘nevadassanena nabhāvanāya pahātabbo hetu etesaṃ atthī’’ti etaṃ vacanaṃ. Tehi dassanabhāvanāpadehi yuttena pahātabbahetukapadena. Evañca katvāti evaṃ dassanabhāvanāpadehi pahātabbahetukapadassa visuṃ visuṃ yojanato. Evañhi purimapadadvaya…pe… dassanametaṃ hotīti. Evanti dassanabhāvanāhi napahātabbo hetu etesanti evaṃ atthe sati. ‘‘Hetu…pe… siyā’’ti etassa ‘‘purimasmiñhi atthe’’tiādinā ahetukānaṃ aggahitabhāvadassanavasena atthaṃ vatvā idāni ‘‘atha vā’’tiādinā dutiyasseva atthassa yuttabhāvaṃ vibhāvento ‘‘gahetabbatthassevā’’tiādimāha. So hi ‘‘evamattho gahetabbo’’ti vuttattā gahetabbattho.
10“否则”是指,仅仅在“作所缘”这件事上才是如此。那又怎么知道“以之为所缘”这句话说的是能成就四种作用的“作所缘”呢?因为从一般性的说明中确定了特殊含义,而且只有圣道法才是趋向损减的。经中确实说过:“四道是出世间、趋向损减的。”所以他说:“这是圣道的同义语。”或者,正是通过这句作为特殊标记之因的话,才能了知前面所说的“作所缘”的特殊含义。或者,这个意思要从最高程度的趣向来理解。“随观等”包含了清净等。“作为因”,是指作为能成就的因。因为因有三种:能知的因、能作的因、能成就的因;同样,果也有应被了知等状态。就像不善心和世间善心的生起,由于是趋向地狱等、人趣等的行道,而被称为“趋向积集的法”,并不是只有邪见等和世间正见等法才这样;同样,出世间善心的生起,由于是趋向涅槃的行道,应当被视为“趋向损减”,并不只是圣道法才如此——为了说明这个意思,他说了“前与后……”等话。其中,只有圣道才明显具有趋向涅槃的行道,所以只有它被称为“趋向损减”才合理;不过,由于其余的法随顺于它,所以把它们也包含进来说了。在损减方面,以遍知苦等方式殊胜地趣入,因此那些具有如此趣入的法就是“趋向损减”。而“前与后”等,则是指在这个三法中,包含在第一项和第二项中的意义。正如“胜利招致怨仇,行走或站立”等句中那样,带有鼻音的“ācaya”一词,所以说“鼻音被省略了”。这里应当看到,本来应该说“ācina”,却以显扬的方式说成“ācaya”。所谓“积集而后去”,由此说明“损减”即“反过来”,即“损减而后去、持续”,这个意思应当从方法上理解。
10.Aññathāti ārammaṇakaraṇamatte adhippete. Kathaṃ panetaṃ jānitabbaṃ ‘‘ārammaṇaṃ katvāti etena catukiccasādhakaṃ ārammaṇakaraṇaṃ vuccatī’’ti? Sāmaññajotanāya visese avaṭṭhānato ariyamaggadhammānaṃyeva ca apacayagāmibhāvato. ‘‘Cattāro maggā apariyāpannā apacayagāmino’’ti (dha. sa. 1021) hi vuttaṃ. Tenevāha ‘‘ariyamaggānaṃ etaṃ adhivacana’’nti. Eteneva vā visesupalakkhaṇahetubhūtena vacanena yathāvutto ārammaṇakaraṇaviseso viññāyati. Ukkaṃsagativijānanena vā ayamattho veditabbo. Paccavekkhaṇādīnanti vodānādayo saṅgaṇhāti. Hetubhāvenāti sampāpakahetubhāvena. Ñāpako kārako sampāpakoti tividho hi hetu, tathā ñāpetabbādibhāvena phalaṃ. Yathā nirayādimanussabhāvādigāmipaṭipadābhāvato akusalalokiyakusalacittuppādā ‘‘ācayagāmino dhammā’’ti vuttā, na micchādiṭṭhiādilokiyasammādiṭṭhiādidhammā eva, evaṃ nibbānagāmipaṭipadābhāvato lokuttarakusalacittuppādā ‘‘apacayagāmino’’ti daṭṭhabbā, na ariyamaggadhammā evāti imamatthaṃ dassento āha ‘‘purimapacchimāna’’ntiādi. Tattha ariyamaggasseva nibbānagāmipaṭipadābhāvo paribyattoti tasseva apacayagāmibhāvo yutto, tadanuvattakattā pana sesadhamme saṅgahetvā vuttaṃ. Apacaye dukkhaparijānanādinā sātisayaṃ gamanaṃ yesante apacayagāminoti ‘‘maggā eva apacayagāmino’’ti vuttaṃ. Purimapacchimānanti ca imasmiṃ tike paṭhamapadadutiyapadasaṅgahitānaṃ atthānanti attho. ‘‘Jayaṃ veraṃ pasavati (dha. pa. 201), caraṃ vā yadi vā tiṭṭha’’ntiādīsu (itivu. 86, 110; su. ni. 195) viya sānunāsiko ācaya-saddoti ‘‘anunāsikalopo kato’’ti vuttaṃ. Ettha ca ‘‘ācina’’nti vattabbe ‘‘ācaya’’nti byattayavasena vuttanti daṭṭhabbaṃ. Ācayā hutvā gacchantīti etena apacinantīti apacayā, apacayā hutvā gacchanti pavattantīti ayamattho nayato dassitoti daṭṭhabbaṃ.
11在世间法中,应当看到“不存在无学状态”这一点。为什么这样说呢?难道不是——
11.Lokiyesuasekkhabhāvānāpatti daṭṭhabbāti kasmā evaṃ vuttaṃ, nanu –
“比丘,因为他在修学,所以称为有学。他修学什么呢?他修学增上戒,修学增上心,修学增上慧。比丘,因为他在修学,所以称为有学。即使是善凡夫,只要他沿着随顺之道圆满修行,具足戒行,守护根门,饮食知量,勤修警寤,在前夜后夜都致力于修习觉悟相关的法,心里想:‘今天或明天,我将会证得某种沙门果。’他也是在修学,所以称为有学。”
‘‘Sikkhatīti kho bhikkhu tasmā sekkhoti vuccati. Kiñca sikkhati, adhisīlampi sikkhati adhicittampi sikkhati adhipaññampi sikkhati. Sikkhatīti kho bhikkhu tasmā sekkhoti vuccati (a. ni. 3.86). Yopi kalyāṇaputhujjano anulomapaṭipadāya paripūrakārī sīlasampanno indriyesu guttadvāro bhojane mattaññū jāgariyānuyogamanuyutto pubbarattāpararattaṃ bodhipakkhiyānaṃ dhammānaṃ bhāvanānuyogamanuyutto viharati ‘ajja vā sve vā aññataraṃ sāmaññaphalaṃ adhigamissāmī’ti, sopi sikkhatīti sekkho’’ti –
如果按说法来讲,前面所说的善凡夫的戒等法也能叫“有学”吗?不能,因为那只是方便的说法。严格来说,有学和无所学的状态,只可能在道法和果法上按实际情况成立;所以在世间法上根本谈不上“有学”这回事,说他是“无学”当然也不成立。正因为这样,论里才说“戒、定”等等。有人可能会问:阿罗汉果法也是作为修学的果而生起的,那它岂不是像下位果法一样,从“已在学处上生起”等意义上也可以叫“有学”?或者反过来,下位果法也是作为修学的果而生起的,那它岂不是像阿罗汉果法一样也可以叫“无学”?考虑到这种责难,所以论里说“因为已经圆满完成了所应修学的事”。同样地,还有“然而在下位果中”等说法。就像说“我吃的就是那种稻米,就是那只鹧鸪,就是那些药草”一样,对相似的东西用同一个名称,应该这样理解。由此,与有学相似的无学被称为“非人”等等,这是其他论师的观点。另有人说,在别处如“ariṭṭha”等词里,前缀“a-”也表示增长的意思,所以达到增长的有学就是无学,这个意思也被提出来了。
Vacanato yathāvuttakalyāṇaputhujjanassapi sīlādidhammā sekkhāti vuccantīti? Na, pariyāyabhāvato. Nippariyāyena hi sekkhāsekkhabhāvo yathāsambhavaṃ maggaphaladhammesu evāti lokiyesu sekkhabhāvāsaṅkābhāvato asekkhabhāvānāpatti vuttā. Tenevāha ‘‘sīlasamādhī’’tiādi. Arahattaphaladhammāpi sikkhāphalabhāvena pavattanato heṭṭhimaphaladhammā viya sikkhāsu jātātiādiatthehi sekkhā siyuṃ, heṭṭhimaphaladhammāpi vā sikkhāphalabhāvena pavattanato arahattaphaladhammā viya asekkhāti codanaṃ manasikatvā ‘‘pariniṭṭhitasikkhākiccattā’’ti vuttaṃ, tathā ‘‘heṭṭhimaphalesu panā’’tiādi. ‘‘Taṃ eva sāliṃ bhuñjāmi, sā eva tittirī, tāni eva osadhānī’’tiādīsu taṃsadisesu tabbohāro daṭṭhabbo. Etena ca sekkhasadisā asekkhā yathā ‘‘amanusso’’ti vuttaṃ hotīti aññe. Aññattha ‘‘ariṭṭha’’ntiādīsu vuddhiatthepi a-kāro dissatīti vuddhippattā sekkhā asekkhāti ayampi attho vutto.
1212.“以能镇伏烦恼故”——应当知道,这只是举例说明而已。因为在这里,镇伏寻等的能力也是具备的。或者,不善法具有灭除的性质,为了说明善法在此对有限法具有更殊胜的作用,才说“以能镇伏烦恼故”。在异熟心和唯作心中,只有长时间相续,并没有镇伏烦恼的能力和广大果报,这是这里的意趣。不过,如果取“广大的果就是广果”这个意思,那么在异熟心中也能得到广大果报。应当知道,这也是注释书按照略说余法的方式来说的。“由大士所行、所修”——这个意思对三者都是共通的。那些粗重的烦恼,好像在为众生衡量“功德有这么多”一样生起,所以说它们是“能衡量者”。被它们从周围破坏、割截、限定的,就是“有限”。即使被某些烦恼所限定,但仍然以大尺度的方式生起、运作的,就是“广大”。那些作限定的烦恼,即使对微细的法也不能成为所缘境,所以那些法在任何情况下都不被它们限定、已经超越了它们,因此是“无限定”“无量”,正因如此,它们也被称为“不属(三界)”。
12.Kilesavikkhambhanasamatthatāyāti idaṃ nidassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ. Vitakkādivikkhambhanasamatthatāpi hettha labbhatīti. Akusalaviddhaṃsanarasattā vā kusalānaṃ tattha sātisayakiccayuttataṃ parittadhammehi mahaggatānaṃ pakāsetuṃ ‘‘kilesavikkhambhanasamatthatāyā’’ti vuttaṃ. Vipākakiriyesu dīghasantānatāva, na kilesavikkhambhanasamatthatā vipulaphalatā cāti attho. ‘‘Vipulaṃ phalaṃ vipulaphala’’nti evaṃ pana atthe gayhamāne vipākesupi vipulaphalatā labbhateva. Sopi ekasesanayena aṭṭhakathāyaṃ vuttoti veditabbo. Mahantehi gatā paṭipannāti ayaṃ panattho tiṇṇampi sādhāraṇoti. Guṇato ayaṃ ettakoti sattānaṃ pamāṇaṃ karontā viya pavattantīti oḷārikā kilesā ‘‘pamāṇakarā’’ti vuttā. Tehi parito khaṇḍitā paricchinnāti parittā. Satipi kehici paricchinnatte mahāpamāṇabhāvena gatā pavattāti mahaggatā. Paricchedakarānaṃ kilesānaṃ sukhumānampi agocarabhāvato tehi na kathañcipi paricchinnā vītikkantāti aparicchinnā appamāṇā, yato te ‘‘apariyāpannā’’tipi vuccanti.
14由于极其寂静、没有掺杂,所以不会产生满足。在这里,“由能衡量者”等不同的义理分别,在后文解释“以未达之义”等“劣等三法”一词时,许多版本的书里都有记载,但应当只在相应的地方引出来说。
14.Tittiṃ na janenti santataratāya asecanakabhāvato. Ettha ca ‘‘pamāṇakarehī’’tiādiko atthavikappo ‘‘atappakatthenā’’tiādikāya hīnattikapadavaṇṇanāya parato bahūsu potthakesu likhīyati, yathāṭhāne eva pana ānetvā vattabbo.
1515. 即使是世间的善人们也极其厌恶的无间业、无因论者等主张,其生起若没有颠倒之心的强大力量,是不可能发生的,因此说“由于颠倒的坚固”。通过“在给予果报时”等语,说明即使在时间已决定的情况下,对于果报的生起,也用带有疑虑的说法来表达。因此——因为按照上述方式,由于决定性,过度推衍难以避免,所以这样说。“以强有力……生起”这句话,显示无间业以不同种类的业来说具有不可逆转的果报性,以相同种类的业来说,即使在果报尚未生起时,由于能立即引生果报的能力,也具有不可破坏性。因此,对于它们来说,决定的无间性就像果报法性一样,是自性成就的。“对于其他……由于给予”这句话,也阐明了以不同种类等具有不可逆转的果报性。
15. Lokiyasādhujanehipi atijigucchanīyesu ānantariyakammanatthikavādādīsu pavatti vinā vipallāsabalavabhāvena na hotīti ‘‘vipariyāsadaḷhatāyā’’ti vuttaṃ. Etenāti ‘‘vipākadāne satī’’tiādinā satipi kālaniyame vipākuppādane sāsaṅkavacanena. Tasmāti yasmā yathāvuttanayena niyatatāya atippasaṅgo dunnivāro, tasmā. Balavatā…pe… pavattīti etena asamānajātikena anivattanīyavipākataṃ, samānajātikena ca vipākānuppādanepi anantaraṃ vipākuppādanasamatthatāya avihantabbataṃ anantarikānaṃ dasseti. Yato tesaṃ vipākadhammatā viya sabhāvasiddhā niyatānantariyatā. Aññassa…pe… dānatoti imināpi asamānajātikādīhi anivattanīyaphalataṃ eva vibhāveti.
质问的人不明白对方的意图,就用“难道不是”之类的话,只就过度引申处去质问。另一方则用“不犯”之类的话,把自己的意图说明白。“绝对”是指必然会发生。“由于已决定”是指在成就和产生方面已经确定不移。那些已止息、没有异熟性质的疑虑,其中有它们即是已止息、没有异熟……的疑虑,这种状态就是已止息……疑虑的状态,因此这样说。“非能力破坏性”——这是说,即使强有力的无间业也不能破坏它。助成因素是给予支持力量的,因为相续在生起时有特殊的状态。由此说明,它们即使在还没有产生果报的时候,其作用也不是徒然的。
Codako adhippāyaṃ ajānanto ‘‘nanū’’tiādinā atippasaṅgameva codeti. Itaro ‘‘nāpajjatī’’tiādinā attano adhippāyaṃ vivarati. Ekanteti avassambhāvini. Sanniyatattāti sampādane janane niyatabhāvato. Uparatā avipaccanasabhāvāsaṅkā yesu tāni uparatāvipacca…pe… saṅkāni, tabbhāvo upa…pe… saṅkattaṃ, tasmā. ‘‘Na samatthatāvighātattāti balavatāpi ānantariyena anupahantabbataṃ āha. Upatthambhakāni anubalappadāyakāni honti uppattiyā santānassa visesitattā. Tena nesaṃ vipākānuppādanepi amoghavuttitaṃ āha.
1616. 道的作用是遍知等。因为要显示八正道、与正见之道相应的无贪、无嗔等被称为道因的诸法,以及与道相应的蕴、其余道支、正见等是有因的状态,所以说这是以三种理趣中未摄的摄集方式来说的。所谓“以因多故”,是指在具有多因的第一理趣之后,以多因的共通性,在安立品巴利中所说的第三理趣,在这里的注释书中被说为第二理趣。在依各自之缘而生起、无有主宰的诸法中,某些法具有随顺性,不仅仅是因为法的自性,还因为前法的生起特殊性,所以说“依先前行故”。因为生起的特殊性,就是前前的心与心所赋予后后之心的特殊性,这称为修习的先前行。所谓“令随顺”,就是令尊重。所谓“以举例故”,是指以例示的方式,而不是以无余显示的方式。从“然而由于”等文句,以另外的文本证成所说的义理。因为在那里,由于增上缘处于对立面,道成为增上,称为“道增上”——这个义理得以成立。所谓“以同词义故”,这是说,即使存在其他词义的同格依主释复合词的差别,而“道增上”一词的意义并无差别。
16.Maggakiccaṃ pariññādi. Aṭṭhaṅgikamaggasammādiṭṭhimaggasampayuttālobhādosasaṅkhātehi maggahetūhi maggasampayuttakhandhasesamaggaṅgasammādiṭṭhīnaṃ sahetukabhāvadassanato tiṇṇaṃ nayānaṃ asaṅgahitasaṅgaṇhanavasenāti vuttaṃ. Hetubahutāvasenāti bahuhetukassa paṭhamanayassa anantaraṃ bahuhetukatāsāmaññena nikkhepakaṇḍapāḷiyaṃ tatiyaṃ vuttanayo idha aṭṭhakathāyaṃ dutiyaṃ vutto. Yathāsakaṃ paccayehi pavattamānesu nirīhakesu dhammesu kesañci anuvattanīyabhāvo na kevalaṃ dhammasabhāvatoyeva, atha kho purimadhammānaṃ pavattivisesenapi hotīti āha ‘‘pubbābhisaṅkhāravasenā’’ti. Pavattiviseso hi purimapurimānaṃ cittacetasikānaṃ uttaruttaresu visesādhānaṃ bhāvanāpubbābhisaṅkhāroti. Anuvattayamānoti garukārayamāno. Udāharaṇavasenāti nidassanavasena, na niravasesadassanavasena. Yasmā panātiādinā yathāvuttaṃ atthaṃ pāṭhantarena sādheti. Tattha hi adhipatipaccayassa paccanīye ṭhitattā maggo adhipati maggādhipatīti ayamattho labbhatīti. Samānasaddatthavasenāti satipi aññapadatthasamānādhikaraṇasamāsatthabhede maggādhipatisaddatthabhedābhāvaṃ sandhāya vuttaṃ.
17“已生”(uppanna)这个词,在表达“生起”等含义时,既能指“已经达到”,也能指“已经离去”这两种意义,并不只是指前者。为了说明这个道理,所以接着说了“未生”等话。其中,“已生的状态”就是指已经达到生起等状态。因此,过去法也被包含在内。正因为如此,才说“一切已生的状态”。“已生法的状态”,就是指用“已生诸法”这个词所涵盖的法的状态,意思是“现在法的状态”。或者可以这样理解:凡是已经达到生起等状态,既保持自己的本性,又被各种条件所维持的,就是“已生法”;所以这里的“现在状态”就是“已生法的状态”,应当这样理解其含义。说了“已生法”之后,又说“未生”,这并不是要否定已经证得的法,那该怎么理解呢?所以说了“如果……”等话。不过,有些人在这里说:“‘已生’这个词也包含了过去法。如果不包含,那它们就应该像涅槃一样成为不可说的,但并没有那样说。”但这只是他们自己的想法而已。而这个三法(已生、未生、当生)是依两个时段来完整开示的,这在注释书中将会说到。既然如此,为什么不说过去法是不可说的呢?因为从法的角度来说,它并非不被涵盖。从法的角度来说,不被涵盖的涅槃在这里才成为不可说的;而并不是说过去法在法的意义上真的存在某种不被涵盖、因而在此成为不可说的东西。果已产生,而因的产生比果更早,这里的“已完成”一词说的就是这个意思,并不是说它产生之后就消失了,所以说“或者在未来”。因此,弥勒世尊将来生起的果也被称为“已生起”。
17.Uppanna-saddo uppādādiṃ paṭipajjamāno, patvā vigato cāti duvidhesu atthesu ubhayesampi vācako, na purimānaṃyevāti tamatthaṃ dassetuṃ ‘‘anuppannā’’tiādimāha. Tattha uppannabhāvo uppādādippattatā. Tena atītāpi saṅgahitā honti. Tenevāha ‘‘sabbo uppannabhāvo’’ti. Uppannadhammabhāvo ‘‘uppannā dhammā’’ti padena gahitadhammabhāvo, vattamānadhammabhāvoti attho. Yo vā uppādādippatto attano ca sabhāvaṃ dhāreti paccayehi ca dhārīyati, so uppannadhammoti paccuppannabhāvo uppannadhammabhāvoti evamettha attho daṭṭhabbo. Uppannadhamme vatvā ‘‘anuppannā’’ti vacanaṃ na yathādhigatapaṭisedhananti kathamidaṃ paccetabbanti āha ‘‘yadi hī’’tiādi. Keci panettha ‘‘uppannāti padena atītāpi saṅgahitā. Yadi na saṅgahitā, nibbānaṃ viya tepi navattabbāti vattabbaṃ siyā , na ca tathā vutta’’nti vadanti, taṃ pana tesaṃ matimattameva. Ayaṃ pana tiko dvinnaṃ addhānaṃ vasena pūretvā dassitoti aṭṭhakathāyaṃ vakkhatīti. Evaṃ sante kasmā atītā navattabbāti na vuttāti? Dhammavasena asaṅgahitattābhāvato. Dhammavasena hi asaṅgahitaṃ nibbānaṃ tattha navattabbaṃ jātaṃ, na ca niyogato atītā nāma dhammā keci atthi, ye idha asaṅgahitattā navattabbā siyunti. Phalanibbattito kāraṇassa puretaraṃ nibbatti idha pariniṭṭhitasaddena vuccati, na tassa hutvā vigatabhāvoti āha ‘‘anāgate vā’’ti. Yato metteyyassa bhagavato uppajjanakaphalampi ‘‘uppādī’’ti vuccati.
2020. 用“Yassa jhānā vuṭṭhahitvā”等语句,以“tenānandā”等巴利文的意义,来显示下面的巴利文。这里,那段巴利文是:
20.Yassa jhānā vuṭṭhahitvātiādinā ‘‘tenānandā’’tiādipāḷiyā heṭṭhāpāḷiṃ atthavasena dasseti. Ayañhi tattha pāḷi –
阿难,比丘怎样只向内把心安立、安定下来,让它成为单一所缘,并进入定呢?阿难,在这里,比丘远离种种欲望……(中略)……成就第四禅而安住。阿难,比丘就是这样……(中略)……进入定。他作意内空;当他作意内空时,心不趣入空……(中略)……不从中解脱。阿难,当这种情况存在时,比丘这样正知:当我作意内空时,心不趣入空……(中略)……不从中解脱。这样,他在那里就是正知者。他作意外空……(中略)……作意内外空……(中略)……他作意不动;当他作意不动时,心不趣入不动……(中略)……不从中解脱。这样,他在那里就是正知者。阿难,那位比丘……
‘‘Kathañcānanda , bhikkhu ajjhattameva cittaṃ saṇṭhapeti sannisādeti ekodiṃ karoti samādahati. Idhānanda, bhikkhu vivicceva…pe… catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Evaṃ kho…pe… samādahati. So ajjhattaṃ suññataṃ manasi karoti, tassa ajjhattaṃ suññataṃ manasikaroto suññatāya cittaṃ na pakkhandati…pe… muccati. Evaṃ santametaṃ, ānanda, bhikkhu evaṃ sampajānāti ajjhattaṃ kho me suññataṃ manasikaroto ajjhattaṃ suññatāya cittaṃ na pakkhandati…pe… muccatīti, itiha tattha sampajāno hoti. So bahiddhā suññataṃ…pe… ajjhattabahiddhā suññataṃ…pe… so āneñjaṃ manasi karoti, tassa āneñjaṃ manasikaroto āneñjāya cittaṃ na pakkhandati…pe… muccatīti, itiha tattha sampajāno hoti. Tenānanda, bhikkhunā’’ti (ma. ni. 3.188).
在这里,“内空”等是指:内、外、内外,以及空和不动。在“初禅等定相”中,是指作为基础的初禅等定相。因为,从还不纯熟的基础禅那出定后,当他作意内空时,心不会投入其中。于是他想:“在别人的心相续中会怎样呢?”便向外作意,心在那里也不会投入。接着他想:“有时在自己的心相续中,有时在别人的心相续中,会怎样呢?”便向内与外作意,心在那里也不会投入。再接着,他想成为俱分解脱者,便想:“在无色定中会怎样呢?”于是作意不动,心在那里也不会投入。不应因为“现在我的心不投入”就放松精进,而应当好好地把基础禅那一再一再地作意。为了说明这一点:就像砍树的人,斧头钝了,就一再一再地把斧头磨锋利再砍,斧头就能砍断树;同样,他的作意在业处上也能顺利运作。因此说了“就在那同一个……”等话。
Tattha ajjhattasuññatādīsūti ajjhattaṃ bahiddhā ajjhattabahiddhā ca suññatāya āneñje ca. Paṭhamajjhānādisamādhinimitteti pādakabhūtapaṭhamajjhānādisamādhinimitte. Apaguṇapādakajjhānato vuṭṭhitassa hi ajjhattaṃ suññataṃ manasikaroto tattha cittaṃ na pakkhandati. Tato ‘‘parassa santāne nu kho katha’’nti bahiddhā manasi karoti, tatthapi na pakkhandati. Tato ‘‘kālena attano santāne, kālena parassa santāne nu kho katha’’nti ajjhattabahiddhā manasi karoti, tatthapi na pakkhandati. Tato ubhatobhāgavimutto hotukāmo ‘‘arūpasamāpattiyaṃ nu kho katha’’nti āneñjaṃ manasi karoti, tatthapi na pakkhandati. ‘‘Idāni me cittaṃ na pakkhandatī’’ti vissaṭṭhavīriyena na bhavitabbaṃ, pādakajjhānameva pana sādhukaṃ punappunaṃ manasi kātabbaṃ, evamassa rukkhaṃ chindato pharasumhi avahante punappunaṃ nisitanisitaṃ kāretvā chindantassa chijje pharasu viya kammaṭṭhāne manasikāro vahatīti dassetuṃ ‘‘tasmiṃyevā’’tiādi vuttanti.
“从意义上来说也不相同”——为什么这样说呢?难道不是先把“ajjhatta”这个词所适用的所有意义都展示出来,然后通过列举意义的方式,来确定这里所指的意义吗?而“ajjhattika”这个词用在眼等上面,是因为它们具有属于“内在”这一内在性的特点,所以它们被称为“内内的”。再者,“六内处”这句话,是因为“ajjhattika”这个词本身就能阐明眼等的内在状态,所以在这里作为例证来说。正因如此,注释书在“内二法”中说:“内在的本身就是内内的”。这样一来,这里甚至可能在词语上也没有不同。因此,为了澄清上述质疑,论师说:“然而,在此……”等。“因此”就是“由于那个原因”。“属于表达该意义的词”是指:表达“内在”和“内内”的词,其意义中存在“内在状态”,所以可以这样说。
Atthato ca asamānattāti idaṃ kasmā vuttaṃ. Nanu yesu atthesu ajjhatta-saddo vattati, te sabbe dassetvā idhādhippetatthaniddhāraṇatthaṃ atthuddhāravasenetaṃ vuttaṃ. Cakkhādīsu ca ajjhattika-saddo ajjhattānaṃ abbhantaratāvisesamupādāya pavattati, yato te ajjhattaajjhattāti vuccanti. Apica ‘‘cha ajjhattikānī’’ti idaṃ ajjhattika-saddassa cakkhādīnaṃ ajjhattabhāvavibhāvanasabbhāvato idha udāharaṇavasena vuttaṃ. Teneva hi aṭṭhakathāyaṃ ajjhattikaduke ‘‘ajjhattāva ajjhattikā’’ti vuttaṃ. Evañca sati na ettha saddato asamānatāpi siyā, tasmāyeva yathāvuttacodanaṃ visodhento ‘‘ayaṃ panetthā’’tiādimāha. Tenāti tasmā. Taṃvācakassāti ajjhattajjhattavācakassa sakkā vattuṃ tadatthassa ajjhattabhāvasabbhāvato.
阿难,比丘若乐于群居、喜好群居、耽溺于乐于群居,就不庄严。经中这样说(《中部》3.186),是为了显示:乐于群居会使出家者失去与出家相称的远离之乐等无欲的得益。接着又说了色的贪著及其过患:“阿难,我看不到任何一种色,当人对其贪染、随其所乐,那色变易、改变时,不会生起愁、悲……乃至恼。”(《中部》3.186)说了这些之后,如果有某个劣慧的出家者说:“正自觉者就像闯进田里的牛,把我们这些人从群体中赶出,令住于独一,而自己却为国王、大臣等围绕而住。”为了截断他说话的余地,为了显示如来虽坐在遍及整个轮围界的众会中间也是独一,便以“然而此……”开始说法,所以说“为显示与此相反的住法”。其中,“一切相”是指色等有为相。“内”是指所缘之内。“空”是指依无我随观之力而生的果定。因此说“内”等。其中,在第二选项中,“处”一词应看作原因的同义词。“以谛经”是指《大谛经》。因为在那里——
‘‘Na kho, ānanda, bhikkhu sobhati saṅgaṇikārāmo saṅgaṇikārato saṅgaṇikārāmataṃ anuyutto’’tiādinā (ma. ni. 3.186) pabbajitāsāruppassa nekkhammasukhādinikāmalābhitāya abhāvassa ca dassanena saṅgaṇikārāmatāya, ‘‘nāhaṃ, ānanda, ekaṃ rūpampi samanupassāmi, yattha rattassa yathābhiratassa rūpassa vipariṇāmaññathābhāvā na uppajjeyyuṃ sokapari…pe… upāyāsā’’ti (ma. ni. 3.186) evaṃ rūpādiratiyā ca ādīnavaṃ vatvā sace koci duppaññajātiko pabbajito vadeyya ‘‘sammāsambuddho khette paviṭṭhā gāviyo viya amheyeva gaṇato nīharati, ekībhāve niyojeti, sayaṃ pana rājarājamahāmattādīhi parivuto viharatī’’ti, tassa vacanokāsupacchedanatthaṃ cakkavāḷapariyantāya parisāya majjhe nisinnopi tathāgato ekakovāti dassanatthaṃ ‘‘ayaṃ kho panā’’ti desanā āraddhāti āha ‘‘tappaṭipakkhavihāradassanattha’’nti. Tattha sabbanimittānanti rūpādīnaṃ saṅkhatanimittānaṃ . Ajjhattanti visayajjhattaṃ. Suññatanti anattānupassanānubhāvanibbattaphalasamāpattiṃ. Tenevāha ‘‘ajjhatta’’ntiādi. Tattha dutiye vikappe ṭhāna-saddo kāraṇapariyāyo daṭṭhabbo. Saccakasuttenāti mahāsaccakasuttena. Tattha hi –
阿耆毗舍那,我确实记得曾对数百人的大众说法,可是他们每一个人都这样认为:沙门乔达摩就是针对我而说法。然而,阿耆毗舍那,不该这样看。如来只是为了让人明白而向他人说法。阿耆毗舍那,我就在那场说法结束时,于那先前的定相中,内心只向内安立、平静、令专一、令得定,以我常得安住的方式而住。
‘‘Abhijānāmi kho panāhaṃ, aggivessana, anekasatāya parisāya dhammaṃ desetā, apissu maṃ ekameko evaṃ maññati ‘mamevārabbha samaṇo gotamo dhammaṃ desetī’ti. Na kho panetaṃ, aggivessana, evaṃ daṭṭhabbaṃ. Yāvadeva viññāpanatthāya tathāgato paresaṃ dhammaṃ desetīti. So kho ahaṃ, aggivessana, tassāyeva kathāya pariyosāne tasmiṃyeva purimasmiṃ samādhinimitte ajjhattameva cittaṃ saṇṭhapemi sannisādemi, ekodiṃ karomi, samādahāmi ‘yena sudaṃ niccakappaṃ viharāmī’’ti (ma. ni. 1.387) –
22把别的不可见的东西当成另一回事,就像说“石像的身体”那样。以法之自性共通等来说,虽然与色处不同的所谓可见性并不存在,但法之自性确实存在。而色处的差别是由可见性造成的,所以那使其他法产生差别的可见性,虽然与色处并非不同,却被假立为好像另一回事。义理差别就是共通、特殊和义理的分别。自身到达的触法,以鼻、舌、身为所依而到达的香与味,以及其余不到达的。相互撞击,就是彼此在适合的地方安立,以此而有障碍性。作用等,是指依心的作用和风界的动转,在眼膜等的下方和上方,有沉、升等的发生。变异生起,就是不相似的生起;对于所缘的可意与不可意状态,有随顺和损害的意思。
22. Aññehi anidassanehi aññaṃ viya katvā yathā ‘‘silāputtakassa sarīra’’nti. Dhammasabhāvasāmaññenātiādinā kiñcāpi rūpāyatanato añño nidassanabhāvo nāma natthi, dhammasabhāvo pana atthi. Tato ca rūpāyatanassa viseso nidassanabhāvena katoti tadaññadhammavisesakaro nidassanabhāvo rūpāyatanato anaññopi añño viya katvā upacaritoti dasseti. Atthaviseso sāmaññavisesatthabhedo. Sayaṃ sampattānaṃ phoṭṭhabbadhammānaṃ, nissayavasena sampattānaṃ ghānajivhākāyānaṃ gandharasānañca, itaresaṃ asampattānaṃ. Aññamaññapatanaṃ aññamaññassa yogyadese avaṭṭhānaṃ, yena paṭihananabhāvena. Byāpārādīti cittakiriyāvāyodhātuvipphāravasena akkhipaṭalādīnaṃ heṭṭhā upari ca saṃsīdanalaṅghanādippavattimāha. Vikāruppatti visadisuppatti, visayassa iṭṭhāniṭṭhabhāvena anuggaho upaghāto cāti attho.